|
30.7.2011 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 226/13 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T-110/07 Siemens AG/Eiropas Komisija 2011. gada 19. maijā iesniedza Siemens AG
(Lieta C-239/11 P)
2011/C 226/26
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Siemens AG (pārstāvji — Dres. I. Brinker, C. Steinle, M. Hörster, Rechtsanwälte)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
1) |
atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T-110/07 tiktāl, ciktāl spriedums apelācijas sūdzības iesniedzējai ir nelabvēlīgs; |
|
2) |
daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmumu (COMP/F/38.899 — Gāzes izolācijas slēgiekārtas) tiktāl, ciktāl tas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir nelabvēlīgs; pakārtoti, atcelt vai samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu; |
|
3) |
pakārtoti prasījumam 2. punktā, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai atbilstoši Tiesas spriedumā ietvertajam juridiskajam vērtējumam; |
|
4) |
katrā gadījumā piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un Tiesā. |
Pamati un galvenie argumenti
Šī apelācijas sūdzība ir iesniegta par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru ir noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā prasība par Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, procesā saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (lieta COMP/F/38. 899 — Gāzes izolācijas slēgiekārtas).
Kopumā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza septiņus pamatus.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa savu konstatējumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas piedalīšanos aizliegtajā vienošanās laikposmā no 1999. gada 22. aprīļa līdz 1. septembrim galvenokārt pamatojot ar viena liecinieka liecību, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju šo liecinieku iztaujāt, esot pārkāpusi pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (ECPAK 6. pants, skatot to kopā ar LES 6. panta 3. punktu, Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa) un tiesības uz aizstāvību (Pamattiesību hartas 48. panta 2. punkts).
Otrkārt, Vispārējā tiesa, secinot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja laikposmā no 1999. gada 22. aprīļa līdz 1. septembrim esot bijusi aizliegtas vienošanās dalībniece, esot sagrozījusi pierādījumus, kā arī pārkāpusi empīriskos principus. Tādējādi Vispārējā tiesa esot nepareizi atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja piedalījās aizliegtajā vienošanās laikposmā no 1999. gada 22. aprīļa līdz 1. septembrim, un esot kļūdaini noteikusi pārkāpuma ilgumu.
Treškārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti atteikusies atzīt noilguma termiņa iestāšanos laikposmā līdz 1999. gada 22. aprīlim un kļūdaini atzinusi pārkāpuma vienreizību un turpinātību.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa, piekrītot tam, ka Komisija ņēma vērā atšķirīgus pārskata perioda gadus, lai noskaidrotu pārkāpumā piedalījušos uzņēmumu relatīvo nozīmīgumu, un tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai A. sadaļas pirmo punktu iekļaujot nepareizajā kategorijā, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
Piektkārt, Vispārējā tiesa palielināto naudas soda pamatsummu, kurai būtu jānodrošina pietiekama preventīvā iedarbība, neesot samazinājusi atbilstoši starpībai starp apelācijas sūdzības iesniedzējas un ABB lielumu un tādējādi esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
Sestkārt, Vispārējā tiesa, neizmantojot savas neierobežotās tiesības pārskatīt Komisijas lēmumus par naudas sodu uzlikšanu, esot pārkāpusi ECPAK 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.
Septītkārt, Vispārējā tiesa, nosakot nepietiekamas prasības preventīvā reizināšanas koeficienta aprēķināšanā izmantojamām prasībām attiecībā uz pamatojumu, neesot ievērojusi no LESD 296. panta (bijušais EKL 253. pants) izrietošā pienākuma norādīt pamatojumu apjomu.