Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-36/10 Internationaler Hilfsfond e.V./Komisija 2011. gada 29. aprīlī iesniedza Internationaler Hilfsfonds e.V.

(Lieta C-208/11 P)

2011/C 211/27

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Internationaler Hilfsfonds e.V. (pārstāvis — H. Kaltenecker, advokāts)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Dānijas Karaliste

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir nevalstiska organizācija saskaņā ar Vācijas tiesībām, kura darbojas humānās palīdzības jomā. Tiesvedības cēlonis ir tā ar Komisiju noslēgtais līgums “LIEN 97-2011” par medicīnas atbalsta projekta Kazahstānā līdzfinansējumu. Šo līgumu un projektu Komisija 1999. gada oktobrī vienpusēji — pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatiem, nepamatoti — esot izbeigusi.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs kopš līguma izbeigšanas mēģinot konstatēt, kādu iemeslu dēļ Komisija ir apturējusi — saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja un Kazahstānas valdības viedokli — svarīgu un veiksmīgi sāktu projektu. Apelācijas sūdzības iesniedzējam ir aizdomas par pilnvaru nepareizu izmantošanu, un tādēļ tas vairākos procesos pie Eiropas ombuda un Savienības tiesās ir mēģinājis panākt, lai Komisija izsniegtu visus ar to saistītos dokumentus, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiem (turpmāk tekstā — Regula 1049/2001). Komisija liedzot pilnīgu piekļuvi.

Apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas nolēmumu, ar kuru tā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt Komisijas 2009. gada 9. oktobra lēmumu, ar ko Komisija no jauna atteica pilnīgu piekļuvi visiem dokumentiem, bija noraidījusi kā nepieņemamu un arī piespriedusi apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi aprēķinājusi un interpretējusi prasības celšanai paredzēto termiņu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs it īpaši iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka tā prasība ir vērsta pret Komisijas lēmumu, kurš pieņemts Regulā 1049/2001 paredzētajā divu posmu procedūrā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs procesuāli vispār neesot varējis celt prasību pirms atbildes, ko Komisija sniegusi uz 2009. gada 15. oktobra atkārtoto pieprasījumu, ar ko tas bija lūdzis pārskatīt 2009. gada 9. oktobra atbildi uz tā sākotnējo pieprasījumu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs esot rīkojies atbilstoši Savienības tiesu judikatūrai. Prasības celšanas termiņš esot sācies pēc tam, kad tas saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. panta 3. punktu saņēmis derīgu noraidošu atbildi uz atkārtoto pieprasījumu, un proti, 2009. gada 2. decembrī. Šis termiņš esot beidzies 2010. gada 2. februārī. Tādējādi, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatiem, prasība esot celta savlaicīgi. Apelācijas sūdzības iesniedzējam nav saprotams, kā Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja noteikt prasības celšanas termiņa sākumu 2009. gada 16. oktobrī (tā atkārtotā pieprasījuma iesniegšanas brīdī) un beigas — 2009. gada 29. decembrī, neievērojot to, ka 2009. gada 9. oktobra lēmums (provizoriskā atbilde uz tā sākotnējo pieprasījumu) bija kļuvis par pārsūdzamu tiesību aktu tikai ar noraidošo atbildi uz tā atkārtoto pieprasījumu.