Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Apvienotās lietas no C-671/11 līdz C-676/11

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2011. gada 28. novembrī un Tiesā reģistrēti 2011. gada 29. decembrī, tiesvedībās

Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer ( FranceAgriMer ) , kas ir Office national interprofessionnel des fruits, des légumes, des vins et de l’horticulture ( Viniflhor ) tiesību pārņēmēja,

pret

Société anonyme d’intérêt collectif agricole Unanimes (C-671/11 un C-672/11),

Organisation de producteurs Les Cimes (C-673/11),

Société Agroprovence (C-674/11),

Regalp SA (C-675/11),

Coopérative des producteurs d’asperges de Montcalm ( COPAM ) (C-676/11).

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ], tiesneši J. Malenovskis [ J. Malenovský ], U. Lehmuss [ U. Lõhmus ], M. Safjans [ M. Safjan ] (referents) un A. Prehala [ A. Prechal ],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [ N. Jääskinen ],

sekretārs V. Turē [ V. Tourrès ], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 16. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer ( FranceAgriMer ) vārdā – J.-C. Balat , avocat ,

– Société anonyme d’intérêt collectif agricole Unanimes vārdā – B. Néouze un O. Delattre , avocats ,

– Organisation de producteurs Les Cimes , Société Agroprovence un Regalp SA vārdā – G. Lesourd , avocat ,

– Coopérative des producteurs d’asperges de Montcalm ( COPAM ) vārdā – J.-P. Montenot un T. Apostoliuc , avocats ,

– Francijas valdības vārdā – N. Rouam un G. de Bergues , pārstāvji,

– Polijas valdības vārdā – M. Szpunar un B. Majczyna , pārstāvji,

– Eiropas Komisijas vārdā – D. Bianchi un P. Rossi , pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4045/89 par dalībvalstu veiktām Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantiju nodaļas finansējuma sistēmā ietilpstošo darījumu rūpīgām pārbaudēm un Direktīvas 77/435/EEK atcelšanu (OV L 388, 18. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1994. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 3094/94 (OV L 328, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4045/89”), 2. panta 4. punktu.

2. Šie lūgumi tika iesniegti sešās tiesvedībās starp Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer ( FranceAgriMer ), kas ir Office national interprofessionnel des fruits, des légumes, des vins et de l’horticulture ( Viniflhor ) tiesību pārņēmēja, un attiecīgi Société anonyme d’intérêt collectif agricole Unanimes , Organisation de producteurs Les Cimes , Société Agroprovence , Regalp SA un Coopérative des producteurs d’asperges de Montcalm ( COPAM ) (turpmāk tekstā kopā – “uzņēmēji pamatlietās”) par to, vai ir likumīga Kopienas atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļas atgūšana.

Atbilstošās tiesību normas

3. Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.) 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis saskaņā ar dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu noteikumiem veic pasākumus, ko vajag, lai:

– pārliecinātos, ka [ELVGF] finansētie darījumi tiek faktiski veikti un ir izpildīti pareizi;

– novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus,

– atgūtu summas, kas zaudētas pārkāpumu vai nolaidības dēļ.

[..]”

4. Regulas Nr. 4045/89 preambulas pirmajā līdz ceturtajā un desmitajā apsvērumā ir noteikts:

“[..] saskaņā ar 8. pantu [..] Regulā [..] Nr. 729/70 [..], nolūkā novērst un apzināt pārkāpumus un piedzīt pārkāpumu vai nolaidības dēļ zaudētās summas, dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos, vai [ELVGF] finansētie darījumi tiek faktiski veikti un vai tie tiek veikti pareizi;

[..] šī regula turklāt neietekmē tos valstu noteikumus attiecībā uz rūpīgām pārbaudēm, kuri ir izvērstāki par šajā regulā paredzētajiem;

[..] dalībvalstis jāmudina pastiprināt rūpīgās pārbaudes, ko tās saskaņā ar Direktīvu 77/435/EEK [..] veic attiecībā uz to uzņēmumu tirdzniecības dokumentiem, kuri saņem vai veic maksājumus;

[..] dalībvalstīm ieviešot noteikumus, kas izriet no Direktīvas 77/435/EEK, un pamatojoties uz gūto pieredzi, konstatēta vajadzība pēc konkrētu minētās direktīvas noteikumu grozījumiem; tā kā, ņemot vērā attiecīgo noteikumu būtību, grozījumi būtu jāietver regulā;

[..]

[..] lai gan vispirms dalībvalstīm jāpieņem savas rūpīgu pārbaužu programmas, šīs programmas jādara zināmas Komisijai tā, lai tā varētu uzņemties pārraudzītājas un koordinētājas pienākumu un nodrošināt to, ka programmas ir pieņemtas, pamatojoties uz attiecīgiem kritērijiem; tā kā rūpīgas pārbaudes tādējādi var galvenokārt attiecināt uz nozarēm vai uzņēmumiem, kuros krāpšanas iespējamība ir liela.”

5. Regulas Nr. 4045/89 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā “tirdzniecības dokumenti” ir visi grāmatvedības dokumenti, reģistri, kvītis un apstiprinošie dokumenti, pārskati, ražošanas un kvalitātes dokumentācija, kā arī sarakste, kas attiecas uz uzņēmuma komercdarbību, kā arī komercdati jebkādā formā, tostarp elektroniski saglabāti dati, ciktāl šie dokumenti tieši vai netieši attiecas uz 1. punktā minētajiem darījumiem.”

6. Minētās regulas 2. pantā ir paredzēts:

“1. Dalībvalstis sistemātiski veic uzņēmumu tirdzniecības dokumentu rūpīgu pārbaudi, ņemot vērā rūpīgi pārbaudāmo darījumu būtību. Dalībvalstis nodrošina, lai uzņēmumu atlase rūpīgai pārbaudei pēc iespējas nodrošinātu to pasākumu efektivitāti, kuri paredzēti, lai novērstu un atklātu pārkāpumus, uz ko attiecas ELVGF Garantiju nodaļas finansējuma sistēma. Veicot atlasi, inter alia ņem vērā uzņēmumu finansiālo nozīmīgumu attiecīgajā sistēmā [jomā] un citus riska faktorus.

[..]

4. Rūpīgo pārbaužu periods ilgst no 1. jūlija līdz nākamā gada 30. jūnijam.

Rūpīga pārbaude aptver vismaz 12 mēnešu laikposmu, kas beidzies iepriekšējā rūpīgu pārbaužu periodā; to var paplašināt par laikposmiem, kas ir pirms vai pēc 12 mēnešu laikposma un kas jānosaka.

[..]”

7. Saskaņā ar šīs pašas regulas 4. pantu:

“Tirdzniecības dokumentus, kas minēti 1. panta 2. punktā un 3. pantā, uzņēmumi glabā vismaz trīs gadus no to sagatavošanas gada beigām.

Dalībvalstis drīkst noteikt ilgāku termiņu šo dokumentu saglabāšanai.”

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

8. 2000. un 2001. gadā, piemērojot Regulu Nr. 4045/89, attiecībā uz uzņēmējiem pamatlietās tika veiktas pārbaudes uz vietas. Pamatojoties uz veikto pārbaužu rezultātiem, Office national interprofessionnel des fruits, des légumes et de l’horticulture ( Oniflhor ), kuras tiesības ir pārņēmusi Viniflhor , kuras tiesības ir pārņēmusi FranceAgriMer , lūdza uzņēmējus pamatlietās pārskaitīt atbilstoši ELVGF Garantiju nodaļas finansētajām shēmām saņemtās summas un pēc tam izdeva izpildrakstus, kas atbilst attiecīgajām summām.

9. Uzņēmēji pamatlietās attiecīgi vērsās Tribunal administratif de Nîmes [Nīmas Administratīvajā tiesā] vai Tribunal administratif de Marseille [Marseļas Administratīvajā tiesā], ceļot prasības par minētajiem izpildrakstiem. Šo divu tiesu taisītie spriedumi tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā Cour administrative d’appel de Marseille [Marseļas Administratīvajā apelācijas tiesā].

10. Minētā tiesa sešās izskatāmajās lietās nosprieda, ka “pārbaudāmā perioda” jēdziens ir jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz periodu, kurš beidzies 12 mēnešu laikā pirms pārbaužu perioda, un ka 12 mēnešu ilgums ir maksimālais ilgums, ja vien citā tiesību vai normatīvā aktā nav noteikts citādi. Tomēr katrā no šīm lietām pārbaudāmais periods bija beidzies pirms perioda, kas bija pirms pārbaužu perioda.

11. Uzskatot, ka tādējādi Cour administrative d’appel de Marseille nav ievērojusi Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta piemērojamību attiecībā uz pārbaudāmo periodu definīciju, FranceAgriMer iesniedza apelācijas sūdzības Conseil d’État [Valsts padomē].

12. Uzskatot, ka, sniedzot atbildi uz FranceAgriMer izvirzīto pamatu, radās jautājums par minētās tiesību normas interpretāciju, Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas ir identiski formulēti lietās no C-671/11 līdz C-676/11:

“Kā, ņemot vērā, pirmkārt, prasības par Kopienu finanšu interešu aizsardzību un, otrkārt, tiesiskās noteiktības principu un nepieciešamību neatstāt pārbaudes veicošajām iestādēm neierobežotas pilnvaras, dalībvalsts var izmantot Regulas Nr. 4045/89 [..] 2. panta 4. punktā paredzēto iespēju paplašināt pārbaudāmo periodu “par laikposmiem [..], kas ir pirms vai pēc 12 mēnešu laikposma”, kurš tajā ir definēts?

Konkrēti:

– Vai pārbaudāmajam periodam jebkurā gadījumā ir jābeidzas 12 mēnešu laikposmā, kurš ir pirms laikposma, kas tiek saukts par “pārbaužu” periodu, kurā tiek veiktas pārbaudes darbības, un vai pretējā gadījumā pārbaudē tiktu pieļauts pārkāpums, uz kuru pārbaudāmais varētu atsaukties saistībā ar lēmumu, kurā ir izdarīti secinājumi par šīs pārbaudes rezultātiem?

– Apstiprinošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā: kā saprast [Regulā Nr. 4045/89] skaidri paredzēto iespēju paplašināt pārbaudāmo periodu par laikposmiem, “kas ir pēc 12 mēnešu laikposma”?

– Noraidošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā: vai pārbaudāmajam periodam tomēr ir jāietver 12 mēnešu laikposms, kurš beidzies pārbaužu periodā, kas ir pirms laikposma, kurā tika veikta pārbaude, vai pārbaude var tomēr attiekties tikai uz vienu laikposmu, kas beidzies pirms iepriekšējā pārbaužu perioda sākuma, un vai pretējā gadījumā pārbaudē tiktu pieļauts pārkāpums, uz kuru pārbaudāmais varētu atsaukties saistībā ar lēmumu, kurā ir izdarīti secinājumi par šīs pārbaudes rezultātiem?”

13. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 3. februāra rīkojumu lietas no C-671/11 līdz C-676/11 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesiem un galīgā sprieduma taisīšanai.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

14. Ar saviem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts izmanto šajā tiesību normā paredzēto paplašināšanas iespēju, pārbaudāmajam periodam tomēr ir jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā vai vismaz ir jāattiecas arī uz šo periodu, un pretējā gadījumā pārbaude ir prettiesiska.

15. Protams, ir tiesa, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrās daļas tekstu vien, kurā, gan paredzot iespēju attiecināt pārbaudi uz laik posmiem pirms un pēc attiecīgā perioda, nav precizēts, ka pārbaude tomēr var attiekties uz laikposmiem, kas nebeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, tajā ir atstāta iespēja vairākām interpretācijām.

16. Tomēr, lai šādos apstākļos noskaidrotu, kāda ir apstiprināmā interpretācija, ir jāņem vērā ne tikai minētais teksts, bet arī minētās tiesību normas vispārējā sistēma un tās attīstība, kā arī Regulas Nr. 4045/89 mērķi kopumā.

17. Attiecībā, pirmkārt, uz Regulas Nr. 4045/89 mērķiem, kā izriet no tās preambulas pirmā, trešā un ceturtā apsvēruma, kurus lasa kopā, tās mērķis ir pastiprināt dalībvalstu veikto pārbaužu efektivitāti, lai novērstu un izbeigtu iespējamos pārkāpumus ELVGF jomā.

18. Lai nodrošinātu valsts pārbaužu faktisku veikšanu un efektivitāti un tātad izpildītu prasību aizsargāt Eiropas Savienības finanšu intereses, Regulā Nr. 4045/89 minētās pārbaudes pašas tiek pakļautas pārraudzībai un koordinēšanai, ko veic Komisija, kā norādīts tās preambulas desmitajā apsvērumā. Tieši šīs regulas 2. pantā tiek izveidota vienota pārbaužu sistēma, kas darbojas Komisijas pārraudzībā. Ar 4. punktu šajā pantā tostarp tiek nodrošināts noteikts pārbaužu sistēmiskums un periodiskums.

19. Tādējādi, tā kā Regulas Nr. 4045/89 2. panta mērķis ir noteikt dalībvalstu pārbaužu darbības robežas, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, pārbaudāmo periodu ilgums un to veikšanas datumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šajā pantā noteikto pārbaužu efektivitātes mērķi.

20. Šajā ziņā ir jāuzskata, ka minētā efektivitāte – kā tostarp apgalvo Komisija – var tikt panākta, ja dalībvalstis izmanto iespēju paplašināt pārbaudāmo periodu par laikposmu, kas pārsniedz iepriekšējo pārbaužu periodu, ciktāl tas ļauj atklāt pārkāpumus, kas var apdraudēt Savienības finanšu intereses.

21. Kā savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos pamatoti norādījušas Francijas un Polijas valdības, kā arī Komisija, tas, ka bieži darbības programmas attiecas uz vairākiem gadiem, arī norāda uz to, ka nebūtu obligāti jānosaka, ka pārbaudāmajam periodam ir jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā. Pretējā gadījumā pārbaude par tādu līgumu izpildi, kas attiecas uz vairākiem finanšu gadiem, tiktu sadalīta uz vairākiem pārbaužu periodiem, kas apdraudētu šīs pārbaudes efektivitāti.

22. Katrā ziņā tas, vai izmantot iespēju paplašināt pārbaudāmo periodu uz laikposmu pirms un pēc perioda, kas beidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, ir atkarīgs no tā, cik tas ir lietderīgi pārbaužu efektivitātei. Ja pārbaudi veicošajai iestādei rodas šaubas par pārbaudāmo darījumu tiesiskumu, tai pašā Regulā Nr. 4045/89 ir piešķirtas pilnvaras paplašināt pārbaudāmo periodu gan uz laikposmu pirms tā, gan pēc tā, un tai šajā saistībā nav jāpamatojas uz valsts tiesību aktiem, kuros šāda iespēja ir paredzēta.

23. Attiecībā, otrkārt, uz Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrās daļas attīstību ir jānorāda, ka šīs regulas sākotnējā redakcijā minētajā tiesību normā bija noteikts, ka pārbaude principā attiecas uz kalendāro gadu pirms pārbaužu perioda, tomēr ļaujot paplašināt pārbaudāmo periodu uz laikposmu pirms un pēc šā kalendārā gada. Tomēr, turpmāk paredzot, ka pārbaudāmais periods principā beidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, Savienības likumdevējs, šķiet, ir mīkstinājis dalībvalstīm noteiktās prasības par pārbaudāmā perioda noteikšanu. Ja Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrā daļa tiktu interpretēta, ka turpmāk pārbaudāmajam periodam – pat paplašināšanas iespējas izmantošanas gadījumā – ir jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, minētā vēlme mīkstināt noteikumus netiktu ņemta vērā.

24. Attiecībā, treškārt, par Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrās daļas vispārējo sistēmu ir jāatzīst, ka tajā ir skaidri un viennozīmīgi precizēts, ka pārbaude, kas attiecas uz vismaz 12 mēnešu laikposmu, var tikt paplašināta, kas acīmredzami nozīmē, ka gadījumā, ja tiek izmantota paplašināšanas iespēja, šai pārbaudei noteikti ir jāattiecas uz laikposmu, kas ir ilgāks par 12 mēnešiem.

25. No minētā tāpat izriet, ka tāda Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrās daļas interpretācija, ka pārbaudāmajam periodam noteikti jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, nav savietojama ar šīs tiesību normas saturu, ciktāl ikreiz, kad sākotnēji pārbaudītais periods sniedzas līdz 30. jūnijam, kas ir iepriekšējā pārbaužu perioda beigas, vairs nav iespējams veikt nekādu paplašināšanu.

26. Turklāt Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrās daļas noteikumiem ir pretrunā interpretācija, saskaņā ar kuru dalībvalsts varētu pārbaudīt tikai laikposmu, kas beidzas pirms iepriekšējā pārbaužu perioda sākuma, jo šāds gadījums nebūtu saderīgs nedz ar prasību, saskaņā ar kuru sākotnēji pārbaudītajam periodam ir jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, nedz būtu uzskatāms par paplašinājumu šīs tiesību normas izpratnē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, nedrīkst panākt, ka šīs tiesību normas skaidrajam un precīzajam tekstam tiek atņemta lietderīgā iedarbība (kā pēdējo skat. 2012. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-147/11 un C-148/11 Czop un Punakova , 32. punkts), kas tomēr būtu iepriekš minētās interpretācijas sekas.

27. Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, vēl ir jāprecizē, ka attiecībā uz pārbaudāmajiem uzņēmējiem veikto pārbaužu tiesiskums nav atkarīgs no tā, ciktāl minēto pārbaužu veikšana atbilst Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētajiem noteikumiem.

28. Proti, pretēji uzņēmēju pamatlietās apgalvotajam, minētajā tiesību normā ir noteikti tikai organizatoriski noteikumi, lai nodrošinātu pārbaužu efektivitāti, un – kā izriet no šā sprieduma 18. punkta – tiek reglamentētas tikai attiecības starp dalībvalstīm un Savienību, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses. Turpretī šī tiesību norma neattiecas uz attiecībām starp pārbaudi veicošajām iestādēm un pārbaudāmajiem uzņēmējiem.

29. Tādējādi Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otro daļu nevar interpretēt tostarp tādējādi, ka ar to attiecīgajiem uzņēmējiem tiktu piešķirtas tiesības, kas tiem ļautu iebilst pret citām vai plašākām pārbaudēm nekā tās, kas paredzētas šajā tiesību normā. Tā kā šādu tiesību dēļ varētu tikt traucēta prettiesiski saņemto vai izmantoto atbalstu atgūšana, ar tām turklāt tiktu apdraudēta Savienības finanšu interešu aizsardzība.

30. Katrā ziņā Regulā Nr. 4045/89 paredzētās pārbaudes attiecas uz uzņēmējiem, kuri ir brīvprātīgi pievienojušies ELVGF Garantiju nodaļas izveidotajai atbalsta shēmai un kuri, lai varētu saņemt atbalstu, ir piekrituši pārbaužu veikšanai, lai pārbaudītu Savienības līdzekļu izmantošanas tiesiskumu. Šie uzņēmēji nevar likumīgi apstrīdēt šādas pārbaudes tiesiskumu tikai tādēļ vien, ka, to veicot, netika ievēroti organizatoriski noteikumi, kas ir saistīti ar attiecībām starp dalībvalstīm un Komisiju.

31. Tomēr pārbaudāmo uzņēmēju tiesiskā noteiktība attiecībā uz valsts iestādēm, kas veic šīs pārbaudes un attiecīgajā gadījumā lemj par lietas ierosināšanu, ir nodrošināta ar noilguma termiņu lietas ierosināšanai, kas Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 3. pantā principā ir noteikts kā četri gadi no Savienības tiesību normas pārkāpuma, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Savienības budžetam. Tomēr, kā Tiesa jau ir norādījusi, noilguma termiņiem vispār ir tiesiskās noteiktības nodrošināšanas funkcija (skat. 2004. gada 24. jūnija spriedumu lietā C-278/02 Handlbauer , Krājums, I-6171. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

32. Atbalsta, kas ir piešķirts saistībā ar ELVGF noteikto atbalsta shēmu, saņēmēja pienākums pārbaudes, kas attiecas uz konkrētiem periodiem, ietvaros iesniegt dokumentus, kas vajadzīgi, lai konstatētu to subsīdiju spēkā esamību un tiesiskumu, kas tika pārskaitītas tad, kad no juridiskā viedokļa šo dokumentu saglabāšanas termiņš, kas ir noteikts kā vismaz 3 gadi Regulas Nr. 4045/89 4. pantā, vēl nebija beidzies, nevar tātad tikt uzskatīts par tādu, kas apdraud tiesiskās noteiktības principu.

33. No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 4045/89 2. panta 4. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts izmanto pārbaudāmā perioda paplašināšanas iespēju, minētajam periodam nav noteikti jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, bet tas var beigties arī pēc šā perioda. Tomēr minētā tiesību norma tāpat ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā uzņēmējiem netiek piešķirtas tiesības, kas tiem ļautu iebilst pret citām vai plašākām pārbaudēm nekā tās, kas tajā ir paredzētas. Līdz ar to tikai tādēļ, ka pārbaude attiecas tikai uz periodu, kurš beidzies pirms iepriekšējā pārbaužu perioda sākuma, šī pārbaude nekļūst prettiesiska attiecībā uz pārbaudāmajiem uzņēmējiem.

Par tiesāšanās izdevumiem

34. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4045/89 par dalībvalstu veiktām Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantiju nodaļas finansējuma sistēmā ietilpstošo darījumu rūpīgām pārbaudēm un Direktīvas 77/435/EEK atcelšanu, kas grozīta ar Padomes 1994. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 3094/94, 2. panta 4. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts izmanto pārbaudāmā perioda paplašināšanas iespēju, minētajam periodam nav noteikti jābeidzas iepriekšējā pārbaužu periodā, bet tas var beigties arī pēc šā perioda. Tomēr minētā tiesību norma tāpat ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā uzņēmējiem netiek piešķirtas tiesības, kas tiem ļautu iebilst pret citām vai plašākām pārbaudēm nekā tās, kas tajā ir paredzētas. Līdz ar to tikai tādēļ, ka pārbaude attiecas tikai uz periodu, kurš beidzies pirms iepriekšējā pārbaužu perioda sākuma, šī pārbaude nekļūst prettiesiska attiecībā uz pārbaudāmajiem uzņēmējiem.