1

Ar apelācijas sūdzību Polyelectrolyte Producers Group GEIE (PPG) (turpmāk tekstā – “PPG”) un SNF SAS (turpmāk tekstā – “SNF”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 21. septembra rīkojumu lietā T-1/10 PPG un SNF/ECHA (Krājums, II-6573. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tā kā nepieņemamu ir noraidījusi to prasību atcelt Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) lēmumu, ar kuru akrilamīds (EK Nr. 201‑173‑7) ir apzināts kā viela, kura atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp., un labojums – OV 2007, L 136, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “REACH regula”), 57. pantā noteiktajiem kritērijiem atbilstoši šīs regulas 59. pantam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

REACH regulas 57. pantā ir uzskaitītas vielas, kuras var tikt iekļautas tās XIV pielikumā ar nosaukumu “To vielu saraksts, uz ko attiecas licencēšana”. Šīs regulas 57. panta a) un b) punktā ir minētas vielas, kuras atbilst kritērijiem, lai tās varētu tikt klasificētas kā noteiktās kategorijās ietilpstošas kancerogēnas un mutagēnas vielas.

3

Saskaņā ar šīs regulas 59. pantu ar nosaukumu “Regulas 57. pantā minēto vielu apzināšana”:

“1.   Šā panta 2. līdz 10. punktā izklāstīto procedūru piemēro, lai apzinātu vielas, kas atbilst 57. pantā minētajiem kritērijiem, un sastādītu sarakstu vielām, ko ar laiku iekļaut XIV pielikumā [turpmāk tekstā – “kandidātvielu saraksts”]. [..]

[..]

3.   Ikviena dalībvalsts var sagatavot dokumentāciju saskaņā ar XV pielikumu par vielām, kas pēc dalībvalsts atzinuma atbilst 57. pantā paredzētajiem kritērijiem, un nosūtīt to [ECHA]. [..] [ECHA] dara dokumentāciju pieejamu citām dalībvalstīm 30 dienās pēc saņemšanas.

4.   [ECHA] savā interneta vietnē publicē paziņojumu, ka kādai vielai ir sagatavota XV pielikumā minētā dokumentācija. [ECHA] aicina visas ieinteresētās puses iesniegt piebildes [ECHA] noliktā termiņā.

5.   60 dienās pēc dokumentācijas laišanas apritē pārējās dalībvalstis vai [ECHA] var izteikt [ECHA] komentārus par vielas apzināšanu dokumentācijā attiecībā uz 57. pantā ietvertajiem kritērijiem.

6.   Ja [ECHA] nesaņem vai nesniedz nekādus komentārus, tā iekļauj vielu 1. punktā minētajā sarakstā. [..]

7.   Pēc komentāru sniegšanas vai saņemšanas [ECHA] nodod dokumentāciju Dalībvalstu komitejai 15 dienās pēc 5. punktā minētā 60 dienu termiņa beigām.

8.   Ja 30 dienās pēc nodošanas Dalībvalstu komiteja panāk vienprātību par apzināšanu, [ECHA] iekļauj vielu 1. punktā minētajā sarakstā. [..]

[..]

10.   [ECHA] publicē un atjaunina 1. punktā minēto sarakstu savā interneta vietnē, līdzko ir pieņemts lēmums par vielas iekļaušanu.”

4

PPG ir Eiropas Ekonomisko interešu grupa, kas pārstāv polielektrolītu, poliakrilamīdu un/vai citu polimēru, kuru sastāvā ir akrilamīds, ražotāju un/vai importētāju sabiedrību intereses. SNF ir tās dalībniece.

5

2009. gada 25. augustā Nīderlandes Karaliste iesniedza ECHA dokumentāciju, kuru tā bija izstrādājusi saistībā ar akrilamīda atzīšanu par vielu, kas atbilst REACH regulas 57. panta a) un b) punktā paredzētajiem kritērijiem.

6

2009. gada 31. augustāECHA savā interneta vietnē publicēja atzinumu, aicinot ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par dokumentāciju, kas sagatavota par akrilamīdu. ECHA uzaicināja arī citu dalībvalstu kompetentās iestādes iesniegt savus apsvērumus šajā jautājumā.

7

Pēc tam, kad tika saņemti apsvērumi par šo dokumentāciju, it īpaši no PPG, un Nīderlandes Karalistes atbildes uz šiem apsvērumiem, ECHA minēto dokumentāciju nosūtīja Dalībvalstu komitejai, kura 2009. gada 27. novembrī panāca vienprātīgu vienošanos par akrilamīda atzīšanu par vielu, kas rada ļoti lielas bažas, jo šī viela atbilda REACH regulas 57. panta a) un b) punktā paredzētajiem kritērijiem.

8

2009. gada 7. decembrīECHA publicēja paziņojumu presei, paziņojot, pirmkārt, ka Dalībvalstu komiteja ir panākusi vienprātīgu vienošanos par akrilamīda un vēl 14 vielu atzīšanu par vielām, kas rada ļoti lielas bažas, tādēļ, ka šīs vielas atbilst REACH regulas 57. pantā paredzētajiem kritērijiem, un, otrkārt, ka kandidātvielu saraksts oficiāli tiks atjaunots 2010. gada janvārī.

9

2009. gada 22. decembrīECHA izpilddirektors pieņēma Lēmumu ED/68/2009, kuram bija jāstājas spēkā 2010. gada 13. janvārī, par minēto 15 vielu iekļaušanu kandidātvielu sarakstā šajā datumā.

10

2010. gada 30. martā šis saraksts, kurā bija ietverts arī akrilamīds, tika publicēts ECHA interneta vietnē.

11

No pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 4. janvārī, PPG un SNF cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

12

Ar atsevišķu aktu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 17. martā, ECHA izvirzīja iebildumu par šīs prasības nepieņemamību. Tā izvirzīja trīs iebildes par nepieņemamību, kas attiecās uz apstrīdētā lēmuma raksturu, apstākli, ka tas tieši neietekmē prasītājas, kā arī to, ka šis lēmums, kas nav reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, uz prasītājām neattiecās individuāli.

13

Saistībā ar iebildi par nepieņemamību, kas attiecās uz apstrīdētā lēmuma raksturu, ECHA būtībā norādīja, ka prasītājas, atsaucoties uz ECHA Dalībvalstu komitejas vienprātīgo vienošanos, kas tika panākta 2009. gada 27. novembrī, ir apstrīdējušas sagatavojošu tiesību aktu, kura mērķis nebija radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām LESD 263. panta pirmās daļas otrā teikuma izpratnē.

14

Nīderlandes Karaliste, kurai tika atļauts iestāties lietā ECHA prasījumu atbalstam, atbalstīja tās izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

15

Eiropas Komisija, kurai arī tika atļauts iestāties lietā, atbalstīja ECHA argumentāciju attiecībā uz apstrīdētā lēmuma raksturu un to, ka prasītājas nebija tieši skartas. Tā turklāt norādīja, ka prasības pieteikums neatbilda Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajām prasībām.

16

Vispārējā tiesa, pirmkārt, izvērtēja šo pēdējo minēto iebildi par nepieņemamību. Vispirms atgādinādama, ka personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kuru nav izvirzījis lietas dalībnieks, ko tā atbalsta, Vispārējā tiesa norādīja, ka nosacījumi par prasības un tajā izklāstīto iebildumu pieņemamību ir imperatīvi un tādēļ tā var tos izvērtēt pati pēc savas ierosmes.

17

Vispārējā tiesa noraidīja minēto iebildi par nepieņemamību, pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā secinot, ka no prasības pieteikuma juridiski pietiekami izriet, ka tiesvedības priekšmets ir īstenojot REACH regulas 59. pantā paredzēto procedūru pieņemts ECHA akts, kurā akrilamīds ir apzināts kā viela, kas atbilst minētās regulas 57. pantā noteiktajiem kritērijiem, kura saturu noteica Dalībvalstu komitejas 2009. gada 27. novembrī panāktā vienprātīgā vienošanās un kurš bija jāizpilda, akrilamīdu iekļaujot kandidātvielu sarakstā, kas bija jāpublicē ECHA interneta vietnē 2010. gada 13. janvārī, bet kas faktiski tika publicēts 2010. gada 30. martā.

18

Otrkārt, saistībā ar ECHA izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas attiecās uz apstrīdētā lēmuma raksturu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā secināja, ka nav jālemj par argumentāciju saistībā ar minētās vienprātīgās vienošanās iespējamo sagatavojošo raksturu, jo brīdī, kurā ir jāvērtē šīs prasības pieņemamība, proti, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī, apstrīdētā lēmuma mērķis nebija radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām.

19

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā konstatēja, ka prasības pieteikums tika iesniegts pēc tam, kad Dalībvalstu komiteja bija vienprātīgi vienojusies par akrilamīda atzīšanu par īpaši kaitīgu vielu, un pēc tam, kad ECHA izpilddirektors bija pieņēmis lēmumu par šīs vielas iekļaušanu kandidātvielu sarakstā, taču pirms 2010. gada 13. janvāra, kas bija plānotais šī lēmuma, kā arī akrilamīda iekļaušanas minētajā sarakstā spēkā stāšanās datums.

20

Pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā Vispārējā tiesa atzina, pirmkārt, ka akta, ar kuru viela ir apzināta kā īpaši kaitīga, mērķis nav radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām pirms attiecīgās vielas iekļaušanas kandidātvielu sarakstā un ka juridiskās saistības, kas izriet no šī akta, var attiekties uz ieinteresētajām personām vienīgi pēc tam, kad atbilstoši REACH regulas 59. panta 10. punktam ECHA interneta vietnē ir publicēts un atjaunots šis saraksts, kurā ir ietverta šī viela. Otrkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka termiņš, kurā var celt prasību par minēto aktu, saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu var sākties vienīgi dienā, kad ir veikta šī publicēšana.

21

Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja tajā celto prasību kā nepieņemamu, neizvērtējot pārējās ECHA izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

22

Prasītājas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, kā arī apstrīdēto lēmumu, vai pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma par to celto prasību pieņemšanai un piespiest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

23

ECHA, kā arī Nīderlandes Karaliste un Komisija, kuras atbalstīja ECHA pirmajā instancē, lūdz Tiesu atzīt apelācijas sūdzību par nepamatotu un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24

Prasītājas ir izvirzījušas vienu vienīgu pamatu, kurš attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, interpretējot un piemērojot REACH regulu, ciktāl tā ir nospriedusi, ka kādas vielas atzīšana par īpaši bīstamu atbilstoši šīs regulas 59. panta 8. punktam, ko ir veikusi ECHA Dalībvalstu komiteja, nav lēmums, kura mērķis būtu radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām pirms kandidātvielu saraksta, kurā ir ietverta šī viela, publicēšanas.

25

Prasītājas norāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 47. punktā, no dažādajām atsaucēm uz “apzināšanu [jeb atzīšanu]” un “iekļaušanu”, kas ir ietvertas REACH regulas noteikumos, kuros ir precizēti informēšanas pienākumi, izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies radīt šādus pienākumus, kas rodas saistībā ar kādas vielas apzināšanu pirms tās iekļaušanas kandidātvielu sarakstā.

26

ECHA, ko atbalsta Nīderlandes Karaliste, atgādina, ka tādu tiesību aktu gadījumā, kas ir pieņemti no vairākiem posmiem sastāvošā procedūrā, par apstrīdamiem aktiem ir atzīstami tikai tie pasākumi, ar kuriem šīs procedūras noslēgumā ir galīgi pausta attiecīgās iestādes vai struktūras nostāja. Tā norāda, ka šajā lietā akrilamīda iekļaušana kandidātvielu sarakstā, kas tika publicēts 2010. gada 30. martā, ir akts, kas var radīt tiesiskas sekas, savukārt Dalībvalstu komitejas vienošanās ir sagatavojošs akts, kurš pats par sevi nerada nekādas juridiskas saistības.

27

Komisija uzskata – tas, ka Dalībvalstu komitejas vienprātīgā vienošanās nepieļauj nekādu rīcības brīvību saistībā ar kādas vielas iekļaušanu kandidātvielu sarakstā, nenozīmē, ka šī vienošanās ir galīgs akts, kurš var tikt pārsūdzēts, vai ka ar to var tikt aizstāts atbilstoši REACH regulas 59. panta 8. punktam pieņemts ECHA lēmums.

28

Komisija apgalvo, ka neviens no šīs regulas noteikumiem neliecina par to, ka starp kādas vielas apzināšanu un tās iekļaušanu kandidātvielu sarakstā pastāvētu kāda atšķirība. Tieši pretēji – no minētās regulas 59. panta izrietot, ka vielas tiek apzinātas kā īpaši bīstamas ar vienīgo mērķi iekļaut tās šajā sarakstā.

29

Vispirms ir jānorāda, ka nav ticis apstrīdēts, ka PPG un SNF celtās prasības priekšmets ir ECHA akts, kuru Vispārējā tiesa ir aprakstījusi pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā, proti, akts, kurš ir pieņemts, īstenojot REACH regulas 59. pantā paredzēto procedūru, un ar kuru akrilamīds ir apzināts kā viela, kas atbilst šīs regulas 57. pantā noteiktajiem kritērijiem.

30

Kā šajā rīkojumā ir norādījusi Vispārējā tiesa, šāds akts var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets atbilstoši LESD 263. panta pirmās daļas otrajam teikumam tiktāl, ciktāl to ir pieņēmusi kāda Eiropas Savienības struktūra, šajā gadījumā – ECHA, un ciktāl tā mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Būtībā vairākos REACH regulas noteikumos, kā, piemēram, tostarp pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā minētajos noteikumos, ir paredzēti informēšanas pienākumi, kas rodas saistībā ar aktu par kādas vielas atzīšanu, kurš ir ticis pieņemts saskaņā ar šīs regulas 59. pantā paredzēto procedūru.

31

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā tāpat ir pamatoti nospriedusi, ka juridiskās saistības, kas izriet no akta par kādas vielas atzīšanu par īpaši kaitīgu, kurš ir ticis pieņemts saskaņā ar minētās regulas 59. pantā paredzēto procedūru, var būt attiecināmas uz ieinteresētajām personām tikai pēc tam, kad ir publicēts kandidātvielu saraksts, kurā ir iekļauta šī viela, ciktāl šāda publicēšana ir paredzēta šā panta 10. punktā.

32

Būtībā, ja tiesību akta publicēšana ir paredzēta Savienības tiesiskajā regulējumā, tad tikai, sākot no šīs publicēšanas brīža, attiecīgās personas var precīzi zināt savas tiesības un pienākumus un spēt atbilstoši rīkoties (šajā ziņā skat. 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C-345/06 Heinrich, Krājums, I-1659. lpp., 44. lpp.).

33

Līdz ar to, lai dotu attiecīgajām personām pietiekamu laiku publicēta Savienības tiesību akta apstrīdēšanai, pilnībā pārzinot visus faktus, termiņš prasības par šādu tiesību aktu celšanai atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai sākas tikai pēc tā publicēšanas.

34

Tomēr pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzētajā rīkojumā, no tā neizriet, ka prasītājs nav tiesīgs apstrīdēt Savienības pieņemtu tiesību aktu pirms tā publicēšanas.

35

Šajā ziņā Tiesa 1985. gada 19. septembra sprieduma apvienotajās lietās 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija (Recueil, 2831. lpp.) 8. punktā jau ir nospriedusi, ka EOTK līguma 33. panta trešās daļas noteikumi, kuros ir precizētas formalitātes – paziņošana vai publicēšana – atbilstoši kurām sāk ritēt prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņš, neliedz prasītājam iesniegt savu prasības pieteikumu Tiesā, sākot jau no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīža, negaidot tā paziņošanu vai publicēšanu, kā dēļ viena no prasībām, kas bija minētā sprieduma pamatā, nevarēja tikt atzīta par nepieņemamu tā iemesla dēļ, ka tā bija iesniegta Tiesas kancelejā pirms šā lēmuma publicēšanas.

36

Nekas LESD 263. panta sestās daļas noteikumos, kas atbilst EOTK līguma 33. panta trešās daļas noteikumiem, neliedz piemērot šo judikatūru arī šobrīd izskatāmajā lietā.

37

Tieši pretēji – kā savu secinājumu 55. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, kaut arī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka akti vai lēmumi, kas var būt prasības par tiesību akta atcelšanu priekšmets LESD 263. panta izpratnē, ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (skat. 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-131/03 P Reynolds Tobacco u.c./Komisija, Krājums, I-7795. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra), šajā pantā nav precizēts, ka šo pasākumu publicēšana vai paziņošana ir šādas prasības celšanas priekšnosacījums.

38

Turklāt prasības par Savienības tiesību aktu celšana pirms tā publicēšanas un sākot no šā tiesību akta pieņemšanas brīža, nekādā ziņā nelabvēlīgi neietekmē prasības celšanas termiņa mērķi, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir tiesiskās noteiktības nodrošināšana, novēršot bezgalīgu Savienības tiesību aktu, kas rada tiesiskas sekas, apstrīdēšanu (skat. 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C-241/01 National Farmers’ Union, Recueil, I-9079. lpp., 34. punkts, kā arī 2013. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P Gbagbo u.c./Padome, 62. punkts).

39

Līdz ar to, kā savu secinājumu 56. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, kaut arī ar akta publicēšanu tiek uzsākta prasības celšanas termiņu ritēšana, kuriem beidzoties minētais akts kļūst galīgs, tā nav tiesību celt prasību par šo aktu rašanās nosacījums.

40

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā ir konstatējusi, ka pieteikums par lietas ierosināšanu tika iesniegts pēc tam, kad Dalībvalstu komiteja bija vienprātīgi vienojusies par attiecīgo apzināšanu, un pēc ECHA izpilddirektora iesaistīšanās 2009. gada 22. decembrī, kas ir atzīstama par lēmumu. No tā izriet, ka šī prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, 2010. gada 4. janvārī, apstrīdētais lēmums bija galīgi pieņemts.

41

Līdz ar to Vispārējā tiesa kļūdaini atzina šo prasības pieteikumu par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tas bija iesniegts pirms apstrīdētā lēmuma publicēšanas ECHA interneta vietnē, iekļaujot akrilamīdu kandidātvielu sarakstā, un kas sākotnēji bija paredzēta 2010. gada 13. janvārī, bet faktiski notika 2010. gada 30. martā.

42

Līdz ar to prasītāju izvirzītais vienīgais pamats un tādējādi arī to apelācijas sūdzība ir apmierināma un pārsūdzētais rīkojums ir atceļams.

43

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

44

Šajā gadījumā, tā kā tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: