1

Ar savu prasības pieteikumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu, pirmkārt, atcelt Padomes 2011. gada 6. jūnija Lēmumu 2011/407/ES par nostāju, kas Eiropas Savienībai jāieņem EEZ Apvienotajā komitejā attiecībā uz grozījumu EEZ līguma VI pielikumā (Sociālais nodrošinājums) un 37. protokolā (OV L 182, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, gadījumā, ja tā atceltu šo lēmumu, saglabāt tā spēkā esamību laikā līdz dienai, kad tiks pieņemts jauns lēmums.

2

LESD 48. pants, kas ir daļa no Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas IV sadaļā ietvertajiem noteikumiem par pārvietošanās brīvību, ir formulēts šādi:

“Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz tādus pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi, lai īstenotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību; šajā nolūkā tie izveido sistēmu, kas nodrošina to, ka algotiem vai pašnodarbinātiem migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem:

[..]”

3

LESD 79. pantā, kas ir daļa no Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļā ietvertajiem noteikumiem par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ir paredzēts:

“1.   Savienība īsteno kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērst nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību, kā arī paredzēt pastiprinātus pasākumus to apkarošanai.

2.   Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus šādās jomās:

[..]

[..].”

4

Saskaņā ar Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (21. protokols) 2. pantu “nekādi Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļas noteikumi, nekādi pasākumi, kas noteikti, piemērojot šo sadaļu, nekādi noteikumi starptautiskos nolīgumos, ko Savienība noslēgusi, piemērojot šo sadaļu, nedz arī kādi Eiropas Savienības Tiesas lēmumi, kas interpretē šos noteikumus vai pasākumus, Apvienotajai Karalistei vai Īrijai nav saistoši vai piemērojami”.

5

Turklāt saskaņā ar minētā protokola 1. un 3. pantu “Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās ierosināto pasākumu pieņemšanā, ko veic Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļu, ja vien tās triju mēnešu laikā pēc tam, kad Padomei iesniegts priekšlikums vai ierosinājums, rakstiski nepaziņo Padomes priekšsēdētājam, ka tās vēlas piedalīties attiecīgo pasākumu noteikšanā un īstenošanā”.

6

1992. gada 2. maija Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) kā asociācijas līgums, pamatojoties uz EK līguma 238. pantu, kas tagad ir LESD 217. pants, tika noslēgts starp Eiropas Kopienām un tās toreizējām dalībvalstīm, no vienas puses, un valstīm, kas toreiz bija daļa no Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA), proti, Austrijas Republiku, Somijas Republiku, Islandes Republiku, Lihtenšteinas Firstisti, Norvēģijas Karalisti, Zviedrijas Karalisti un Šveices Konfederāciju, no otras puses.

7

Saskaņā ar tā preambulas piekto apsvērumu šā līguma līgumslēdzējas puses ir apņēmušās “nodrošināt visplašāko iespējamo preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti visā Eiropas Ekonomikas zonā [(EEZ)]”.

8

Minētā līguma 1. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šā asociācijas līguma mērķis ir veicināt Līgumslēdzēju pušu tirdzniecisko un ekonomisko attiecību nepārtrauktu un līdzsvarotu stiprināšanu vienlīdzīgos konkurences apstākļos un vienu un to pašu noteikumu ievērošanu, lai izveidotu viendabīgu [EEZ] [..].

2.   Lai nodrošinātu 1. punktā izvirzīto mērķu sasniegšanu, asociācijas darbība saskaņā ar šā līguma noteikumiem ir saistīta ar:

9

Saskaņā ar EEZ līguma 3. pantu:

“Līgumslēdzējas puses veic jebkādus vispārējus vai konkrētus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu savu pienākumu izpildi saistībā ar šo līgumu.

Tās atturas no jebkuriem pasākumiem, kas liedz sasniegt šā līguma mērķus.

Tās turklāt veicina sadarbību šā līguma ietvaros.”

10

EEZ līguma 6. pantā ir noteikts:

“Neskarot tiesu prakses attīstību nākotnē, šā līguma noteikumus – ciktāl tie ir pēc būtības līdzvērtīgi attiecīgajiem Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma noteikumiem, kā arī tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot abus minētos Līgumus – ieviešot un piemērojot interpretē saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem, kas pieņemti līdz šā līguma parakstīšanas dienai.”

11

Šā līguma 7. pantā ir paredzēts:

“Tiesību akti, kas minēti vai ietverti šā līguma pielikumos vai EEZ Apvienotās komitejas lēmumos, uzliek saistības Līgumslēdzējām pusēm un ir katras Līgumslēdzējas puses tiesību sistēmas daļa vai tiek iekļauti attiecīgajā tiesību sistēmā, ņemot vērā turpmāk izklāstītos noteikumus:

[..].”

12

EEZ līguma 28. pantā, kurā būtībā ir ietverts LESD 45. panta saturs, ir paredzēts šādi:

“1.   Starp EK dalībvalstīm un EBTA valstīm nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

2.   Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu EK dalībvalstu un EBTA valstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

3.   Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:

[..]”

13

EEZ līguma 29. pantā, kurā būtībā ir ietverts LESD 48. panta saturs, ir noteikts:

“Lai darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām nodrošinātu brīvu pārvietošanos, Līgumslēdzējas puses sociālā nodrošinājuma jomā atbilstīgi VI pielikumam darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām, kā arī personām, kas ir viņu apgādībā, īpaši nodrošina:

14

EEZ līguma VI pielikumā, kura nosaukums ir “Sociālais nodrošinājums”, sadaļā, kuras nosaukums ir “Tiesību akti, uz kuriem attiecas atsauces”, ir minēta Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma programmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā (OV L 149, 2. lpp.) un Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka izpildes kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.).

15

EEZ Apvienotā komiteja 2011. gada 1. jūlijā pieņēma Lēmumu Nr. 76/2011, kura mērķis it īpaši ir atjaunināt EEZ līguma VI sadaļā ietvertās atsauces uz Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 574/72, jo šīs regulas ir tikušas aizstātas attiecīgi ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 988/2009 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), kā arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV L 284, 1. lpp.). Turklāt saskaņā ar šā paša lēmuma preambulas 22. apsvērumu tā mērķis ir grozīt EEZ līguma 37. protokolu, lai tajā paredzētajā sarakstā ietvertu ar Regulu Nr. 883/2004 izveidoto Administratīvo komisiju sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanai.

16

Eiropas Komisija 2010. gada 9. septembrī iesniedza priekšlikumu Padomes lēmumam par nostāju, kas Eiropas Savienībai jāieņem attiecībā uz grozījumu EEZ līguma VI pielikumā (Sociālais nodrošinājums) un 37. protokolā. LESD 48. pants, 218. panta 9. punkts un 352. pants bija šā priekšlikuma juridiskais pamats.

17

Lai grozītu minēto juridisko pamatu, Komisija 2011. gada 10. martā iesniedza grozītu priekšlikumu. Atbilstoši šā priekšlikuma paskaidrojuma rakstam ar Lisabonas līgumu LESD 48. pantā paredzētā kompetence attiecībā uz pašnodarbinātiem migrējošiem darba ņēmējiem tika paplašināta tādējādi, ka vairs nav vajadzības LESD 352. pantu izmantot kā juridisko pamatu.

18

Padome, pamatojoties uz LESD 48. pantu un 218. panta 9. punktu, 2011. gada 6. jūnijā pieņēma apstrīdēto lēmumu.

19

Ar Lēmumu Nr. 76/2011 EEZ Apvienotā komiteja pieņēma plānotos grozījumus EEZ līguma VI pielikumā un 37. protokolā. Tomēr, lai šis lēmums stātos spēkā, vienai no EEZ līgumslēdzējām pusēm vēl bija jāizpilda konkrētas konstitucionālajās tiesībās paredzētas prasības.

20

Uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz nepareizu juridisko pamatu un ka tas esot bijis jāpieņem uz LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkta pamata, Apvienotā Karaliste ir cēlusi šo prasību.

21

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesai:

22

Padome lūdz noraidīt prasību un piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 10. janvāra rīkojumu Īrijai un Komisijai tika atļauts iestāties lietā attiecīgi Apvienotās Karalistes un Padomes prasījumu atbalstam.

24

Mutvārdu process tika pabeigts 2013. gada 21. martā pēc ģenerāladvokātes secinājumu sniegšanas.

25

Ar procesuālo dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 23. maijā, Apvienotā Karaliste saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu lūdza Tiesai izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu.

26

Pamatojot šo lūgumu, Apvienotā Karaliste uzsver, ka ģenerāladvokātes secinājumos ir ietverti jauni argumenti, ko lietas dalībnieki vispār nav apsprieduši un kas varot ietekmēt Tiesas lēmumu.

27

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apsprieduši (skat. 2012. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑116/11 Bank Handlowy un Adamiak, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tomēr šajā lietā, uzklausījusi ģenerāladvokāti, Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija nolēmuma par Apvienotās Karalistes iesniegto apelācijas sūdzību pieņemšanai un ka šī informācija ir tikusi apspriesta tajā notikušajās debatēs.

29

Līdz ar to lūgums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir jānoraida.

30

Apvienotā Karaliste, ko atbalsta Īrija, lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tas esot ticis pieņemts, LESD 48. pantu nepareizi izmantojot kā materiālo juridisko pamatu. Apvienotā Karaliste uzskata, ko arī Tiesa ir skaidri atzinusi 1984. gada 5. jūlija spriedumā lietā 238/83 Meade (Recueil, 2631. lpp.), ka ar šo normu ir regulēta Savienības kompetence, lai veiktu pasākumus vienīgi attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri ir dalībvalstu pilsoņi.

31

Savukārt, ciktāl ar starptautiska nolīguma palīdzību Regulas Nr. 883/2004 noteikumus ir paredzēts paplašināt attiecībā uz Islandes Republikas, Lihtenšteinas Firstistes un Norvēģijas Karalistes pilsoņiem, apstrīdētā lēmuma mērķis esot piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem papildu tiesības sociālā nodrošinājuma jomā. Tāpēc šāda veida akts esot bijis jāpieņem uz LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkta pamata, kas ļauj precīzi veikt pasākumus, ar kuriem nosaka “to trešo valstu pilsoņu tiesības, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī”. Starp citu, šī pēdējā minētā norma, kas ietverta Līgumā par Eiropas Savienības darbību, esot bijusi paredzēta, lai tiktu veikti citi analogi pasākumi, ar kuriem šādas tiesības ir paplašinātas attiecībā uz trešo valstu valstpiederīgajiem, it īpaši no Alžīrijas Tautas Demokrātiskās Republikas, Izraēlas Valsts, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Marokas Karalistes un Tunisijas Republikas.

32

Apvienotā Karaliste piebilst, ka viena vai otra LESD noteikuma kā juridiskā pamata izvēle ir saistīta ar pienākumu ievērot būtiski atšķirīgas likumdošanas procedūras, kam ir ievērojama ietekme gan uz Apvienoto Karalisti pašu, gan uz Īriju.

33

It īpaši, atšķirībā no aktiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD 48. pantu, uz LESD 79. panta pamata pieņemtie akti attiecoties uz minētajām dalībvalstīm tikai tad, ja šīs pēdējās minētās dalībvalstis saskaņā ar (21. protokola) noteikumiem izmanto iespēju tiem pievienoties.

34

Līdz ar to apstrīdētā lēmuma pieņemšana uz nepareizi izvēlēta LESD 48. panta pamata Apvienotajai Karalistei un Īrijai esot liegusi iespēju, kuru tās izmanto saskaņā ar Savienības primārajām tiesībām, nepiedalīties tāda lēmuma pieņemšanā, kurš sociālā nodrošinājuma jomā paplašina tiesības attiecībā uz EBTA valstu valstspiederīgajiem, un nebūt saistītām ar šo lēmumu.

35

Pilnībā atzīstot, ka kopš Amsterdamas līguma stāšanas spēkā LESD 79. panta 2. punkts ir ticis faktiski izmantots, lai sociālā nodrošinājuma jomā piešķirtu tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka šis juridiskais pamats nav piemērots apstrīdētā lēmuma pieņemšanai.

36

EEZ līguma tekstā nekas nenorādot, ka šis līgums ir ticis noslēgts saistībā ar “kopējās imigrācijas politikas” attīstību un ka tā “mērķis ir nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību” LESD 79. panta izpratnē.

37

Turklāt Padomes skatījumā atzīt, ka ar apstrīdēto lēmumu ierosinātais EEZ līguma grozījums ietilpst Savienības migrācijas politikas jomā ar tā izraisītajām sekām, proti, izslēgt Dānijas Karalisti, kā arī iespēju Apvienotajai Karalistei un Īrijai atsaukties uz nepiedalīšanās [opt‑out] regulējumu, būtu pretrunā Savienības saistībām, kuras tā uzņēmusies attiecībā uz EBTA valstīm saskaņā ar EEZ līgumu, un varētu apdraudēt šā līguma pamatmērķa īstenošanu, t.i., izveidot pēc iespējas plašāku iekšējo tirgu visā EEZ.

38

Tāpēc Padome uzskata, ka LESD 48. pants ir atbilstošs juridiskais pamats Savienības nostājas pieņemšanai minētajā jomā, ciktāl apstrīdētā lēmuma mērķis ir paplašināt jauno Savienības acquis sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā attiecībā uz EEZ EBTA valstīm, un ka šis acquis ir nepieciešams, lai īstenotu EEZ līgumā izvirzīto pamatmērķi – nodrošināt minēto valstu pilsoņiem efektīvu brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā.

39

Savā replikas rakstā Apvienotā Karaliste vēl precizē iemeslus, kuru dēļ tā atsakās piekrist apstrīdētajā lēmumā izklāstītajam priekšlikumam Regulu Nr. 883/2004 iekļaut EEZ līgumā. Šajā ziņā Apvienotā Karaliste uzsver, ka, it īpaši salīdzinot ar EEZ līguma VI pielikumā minēto Regulu Nr. 1408/71, ar šo regulu Savienības sociālā nodrošinājuma piemērošanas joma ratione personae tiek paplašināta attiecībā uz [ekonomiski] “neaktīviem” pilsoņiem. Tomēr Apvienotā Karaliste iebilstot pret sociālā nodrošinājuma sistēmas paplašināšanu attiecībā uz [ekonomiski] neaktīviem trešo valstu valstspiederīgajiem, un, starp citu, tieši šā iemesla dēļ tā bija nolēmusi nepiedalīties Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulas (ES) Nr. 1231/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV L 344, 1. lpp.), pieņemšanā.

40

Padome apstrīd šo analīzi, uzsverot, ka Regula Nr. 1408/71, kas attiecās uz algotiem darba ņēmējiem, bet kopš 1981. gada – uz pašnodarbinātām personām, jau aptver atšķirīgas tādu ekonomiski “neaktīvu” pilsoņu kategorijas kā pensionāri, studenti vai personas, kas atrodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas. Līdz ar to neesot nekādas atšķirības starp minētās regulas un Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomu ratione personae.

41

Starp citu, nepastāvot skaidrai Padomes prasībai, Apvienotā Karaliste neesot sniegusi konkrētu informāciju par tādu personu skaitu un kategorijām, uz kurām pašlaik attiecas Regula Nr. 883/2004 un kuras neietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā.

42

Vispirms ir jāatzīst, kā savu secinājumu 31. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, ka visi šīs lietas dalībnieki ir vienādās domās, ka procesuālo tiesību ziņā Padome apstrīdēto lēmumu ir pamatoti balstījusi uz LESD 218. panta 9. punktu.

43

Savukārt Apvienotā Karaliste ar savu prasības pieteikumu vēršas pret to, ka LESD 48. pants tiek izmantots kā minētā lēmuma pieņemšanas materiālais juridiskais pamats.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, Savienības akta juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp it īpaši uz šā tiesību akta mērķi un saturu (Tiesas 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑130/10 Parlaments/Padome, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma mērķis, kā izriet no tā apsvērumiem, kā arī no tā vienīgā panta, ir Savienībai pieņemt nostāju EEZ Apvienotajā komitejā attiecībā uz grozījumu EEZ līguma VI pielikumā un 37. protokolā projektu.

46

It īpaši, kā ir atgādināts šā sprieduma 15. punktā, apstrīdētā lēmuma mērķis sevišķi, pirmkārt, ir atjaunināt EEZ līguma VI sadaļā ietvertās atsauces uz Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 574/72, jo šīs regulas ir tikušas aizstātas ar Regulu Nr. 883/2004 un Regulu Nr. 987/2009, un, otrkārt, šā paša līguma 37. protokolā paredzētajā komiteju sarakstā ietvert ar Regulu Nr. 883/2004 izveidoto Administratīvo komisiju sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijai.

47

Tāpēc apstrīdētā lēmuma mērķis ir atļaut Savienības acquis sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 883/2004 un Regulu Nr. 987/2009, attiecināt arī uz EBTA valstīm, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses.

48

Tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma mērķis ir grozīt EEZ līgumā ietvertos sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas noteikumus, ir jāņem vērā arī konteksts, kādā šis lēmums iekļaujas, un it īpaši šā līguma mērķis un saturs, lai noteiktu, vai LESD 48. pants ir atbilstošs minētā lēmuma pieņemšanas juridiskais pamats.

49

Šajā ziņā uzreiz ir jāatgādina, ka ar EEZ līgumu ir izveidota cieša Savienības un EBTA valstu asociācija, kas ir balstīta uz īpašām un privileģētām saiknēm asociācijas dalībnieku starpā.

50

Kā Tiesa jau ir precizējusi, EEZ līgumā, kura līgumslēdzējas puses ir arī Apvienotā Karaliste un Īrija, viens no pamatmērķiem ir pēc iespējas pilnīgāk īstenot preču brīvu apriti, personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti visā EEZ tā, lai Savienības teritorijā iekšējais tirgus tiktu paplašināts attiecībā uz EBTA valstīm (2003. gada 23. septembra spriedums lietā C-452/01 Ospelt un Schlössle Weissenberg, Recueil, I-9743. lpp., 29. punkts).

51

Kas attiecas uz izskatāmo lietu, EEZ līgumā, it īpaši tā 28. pantā, ir nostiprināta darba ņēmēju brīva pārvietošanās starp [ES] dalībvalstīm un EBTA valstīm un tā 29. pantā ir noteikta ar to saistīto sociālā nodrošinājuma tiesību atzīšana saskaņā ar noteikumiem, kas būtībā ir identiski attiecīgi LESD 45. un 48. pantā paredzētajiem.

52

Šajā aspektā ar EEZ līgumu izveidotā asociācija atbilstoši tā 1. panta 2. punkta f) apakšpunktam ir saistīta ar ciešāku sadarbību sociālajā politikā un prasa, lai, piemērojot šā līguma 3. pantu, līgumslēdzējas puses ne tikai veicinātu sadarbību saistībā ar minēto līgumu, bet arī lai tās atturētos no jebkuriem pasākumiem, kas liedz sasniegt šā līguma mērķus.

53

Turklāt ir jānorāda, ka, piemērojot minētā līguma 7. pantu, tiesību akti, kas minēti EEZ līguma pielikumos vai EEZ Apvienotās komitejas lēmumos, uzliek saistības visām līgumslēdzējām pusēm un tiek iekļauti to iekšējā tiesību sistēmā.

54

It īpaši attiecībā uz Savienības regulējumu minētā 7. panta a) punktā ir skaidri paredzēts, ka šādu aktu “pašu par sevi” iekļauj līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā, proti, lai šajā nolūkā nebūtu vajadzīgs transponēšanas pasākums.

55

Tātad, kā pamatoti ir uzsvērusi Komisija, apstrīdētā lēmuma mērķis ir tieši reglamentēt ne tikai triju attiecīgo EBTA valstu pilsoņu sociālās tiesības, bet arī un tāda pašā veidā Savienības pilsoņu sociālās tiesības minētajās valstīs. Citiem vārdiem sakot, minētajā lēmumā paredzētais grozījums būtībā ne tikai ļauj Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas pilsoņiem Savienības teritorijā atsaukties uz tiesībām, kas viņiem rodas, piemērojot Regulu Nr. 883/2004 un Regulu Nr. 987/2009, bet arī vienlaikus ir labvēlīgs dalībvalstu pilsoņiem, kas minētajās valstīs var atsaukties uz šīm tiesībām.

56

Līdz ar to attiecībā uz šo lietu precizējot ir jākonstatē, ka, noslēdzot EEZ līgumu, tajā laikā spēkā esošā Regula Nr. 1408/71 tika iekļauta minētā līguma VI pielikumā un 37. protokolā, tādējādi sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā esošo regulējumu paplašinot attiecībā uz visu EEZ.

57

Tomēr, ciktāl apstrīdētā lēmuma mērķis ir uz Regulu Nr. 1408/71 izdarīto atsauci aizstāt ar atsauci uz Regulu Nr. 883/2004, jo ar šo regulu ir atcelta pirmā minētā regula, būtībā ir jākonstatē, ka, ievērojot saistības, ko ir uzņēmušās EEZ līgumslēdzējas puses, kā arī jau pirms šīs regulas stāšanās spēkā sasniegto integrācijas līmeni, šis lēmums ļauj arī turpmāk sociālās tiesības paplašināt attiecīgo valstu pilsoņu labā, kā tas jau ir bijis iecerēts un praktiski īstenots ar 1992. gada EEZ līgumu.

58

Turklāt apstrīdētais lēmums precīzi iekļaujas tādu pasākumu klāstā, ar kuriem Savienības iekšējā tirgus tiesību akti attiecībā uz EEZ, cik vien iespējams, tiek paplašināti tā, lai minēto valstu valstspiederīgie personu brīvu pārvietošanos izmantotu ar tādiem pašiem sociālajiem nosacījumiem, kādi ir Savienības pilsoņiem.

59

Neveicot paredzēto apstrīdētā lēmuma grozīšanu, personu brīva pārvietošanās EEZ nevarētu tikt izmantota ar tādiem pašiem sociālajiem nosacījumiem, kādi ir paredzēti Savienībā, un tas, neapšaubāmi, apdraudētu asociācijas attīstību un EEZ līguma mērķu īstenošanu.

60

No tā izriet, ka arī EEZ līmenī noteikti ir jānodrošina Savienības iekšienē piemērojamā regulējuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu modernizācija un vienkāršošana, kas, Regulu Nr. 1408/71 aizstājot ar Regulu Nr. 883/2004, ir precīzi paredzēta apstrīdētajā lēmumā.

61

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka, ņemot vērā kontekstu, kādā apstrīdētais lēmums iekļaujas, to ir bijis iespējams likumīgi pieņemt uz LESD 48. panta pamata.

62

Tāpēc un rūpēs par vispusību ir jānorāda, ka pretēji tam, ko uzsver Apvienotā Karaliste un Īrija, LESD 79. panta 2. punkts nevar būt tāda pasākuma pieņemšanas pamats, kāds ir apstrīdētais lēmums.

63

Pirmkārt, kā savu secinājumu 39.–41. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šis noteikums ir jāinterpretē tādā kontekstā, kādā tas iekļaujas, proti, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību V sadaļas 2. nodaļu, kuras nosaukums ir “Robežkontroles, patvēruma un imigrācijas politika”, kā arī ievērojot šā paša panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Savienība tiecas pilnveidot kopēju imigrācijas politiku, lai nodrošinātu “efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem [..], kā arī novērst nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību, kā arī paredzēt pastiprinātus pasākumus to apkarošanai”.

64

Tomēr, ņemot vērā ar EBTA valstīm izveidotās asociācijas attīstības kontekstu, kurā tas iekļaujas, it īpaši ar šo asociāciju īstenojamos mērķus, tāds pasākums kā apstrīdētais lēmums acīmredzami nav savienojams ar šādiem mērķiem.

65

Otrkārt, nevar tikt izslēgts, ka atsaukšanās uz LESD 79. panta 2. punktu, paredzot Apvienotās Karalistes un/vai Īrijas iespēju atsaukties uz nepiedalīšanās [opt out] regulējumu, praksē, pārkāpjot šā sprieduma 52. punktā minēto EEZ līguma 3. pantu, varētu apdraudēt šā līguma mērķu īstenošanu. It īpaši tad, ja starp minētajām dalībvalstīm un attiecīgajām EBTA valstīm nebūtu noslēgts nekāds līgums, šāda atsaukšanās nozīmētu, ka vienlaikus pastāvētu divi paralēli sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanas režīmi.

66

Visbeidzot, attiecībā uz Apvienotās Karalistes un Īrijas izvirzīto argumentu, ka atsaukšanās uz LESD 79. panta 2. punktu izskatāmajā lietā būtu pamatota, ņemot vērā faktu, ka Savienības likumdevējs šo noteikumu jau ir izmantojis, lai pamatotu līdzīgus lēmumus, kas pieņemti attiecībā uz citām trešajām valstīm, šim argumentam šajā lietā nevar piekrist.

67

Šajā ziņā faktiski ir pietiekami atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akta juridiskais pamats ir jānosaka, ņemot vērā tā mērķi un saturu, nevis citu Savienības tiesību aktu, kam attiecīgā gadījumā ir līdzīgas īpašības, pieņemšanā izmantoto juridisko pamatu (skat. it īpaši Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-94/03 Komisija/Padome, Krājums, I-1. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tāpēc, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pamatoti pieņemts, izmantojot LESD 48. pantu kā materiālo juridisko pamatu.

69

Līdz ar to prasība nav pamatota un tā ir noraidāma.

70

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Piemērojot šā reglamenta 140. panta 1. punktu, personas, kas iestājušās šajā lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: