—

Iberia Líneas Aéreas de España SA vārdā – J. Bejerano Fernández, procurador,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un M. Perrot, pārstāvji,

—

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K. Simonsson un R. Vidal Puig, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV L 46, 1. lpp.), 2. panta j) punktu, 3. panta 2. punktu un 4. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā G. Rodríguez Cachafeiro un M. R. Martínez-Reboredo Varela-Villamor pret lidsabiedrību Iberia, Líneas Aéreas de España SA (turpmāk tekstā – “Iberia”) pēc tam, kad šī pēdējā atteicās viņiem izmaksāt kompensāciju par iekāpšanas atteikumu lidojumam no Madrides (Spānija) uz Santodomingo (Dominikānas Republika).

3

Padomes 1991. gada 4. februāra Regulas (EEK) Nr. 295/91, ar ko nosaka kopīgus noteikumus iekāpšanas atteikuma kompensācijas sistēmai regulārajā gaisa satiksmē (OV L 36, 5. lpp.), kas bija spēkā līdz 2005. gada 16. februārim, 1. pantā bija noteikts:

“Šī regula nosaka kopīgus minimālos noteikumus, kas piemērojami gadījumos, kad pasažieriem ir atteikta pieeja virspārdotam regulāram reisam, uz kuru viņiem ir derīga biļete un apstiprināta rezervācija, izlidošanai no lidostas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā un uz ko attiecas [EK] līgums, neatkarīgi no gaisa pārvadātāja reģistrācijas valsts, pasažiera pilsonības un galamērķa.”

4

Regulas Nr. 261/2004 preambulas 1., 3., 4., 9. un 10. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Regulas Nr. 261/2004 2. pantā ar virsrakstu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

6

Minētās regulas 3. panta ar virsrakstu “Piemērošanas joma” 2. punktā ir paredzēts:

“Šā panta 1. punktu piemēro ar noteikumu, ka:

[..].”

7

Regulas Nr. 261/2004 4. pants ar nosaukumu “Iekāpšanas atteikums” ir formulēts šādi:

“1.   Ja gaisa pārvadātājs kādu iemeslu dēļ plāno atteikt iekāpšanu uz kādu reisu, tas vispirms aicina brīvprātīgos atkāpties no rezervētajām biļetēm un saņemt atlīdzinājumu saskaņā ar nosacījumiem, par ko vienojas attiecīgais pasažieris un apkalpojošais gaisa pārvadātājs. Papildus šajā punktā minētajam atlīdzinājumam brīvprātīgajiem sniedz atbalstu saskaņā ar 8. pantu.

2.   Ja piesakās nepietiekams skaits brīvprātīgo, lai atlikušie pasažieri ar rezervētajām biļetēm varētu iekāpt attiecīgajā reisā, apkalpojošais gaisa pārvadātājs var pasažieriem pret to gribu atteikt iekāpšanu.

3.   Ja pasažieriem atsaka iekāpšanu pret to gribu, apkalpojošais gaisa pārvadātājs nekavējoties izmaksā tiem kompensāciju atbilstīgi 7. pantam un sniedz tiem atbalstu atbilstīgi 8. un 9. pantam.”

8

Minētās regulas 7. panta ar nosaukumu “Tiesības saņemt kompensāciju” 1. punktā ir noteikts:

“Ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, pasažieri saņem kompensāciju šādā apmērā:

[..]”

9

Minētās regulas 8. un 9. pantā, skatot tos kopā ar tās 4. pantu, ir paredzētas tiesības saņemt atlīdzinājumu vai mainīt maršrutu, kā arī tiesības uz aprūpi pasažieriem, kuriem ir atteikta iekāpšana.

10

Abi prasītāji pamatlietā G. Rodríguez Cachafeiro un M. R. Martínez-Reboredo Varela-Villamor lidsabiedrībā Iberia bija nopirkuši aviobiļeti no Akorunjas (Spānija) uz Santodomingo. Biļetes bija diviem reisiem – reisam IB 513 Akorunja – Madride 2009. gada 4. decembrī (13.30–14.40) un reisam IB 6501 Madride – Santodomingo tajā pašā dienā (16.05–19.55).

11

Pie Iberia reģistrācijas galdiņa Akorunjas lidostā prasītāji pamatlietā saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 3. panta 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem piereģistrēja savu bagāžu tieši līdz galamērķim un viņiem tika iedotas divas iekāpšanas kartes katram no abiem savienotajiem lidojumiem.

12

Pirmais reiss aizkavējās par stundu un divdesmit piecām minūtēm. Paredzot, ka šīs kavēšanās dēļ abi pasažieri nepaspēs ierasties uz savienoto reisu Madridē, Iberia plkst. 15.17 anulēja viņu iekāpšanas kartes uz otro reisu, kas bija paredzēts 16.05. Iesniedzējtiesa norāda, ka, ielidojuši Madridē, viņi ieradās pie izlidošanas izejas brīdī, kad lidsabiedrība veica pēdējo uzaicinājumu pasažieriem. Iberia darbinieki viņiem tomēr atteica iekāpšanu, jo viņu biļetes bija tikušas anulētas un viņu vietas piešķirtas citiem pasažieriem.

13

Prasītāji pamatlietā sagaidīja nākamo dienu, lai nokļūtu Santodomingo ar citu reisu, un sasniedza savu galamērķi ar 27 stundu nokavēšanos.

14

2010. gada 23. februārī G. Rodríguez Cachafeiro un M. R. Martínez-Reboredo Varela-Villamor vērsās Juzgado de lo Mercantil no 2 de A Coruña [Akorunjas Otrajā komerctiesā], lūdzot to piespriest Iberia katram no viņiem izmaksāt kompensāciju EUR 600 apmērā par “iekāpšanas atteikumu” atbilstoši Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punkta un 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem. Iberia šos prasījumus apstrīdēja, apgalvojot, ka fakti, uz kuriem pamatojoties šī prasība bija celta tiesā, neatbilstot “iekāpšanas atteikumam”, bet gan esot jāuzskata par nokavētu savienoto reisu, jo lēmums viņiem atteikt iekāpšanu neesot noticis virspārdota reisa dēļ, bet gan iepriekšējā reisa kavēšanās dēļ.

15

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka Iberia ir izmaksājusi Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punktā un 7. pantā paredzēto kompensāciju septiņiem pasažieriem, kuriem tā bija atteikusi iekāpšanu attiecīgajā reisā no Madrides uz Santodomingo.

16

Šajā ziņā minētajai tiesai ir radies jautājums par to, vai jēdziens “iekāpšanas atteikums” attiecas tikai uz reisiem, kuri sākotnēji ir virspārdoti, vai arī šis jēdziens ir attiecināms uz citām situācijām, piemēram, tādām kā prasītāju pamatlietā situācija.

17

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 2 de A Coruña nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punktā saistībā ar tās 3. panta 2. punktu un 4. panta 3. punktu ietverto jēdzienu “iekāpšanas atteikums” var attiecināt arī uz gadījumu, kad lidsabiedrība, kas ir pārvadātājs, atsaka iekāpšanu, jo pirmais biļetē iekļautā saistītā lidojuma reiss kavējas pašas lidsabiedrības vainas dēļ un tā kļūdaini prognozē, ka pasažieri laikus nepaspēs uz otro reisu, ļaujot aizņemt viņu vietas citiem pasažieriem?”

18

Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punkts, lasot to kopā ar tās 3. panta 2. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens “iekāpšanas atteikums” ietver situāciju, kurā gadījumā, ja ir noslēgts vienots pārvadājuma līgums, ar kuru ir pārdotas vietas uz vairākiem viens otram sekojošiem reisiem, uz kuriem reģistrācija notiek vienkopus, gaisa pārvadātājs atsaka iekāpšanu zināmiem pasažieriem, jo pirmais rezervācijā ietvertais reiss kavējas šī pārvadātāja vainas dēļ un tas ir kļūdaini pieņēmis, ka šie pasažieri laikus neieradīsies uz iekāpšanu otrajam lidojumam.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, piemērojot Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punktu, “iekāpšanas atteikuma” kvalifikācijas priekšnoteikums ir tāds, ka pārvadātājs atsakās pārvadāt pasažieri reisā, uz kuru viņam ir rezervācija un uz iekāpšanu kurā viņš ir ieradies saskaņā ar minētās regulas 3. panta 2. punkta noteikumiem, ja vien šis atteikums nav saprātīgi pamatots, it īpaši ar minētajā 2. panta j) punktā minētajiem iemesliem.

20

Pamatlietā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir balstīts uz premisu, ka prasītāji pamatlietā ieradās uz iekāpšanu reisā Madride – Santodomingo Regulas Nr. 261/2004 3. panta 2. punktā minētajos apstākļos. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka minētajiem prasītājiem netika atļauts iekāpt šajā reisā nevis tāpēc, ka nebūtu izpildīti minētie nosacījumi, bet gan tāpēc, ka viņu rezervācija tika anulēta viņu iepriekšējā reisa no Akorunjas uz Madridi kavēšanās dēļ.

21

Neatkarīgi no iespējamajiem secinājumiem, kas saistāmi ar to, ka minētās nokavēšanās dēļ prasītāji pamatlietā savā galamērķī (Santodomingo) ieradās 27 stundas vēlāk, nekā bija paredzēts viņu ceļojuma rezervācijā, ir jānorāda, ka, runājot par iemesliem, kāpēc gaisa pārvadātājs atteica iekāpšanu pasažierim ar rezervāciju, kurš atbilstoši ieradās uz iekāpšanu, Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punktā tekstā šis atteikums nav saistīts ar attiecīgā reisa “virspārdošanu”, ko attiecīgais pārvadātājs ir radījis ekonomisku iemeslu dēļ.

22

Runājot par minētās tiesību normas kontekstu un mērķiem tiesiskajam regulējumam, kura daļa tā ir, ne tikai no Regulas Nr. 261/2004 preambulas 3., 4., 9. un 10. apsvēruma, bet arī no tās izstrādes materiāliem, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes regulas, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, projekta, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2001. gada 21. decembrī [COM (2001) 784, galīgā redakcija], izriet, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, ir vēlējies samazināt toreiz pārāk lielo to pasažieru skaitu, kuriem pret viņu gribu tiek atteikta iekāpšana, novēršot robus Regulā Nr. 295/91, kurā saskaņā ar tās 1. pantu bija noteikti tikai minimālie noteikumi, kas piemērojami pasažieriem, kuriem atteikta iekāpšana parastā virspārdotā reisā.

23

Tieši šajos apstākļos minētais likumdevējs ar Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punktu ir no “iekāpšanas atteikuma” definīcijas izslēdzis jebkādu norādi uz iemesliem, kāpēc pārvadātājs atsakās pārvadāt pasažieri.

24

Šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir attiecinājis minētās definīcijas piemērojamību arī uz citiem gadījumiem, nevis tikai iekāpšanas atteikumu, kura iemesls ir iepriekš Regulas Nr. 295/91 1. pantā minētā virspārdošana, un tai ir devis plašu nozīmi, iekļaujot visus gadījumus, kuros gaisa pārvadātājs atsakās pārvadāt pasažieri.

25

Šādu interpretāciju apstiprina konstatējums, ka “iekāpšanas atteikuma” jēdziena piemērojamības attiecināšana tikai uz virspārdošanas gadījumiem praksē ievērojami samazinātu pasažieriem ar Regulu Nr. 261/2004 piešķirto aizsardzību un tādējādi būtu pretēja šīs regulas mērķim, kas ir minēts tās preambulas 1. apsvērumā, proti, nodrošināt augsta līmeņa pasažieru aizsardzību, un tas attaisno plašu viņiem piešķirto tiesību interpretāciju (šajā ziņā skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I-403. lpp., 69. punkts, kā arī 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-549/07 Wallentin-Hermann, Krājums, I-11061. lpp., 18. punkts).

26

No tā izriet, ka, ja tiktu atzīts, ka jēdzienā “iekāpšanas atteikums” ietilpst tikai virspārdošanas gadījums, no jebkādas aizsardzības tiktu izslēgti pasažieri, kas ir tādā situācijā kā prasītāji pamatlietā, tiem liedzot iespēju pamatoties uz Regulas Nr. 261/2004 4. pantu, kura 3. punktā ir norāde uz šīs regulas tiesību normām par kompensāciju, atlīdzinājumu vai maršruta maiņu, kā arī aprūpi, kas ir paredzēta šīs pašas regulas 7.–9. pantā.

27

Ņemot vērā iepriekš minēto, gaisa pārvadātāja noteikts iekāpšanas aizliegums tādos apstākļos kā pamatlietā principā ir iekļaujams jēdzienā “iekāpšanas atteikums” Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punkta izpratnē.

28

Tomēr ir jāpārliecinās, vai, kā ir paredzēts minētajā tiesību normā, nav saprātīga pamata iekāpšanu šādi atteikt, “piemēram, veselības stāvokļa, drošības vai nepiemērotu ceļojuma dokumentu dēļ”.

29

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izmantojot nominālu iespraudumu “piemēram”, Savienības likumdevējs ir iecerējis izveidot nepilnīgu sarakstu ar gadījumiem, kad iekāpšanas atteikums var tikt saprātīgi atteikts.

30

Tomēr no šāda formulējuma nevar tikt secināts, ka par saprātīgi pamatotu varētu tikt uzskatīts iekāpšanas atteikums tāda operacionāla iemesla dēļ kā pamatlietā apstrīdētais.

31

Iesniedzējtiesa patiesībā runā par faktu, ka, īstenojot vienu pārvadājuma līgumu, kurā ietilpst vairākas biļetes uz diviem viens otram sekojošiem reisiem, uz kuriem reģistrācija notiek vienlaikus, pirmais no šiem reisiem nokavējas attiecīgā gaisa pārvadātāja vainas dēļ un tas ir kļūdaini paredzējis, ka šie pasažieri laikus neieradīsies uz iekāpšanu otrajam lidojumam, un tāpēc ir ļāvis citiem pasažieriem šajā otrajā reisā aizņemt vietas, kuras būtu bijis jāaizņem pasažieriem, kuriem iekāpšana ir tikusi atteikta.

32

Taču šāds iekāpšanas atteikuma iemesls nav salīdzināms ar tiem, kas ir skaidri minēti Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punktā, jo šis iemesls nekādi nav saistīts ar pasažiera, kuram atteikta iekāpšana, vainu.

33

Turklāt nevar tikt atzīts, ka gaisa pārvadātājs varētu ievērojami paplašināt tos gadījumus, kuros tam ir tiesības pamatoti atteikt pasažierim iekāpšanu. Tas noteikti izraisītu to, ka šim pasažierim tiktu liegta jebkāda aizsardzība, un tas būtu pretrunā Regulas Nr. 261/2004 mērķim nodrošināt augstu pasažieru aizsardzības līmeni, plaši interpretējot viņiem atzītās tiesības.

34

Tādā situācijā kā pamatlietā apstrīdētā tas turklāt novestu pie tā, ka attiecīgajiem pasažieriem būtu jācieš nopietnas grūtības un apgrūtinājumi, ko ietver iekāpšanas atteikums, kaut gan šajā atteikumā katrā ziņā ir vainojams tikai pārvadātājs, kas ir vai nu izraisījis sava pirmā reisa kavēšanos, vai arī kļūdaini ir uzskatījis, ka attiecīgie pasažieri nepaspēs laikus ierasties uz iekāpšanu nākamajam lidojumam, vai arī ir pārdevis biļetes uz tādiem diviem sekojošiem reisiem, kuriem laiks, kas nepieciešams, lai dotos uz nākamo reisu, ir bijis nepietiekams.

35

Tāds iekāpšanas atteikums kā pamatlietā apstrīdētais tādējādi nav saprātīgi attaisnojams, un tāpēc tas ir jākvalificē kā “iekāpšanas atteikums” minētās regulas 2. panta j) punkta izpratnē.

36

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 261/2004 2. panta j) punkts, lasot to kopā ar šīs regulas 3. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “iekāpšanas atteikums” ietver situāciju, kurā, īstenojot vienu pārvadājuma līgumu, kas ietver vairākas biļetes uz viens otram nekavējoties sekojošiem reisiem, uz kuriem reģistrācija notiek vienlaikus, gaisa pārvadātājs atsaka iekāpšanu zināmiem pasažieriem, jo pirmais reiss ir noticis ar nokavēšanos, kurā ir vainojams šis pārvadātājs, un tas ir kļūdaini paredzējis, ka šie pasažieri nepaspēs laikus ierasties uz iekāpšanu otrajam lidojumam.

37

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 2. panta j) punkts, lasot to kopā ar Regulas Nr. 261/2004 3. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “iekāpšanas atteikums” ietver situāciju, kurā, īstenojot vienu pārvadājuma līgumu, kas ietver vairākas biļetes uz viens otram nekavējoties sekojošiem reisiem, uz kuriem reģistrācija notiek vienlaikus, gaisa pārvadātājs atsaka iekāpšanu zināmiem pasažieriem, jo pirmais reiss ir noticis ar nokavēšanos, kurā ir vainojams šis pārvadātājs, un tas ir kļūdaini paredzējis, ka šie pasažieri nepaspēs laikus ierasties uz iekāpšanu otrajam lidojumam.