—

Bericap Záródástechnikai bt. vārdā – Zs. Kacsuk, ügyvéd,

—

Plastinnova 2000 kft. vārdā – J. Hergár, ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Bulst un B. Béres, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., un grozījumi – OV 2004, L 195, 16. lpp., un OV 2007, L 204, 27. lpp.), kā arī Līgumu par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPs līgums”), kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336., 1. lpp.), un Konvenciju par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kas ir noslēgta 1883. gada 20. martā Parīzē, pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums [Recueil des traités des Nations unies], 828. sējums, Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bericap Záródástechnikai bt (turpmāk tekstā – “Bericap”) un Plastinnova 2000 kft (turpmāk tekstā – “Plastinnova”) par iespējamu funkcionālā modeļa novitātes un no tā izrietoša izgudrojuma līmeņa neesamību.

3

TRIPs līguma preambulas pirmā daļa ir izteikta šādi:

“Vēloties samazināt izkropļojumus un kavēkļus starptautiskajā tirdzniecībā un ievērojot nepieciešamību veicināt efektīvu un adekvātu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, kā arī garantēt, lai pasākumi un procedūras intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanai paši nekļūtu par barjerām likumīgai tirdzniecībai.”

4

Saskaņā ar TRIPs līguma I nodaļas “Vispārīgie nosacījumi un pamatprincipi” 1. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis īsteno šā līguma nosacījumus. Dalībvalstis var (bet tas nav to pienākums) nodrošināt savos likumos daudz izvērstāku aizsardzību, nekā to prasa šis līgums, ar nosacījumu, ka šāda aizsardzība nav pretrunā ar šā līguma nosacījumiem. Dalībvalstis ir tiesīgas savas tiesību sistēmas un prakses ietvaros brīvi izvēlēties piemērotas šā līguma prasību izpildes metodes.

2.   Šā līguma nolūkiem termins “intelektuālais īpašums” attiecas uz visām intelektuālā īpašuma kategorijām, ko regulē II nodaļas 1.–7. sadaļa.”

5

Minētā līguma 2. pantā ar nosaukumu “Intelektuālā īpašuma konvencijas” ir paredzēts:

“1.   Attiecībā uz šā līguma II, III un IV nodaļu dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas (1967) 1.–12. un 19. pantu.

2.   Neviens šā līguma I–IV nodaļas nosacījums neierobežo pastāvošās saistības, ko dalībvalstis varētu būt uzņēmušās viena pret otru saskaņā ar Parīzes Konvenciju, Bernes Konvenciju, Romas Konvenciju un Līgumu par intelektuālo īpašumu attiecībā uz integrālajām shēmām.”

6

TRIPs līguma 41. panta, kurš ietilpst tā III nodaļā ar nosaukumu “Intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšana”, 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka realizēšanas procedūras, kā precizēts šajā daļā, ir iespējamas saskaņā ar to likumiem tā, lai atļautu efektīvu darbību pret jebkuru šajā līgumā ietverto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma aktu, ieskaitot steidzamus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu pārkāpumus, un līdzekļus, kas attur no turpmākiem pārkāpumiem. Šīs procedūras tiek piemērotas tādējādi, lai izvairītos no barjeru radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu aizsardzības līdzekļus pret to ļaunprātīgu izmantošanu.

2.   Procedūras attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību realizēšanas nodrošināšanu ir godīgas un objektīvas. Tās nav nevajadzīgi sarežģītas vai dārgas, tās nenosaka nepamatotus termiņus vai nerada neattaisnotu aizkavēšanos.

3.   Procesuālie lēmumi tiek fiksēti rakstveidā (vēlams), un tie ir pamatoti. Tie bez nevajadzīgas aizkavēšanas kļūst pieejami vismaz procesa pusēm. Procesuālie lēmumi tiek pamatoti vienīgi ar pierādījumiem, par kuriem pusēm tika dota iespēja izteikties.”

7

Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir Parīzes konvencijas līgumslēdzējas puses.

8

Šīs konvencijas 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības objekti ir patenti, lietderīgie modeļi, dizainparaugi, [ražošanas vai tirdzniecības] preču zīmes, pakalpojumu zīmes, komercnosaukumi, izcelsmes norādes vai izcelsmes vietu apliecinājumi un negodīgas konkurences ierobežošana.”

9

Minētās konvencijas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ikvienas Savienības dalībvalsts pilsoņiem visās pārējās Savienības dalībvalstīs ir tādas pašas priekšrocības, kādas ar attiecīgajiem likumiem ir pašlaik piešķirtas vai turpmāk tiks piešķirtas šo valstu pilsoņiem, pie tam nekādi neierobežojot tiesības, kuras īpaši paredzētas šajā Konvencijā. No iepriekšminētā izriet, ka viņu tiesības tiek aizsargātas tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņu tiesības un viņi var izmantot tos pašus likumīgos tiesību aizsardzības līdzekļus pret viņu tiesību jebkādu pārkāpšanu, ar noteikumu, ka tiek ievēroti nosacījumi un formalitātes, kas noteiktas šīs valsts pilsoņiem.”

10

Direktīvas 2004/48 preambulas ceturtais līdz sestais apsvērums ir izteikti šādi:

11

Šīs direktīvas preambulas 27. apsvērumā ir precizēts:

“Ir lietderīgi lēmumus par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumiem publicēt, lai tie darbotos kā papildu preventīvs pasākums attiecībā uz turpmākiem pārkāpumiem un veicinātu visas sabiedrības informētību.”

12

Saskaņā ar minētās direktīvas preambulas 32. apsvērumu:

“Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šī direktīva jo īpaši nodrošina intelektuālā īpašuma tiesības saskaņā ar minētās hartas 17. panta 2. punktu.”

13

Direktīvas 2004/48 1. pantā tās priekšmets ir definēts šādi:

“Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šajā direktīvā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.”

14

Šīs direktīvas 2. panta, kas attiecas uz tās piemērošanas jomu, 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”

15

Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta b) apakšpunktu tā neattiecas uz “dalībvalstu starptautiskajām saistībām un jo īpaši [TRIPs līgumu], tostarp saistībām, kas attiecas uz kriminālprocesu un kriminālsodiem”.

16

Minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

17

1991. gada Likuma Nr. XXXVIII par funkcionālo modeļu aizsardzību (A használati minták oltalmáról szóló 1991. évi XXXVIII. törvény) 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Funkcionālā modeļa aizsardzību (turpmāk tekstā – “modeļu aizsardzība”) var iegūt jebkurš tehniskais risinājums, kas attiecas uz jebkāda priekšmeta daļu konfigurāciju, struktūru un izvietojumu (turpmāk tekstā – “modelis”), ja vien tas ir jauns, tam ir izgudrojuma līmenis un to var izmantot rūpnieciski.”

18

Likuma par funkcionālo modeļu aizsardzību 2. panta 2. punktā ir norādīts:

“Par pašreizējo tehnisko līmeni ir uzskatāma informācija, kas pirms prioritātes datuma ir bijusi publiski pieejama publikāciju veidā vai tikusi izmantota praktiski valsts teritorijā.”

19

Saskaņā ar šī likuma 3. panta 1. punktu:

“Funkcionālais modelis tiek uzskatīts par izgudrojuma līmeņa rezultātu, ja, ņemot vērā pašreizējo tehnisko attīstību, jomas eksperts to neuzskata par acīmredzamu.”

20

Minētā likuma 5. pantā ir noteikts:

“1)   Pieteikuma iesniedzējs saņem modeļa aizsardzību, ja tas:

21

Likuma par funkcionālo modeļu aizsardzību 24. pantā ir paredzēts:

“1)   Modeļa aizsardzība ir spēkā neesoša, ja:

[..]”

22

Saskaņā ar šī likuma 26. pantu:

“Ungārijas Patentu biroja kompetencē ir lietas, kas attiecas uz:

[..]

23

Minētā likuma 27. pantā ir noteikts:

“[..]

3)   [Ungārijas Patentu] biroja pieņemtie lēmumi, kas attiecas uz modeļu aizsardzību, atbilstoši šī likuma 37. panta noteikumiem var tikt pārbaudīti tiesā.

4)   [Ungārijas Patentu] birojs, ja tam ir iesniegts pieteikums par lēmuma grozīšanu, var grozīt vai atcelt ikvienu lēmumu, ar kuru tiek izbeigta procedūra, līdz brīdim, kad tiek celta prasība tiesā, ja šo lēmumu priekšmets ir:

[..]

24

Saskaņā ar Likuma par funkcionālo modeļu aizsardzību 36. panta 3. punktu:

“Attiecībā uz [..] modeļu aizsardzības atzīšanu par spēkā neesošu [..] pēc analoģijas piemēro patentu tiesiskā regulējuma noteikumus.”

25

Šī likuma 37. pantā ir paredzēts:

“1)   Pēc [lietas dalībnieka] lūguma tiesa var grozīt Ungārijas Patentu biroja lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar:

[..]

26

1995. gada Likuma XXXIII par izgudrojumu patentspēju (turpmāk tekstā – “Patentu likums”) 42. pantā ir noteikts:

“[..]

27

Patentu likuma 80. pantā ir norādīts:

“1)   Jebkura persona saskaņā ar 42. pantu, izņemot tā 2. punktā paredzētos [gadījumus], var lūgt patenta atzīšanu par spēkā neesošu, iesniedzot prasību pret tā īpašnieku.

2)   Saskaņā ar 42. panta 1. punkta d) apakšpunktu patenta atzīšanu par spēkā neesošu var lūgt persona, kurai saskaņā ar likumu ir jābūt tā īpašumtiesībām.”

28

Šī likuma 81. pantā ir noteikts:

“[..]

29

Minētā likuma 86. pantā ir noteikts:

“1)   Budapeštas apgabaltiesai [Fővárosi Bíróság] ir ekskluzīva kompetence izskatīt lietas par Ungārijas Patentu biroja pieņemto lēmumu grozīšanu.

[..]”

30

Saskaņā ar šī paša likuma 88. pantu:

“Prasības, kuru priekšmets ir Ungārijas Patentu biroja lēmumu grozīšana, tiesa izskata saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro attiecībā uz ex parte tiesvedību, izņemot šajā likumā paredzētus izņēmumus. Ja šajā likumā vai ex parte tiesvedībā nav noteikts citādi, tiesvedībai pēc analoģijas piemēro 1952. gada Civilprocesa likuma Nr. III (A Polgári perrendtartásról szóló 1952. évi III. törvény) vispārīgos noteikumus.”

31

Civilprocesa kodeksa 3. un 4. pants atrodas tā I sadaļas ar nosaukumu “Vispārējie noteikumi” nodaļā un apakšnodaļā attiecīgi ar nosaukumiem “Pamata principi” un “Tiesu uzdevumi civillietās”.

32

Šī kodeksa 3. panta 2. punktā ir noteikts:

“2)   Tiesai – izņemot gadījumus, kad likumā ir noteikts citādi, – ir saistoši lietas dalībnieku prasījumi un citi paziņojumi, kam ir juridiskas sekas. [..]”

33

Minētā kodeksa 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“1)   Pieņemot spriedumu, tiesai nav saistoši citu iestāžu pieņemtie lēmumi vai disciplinārie lēmumi, ne arī lietas fakti, kas ir noteikuši šādu lēmumu pieņemšanu.”

34

1991. gada 17. maijāPlastinnova Ungārijas Patentu birojā iesniedza rūpniecisko dizainparaugu ar Nr. 2252–320/91, vēlāk, 1992. gada 1. septembrī, tika iesniegts pieteikums par funkcionālā modeļa aizsardzību. Plastinnova, atsaucoties uz lūgtās aizsardzības maiņu, attiecībā uz otra [pieteikuma] iesniegšanu atcēla ar pirmo [pieteikuma] iesniegšanu saistītās prioritātes tiesības. Ungārijas Patentu birojs šo pieteikumu [par lūgtās aizsardzības] maiņu akceptēja un pēc tam, kad tika iesniegts funkcionālais modelis, atļāva tā aizsardzību, piešķirot tam prioritātes tiesības saistībā ar rūpnieciskā dizainparauga iesniegšanu.

35

Bericap1998. gada 6. maijā administratīvās tiesvedības ietvaros lūdza atzīt attiecīgā funkcionālā modeļa aizsardzību par spēkā neesošu novitātes un no tās izrietošā izgudrojuma līmeņa trūkuma dēļ.

36

Ar savu 2004. gada 1. jūnija Lēmumu Nr. U9200215/35 Ungārijas Patentu birojs apstiprināja minētā funkcionālā modeļa aizsardzības spēkā esamību, vienlaicīgi ierobežojot tās piemērojamību.

37

Plastinnova kā funkcionālā modeļa īpašniece lūdza Fővárosi Bíróság pārskatīt šo Ungārijas Patentu biroja lēmumu. Šī tiesa, lemjot pirmajā instancē, prasību noraidīja un, pārskatot Lēmumu Nr. U9200215/35, pasludināja apstrīdētā modeļa aizsardzību par spēkā neesošu.

38

Pamatojoties uz Plastinnova apelācijas sūdzību, Fővárosi ítélőtábla (Budapeštas Apelācijas tiesa), izdodot rīkojumu, grozīja pirmās instances pieņemto nolēmumu, pārskatot šo nolēmumu, ciktāl tas attiecas uz funkcionālā modeļa aizsardzības atzīšanu par spēkā neesošu, un to apstiprināja pārējā daļā.

39

Legfelsőbb Bíróság (Augstākā tiesa), kurā Bericap vērsās kasācijas kārtībā, apstiprināja apelācijas tiesas izdoto rīkojumu.

40

Pamatlieta (administratīvais process) sākās 2007. gada 31. janvārī, kad Bericap Ungārijas Patentu birojā iesniedza jaunu pieteikumu par spēkā neesamību, kas bija vērsts pret apstrīdēto funkcionālo modeli. Šī sabiedrība kā pamatojumu spēkā neesamībai norādīja novitātes un no tās izrietošā izgudrojuma līmeņa trūkumu. Pēc tās lūguma papildus citiem dokumentiem tika pievienoti patentu apraksti kā pielikumi ar numuriem no K4 līdz K10, no K19 līdz K25, kā arī K29 un K30.

41

Plastinnova, atsaucoties uz procedūru pirms spēkā neesamības atzīšanas, pieprasīja noraidīt jauno pieteikumu par spēkā neesamību, to neizskatot pēc būtības.

42

Ar lēmumu Nr. U9200215/58 Ungārijas Patentu birojs noraidīja šo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, atsaucoties uz Patentu likuma 42. panta 3. punktu. Šī tiesību norma tika piemērota tādā veidā, ka jaunajā procedūrā par spēkā neesamības atzīšanu tas nekādā veidā līdz ar jau iepriekš minētajiem dokumentiem neņēma vērā patentu aprakstus no K4 līdz K8, K10, K19, K21 un K22. Tas uzskatīja, ka šie dokumenti “bija pamatā lēmumam, kas tika pieņemts iepriekšējā tiesvedībā par spēkā neesamības atzīšanu”. Tas piebilda, ka “katrs no šiem dokumentiem tika izvērtēts neatkarīgi no tā, vai tas satur attiecīgajam modelim būtisku informāciju”, un ka, “ņemot vērā, ka lēmums, kas tika pieņemts iepriekšējā procesā, pilnībā tika pamatots ar šiem pārbaudītajiem dokumentiem, tie nav jāņem vērā šajā tiesvedībā”. Ungārijas Patentu birojs arī norādīja, ka “funkcionālā modeļa aizsardzības galvenā priekšmeta visas raksturiezīmes varēja identificēt ar fotogrāfiju palīdzību un tāpēc minētā modeļa aizsardzībai varēja pieprasīt prioritāti”. Tas piebilda, ka “iepriekšējā tiesvedībā pieņemtajā lēmumā jau tika aplūkots jautājums par prioritāti, minētajā lēmumā tika arī secināts, ka funkcionālā modeļa aizsardzībai varēja pieprasīt prioritāti, kas tai tika piešķirta tādēļ, ka tika grozīta rūpnieciskā dizainparauga aizsardzība”. Šajā saistībā Ungārijas Patentu birojs atzina, ka patentu apraksti K20 un K23 nav uzskatāmi par jauniem.

43

Visbeidzot Ungārijas Patentu birojs pārbaudīja novitātes un no tās izrietošā izgudrojuma līmeņa trūkumu, pamatojoties tikai uz patentu aprakstiem K9, K24, K25, K29 un K30, un paziņoja, ka norādītie spēkā neesamības iemesli nav pierādīti.

44

Bericap cēla prasību iesniedzējtiesā par Lēmuma Nr. U9200215/58 pārskatīšanu, pieprasot atzīt funkcionālo modeli par spēkā neesošu. Tā lūdza ņemt vērā visus iesniegtos dokumentus un norādīja, ka funkcionālā modeļa aizsardzība piešķir tā īpašniekam izņēmuma tiesības, kas ir pielīdzināmas ar patentu piešķirtām tiesībām. Šī iemesla dēļ vispārējās interesēs esot nodrošināt, lai izņēmuma tiesības rastos tikai no tādas funkcionālā modeļa aizsardzības, kas atbilst likumā noteiktajām prasībām. Paredzot tiesību aktos prasību par spēkā neesamības atzīšanu, likumdevējs esot nodrošinājis vispārējo interešu pārākumu. Tiesvedības par spēkā neesamības atzīšanu vispārējo interešu raksturu pamatojot Patentu likuma 80. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ka jebkura persona saskaņā ar šī likuma 42. pantu – izņemot tā 2. punktu – var lūgt patenta atzīšanu par spēkā neesošu, iesniedzot prasību pret tā īpašnieku. Tāpat arī vispārējās intereses izrietot no minētā likuma 81. panta 3. punkta, saskaņā ar kuru gadījumā, ja [persona] atsakās no pieteikuma atzīt [patentu] par spēkā neesošu, tiesvedība var turpināties pēc [iestādes] ierosmes.

45

Plastinnova lūdza apstiprināt Lēmumu Nr. U9200215/58, pamatojoties uz tā pamatotību.

46

Iesniedzējtiesa atcēla Lēmumu Nr. U9200215/58 un nosūtīja lietu atpakaļ Ungārijas Patentu birojam jauna lēmuma pieņemšanai. Tā uzskatīja, ka, izskatot jauno pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, nedrīkst atteikties no pierādījumu izvērtēšanas tikai tāpēc, ka tie jau bijuši iesniegti iepriekšējās tiesvedības par spēkā neesamību laikā.

47

Pēc tam, kad Fővárosi ítélőtábla bija konstatējusi, ka Ungārijas Patentu birojs, izvērtējot jauno pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, bija pareizi noteicis analizējamos faktiskos apstākļus, tā atcēla pirmās instances tiesas pieņemto lēmumu un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Fővárosi Bíróság, lai tā veiktu jaunu izvērtējumu un pieņemtu jaunu lēmumu.

48

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Fővárosi Bíróság precizē, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/48 noteikumus, īpaši tās 2. panta 1. punktu un 3. panta 2. punktu, tai rodas jautājums par veidu, kādā ir piemērotas valsts tiesību normas attiecībā uz procedūru par funkcionālo modeļu aizsardzības atzīšanu par spēkā neesošu.

49

Iesniedzējtiesa turklāt precizē, ka jautājumi, par kuriem Tiesa tiek lūgta lemt prejudiciālā nolēmuma ietvaros, attiecas uz Parīzes konvencijas un TRIPs līguma noteikumu salīdzināšanu ar veidu, kādā tiek piemērotas attiecīgās valsts tiesību normas. Šajā saistībā tā norāda, ka Ungārijā Parīzes konvencija tika oficiāli publicēta ar 1970. gada Dekrētlikumu Nr. 18 un TRIPs līgums – ar 1998. gada Likumu Nr. IX.

50

Šādos apstākļos Fővárosi Bíróság nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

51

Plastinnova un Ungārijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību dažādu iemeslu dēļ.

52

Pirmkārt, Plastinnova lūdz Tiesu noraidīt minēto lūgumu, to neizskatot pēc būtības, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, Fővárosi Bíróság saskaņā ar Civilprocesa kodeksu nebija pilnvaru iesniegt šādu lūgumu un, otrkārt, ka, tā kā pamatlietā par minēto lēmumu var tikt iesniegta apelācijas sūdzība, prejudiciālā nolēmuma procedūru varēja ierosināt tikai Augstākā tiesa.

53

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai ar LESD 267. pantu tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanās esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu. Turklāt valsts tiesām ir brīva izvēle izmantot šo iespēju jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu (skat. 2010. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-173/09 Elchinov, Krājums, I-8889. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar valsts procesuālās tiesību normas esamību nevar apšaubīt valsts tiesu, kuras nelemj pēdējā instancē, iespēju iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tās, līdzīgi kā pamata lietā, šaubās par Savienības tiesību interpretāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Elchinov, 25. punkts, un 2011. gada 20. oktobra spriedums lietā C-396/09 Interedil, Krājums, I-9915. lpp., 35. punkts).

55

Tiesa turklāt secināja, ka tiesai, kas nelemj pēdējā instancē, jābūt iespējai brīvi uzdot to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka vērtējums tiesību jautājumos, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt pieņemt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Elchinov, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šādos apstākļos iebildums par nepieņemamību, ko Plastinnova cēlusi šajā jautājumā, ir jānoraida.

57

Otrkārt, Ungārijas valdība norāda, ka, ciktāl iesniedzējtiesa nepaskaidro iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka ir nepieciešama Direktīvas 2004/48 interpretācija, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoraida kā nepieņemams.

58

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (tostarp skat. 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 39. punkts; 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-466/04 Acereda Herrera, Krājums, I-5341. lpp., 48. punkts, kā arī 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 25. punkts).

59

Jākonstatē, ka nav acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai, kuru lūdz iesniedzējtiesa, nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, ne arī ka jautājumi attiecībā uz šo tiesību interpretāciju būtu hipotētiski. Pat ja uzdotajos jautājumos Savienības tiesības ir pieminētas ļoti vispārīgi, no iesniedzējtiesas lēmuma toties izriet, ka tiesa, kas izskata pamatlietu, faktiski vēlas panākt Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta, kā arī Parīzes konvencijas 2. panta 1. punkta un TRIPs līguma 41. panta 1. un 2. punkta interpretāciju, lai tā varētu izvērtēt, vai valsts procesuālo tiesību normas, kas ir piemērojamas pieteikumam par funkcionālā modeļa aizsardzības atzīšanu par spēkā neesamu, ir saderīgas ar minētajām tiesību normām.

60

Šādos apstākļos nevar atspēkot atbilstības prezumpciju, kas piemīt uzdotajiem jautājumiem.

61

No tā izriet, ka ir jānoraida arī šī otrā iebilde par nepieņemamību.

62

Treškārt, Ungārijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, norādot, ka Direktīva 2004/48 acīmredzami nav nozīmīga šī strīda atrisinājumam, jo tās mērķis esot tikai saskaņot civilos un administratīvos pasākumus, kas ir piemērojami intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumā. Šajā lietā izskatāmās tiesvedības priekšmets esot funkcionālā modeļa spēkā esamība, nevis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.

63

Šajā saistībā pietiek konstatēt, ka jautājums par to, vai procedūra par funkcionālā modeļa atzīšanu par spēkā neesošu ir uzskatāma par procedūru, kuras mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir jautājums par šo jautājumu būtību, nevis par prejudiciālo jautājumu pieņemamību (pēc analoģijas skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi u.c., Krājums, I-6619. lpp., 30. punkts, un 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-467/08 Padawan, Krājums, I-10055. lpp., 27. punkts). Tādējādi šāda konstatējuma dēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar tikt noraidīts jau tā pieņemamības izvērtēšanas stadijā.

64

Tā kā šī trešā iebilde par nepieņemamību arī ir jānoraida, no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzīstams par pieņemamu.

65

Uzdodot šos trīs jautājumus, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības nepieļauj, ka tiesas procesā saistībā ar pieteikumu par funkcionālā modeļa aizsardzības atzīšanu par spēkā neesošu tiesai:

66

Konkrētāk, no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka valsts tiesa uzskata, ka Direktīva 2004/48 ir piemērojama pamatlietā piemērojamai procedūrai, un tā uzdod jautājumu par šīs direktīvas, konkrētāk, par tās 2. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta, interpretāciju, ņemot vērā Parīzes konvencijas un TRIPs līguma pantus, kas ir minēti šī sprieduma 59. punktā.

67

Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka līgumu, ar kuru tika izveidota PTO, kura sastāvdaļa ir TRIPs līgums, parakstīja Savienība un tas vēlāk tika apstiprināts ar Lēmumu 94/800. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru TRIPs līguma noteikumi no tā brīža ir Savienības tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa un šīs tiesiskās kārtības ietvaros Tiesas kompetencē ietilpst prejudiciālā nolēmuma kārtībā lemt par šī līguma interpretāciju (skat. 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C-431/05 Merck Genéricos - Produtos Farmacêuticos, Krājums, I-7001. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Runājot konkrētāk par TRIPs līguma 41. panta 1. un 2. punkta noteikumiem, tos lasot kopā, no tiem izriet, ka šī līguma dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību aktos ir ietvertas precīzas procedūras, kuru mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu tādā veidā, kas ļauj efektīvu darbību pret jebkuru šajā līgumā ietverto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma aktu.

69

Saskaņā ar šīm tiesību normām minētā līguma dalībvalstīm, tostarp Savienībai, tādējādi ir pienākums pieņemt tiesisko regulējumu, to tiesību sistēmā ieviešot pasākumus saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, kas atbilstu minētajās tiesību normās precizētajiem apstākļiem.

70

Turklāt, ņemot vērā, ka TRIPs līgumā, kā tas izriet no tā 2. panta 1. punkta, ir paredzēts, ka, ciktāl tas attiecas uz šī līguma II, III un IV nodaļu, dalībvalstis ievēro Parīzes konvencijas 1.–12. un 19. pantu, tiesību aktiem, kurus pieprasa TRIPs līguma 41. panta 1. un 2. punkts, ir jāatbilst arī šīs konvencijas 2. panta 1. punktam.

71

Saskaņā ar Parīzes konvencijas 2. panta 1. punkta noteikumiem ikvienas valsts, kurā ir piemērojama šī konvencija, pilsoņiem visās pārējās valstīs, kurās arī ir piemērojama minētā konvencija, attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ir tādas pašas priekšrocības, kādas ar attiecīgajiem likumiem ir pašlaik piešķirtas vai turpmāk tiks piešķirtas šo valstu pilsoņiem, turklāt nekādi neierobežojot tiesības, kuras paredzētas šajā pašā konvencijā. Tādējādi viņu tiesības tiek aizsargātas tāpat un viņi var izmantot tos pašus likumīgos tiesību aizsardzības līdzekļus pret viņu tiesību jebkādu pārkāpšanu ar noteikumu, ka tiek ievēroti nosacījumi un formalitātes, kas noteiktas šīs valsts pilsoņiem.

72

Tādējādi galvenais elements, kurš ir kopīgs visām iepriekš minētajām TRIPs līguma un Parīzes konvencijas tiesību normām, ir tāds, ka šo konvenciju dalībniecēm, izmantojot to valsts tiesības, ir pienākums nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, paredzot efektīvus tiesību līdzekļus pret jebkuru aktu, kas varētu apdraudēt šīs tiesības.

73

Savienība ir izpildījusi šo tiesiskā regulējuma pieņemšanas pienākumu, pieņemot Direktīvu 2004/48, kurā ir precīzi paredzēts, kā tas izriet no tās 1. panta, nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, šim nolūkam dalībvalstīs ieviešot dažādus pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus.

74

Precīzāk, kā tas izriet no Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punkta, šajā direktīvā paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi atbilstoši tās 3. pantam ir piemērojami visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Savienības un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

75

Tādējādi visu iepriekš minēto Konvencijas un Direktīvas 2004/48 noteikumu (turpmāk tekstā – “attiecīgie noteikumi”) mērķis ir nevis regulēt visus ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītos aspektus, bet tikai tos, kas ir saistīti, pirmkārt, ar šo tiesību ievērošanu un, otrkārt, ar to apdraudējumu, paredzot efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kuru mērķis ir novērst, pārtraukt vai atlīdzināt ikvienu esošu apdraudējumu intelektuālā īpašuma tiesībām.

76

Šajā saistībā, kā izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta, piemērojot kārtību, kuras mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, tiek pieņemts, ka šīs tiesības ir iegūtas tiesiski (šajā saistībā skat. 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-154/04 un C-155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I-6451. lpp., 128. punkts).

77

Tādējādi, kā tas turklāt izriet arī no Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punkta, ar attiecīgajiem noteikumiem vienīgi tiek nodrošināta dažādu tiesību, kuras piemīt personām, kas ir ieguvušas intelektuālā īpašuma tiesības, proti, šo tiesību īpašniekiem, nodrošināšana, un tos nevar interpretēt tādējādi, ka ar tiem tiktu regulēti dažādi pasākumi un kārtība, kura ir pieejama personām, kas, kā tas ir prasītājas pamatlietā gadījumā, apstrīd citu personu iegūtās intelektuālā īpašuma tiesības, lai gan pašas nav šo tiesību īpašnieces.

78

Tāda spēkā neesamības atzīšanas procedūra, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir pieejama tieši personai, kura apstrīd funkcionālā modeļa aizsardzību, kas ir piešķirta attiecīgo tiesību īpašniekam, lai gan pati nav intelektuālā īpašuma tiesību īpašniece.

79

Tādējādi šādas procedūras mērķis nav nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku aizsardzību attiecīgo noteikumu izpratnē.

80

Šī procedūra nav saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesību apdraudējumu ne attiecībā uz personu, kura ir uzsākusi šo procedūru, jo, tā kā viņa nav šo tiesību īpašniece, viņai pēc definīcijas nevar rasties nekāds šo tiesību apdraudējums, ne attiecībā uz tiesību, uz kurām attiecas minētā procedūra, īpašnieku, ņemot vērā, ka pret viņu vērstā tiesvedība, ar kuru tiesiski tiek apstrīdēta viņa intelektuālā īpašuma tiesību esamība, pēc definīcijas nevar tikt kvalificēta kā apdraudējums.

81

No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgo noteikumu mērķis nav regulēt dažādus tādas spēkā neesamības atzīšanas procedūras aspektus, kāda ir aplūkota pamatlietā.

82

Tādējādi uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka, ciktāl Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta noteikumi, interpretēti atbilstoši Parīzes konvencijas 2. panta 1. punktam un TRIPs līguma 41. panta 1. un 2. punktam, nav piemērojami tādai spēkā neesamības atzīšanas procedūrai, kāda ir aplūkota pamatlietā, nevar uzskatīt, ka ar šiem noteikumiem netiktu pieļauts, ka šādā tiesvedības procesā tiesai:

83

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Ciktāl Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 2. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta noteikumi, interpretēti atbilstoši Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kas ir noslēgta 1883. gada 20. martā Parīzē, pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā un grozīta 1979. gada 28. septembrī, 2. panta 1. punktam un Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē, 41. panta 1. un 2. punktam, nav piemērojami tādai spēkā neesamības atzīšanas procedūrai, kāda ir aplūkota pamatlietā, nevar uzskatīt, ka ar šiem noteikumiem netiktu pieļauts, ka šādā tiesvedības procesā tiesai: