—

Fra.bo SpA vārdā – A. Saueracker un M. Becker, Rechtsanwälte,

—

Deutsche Vereinigung des Gas- und Wasserfaches eV (DVGW) – Technisch- Wissenschaftlicher Verein vārdā – C. Tellman un F.-E. Hufnagel, Rechtsanwälte,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un N. Graf Vitzthum, pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un D. Hadroušek, pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels un B. Koopman, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Zavvos, G. Wilms, L. Malferrari un C. Hödlmayr, pārstāvji,

—

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – M. Schneider un X. Lewis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 28. un 81. pantu, kā arī 86. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Fra.bo SpA (turpmāk tekstā – “Fra.bo”), Itālijā reģistrētu sabiedrību, kas ražo un pārdod vara savienotājelementus, kuri it īpaši ir paredzēti ūdens vai gāzes caurulēm, un Vācijas sertifikācijas organizāciju Deutsche Vereinigung des Gas- und Wasserfaches eV (DVGW) – Technisch-Wissenschaftlicher Verein (turpmāk tekstā – “DVGW”) par pēdējās pieņemtu lēmumu atsaukt vai atteikt Fra.bo pārdoto vara savienotājelementu sertifikāta pagarināšanu.

3

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka ar 1980. gada 20. jūnija Noteikumiem par ūdensapgādes vispārīgajiem nosacījumiem (Verordnung über Allgemeine Bedingungen für die Versorgung mit Wasser, BGBl. 1980 I, 750. lpp.; turpmāk tekstā – “AVBWasserV”) ir paredzēti vispārīgi pārdošanas nosacījumi starp ūdensapgādes uzņēmumiem un to klientiem, no kuriem puses var brīvprātīgi atkāpties.

4

Pamatlietā esošo faktu norises laikā AVBWasserV 12. panta 4. punktā bija noteikts:

“Atļauts izmantot tikai tādus materiālus un ierīces, kas izstrādātas atbilstoši apstiprinātiem tehniskajiem standartiem. Atzītas testēšanas iestādes marķējums (piemēram, “DIN-DVGW”, “DVGW” vai “GS” marķējums) apliecina, ka šis nosacījums ir izpildīts.”

5

Ar 2010. gada 13. janvāra Noteikumiem (BGBl. 2010 I, 10. lpp.) AVBWasserV 12. panta 4. punktā tika izdarīti šādi labojumi:

“Atļauts izmantot tikai tādus materiālus un ierīces, kas izstrādātas atbilstoši apstiprinātiem tehniskajiem standartiem. Tiek pieņemts, ka pirmajā teikumā minētie nosacījumi ir ievēroti, ja ražojumam ir “CE” marķējums tieši attiecībā uz izmantošanu dzeramā ūdens jomā. Ja šāds “CE” marķējums nav paredzēts, tāds pats pieņēmums tiek izdarīts, ja ražojumam vai ierīcei ir akreditētas nozares sertifikācijas iestādes marķējums, it īpaši “DIN-DVGW” marķējums vai “DVGW” marķējums. Ražojumi un ierīces, kuras

un kuras neatbilst trešajā teikumā minēto marķējumu tehniskajām specifikācijām, pamatojoties uz iepriekš minētajās valstīs veiktajām pārbaudēm un uzraudzību, tiek uzskatītas par līdzvērtīgām, ja tādējādi tiek nodrošināts pastāvīgs aizsardzības līmenis, kas ir līdzvērtīgs Vācijā prasītajam.”

6

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka Fra.bo ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un pārdod vara savienotājelementus. Vara savienotājelementi ir savienojuma detaļas starp diviem ūdens vai gāzes cauruļvadu gabaliem, turklāt savienotājelementu galos ir elastīga materiāla izolācijas blīves.

7

DVGW ir 1859. gadā dibināta privāta bezpeļņas organizācija, kuras mērķis atbilstoši tās statūtiem ir gāzes un ūdens nozares atbalstīšana. DVGW Vācijā ir atzīta par “sabiedriskā labuma” organizāciju. Šo statusu piešķir saskaņā ar Nodokļu kodeksa (Abgabenordnung) 51. un nākamajiem pantiem organizācijām, kuru darbības mērķis ir neieinteresēti atbalstīt sabiedrību materiālos, garīgos vai morāles jautājumos. Atbilstoši DVGW statūtu 2. panta 2. punktam tā neaizsargā šīs nozares ražotāju intereses.

8

Attiecībā uz ūdens nozari DVGW ir izstrādājusi aptuveni 350 standartus. Pamatlietā būtisks ir tehniskais standarts W 534. Tas ir pamats, lai brīvprātīgi sertificētu produktus, kuri nonāk saskarsmē ar dzeramo ūdeni.

9

1999. gada beigās Fra.bo iesniedza DVGW pieteikumu par pamatlietā apspriesto vara savienotājelementu sertificēšanu ūdens nozarē. DVGW uzdeva Materialprüfungsanstalt Darmstadt [Darmštates Materiālu testēšanas iestāde] veikt prasītās pārbaudes. Tā šīs pārbaudes uzticēja veikt Itālijā reģistrētam uzņēmumam Cerisie Laboratorio, kuru bija apstiprinājusi nevis DVGW, bet gan kompetentās Itālijas iestādes. 2000. gada novembrī DVGW izsniedza Fra.bo uz pieciem gadiem derīgu sertifikātu ūdens nozarē.

10

Pēc trešo personu iebildumiem DVGW ierosināja atkārtotas pārbaudes procedūru, testēšanas darbu veikšanu atkal uzticot Materialprüfungsanstalt Darmstadt. Tā saucamo ozona testu, ar kuru pārbauda vara savienotājelementa elastīgā materiāla izolācijas blīves izturību pret ozonu, tā veica pēc kāda Itālijas ražotāja piegādātas materiālu plates. 2005. gada jūnijā DVGW paziņoja Fra.bo, ka minētais savienojums neesot izturējis ozona testu, taču tā varot, kā paredzēts DVGW noteikumos, trīs mēnešu laikā iesniegt pozitīvu pārbaudes ziņojumu. Tomēr DVGW neatzina vēlāk Cerisie Laboratorio sagatavotu pārbaudes ziņojumu, jo Cerisie Laboratorio neesot DVGW apstiprināta testēšanas laboratorija. Pamatlietā DVGW apstrīd šo pārbaudes ziņojumu arī tādēļ, ka tas saturiski esot nepilnīgs, jo tajā neesot norādītas nedz testēšanas specifikācijas, nedz nosacījumi, kādiem bijis pakļauts materiāls.

11

Tikmēr formālā procedūrā, kurā Fra.bo nepiedalījās, DVGW grozīja tehnisko standartu W 534, ieviešot tā saucamo “3000 stundu testu”, lai nodrošinātu ilgāku sertificējamo izstrādājumu ekspluatācijas laiku. No DVGW atbildes uz Tiesas uzdotu rakstveida jautājumu izriet, ka tā saucamais “3000 stundu tests” nozīmē, ka vara savienotājelementa elastīgā materiāla izolācijas blīve tiek turēta verdošā ūdenī 3000 stundas 110 grādu temperatūrā pēc Celsija. Saskaņā ar DVGW noteikumiem sertifikātu īpašniekiem trīs mēnešu laikā pēc šī tehniskā standarta stāšanās spēkā ir jāpieprasa papildu sertifikāts, lai pierādītu grozīto prasību ievērošanu. Fra.bo neiesniedza šādu pieteikumu, un tā saviem vara savienotājelementiem nav piemērojusi tā saucamo “3000 stundu testu”.

12

2005. gada jūnijā DVGW atsauca Fra.bo sertifikātu tās vara savienotājelementiem, pamatodama šo atsaukumu ar to, ka tai nav iesniegts pozitīvs pārbaudes ziņojums par tā saucamo “3000 stundu testu”. DVGW noraidīja arī pieteikumu par šī sertifikāta derīguma pagarināšanu, pamatodama šo noraidījumu ar to, ka vairs neesot pagarināma sertifikāta.

13

Fra.bo pret DVGW cēla prasību Landgericht Köln [Ķelnes Apgabaltiesa], apgalvojot, ka ar attiecīgā sertifikāta atsaukšanu un/vai atteikumu to pagarināt tiek pārkāptas Savienības tiesības. Fra.bo norādīja, ka attiecībā uz DVGW ir piemērojami noteikumi par preču brīvu apriti, proti, EKL 28. un nākamie panti, un šī sertifikāta atsaukšana, kā arī atteikšanās to pagarināt ievērojami traucējot tai piekļūt Vācijas tirgum. Pieņēmuma par atbilstību, kurš attiecas uz DVGW saskaņā ar AVBWasserV 12. panta 4. punktu sertificētiem izstrādājumiem, dēļ Fra.bo būtu praktiski neiespējami laist apgrozībā savus izstrādājumus Vācijā bez šī sertifikāta. Turklāt tā saucamajam “3000 stundu testam” neesot objektīva pamatojuma, un DVGW neesot tiesību a priori noraidīt tādu laboratoriju pārbaužu ziņojumus, kuras ir apstiprinājušas citu dalībvalstu, nevis Vācijas Federatīvās Republikas kompetentās iestādes, bet kuras nav apstiprinājusi pati DVGW. DVGW turklāt esot jāuzskata par uzņēmumu apvienību, kura, izstrādājot apstrīdētos tehniskos standartus, ir pārkāpusi arī EKL 81. pantu.

14

DVGW apgalvo, ka tai kā privātai organizācijai nav saistoši noteikumi par preču brīvu apriti un ka vienīgi Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāatbild par iespējamo EKL 28. panta pārkāpumu saistībā ar AVBWasserV 12. panta 4. punkta pieņemšanu. Līdz ar to DVGW neesot liegts izstrādāt un sertifikācijā piemērot tehniskus standartus, kas pārsniedz citu dalībvalstu, nevis Vācijas Federatīvās Republikas tehniskos standartus, un piemērot tos tās veiktajā sertificēšanā. Tāpat DVGW kvalitātes iemeslu dēļ esot tiesīga ņemt vērā tikai tās laboratorijas, kuras tā ir apstiprinājusi. Turklāt kā standartizācijas iestāde tā nemaz neveicot saimniecisku darbību aizliegto vienošanos tiesiskā regulējuma izpratnē; tādēļ EKL 81. pants neesot piemērojams.

15

Landgericht Köln noraidīja Fra.bo prasību, pamatojoties uz to, ka DVGW bija tiesības noteikt prasības, kas izvirzāmas, lai izsniegtu atbilstības sertifikātu. Fra.bo šīs tiesas pieņemto nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, pamatojoties uz to pašu argumentāciju, prasot piespriest DVGW pagarināt attiecīgo savienotājelementu atbilstības sertifikātu un atlīdzināt kaitējumu EUR 1 000 000 apmērā, kā arī procentus.

16

Tā kā Oberlandesgericht Düsseldorf [Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā] bija šaubas attiecībā uz noteikumu par preču brīvu apriti un par aizliegtu vienošanos starp uzņēmumiem piemērojamību DVGW darbībām, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams privātas organizācijas veiktajām standartizācijas un sertificēšanas darbībām, ja ar valsts tiesisko regulējumu izstrādājumi, kurus ir sertificējusi šī organizācija, tiek uzskatīti par atbilstīgiem valsts tiesībām un ja tā rezultātā tiek traucēta tādu izstrādājumu tirdzniecība, kurus minētā organizācija nav sertificējusi.

18

Sākotnēji ir jānorāda, ka nav strīda par to, ka pamatlietā apspriestais vara savienotājelements ir “būvizstrādājums” Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/106/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem (OV 1989, L 40, 12. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/106”), izpratnē, uz kuru neattiecas neviens saskaņots standarts vai Eiropas tehniskais standarts un neviena Savienības mērogā atzīta valsts tehniskā specifikācija šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē.

19

Taču attiecībā uz būvizstrādājumiem, uz kuriem neattiecas Direktīvas 89/106 4. panta 2. punkts, tās 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis savā teritorijā ļauj tos laist tirgū, ja tie atbilst valsts tiesību normām, kas atbilst EK līgumam, līdz laikam, kad Eiropas tehniskajās specifikācijās būs paredzēts kas cits.

20

Tādējādi valsts tiesību normām, kurās reglamentēta būvizstrādājuma, uz kuru neattiecas saskaņotas vai Savienības mērogā atzītas tehniskās specifikācijas, tirdzniecība, kā turklāt ir atgādināts Direktīvā 89/106, ir jāizpilda no Līguma izrietošie pienākumi, it īpaši preču brīvas aprites princips, kas ietverts EKL 28. un 30. pantā (šajā ziņā skat. 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-227/06 Komisija/Beļģija, 34. punkts).

21

Vispirms ir jāpārbauda, vai, kā norāda prasītāja pamatlietā, EKL 28. pants ir piemērojams privātas organizācijas veiktajām standartizācijas un sertificēšanas darbībām pamatlietā esošajos apstākļos.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts ar EKL 28. pantu (1974. gada 11. jūlija spriedums lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts; 2004. gada 5. februāra spriedums lietā C-270/02 Komisija/Itālija, Recueil, I-1559. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Beļģija, 40. punkts). Tādējādi tas vien, ka tiek apgrūtināta attiecīgo izstrādājumu ieviešana vai tirdzniecība konkrētajā dalībvalstī, importētājam rada šķērsli preču brīvai apritei (2008. gada 24. aprīļa spriedums lietā C-286/07 Komisija/Luksemburga, 27. punkts).

23

Tāpat Tiesa ir nolēmusi, ka dalībvalsts nav izpildījusi tai EKL 28. un 30. pantā paredzētos pienākumus, ja bez atbilstoša pamatojuma tā tirgus dalībniekiem, kuri tās teritorijā vēlas pārdot citā dalībvalstī tiesiski ražotus un/vai pārdotus būvizstrādājumus, liek saņemt valsts atbilstības marķējumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija) vai ja tā neņem vērā citu dalībvalstu izdotos atbilstības sertifikātus (šajā ziņā skat. 2005. gada 10. novembra spriedumu lietā C-432/03 Komisija/Portugāle, Krājums, I-9665. lpp.).

24

Nav strīda par to, ka DVGW ir privāta bezpeļņas organizācija, kuras darbības nefinansē Vācijas Federatīvā Republika. Turklāt netiek apstrīdēts, ka šī dalībvalsts neīsteno izšķirošu ietekmi uz DVGW veiktajām standartizācijas un sertificēšanas darbībām, lai arī daļa no tās locekļiem ir valsts organizācijas.

25

DVGW uzskata, ka tādējādi attiecībā uz to, ņemot vērā, ka tā ir privāta organizācija, nav piemērojams EKL 28. pants. Pārējie ieinteresētie lietas dalībnieki uzskata, ka privātām organizācijām noteiktos apstākļos var būt pienākums ievērot EKL 28. pantā garantēto preču brīvu apriti.

26

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, īpaši ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā regulēta tādas privātas organizācijas kā DVGW darbība, kontekstu, ar šo darbību tiek radīti šķēršļi preču brīvai apritei tāpat kā saistībā ar valsts izcelsmes pasākumiem.

27

Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Vācijas likumdevējs AVBWasserV 12. panta 4. punktā ir noteicis, ka DVGW sertificētie izstrādājumi atbilst valsts tiesībām.

28

Otrkārt, pamatlietas dalībnieki neapstrīd, ka DVGW ir vienīgā organizācija, kura var izsniegt sertifikātu AVBWasserV 12. panta 4. punkta izpratnē attiecībā uz pamatlietā apspriestajiem vara savienotājelementiem. Citiem vārdiem, DVGW attiecībā uz šādiem izstrādājumiem sniedz vienīgo iespēju saņemt atbilstības sertifikātu.

29

Lai arī DVGW un Vācijas valdība ir minējušas nevis DVGW veikto sertificēšanu, bet citu procedūru, kurā ekspertam ir uzticēts pārbaudīt izstrādājuma atbilstību atzītiem tehniskiem noteikumiem AVBWasserV 12. panta 4. punkta izpratnē, tomēr no atbildēm uz Tiesas rakstveidā un mutvārdos uzdotajiem jautājumiem izriet, ka administratīvās grūtības, kuras ir saistītas ar to, ka nav īpašu procesuālo noteikumu, kuros regulēts šāda eksperta darbs, no vienas puses, kā arī papildu izmaksas, kuras rodas no individuāla eksperta izmantošanas, no otras puses, šo procedūru padara par maz praktizējamu vai nepraktizējamu.

30

Treškārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka praksē DVGW sertifikāta neesamība būtiski traucē attiecīgo izstrādājumu tirdzniecību Vācijas tirgū. Lai arī AVBWasserV ir paredzēti tikai vispārīgi pārdošanas nosacījumi starp ūdensapgādes uzņēmumiem un to klientiem, no kuriem puses var brīvprātīgi atkāpties, no lietas materiāliem izriet, ka praksē gandrīz visi Vācijas patērētāji pērk tikai tos vara savienotājelementus, kurus ir sertificējusi DVGW.

31

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka tādai organizācijai kā DVGW, it īpaši ņemot vērā tās tiesības sertificēt izstrādājumus, faktiski ir tiesības noteikt tādu izstrādājumu ienākšanu Vācijas tirgū kā pamatlietā apspriestie vara savienotājelementi.

32

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams attiecībā uz privātas organizācijas standartizācijas un sertificēšanas darbībām, ja ar valsts tiesisko regulējumu izstrādājumi, kurus ir sertificējusi šī organizācija, tiek uzskatīti par atbilstīgiem valsts tiesībām un ja tā rezultātā tiek traucēta tādu izstrādājumu tirdzniecība, kurus minētā organizācija nav sertificējusi.

33

Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa otro jautājumu ir uzdevusi tikai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, uz to nav jāatbild.

34

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

EKL 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams attiecībā uz privātas organizācijas standartizācijas un sertificēšanas darbībām, ja ar valsts tiesisko regulējumu izstrādājumi, kurus ir sertificējusi šī organizācija, tiek uzskatīti par atbilstīgiem valsts tiesībām un ja tā rezultātā tiek traucēta tādu izstrādājumu tirdzniecība, kurus minētā organizācija nav sertificējusi.