1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka papildus transportlīdzekļu reģistrācijas apliecībai prasot iesniegt arī transportlīdzekļa atbilstības sertifikātu, lai pirms transportlīdzekļa reģistrācijas varētu veikt tehnisko apskati transportlīdzeklim, kas iepriekš ir bijis reģistrēts citā dalībvalstī, un nosakot, ka transportlīdzekļiem, kas iepriekš ir bijuši reģistrēti citā dalībvalstī, pirms to reģistrēšanas ir jāiziet tehniskā apskate, neņemot vērā citā dalībvalstī izietas tehniskās apskates rezultātus, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Padomes 1999. gada 29. aprīļa Direktīvā 1999/37/EK par transportlīdzekļu reģistrācijas dokumentiem (OV L 138, 57. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2006. gada 20. novembra Direktīvu 2006/103/EK (OV L 363, 344. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/37”), un LESD 34. pantā.

2

Direktīvas 1999/37 1., 3., 5., 6. un 9. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

3

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro dokumentiem, kas izdoti dalībvalstīs, reģistrējot transportlīdzekļus.

Tas neietekmē dalībvalstu tiesības izmantot transportlīdzekļu pagaidu reģistrācijai dokumentus, kas varētu neatbilst visām šīs direktīvas prasībām.”

4

Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Ievērojot šo direktīvu, reģistrācijas apliecību, ko izsniegusi kāda dalībvalsts, atzīst pārējās dalībvalstīs, lai transportlīdzekli identificētu starptautiskajā satiksmē vai pārreģistrētu citā dalībvalstī.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīva 2009/40/EK par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 141, 12. lpp.), kas stājās spēkā 2009. gada 26. jūnijā, ir aizstājusi Padomes 1996. gada 20. decembra Direktīvu 96/96/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 46, 1. lpp.), uz kuru Komisija ir atsaukusies pirmstiesas procesa laikā. Ņemot vērā datumu, kurā beidzās argumentētajā atzinumā norādītais termiņš, proti, 2009. gada 9. decembri, tieši Direktīva 2009/40 ir piemērojama šajā lietā. Šajā ziņā, kā norādīts Direktīvas 2009/40 1. apsvērumā, tajā ir skaidrības labad pārstrādāta Direktīva 96/96, kamēr tiesību normas, kam ir nozīmē izskatāmajā lietā, nav tikušas grozītas.

6

Direktīvas 2009/40 2., 5., 10.–12. un 26. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

[..]

7

Saskaņā ar Direktīvas 2009/40 3. pantu:

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai varētu pierādīt, ka transportlīdzeklis ir sekmīgi izgājis tehnisko apskati, kas atbilst vismaz šīs direktīvas noteikumiem.

Par šiem pasākumiem informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.

2.   Pierādījumus, kas citā dalībvalstī izdoti, lai pierādītu, ka attiecīgajā dalībvalstī reģistrētam mehāniskajam transportlīdzeklim un tā piekabei vai puspiekabei ir sekmīgi nokārtota tehniskā apskate, kas atbilst vismaz šīs direktīvas noteikumiem, visas dalībvalstis atzīst tā, it kā tās pašas būtu izdevušas šos pierādījumus.

3.   Dalībvalstis, cik iespējams, piemēro atbilstīgas procedūras, lai konstatētu, vai to teritorijā reģistrēto transportlīdzekļu bremžu darbības rādītāji atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām.”

8

Direktīvas 5. pantā ir precizēts:

“Neskarot I un II pielikumu, dalībvalstis var:

[..]

[..]

9

Minētās direktīvas II pielikumā ir aprakstīti obligātie kontroles elementi, it īpaši attiecībā uz bremžu iekārtām.

10

1968. gada 15. marta Karaliskā dekrēta par vispārējo regulējumu tehniskajām prasībām, kādām jāatbilst mehāniskajiem transportlīdzekļiem un to piekabēm, to detaļām, kā arī drošības ierīcēm (Moniteur belge, 28.03.1968, errata Moniteur belge, 23.04.1968), ar grozījumiem, kas paredzēti ar 2009. gada 20. maija Karalisko dekrētu, (Moniteur belge, 05.06.2009., 40090. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaliskais dekrēts”), 23. panta 1. punkta pirmajā daļā, 2. un 7. punktā ir noteikts:

“1.   Ekspluatācijā nodotie transportlīdzekļi ir pakļauti pārbaudēm, lai pārbaudītu to atbilstību tiem piemērojamajām tiesību normām.

[..]

2.   Veicamās pārbaudes:

[..]

7.   Šo pārbaužu gadījumā un ciktāl transportlīdzeklim ir jābūt šiem dokumentiem, persona, kas uzrāda transportlīdzekli apskatei, kompetentajai iestādei iesniedz visnesenāko apmeklējuma sertifikātu, kā arī pārbaudes uzlīmi un iesniedz šādus dokumentus:

11

Karaliskā dekrēta 23.a pantā ir paredzēts:

“1.   23. pantā paredzētās pārbaudes tiek iedalītas:

Pilna apjoma pārbaudēs pārbauda:

Daļējās pārbaudes tiek iedalītas:

2.   Atkarībā no tā, cik bieži tās notiek, pilna apjoma pārbaudes tiek iedalītas:

12

Saskaņā ar Karaliskā dekrēta 23.e panta 1. un 4. punktu:

“1.   Lai gan ir noteikumi par regulārajām pārbaudēm, pārbaudes, kas nenotiek regulāri, ir obligātas:

[..]

3°   pirms transportlīdzekļu [, kas ir projektēti un būvēti pasažieru pārvadāšanai un papildus vadītāja sēdeklim tajā ir ne vairāk kā astoņas sēdvietas], ietverot dzīvojamās piekabes [..], un [..], ietverot katafalkus, reģistrācijas citam īpašniekam.

[..]

4.   Šī panta 1. punkta 3° apakšpunktā minētajā pārbaudē, kas nenotiek regulāri, transportlīdzeklis ir jāuzrāda ar pēdējo reģistrācijas apliecību, kas izsniegta attiecībā uz šo transportlīdzekli, kā arī vai nu ar atbilstošo reģistrācijas marķējumu, vai uzņēmējdarbības plāksni, vai arī ar atbilstošu reģistrācijas apliecību.

Šajā pārbaudē tiek veikta papildpārbaude atbilstoši 22. pielikumam papildus pilna apjoma transportlīdzekļa pārbaudei.

Tomēr, ja tiek iesniegts kompetenta diagnostikas centra ziņojums, kas izsniegts mazāk nekā divus mēnešus pirms brīža, kad transportlīdzeklis uzrādīts šai pārbaudei, kas nenotiek regulāri, un ietver vismaz 22. pielikumā minētās pozīcijas, šī pārbaude ietver tikai pilna apjoma transportlīdzekļa pārbaudi.

Šīs pārbaudes rezultāts detalizētā veidā tiek aprakstīts ziņojumā, kas tiek izdots vienlaikus ar apmeklējuma sertifikātu.

Pieteikums par reģistrāciju tiek apmierināts ar nosacījumu, ka izsniegtais apmeklējuma sertifikāts atbilst 23.i panta 1. punktam un ka nepieciešamības gadījumā ir notikusi papildu pārbaude atbilstoši 22. pielikumam.”

13

Karaliskā dekrēta 15. pielikumā ir pārņemtas pārbaudāmās pozīcijas un bojājumu cēloņi, kas uzskaitīti Direktīvas 2009/40 II pielikumā.

14

Karaliskā dekrēta 22. pielikumā ir paredzētas vairākas pozīcijas, uz kurām attiecas “papildu pārbaude”, kas veicama pārbaudei, kura nav regulāra un ir minēta šī dekrēta 23.e panta 1. punkta 3° apakšpunktā. Atbilstoši minētā pielikuma formulējumam papildu pārbaude attiecas, mazākais, uz transportlīdzekļa vispārējo stāvokli (piemēram, koroziju, kas neietekmē drošību, iekšpuses stāvokli), uz “On Board Diagnostics“ (piemēram, aktīvajiem un pasīvajiem drošības elementiem), mehāniskajām daļām (piemēram, sajūgs, motors, transmisija), apdares daļām (piemēram, bamperi, motora pārsegs, spārni), gaismām un iekārtām (piemēram, gaisa kondicionētājs, logu kontrole).

15

Uzskatot, ka noteiktas Beļģijas tiesību aktu normas par transportlīdzekļu reģistrācijas procesu neatbilda Savienības tiesībām, Komisija ar 2008. gada 1. decembra brīdinājuma vēstuli lūdza Beļģiju sniegt savus apsvērumus.

16

Savā 2009. gada 30. janvāra atbildē Beļģijas Karaliste apstrīdēja visus apgalvotos pārkāpumus. Nebūdama apmierināta ar šo atbildi, Komisija 2009. gada 8. oktobrī izdeva argumentētu atzinumu, aicinot Beļģijas Karalisti veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu termiņā no tā saņemšanas brīža. Beļģijas Karaliste atbildēja ar 2009. gada 15. decembra vēstuli, norādot savu ieceri izpildīt šo argumentēto atzinumu. Tomēr 2010. gada 11. februāra vēstulē tā aizstāvēja pastāvošo Beļģijas tiesisko regulējumu.

17

2010. gada 7. jūnijā šai dalībvalstij tika nosūtīts pamatots atzinums, tai nosakot četru nedēļu termiņu, lai ierosinātu risinājumu, kas ļautu izvairīties no prasības celšanas Tiesā. Ar 2010. gada 30. jūnija vēstuli Beļģijas Karaliste uzņēmās grozīt strīdīgos tiesību aktus, tomēr paužot savu vēlmi saglabāt tehnisko apskati pirms transportlīdzekļa reģistrācijas cita īpašnieka vārdā, taču ierobežojot tikai ar to punktu apskati, kuri minēti jaunajā 42. pielikumā (pamatā vizuālā apskate), ja izpildīti noteikti nosacījumi. Saskaņā ar šiem paredzētajiem grozījumiem vairs nebūtu obligāta atbilstības sertifikāta iesniegšana noteiktos apstākļos. Šāda Karaliskā dekrēta projekts tika paziņots Komisijai līdz ar apņemšanos to pieņemt 2010. gada beigās.

18

Tomēr Komisija uzskatīja, ka ierosinātie pasākumi nevarēja izbeigt pārkāpumu. Pēc vēstuļu apmaiņas 2011. gada 11. janvārī tika paziņots jauns Karaliskā dekrēta projekts, ko 2011. gada 26. janvārī apsprieda Komisijas dienesti un Beļģijas iestādes.

19

Uzskatot, ka Beļģijas Karaliste nebija izpildījusi argumentēto atzinumu, Komisija nolēma celt šo prasību.

20

Savu prasību pamatojot, Komisija izvirza divus iebildumus. Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka, nosakot, ka transportlīdzekļiem, kas iepriekš ir bijuši reģistrēti citā dalībvalstī, pirms to reģistrēšanas ir jāiziet tehniskā apskate, neņemot vērā citā dalībvalstī izietas tehniskās apskates rezultātus, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti LESD 34. pantā. Ar otro iebildumu Komisija uzskata, ka papildus transportlīdzekļu reģistrācijas apliecībai prasot iesniegt arī transportlīdzekļa atbilstības sertifikātu, lai pirms transportlīdzekļa reģistrācijas varētu veikt tehnisko apskati transportlīdzeklim, kas iepriekš ir bijis reģistrēts citā dalībvalstī, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Direktīvā 1999/37.

21

Beļģijas Karaliste uzskata, ka Komisijas prasības otrais iebildums, ciktāl ar to lūdz konstatēt, ka šī dalībvalsts ir pārkāpusi visus pienākums, kas izriet no Direktīvas 1999/37, nav pieņemams, ciktāl brīdinājuma vēstulē, argumentētajā atzinumā un izklāstot sava prasības pieteikuma juridisko pamatojumu un pamatus Komisija savus apsvērumus ir ierobežojusi ar šīs direktīvas 4. panta pārkāpumu.

22

Saskaņā ar šīs dalībvalsts viedokli šī iebilduma nepieņemamība nevar būt daļēja, jo ar to saistītie prasības pieteikuma prasījumi nemin nevienu Direktīvas 1999/37 pantu, pretēji prasījumiem lietā, kurā pasludināts 2009. gada 16. jūlija spriedums C-165/08 Komisija/Polija (Krājums, I-6843. lpp., 45.–48. punkts). Turklāt apstāklis, ka Beļģijas Karaliste būtu sapratusi, ka iebildums attiecas tikai uz Direktīvas 1999/37 4. pantu, fokusējot savu aizstāvību uz šo pantu, nevarēja atbrīvot Komisiju no tās pienākuma formulēt precīzus prasījumus un pēc sava rakstura nevarēja tos padarīt a posteriori pieņemamus.

23

Komisija uzskata, ka otrais iebildums ir pieņemams. Šai dalībvalstij esot bijis skaidrs, ka šis iebildums attiecās uz šīs direktīvas 4. pantu, tādēļ šīs dalībvalsts aizstāvības tiesības nav tikušas pārkāptas. Tomēr savā replikā Komisija pārformulēja minēto iebildumu, ierobežojot apgalvoto pārkāpumu ar minēto pantu.

24

Vispirms jānorāda, ka prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas procedūras mērķis ir attiecīgajai dalībvalstij dot iespēju, pirmkārt, izpildīt savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus un, otrkārt, pienācīgi aizstāvēties pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem (2004. gada 14. oktobra spriedums lietā C-340/02 Komisija/Francija, Krājums, I-9845. lpp., 25. punkts, un 2012. gada 26. aprīļa spriedums lietā C-508/10 Komisija/Nīderlande, 33. punkts).

25

Tādēļ atbilstoši LESD 258. pantam celtās prasības priekšmeta robežas ir noteicamas šajā tiesību normā paredzētajā pirmstiesas procedūrā. Šīs procedūras pareiza norise ir būtiska garantija, kas prasīta LESD, lai ne vien aizsargātu attiecīgās dalībvalsts tiesības, bet arī nodrošinātu, ka iespējamās tiesvedības strīda priekšmets ir skaidri noteikts (skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-1/00 Komisija/Francija, Recueil, I-9989. lpp., 53. punkts; 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-160/08 Komisija/Vācija, Krājums, I-3713. lpp., 42. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 34. punkts).

26

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. panta pirmajai daļai un Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktam Komisijai ir pienākums ikvienā saskaņā ar LESD 258. pantu iesniegtā prasības pieteikumā norādīt konkrētus iebildumus, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt, kā arī vismaz kopsavilkumā norādīt tiesiskos un faktiskos apstākļus, ar kuriem šie iebildumi ir pamatoti (skat. tostarp 1990. gada 13. decembra spriedumu lietā C-347/88 Komisija/Grieķija, Recueil, I-4747. lpp., 28. punkts, un 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-456/03 Komisija/Itālija, Krājums, I-5335. lpp., 23. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 35. punkts).

27

No iepriekš teiktā izriet, ka Komisijas prasībā ir jābūt loģiskā secībā un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 36. punkts).

28

Saistībā ar šo prasības pieteikumu ir jākonstatē, ka tas ietver skaidru to faktisko un tiesisko apstākļu izklāstu, uz kuriem tas balstīts. Protams, pastāv vienprātība, ka Komisija neprecizē nevienu konkrētu Direktīvas 1999/37 pantu. Tomēr kā no pirmstiesas procesa un, konkrētāk, no argumentētā atzinuma, ko Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei, tā arī no prasības pieteikuma juridiskā pamatojuma un pamatu uzklāsta izriet, ka šī iestāde apgalvojusi šīs direktīvas 4. panta pārkāpumu.

29

Vienlīdz jānorāda, ka, lai arī Komisijas prasības pieteikuma prasījumu daļa ir lakoniska, pret tās izvirzītajiem iebildumiem šajā lietā Beļģijas Karaliste ir varējusi pienācīgi aizstāvēties.

30

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijas otrais iebildums par pienākumu neizpildi ir jāatzīst par pieņemamu.

31

Saskaņā ar Komisijas viedokli Karaliskā dekrēta 23. panta 1. un 7. punktā, kā arī 23.a panta 1. punktā un 23.e panta 1. un 4. punktā vispārējā un sistemātiskā veidā tiek noteikts, ka transportlīdzekļiem, kas iepriekš ir bijuši reģistrēti citā dalībvalstī, pirms to reģistrēšanas ir jāiziet tehniskā apskate, neņemot vērā citā dalībvalstī izietas tehniskās apskates rezultātus. Tā uzskata, ka no 2007. gada 20. septembra sprieduma lietā C-297/05 Komisija/Nīderlande (Krājums, I-7467. lpp., 67.–71. punkts) un 2008. gada 5. jūnija sprieduma lietā C-170/07 Komisija/Polija (36.–41. punkts) izriet, ka, ciktāl ar Direktīvu 96/96 nav veikta izsmeļoša harmonizācija, tiesiskais regulējums, kurā neietver citu dalībvalstu izsniegtu dokumentu atzīšanu, kā tas paredzēts šīs direktīvas 3. panta 2. punktā, nevar tikt atzīsts uz tās pamata, bet gan ir jāvērtē, ievērojot LESD 34. pantu.

32

Komisija uzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka strīdīgais valsts tiesiskais regulējums faktiski ir pasākums ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, jo tas attur noteiktas ieinteresētas personas importēt šādus transportlīdzekļus Beļģijā (2000. gada 16. novembra spriedums lietā C-217/99 Komisija/Beļģija, Recueil, I-10251. lpp., 18. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C-254/05 Komisija/Beļģija, Krājums, I-4269. lpp., 30. punkts). Lai arī to iespējams attaisnot satiksmes drošības iemeslu dēļ, kā arī vides un patērētāju aizsardzības iemeslu dēļ, šis regulējums nebūtu samērīgs. Šādu pašu rezultātu varētu sasniegt, izmantojot mazāk stingrus pasākumus, tādus kā citā dalībvalstī izsniegtu dokumentu, kas apliecina tehniskās apskates iziešanu, atzīšana kopā ar muitas iestāžu sadarbību vai iespēju Beļģijas iestādēm izmantot atbrīvojumu, Beļģijā reģistrējot iepriekš citā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, informējot patērētāju, ka tā transportlīdzeklis ticis reģistrēts, pamatojoties uz citas dalībvalsts tehniskās apskates apliecību, un ka tas pēc tam var tikt pakļauts citām papildu pārbaudēm.

33

Beļģijas Karaliste principā uzskata, ka strīdīgais tiesiskais regulējums nav šķērslis preču brīvai apritei un ka tas nav diskriminējošs.

34

Šajā ziņā tā norāda, ka tehniskā apskate pirms reģistrācijas ir atļauta saskaņā ar Direktīvas 2009/40 5. panta a) punktu, kurā valstu iestādēm paredzēta rīcības brīvība, lai noteiktu prasības, kas jāizpilda, lai izietu tehnisko apskati un to īstenošanas kārtību. Turklāt šī apskate, kas nav periodiska, attiecas tikai uz gadījumu, kad mainās transportlīdzekļa īpašnieks, un tā bez diskriminācijas attiecas uz visiem transportlīdzekļiem neatkarīgi no tā, vai tie iepriekš reģistrēti Beļģijā vai citā dalībvalstī, un neatkarīgi no tā, kāds ir derīguma termiņš apliecībai, kas izsniegta regulārajā pārbaudē.

35

Turpinot šī dalībvalsts apgalvo, ka Karaliskā dekrēta projekts, kas tika izklāstīts pirmstiesas procesa laikā un kura spēkā stāšanās bija paredzēta 2011. gada augustā, paredzēja, ka tiek ņemti vērā regulāro tehnisko apskašu rezultāti, kas notikušas vismaz pirms diviem mēnešiem, kas veiktas Beļģijā vai citā dalībvalstī, tādējādi, ka apskate, kas nav periodiska, pirms reģistrācijas citam īpašniekam aprobežojas ar bremžu pārbaudi, kā arī vizuālu apskati transportlīdzekļa tehniskajam stāvoklim un attiecas uz apskates pozīcijām, kas paredzētas Direktīvas 2009/40 II pielikumā un Karaliskā dekrēta 22. pielikumā. Tādējādi tiktu novērsta jebkāda Beļģijā vai citā dalībvalstī veikto pārbaužu atkārtošanās.

36

Pakārtoti Beļģijas Karaliste norāda, ka valsts pasākumu attaisno ceļu satiksmes drošības mērķis, patērētāju aizsardzības mērķis, ierobežojot krāpšanos attiecībā uz nobrauktajiem kilometriem, kā arī vides aizsardzības mērķis, veicinot ekspluatācijā laista transportlīdzekļa ietekmes uz vides samazinājumu. Pasākums esot arī samērīgs.

37

Konkrētāk, attiecībā uz ceļu satiksmes drošību bremžu iekārtu pārbaude esot vienīgā efektīvā metode, lai novērtētu dilstošo detaļu stāvokli, kā arī lai nodrošinātu, ka bremžu darbība atbilst spēkā esošajām prasībām. Tas, ka jaunajā Karaliskajā dekrētā, kas pieņemts 2011. gada 11. jūnijā, ir saglabāta šī pārbaude ar atbilstošām iekārtām, esot pamatoti, jo šīs iekārtas bojājums var parādīties īsu laiku pēc pēdējās apskates. Turklāt, pat ja citi pasākumi, tādi kā Komisijas ierosinātie, ļautu īstenot ceļu satiksmes drošības mērķi šajos pašos apstākļos, dalībvalstij būtu jābūt iespējai savas rīcības brīvības ietvaros īstenot šo mērķi, izmantojot tādu valsts pasākumu, ko tā uzskata par atbilstošu.

38

Šī dalībvalsts tāpat uzsver – ja nepastāv pilnīga saskaņošana tehniskās apskates jomā, dalībvalstīm ir jālemj par līmeni, kādā tās vēlas nodrošināt ceļu satiksmes drošību to teritorijā, pilnībā ievērojot prasību nodrošināt brīvu preču apriti (šajā ziņā skat. 1984. gada 27. marta spriedumu lietā 50/83 Komisija/Itālija, Recueil, 1633. lpp., 12. punkts, un pēc analoģijas 1994. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-131/93 Komisija/Vācija, Recueil, I-3303. lpp., 16. punkts).

39

Savā replikā Komisija apgalvo, ka Beļģijas Karaliste, uzstājot uz nepieciešamību saglabāt bremžu pārbaudi jaunajā Karaliskajā dekrētā, netieši atzīstot, ka visas tehniskās apskates dubulta norise nav nedz nepieciešama, nedz samērīga.

40

Kas attiecas uz atbildētājas dalībvalsts ierosinātajiem grozījumiem strīdīgajā tiesiskajā regulējumā, kuri būtībā ietvēra to, ka tika saglabāta reducēta apskate, un kuri jebkurā gadījumā nebija pietiekami, lai izbeigtu apgalvoto pārkāpumu, Komisija norāda uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru nevar ņemt vērā pasākumus, ko attiecīgā dalībvalsts veikusi, lai izpildītu savus pienākumus pēc prasības par pienākumu neizpildi celšanas (1998. gada 1. oktobra spriedums lietā C-71/97 Komisija/Spānija, Recueil, I-5991. lpp., 18. punkts, un 2001. gada 8. marta spriedums lietā C-276/98 Komisija/Portugāle, Recueil, I-1699. lpp., 20. punkts).

41

Turklāt pat argumenti par nepieciešamību un samērīgumu, kāds ir bremžu pārbaudes dubultai veikšanai, Komisijas ieskatā nav atbalstāmi. Pirmkārt, ja transportlīdzekļa izcelsme ir citā dalībvalstī, bremžu pārbaudei ir jābūt veiktai atbilstoši Direktīvas 2009/40 II pielikumam un šīs pārbaudes spēkā esamība ir jāatzīst visās pārējās dalībvalstīs. Ja Beļģijas Karalistei tomēr būtu šaubas attiecībā uz to, vai citā dalībvalstī veiktās bremžu pārbaudes atbilst drošības līmenim, kas pastāv Beļģijā, katra konkrētā gadījuma vērtējums iespējamajām atšķirībām bremžu darbībā un efektivitātes pārbaudēs starp Beļģijas Karalisti un attiecīgo dalībvalsti būtu pietiekams tā vietā, lai noteiktu sistemātiskas un visaptverošas pārbaudes.

42

Otrkārt, šī pārbaude neesot nepieciešama, lai izvairītos no iespējamiem neseniem bremžu iekārtas bojājumiem, jo tie var rasties arī tādiem importētiem transportlīdzekļiem, kuru īpašnieks nemainās un attiecībā uz kuriem šāda pārbaude nav paredzēta. Tas tāpat ir attiecībā uz Beļģijā reģistrētiem transportlīdzekļiem, kuru īpašnieks nemainās un kuri veido vairumu transportlīdzekļu, kas brauc pa Beļģijas ceļiem.

43

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš (skat. it īpaši iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa neņem vērā (skat. it īpaši 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā C-482/03 Komisija/Īrija, 11. punkts, un 2010. gada 4. februāra spriedumu lietā C-185/09 Komisija/Zviedrija, 9. punkts).

44

Komisijas argumentētais atzinums bija datēts ar 2009. gada 8. oktobri, un Beļģijas Karaliste to saņēma 9. oktobrī, bet Beļģijas Karalistei noteiktais termiņš bija divi mēneši no saņemšanas datuma, tādējādi atbilstošais datums, lai izlemtu, vai Beļģija, kā apgalvots, nav izpildījusi savus pienākumus, ir 2009. gada 9. decembris. Tāpēc izskatāmajā lietā nav nozīmes Karaliskajam dekrētam, kas pieņemts pēc šī datuma.

45

Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan rakstveida procesā tas nav tieši minēts, Komisija savā atbildē uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, kā arī tiesas sēdē ierobežoja pirmo iebildumu savā prasības pieteikumā tikai ar transportlīdzekļiem, kas reģistrēti citā dalībvalstī un kam mainās īpašnieks brīdī, kad tie tiek atkārtoti reģistrēti Beļģijā.

46

Izskatāmajā lietā Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir saskaņā ar LESD 34. pantu, ciktāl tā nosaka tehnisko apskati transportlīdzeklim, kas iepriekš reģistrēts citā dalībvalstī, pirms tā reģistrācijas Beļģijā, neņemot vērā šajā otrā dalībvalstī īstenotas tehniskās apskates rezultātus.

47

Minētās tehniskās apskates atbilstība Savienības tiesībām vispirms ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalstu pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2009/40, pirms to skatīt, ievērojot LESD 34. pantu.

48

Attiecībā uz Direktīvu 2009/40 tās mērķi, kas noteikti šīs direktīvas 26. apsvērumā, ir panākt tehnisko apskašu noteikumu saskaņošanu, novērst autopārvadātāju konkurences izkropļojumus un garantēt transportlīdzekļu pareizu pārbaudi un apkopi.

49

Lai gan ir rīcības brīvība, kas paredzēta dalībvalstīm saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu, tiesiskais regulējums, kas neietver citās dalībvalstīs izsniegtu dokumentu, kas apliecina, ka veiksmīgi izieta tehniskā apskate, kas paredzēta šīs direktīvas 3. panta 2. punktā, atzīšanas principu, nevar tikt atzīts par spēkā esošu, pamatojoties uz šo direktīvu, un ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 34. pantu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 67.–71. punkts, un iepriekš minēto 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā Komisija/Polija, 36.–42. punkts).

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu ar kvantitatīviem importa ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegums, kas paredzēts LESD 34. pantā, attiecas uz visiem dalībvalstu pasākumiem, kas var tieši vai netieši, aktuāli vai potenciāli ietekmēt tirdzniecību Kopienā (skat. it īpaši iepriekš minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C-217/99 Komisija/Beļģija, 16. punkts; 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-65/05 Komisija/Grieķija, Krājums, I-10341. lpp., 27. punkts; 2007. gada 15. marta spriedumu lietā C-54/05 Komisija/Somija, Krājums, I-2473. lpp., 30. punkts; 2008. gada 24. aprīļa spriedumu lietā C-286/07 Komisija/Luksemburga, 27. punkts, un 2011. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-443/10 Bonnarde, Krājums, I-9327. lpp., 26. punkts).

51

Izskatāmajā lietā, izvirzot prasību transportlīdzekļiem iziet obligātu tehnisko apskati, pirms tos reģistrē cits īpašnieks, Beļģijas iestādes šādu pārbaudi vispārējā un sistemātiskā veidā attiecina uz visiem citās dalībvalstīs reģistrētiem transportlīdzekļiem, kas ir vecāki par trim gadiem, neņemot vērā iespējamās pārbaudes, kas varētu būt veiktas šajās dalībvalstīs. Tādējādi, ciktāl šī pārbaude, kas nav regulāra, tiek veikta papildus vispārējā tehniskā stāvokļa pārbaudēm, kas nesen veiktas citās dalībvalstīs, kuru rezultāti netiek atzīti, var atturēt daļu no ieinteresētajām personām iegādāties transportlīdzekļus ar izcelsmi citās dalībvalstīs (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 73. punkts, un iepriekš minēto 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā Komisija/Polija, 44. punkts).

52

No tā izriet, ka šāda tehniskās apskates, kas nav regulāra, prasība attiecībā uz transportlīdzekli pirms tā reģistrācijas citam īpašniekam Beļģijā ir uzskatāma par pasākumu ar importa kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, ko aizliedz LESD 34. pants, ja vien tas nav objektīvi pamatojams.

53

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesisko regulējumu, kas ir pasākums ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, var attaisnot, pamatojot ar vienu no LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem vai ar obligātām prasībām. Abos gadījumos valsts tiesību normai ir jābūt atbilstošai, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tā nedrīkst pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (skat. it īpaši iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 75. punkts, iepriekš minēto 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā Komisija/Polija, 46. punkts, un 2009. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-110/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-519. lpp., 59. punkts).

54

Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai kompetentajām valsts iestādēm ir jāpierāda, ka to tiesiskais regulējums atbilst iepriekšējā punktā atgādinātajiem kritērijiem (šajā ziņā skat. 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C-265/06 Komisija/Portugāle, Krājums, I-2245. lpp., 39. punkts, iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 76. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Luksemburga, 37. punkts). Šādu pierādīšanu var veikt vienīgi konkrēti saistībā ar izskatāmās lietas apstākļiem (2003. gada 8. maija spriedums lietā C-14/02 ATRAL, Recueil, I-4431. lpp., 67. punkts).

55

Šajā ziņā attaisnojumi, uz ko atsaucas Beļģijas Karaliste, attiecas uz nepieciešamību nodrošināt mērķus saistībā ar patērētāju un dabas aizsardzību, kā arī saistībā ar ceļu satiksmes drošību, kas atbilstoši judikatūrai ir primāri vispārējo interešu apsvērumi, kuri var attaisnot šķērsli preču brīvai apritei (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 77. punkts; iepriekš minēto 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C-265/06 Komisija/Portugāle, Krājums, I-2245. lpp., 38. punkts; iepriekš minēto 2008. gada 5. jūnija spriedumu lietā Komisija/Polija, 49. punkts, un iepriekš minēto 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 60. punkts).

56

Kas attiecas uz patērētāju un vides aizsardzību, Beļģijas Karaliste uzskata, ka noteiktas tehniskās apskates pārbaudes ļauj ierobežot risku, ka notiks krāpšanās attiecībā uz nobrauktajiem kilometriem, kā arī ierobežot ekspluatācijā laista transportlīdzekļa ietekmi uz vidi. Tomēr tā neprecizē, kuras pārbaudes ir domātas, un to, kādā mērā tās ir šo mērķu nodrošināšanai.

57

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Beļģijas Karaliste nav in concreto pierādījusi nedz tehniskās apskates atbilstošo raksturu, nedz tās nepieciešamību, lai nodrošinātu patērētāju un vides aizsardzību. Tikai šādu mērķu piesaukšana in abstracto nevar būt pietiekama, lai attaisnotu tādu pasākumu kā strīdīgā tehniskā apskate.

58

Attiecībā uz mērķa nodrošināt ceļu satiksmes drošību atbilstošo raksturu ir jānorāda, ka Beļģijas Karaliste savā aizstāvības rakstā atsaucas uz šo mērķi saistībā ar bremžu iekārtas pārbaudi, kas paredzēta jaunajā Karaliskajā dekrētā, kurš pieņemts 2011. gada 1. jūnijā un kurš, kā tas atgādināts šī sprieduma 44. punktā, nevar tikt ņemts vērā šīs prasības mērķiem. Beļģijas Karaliste savā replikā atsaucas uz ceļu satiksmes drošības aizsardzību saistībā ar tehnisko apskati, tas ir, visām pārbaudes pozīcijām bez bremžu pārbaudes, pat ja, konkrētāk, tā min vienīgi transportlīdzekļa vispārējā stāvokļa pārbaudi un tā mehānisko sastāvdaļu pārbaudi. Beļģijas Karaliste apgalvo, ka tāda transportlīdzekļa ekspluatācija, kura tehniskie parametri ir ar trūkumiem, izraisa draudus ceļu satiksmes drošībai.

59

Protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nepastāv pilnīgas saskaņošanas normas Savienības līmenī, dalībvalstīm ir jālemj par līmeni, kādā tās vēlas nodrošināt ceļu satiksmes drošību to teritorijā, pilnībā ievērojot prasību nodrošināt brīvu preču apriti Eiropas Savienībā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1984. gada 27. marta spriedumu lietā Komisija/Itālija, 12. punkts, kā arī pēc analoģijas iepriekš minēto 1994. gada 13. jūlija spriedumu lietā Komisija/Vācija, 16. punkts, un iepriekš minēto 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 61. punkts).

60

Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 54. punktā, tieši kompetentajām valsts iestādēm ir jāpierāda, ka to tiesiskais regulējums ir atbilstošs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo.

61

Izskatāmajā lietā, lai arī iespēja īstenot ceļu satiksmes drošības mērķi nav tikusi apšaubīta, ir jākonstatē, ka Beļģijas Karaliste konkrēti nepierāda nepieciešamību saistībā ar izvirzīto mērķi veikt tehnisko apskati transportlīdzekļiem ar izcelsmi citās dalībvalstīs brīdī, kad tie tiek no jauna reģistrēti Beļģijā. Konkrētāk, ir jāatzīmē, ka draudi ceļu satiksmes drošībai, ko izraisa tāda transportlīdzekļa ekspluatācija, kura tehniskie parametri ir ar trūkumiem, tāpat var rasties arī tādiem importētiem transportlīdzekļiem, kuru īpašnieks nemainās un attiecībā uz kuriem šāda pārbaude nav paredzēta. Tas tāpat ir attiecībā uz Beļģijā reģistrētiem transportlīdzekļiem, kuru īpašnieks nemainās un kuri veido vairumu transportlīdzekļu, kas brauc pa Beļģijas ceļiem un attiecībā uz kuriem šāda pārbaude nav paredzēta.

62

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jākonstatē, ka, nosakot, ka transportlīdzekļiem, kas iepriekš ir bijuši reģistrēti citā dalībvalstī, pirms to reģistrēšanas ir jāiziet tehniskā apskate, neņemot vērā citā dalībvalstī izietas tehniskās apskates rezultātus, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti LESD 34. pantā.

63

Saskaņā ar Komisijas viedokli Beļģijas tiesiskais regulējums, kurā izvirzīta prasība, lai papildus reģistrācijas apliecībai tiktu iesniegta iepriekš citā dalībvalstī atbilstoši Savienības tiesību aktiem reģistrēta transportlīdzekļa atbilstības sertifikāts, lai šis transportlīdzeklis varētu iziet tehnisko apskati pirms tā jaunās reģistrācijas, ir pretrunā ar Direktīvas 1999/37 4. pantu un atņem lietderīgo iedarbību citu dalībvalstu izsniegto saskaņoto reģistrācijas apliecību atzīšanas principam.

64

Valsts tiesiskajam regulējumam būtu ierobežojoša ietekme uz lietotu transportlīdzekļu importu Beļģijā, jo vairumā atbilstības sertifikāts neseko transportlīdzeklim. Komisija uzskata, ka šo pasākumu nevar attaisnot tādu iemeslu dēļ kā nepieciešamība noskaidrot transportlīdzekļa tehniskos parametrus, lai administrētu ceļu satiksmes drošības politiku vai patērētāju aizsardzību pret krāpniecību attiecībā uz transportlīdzekļiem vai to nozagšanu. Katrā ziņā minētais pasākums būtu nesamērīgs attiecībā pret šādiem mērķiem, ievērojot daudzos instrumentus, kas tiek īstenoti Eiropas līmenī, īstenojot šos pašus mērķus.

65

Šajā ziņā Komisija gan savā replikā, gan tiesas sēdē Tiesā ir atgādinājusi, ka katras dalībvalsts iestādei, kas izdot atbilstības sertifikātu, ir jānosūta pārējām apstiprinātajām iestādēm citās dalībvalstīs transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma sertifikāta eksemplārs, kas ietver katra transportlīdzekļa tehniskos parametrus saskaņā ar 4. panta 5. punktu Padomes 1970. gada 6. februāra Direktīvā 70/156/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tipa apstiprinājumu (OV L 42, 1. lpp.), kura saturs pārņemts Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvas 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV L 263, 1. lpp.), 8. panta 5. punktā.

66

Turklāt, ciktāl Beļģijas Karalistes piedāvāto risinājumu, kas izpaužas tādējādi, ka tiek izveidota datorizēta datu bāze, kas ietver visus transportlīdzekļu tehniskos datus, kuri padarītu atbilstības sertifikātu nevajadzīgu, nav iespējams īstenot pirms 2012. gada beigām, šī dalībvalsts neesot pieņēmusi savus tiesību aktus noteiktajā termiņā un nevarot atsaukties uz iekšējo situāciju, lai attaisnotu to pienākumu un termiņu neievērošanu, kuri izriet no Savienības tiesību noteikumiem.

67

Beļģijas Karaliste uzskata, ka, ja šis iebildums būtu pieņemams, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilstu Direktīvas 1999/37 4. pantam un ka tas esot pamatots un samērīgs. Šī dalībvalsts uzskata, ka problemātika, kas saistīta ar atbilstības sertifikāta iesniegšanu, pārsniedz vienkāršu transportlīdzekļu reģistrāciju, ciktāl visi tehniskie parametri, kas uzskaitīti atbilstības sertifikātā, nav minēti jau pastāvošajos reģistrācijas dokumentos.

68

Beļģijas Karaliste kā attaisnojumu izvirza tos pašus trīs mērķus, kas jau minēti, atbildot uz pirmo iebildumu, proti, vides aizsardzību, patērētāju aizsardzību, kā arī ceļu satiksmes drošības aizsardzību.

69

Tā apstrīd, ka pasākumi, uz kuriem savā prasības pieteikumā atsaukusies Komisija, būtu mazāk ierobežojoši un labāk piemēroti mērķiem, uz kuru sasniegšanu vērsta atbilstības sertifikāta iesniegšana, nekā strīdīgais tiesiskais regulējums. Atsaucoties uz šaubām, kādas izteikusi pati Komisija sabiedriskajā apspriešanā 2011. gada martā par transportlīdzekļu reģistrāciju, par šobrīd pastāvošās informācijas apmaiņas sistēmas efektivitāti atiecībā uz sistēmu, kādu Komisija bija piedāvājusi kā ticamu alternatīvu strīdīgajiem pasākumiem, un nepastāvot funkcionējošai datu bāzei, kas būtu pieejama visiem kompetentajiem dienestiem, šī dalībvalsts uzskata, ka atbilstības sertifikāta iesniegšana ir vienīgais, pragmatiskākais un vismazāk apgrūtinošais risinājums, lai administrētu politiku kā vides, tā arī ceļu satiksmes jomā.

70

Savā replikā Komisija uzskata, ka Beļģijas Karaliste 2010. gada 26. janvāra vēstulē, kā arī paplašinot savu aizstāvību, lai atsauktos arī uz LESD 36. pantu, ir atzinusi, ka atbilstības sertifikāta iesniegšanas prasība var izraisīt grūtības noteiktiem patērētājiem un ir šķērslis brīvai apritei pretēji LESD 34. pantam. Tomēr un pretēji tam, ko apgalvojusi dalībvalsts atbildētāja, no Direktīvas 1999/37 1. panta atvasinot atkāpes iespēju un līdz ar to nepabeigtu saskaņošanu, šis valsts pasākums, uzskata Komisija, ir jāvērtē vienīgi, ievērojot šīs direktīvas 4. pantu, kas esot pilnīgas saskaņošanas priekšmets. Vēl jo vairāk neatzīstot atkāpi vides aizsardzības mērķim, Komisija uzskata, ka Beļģijas iestāžu šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem nav iedarbības.

71

Pakārtoti Komisija uzskata, ka dalībvalsts atbildētājas argumenti attiecībā uz ierobežojuma pamatojumu nav pārliecinoši. Apstāklis, ka transportlīdzeklis jau ir bijis reģistrēts citā dalībvalstī, ietver to, ka šīs dalībvalsts kompetentās iestādes ir uzskatījušas, ka šis transportlīdzeklis atbilda tehniskajām prasībām, kas piemērojamas saskaņā ar Savienības tiesībām. Tā kā Beļģijas Karalistei būtu jāpārzina katra transportlīdzekļa tehniskie parametri atbilstoši kompetento iestāžu informācijas apmaiņai, vispārējs pasākums, kas prasa atbilstības sertifikātu, neesot nedz nepieciešams, nedz samērīgs. Turklāt Beļģijas Karalistes arguments, kas saistīts ar bažām par šobrīd pastāvošās informācijas apmaiņas sistēmas efektivitāti, neesot atbilstošs, jo tas neatbrīvojot dalībvalstis no pienākuma ievērot spēkā esošas tiesību normas.

72

Savā atbildē uz repliku Beļģijas Karaliste atgādina, ka Direktīvā 1999/37 ir paredzēta atkāpes iespēja, atzīmējot, ka no šīs direktīvas 1. panta izriet, ka tas ir piemērojams dokumentiem, ko dalībvalstis izsniegušas, reģistrējot transportlīdzekļus, un ka tas nekādā veidā neiespaido dalībvalstu tiesības transportlīdzekļu pagaidu reģistrācijai izmantot dokumentus, kas attiecīgā gadījumā visos aspektos neatbilst minētās direktīvas prasībām.

73

Jākonstatē, kā izriet no paša Direktīvas 1999/37 4. panta formulējuma, kurā paredzēts, ka reģistrācijas apliecību, ko izsniegusi kāda dalībvalsts atbilstoši modelim, kas ietverts šīs direktīvas pielikumā, pārējām dalībvalstīm ir jāatzīst, lai transportlīdzekli identificētu starptautiskajā satiksmē vai pārreģistrētu šajās dalībvalstīs, ka šī tiesību norma neparedz nekādu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību atzīšanas principa pievērošanu.

74

Kā izriet no Direktīvas 1999/37 3., 5. un 6. apsvēruma, šī direktīva paredz uzlabot brīvu kustību pa ceļiem citu dalībvalstu teritorijā kā priekšnoteikumu tāda transportlīdzekļa reģistrācijai, kas iepriekš bijis reģistrēts citā dalībvalstī, prasot dokumentu, kas apliecina transportlīdzekļa reģistrāciju un tehniskos parametrus, ar mērķi veicināt tādu transportlīdzekļu atkārtotu izmantošanu, kas iepriekš reģistrēti citā dalībvalstī, kā arī veicināt pareizu iekšējā tirgus darbību.

75

Tiesa jau ir nospriedusi, ka citās dalībvalstīs reģistrētu lietotu transportlīdzekļu tehniskos parametrus ir iespējams noskaidrot, pamatojoties uz jau pastāvošiem reģistrācijas dokumentiem (iepriekš minētais 2008. gada 5. jūnija spriedums lietā Komisija/Polija, 38. punkts).

76

Līdz ar to Beļģijas Karaliste nevar attaisnot sistemātisku prasību iesniegt atbilstības sertifikātu, pamatojot ar nepieciešamību pārbaudīt tādu transportlīdzekļu tehniskos parametrus, kuriem ir reģistrācijas apliecība.

77

Kā to pamatoti norādījusi Komisija, šāda prasība liegtu jebkādu nozīmi citās dalībvalstīs izsniegtu reģistrācijas apliecību atzīšanas principam, kāds tas paredzēts Direktīvas 1999/37 4. pantā.

78

Kā izriet no Direktīvas 1999/37 1. panta otrās daļas, tikai pagaidu reģistrācijas gadījumā dalībvalstīm ir tiesības izmantot dokumentus, kas neatbilst šajā direktīvā paredzētajai reģistrācijas apliecībai.

79

Izskatāmajā lietā Beļģijas Karaliste nevar atsaukties uz primāriem vispārējo interešu iemesliem, kas minēti LESD 36. pantā, vai vienu no obligātajām prasībām, kas minētas Tiesas judikatūrā, jo no iepriekš minētā izriet, ka, izņemot pagaidu reģistrācijas gadījumu, Direktīva 1999/37 nepieļauj pieprasīt citu dokumentu, izņemot reģistrācijas apliecību tāda transportlīdzekļa gadījumā, kas iepriekš reģistrēts citā dalībvalstī. Ja jautājums ir saskaņoti regulēts Kopienu tiesību aktos, ikviens ar to saistīts valsts pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā saskaņošanas tiesību akta normas, nevis primāro tiesību normas (šajā ziņā skat. 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I-4947. lpp., 9. punkts; 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I-9897. lpp., 32. punkts, kā arī 2009. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C-132/08 Lidl Magyarország, Krājums, I-3841. lpp., 42. punkts).

80

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka sistemātiski papildus transportlīdzekļu reģistrācijas apliecībai prasot iesniegt arī transportlīdzekļa atbilstības sertifikātu, lai pirms transportlīdzekļa reģistrācijas Beļģijā varētu veikt obligāto tehnisko apskati transportlīdzeklim, kas iepriekš ir bijis reģistrēts citā dalībvalstī, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 1999/37 4. pantā.

81

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisijas celtā prasība ir pamatota.

82

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: