1

Ar savu apelācijas sūdzību IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds gGmbH (turpmāk tekstā – “IFAW”) lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 13. janvāra spriedumu lietā T-362/08 IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija (Krājums, II-11. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja IFAW prasību atcelt Eiropas Komisijas 2008. gada 19. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējai tiek atteikta piekļuve dokumentam, kuru Vācijas iestādes iesniegušas Komisijai procedūrā par tādas teritorijas deklasificēšanu, kas aizsargāta saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp.).

2

EKL 255. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar 2. un 3. punktu.

2.   Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru divos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.”

3

Deklarācijā Nr. 35 par [EK] līguma 255. panta [..] 1. punktu, kas pievienota Amsterdamas Līguma Nobeiguma aktam, ir precizēts:

“Konference vienojas, ka [EK] līguma [255.] panta 1. punktā minētie principi un nosacījumi ļauj dalībvalstīm lūgt, lai Komisija vai Padome trešām personām nedara zināmus šo valstu dokumentus bez attiecīgo valstu piekrišanas.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) saskaņā ar tās 19. panta otro daļu ir piemērojama no 2001. gada 3. decembra.

5

Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 2., 4. un 10. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

6

Regulas Nr. 1049/2001 1. panta, kura nosaukums ir “Mērķis”, a) punktā ir noteikts:

“Šīs regulas mērķis ir:

7

Minētās regulas 2. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

[..]

3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.”

8

Šīs pašas regulas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

9

Regulas Nr. 1049/2001 4. pants, kurā ir uzskaitīti izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, ir formulēts šādi:

“1.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

3.   [..]

Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

4.   Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.

5.   Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.

6.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot arī pēc šā termiņa.”

10

IFAW ir nevalstiska organizācija, kura darbojas dzīvnieku labklājības un dabas aizsardzības jomā. Pēc tam, kad IFAW bija izteikusi iebildumus par rūpnieciska projekta īstenošanu aizsargājamā teritorijā Vācijā (turpmāk tekstā – “attiecīgais rūpnieciskais projekts”), tā lūdza piekļuvi vairākiem dokumentiem, kurus Komisija bija saņēmusi šī rūpnieciskā projekta pārbaudei, precīzāk, piekļuvi konkrētiem dažādu Vācijas Federatīvās Republikas iestāžu izdotiem dokumentiem.

11

Ar Komisijai adresētu 2001. gada 20. decembra vēstuli IFAW lūdza piekļuvi atsevišķiem dokumentiem, kurus šī iestāde bija saņēmusi attiecīgā rūpnieciskā projekta pārbaudei, proti, piekļuvi konkrētiem Vācijas Federatīvās Republikas un Hamburgas pilsētas izdotiem dokumentiem, kā arī 2000. gada 15. marta vēstulei, ko Vācijas kanclers bija adresējis Komisijas priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “Vācijas kanclera vēstule”).

12

Uzskatot, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu tai ir aizliegts izsniegt pieprasītos dokumentus bez attiecīgās dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas, Komisija 2002. gada 26. martā pieņēma lēmumu atteikt IFAW piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

13

Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2002. gada 4. jūnijā, IFAW cēla prasību par minētā lēmuma atcelšanu.

14

Ar 2004. gada 30. novembra spriedumu lietā T-168/02 IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija (Krājums, II-4135. lpp.) Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja kā nepamatotu.

15

2005. gada 10. februārī Zviedrijas Karaliste, persona, kas iestājusies lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums, iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

16

Ar 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-64/05 P Zviedrija/Komisija (Krājums, I-11389. lpp.) Tiesa atcēla iepriekš minēto spriedumu lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, kā arī Komisijas 2002. gada 26. marta lēmumu.

17

Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Zviedrija/Komisija IFAW ar 2008. gada 13. februāra vēstuli atkārtoti iesniedza Komisijai pieteikumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem, kurus šī iestāde bija saņēmusi attiecīgā rūpnieciskā projekta pārbaudei un kurus bija izdevušas Vācijas iestādes.

18

Komisija ar 2008. gada 20. februāra vēstuli apstiprināja apelācijas sūdzības iesniedzējas 2008. gada 13. februāra vēstules saņemšanu.

19

2008. gada 26. martā apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Komisiju atbildēt uz tās 2008. gada 13. februāra pieteikumu.

20

Ar 2008. gada 7. aprīļa vēstuli Komisija informēja IFAW, ka ar Vācijas iestādēm notiek apspriešanās par pieprasīto dokumentu izsniegšanu.

21

2008. gada 9. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja atkārtoti lūdza Komisiju līdz 2008. gada 22. aprīlim atbildēt uz tās 2008. gada 13. februāra pieteikumu.

22

Nesaņēmusi šajā datumā atbildi no Komisijas, IFAW ar 2008. gada 29. aprīļa vēstuli iesniedza atkārtotu pieteikumu.

23

2008. gada 19. maijā Komisija atbildēja apelācijas sūdzības iesniedzējai, apstiprinot, ka tā ir saņēmusi atkārtoto pieteikumu, un apgalvojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tiks sniegta atbilde Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajā termiņā.

24

2008. gada 19. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu saistībā ar IFAW atkārtoto pieteikumu un paziņoja to apelācijas sūdzības iesniedzējai šajā pašā dienā. Ar šo lēmumu Komisija izsniedza visus apelācijas sūdzības iesniedzējas pieprasītos dokumentus, proti, astoņus dokumentus, kurus izdevusi Hamburgas pilsēta un Vācijas Federatīvā Republika, bet atteicās apmierināt pieteikumu saistībā ar piekļuvi Vācijas kanclera vēstulei, jo Vācijas iestādes bija iebildušas pret šī dokumenta izsniegšanu.

25

Saskaņā ar strīdīgo lēmumu, pirmkārt, Vācijas iestādes bija apgalvojušas, ka iepazīšanās ar Vācijas kanclera vēstuli kaitētu sabiedrības interesēm saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas starptautiskajām attiecībām un ekonomikas politiku Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā un ceturtā ievilkuma nozīmē.

26

Šī vēstule esot saistīta ar konfidenciālu paziņojumu, kas izpausts vienīgi iekšējai lietošanai saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas un citu dalībvalstu ekonomikas politiku. Iepazīšanās ar šo dokumentu kaitētu ne tikai konfidencialitātei, negatīvi ietekmējot starptautiskās attiecības starp Vācijas Federatīvo Republiku, iestādēm un citām dalībvalstīm, bet arī apdraudētu Vācijas un citu dalībvalstu ekonomikas politiku. Līdz ar to piekļuve Vācijas kanclera vēstulei bija jāatsaka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo un ceturto ievilkumu.

27

Otrkārt, Vācijas iestādes norādīja, ka iepazīšanās ar Vācijas kanclera vēstuli nopietni kaitētu Komisijas lēmumu pieņemšanas aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē.

28

Faktiski šī vēstule attiecas uz konfidenciālu paziņojumu, kas adresēts Komisijai un domāts vienīgi iekšējai lietošanai saistībā ar Komisijas apspriedēm par attiecīgā rūpnieciskā projekta pārbaudi. Iepazīšanās ar šo dokumentu nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanai Komisijā. Līdz ar to attiecībā uz Vācijas kanclera vēstuli esot piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētais izņēmums.

29

Komisija strīdīgajā lēmumā ir atspoguļojusi Vācijas iestāžu izvirzītā pamatojuma būtību. Turklāt tā ir pārbaudījusi, vai pastāvēja sevišķās sabiedrības intereses Direktīvas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē, kas pamatotu minētas vēstules izsniegšanu. Šajā gadījumā Komisijas rīcībā nav neviena fakta, kas norādītu uz to, ka pastāvēja tādas iespējami sevišķās sabiedrības intereses šīs normas izpratnē, kas būtu pārākas par Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību.

30

Saistībā ar jautājumu par daļēju piekļuvi attiecīgajam dokumentam Komisija strīdīgajā lēmumā ir norādījusi, ka saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija tai bija jāņem vērā konsultācijas procesa rezultāts un jāatsaka piekļuve Vācijas kanclera vēstulei, pamatojoties uz Vācijas iestāžu izvirzītajiem izņēmumiem un to norādītajiem iemesliem. Tā kā Vācijas iestādes iebilda pret iepazīšanos ar Vācijas kanclera vēstuli pilnā apmērā, šim dokumentam nevarēja piešķirt daļēju piekļuvi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu.

31

IFAW2008. gada 28. augustā cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kura tika noraidīta ar pārsūdzēto spriedumu.

32

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67.–88. punktā būtībā norādīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā dalībvalsts iepriekšēja piekrišana ir noteikta kā nepieciešams nosacījums tās izdota dokumenta izsniegšanai.

33

Tomēr Vispārējā tiesa arī atgādināja, kā jau Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Zviedrija/Komisija, ka Regula Nr. 1049/2001 nepiešķir attiecīgajai dalībvalstij vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri un, nenorādot pamatojumu, iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi šī dalībvalsts. Faktiski ar šīs regulas 4. panta 5. punktu dalībvalstij tiek ļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tikai pamatojoties uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti šī panta 1.–3. punktā, un savu nostāju šajā sakarā pienācīgi pamatojot.

34

Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli, pirms atteikt piekļuvi dokumentam, kuru izdevusi kāda dalībvalsts, Komisijai tātad ir jāpārbauda, vai dalībvalsts iebildumi ir pamatoti ar minētā 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju šajā ziņā.

35

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84.–88. punktā nosprieda, ka šajā gadījumā, runājot par atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentam, kuru ir izdevusi dalībvalsts un kurš ir balstīts uz minētās dalībvalsts izvirzīto iebildumu pamatojumu, nav nepieciešams apskatīt jautājumu par to, vai Komisijai – papildus tīri formālai pārbaudei par to, vai dalībvalsts atteikums piešķirt piekļuvi ir pamatots un vai ir norādīti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētie izņēmumi, – ir pienākums veikt prima facie pārbaudi vai arī pilnu dalībvalsts izvirzīto iebildumu pamatojuma pārbaudi.

36

Faktiski Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, ja Komisijas lēmums saistībā ar dalībvalsts izdota dokumenta izsniegšanu, no vienas puses, atbilst attiecīgās dalībvalsts lūgumam saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, no otras puses, vienīgā pārbaude, kas būtu veicama šajā gadījumā būtu tā, kuru Savienības tiesai ir tiesības veikt saistībā ar Komisijas lēmumu atteikt piekļuvi attiecīgajam dokumentam.

37

Turpinājumā, proti, pārsūdzētā sprieduma 101.–127. punktā, Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas atteikuma piešķirt piekļuvi Vācijas kanclera vēstulei pamatotību.

38

Vispirms tā pārsūdzētā sprieduma 103. punktā atgādināja, ka šajā gadījumā, kurā Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu ir atteikusi piešķirt piekļuvi dalībvalsts izdotam dokumentam, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, kas attiecas uz sabiedrības interesēm, piemērošana ir atkarīga no dalībvalsts, nevis Komisijas vērtējuma pēc būtības.

39

Turklāt tā pārsūdzētā sprieduma 105. un 106. punktā norādīja, ka saistībā ar apjomu, kādā Savienības tiesai jāpārbauda šāda lēmuma tiesiskums, gadījumā, kad ir piemērojams kāds no minēta 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāatzīst plaša rīcības brīvība, nosakot, vai ar minēto izņēmumu jomām saistīto dokumentu izsniegšana varētu kaitēt sabiedrības interesēm.

40

Vispārējā tiesa no tā pārsūdzētā sprieduma 107. punktā secināja, ka Savienības tiesas pārbaude būtu jāattiecina tikai uz to, ka tiek izvērtēts, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, tiek izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana.

41

Pēc šīs pārbaudes Vispārējā tiesa secināja, ka vērtējums, saskaņā ar kuru Vācijas kanclera vēstules izsniegšana varētu kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas ekonomikas politiku, nav balstīts uz Vācijas iestāžu pieļautu acīmredzamu kļūdu. Pārsūdzētā sprieduma 138. punktā tā turklāt secināja, ka Komisija pēc iebildumu, kurus šī dalībvalsts bija iesniegusi atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktam, saņemšanas ir pamatoti atteikusi izsniegt minēto vēstuli, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā minēto izņēmumu, kas attiecas uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar dalībvalsts ekonomikas politiku.

42

Visbeidzot, lai gan IFAW bija lūgusi Vispārējo tiesu pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros piespriest Komisijai izsniegt Vācijas kanclera vēstuli, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka tā var atbilstoši lemt par prasību, pamatojoties uz lietas dalībnieku tiesvedības laikā izvirzītajiem prasījumiem, pamatiem un argumentiem, atteica piespriest iesniegt šo dokumentu.

43

IFAW lūdz Tiesu:

44

Komisija lūdz:

45

Sava lūguma atcelt pārsūdzēto spriedumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, kas atteicas uz kļūdām tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, pirmkārt, saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta interpretāciju un, otrkārt, tādēļ, ka tā nav veikusi pilnu Vācijas kanclera vēstules pārbaudi, lai novērtētu piekļuves šim dokumentam atteikuma iemeslu pamatotību.

46

Ar savu pirmo pamatu IFAW būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot, ka Komisijai attiecībā uz dokumentu, kura izsniegšanai nepiekrita attiecīgā dalībvalsts, vajadzēja veikt minētās dalībvalsts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, izvirzīto iebildumu pamatojuma izsmeļošu vērtējumu.

47

IFAW apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka nebija ne vajadzības, ne arī nozīmes Komisijai veikt attiecīgās dalībvalsts izteiktā atteikuma pamatojuma padziļinātu vērtējumu, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, kā to ir interpretējusi Tiesa. Tātad saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli Komisijai papildus pārbaudei, vai dalībvalsts savus iebildumus ir pamatojusi, bija, pirmkārt, jāpārbauda, vai šis pamatojums ir saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, un, otrkārt, in concreto jāizvērtē, vai minētie izņēmumi un pamatojums ir piemērojami attiecībā uz attiecīgo dokumentu.

48

Savā iebildumu rakstā Komisija apgalvo, ka tā izvērtēja, vai izņēmumi un pamatojums prima facie bija izvirzīti pamatoti, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, un, tā kā tas tā bija, Komisija apgalvo, ka tā minēja iemeslus, ar kuriem ir pamatots tās lēmums par atteikumu.

49

Vispirms ir jāatgādina, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 4. apsvēruma un 1. panta, ka šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem. Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 3. punktu šīs tiesības attiecas ne tikai uz iestāžu izdotajiem dokumentiem, bet arī tiem, kas saņemti no trešajām personām, tostarp dalībvalstīm, kā precizēts šīs pašas regulas 3. panta b) punktā.

50

Tomēr Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēti izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem. Precīzāk, šī panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.

51

Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika izmantoja iespēju, kas tai dota saskaņā ar minēto 4. panta 5. punktu, un lūdza Komisijai neizsniegt Vācijas kanclera vēstuli. Šī dalībvalsts savus iebildumus pamatoja ar minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā un ceturtajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem, kas attiecas uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar dalībvalsts starptautiskajām attiecībām un ekonomikas politiku, kā arī ar šī paša 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu saistībā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Tādēļ Komisija strīdīgajā lēmumā atteikumu piekļūt Vācijas kanclera vēstulei pamatoja ar Vācijas iestāžu izteiktajiem iebildumiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.

52

Tiesai iepriekš minētajā spriedumā lietā Zviedrija/Komisija jau ir bijusi iespēja precizēt iebildumu, kurus dalībvalsts izteikusi saskaņā ar minēto normu, apjomu.

53

Tiesa tātad ir uzsvērusi, ka šī ir procesuāla norma, jo tajā ir paredzēta tikai prasība par attiecīgās dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja minētā valsts šajā ziņā ir izteikusi īpašu lūgumu, un tā ir veltīta Savienības lēmumu pieņemšanas procesam (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 78. un 81. punkts).

54

Atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta, kurš gadījumā, ja tas ir trešo personu izdots dokuments, šīm personām piešķir vienīgi tiesības uz to, ka ar tām attiecīgā iestāde apspriedīsies saistībā ar šī paša 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, šī panta 5. punktā dalībvalsts iepriekšēja piekrišana ir noteikta kā nepieciešams nosacījums tās izdota dokumenta izsniegšanai, ja attiecīgā dalībvalsts to lūdz.

55

Tiesa tātad jau ir nospriedusi, ka, ja dalībvalsts ir izmantojusi tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības lūgt, lai konkrēts šīs valsts izdots dokuments netiktu izsniegts bez tās iepriekšējas piekrišanas, tad, lai iestāde šo dokumentu izsniegtu, ir nepieciešama šīs dalībvalsts iepriekšēja piekrišana (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 50. punkts).

56

No tā turpretī izriet, ka iestāde, kura nav saņēmusi attiecīgās dalībvalsts piekrišanu, nevar izsniegt attiecīgo dokumentu (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 44. punkts). Līdz ar to šajā gadījumā Komisijas lēmums saistībā ar pieteikumu par piekļuvi Vācijas kanclera vēstulei bija atkarīgs no Vācijas iestāžu lēmuma, ko tās bija pieņēmušas strīdīgā lēmuma pieņemšanas procesā.

57

Tomēr saskaņā ar iepriekš minētā sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 58. punktu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nepiešķir attiecīgajai dalībvalstij vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības, kas tai ļautu diskrecionāri un bez pamatojuma iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi šī dalībvalsts.

58

Saskaņā ar iepriekš minētā sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 76. punktu pilnvaru izmantošana, kuras ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij, ir ierobežota ar šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un šai dalībvalstij šajā ziņā ir tikai tiesības uz dalību iestādes lēmumu pieņemšanā. Attiecīgās dalībvalsts iepriekšēja piekrišana, kas minēta šī 4. panta 5. punktā, nav pielīdzināma diskrecionārām veto tiesībām, bet gan tikai sava veida apstiprinājumam, ka nepastāv pamatojums šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta minētā 4. panta 5. punktā, tādējādi ir paredzēts, ka attiecīgajai iestādei un dalībvalstij ir jāatsaucas uz minētajā 1.–3. punktā noteiktajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 83. punkts).

59

No tā izriet, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalstij tiek ļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tikai pamatojoties uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti šī panta 1.–3. punktā, un savu nostāju šajā ziņā pienācīgi pamatojot (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts).

60

Šajā gadījumā, runājot par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošanas jomu attiecībā uz iestādi, kurai ir iesniegts pieteikums, ir jāatgādina, kā Tiesa jau ir nospriedusi iepriekš minētā sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 94. punktā, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju attiecīgās dalībvalsts iejaukšanās neietekmē to, ka lēmumam, kuru iestāde vēlāk nosūtījusi, atbildot uz tajā iesniegto lūgumu piekļūt tās rīcībā esošajam dokumentam, ir Savienības tiesību akta raksturs.

61

Iestāde, kurai ir iesniegts pieteikums un kura ir lēmuma atteikt piekļuvi dokumentiem izdevēja, tātad ir atbildīga par tā tiesiskumu. Tiesa ir nospriedusi, ka šī iestāde dalībvalsts iebildumus pret tās izdota dokumenta izsniegšanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai ja iemesli, uz kuriem pamatojas šī valsts, lai atteiktu piekļuvi attiecīgajam dokumentam, neattiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 88. punkts).

62

No tā izriet, ka, pirms atteikt piekļuvi dokumentam, kuru izdevusi kāda dalībvalsts, attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai dalībvalsts iebildumi ir pamatoti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju šajā ziņā. Līdz ar to lēmuma atteikt piekļuvi pieņemšanas procedūrā Komisijai jāpārliecinās par to, ka šāds pamatojums pastāv, un tas ir jākonstatē procedūras beigās pieņemtajā lēmumā (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts).

63

Turpretī pretēji tam, ko apgalvo IFAW, iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums, nav jāveic attiecīgās dalībvalsts lēmuma, ar ko tiek izteikti iebildumi, izsmeļošs vērtējums, veicot pārbaudi, kas pārsniegtu vērtējumu attiecībā uz to, vai vienkārši pastāv pamatojums, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem.

64

Faktiski prasība par šādu izsmeļošu vērtējumu varētu radīt situāciju, ka – tiklīdz tas vienreiz ir veikts – iestāde, kurai ir iesniegts pieteikums, varētu kļūdaini izsniegt pieteikuma iesniedzējam attiecīgo dokumentu, lai gan ir tās dalībvalsts izteikti iebildumi, kura šo dokumentu ir izdevusi un kuri ir pienācīgi pamatoti šī sprieduma 61. un 62. panta izpratnē.

65

No tā izriet, ka IFAW nevar pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot, ka Komisijai attiecībā uz dokumentu, kura izsniegšana tika atteikta, vajadzēja veikt minētās dalībvalsts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, izvirzīto iebildumu pamatojuma izsmeļošu vērtējumu.

66

Tādējādi ir jānoraida pirmais pamats, ko IFAW ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

67

Ar savu otro pamatu IFAW būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tā varēja veikt tai noteikto pārbaudi, pati neiepazīstoties ar dokumentu, kura izsniegšanu atteica Komisija.

68

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atteikusies piespriest iesniegt Komisijas rīcībā esošo Vācijas kanclera vēstuli, jo šī dokumenta iesniegšana bija nepieciešama, lai Vispārējā tiesa pati varētu pārbaudīt, vai faktiski pastāv un līdz ar to ir piemērojami izņēmumi, kurus šī iestāde ir izvirzījusi, lai pamatotu savu lēmumu atteikt nodot šo vēstuli, un kurus sākotnēji bija izvirzījusi Vācijas Federatīvā Republika. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja veikt savu uzdevumu, neiepazīstoties ar attiecīgo dokumentu un to neizanalizējot.

69

Komisija atbildot apgalvo, ka Vispārējās tiesas lēmumu pieņemšanai attiecībā uz pierādījumu savākšanas pasākumiem, tostarp dokumentu iesniegšanu, ir diskrecionārs raksturs.

70

No pārsūdzētā sprieduma 87. punkta izriet, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošana tai netraucē veikt tādu Komisijas lēmuma par atteikumu pārbaudi, kas pārsniedz prima facie pārbaudi un ir saistīta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērojamības šajā gadījumā materiāltiesisko pārbaudi.

71

Šādā vērtējumā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

72

Faktiski gadījumā, ja dalībvalsts pamatoti iebilst pret piekļuvi attiecīgajam dokumentam un ja tādēļ attiecīgajai iestādei piekļuves lūgums ir jānoraida, tad tā autoram ir tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā. Savienības tiesai pēc ieinteresētās personas, kurai attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma ir jāpārbauda, vai šo atteikumu varēja pamatot ar minētajiem izņēmumiem neatkarīgi no tā, vai šis atteikums ir balstīts uz šo izņēmumu vērtējumu, ko veikusi iestāde pati vai attiecīgā dalībvalsts (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 90. un 94. punkts).

73

Šāda tiesību aizsardzības tiesā garantija, kas pienākas pieteikuma iesniedzējam, kuram lūgumu saņēmušā iestāde ir atteikusi piekļuvi vienam vai vairākiem dalībvalsts izdotiem dokumentiem pēc šīs valsts izteiktajiem iebildumiem, nozīmē, ka Savienības tiesai lēmuma atteikt piekļuvi tiesiskums ir jāizvērtē in concreto (šajā ziņā skat. 2007. gada 1. februāra spriedumu lietā C-266/05 P Sison/Padome, Krājums, I-1233. lpp., 33.–39. punkts), ņemot vērā visus atbilstošos faktus, no kuriem vissvarīgākie ir dokumenti, kuru izsniegšana tika atteikta. Lai ievērotu aizliegumu izsniegt attiecīgos dokumentus bez attiecīgās dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas, Vispārējai tiesai ir jāiepazīstas ar šiem dokumentiem in camera tā, lai pašiem lietas dalībniekiem attiecīgie dokumenti nav pieejami, kā ir paredzēts Vispārējās tiesas Reglamenta 67. panta 3. punkta trešajā daļā.

74

No pārsūdzētā sprieduma 152. un 153. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa neatzina par nepieciešamu piespriest iesniegt dokumentu, kura izsniegšana šajā gadījumā tika atteikta, proti, Vācijas kanclera vēstuli.

75

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, neiepazīstoties pati ar minēto vēstuli, nevarēja in concreto izvērtēt, vai piekļuvi šim dokumentam varēja pamatoti atteikt, balstoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, un līdz ar to pārbaudīt strīdīgā lēmuma tiesiskumu pretēji šī sprieduma 73. punktā minētajai prasībai.

76

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pamatoti apgalvojusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tā varēja veikt tai noteikto pārbaudi, pati neiepazīstoties ar dokumentu, kuru Komisija bija atteikusies izsniegt.

77

Tātad otrais pamats ir jāpieņem un pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ pilnībā.

78

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja lieta ir izskatāmā stāvoklī, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

79

Šajā gadījumā lieta nav izskatāmā stāvoklī, un līdz ar to tā ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā, ņemot vērā Vācijas kanclera vēstuli, lemtu par prasību, kuru tajā cēla IFAW, lai panāktu strīdīgā lēmuma atcelšanu.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: