1. 

Šīs lietas priekšmets ir E.ON Energie AG  ( 2 ) apelācija par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā E.ON Energie/Komisija ( 3 ). Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas 2008. gada 30. janvāra lēmuma C(2008) 377, galīgā redakcija ( 4 ), ar kuru Komisija, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu ( 5 ) par aizzīmogojuma pārplēšanu E.ON Energie bija uzlikusi naudas sodu EUR 38 miljonu apmērā, tiesiskumu.

2. 

Atbilstoši šai normai Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām naudas sodu, kas nepārsniedz 1 % no kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, ja tīši vai neuzmanības dēļ aizzīmogojumi, ko saskaņā ar 20. panta 2. punkta d) apakšpunktu izdarījušas amatpersonas vai citas pavadošās personas, kuras pilnvarojusi Komisija, ir pārplēsti. Šis ir pirmais lēmums, kurā piemērota šī norma ( 6 ).

3. 

Ar šo apelāciju, konkrētāk, tās sesto pamatu, tiek izvirzīts principiāls jautājums attiecībā uz tās tiesas pārbaudes raksturu un apjomu, kāda jāveic Vispārējai tiesai saistībā ar vērtējumu naudas sodam, ko noteikusi Komisija par konkurences noteikumu pārkāpumu. Savukārt pārējie pamati, manuprāt, nerada nekādas juridiskas grūtības, ciktāl prasītāja būtībā savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē ir apšaubījusi faktu vērtējumus, pie kuriem nonākusi Vispārējā tiesa, kas neietilpst Tiesas kompetencē saistībā ar apelāciju.

4.

Prāvas priekšvēsturi, tiesvedību Vispārējā tiesā un pārsūdzēto spriedumu var rezumēt šādi ( 7 ).

5.

Ar 2006. gada 24. maija lēmumu Komisija, atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. pantam noteica pārbaudi apelācijas sūdzības iesniedzējas telpās Minhenē (Vācijā), lai pārbaudītu, vai ir pamatotas aizdomas par apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību pretkonkurences nolīgumos.

6.

Pārbaude, ko veica četri Komisijas pārstāvji un seši Bundeskartellamt (Vācijas Konkurences iestāde) pārstāvji, sākās 2006. gada 29. maija pēcpusdienā. Tā kā to nevarēja pabeigt tajā pat dienā, dokumenti, kuri bija izvēlēti, lai veiktu detalizētāku pārbaudi, tika novietoti telpā G.505, kuras durvis tika aizslēgtas, uz šīm durvīm izvietojot oficiālu aizzīmogojumu. Tika sastādīts aizzīmogošanas protokols, ko parakstīja Komisijas, Bundeskartellamt un apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvji.

7.

2006. gada 30. maijā aptuveni plkst. 8.45 pārbaudes grupa konstatēja, ka strīdus zīmoga, kas joprojām bija piestiprināts telpas G.505 durvīm, stāvoklis ir mainījies. Kad šāds plastikāta aizzīmogojums tiek pārplēsts, baltā līme, ar kuras palīdzību aizzīmogojums ir piestiprināts uz pamata, paliek uz tā, izveidojot uzrakstus “VOID” uz visas uzlīmes virsmas. Noņemtais zīmogs šajās zonās paliek caurspīdīgs, no kā izriet, ka uzraksti “VOID” ir labi redzami arī uz zīmoga.

8.

Pārbaudes grupas vadītājs ap 9.15 atvēra telpas G.505 durvis, un pēc tam Komisijas un Bundeskartellamt pārstāvji sastādīja un parakstīja protokolu par pārplēsto aizzīmogojumu. Šajā protokolā bija norādīts, ka viss aizzīmogojums par aptuveni 2 mm ir pārvietots uz augšu un uz sāniem, tā ka zīmoga apakšējā labajā pusē ir redzamas līmes pēdas, un ka uzraksts “VOID” ir skaidri redzams uz visas aizzīmogojuma virsmas, kas tomēr vēl arvien ir piestiprināts uz rāmja un uz durvīm un nav pārplēsts. Pēcpusdienā ar mobilo telefonu tika uzņemtas strīdus aizzīmogojuma fotogrāfijas.

9.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, kas atteicās parakstīt šo protokolu, paziņoja, ka šajā telpā novietoto dokumentu stāvoklis nav mainījies.

10.

2006. gada 2. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtītajā paziņojumā par iebildumiem Komisija secināja, ka strīdus aizzīmogojums esot ticis pārplēsts un ka, ņemot vērā organizatoriskās pilnvaras, kas prasītājai ir attiecīgajā ēkā, šai pēdējai esot jāuzliek atbildība par šo aizzīmogojuma pārplēšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza savus apsvērumus, kam bija pievienoti vairāku ekspertu atzinumi par strīdus aizzīmogojuma reakciju uz noteiktu spriedzi.

11.

Pēc šī procesa pabeigšanas Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, ar kuru tā atzina, ka E.ON Energie ir pārrāvusi aizzīmogojumu un vismaz aiz neuzmanības ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu, un uzlika tai naudas sodu EUR 38 miljonu apmērā.

12.

Ar prasību, kas 2008. gada 15. aprīlī iesniegta Vispārējā tiesā, E.ON Energie lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu, izvirzot deviņus pamatus. Būtībā E.ON Energie pārmeta Komisijai, ka tā nav ievērojusi principus, kuri regulē pierādīšanas pienākumu attiecībā uz pārplēsto strīdus aizzīmogojumu, un ka Komisija neesot aizzīmogojumu piestiprinājusi pienācīgi. Tā arī pārmeta Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā “alternatīvus scenārijus”, kas būtu varējuši izskaidrot šī aizzīmogojuma stāvokli, it īpaši to, ka bija pārsniegts tā glabāšanas maksimālais termiņš, to, ka apkopēja bija izmantojusi tīrīšanas līdzekli Synto, gaisa mitrumu un durvju vibrācijas. E.ON Energie turklāt apgalvoja, ka Komisija esot pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punktu, ciktāl neesot tikusi pierādīta nekāda apelācijas sūdzības iesniedzējas vaina. Visbeidzot, kas attiecas uz naudas soda summu, tā apgalvoja, ka strīdīgais lēmumus esot pretrunā EKL 253. pantā paredzētajam pienākumam sniegt pamatojumu un samērīguma principam.

13.

Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja E.ON Energie prasību.

14.

Ar savu apelācijas sūdzību E.ON Energie lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējai piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, apmierināt prasījumus, kas izvirzīti pirmajā instancē, un atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikts naudas sods, un, vēl pakārtotāk, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest E.ON Energie atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam E.ON Energie izvirza sešus pamatus.

17.

Pirmie divi pamati ir vērsti pret Vispārējās tiesas vērtējumu par noteikumiem, kas regulē pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu. Trešais līdz piektais pamats savukārt attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumiem attiecībā uz to, vai strīdus aizzīmogojums bija piestiprināts atbilstoši, un tā stāvokli. Savukārt sestais pamats ir vērts pret Vispārējās tiesas veikto pārkāpuma smaguma vērtējumu un apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda samērīgumu.

18.

Pirmajā instancē Vispārējā tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par to, ka pārsūdzētā sprieduma 48.–64. punktā nav ievērots pierādīšanas pienākums.

19.

Atgādinot atbilstošo judikatūru, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka tiesa nevar nospriest, ka Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi pārkāpuma pastāvēšanu, ja šajā jautājumā turpina pastāvēt šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu, ar kuru uzlikts naudas sods, un tas atbilst nevainīguma prezumpcijas principam, kas noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. panta 2. punktā ( 8 ). Tā ir noraidījusi E.ON Energie izvirzīto iebildumu, kas bija pamatots ar šķietamu analoģiju ar judikatūru attiecībā uz saskaņotām darbībām, atbilstoši kurai ir pietiekami, ka uzņēmums izvirza argumentāciju, kas sniedz atšķirīgu izskaidrojumu apstākļiem, ko pierādījusi Komisija, secinot, ka pastāv pārkāpums, atzīmējot, ka šī judikatūra nav piemērojama, jo Komisija ir balstījusies uz tiešiem pierādījumiem. Pārsūdzētā sprieduma 56. punktā Vispārējā tiesa tāpēc ir izskaidrojusi, ka, “ja Komisija balstās uz pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu [..], tieši attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekami ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība, un, otrkārt, ka šis apstāklis liek apšaubīt pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādīšanas spēku [ ( 9 )]”.

20.

Tādējādi šajā lietā Vispārējā tiesa ir noraidījusi E.ON Energie argumentu, ka Komisijai būtu jāpierāda, izslēdzot jebkādas saprātīgas šaubas, ka par 2006. gada 30. maijā konstatētajām izmaiņām aizzīmogojuma stāvoklī ir vainojama E.ON Energie. Konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais pamats – pretēji Komisijas apgalvotajam – nav hipotētisks, tā tomēr atzīmēja, ka Komisija nav pārkāpusi principus, kas regulē pierādīšanas pienākumu. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā ir tieši norādīts, ka “Komisijai ir jānorāda fakti, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu apgalvoto aizzīmogojuma pārplēšanu”. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir atzīmējusi, ka savu konstatējumu par aizzīmogojuma pārplēšanu apstrīdētā lēmuma 75. un 76. punktā Komisija ir balstījusi uz strīdus zīmoga stāvokli 2006. gada 30. maijā no rīta, uz kura atbilstoši tās viedoklim visā tā virsmā bija redzami uzraksti “VOID”, kā arī līmes paliekas aizmugurē, kā tas it īpaši izriet no Komisijas inspektoru un Bundeskartellamt paziņojumiem un aizzīmogojuma pārplēšanas protokolā iekļautajiem apsvērumiem. Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir noraidījusi E.ON Energie argumentus, kas pamatoti ar alternatīviem izskaidrojumiem attiecībā uz strīdus aizzīmogojuma stāvokli, uzskatot, ka apgalvojums, ka bija beidzies aizzīmogojuma lietošanas termiņš un ka nebija fotogrāfiju, kas attēlotu aizzīmogojuma stāvokli pirms durvju atvēršanas, nepastiprina Komisijas pierādīšanas pienākumu.

21.

Ar savu pirmo pamatu E.ON Energie apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pierādīšanas pienākuma sadali un tādējādi tā ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu un Savienības tiesību juridisko maksimu in dubio pro reo.

22.

Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā atzinusi, ka Komisijai ir jāsniedz tās konstatēto pārkāpumu pierādījumi, Vispārējā tiesa tā 55. punktā esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, nospriežot, ka, ciktāl Komisija ir iesniegusi tiešus pierādījumus par kādu apstākli, tieši attiecīgajiem uzņēmumiem pēc tam ir jāpierāda šo pierādījumu nepietiekamība. Saskaņā ar E.ON Energie viedokli Vispārējā tiesa esot pārkāpusi piemērojamo tiesisko regulējumu, atzīstot, ka pierādījumi, uz kuriem balstījusies Komisija, ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu. Šie pierādījumi, proti, protokols par pārplēsto aizzīmogojumu, inspektoru un sabiedrības, kas ir strīdus aizzīmogojuma ražotāja, paziņojumi, minētā aizzīmogojuma fotogrāfija un eksperta atzinums, esot bijuši tikai netieši pierādījumi, kuru avots turklāt esot bijis tikai atbildētāja. Kas attiecas uz aizzīmogojuma pārplēšanu, E.ON Energie apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējums ir kļūdains, ciktāl tā neesot ņēmusi vērā minēta aizzīmogojuma glabāšanas termiņa pārsniegšanu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pēc analoģijas ir piemērojusi 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā Montecatini/Komisija ( 10 ), jo aizzīmogojuma pārplēšana – pretēji dokumentāram pierādījumam – esot bijusi nevis tiešs un pietiekams pierādījums, bet gan šaubīgs pierādījums.

23.

E.ON Energie turklāt uzskata, ka Vispārējā tiesa, neņemot vērā apstākli, ka neskaidrība attiecībā uz pienācīgu strīdus aizzīmogojuma funkcionēšanu bija attiecināma uz Komisiju, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Pirmkārt, tā esot izmantojusi zīmogu, kuram bija beidzies glabāšanas termiņš, un, otrkārt, tā neesot nodrošinājusi durvis pirms telpas durvju atvēršanas. Savā replikas rakstā tā piebilst, ka šī apstākļa dēļ aizzīmogojums ir ticis nepareizi piestiprināts, jo, lai tas būtu pareizi piestiprināts, bija jābūt ievērotiem ražotāja norādījumiem, kas norādīti izstrādājuma tehniskajā aprakstā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pierādījumu iesniegšanas neiespējamība, ko izraisījusi Komisijas rīcība, nedrīkstētu tai radīt kaitējumu. Šis apstāklis līdz ar to apvēršot pierādīšanas pienākumu, un līdz ar to Vispārējai tiesai esot bijis jāizvirza prasība, lai Komisija pierāda, ka aizzīmogojums ir ticis piestiprināts pareizi un ir normāli funkcionējis, tā vietā, lai izvirzītu prasību E.ON Energie pierādīt pretējo. E.ON Energie uzsver, ka šis pamats ir pieņemams, jo pierādīšanas pienākuma sadale ir tiesību jautājums.

24.

Komisija lūdz pirmo pamatu noraidīt, ciktāl tas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktisko apstākļu vērtējumu. Pakārtoti tā apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos argumentus.

25.

Tāpat kā Komisija es domāju, ka, ievērojot Tiesas pārbaudes raksturu un apjomu apelācijā, pirmais pamats nav pieņemams.

26.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijai ir jāaprobežojas ar tiesību jautājumiem un tā var būt balstīta uz pamatiem par Vispārējās tiesas kompetences neesamību, procesuālajiem pārkāpumiem Vispārējā tiesā vai to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības. Tādēļ tikai Vispārējā tiesa ir kompetenta, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumos, ja šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, šos faktus novērtēt. Šajā kontekstā Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 256. pantu ir vienīgi pārbaudīt minēto faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko no tās secinājusi Vispārējā tiesa.

27.

Tādējādi Tiesa nav kompetenta konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa ir pieņēmusi šo faktu pamatojumam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu gūšanu, iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic Vispārējai tiesai pašai. Tātad šo faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas procesa ietvaros ( 11 ).

28.

Es uzskatu, ka ārpus tiesību noteikumiem, uz kuru šķietamo pārkāpumu atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, apelācijas sūdzības pārmetumi ir vērsti uz veidu, kādā Vispārējā tiesa izvērtēja tai iesniegtos pierādījumus. E.ON Energie tādējādi pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi bija pietiekami, lai tiktu konstatēts pārkāpums, un nav šajā sakarā ņēmusi vērā strīdus aizzīmogojuma glabāšanas termiņa pārsniegšanu. E.ON Energie tādējādi sniedz pašas vērtējumu par Vispārējai tiesai iesniegtajiem pierādījumiem un turklāt neizvirza nekādu argumentu, kas pēc sava rakstura pierādītu, ka Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

29.

Turklāt, manuprāt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa savā vērtējumā būtu pārkāpusi vispārējos tiesību principus, kā arī procesuālās normas, kas ir piemērojamas jautājumā par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu. Pārsūdzētā sprieduma 48.–56. punktā tā pamatoti un īpaši detalizēti ir norādījusi attiecīgās tiesību normas un atbilstošo judikatūru un pēc tam atgādinājusi, kāda ir nevainīguma prezumpcijas principa piemērošanas joma saistībā ar konkurences noteikumu piemērošanas procedūrām. Tieši šo procesuālo normu un judikatūras kontekstā Vispārējā tiesa pamatoti varēja izvērtēt un noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus.

30.

Ņemot vērā šos apstākļus, es līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt pirmo pamatu kā nepieņemamu.

31.

Saistībā ar savu otro pamatu E.ON Energie apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējumā attiecībā uz tikko izklāstītajiem principiem, kas regulē pierādīšanas pienākumu, ir pretrunīgs, kā arī nepietiekams pamatojums.

32.

Pārsūdzētā sprieduma 56. punktā Vispārējā tiesa esot izvirzījusi prasību, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pierādījumi “liktu apšaubīt pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādīšanas spēku”. Saistībā ar tās vērtējumu pierādījumiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi, lai izskaidrotu strīdus aizzīmogojuma stāvokli, Vispārējā tiesa tai pārsūdzētā sprieduma 202. punktā esot izvirzījusi prasību, lai tā pierādītu “cēlonisko saikni” starp izvirzīto apstākli, šajā gadījumā – maksimālā glabāšanas termiņa pārsniegšanu, un uzrakstu “VOID” parādīšanos. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot ievērojusi principu, ko tā pati bija noteikusi minētā sprieduma 56. punktā.

33.

Komisija uzskata, ka otrais pamats nav pieņemams, ciktāl tas attiecas uz Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu. Katrā ziņā tā uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

34.

Pretēji Komisijai es uzskatu, ka otrais pamats ir pieņemams.

35.

Pārsūdzētā sprieduma 56. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir noteikusi tiesību noteikumu, kas pārsniedz principus, kuri jau bija noteikti Vispārējās tiesas norādītajos spriedumos lietās Mannesmannröhren-Werke/Komisija ( 12 ), kā arī JFE Engineering u.c./Komisija ( 13 ). Līdz ar to tas attiecas nevis uz vienkāršu faktisko apstākļu vērtējumu, bet gan uz tiesisko apstākļu vērtējumu. Tādējādi, ņemot vērā kompetenci, kas tai paredzēta LESD 256. pantā, Tiesai principā ir kompetence izvērtēt Vispārējās tiesas pamatojuma tiesiskumu.

36.

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzas par pretrunu starp principu, kas noteikts pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, un veidu, kādā tas īstenots minētā sprieduma 202. punktā. Manuprāt, šāda pretruna nepastāv.

37.

Ja Vispārējā tiesa nosaka principu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajam principam ir jāliek apšaubīt Komisijas vērtējumā izmantoto pierādījumu pierādījuma spēku, tas acīmredzami prezumē cēloņsakarību starp vienu un otru. Atcerēsimies E.ON Energie izvirzīto apstākli, kas saistīts ar strīdus aizzīmogojuma glabāšanas termiņa pārsniegšanu. Šis apstāklis pierādījuma spēku, kāds ir uzrakstiem “VOID”, kas ir uz šī aizzīmogojuma, var likt apšaubīt vienīgi tad, ja ir pierādīta un pastāv cēloniskā saikne starp minētā aizzīmogojuma derīguma termiņa beigām un šo uzrakstu parādīšanos.

38.

Līdz ar to es aicinu Tiesu noraidīt otro pamatu kā nepamatotu.

39.

E.ON Energie izvirzītais trešais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas atbilstīgumu, kurš ietverts pārsūdzētā sprieduma 102.–115. punktā.

40.

Pārsūdzētā sprieduma 102.–114. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai pierādījumi, uz kuriem balstījusies Komisija, ļāva secināt, ka strīdus aizzīmogojums bija piestiprināts atbilstoši. Pirmkārt, tā ir uzskatījusi, ka aizzīmogojuma piestiprināšanas protokols pietiekami pierāda šīs piestiprināšanas atbilstīgumu, šajā sakarā atzīmējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija formulējusi nekādas piezīmes attiecībā uz šķietamo neatbilstību. Otrkārt, atsaucoties uz paziņojumiem, ko formulējuši seši Komisijas un Bundeskartellamt inspektori, kas bija klāt strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas brīdī, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka pēdējie apstiprina šīs piestiprināšanas atbilstīgumu. Treškārt, tā ir norādījusi, ka četru pārējo inspektoru, kuri piedalījās pārbaudēs, formulētie paziņojumi neliek apšaubīt pierādījumu pierādījuma spēku.

41.

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 115. punktā ir nospriedusi, ka pierādījumi, kas minēti strīdīgajā lēmumā, ļāva konstatēt, ka strīdus aizzīmogojums bija piestiprināts atbilstoši, ka tāpēc tas bija pielipis telpas durvīm un ka tas bija neskarts, proti, ka uz tā nebija redzami uzraksti “VOID”.

42.

Trešais pamats, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja haotiski atsaucas uz dažādām un atšķirīgām kļūdām tiesību piemērošanā, var tikt sadalīts trīs iebildumos.

43.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus.

44.

Pirmkārt, tā esot kļūdaini novērtējusi strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas atbilstību, ņemot vērā tikai tā ārējo integritāti, jo pārsūdzētā sprieduma 115. punktā tā esot konstatējusi, ka aizzīmogojums bija neskarts tādā izpratnē, ka uz tā brīdī, kad pārbaudes komanda pameta apelācijas sūdzības iesniedzējas telpas, nebija parādījušies uzraksti “VOID”. Vispārējā tiesa tādējādi neesot ņēmusi vērā šī aizzīmogojuma iekšējo integritāti, kas nebūtu redzama ārpusē īsajā laika posmā starp tā piestiprināšanu un brīdi, kad pārbaudes komanda pameta telpas. Neņemot vērā šādu elementu, Vispārējā tiesa līdz ar to esot pārkāpusi tiesiskuma principu, kā arī labas pārvaldības principu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā ( 14 ), jo tā nevarēja tikai ar acīm novērtēt Komisijas rīcības atbilstošo raksturu.

45.

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas protokolu, piedēvējot tam deklaratīvu raksturu un pierādīšanas vērtību, kādas tam acīmredzami neesot, jo šis protokols nesniedz nekādas norādes attiecībā uz šī aizzīmogojuma piestiprināšanas atbilstošo raksturu. Šādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi “loģikas likumus”.

46.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu vērtējumu ir balstījusi uz Komisijas un Bundeskartellamt inspektoru paziņojumiem par šī aizzīmogojuma piestiprināšanu. Šiem paziņojumiem neesot nozīmes, ciktāl šie inspektori neesot varējuši novērtēt strīdus aizzīmogojuma iekšējo integritāti.

47.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir kļūdains. Tā 105. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka “tai bija pilnībā skaidrs [uzrakstu “VOID” nozīmīgums]”, lai arī tai neesot bijis nedz iespējas, nedz izdevības zināt strīdus zīmogu plēves īpašo jutīgumu, nedz arī nedz iespējas, nedz izdevības tādēļ pārbaudīt tā konkrētās īpašības.

48.

Komisija apstrīd šos argumentus un uzskata, ka ar trešo pamatu E.ON Energie būtībā vēlas apšaubīt faktu konstatējumus, ko veikusi Vispārējā tiesa; tādēļ šis pamats esot nepieņemams.

49.

Runājot par pirmo iebildumu, kas saistīts ar pierādījumu sagrozīšanu, vispirms ir jāatgādina, ka gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus, Tiesa, kurai principā nav kompetences pārbaudīt pierādījumus, ko Vispārējā tiesa pieņēmusi apstākļu pamatojumam, var veikt tiesas pārbaudi. Šādā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējai ir precīzi jānorāda tie pierādījumi, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un jānorāda analīzē pieļautās kļūdas, kuru dēļ, kā tā uzskata, Vispārējā tiesa sagrozījusi šos pierādījumus. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādai faktu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, tā ka nav no jauna jāvērtē fakti un pierādījumi vai jāiegūst jauni pierādījumi ( 15 ).

50.

Lai izvērtētu šī iebilduma pieņemamību un pamatotību, es veikšu nošķiršanu atkarībā no tā, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret Vispārējās tiesas vērtējumu par strīdus aizzīmogojuma integritāti vai pret pierādījuma vērtības, kāda ir protokolam par šī aizzīmogojuma piestiprināšanu, vērtējumu.

51.

Pirmajā gadījumā E.ON Energie apgalvojumi, manuprāt, neietilpst pierādījumu sagrozīšanas izpratnē. Pārmetot Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā iekšējās pārvērtības, kas var būt notikušas aizzīmogojumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja, kā to norāda Komisija, izvirza pati savu jēdziena aizzīmogojuma izturība definīciju, attiecībā pret kuru tā ir paredzējusi izvērtēt Vispārējās tiesas konstatējumus par pierādījumiem. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi attiecībā uz strīdus aizzīmogojuma neskartību, balstoties uz tai iesniegtajiem pierādījumiem, konkrētāk, ņemot vērā apstākli, ka uz minētā zīmoga brīdī, kad tas tika piestiprināts un kad inspektori pameta apelācijas sūdzības iesniedzējas telpas, nebija uzrakstu “VOID”.

52.

Es uzskatu, ka tas ir faktisko apstākļu vērtējums, kas to pašu iemeslu dēļ, kādi izklāstīti šo secinājumu 26. un 27. punktā, apelācijā nav pieņemams.

53.

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi, kas saistīti ar tiesiskuma principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu, izriet no apgalvotā strīdus aizzīmogojuma integritātes maiņas, arī tie ir jānoraida. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nesniedz nekādus juridiskus argumentus, kas īpaši pamatotu šos iebildumus.

54.

Otrajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi protokolu par strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanu, tam piešķirot pierādījuma spēku, lai arī tajā nebija sniegtas nekādas norādes par šī aizzīmogojuma piestiprināšanas atbilstošo raksturu.

55.

Ņemot vērā tai piešķirto kompetenci, Tiesas veiktajai pārbaudei, lai novērtētu šo argumentu, ir jāaprobežojas ar to, ka tiek pārbaudīts, vai Vispārējā tiesa nav acīmredzami pārsniegusi protokola saprātīga vērtējuma robežas, savā vērtējumā par strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas atbilstīgumu balstoties uz šo dokumentu.

56.

Šajā gadījumā, manuprāt, ir acīmredzami, ka protokols, kurā konstatēta atbilstoša strīdus aizzīmogojuma piestiprināšana, kuru sagatavojuši un parakstījuši Komisijas, Bundeskartellamt un apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvji, bija uzskatāms par uzticamu, līdz nav pierādīts pretējais. Izskatāmajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, pamatojot savu trešo pamatu, neatklāj nekādu būtisku neatbilstību Vispārējās tiesas izpratnē par minēto protokolu, un tajā turklāt nav minēti nekādi pierādījumi, kas parādītu, ka tajā būtu ietvertas neprecīzas konstatācijas vai nepatiesi paziņojumi.

57.

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanas protokolu, un līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepamatots. Es tāpat ierosinu noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas saistīts ar “loģikas likumu” pārkāpumu, kurš izriet no šķietamās minētā protokola sagrozīšanas.

58.

Ar savu otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā kļūdaini ir interpretējusi Komisijas un Bundeskartellamt inspektoru paziņojumus par strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi kritizē šo paziņojumu atbilstību, ņemot vērā šo inspektoru pilnvaras, jo, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, tie nespējot novērtēt minētā aizzīmogojuma iekšējo funkcionēšanu. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta novērtēt, kāda vērtība piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem, ciktāl pierādījumi, ko tā izmantojusi, lai pamatotu faktus, ir iegūti likumīgi un ir ievēroti gan vispārējie tiesību principi, gan procesuālie noteikumi, kas piemērojami attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu ( 16 ). Šādā gadījumā Tiesa atbilstoši LESD 256. pantam var pārbaudīt tikai un vienīgi šo faktu juridisko kvalifikāciju un Vispārējā tiesas paredzētās tiesiskās sekas ( 17 ).

59.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā sakarā nav izvirzījusi nekādus argumentus, kas liktu apšaubīt Vispārējās tiesas juridisko vērtējumu attiecībā uz atbilstošu strīdus aizzīmogojuma piestiprināšanu.

60.

Līdz ar to otrais iebildums, manuprāt, ir jānoraida kā nepieņemams.

61.

Ar savu trešo iebildumu E.ON Energie uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu “pamatojumā”, pārsūdzētā sprieduma 105. punktā nospriežot, ka “tai bija pilnībā skaidrs [uzrakstu “VOID” nozīmīgums]”, lai arī tai nebija nedz iespējas, nedz izdevības noskaidrot strīdus zīmogu plēves īpašo jutīgumu, nedz arī iespējas, nedz izdevības tādēļ pārbaudīt tā konkrētās īpašības.

62.

Manuprāt, šim iebildumam nav nozīmes. Tas ir vērsts pret papildu pamatu, un pārmetums, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja vērš pret šo Vispārējās tiesas konstatējumu, līdz ar to nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu ( 18 ).

63.

Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, manuprāt, nav nekādas nozīmes. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepierāda, kā Vispārējā tiesa faktiski būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar savu vērtējumu vai pat sniegusi tajā pretrunīgu pamatojumu. Otrkārt, šis Vispārējās tiesas apgalvojums ir jāskata tā kontekstā. Pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa tieši ir atsaukusies uz iespēju, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu varējusi konstatēt uzrakstu “VOID” parādīšanos uz strīdus aizzīmogojuma. Šādā gadījumā, precizē Vispārējā tiesa, “var uzskatīt, ka tā būtu nekavējoties izteikusi savus apsvērumus, ievērojot, ka šādu uzrakstu nozīmīgums tai bija pilnībā skaidrs”. Šis komentārs tādējādi ļoti precīzi attiecās uz jautājumu par šo uzrakstu parādīšanos uz strīdus aizzīmogojuma un attiecīgo apelācijas sūdzības iesniedzējas reakciju, un tas pilnīgi noteikti nebija jautājums par to, vai tā apzinājās šī zīmoga fizikālās iezīmes vai tā jutīgumu pret ārējām ietekmēm.

64.

Šajos apstākļos ierosinu Tiesai noraidīt trešo iebildumu kā nepamatotu.

65.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es ierosinu Tiesai trešo pamatu noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

66.

Pamatojot savu ceturto pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai būtībā pārmet, ka tā ir noraidījusi argumentu, ka strīdus aizzīmogojuma maksimālā glabāšanas termiņa pārsniegšana varēja būt cēlonis, kādēļ uz šī aizzīmogojuma parādījās uzraksti “VOID”.

67.

Pārsūdzētā sprieduma 199.–234. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pierādījusi, ka pastāvēja apstākļi, kas varētu pierādīt to pierādījumu pierādījuma vērtību, uz kuriem balstījusies Komisija, konstatējot, ka aizzīmogojums pārplēsts. Konkrētāk, minētā sprieduma 202. un 203. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi argumentu, ka strīdus aizzīmogojuma drošības plēves uzticamību bija ietekmējusi šī aizzīmogojuma termiņa izbeigšanās. Tā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi cēloņsakarību starp maksimālā glabāšanas termiņa pārsniegšanu un uzrakstu “VOID” parādīšanos uz minētā zīmoga. Pamatojot šo apgalvojumu, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka šie uzraksti parādījās tikai uz strīdus aizzīmogojuma, lai arī citi aizzīmogojumi no tā paša iepakojuma bija izmantoti uz citām durvīm un neparādīja šādas atzīmes. Tādējādi ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments.

68.

E.ON Energie būtībā apšauba apgalvojumu, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 203. punktā, saskaņā ar kuru apgalvotā strīdus aizzīmogojuma maksimālā glabāšanas termiņa pārsniegšana nebija cēlonis, kādēļ uz šī aizzīmogojuma parādījās uzraksti “VOID”.

69.

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli šis vērtējums neesot pamatots, jo ar to tiekot pārkāpti “loģikas likumi”. Vispārējā tiesa neesot varējusi izslēgt šādu apstākli tādēļ, ka vienīgi strīdus aizzīmogojums bija ar uzrakstiem “VOID”, kamēr uz citām durvīm izmantotie aizzīmogojumi no tā paša iepakojuma šādus uzrakstus neparādīja. Tieši tā esot masveidīgas ražošanas iezīme, ka konkrēta nepilnība rada trūkumus tikai atsevišķos izstrādājumos. Turklāt pastāvot vienprātība, ka izskatāmajā lietā citi piestiprinātie aizzīmogojumi nebija uz durvīm, ko veidoja skaņu izolējoši paneļi un rāmis no elektriski oksidēta alumīnija.

70.

Komisija uzskata, ka šis pamats, ciktāl E.ON Energie kritizē Vispārējās tiesas faktu konstatējumu, kas tādēļ nevar tikt apšaubīts apelācijā, nav pieņemams.

71.

Es uzskatu, ka, ņemot vērā principus, kurus esmu izklāstījis šo secinājumu 26. un 27. punktā, ceturtais pamats nav pieņemams.

72.

Faktiski šajā pamatā, kas balstīts uz pamatojuma neesamību, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējās tiesas konstatējumu, kas saistīts ar tai iesniegtajiem faktiskajiem elementiem. Šis pārsūdzētā sprieduma 203. punktā ietvertais konstatējums attiecas uz faktu vērtējumu, ko nevar apspriest apelācijā, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja neapgalvo nekādu to faktisko elementu sagrozīšanu, uz kuriem balstījusies Vispārējā tiesa.

73.

Ar savu piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējās tiesas veikto strīdus aizzīmogojuma stāvokļa dienu pēc pārbaudes vērtējumu.

74.

Pārsūdzētā sprieduma 134.–146. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai strīdīgajā Komisijas lēmumā norādītie pierādījumi ļāva pamatot aizzīmogojuma pārplēšanas konstatējumu. Tā ir secinājusi, ka, ievērojot strīdus aizzīmogojuma stāvokli 2006. gada 30. maija rītā, kā tas aprakstīts protokolā par aizzīmogojuma pārplēšana un inspektoru, kas tur atradās, paziņojumos, tas tā bija. Pēc tam minētā sprieduma 147.–156. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie apstākļi, proti, tas, ka uzraksti “VOID” esot bijuši ļoti vāji redzami, un tas, ka Komisija kļūdaini esot pamatojusies uz strīdus aizzīmogojuma fotogrāfijām, pēc sava rakstura lika apšaubīt šo pierādījumu pierādījuma vērtību.

75.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 146. punktā, saskaņā ar kuru pierādījumi, uz kuriem balstījās Komisija, ļāva secināt, ka, it īpaši ņemot vērā uzrakstus “VOID” uz visas strīdus aizzīmogojuma virsmas, strīdus aizzīmogojums bija noņemts no telpas G.505 durvīm naktī no 2006. gada 29. uz 30. maiju un ka šīs durvis tāpēc varēja tikt atvērtas šajā laika posmā. Konkrētāk, tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atzinusi par nozīmīgu argumentu, ka šie uzraksti uz durvju rāmja nebija nodzēsti un bija neskarti, kas esot nozīmējis, ka notikusi “viltus pozitīva reakcija”.

76.

Šajā sakarā Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā pati saviem konstatējumiem. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā tā esot konstatējusi, ka nebija iespējams piestiprināt strīdus aizzīmogojumu tajā pat vietā, kur tas bijis pielīmēts pirms tam. Otrkārt, minētā sprieduma 149. punktā tā esot pēc tam norādījusi, ka uzrakstu “VOID” parādīšanās rādot, ka strīdus aizzīmogojums ir ticis pārplēsts un uzlīme pārvietota. Turklāt Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā Komisijas paziņojumam, saskaņā ar kuru ikviena aizzīmogojuma pārvietošana obligāti ietver kaitējumu burtiem, kā rezultātā uzrakstu “VOID” neskartais raksturs pierādot, ka bija izslēgts, ka aizzīmogojums būtu ticis pārvietots pēc tā noņemšanas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šie uzraksti uz durvju rāmja, aizzīmogojumu neatdalot, varēja parādīties vienkārši “viltus pozitīvas reakcijas” rezultātā. Līdz ar to, piemērojot principu in dubio pro reo, tas tā varēja būt arī attiecībā uz aizzīmogojumu, kas bija piestiprināts durvju panelim.

77.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ieguvusi pierādījumus attiecībā uz uzrakstu “VOID” stāvokli uz durvju rāmja.

78.

Komisija apstrīd šos argumentus un uzskata, ka E.ON Energie mēģina no jauna apstrīdēt faktu konstatējumus un tādēļ piektais pamats neesot pieņemams.

79.

Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka piektais pamats nav pieņemams.

80.

Pirmkārt, no apelācijas sūdzības iesniedzējas rakstveida apsvērumiem un, konkrētāk, no daudzajām norādēm Komisijas prasības pieteikumā un aizstāvības rakstā, ko tā iesniedza pirmajā instancē, ļoti skaidri izriet, ka ar to vienkārši tiek mēģināts panākt to argumentu atkārtotu izvērtēšanu, ko tā iesniedza Vispārējā tiesā, un jaunu faktu izvērtējumu.

81.

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai atkārto un burtiski atveido pamatus un argumentus, ko tas jau bija iesniedzis Vispārējā tiesā, un ja tas nepaskaidro un neidentificē kļūdu tiesību piemērošanā, kura pieļauta, pieņemot attiecīgo spriedumu. Šādā gadījumā apelācijas sūdzība faktiski ir uzskatāma par lūgumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam ļauj vienkārši panākt Vispārējā tiesā iesniegtās prasības atkārtotu izskatīšanu, taču tas ir ārpus Tiesas kompetences ( 19 ). Savukārt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā no jauna var tikt izskatīti pirmajā instancē pārbaudītie tiesību jautājumi. Kā norāda Tiesa, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādi pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu ( 20 ).

82.

Izskatāmajā lietā, lai arī apelācijas sūdzības iesniedzēja sava piektā pamata virsrakstā ir norādījusi uz principa dubio pro reo pārkāpumu, es uzskatu, ka tā nav izskaidrojusi šo kļūdu tiesību piemērošanā, kas, kā tiek apgalvots, pieļauta Vispārējās tiesas vērtējumā, un tāpat ar to nevar tikt apstrīdēta Vispārējās tiesas veiktā Savienības tiesību interpretācija vai piemērošana.

83.

Otrkārt, kas attiecas uz papildu izmeklēšanas darbībām, kas Vispārējai tiesai būtu bijis jāuzdod, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi Vispārējā tiesa lemj par iespējamo nepieciešamību papildināt tās rīcībā esošos informācijas elementus lietās, ko tā izskata. Šīs informācijas pierādījumu vērtības noteikšana ir daļa no Vispārējās tiesas faktu vērtējuma. Tiesa uzskata, ka līdz ar to apelācijas tiesvedībā tā šo vērtējumu nevar pārbaudīt, ja vien lietas dalībnieki nenorāda uz Vispārējai tiesai iesniegto pierādījumu sagrozīšanu vai ja tās konstatējumu saturiskā nepareizība neizriet no lietas materiāliem ( 21 ).

84.

Neviena apelācijā sniegta norāde neļauj man domāt, ka tas tā būtu noticis izskatāmajā lietā, jo Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 146. punktā ir pietiekami balstīts uz dažādo pierādījumu, ko tai bija iesniegusi Komisija, vērtējumu, kas izklāstīts minētā sprieduma 136.–145. punktā. Šajos apstākļos es uzskatu, ka šis arguments nav pieņemams, un tas katrā ziņā man nešķiet pamatots.

85.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai noraidīt piekto apelācijas pamatu kā nepieņemamu.

86.

Ar savu sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apšauba Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes apjomu, ko tā veikusi saistībā ar savu pārkāpuma smaguma vērtējumu un saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu.

87.

Pārsūdzētā sprieduma 276.–283. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai Komisija pietiekami ir pamatojusi strīdīgo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz kritērijiem, ko tā izmantojusi, lai noteiktu apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda apmēru.

88.

Pirmkārt, tā ir atzīmējusi, ka Komisijas pamatojums skaidri un nepārprotami parādījās strīdīgajā lēmumā. Tā bija norādījusi, ka naudas soda apmērs izriet no pārkāpuma smaguma un lietas īpašajiem apstākļiem. Komisija turklāt bija precizējusi, ka aizzīmogojuma pārplēšana ir smags pārkāpums un ka naudas sodam ir jānodrošina preventīva iedarbība. Komisija bija piebildusi, ka izskatāmajā lietā pastāvēja norādes par konkurences tiesību noteikumu pārkāpumiem, par kurām, veicot pārbaudi, tai bija jāpārliecinās, un ka neinventarizētie dokumenti atradās aizzīmogotajā telpā. Komisija bija precizējusi, ka tā, aprēķinot naudas soda summu, ir ņēmusi vērā apstākli, ka tas ir pirmais Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas gadījums, un apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, ievērojot tās tirgus varu un tieslietu ekspertus, kas bija tās rīcībā, ir informēta par nozīmīgajiem naudas sodiem par aizzīmogojuma pārplēšanu. Visbeidzot, Komisija bija tieši noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

89.

Otrkārt, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu Komisija nebija pieņēmusi nekādas pamatnostādnes, kurās būtu izklāstīta aprēķina metode un kurām tai būtu jāseko, nosakot naudas sodus.

90.

Tieši ievērojot šos elementus, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam Komisijai nebija pienākuma izteikt skaitļos, absolūtā vērtībā vai procentos naudas soda pamatsummu un iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus, un pārsūdzētā sprieduma 284. punktā ir nospriedusi, ka strīdīgais lēmums bija pamatots atbilstoši prasībām, kas noteiktas LESD 296. pantā.

91.

Pārsūdzētā sprieduma 285.–296. punktā Vispārējā tiesa turpinājumā ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par naudas soda samērīgumu.

92.

Minētā sprieduma 286. un 287. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi atbilstošo judikatūru par samērīguma principa piemērošanas jomu naudas soda apmēra noteikšanā.

93.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem, ko Komisija esot izmantojusi attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Faktiski tā ir uzskatījusi, ka Komisija nebija konstatējusi nekādus atbildību pastiprinošus apstākļus attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, jo Komisija pamatoti bija izklāstījusi iemeslus, kādēļ attiecīgais pārkāpums bija īpaši smags. Pirmais iemesls bija saistīts ar aizzīmogojuma mērķi un otrais – ar nepieciešamību nodrošināt pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību.

94.

Otrkārt, Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kurus Komisijai esot bijis jāņem vērā, aprēķinot naudas soda apmēru.

95.

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 289. punktā tā ir nospriedusi, ka aizzīmogojuma pārplēšana neuzmanības dēļ nav atbildību mīkstinošs apstāklis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Komisija esot atzinusi, ka tā ir, “mazākais”, aizzīmogojuma pārplēšana neuzmanības dēļ, un, otrkārt, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktam pārkāpums, ko veido aizzīmogojuma pārplēšana, var tikt izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības.

96.

Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nav nozīmes apstāklim, ka nebija iespējams konstatēt, ka dokumenti ir tikuši iznesti no aizzīmogotās telpas, atgādinot, ka aizzīmogošanas mērķis tieši ir izvairīties no jebkādām manipulācijām ar telpā novietotajiem dokumentiem, neesot klāt Komisijas pārbaudes komandām. Šajā sakarā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka telpā novietotie dokumenti nebija inventarizēti, galvenokārt to lielā skaita dēļ, un ka pārbaudes komanda tādējādi nevarēja pārbaudīt, vai kādi no telpā novietotajiem dokumentiem nav pazuduši.

97.

Treškārt, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisija bija ņēmusi vērā apstākli, ka tas ir pirmais lēmums par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanu, vienlaikus norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcībā ir tieslietu eksperti, ka tā bija informēta par aizzīmogojuma pārplēšanas sekām, ka šīs regulas grozījumi ir izdarīti pirms vairāk nekā trīs gadiem un ka citi aizzīmogojumi jau ir bijuši izvietoti citu sabiedrību grupas, kurā ietilpst apelācijas sūdzības iesniedzēja, sabiedrību telpās.

98.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 294. punktā ir nospriedusi:

“Ceturtkārt, pretēji tam, ko norāda prasītāja, ņemot vērā aizzīmogojuma pārplēšanas sevišķi smago raksturu, prasītājas lielumu un nepieciešamību nodrošināt naudas soda pietiekami preventīvu iedarbību, lai citiem uzņēmumiem nešķistu izdevīgi pārplēst Komisijas pārbaudes ietvaros uzliktu zīmogu, naudas sodu EUR 38 miljonu apmērā attiecībā pret pārkāpumu nevar uzskatīt par nesamērīgu.”

99.

Ar savu sesto pamatu E.ON Energie uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un, konkrētāk, ir pārkāpusi samērīguma principu, savā pārkāpuma smaguma novērtējumā un naudas soda apmēra noteikšanā neņemot vērā apstākli, ka Komisija nebija iesniegusi nekādus pierādījumus par to, ka telpas durvis patiešām būtu tikušas atvērtas vai ka dokumenti būtu tikuši iznesti. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas viedokli tie esot izšķirošie elementi, ciktāl aizzīmogojuma mērķis, kā tas norādīts pārsūdzētā sprieduma 291. punktā, ir novērst jebkādu manipulāciju izdarīšanu ar dokumentiem, kas novietoti aizzīmogotajā telpā. Tā piebilst, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējai tiesai līdz ar to būtu bijis jāsamazina naudas soda apmērs.

100.

Turklāt Vispārējā tiesa saistībā ar atbildību mīkstinošajiem apstākļiem neesot ņēmusi vērā apstākli, ka Komisija izmantoja zīmogu, kuram bija beidzies uzglabāšanas termiņš. Šādi Komisija esot bijusi līdzatbildīga par relatīvi neskaidro situāciju, kurā nonāca lietas dalībnieki, un tā esot maldinājusi apelācijas sūdzības iesniedzēju attiecībā uz veicamajiem drošības pasākumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc analoģijas atsaucas uz spriedumu lietā Suiker Unie u.c./Komisija ( 22 ), kurā Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem nevar ņemt vērā pārkāpumu, jo pastāv iespēja, ka Komisijas paziņojuma formulējums varētu būt licis domāt, ka šāda prakse bijusi akceptēta kā tāda, kas atbilst Savienības tiesībām ( 23 ).

101.

Visbeidzot, E.ON Energie uzskata, ka Vispārējā tiesa, atsakoties noteikt izmeklēšanas pasākumus attiecībā uz telpas G.505 durvju atvēršanu, nav ievērojusi noteikumus par pierādījumu sniegšanu.

102.

Komisija apstrīd šos argumentus un lūdz Tiesu noraidīt sesto pamatu.

103.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ECPK 6. panta ievērošana pieļauj, ka Komisijai ir uzdevums veikt pārbaudes, izmeklēt un apkarot konkurences tiesību pārkāpumus, ja vien pieņemtais lēmums pēc tam var tikt pārbaudīts tiesas iestādē ar neierobežotu kompetenci ( 24 ).

104.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedokli šai kompetencei ir jāietver “pilnvaras visos jautājumos, gan faktiskajos, gan tiesiskajos, grozīt hierarhijas ziņā zemākās iestādes pieņemto lēmumu” ( 25 ). Citiem vārdiem sakot, tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas attiecas uz tajā izskatāmo strīdu, un šīs pilnvaras nedrīkst aprobežoties ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi.

105.

Pirmkārt, tātad ir jāpārbauda, vai, ievērojot lietas apstākļus, iestāde ir atbilstoši izmantojusi savas pilnvaras.

106.

Otrkārt, tiesai ir jāizvērtē šīs iestādes izdarīto izvēļu pamatotība un samērīgums un jāpārbauda tās tehniskā rakstura vērtējumi.

107.

Treškārt, kas attiecas uz pārbaudi attiecībā uz sankciju, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedokli tā nozīmē, ka tiesnesis detalizēti pārbauda un izvērtē, vai sankcija, ņemot vērā atbilstošos apstākļus, tostarp pašas sankcijas samērīgumu, ir atbilstoša attiecībā pret izdarīto pārkāpumu, un atbilstošā gadījumā aizstāj to ( 26 ).

108.

Tātad Vispārējās tiesas pārbaudes stingrība ir būtisks nosacījums, lai faktiskais process, ko raksturo, pirmkārt, procesa sodošais raksturs un Regulas Nr. 1/2003 ( 27 ) 23. pantā paredzētais naudas sods, un, otrkārt, pilnvaru koncentrēšanās Komisijas rīcībā, atbilstu prasībām, kādas izvirzītas ECPK 6. pantā un Hartas 47. pantā.

109.

Atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 ( 28 ) 31. pantam Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence attiecībā uz Komisijas uzliktajiem naudas sodiem.

110.

Šī kompetence, kā to Tiesa noteikusi spriedumā lietā Groupe Danone/Komisija ( 29 ), tai ļauj, pārsniedzot vienkāršu soda tiesiskuma pārbaudi, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu. Līdz ar to, ja tās vērtējumam nodots jautājums par naudas soda apmēru, Vispārējā tiesa, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, var grozīt apstrīdēto tiesību aktu, pat to neatceļot, grozot uzliktā naudas soda apmēru. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt tā apmēru ( 30 ), apzinoties, ka tai nav saistoši nedz Komisijas aprēķini, nedz metodes, kas ietvertas tā dēvētajos “soft law”, tādos kā pamatnostādnes ( 31 ). Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jāveic pašai savs vērtējums un tā tātad var piemērot citu aprēķina metodi, pat ja tā ir nelabvēlīgāka attiecīgajam uzņēmumam. Tādējādi minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka Vispārējā tiesa nevainojami bija izmantojusi savu kompetenci, grozot pamatnostādnēs noteiktā koeficienta piemērošanas kārtību gadījumā, kad šāda koeficienta piemērošanas tiesiskuma jautājums nav bijis izvirzīts pirmajā instancē.

111.

Šajā sakarā Vispārējai tiesai līdz ar to ir pienākums nodrošināt samērīguma principa ievērošanu, kas, atgādināšu, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš tagad ir paredzēts Hartas 49. panta 3. punktā.

112.

Atbilstoši tam, ko Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 286. un 287. punktā, samērīguma princips izvirza prasību, lai neviens iestādes akts nepārsniegtu ierobežojumus, kas ir atbilstoši un nepieciešami, lai īstenotu tiesiskos mērķus, uz kuru īstenošanu ir vērsts attiecīgais tiesiskais regulējums.

113.

Saistībā ar konkurences tiesību noteikumu piemērošanas procedūrām tas nozīmē, ka naudas sods nedrīkst būt nesamērīgs attiecībā pret Komisijas mērķiem, tā apmēram ir jābūt samērīgam attiecībā pret pārkāpumu un tas ir jānovērtē “kopumā”, it īpaši ņemot vērā pārkāpuma smagumu. Kā Tiesa to jau nesen ir atgādinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Tomra Systems u.c./Komisija, pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā daudzus elementus, tādus kā lietas īpašie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvā iedarbība, šajā sakarā īpaši atzīmējot, ka nepastāv ierobežojošs vai visaptverošs to kritēriju saraksts, kas obligāti ir jāņem vērā ( 32 ).

114.

Naudas soda samērīguma vērtējums tādējādi nozīmē, ka jāņem vērā visi lietu raksturojošie elementi, tādi kā uzņēmuma rīcība un tā loma pretkonkurences darbību izstrādē, tā lielums, attiecīgo preču vērtība vai peļņa, kas gūta no izdarītā pārkāpuma, un iecerētais preventīvais mērķis, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Eiropas Savienības mērķiem.

115.

Līdz ar to tas nozīmē, it īpaši saistībā ar neierobežoto kompetenci, ka Vispārējā tiesa naudas soda apmēru vērtē, nepārsniedzot tiesiskos vai faktiskos apstākļus, ko apstrīdējis attiecīgais uzņēmums.

116.

Piemērojot šos principus attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu par E.ON Energie uzliktā naudas soda samērīgumu, es sliecos domāt, ka tā nav pilnībā izmantojusi savu neierobežoto kompetenci.

117.

Es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nevarēja aprobežoties ar apgalvojumu pārsūdzētā sprieduma 294. punktā, ka “pretēji tam, ko norāda prasītāja, ņemot vērā aizzīmogojuma pārplēšanas sevišķi smago raksturu, prasītājas [uzņēmuma] lielumu un nepieciešamību nodrošināt naudas soda pietiekami preventīvu iedarbību, lai citiem uzņēmumiem nešķistu izdevīgi pārplēst Komisijas pārbaudē uzliktu zīmogu, naudas sodu EUR 38 miljonu apmērā attiecībā pret pārkāpumu nevar uzskatīt par nesamērīgu”.

118.

Lai arī šis punkts acīmredzami ir jāskata kontekstā ar minētā sprieduma 288.–293. punktu, tomēr, manuprāt, Vispārējā tiesa nav rīkojusies kā apelācijas iestāde, kas pārbauda un skata lietas materiālus ex novo, kā tas prasīts ECPK 6. pantā.

119.

Pirmkārt, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav veikusi vērtējumu, kas būtu pietiekami autonoms no Komisijas veiktā vērtējuma.

120.

Izskatāmajā lietā jautājums bija par to, vai naudas sods, ko Komisija bija noteikusi EUR 38 miljonu apmērā, bija taisnīgs sods par rīcību, kāda tika pārmesta E.ON Energie. Vai šāda apmēra naudas sods ļāva efektīvi sodīt par apelācijas sūdzības iesniedzējas prettiesisko rīcību tādā veidā, kas nav nenozīmīgs un kas ir pietiekami preventīvs? Šajā sakarā man liekas, ka Vispārējā tiesa nav izstrādājusi pati savu viedokli, tā vietā pamatojoties tikai uz apmēru, ko diezgan abstrakti ir noteikusi Komisija.

121.

Pirmkārt, saistībā ar tās vērtējumu, kas atrodams pārsūdzētā sprieduma 288.–294. punktā, Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi vienīgi lietas dalībnieku apstrīdētos tiesību jautājumus, proti, pārkāpuma smagumu un to, vai, aprēķinot naudas sodu, vērā ir ņemti noteikti atbildību pastiprinoši un mīkstinoši apstākļi.

122.

Otrkārt, četros no sešiem punktiem, kas veido tās vērtējumu, Vispārējā tiesa ir tieši atsaukusies uz Komisijas strīdīgajā lēmumā izmantoto vērtējumu. Lai arī ir tiesa, ka Komisija pamatoti ir izklāstījusi iemeslus, kādēļ aizzīmogojuma pārplēšana ir īpaši smags pārkāpums, ka tāpat Komisijai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru bija tiesības nodrošināt pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību un šim mērķim tai bija rīcības brīvība noteikt naudas soda apmēru, tas tomēr nenozīmē, ka Savienības tiesai, veicot savu pārbaudi, ir jābalstās uz veidu, kādā Komisija ir īstenojusi šo rīcības brīvību, vai pat uz metodoloģiju, ko Komisija varētu būt izmantojusi.

123.

Otrkārt, man šķiet sarežģīti izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda apmēra samērīgumu, nepieminot un neizvērtējot E.ON Energie lielumu un kopējos resursus.

124.

Pārsūdzētā sprieduma 294. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka, “ņemot vērā prasītājas [uzņēmuma] lielumu, [] naudas sodu EUR 38 miljonu apmērā attiecībā pret pārkāpumu nevar uzskatīt par nesamērīgu”. Tomēr nedz strīdīgajā lēmumā, nedz pārsūdzētajā spriedumā nav minēts nedz šī uzņēmuma apgrozījums, nedz akciju kapitāls. Vienīgi minētā sprieduma 3. punktā ir precizēts, ka E.ON Energie ir E.ON (turpmāk tekstā – “E.ON”) pilnībā piederoša meitassabiedrība, un tā paša sprieduma 282. punktā ir norādīts, ka tas ir viens no lielākajiem Eiropas uzņēmumiem enerģijas nozarē.

125.

Bez šiem datiem, protams, arī ir iespējams izdarīt secinājumus par E.ON Energie apgrozījumu 2005. gadā, balstoties uz elementiem, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 113. punktā. Komisija norāda, ka naudas soda apmērs EUR 38 miljonu apmērā atbilst 0,14 % no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījuma. Ievērojot šo pamatu, apgrozījums ir EUR 27,142 miljardi ( 33 ). Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas 2005. gada darbības pārskatā ( 34 ) ir norādīts, ka tai bijis apgrozījums EUR 23,246 miljardu apmērā, t.i., par 4 miljardiem mazāks. Turklāt tiesas sēdē E.ON Energie apstiprināja, ka minētajā 2005. gadā tās ikgadējais apgrozījums bijis EUR 25 miljardi, t.i., par 2 miljardiem mazāks.

126.

Manuprāt, nedrīkstētu pastāvēt šādas šaubas attiecībā uz E.ON Energie apgrozījumu, it īpaši šajā procesa stadijā un saistībā ar naudas soda aprēķinu, kas tieši balstīts uz E.ON Energie apgrozījumu. Tātad Vispārējai tiesai būtu bijis jānoskaidro šis jautājums, nevis jābalstās uz diezgan abstrakto procentuālo skaitli, ko apstrīdētā lēmuma 113. punktā minējusi Komisija. Ir būtiski zināt un pārbaudīt E.ON Energie finanšu datus, lai novērtētu taisnīgu naudas soda apmēru.

127.

Pirmkārt, šie dati ļauj novērtēt sankcijas apmēru, kas faktiski tika piespriesta E.ON Energie par aizzīmogojuma pārplēšanu, un tas ir viens no aspektiem, kas jāņem vērā, pārbaudot naudas soda samērīgumu. Tādējādi ir interesanti uzsvērt, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktam Komisijai bija tiesības uzlikt apelācijas sūdzības iesniedzējai naudas sodu, kas atbilstu 1 % no tās kopējā iepriekšējā finanšu gadā realizētā apgrozījuma, un tas, ievērojot datus, uz kuriem strīdīgajā lēmumā balstījusies Komisija, varēja būt naudas sods vairāk nekā EUR 253 miljonu apmērā ( 35 ). Naudas soda samērīgo raksturu tādēļ varētu apstiprināt apstāklis, ka tas noteikts līmenī, kas acīmredzami ir zemāks par Regulā Nr. 1/2003 paredzēto maksimālo vērtību.

128.

Otrkārt, šie dati ļauj novērtēt naudas soda apmēru, kāds apelācijas sūdzības iesniedzējai varēja tikt uzlikts, ja tā būtu atzīta par vainīgu pretkonkurences darbībās, par kurām Komisija veica izmeklēšanu. Piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu, uzliktā naudas soda apmērs varēja sasniegt 10 % no visa E.ON Energie apgrozījuma, proti, EUR 2,7 miljardus, ja mēs balstītos uz Komisijas izmantotajiem datiem. Manuprāt, šis apstāklis ilustrē būtisko priekšrocību, ko E.ON Energie varēja gūt, pārplēšot Komisijas piestiprināto aizzīmogojumu un paņemot telpā novietotos dokumentus.

129.

Visbeidzot, tieši ņemot vērā E.ON Energie lielumu un kopējos resursus, var tikt nodrošināta pietiekama naudas soda preventīvā iedarbība, izmantojot vēlamo ietekmi uz šo sabiedrību, un panākts, ka sankcija, it īpaši ņemot vērā uzņēmuma finansiālo kapacitāti, nav nenozīmīga ( 36 ).

130.

Treškārt, naudas soda samērīguma vērtējums, manuprāt, prasa ņemt vērā apstākli, ka tas bija aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums. Ir tiesa, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 289. punktā ir noraidījusi šo elementu kā tādu, kas nav atbilstību mīkstinošs apstāklis, un tāpēc tai nebija pienākuma to ņemt vērā savā vērtējumā, kas ietverts minētā sprieduma 294. punktā. Tomēr es neesmu vienisprātis ar tās vērtējumu, jo izvirzītais pamatojums neattaisno tās secinājumu. Apstāklis, ka Komisija bija atzinusi, ka aizzīmogojums pārplēsts “mazākais” aiz neuzmanības, un apstāklis, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu pārkāpums, kas izpaužas kā aizzīmogojuma pārplēšana, var tikt izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības, ir argumenti par pārkāpuma konstatēšanu, kas, manuprāt, nav saistīti ar naudas soda apmēra noteikšanu. Ciktāl neuzmanība ir atbilstību mīkstinošs apstāklis atbilstoši pamatnostādnēm naudas soda aprēķinam LESD 101. panta ( 37 ) pārkāpuma gadījumā, pamatoti var izvirzīt jautājumu, vai praksē tam nav nozīmes, aprēķinot naudas sodu, kas uzlikts aizzīmogojuma pārplēšanas gadījumā.

131.

Līdz ar to un visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav īstenojusi savu neierobežoto kompetenci saistībā ar naudas soda, ko Komisija uzlikusi apelācijas sūdzības iesniedzējai, samērīguma vērtējumu.

132.

Ar šādu pamatojumu līdz ar to ierosinu Tiesai atzīt sesto pamatu par pamatotu un atcelt pārsūdzēto spriedumu.

133.

Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu. Šādā gadījumā tā var pati taisīt galīgo spriedumu strīdā, ja to atļauj tiesvedības stadija, vai nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai.

134.

Es uzskatu, ka par strīdu izskatāmajā lietā Tiesa nevar pati taisīt galīgo spriedumu, jo E.ON Energie uzliktā naudas soda apmēra samērīguma izvērtējums prasīs noteiktas faktu pārbaudes, it īpaši attiecībā uz sabiedrības apgrozījumu, un būs jāņem vērā virkne faktisko apstākļu, kas attiecas uz lietas īpašajām iezīmēm un kas Tiesai nav pieejami.

135.

Šo apsvērumu dēļ es ierosinu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda samērīgumu, un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

136.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, līdz ar to iesaku Tiesai: