1. 

Brīdī, kad politiskās un juridiskās debates par vajadzību paplašināt dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību, lai ierobežotu vai aizliegtu audzēt ģenētiski modificētus organismus ( 2 ), kas ir atļauti visā to teritorijā vai tās daļā, ir viskarstākās ( 3 ), šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļauj paust viedokli par pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām.

2. 

Šis lūgums galvenokārt attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu ( 4 ), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/27/EK ( 5 ), 26.a pantu.

3. 

Šis pants, kura nosaukums ir “Pasākumi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes” ir formulēts šādi:

4. 

Komisija šajā jautājumā pieņēma divus secīgus ieteikumus. Vispirms runa ir par Komisijas 2003. gada 23. jūlija Ieteikumu 2003/556/EK par pamatnostādnēm valsts stratēģijas izstrādāšanai un paraugprakses izveidošanai, lai nodrošinātu ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu ar tradicionālo un bioloģisko lauksaimniecību ( 6 ). Šis ieteikums vēlāk tika atcelts un aizstāts ar Komisijas 2010. gada 13. jūlija ieteikumu par pamatnostādnēm valsts līdzāspastāvēšanas pasākumu izstrādāšanai, kura mērķis ir izvairīties no netīšanas ĢMO klātbūtnes tradicionālajā un bioloģiskajā lauksaimniecībā ( 7 ).

5. 

Šajos ieteikumos ir ietverti vispārējie principi, kuru mērķis ir vadīt dalībvalstis, ja tās nolemj veikt pasākumus, lai nodrošinātu ģenētiski modificētu kultūru līdzāspastāvēšanu ar parastās un bioloģiskās lauksaimniecības kultūrām.

6. 

Šajos abos dokumentos Komisija ir pamatojusies uz principu, ka Savienībā nedrīkst tikt izslēgta neviena lauksaimniecības forma – ne parastā, ne bioloģiskā, ne tāda, kas ir balstīta uz ĢMO izmantošanu. Lai ražotājiem un patērētājiem ļautu izvēlēties vienu no šiem trim ražošanas veidiem, ir jāsaglabā nošķirtas ražošanas sistēmas. Līdzāspastāvēšanas pasākumu mērķis šajā kontekstā ir izvairīties no netīšu ĢMO klātbūtnes citos produktos, nepieļaujot iespējamu ekonomisku kaitējumu ( 8 ) un ģenētiski modificētu kultūru un citu kultūru sajaukšanās ietekmi ( 9 ).

7. 

Piemēram, līdzāspastāvēšanas pasākumi var izpausties kā to attālumu noteikšana, kādiem ir jābūt starp zemes gabaliem, kuros tiek audzētas ĢMO kultūras, un tiem, kuros tiek audzētas parastās vai bioloģiskās kultūras, kā buferzonu izveide, putekšņu barjeru izveide vai arī kā kultūru rotācijas sistēmu izveide ( 10 ).

8. 

Šajā lietā Consiglio di Stato [Valsts padomei] (Itālija) ir jāizvērtē tāda valsts tiesiskā regulējuma atbilstība Savienības tiesībām, kurā valsts atļauju izsniegšana ĢMO audzēšanai ir atkarīga no tā, vai reģioni ir noteikuši līdzāspastāvēšanas pasākumus. Tā vēlas saņemt paskaidrojumus par Direktīvas 2001/18 26.a panta, kas aplūkots, ņemot vērā 2003. gada 23. jūlija ieteikumu un 2010. gada 13. jūlija ieteikumu, piemērojamību. Šajā nolūkā Consiglio di Stato uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja dalībvalsts ir nolēmusi ĢMO, pat ja tie ir iekļauti [Direktīvā 2002/53/EK paredzētajā Lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā ( 11 ) (turpmāk tekstā – “kopējais katalogs”)], audzēšanas atļaujas izsniegšanai izvirzīt nosacījumu, ka tiek veikti vispārīgi pasākumi, ar kuriem var nodrošināt līdzāspastāvēšanu ar parastajām vai bioloģiskajām kultūrām, Direktīvas 2001/18[..] 26.a pants, lasot to kopsakarā ar [2003. gada 23. jūlija ieteikumu] un [2010. gada 13. jūlija ieteikumu], ir jāinterpretē tādējādi, ka laikā līdz šo vispārīgo pasākumu noteikšanai: atļauja ir jāizsniedz, ja tā attiecas uz [..] kopējā katalogā iekļautiem ĢMO; vai pieteikuma par atļaujas saņemšanu izskatīšana ir jāatliek, kamēr nav noteikti vispārīgie pasākumi; vai arī atļauja ir jāizsniedz, paredzot pienācīgus nosacījumus, lai konkrētajā gadījumā nepieļautu atļauto ģenētiski modificēto kultūru nonākšanu saskarē, tostarp netīšā, ar apkārtnē esošajām parastajām vai bioloģiskajām kultūrām?”

9. 

Šis jautājums ir radies strīdā starp Pioneer Hi Bred Italia Srl (turpmāk tekstā – “Pioneer”) un Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali (Lauksaimniecības, pārtikas un mežsaimniecības politikas ministrija) par pēdējās minētās paziņojuma likumību, ar ko Pioneer tika informēta, ka, gaidot, kad reģioni pieņems atbilstošus noteikumus, lai nodrošinātu parasto, bioloģisko un ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu, tā nevarēja izskatīt šīs sabiedrības pieteikumu ļaut tai audzēt ģenētiski modificētus kukurūzas hibrīdus, kas iegūti no kukurūzas MON 810 un kas jau ir ietverti kopējā katalogā.

10. 

Formulējot savu jautājumu, šķiet, ka Consiglio di Stato ir pamatojusies uz pieņēmumu, ka dalībvalsts var likumīgi ieviest procedūru, kuras mērķis ir valsts līmenī atļaut audzēt ĢMO, pat ja attiecībā uz to jau ir izdota atļauja Savienības līmenī. Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai šāds pieņēmums ir pareizs.

11. 

Otrkārt, es pārbaudīšu, vai dalībvalsts var likumīgi atsaukties uz to, ka reģionālā līmenī nav ieviesti līdzāspastāvēšanas plāni, lai atteiktos savā teritorijā ļaut audzēt ĢMO, kas ir atļauts saskaņā ar Savienības tiesībām.

12.

Kukurūzas MON 810 laišana tirgū pēc Monsanto Europe SA  ( 12 ) lūguma tika atļauta ar Lēmumu 98/294/EK ( 13 ).

13.

Direktīva 2001/18 saskaņā ar tās 34. pantu bija jātransponē vēlākais 2002. gada 17. oktobrī. Ar to tika atcelta un aizstāta Direktīva 90/220/EEK ( 14 ), pamatojoties uz kuru tika izsniegta atļauja laist tirgū kukurūzu MON 810.

14.

Tāds produkts kā kukurūza MON 810 Direktīvas 2001/18 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēta kā produkts, attiecībā uz kuru ir izdota atļauja saskaņā ar Direktīvu 90/220 pirms 2002. gada 17. oktobra. Tomēr Monsanto Europe kompetentajā valsts iestādē līdz 2006. gada 17. oktobrim nebija iesniegusi paziņojumu atbilstoši Direktīvas 2001/18 17. panta 2. punktam. Tādējādi šī sabiedrība nav lūgusi atjaunot atļauju laist tirgū kukurūzu MON 810 atbilstoši šīs direktīvas 17. pantā noteiktajai procedūrai.

15.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 preambulas 7. un 11. apsvērumu ar to tiek izveidota vienota atļauju sistēma Kopienā, kas ir it īpaši piemērojama dzīvnieku barībai, kura satur ĢMO vai sastāv no šādiem organismiem vai produktiem, kā arī ĢMO, kas tiek izmantoti šādas dzīvnieku barības ražošanā.

16.

Saskaņā ar šīs regulas noteikumiem Monsanto Europe vēlējās, lai kukurūzas MON 810 laišana tirgū tiktu turpināta. 2004. gada 11. jūlijāMonsanto Europe saskaņā ar minētās regulas 20. panta 1. punkta a) apakšpunktu paziņoja Komisijai, ka kukurūza MON 810 ir “esošs produkts”, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1829/2003 ( 15 ) III nodaļas 1. iedaļa. 2007. gada 4. maijā tā, pamatojoties uz šīs regulas 20. panta 4. punktu, vēlējās atjaunot atļauju laist tirgū kukurūzu MON 810. Saskaņā ar minētās regulas 23. panta 4. punktu, gaidot atjaunošanas procedūru, esošās atļaujas iedarbība turpinās.

17.

2011. gada 8. februāra spriedumā lietā Monsanto u.c. ( 16 ) Tiesa ir noteikusi, ka Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 1. punkts, kurā ir atļauts turpināt izmantot tajā paredzētos produktus, attiecas uz paziņoto produktu kā sēklu izmantošanu ( 17 ).

18.

No šīs regulas 20. panta 5. punkta izriet, ka “uz produktiem, kas minēti 1. punktā, un [dzīvnieku] barību, kas tos satur vai no tiem ražota, attiecas šīs regulas noteikumi, jo īpaši 21., 22. un 34. pants, ko piemēro mutatis mutandis”.

19.

Turklāt ir jāprecizē, ka 2004. gada 8. septembrī Komisija apstiprināja 17 no kukurūzas MON 810 iegūtu šķirņu iekļaušanu kopējā katalogā, uz ko attiecas Direktīva 2002/53.

20.

Sakarība starp režīmiem, kas ir ieviesti ar Regulu Nr. 1829/2003 un Direktīvu 2002/53, ir precizēta pēdējās minētās 4. panta 5. punktā, kurā ir paredzēts, ka tad, “ja no augu šķirnes atvasinātu materiālu paredzēts izmantot pārtikā, uz kuru attiecas 3. pants [..] Regulā [..] Nr. 1829/2003 [..], vai barībā, uz kuru attiecas minētās regulas 15. pants, šķirni apstiprina tikai tad, ja tā saņēmusi atļauju saskaņā ar minēto regulu”.

21.

No šiem faktiem izriet, ka uz kukurūzu MON 810 attiecas ne tikai ar Regulu Nr. 1829/2003 ieviestais režīms, bet arī Direktīvā 2002/53 paredzētais režīms.

22.

Turklāt Direktīvas 2001/18 26.a pantam, kas tajā tika iekļauts ar Regulas Nr. 1829/2003 43. panta 2. punktu, ir vispārīgs mērķis un tādējādi tas ir piemērojams tādam ĢMO kā kukurūza MON 810 ( 18 ).

23.

Pioneer ir pasaules mēroga parastu un ģenētiski modificētu sēklu ražošanas un izplatīšanas sabiedrība.

24.

Tā vēlas audzēt kukurūzas MON 810 šķirnes, kas ir ietvertas kopējā katalogā.

25.

2006. gada 18. oktobrī tā lūdza Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali izsniegt atļauju audzēt šīs šķirnes saskaņā ar 2001. gada 24. aprīļa Likumdošanas dekrēta Nr. 212 (decreto legislativo n. 212) ( 19 ) 1. panta 2. punktu, kurā ir noteikts:

“[..] Sēklu audzēšanai [..] ir jāsaņem atļauja, kas dota, lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas ministram izdodot aktu, kurš pieņemts ar vides ministra un veselības ministra piekrišanu un saskaņā ar [ģenētiski modificētu šķirņu sēklu komisijas] atzinumu, kurā ir noteikti pasākumi, kas var nodrošināt, ka no ģenētiski modificētu šķirņu sēklām iegūtas kultūras nenonāk saskarē ar kultūrām, kuras iegūtas no tradicionālajām sēklām, un neizraisa tūlītēju bioloģisku kaitējumu videi, ņemot vērā lauksaimniecības un ekoloģiskās, vides un augsnes un klimatiskās īpatnības.” ( 20 )

26.

Ar 2008. gada 12. maija Paziņojumu Nr. 3734 Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali – Dipartimento delle Politiche di sviluppo economico e rurale della Repubblica Italiana (Itālijas Republikas Ekonomikas un lauku attīstības politikas departaments) darīja zināmu Pioneer, ka tas nevar izskatīt tās lūgumu atļaut audzēt ģenētiski modificētus kukurūzas hibrīdus, kas jau ir ietverti kopējā katalogā, “gaidot, kad reģioni pieņems atbilstošus noteikumus, lai nodrošinātu parasto, bioloģisko un ģenētiski modificēto kultūru līdzāspastāvēšanu, kā tas ir paredzēts [Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali] 2006. gada 31. marta apkārtrakstā [Nr. 269]”.

27.

Jāprecizē valstī pastāvošā tiesiskā situācija, kas lika pieņemt šādu lēmumu.

28.

2004. gada 22. novembra Likumdošanas dekrētā Nr. 279 (decreto-legge n. 279) ( 21 ), kas grozīts un pārveidots par likumu ar 2005. gada 28. janvāra Likumu Nr. 5 (legge n. 5) ( 22 ), ir paredzēts, ka tiek pieņemti līdzāspastāvēšanas pasākumi, ņemot vērā 2003. gada 23. jūlija ieteikumu.

29.

Likumdošanas dekrēta Nr. 279 3. pantā ir paredzēts šos līdzāspastāvēšanas pasākumus pieņemt ar Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali dekrētu, kam nav regulatīva rakstura un kas ir pieņemts, apspriežoties ar pastāvīgo konferenci attiecībām starp valsti, reģioniem un Trento un Bolcāno autonomajām provincēm, un kas publicēts pēc kompetento parlamentāro komisiju atzinuma izdošanas.

30.

Saskaņā ar šo pantu, kā arī Likumdošanas dekrēta Nr. 279 4. pantu šajā pieņemamajā dekrētā, kam nav regulatīva rakstura, ir jānosaka līdzāspastāvēšanas pamatnoteikumi, kurus ievērojot reģioni apstiprina paši savus līdzāspastāvēšanas plānus, pieņemot ad hoc aktus.

31.

Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 279 4. panta 1. punktu līdzāspastāvēšanas plāns tiek pieņemts ar katra reģiona un autonomās provinces aktu un tajā ir ietverti līdzāspastāvēšanas ieviešanas tehniskie noteikumi, paredzot arī instrumentus, kas garantē vietējo teritoriālo iestāžu sadarbību, pamatojoties uz subsidiaritātes, diferenciācijas un samērīguma principiem.

32.

Tā paša likumdošanas dekrēta 8. pantā ir paredzēts, ka tikmēr, kamēr nav pieņemti dažādi līdzāspastāvēšanas plāni, ģenētiski modificētās kultūras netiek atļautas, izņemot tās, kuras ir paredzētas pētījumu un eksperimentu veikšanai.

33.

Ar 2006. gada 17. marta spriedumu, kas tika pieņemts, izskatot Markes reģiona celto prasību, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) par nesaderīgiem ar konstitūciju atzina Likumdošanas dekrēta Nr. 279 3., 4. un 8. pantu.

34.

Īpaši runājot par šī likumdošanas dekrēta 4. pantu, tā atzina, ka tas apdraud reģionu likumdošanas kompetenci lauksaimniecības jomā, ciktāl tie īsteno pilnvaras reglamentēt līdzāspastāvēšanas principa piemērošanas kārtību atšķirīgās reģionālajās teritorijās, kas skaidri atšķiras morfoloģiskā ziņā un no to ražošanas viedokļa.

35.

Minētā likumdošanas dekrēta 8. pantu Corte costituzionale atzina par nesaderīgu ar konstitūciju, ciktāl šķita, ka tas nav nošķirams no pārējiem noteikumiem, kuri tika uzskatīti par prettiesiskiem.

36.

Tādējādi spēkā palika Likumdošanas dekrēta Nr. 279 1. un 2. pants, no kuriem izriet valsts likumdevēja griba izmantot iespēju pieņemt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes citās kultūrās, piemēram, parastajās vai bioloģiskajās kultūrās.

37.

Pēc tam, kad tika pieņemts iepriekš minētais 2006. gada 17. marta spriedums, Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali pieņēma 2006. gada 31. marta apkārtrakstu Nr. 269, kurā tā norādīja, ka minētajā spriedumā nav apšaubīta aizlieguma audzēt ĢMO, gaidot, kad tiks pieņemti līdzāspastāvēšanas plāni, likumība un ka Likumdošanas dekrēta Nr. 279 8. panta atzīšana par nesaderīgu ar konstitūciju ir jāsaprot tā, ka, ja pastāv aizliegums audzēt ĢMO, ir jāparedz, ka reģionālā vai provinces iestāde īsteno savu kompetenci šajā jomā.

38.

Šī apkārtraksta 4. punktā tā uzsver, ka pēc tam, kad reģioni un autonomās provinces ir pieņēmuši savus atbilstošos noteikumus par līdzāspastāvēšanu, ĢMO audzēšanas atļaušanas procedūra vēl ir jānoslēdz pozitīvi, ievērojot Likumdošanas dekrēta Nr. 212/2001 noteikumus, kuros ir prasīta ministrijas atļaujas izdošana.

39.

Minētā apkārtraksta 5. punktā Ministero delle Politiche agricole alimentari e forestali ir secinājusi, ka:

40.

Iepriekš minētais 2008. gada 12. maija Paziņojums Nr. 3734 atbilst tam, kas ir paredzēts 2006. gada 31. marta apkārtrakstā Nr. 269.

41.

Pioneer iesniedza ārkārtas prasību Itālijas Republikas prezidentam, lai panāktu šī paziņojuma atcelšanu. Šajos apstākļos Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šo secinājumu 8. punktā ietverto prejudiciālo jautājumu.

42.

Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros rakstveida apsvērumus iesniedza Pioneer, Itālijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija. Mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšana notika 2012. gada 21. martā, piedaloties Pioneer, Itālijas valdībai un Komisijai.

43.

Pirms izskatīt to, kāda ir Direktīvas 2001/18 26.a panta piemērojamība, es pārbaudīšu, vai dalībvalstij ir pamats valsts režīmu, atbilstoši kuram tiek atļauta ĢMO audzēšana, salīdzināt ar to, kas ir paredzēts Savienības tiesībās. Kā tiesas sēdē tam piekrita pati Itālijas valdība, atbilde, manuprāt, ir noliedzoša.

44.

Kā tika norādīts, ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 šķirņu sēklu izmantošanu un tirdzniecību var uzskatīt par atļautu Savienībā ar divējādu pamatojumu.

45.

To izmantošana un tirdzniecība ir atļauta, pirmkārt, saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003, jo šīs šķirnes ir “esoši produkti” šīs regulas 20. panta nozīmē. Produkts, attiecībā uz kuru ir tikusi īstenota šī atļaujas piešķiršanas procedūra, var tikt izmantots un pārdots Savienībā. Tas saistībā ar ģenētiski modificētu dzīvnieku barību izriet no minētās regulas 16. panta 2. punkta, kurā ir paredzēts, ka “nav atļauts laist tirgū, izmantot vai pārstrādāt 15. panta 1. punktā minēto produktu, ja tam nav izsniegta atļauja saskaņā ar šo iedaļu un ja nav izpildīti attiecīgie atļaujas nosacījumi”. Turklāt Regulas Nr. 1829/2003 19. panta 5. punktā ir noteikts, ka “atļauja, kas piešķirta saskaņā ar šajā regulā minēto procedūru, ir derīga visā Kopienā”.

46.

Turklāt šīs regulas preambulas 1. apsvērumā ietvertā norāde, ka “nekaitīgas un veselīgas pārtikas un barības brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, kas ievērojami uzlabo iedzīvotāju veselību un labklājību, un viņu sociālās un ekonomiskās intereses”, nozīmē, ka no brīža, kad attiecībā uz produktiem atbilstoši minētajā regulā paredzētajām procedūrām ir veikts zinātnisks novērtējums, kurā ir secināts, ka nepastāv nelabvēlīgu seku draudi videi vai veselībai, un kurus tādējādi ir atļauts laist tirgū, šādas atļaujas rezultātā ir iespējama attiecīgās pārtikas vai dzīvnieku barības brīva aprite dalībvalstu starpā.

47.

Ģenētiski modificētas kukurūzas MON 810 šķirņu sēklu izmantošana un tirdzniecība, otrkārt, ir atļauta Savienībā, ciktāl šīs šķirnes ir tikušas iekļautas kopējā katalogā, ko reglamentē Direktīva 2002/53.

48.

Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 11. apsvērumu “sēklām, uz kurām attiecas šī direktīva, vajadzētu būt brīvi piedāvājamām tirgū Kopienā, ja tās ir publicētas kopējā katalogā”. Minētās direktīvas 16. panta 1. punktā tādējādi dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, “ka no publikācijas brīža, par ko minēts 17. pantā, uz to šķirņu sēklām, kuras atzītas saskaņā ar šo direktīvu vai saskaņā ar principiem, kas atbilst šīs direktīvas principiem, neattiecas nekādi tirdzniecības ierobežojumi attiecībā uz šķirni”.

49.

Ne Regulā Nr. 1829/2003, ne Direktīvā 2002/53 dalībvalstīm nav atļauts valsts plānā iekļaut papildu kontroles pasākumus attiecībā uz draudiem, ko ĢMO var radīt videi vai veselībai, kuri izraisa to, ka dalībvalsts kompetentā iestāde izsniedz vai atsakās izsniegt audzēšanas atļauju tās teritorijā. Tādējādi pašreiz spēkā esošajās Savienības tiesībās sistēma, kas reglamentē ĢMO laišanu tirgū Savienībā, ir balstīta uz Savienības mērogā izsniegtu atļauju, kura ļauj attiecīgos ĢMO brīvi izmantot un pārdot dalībvalstīs. Tādējādi Likumdošanas dekrēta Nr. 212/2001 1. panta 2. punkts ir pretrunā ar Savienības tiesisko regulējumu ieviestajai sistēmai, ciktāl tajā ĢMO audzēšana sistemātiski ir pakļauta valsts atļaujas izsniegšanai.

50.

Tādējādi Tiesai savas argumentācijas veidošanas sākumposmā būtu jāatbild iesniedzējtiesai, ka tādi ĢMO kā ģenētiski modificēti kukurūzas hibrīdi, kuri ir iegūti no kukurūzas MON 810, atļauti audzēšanai kā sēklas saskaņā ar Direktīvu 90/220, atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 20. pantā paredzētajiem nosacījumiem ir paziņoti kā esoši produkti, attiecībā uz kuriem vēlāk ir iesniegts pieteikums par atļaujas atjaunošanu, kas tiek pārbaudīts, un kuri ir ietverti Direktīvā 2002/53 reglamentētajā kopējā katalogā, nevar tikt pakļauti valsts atļaujas izsniegšanas procedūrai.

51.

Ja pēc tam, kad Savienības mērogā ir izsniegta ĢMO atļauja, dalībvalsts atklāj draudus videi vai veselībai un vēlas, lai šie draudi tiktu ņemti vērā, tai ir jāizmanto viena no procedūrām, kas šajā nolūkā ir paredzēta Savienības tiesiskajā regulējumā. Ja, ņemot vērā pamatlietas faktiskos apstākļus, piemēro Direktīvu 2002/53 un Regulu Nr. 1829/2003, šīs procedūras ir šādas.

52.

Saskaņā ar Direktīvas 2002/53/EK 16. panta 2. punktu:

“Saskaņā ar dalībvalsts pieteikumu [..] tai var atļaut aizliegt izmantot šķirni visā vai daļā savas teritorijas vai arī pieņemt atbilstošus nosacījumus šķirnes kultivēšanai c) apakšpunktā paredzētajos gadījumos saskaņā ar nosacījumiem šādas kultivēšanas rezultātā radušos produktu izmantošanai:

[..]

53.

Turklāt šīs pašas direktīvas 18. pantā ir paredzēts, ka, “ja konstatēts, ka [..] kopējā katalogā iekļautās šķirnes audzēšana, ņemot vērā augu veselības apsvērumus, kādā dalībvalstī varētu kaitēt citu šķirņu vai sugu audzēšanai vai radīt risku videi vai cilvēka veselībai, [..] var atļaut, lai attiecīgā dalībvalsts, kas iesniegusi pieteikumu, aizliegtu visā tās teritorijā vai daļā no tās piedāvāt tirgū attiecīgās šķirnes sēklas vai pavairošanas materiālu. Ja pastāv būtiski kaitīgo organismu izplatīšanās draudi vai ir būtiski apdraudēta cilvēka veselība vai vide, attiecīgā dalībvalsts var ieviest šādu aizliegumu tūlīt pēc pieprasījuma iesniegšanas līdz dienai, kad tiek pieņemts galīgais lēmums. Minēto lēmumu pieņem triju mēnešu laikā [..]”.

54.

Attiecībā uz procedūrām, kas ir ieviestas ar Regulu Nr. 1829/2003, ir jāatsaucas uz tās 22. pantu, kas saistībā ar ģenētiski modificētu dzīvnieku barību ( 23 ) ļauj grozīt, apturēt un atsaukt atļaujas pēc Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes iniciatīvas vai pēc dalībvalsts vai Komisijas pieprasījuma.

55.

Turklāt dalībvalsts var veikt ārkārtas pasākumus saskaņā ar šīs regulas 34. pantu, kurā ir noteikts, ka, “ja ir skaidrs, ka produkti, kas apstiprināti ar šo regulu vai saskaņā ar to, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, [..] veic pasākumus saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 178/2002 [ ( 24 )] 53. un 54. pantā”. Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Monsanto u.c. Tiesa ir atzinusi, ka, “lai noteiktu ārkārtas pasākumus, dalībvalstīm saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 34. pantu ir jāpierāda ne tikai ārkārtas situācija, bet arī apstākļi, kuros var rasties nopietns risks, kas acīmredzami apdraud cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi” ( 25 ).

56.

Savukārt dalībvalstis nevar atsaukties uz Direktīvas 2001/18 26.a pantu, kas, kā jāatgādina, tām piešķir iespēju veikt pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes citos produktos, lai vispārīgi novērstu tāda ĢMO audzēšanu to teritorijā, kas ir atļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un ir iekļauts kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53. To pasākumu mērķis, kas ir atbilstoši, lai nodrošinātu dažādu veidu kultūraugu līdzāspastāvēšanu, šajā ziņā skaidri ir jānošķir no mērķa, kāds ir procedūrām, ko es izklāstīšu sīkāk.

57.

Kā tas ir norādīts 2003. gada 23. jūlija ieteikumā un 2010. gada 13. jūlija ieteikumā, līdzāspastāvēšanas pasākumu mērķis ir saglabāt lauksaimniecības formu daudzveidību, lai, pirmkārt, ražotāji varētu izvēlēties, kāda veida kultūrām tie vēlas dot priekšroku, un, otrkārt, patērētāji varētu izvēlēties, kāda veida pārtiku – ģenētiski modificētu vai nemodificētu – tie vēlas patērēt. Šādas izvēles faktiska izdarīšana ir atkarīga no pasākumiem, kas nodrošina nošķirtu ražošanas procesu esamību.

58.

Turklāt, paredzot novērst netīšu ĢMO klātbūtni citos produktos, līdzāspastāvēšanas pasākumi ļauj novērst iespējamo ekonomisko kaitējumu, ko tā varētu radīt parasto un bioloģisko kultūru ražotājiem it īpaši gadījumā, ja tiktu pārsniegts tiesību aktos noteiktais marķēšanas slieksnis, sākot no kura par ĢMO klātbūtni ir jāziņo.

59.

Direktīvas 2001/18 26.a pantā paredzēto līdzāspastāvēšanas pasākumu galvenais mērķis šajā ziņā ir ļaut vienlaikus pastāvēt dažādām lauksaimniecības formām. Kā jau es norādīju iepriekš, šie pasākumi var izpausties kā attālumu noteikšana, kādiem ir jābūt starp zemes gabaliem, kuros tiek audzētas ĢMO kultūras, un tiem, kuros tiek audzētas parastās vai bioloģiskās kultūras, kā buferzonu izveide, putekšņu barjeru izveide vai arī kā kultūru rotācijas sistēmu izveide.

60.

Tā kā Direktīvas 2001/18 26.a pants ir pamatots ar vēlmi vislabākajos iespējamos apstākļos nodrošināt dažādu veidu kultūru līdzāspastāvēšanu, nevis ar vēlmi vispārīgi izslēgt kādu kultūras veidu ar veselības vai vides aizsardzību saistītu iemeslu dēļ, tas tādējādi acīmredzami atšķiras no procedūrām, kas dalībvalstīm ļauj šādu iemeslu dēļ iebilst pret ĢMO audzēšanu to teritorijā.

61.

Protams, nav izslēgts, ka kādam ģeogrāfiskam apgabalam piemītošu īpašību dēļ, piemēram, klimatisko apstākļu, topogrāfijas, audzēšanas modeļu un augu sekas sistēmu vai saimniecību struktūru dēļ, varētu izrādīties, ka ar tehnisku pasākumu noteikšanu vien nepietiek, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās vai bioloģiskajās kultūrās. Šādā situācijā Direktīvas 2001/18 26.a pantu varētu interpretēt tādējādi, ka tas atļauj dalībvalstij aizliegt ĢMO audzēšanu konkrētā tās teritorijas daļā ( 26 ). Saskaņā ar samērīguma principu šāda iespēja tomēr ir atkarīga no konkrētiem pierādījumiem, ka ar citiem pasākumiem nepietiktu, lai šajā apgabalā regulētu ĢMO klātbūtni blakusesošajās parastajās vai bioloģiskajās kultūrās.

62.

Ārpus šī īpašā gadījuma un šādu pierādījumu neesamības gadījumā dalībvalsts nevar pamatoties uz Direktīvas 2001/18 26.a pantu, lai aizliegtu tās teritorijā audzēt ĢMO, kas ir atļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un iekļauts kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53.

63.

Ņemot vērā šos apsvērumus, kas attiecas uz to, kādai, manuprāt, ir jābūt Direktīvas 2001/18 26.a panta piemērojamībai, es uzskatu, ka arī šis pants neļauj dalībvalstij iebilst pret šāda ĢMO audzēšanu tās teritorijā, gaidot, kad valsts, reģionālā vai vietējā mērogā tiks noteikti līdzāspastāvēšanas pasākumi.

64.

Papildus tam, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/18 26.a panta noteikumiem dalībvalstīm ir vienkārši iespēja noteikt līdzāspastāvēšanas pasākumus, ir jāuzsver, ka, atzīstot pretējo, tiktu pievienots vēl viens papildu nosacījums tāda ĢMO laišanai tirgū, kas ir atļauts Savienībā, kurš ir atkarīgs no reaģētspējas, ko attiecīgā gadījumā izrāda dalībvalstis, lai noteiktu līdzāspastāvēšanas pasākumus, un tas ir pretrunā ar Regulu Nr. 1829/2003 ieviestajai sistēmai.

65.

Turklāt šādas Direktīvas 2001/18 26.a panta interpretācijas rezultātā dalībvalstīm būtu ļauts to teritorijā aizliegt audzēt ĢMO, kas ir atļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un kas ir ietverts kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53, neīstenojot procedūras, kas šajā ziņā ir paredzētas šajos divos tiesību aktos, un tādējādi tas būtu viegls veids, kā izvairīties no šīm procedūrām.

66.

Protams, dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2001/18 26.a pantu jebkurā brīdī, ievērojot samērīguma principu, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī var noteikt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt ģenētiski modificētu, parasto un bioloģisko kultūru līdzāspastāvēšanu. Tomēr dalībvalstis nevar atsaukties uz savu atturēšanos izstrādāt un īstenot līdzāspastāvēšanas pasākumus, pat ja tas būtu iekšējā kompetenču sadalījuma dēļ, lai attiecīgajā laikposmā aizliegtu to teritorijā audzēt ĢMO, kas ir atļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un ir ietverts kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53.

67.

Ņemot vērā šos apstākļus, es līdz ar to iesaku Tiesai iesniedzējtiesai atbildēt, ka Direktīvas 2001/18 26.a pants ir interpretējams tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij iebilst pret to, ka tās teritorijā tiek audzēts ĢMO, kas ir atļauts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un ir ietverts kopējā katalogā atbilstoši Direktīvai 2002/53, gaidot, kad valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī tiks noteikti pasākumi, kuru mērķis ir izvairīties no netīšas ĢMO klātbūtnes citās kultūrās.

68.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai sniegt Consiglio di Stato šādu atbildi:

Tādi ģenētiski modificēti organismi kā ģenētiski modificēti kukurūzas hibrīdi, kuri iegūti no kukurūzas MON 810, atļauti audzēšanai kā sēklas saskaņā ar Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību 20. pantā paredzētajiem nosacījumiem ir paziņoti kā esoši produkti, attiecībā uz kuriem vēlāk ir iesniegts pieteikums par atļaujas atjaunošanu, kas tiek pārbaudīts, un kuri ir ietverti ar Regulu Nr. 1829/2003 grozītajā Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvā 2002/53/EK paredzētajā Lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā, nevar tikt pakļauti valsts atļaujas izsniegšanas procedūrai.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/27/EK, 26.a pants ir interpretējams tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstij iebilst pret to, ka tās teritorijā tiek audzēti šādi ģenētiski modificēti organismi, gaidot, kad valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī tiks noteikti pasākumi, kuru mērķis ir izvairīties no netīšas ģenētiski modificētu organismu klātbūtnes citās kultūrās.