Tiesas (virspalāta) 2012. gada 5. septembra spriedums (Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Vācijas Federālā Republika/Y (C-71/11) un Z (C-99/11)

(Apvienotās lietas C-71/11 un C-99/11) (1)

(Direktīva 2004/83/EK - Bēgļa statusa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumu obligātie standarti - 2. panta c) punkts - Kvalificēšana par “bēgli” - 9. panta 1. punkts - “Vajāšanas darbību” jēdziens - 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts - Reliģija kā vajāšanas iemesls - Saikne starp šo vajāšanas iemeslu un vajāšanas darbībām - Pakistānas pilsoņi, kuri ir reliģiskās kopienas ahmadiyya locekļi - Pakistānas iestāžu rīcība, lai aizliegtu tiesības publiski paust savu reliģiju - Pietiekami nopietna darbība, lai attiecīgajai personai būtu pamatotas bailes no vajāšanas viņas reliģijas dēļ - Faktu un apstākļu individuāla izvērtēšana - 4. pants)

(2012/C 331/08)

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Vācijas Federālā Republika

Atbildētāji: Y (C-71/11) un Z (C-99/11)

Otrs lietas dalībnieks: Vertreter des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht, Bundesbeauftragter für Asylangelegenheiten beim Bundesamt für Migration und Flüchtlinge

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Bundesverwaltungsgericht — Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp.) 2. panta c) punkta un 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija — Kvalificēšana par bēgli — Vajāšanas darbība, kas ir pietiekami smaga tās rakstura dēļ — Pakistānas iestāžu rīcība, kuras mērķis ir ierobežot reliģiskās kopienas Ahmadiyya darbību

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

—	ne katrs tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums, kas pārkāpj Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta 1. punktu, var tikt uzskatīts par “vajāšanas darbību” šīs direktīvas minētās normas izpratnē;

—	vajāšanas darbība var izrietēt no ierobežojuma īstenot minēto brīvību publiski;

—

lai novērtētu, vai tiesību uz reliģijas brīvību aizskārums, kas pārkāpj Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta 1. punktu, var tikt uzskatīts par “vajāšanas darbību”, kompetentajām iestādēm, ņemot vērā attiecīgās personas individuālo situāciju, ir jāpārbauda, vai pastāv reāls risks, ka kāds no Direktīvas 6. pantā paredzētajiem dalībniekiem var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus pret viņu šīs brīvības īstenošanas savā izcelsmes valstī dēļ;

Direktīvas 2. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pieteikuma iesniedzēja bailes no vajāšanas ir pamatotas, ja kompetentās iestādes, ņemot vērā viņa individuālo situāciju, uzskata, ka ir saprātīgi domāt, ka pēc atgriešanās savā izcelsmes valstī viņš īstenos reliģiskas darbības, kas viņu pakļaus reālam vajāšanas riskam. Individuāli izvērtējot pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, minētās iestādes nevar saprātīgi sagaidīt, ka pieteikuma iesniedzējs atteiksies īstenot šīs reliģiskās darbības.

(1) OV C 130, 30.04.2011

OV C 173, 11.06.2011