Prasība, kas celta 2010. gada 27. septembrī — Mullglen/Komisija

(Lieta T-460/10)

()

2010/C 328/69

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Mullglen Ltd (Killybegs, Īrija) (pārstāvji — A. Collins, SC, N. Travers, Barrister, un D. Barry, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Šajā prasības pieteikumā prasītājs saskaņā ar LESD 263. pantu lūdz atcelt Komisijas lēmumu, kas paziņots ar 2010. gada 13. jūlija vēstuli Nr. C(2010) 4757 Īrijai un kas prasītājam paziņots 2010. gada 16. jūlijā, — noraidīt pieteikumu par drošības kapacitāti jaunam pelaģiskam tralerim, ar kuru ierosināts nomainīt zvejas motorkuģi Pacelli, un kas ir pieņemts, lai aizstātu lēmumu par minēto pieteikumu, kurš ietverts Komisijas 2003. gada 4. aprīļa Lēmumā Nr. 2003/245 par Komisijas saņemtajiem lūgumiem palielināt daudzgadīgās vadības programmas DVP IV mērķus, lai ņemtu vērā uzlabojumus drošības, jūras navigācijas, higiēnas, preču kvalitātes un darba apstākļu jomā uz kuģiem, kuru kopējais garums pārsniedz 12 m (OV 2003, L 90, 48. lpp.), kas tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, tika atcelts ar Vispārējās tiesas 2006. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no T-218/03 līdz T-240/03 Boyle u.c./Komisija (Krājums, II-1699. lpp.).

Prasības pieteikuma pamatojumā prasītājs izvirza šādus pamatus.

Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka atbildētājas darbībām nebija juridiska pamata. Padomes 1997. gada 26. jūnija Lēmuma Nr. 97/413/EK par Kopienu zvejniecības nozares pārstrukturēšanas mērķiem un detalizētiem noteikumiem laika posmam no 1997. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim, lai panāktu pastāvīgu līdzsvaru starp resursiem un izmantošanu (OV 1997, L 175, 27. lpp.), 4. panta 2. punkts joprojām ir pareizais juridiskais pamats apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, un tādējādi Komisijai nebija juridiska pamata, lai apzināti pieņemtu lēmumu ad hoc lēmuma veidā.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija pārkāpa būtisku procesuālu prasību. Prasītājs apgalvo, ka saskaņā ar Padomes Lēmumu Nr. 97/413/EK apstrīdētais lēmums bija jāpieņem atbilstoši vadības komitejas procedūrai un ka, nolemjot lēmumu pieņemt ad hoc kārtībā, Komisija pārkāpa būtiskas procesuālas prasības.

Treškārt, prasītājs apgalvo, ka, nepareizi interpretējot Padomes Lēmuma Nr. 97/413/EK 4. panta 2. punktu, Komisija pārsniedza savas pilnvaras, it īpaši paļaujoties uz nenozīmīgiem kritērijiem un neņemot vērā Padomes Lēmumā Nr. 97/413/EK un — laikā, kad prasītājs 2001. gada decembrī iesniedza pieteikumu par tonnāžas drošumu, — piemērojamajos Kopienu zvejniecības tiesību aktos paredzēto “spējas zvejot” definīciju.

Turklāt tas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas vairākas acīmredzamas kļūdas, novērtējot prasītāja pieteikumu par tonnāžas drošumu. Prasītājs it īpaši apgalvo, ka Komisijas lēmums noraidīt prasītāja pieteikumu tāpēc, ka zem ierosinātā jaunā kuģa galvenā klāja ir lielāks tilpums nekā kuģim Pacelli, ir acīmredzami kļūdains, jo tiek pieņemts, ka ierosinātā jaunā kuģa “spējas zvejot” būs lielāka nekā Pacelli gadījumā.

Visbeidzot, prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Tiek apgalvots, ka tas, ka Komisija pieteikumu noraidīja tāpēc, ka zem ierosinātā jaunā kuģa galvenā klāja bija lielāks tilpums, rada ievērojamu atšķirīgu attieksmi, kuras dēļ tas nepieļaujami tiek diskriminēts salīdzinājumā ar pavisam citādāku attieksmi saistībā ar dažiem pieteikumiem par papildu tonnāžas drošumu, kuri tika apstiprināti Komisijas Lēmumā Nr. 2003/245, kā arī saistībā ar vienu no minētajā lēmumā sākotnēji noraidītajiem pieteikumiem, kurš vēlāk tika apstiprināts ar Komisijas lēmumu, kas paziņots ar 2010. gada 13. jūlija dokumentu Nr. C(2010) 4765.