6.11.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/34


Prasība, kas celta 2010. gada 3. septembrī — Bloufin Touna Ellas Naftiki Etaireia u.c./Komisija

(Lieta T-367/10)

()

2010/C 301/58

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Bloufin Touna Ellas Naftiki Etaireia (Atēnas, Grieķija), Chrisderic (St Cyprien, France), André Sébastien Fortassier (Grau D’Agde, Francija) (pārstāvji — V. Akritidis un E. Petritsi, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

atcelt Komisijas 2010. gada 9. jūnija Regulu (EK) Nr. 498/2010, ar ko nosaka aizliegumu ar riņķvadu zvejojošiem kuģiem, kuri peld ar Francijas vai Grieķijas karogu vai ir reģistrēti Francijā vai Grieķijā, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° rietumu garuma un Vidusjūrā (1);

piespriest Komisijai atlīdzināt visus izdevumus, kuri prasītājiem radušies sakarā ar šo tiesvedību.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāji izvirza trīs prasības pamatus.

Pirmkārt, tie apgalvo, ka apstrīdētā regula esot pieņemta, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principus, kuri noteikti LESD 18. pantā, ar kuru ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, un LESD 40. panta 2. punktā, ar kuru ir aizliegta ražotāju un patērētāju diskriminācija lauksaimniecības nozarē, kā arī pārkāpjot Eiropas Savienības tiesību vispārējo principu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta 2. punkta izpratnē.

Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka Komisija esot diskriminējusi divējādi. Pirmkārt, tā esot aizliegusi turpināt zvejot Grieķijā, Francijā un Spānijā (2) pirms zvejas perioda beigām, lai gan Grieķijas kvota bija daudz mazāk izsmelta nekā Spānijas kvota. Otrkārt, kad Komisija informēja visas trīs ES dalībvalstis par zvejas pārtraukšanu, tā esot publicējusi divas dažādas saistošas regulas attiecībā uz pārtraukšanu — vienu attiecībā uz Grieķiju un Franciju un otru attiecībā uz Spāniju — atļaujot Spānijas flotei turpināt zveju līdz zvejas perioda beigām. Prasītāji norāda, ka pēc to domām neesot bijis objektīva iemesla šādai atšķirīgai attieksmei.

Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi vispārējo samērīguma principu, kas ir noteikts LESD 5. panta 4. punktā un Līgumam pievienotajā Protokolā Nr. 2 un kas pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts par personu aizsardzības augstāko juridiskā spēka tiesību normu. Pēc prasītāju domām Komisija būtu varējusi pieņemt daudz samērīgāku pasākumu, lai nodrošinātu ES dalībvalstu atbilstību Regulas (EK) Nr. 1224/2009 (3) režīmam un aizliegt dzīvu zilo tunzivju zveju, kad valsts kvotas būtu sasniegušas kritiskāku līmeni, tuvu 100 %. Tāpat tā varēja aizliegt šādu darbību visās attiecīgajās ES dalībvalstīs vienā datumā.

Treškārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā regula esot pieņemta, pārkāpjot vispārējo labas un atbilstošas pārvaldības un/vai rūpības principu, kas noteikts judikatūrā un paredzēts Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartā.


(1)  OV L 142, 1. lpp.

(2)  Komisijas 2010. gada 14. jūnija Regula (EK), ar ko nosaka aizliegumu ar riņķvadu zvejojošiem kuģiem, kuri peld ar Spānijas karogu, zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° rietumu garuma un Vidusjūrā (OV L 149, 7. lpp.).

(3)  Padomes 2009. gada 20. novembra Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 1. lpp.).