9.10.2010

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 274/13

Prasība, kas celta 2010. gada 30. jūlijā — Eiropas Komisija/Beļģijas Karaliste

(Lieta C-383/10)

()

2010/C 274/20

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — R. Lyal un F. Dintilhac)

Atbildētāja: Beļģijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka ieviešot un saglabājot diskriminējošu aplikšanas ar nodokli režīmu attiecībā uz procentu maksājumiem, ko maksā nerezidējošās bankas, atbrīvojumu no nodokļa piemērojot tikai procentu maksājumiem, ko maksā Beļģijas bankas, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un 63. pantā (iepriekš attiecīgi EKL 49. un 56. pants) un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 36. un 40. pantā paredzētos pienākumus;

—	piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Komisija apstrīd attiecīgās valsts tiesību normas tiktāl, ciktāl tās attur Beļģijas rezidentus izmantot citās Savienības dalībvalstīs dibināto banku pakalpojumus, jo uz šo banku procentu maksājumiem neattiecas atbrīvojums no nodokļa, kas piemērojams tikai Beļģijas bankām.

Vispirms Komisija noraida atbildētājas argumentu, saskaņā ar kuru tiešie nodokļi ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetence, un uzsver, ka šī joma netieši, bet noteikti ietilpst kompetencē, kas attiecas uz iekšejo tirgu un tātad tā ir Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence.

Atbildot uz Beļģijas iestāžu izteiktajiem iebildumiem, Komisija, pirmkārt, norāda, ka faktam, ka no finanšu nozares uzņēmumiem šajā sakarā nav saņemta sūdzība, nav nozīmes, jo prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir objektīva un nav atkarīga no sūdzības esamības. Otrkārt un treškārt, Komisija, no vienas puses, nepiekrīt argumentam, saskaņā ar kuru iepriekš minētie pasākumi ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, lai nodrošinātu nodokļu pārbaužu efektivitāti, un, no otras puses, apgalvojumam, saskaņā ar kuru attiecīgie tiesību akti ir sociālpolitisks pasākums, kas aizsargā sabiedrības intereses. Ceturtkārt, prasītaja noraida Beļģijas iestāžu pamatojumu attiecībā uz šāda atbrīvojuma no nodokļa paplašināšanas ierobežoto efektivitāti un apgalvo, ka nodokļa maksātāji, uz kuriem attiecas šis pasākums, arī varētu būt ieinteresēti saņemt citās dalībvalstīs dibināto banku pakalpojumus. Piektkārt, Komisija apstrīd atbildētājas argumentu saistībā ar Savienībā pastāvošajām atšķirībām attiecībā uz patērētāju aizsardzību bankas bankrota gadījumā un atgādina, ka šī joma Eiropas Savienībā ir saskaņota. Visbeidzot, Komisija norāda, ka Beļģijā ir trīs oficiālās valodas (flāmu, franču un vācu) un, ka iebildumi, kas izvirzīti saistībā ar nepietiekamas informācijas risku, kas pastāv tādēļ, ka ārpus Beļģijas dibinātā banka lieto valodu, kurā nerunā Beļģijā, nav pamatoti.