Prasība, kas celta 2010. gada 8. jūlijā — Ungārijas Republika/Slovākijas Republika

(Lieta C-364/10)

()

2010/C 301/07

Tiesvedības valoda — slovāku

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Ungārijas Republika (pārstāvji — M. Fehér un E. Orgován, pārstāvji)

Atbildētāja: Slovākijas Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Slovākijas Republikas ārlietu ministrs ar 2009. gada 21. augusta verbālo notu darīja zināmu Ungārijas Republikas ārlietu ministram, ka saistībā ar Ungārijas prezidenta Lāslo Šojoma [László Sólyom] vizīti attiecīgajā datumā kompetentās Slovākijas Republikas iestādes ir nolēmušas aizliegt Ungārijas Republikas prezidentam ieceļot Slovākijas Republikas teritorijā.

Ungārijas valdība apgalvo, ka Slovākijas Republika, liedzot savā teritorijā ieceļot prezidentam Lāslo Šojomam, ir pārkāpusi LESD 18. pantu, kā arī Direktīvu 2004/38. Ungārijas Republika uzskata, ka Ungārijas Republikas prezidenta Lāslo Šojoma personīgā rīcība, neatkarīgi no tā, vai vispārēji tā ir saistīta ar attiecīgo vizīti, neradīja reālu, tiešu un pietiekoši būtisku risku, kā rezultātā sabiedrības intereses tiktu apdraudētas tādā apmērā, ka apdraudējums būtu par pamatu veikt jebkādus ierobežojošus pasākumus. Ungārijas valdība uzskata, ka, pat ja būtu kāds pamats veikt šādus ierobežojošus pasākumus, kuram tā nepiekrīt, tāds pasākums, kāds ir noteikts šajā lietā, proti, aizliegums Ungārijas Republikas prezidentam ieceļot, neatbilst samērīguma prasībai un pārsniedz to, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai, kuru tāpat varētu sasniegt, ja Slovākijas Republika izmantotu citus, mazāk ierobežojošus pasākumus.

Tāpat Slovākijas Republika nav ievērojusi Direktīvā 2004/38 paredzētās procesuālās tiesību normas, jo aizliegums prezidentam Lāslo Šojoma ieceļot netika pieņemts saskaņā ar direktīvu un viņam par to netika attiecīgi paziņots, jo verbālajā notā, ar kuru tika paziņots lēmums liegt ieceļošanu, nebija norādīts atbilstīgs pamatojums un tajā nebija norādīts, kurā administratīvajā iestādē vai tiesā viņš to var apstrīdēt, un termiņš, kurā to var izdarīt.

Pēc Ungārijas valdības uzskatiem, Slovākijas Republika varētu atkārtot šo pārkāpumu, jo vēl joprojām tā apgalvo, ka aizliegums prezidentam Lāslo Šojomam ieceļot tās teritorijā bija pamatots.

Ungārijas valdība apgalvo, ka Direktīva 2004/38 tika pārkāpta ne tikai saistībā ar to, kā Slovākijas iestādes piemēroja tiesību normas, bet arī tādēļ, ka tās atsaukšanās uz direktīvu bija kļūdaina, jo Slovākijas iestādes necentās sasniegt Direktīvas mērķus, bet — pamatojoties uz pasākumu — centās sasniegt vienīgi politiskus mērķus. No Slovākijas valdības apgalvojumiem var izsecināt, ka aizliegums prezidentam Lāslo Šojomam ieceļot Slovākijas Republikas teritorijā nebija balstīts uz valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesliem saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām, it īpaši Direktīvu 2004/38, bet gan uz politiskiem iemesliem, galvenokārt, ārpolitiskiem iemesliem.

Pēc Ungārijas valdības uzskatiem, Eiropas Komisija tiesvedībā nepareizi norādīja, ka attiecībā uz oficiālajām dalībvalstu vadītāju vizītēm ir piemērojams valsts, nevis Eiropas Savienības tiesiskais regulējums. Ungārijas valdība uzskata, ka uz jebkādu personu grupas vai citu vizīti, neatkarīgi no tā, vai tā ir oficiāla, vai privāta, ir piemērojama Direktīva 2004/38. Šajā direktīvā vispārēji un visiem Eiropas Savienības pilsoņiem ir atzītas pamattiesības ieceļot jebkurā dalībvalsts teritorijā, kas saskaņā ar primārajām tiesībām ir piešķirtas katram Savienības pilsonim. Tāpat Direktīvā 2004/38 ir vispārēji un izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kuros var ierobežot Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību. Direktīvā netiek pieminēta atkāpe no pamatprincipa, saskaņā ar kuru tā nav piemērojama attiecībā uz dalībvalstu vadītājiem vai jebkādu citu dalībvalstu pilsoņu kategoriju. Ja Padome un Eiropas Parlaments būtu vēlējies noteikt, ka brīvas pārvietošanās noteikumi ir pakārtoti starptautiskajām tiesībām, tostarp starptautisko paražu tiesībām, tad tie noteikti to būtu izdarījuši, pieņemot direktīvu.

Ungārijas valdība apgalvo, ka ne kodificētajās starptautiskajās tiesībās, ne starptautisko paražu tiesībās nav atrodams tiesisks pamats noteikumam, kuru varētu piemērot šajā gadījumā, un pat ja tāds būtu, dalībvalstis, pievienojoties Eiropas Savienībai, ir piešķīrušas tai pilnvaras regulēt personu brīvu pārvietošanos, kā arī ir piekritušas, ka tām piešķirtās pilnvaras šajā jomā tiks īstenotas saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kā arī Eiropas Savienības tiesībām. Ja dalībvalsts pilsoņa ieceļošana kādā dalībvalstī var tikt ierobežota, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, tādējādi ierobežojot Direktīvas 2004/38 piemērojamību attiecībā uz personām, Eiropas Savienības Tiesai būtu jādefinē šī ierobežojuma apmērs, ņemot vērā to, ka Direktīvā 2004/38 nav paredzēts šāds izņēmums vai atkāpe.

(1)  OV L 158, 77. lpp.