Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2010. gada 27. aprīļa spriedumu lietā T-109/08 Freixenet/ITSB 2010. gada 8. jūlijā iesniedza Freixenet, SA

(Lieta C-344/10 P)

()

2010/C 274/12

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Freixenet, SA (pārstāvji — F. de Visscher, E. Cornu un D. Moreau, avocats)

Otrs lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas sūdzības pamatojumam izvirza trīs pamatus.

Ar savu pirmo pamatu tā galvenokārt norāda uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pārkāpumu, Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (1) 73. panta (otrā teikuma) un 38. panta (3. punkta) (tagad — Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (2) 75. pants (otrais teikums) un 37. pants (3. punkts)) pārkāpumu.

Šī pamata pirmā daļa attiecas uz sacīkstes principa neievērošanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pretēji tam, ko pārsūdzētajā spriedumā nosprieda Vispārējā tiesa, ITSB Apelāciju padome lēmumā, kas tika apstrīdēts Vispārējā tiesā, esot no jauna vērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas preču zīmes atšķirtspēju, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju formulēt savus apsvērumus par šo jauno vērtējumu. Šajā ziņā attaisnojums, ko Vispārējā tiesa sniedza attiecībā uz Apelāciju pirmās padomes lēmumu, esot neprecīzs un nepietiekams, ņemot vērā procesuālā taisnīguma un pienācīgu tiesību uz aizstāvību principu. Pārsūdzētajā spriedumā esot pārkāpts arī tiesību uz aizstāvību un procesuālā taisnīguma princips, nospriežot, ka ITSB var paziņot apelācijas sūdzības iesniedzējai virkni faktisko apstākļu, norādot tai, ka tas paredz pamatot savu lēmumu par [reģistrācijas] atteikumu ar šiem apstākļiem, un pēc tam, saņemot apelācijas sūdzības iesniedzējas rakstveida apsvērumus par šiem apstākļiem, nolemt tos vismaz daļēji izslēgt un pamatot savu lēmumu ar faktiski un konceptuāli atšķirīgu vērtējumu, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju sniegt jebkādus apsvērumus.

Pirmā pamata otrās daļas ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā nevarēja uzskatīt par pietiekami pamatotu Apelāciju pirmās padomes lēmumu attiecībā uz 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, kurā vispār nav precizēti dokumenti, uz kuriem tā vēlas balstīties, kā arī nevarēja nolemt, ka atsaukšanās uz pierādījumiem neesot bijusi nepieciešama, jo Apelāciju pirmā padome esot šķietami pamatojusies uz “secinājumiem, kas izriet no praktiskās pieredzes”. Turklāt faktu un dokumentu, uz kuriem esot balstījies ITSB un Vispārējā tiesa, neprecizitāte ietekmē gan tiesības uz aizstāvību, gan iepriekš minētās Regulas Nr. 40/94 73. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

Saistībā ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Vispārējās tiesas pieļautu minētās Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu. Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz dokumentiem, bija pierādījusi, ka reģistrācijai pieteikto preču zīmi veido ļoti raksturīgu elementu kombinācija, kas to būtiski atšķir no citiem tirgū esošajiem attēliem, Vispārējā tiesa esot vienīgi atkārtojusi neskaidros un vispārīgos noliegumus, ko izvirzīja ITSB, lai noliegtu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei ir jebkāda atšķirtspēja. Vispārējā tiesa, vērtējot preču zīmes atšķirtspēju, esot izmantojusi šaurāku raksturu nekā citu, tradicionālāku preču zīmju gadījumā. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā esot pārkāpta norma par preču zīmes atšķirtspējas konkrētu vērtējumu. Otrkārt, nospriežot, ka lielākā daļa patērētāju neuztver preču zīmes oriģinālo izskatu kā lietderīgu elementu, lai noteiktu attiecīgo dzirkstošo vīnu izcelsmi, bet labprātāk atsaucas uz etiķeti, Vispārējā tiesa esot izslēgusi preces iesaiņojuma formas aizsardzību, lai gan šī iespēja ir skaidri paredzēta minētās regulas 4. pantā.

Sava trešā pamata ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēja sabiedrība norāda uz Vispārējās tiesas pieļautu Regulas Nr. 40/94 7. panta 3. punkta pārkāpumu, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā esot izvirzīta prasība, lai reģistrācijai pieteiktā preču zīme būtu ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā katrā no Savienības dalībvalstīm. Atsakoties atzīt atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā plašā ieinteresēto personu lokā, lai gan tajā pašā laikā atzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas preču zīme bija ieguvusi šādu atšķirtspēju vismaz Spānijas teritorijā, Vispārējā tiesa esot definējusi pārmērīgu un neprecīzu noteikumu, ņemot vērā iepriekš minēto regulu.

(1)  OV 1994, L 11, 1. lpp.

(2)  OV L 78, 1. lpp.