i)

Ciktāl, ja vispār, Eiropas tiesības definē vai noteic jebkādas prasības par maksājumu, kas veicami attiecībā uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma posmiem, raksturu un/vai apmēru; un 2) ciktāl, ja vispār, dalībvalstis var noteikt, kā šādi maksājumi aprēķināmi, atbilstoši a) Padomes Direktīvas 93/104/EK (1) un Direktīvas 2003/88/EK (2) 7. pantam un b) Padomes Direktīvas 2000/79/EK (3) pielikumā esošā Eiropas Nolīguma 3. noteikumam?

ii)

Proti, vai pietiek ar to, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi un/vai saskaņā ar darba devēju un darbinieku noslēgtiem koplīgumiem un/vai līgumiskām vienošanām veiktais maksājums dod iespēju un mudina darbinieku pieprasīt un izmantot šo vārdu vistiešākajā nozīmē savu ikgadējo atvaļinājumu; un vai tas neietver nekādu būtisku risku, ka darbinieks to nedarīs?

iii)

Vai arī tiek prasīts, ka samaksai vai nu a) precīzi jāatbilst darbinieka “parastajai” samaksai, vai arī b) tai ir jābūt vispārīgi pielīdzināmai šai samaksai?

iv)

Vai nozīmīgs ir vērtējums vai salīdzinājums a) samaksa, ko darbinieks būtu nopelnījis konkrētā atvaļinājuma laikā, ja viņš vai viņa būtu strādājis(-usi), nevis izmantojis(-usi) atvaļinājumu, vai b) samaksa, ko viņš vai viņa nopelnīja kādā citā — un ja tā, tad kādā,– laika posmā, kad viņš vai viņa strādāja?

v)

Kā jānosaka “parastā” vai “pielīdzināmā” samaksa apstākļos, kad a) darbinieka atlīdzība darba laikā tiek papildināta, ja un tiktāl, ciktāl viņš vai viņa veic konkrētu darbu; b) pastāv ikgadējais vai cits ierobežojums apmēram, līdz kuram, vai laikam, kurā darbinieks drīkst veikt šo darbu, un šis ierobežojums jau ir pārsniegts vai ir gandrīz pārsniegts laikā (laikos), kad tiek izmantots ikgadējais atvaļinājums, līdz ar to darbiniekam faktiski nebūtu atļauts veikt šo darbu, ja viņš būtu strādājis, nevis devies atvaļinājumā?