1

Ar savu apelācijas sūdzību Éditions Odile Jacob SAS (turpmāk tekstā – “Odile Jacob”) vēlas panākt, ka tiek atcelts Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedums lietā T-279/04 Éditions Jacob/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko minētā tiesa noraidīja tās prasību par Komisijas 2004. gada 7. janvāra Lēmuma 2004/422/EK, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un Eiropas Ekonomikas Zonas līgumu (Lieta COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP) un kurš kopsavilkuma veidā ir publicēts 2004. gada 28. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), atcelšanu.

2

Ar apstrīdēto lēmumu Eiropas Kopienu Komisija ir atļāvusi Lagardère SCA (turpmāk tekstā – “Lagardère”) ar Natexis Banques Populaires SA (turpmāk tekstā – “NBP”) un tās meitassabiedrību Segex SARL (turpmāk tekstā – “Segex”), Ecrinvest 4 SA (turpmāk tekstā – “Ecrinvest 4”), kā arī Investima 10 SAS (turpmāk tekstā – “Investima 10”) starpniecību iegādāties izdevniecības Vivendi Universal Publishing SA (turpmāk tekstā – “VUP”) aktīvus ar nosacījumu, ka Lagardère pilnībā ievēro savas saistības, kas izklāstītas šī lēmuma II pielikumā.

3

Šī lieta ietilpst prasību virknē, ko cēluši dažādi dalībnieki, kas piedalās izdevniecības aktīvu pārdošanā, kuri Eiropā pieder VUP un kuri ir cedēti Lagardère un Wendel Investissement SA (turpmāk tekstā – “Wendel Investissement”), saistībā ar ko ir pasludināts 2012. gada 28. jūnija spriedums lietā C-404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob par piekļuvi dokumentiem attiecīgās koncentrācijas kontroles procedūrā, kā arī saistībā ar lietām par Wendel Investissement kā daļas cedēto aktīvu ieguvējas līgumu, saistībā ar kurām ir pasludināts 2012. gada 6. novembra spriedums apvienotajās lietās C-553/10 P un C-554/10 P Komisija un Lagardère/Éditions Odile Jacob.

4

Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., ar labojumiem OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp., ar labojumiem OV 1998, L 40, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4064/89”), 2. pantā ar virsrakstu “Koncentrāciju novērtēšana” ir paredzēts:

“1.   Koncentrācijas, uz kurām attiecas šī regula, vērtē saskaņā ar šādiem noteikumiem, lai noteiktu, vai tās ir vai nav saderīgas ar kopējo tirgu.

Īstenojot novērtējumu Komisija ņem vērā:

2.   Koncentrācija, kas nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par saderīgu ar kopējo tirgu.

3.   Koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ar atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

[..]”

5

Regulas Nr. 4064/89 3. pantā ar virsrakstu “Koncentrācijas definīcija” ir paredzēts:

“1.   Koncentrācija uzskatāma par izveidojušos, ja:

3.   Šīs regulas izpratnē kontroli veido tiesības, līgumi vai citi līdzekļi, kas vai nu atsevišķi vai visi kopā, ņemot vērā faktiskos vai juridiskos apsvērumus, piešķir iespēju realizēt izšķirošu ietekmi uz uzņēmumu, jo īpaši ar:

4.   Kontroli iegūst personas vai uzņēmumi, kuriem:

5.   Koncentrācija netiek uzskatīta par izveidojušos, ja:

6

Šīs regulas 4. pantā ar virsrakstu “Iepriekšējs paziņojums par koncentrācijām” ir paredzēts:

“1.   Par koncentrācijām Kopienas mērogā, kuras definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai ne vēlāk kā nedēļu pēc nolīguma noslēgšanas, paziņojuma par publisko piedāvājumu vai par kontrolpaketes iegūšanu. Nedēļa tiek skaitīta no brīža, kad notiek pirmais no šiem gadījumiem.

2.   Par koncentrāciju, kas sastāv no apvienošanās 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta panta izpratnē vai kopīgas kontroles 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta panta izpratnē kopīgi jāpaziņo apvienošanās pusēm vai tiem, kas iegūst kopīgo kontroli. Visos pārējos gadījumos paziņošana jāveic personai vai uzņēmumam, kas iegūst kontroli pār visu vai daļu no viena vai vairākiem uzņēmumiem.

[..]”

7

Saskaņā ar minētās Regulas 6. pantu ar virsrakstu “Paziņošanas pārbaude un lietas ierosināšana”:

“1.   Komisija pārbauda paziņojumu tūlīt pēc saņemšanas.

Lēmums, ar ko atzīst, ka koncentrācija ir saderīga, ietver arī visus ierobežojumus, kas ir tieši saistīti ar koncentrāciju un nepieciešami koncentrācijas ieviešanai.

2.   Ja Komisija atklāj, ka pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas, paziņotā koncentrācija vairs neizraisa nopietnas šaubas 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, tā var nolemt paziņot, ka koncentrācija saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu ir saderīga ar kopējo tirgu.

Komisija saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu pieņemtajam lēmumam var pievienot nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecīgie uzņēmumi pilda tās saistības, kuras tie ir uzņēmušies attiecībā uz Komisiju ar mērķi padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu.

[..]”

8

Šīs pašas regulas 7. pantā ar virsrakstu “Koncentrāciju apturēšana” ir paredzēts:

“1.   Koncentrācija, kas definēta 1. pantā, nestājas spēkā vai nu līdz tās paziņošanai vai līdz tam, kad, pamatojoties uz lēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai 8. panta 2. punktu, vai arī uz pieņēmumu saskaņā ar 10. panta 6. punktu, to atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu.

[..]

5.   Jebkura darījuma, kas ir veikts pretrunā ar 1. punktu, spēkā esamība ir atkarīga no lēmuma, kas pieņemts, saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai 8. panta 2. vai 3. punktu, vai no pieņēmuma, saskaņā ar 10. panta 6. punktu.

[..]”

9

Regulas Nr. 4064/89 8. pantā ar virsrakstu “Komisijas tiesības pieņemt lēmumus” ir noteikts:

“[..]

2.   Ja Komisija pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas atklāj, ka paziņotā koncentrācija atbilst 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem un 2. panta 4. punktā minētajos gadījumos [EEK] līguma 85. [panta 3. punktā] noteiktiem kritērijiem, tā pieņem lēmumu, kurā atzīst, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu.

Tā var pievienot savam lēmumam nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu attiecīgo uzņēmumu atbilstību tām saistībām, kuras tie ir uzņēmušies attiecībā uz Komisiju ar mērķi padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu. Lēmumā, kas atzīst, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu, ietver arī ierobežojumus, kas tieši attiecas uz koncentrāciju un ir nepieciešami koncentrācijas ieviešanai.

3.   Ja Komisija atklāj, ka koncentrācija atbilst 2. panta 3. punktā noteiktajam kritērijam vai ja 2. panta 4. punktā minētajos gadījumos tā neatbilst Līguma 85. [panta 3. punktā] noteiktajiem kritērijiem, tā pieņem lēmumu, kurā paziņo, ka koncentrācija nav saderīga ar kopējo tirgu.

4.   Ja koncentrācija ir jau realizēta, Komisija, pieņemot lēmumu saskaņā ar 3. punktu vai ar atsevišķu lēmumu, drīkst pieprasīt uzņēmumu vai apvienoto aktīvu sadalīšanu vai kopīgas kontroles pārtraukšanu vai kādu citu piemērotu darbību, kas atjaunotu efektīvas konkurences apstākļus.

5.   Komisija drīkst atsaukt lēmumu, ko pieņēmusi saskaņā ar 2. punktu, ja:

6.   5. punktā minētajos gadījumos Komisija drīkst pieņemt lēmumu saskaņā ar 3. punktu, nebūdama saistīta ar termiņu, kas minēts 10. panta 3. punktā.”

10

Minētās regulas 10. pantā ar virsrakstu “Termiņi lietas ierosināšanai un lēmumu pieņemšanai” ir paredzēts:

“[..]

2.   Saskaņā ar 8. panta 2. punktu pieņemtie lēmumi attiecībā uz paziņotām koncentrācijām jāpieņem, tiklīdz noskaidrojas, ka 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās nopietnās šaubas ir zudušas, jo īpaši attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas rezultātā, un ne vēlāk kā 3. punktā noteiktajā termiņā.

3.   Neskarot 8. panta 6. punktu, saskaņā ar 8. panta 3. punktu pieņemtie lēmumi attiecībā uz paziņotām koncentrācijām jāpieņem ne vēlāk kā četru mēnešu laikā pēc dienas, kad uzsākta lietvedība.

4.   Izņēmuma gadījumos var apturēt termiņus, kas noteikti 1. un 3. punktā, ja tādu apstākļu dēļ, par kuriem atbildīgs viens no iesaistītajiem uzņēmumiem, Komisijai ar lēmumu, ko pieņem saskaņā ar 11. pantu, ir jāpieprasa informācija vai ar lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 13. pantu, jānorīko pārbaudi.

[..]

6.   Ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vai 8. panta 2. vai 3. punktu attiecīgi 1. un 3. punktā noteiktajos termiņos, tiek uzskatīts, ka koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, neskarot 9. pantu.”

11

Minētās regulas 14. pantā “Sodanaudas” [“Naudas sodi”] ir paredzēts:

“1.   Komisija ar lēmumu var 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām personām, uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām uzlikt [naudas sodu EUR] 1000 līdz 50000 apmērā, ja tīši vai nolaidības rezultātā:

[..]

2.   Komisija ar lēmumu var [uzlikt] naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma 5. panta nozīmē attiecībā uz personām [, kas minētas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā] vai attiecīgajiem uzņēmumiem, kas tīši vai nolaidības dēļ:

[..]”

12

Tiesvedības rašanās fakti, kā tie ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 10.–59. punktā, ir šādi:

13

Ar 2004. gada 24. augusta telefaksu Komisija Odile Jacob pēc tās pieteikuma nosūtīja 2004. gada 30. jūlija lēmumu, ar kuru Komisija atzīst Wendel par tālākpārdodamo aktīvu pārņēmēju.

14

Šo aktīvu ar nosaukumu “Nouvel Editis” nodošana Wendel īpašumā notika 2004. gada 30. septembrī.

15

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2004. gada 8. novembrī Vispārējās tiesas kancelejā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla šo prasību atcelt 2004. gada 30. jūlija lēmumu.

16

Ar 2010. gada 13. septembra spriedumu lietā T-452/04 Éditions Jacob/Komisija (Krājums, II-4713. lpp.) Vispārējā tiesa minēto lēmumu atcēla.

17

Ar 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā T-237/05 Éditions Jacob/Komisija (Krājums, II-2245. lpp.) Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2005. gada 7. aprīļa Lēmumu D(2005) 3286, ar ko bija noraidīts prasītājas pieteikums, kura mērķis bija, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), panākt piekļuvi noteiktiem dokumentiem saistībā ar attiecīgās koncentrācijas kontroles procesu.

18

Ar 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob Tiesa atcēla iepriekš minēto Vispārējās tiesas 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā Éditions Jacob/Komisija un noraidīja Vispārējā tiesā celto prasību atcelt Komisijas 2005. gada 7. aprīļa lēmumu.

19

Ar 2004. gada 8. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

20

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu prasījumu pamatošanai izvirzīja astoņus pamatus, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tos visus noraidīja.

21

Apelācijas sūdzībā Odile Jacob lūdz Tiesu:

22

Komisija lūdz Tiesu:

23

Lagardère lūdz Tiesu:

24

Savā apelācijas sūdzībā Odile Jacob izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot koncentrācijas jēdzienu un kvalificējot turējuma darījumu, proti, darījumu, ar kuru strīdus aktīvi tika nodoti NBP. Otrais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa nav noteikusi juridiskās sekas Komisijas pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem. Trešais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa nav noteikusi juridiskās sekas pamatojuma nesniegšanai. Ceturtais pamats ir par to, ka nav ievēroti atbilstošie kritēriji par dominējošā stāvokļa pastiprināšanos un saistību pienācīgo raksturu.

25

Tā kā divi pirmie pamati pārklājas, tos ir lietderīgi izvērtēt kopā.

26

Odile Jacob ar savu pirmo pamatu norāda, ka, izolēti izvērtējot turējuma shēmu, neņemot vērā visu juridisko struktūru, kuras rezultātā Lagardère ir pārņēmusi kontroli pār strīdus aktīviem, Vispārējā tiesa nav ievērojusi koncentrāciju pārbaudes vispārējo mērķi, kurš ir vērsts uz to, lai saprastu ekonomisko realitāti, kas ir juridisko darbību pamatā. Odile Jacob uzskata, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi visas darbības, kas ietver to, ka pagaidu pircējam tiek uzticēts uzņēmums, pamatojoties uz vienošanos, kurā ir paredzēts, ka notiks tālākpārdošana galapircējam, kas savukārt beigu beigās piešķirs ekskluzīvu vai kopīgu kontroli pār pārdotajiem aktīviem šim galapircējam, šajā gadījumā Lagardère. Izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 4064/89 3. panta 5. punktā, ir jāinterpretē šauri.

27

Odile Jacob pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir piekritusi, ka tiek izveidots uzņēmuma “uzglabāšanas līgums”, uz kuru netiek attiecināta koncentrāciju pārbaude. Šī vienība neesot neatkarīga, jo tā esot Lagardère noteicošajā ietekmē un tās vadībai ir noteikta līgumiska rīcības brīvība. Pārdošanas līgums, kurā ir noteikti uzdevumi un pienākumi, kuri jāveic jaunās vienības akcionāriem un vadībai attiecībā uz Lagardère, nelabvēlīgi ietekmējot iesaistīto personu neatkarību.

28

Komisija un Lagardère uzskata, ka šim pamatam nav juridiskas iedarbības, jo apstrīdētā lēmuma priekšmets neesot bijusi faktu pārbaude, sākot no 2002. gada decembra, bet gan vērtējums par to, vai 2003. gada 14. aprīlī paziņotais darījums saistībā ar Lagardère kontroles iegūšanu pār VUP aktīviem ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tādēļ turējuma shēmas kvalificēšana un kvalificēšanas sekas ir neatkarīgas un neskarot apstrīdētā lēmuma, ar ko tika atļauts darījums ar nosacījumiem, tiesiskumu.

29

Ar savu otro pamatu Odile Jacob norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tajā tiek uzskatīts, ka par to, ka netika paziņota attiecīgā koncentrācija termiņos, kas paredzēti Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā, sankcija ir vienīgi naudas sods, nevis apstrīdētā lēmuma atcelšana. Šāda finanšu sankcija esot piemērojama vienīgi uzņēmumiem, bet nekādā gadījumā par pašas Komisijas pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem. Šim 2003. gada 14. aprīļa paziņojumam, kas iesniegts vairāk nekā četrus mēnešu pēc pārdošanas līguma parakstīšanas, tādējādi sekas esot tādas, ka ir priekšlaicīgi īstenots minētais darījums, neievērojot Regulas Nr. 4064/89 tiesību normas.

30

Vispārējā tiesa neesot paredzējusi juridiskās sekas šiem procesuālajiem pārkāpumiem un līdz ar to esot akceptējusi tiesību akta apiešanu, kas līdzvērtīga tam, ka Komisija nepareizi izmanto pilnvaras; tas ir pretrunā gan Regulas Nr. 4064/89 saturam, gan mērķim. Minēto termiņu neievērošana esot ļāvusi laicīgi neveikt attiecīgās koncentrācijas pārbaudi, mākslīgi apturēt koncentrācijas pārbaudes termiņu un uzreiz veikt samaksu pārdevējam, tādējādi piešķirot konkurētspējas priekšrocību Lagardère attiecībā uz tās konkurentiem.

31

Komisija uzskata, ka otrais pamats ir gan neefektīvs, gan nepamatots.

32

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, kādā ziņā šie apgalvotie procesuālie pārkāpumi var ietekmēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību. Nekas Regulā Nr. 4064/89 neļaujot Komisijai atzīt koncentrāciju par nesaderīgu ar kopējo tirgu sakarā ar apgalvoto procesuālo pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai šo pārkāpumu ir pieļāvusi Komisija vai paziņojošā puse.

33

Ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā ir konstatējusi, ka strīdus aktīvu turējuma shēmas kvalifikācijai katrā ziņā nav nekādas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

34

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 164. punktā secināja, ka katrā ziņā, pat pieņemot, ka attiecīgā turējuma shēma ļāva Lagardère 2002. gada decembrī iegūt ekskluzīvu vai kopā ar NBP kontroli pār strīdus aktīviem, šāds apstāklis nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, un noraidīja pamatu kā neefektīvu.

35

Šajā Vispārējās tiesas secinājumā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

36

Odile Jacob prasība ir vērsta vienīgi uz to, lai atceltu apstrīdēto lēmumu, ar kuru Komisija ir atzinusi attiecīgo koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu.

37

Pat pieņemot, ka darījumi, kas veikti 2002. gada decembrī, ļāva Lagardère jau šajā laikā iegūt ekskluzīvu vai kopā ar NBP kontroli pār strīdus aktīviem, šiem apstākļiem nebūtu citu seku kā to, ka tiek konstatēts kavējums, ar kādu ir paziņota attiecīgā koncentrācija, vai eventuāli, gluži kā to ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā spriedums 154. punktā, ka tiek konstatēts, ka ir priekšlaicīgi, kas nav atļauts Regulā Nr. 4064/89, īstenota minētā koncentrācija.

38

Lai gan šādas konstatācijas var izraisīt to, ka tiek noteiktas minētajā regulā paredzētās sankcijas, tostarp naudas sods saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai 2. punktu, tās nevar izraisīt to, ka tiek atcelts apstrīdētais lēmums, jo tām nav nekādas ietekmes uz attiecīgās koncentrācijas saderīgumu ar kopējo tirgu.

39

Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 4064/89 7. panta 5. punktā ir paredzēts, ka jebkura darījuma, kas esot īstenots pirms tā paziņošanas un pirms tā atzīšanas par saderīgu ar kopējo tirgu, tiesiskums ir atkarīgs no lēmuma, kuru Komisija pieņem pēc paziņojuma izvērtēšanas vai padziļinātas pārbaudes procedūras. Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 47. punkta, Komisija ar apstrīdēto lēmumu ir atļāvusi attiecīgo koncentrāciju ar noteiktiem nosacījumiem.

40

Līdz ar to, lai Vispārējā tiesa varētu spriest par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, nebija nepieciešams izvērtēt, vai Lagardère ir ieguvusi ekskluzīvu vai kopīgu ar NBP kontroli pār strīdus aktīviem attiecīgās koncentrācijas rezultātā. Vispārējās tiesas konstatācijas šajā jautājumā tādējādi ir jāuzskata par veiktām pilnības labad.

41

Ir jāpiebilst, ka visi apelācijas sūdzības iesniedzējas pamati un argumenti attiecas uz turējuma shēmas eventuālajām sekām un līdz ar to arī ir neefektīvi.

42

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā neefektīvs un otrais pamats kā nepamatots.

43

Odile Jacob uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jānosaka sods par pamatojuma nesniegšanu saistībā ar turējuma shēmas kvalificēšanu apstrīdētajā lēmumā.

44

Vispārējā tiesa, akceptējot, ka nav nekāda pienākuma norādīt pamatojumu, Komisijai piemērojot izņēmumu no obligātajām Regulas Nr. 4064/89 tiesību normām, esot pieļāvusi vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Lagardère tādējādi esot bijusi labvēlīgākā stāvoklī nekā tās konkurenti, kuri ir piedalījušies strīdus aktīvu pārdošanā; tādējādi ir ticis pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz dalībniekiem saistībā ar šo aktīvu pārdošanas piedāvājumu. Komisija neesot drīkstējusi atkāpties no savas parastās lēmumu pieņemšanas prakses koncentrāciju pārbaudes jomā, nesniedzot pamatojumu, jo nesniegšanas gadījumā tiek pārkāpts tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips.

45

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nekādā ziņā nav pierādījusi, kādā ziņā apstrīdētais lēmums, kā arī pārsūdzētais spriedums ir nepietiekami pamatoti saistībā ar turējuma shēmu. Katrā ziņā Komisija norāda, ka jautājumiem par turējuma shēmas kvalifikāciju nav nekādas ietekmes uz apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu. Lai kāda arī būtu turējuma shēmas kvalifikācija, esot neapstrīdams, ka attiecīgā koncentrācija, kura tika paziņota 2003. gada 14. aprīlī, patiešām ir koncentrācija un ka tādējādi Komisijai neesot jāspriež vai jāsniedz paskaidrojumi par pašu turējuma shēmu. Viss pārējais Vispārējās tiesas pamatojums esot sniegts pilnības labad un nevarot tikt izvirzīts, lai atspēkotu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu.

46

Apgalvojot, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jānosaka sods par pamatojuma nenorādīšanu saistībā ar turējuma shēmas kvalifikāciju apstrīdētajā lēmumā, Odile Jacob argumenti balstās uz premisu, saskaņā ar kuru šai turējuma shēmas kvalificēšanai būtu bijusi ietekme uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

47

Tomēr no šī sprieduma 37.–40. punkta izriet, ka turējuma shēmas kvalificēšanai nav ietekmes uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

48

Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, sagatavojot tiesību aktu, Eiropas Savienības iestādēm nav jāizsaka viedoklis par acīmredzami otršķirīgiem apstākļiem vai jāatspēko potenciāli iebildumi. Papildus tam lēmuma pamatojuma precizitātes pakāpe ir jāsamēro ar materiālajām iespējām un tehniskajiem apstākļiem vai termiņu, kādā tas ir jāpieņem. Tādējādi Komisija nepārkāpj savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja, izpildīdama uzņēmumu koncentrācijas kontroles pilnvaras, tā savā lēmumā neiekļauj precīzu pamatojumu attiecībā uz vērtējumu par zināmu skaitu koncentrācijas aspektu, kas tai šķiet acīmredzami neatbilstoši, nenozīmīgi vai skaidri otršķirīgi koncentrācijas novērtēšanai (skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Kad Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu, koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu, prasība norādīt pamatojumu ir izpildīta, ja šajā lēmumā ir skaidri norādīti iemesli, kādēļ Komisija uzskata, ka attiecīgā koncentrācija, vajadzības gadījumā pēc attiecīgo uzņēmumu iesniegtajiem grozījumiem, nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, 168. punkts).

50

Šajos apstākļos no pārsūdzētā spriedums 234.–240. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, balstoties uz apstrīdētā lēmuma 6., 7. un 989.–1003. apsvērumu, ir izvērtējusi minētā lēmuma pamatojumu un secinājusi, ka tas ir pamatots.

51

Ievērojot iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

52

Ceturtajam pamatam, kas izriet no vairākām apgalvotām kļūdām attiecīgās koncentrācijas analīzē, ir divas daļas.

53

Odile Jacob uzskata, ka, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Éditis likvidēšanai nav nekādas ietekmes uz attiecīgās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, neesot atbilstoši izvērtējusi dominējošā stāvokļa izveidošanos vai pastiprināšanos attiecīgajā tirgū. Viena no diviem uzņēmumiem likvidēšanas gadījumā, kuri veido nedominējošu duopolu tirgū, Vispārējā tiesa nevarēja principā izslēgt, ka viena no diviem konkurentiem, kas darbojas šajā tirgū, pavājināšanās var izraisīt otra konkurenta dominējošā stāvokļa izveidošanos vai pastiprināšanos. Līdz ar to Vispārējai tiesai būtu bijis jāņem vērā Éditis likvidēšanas ietekmi uz dominējošā stāvokļa izveidošanos.

54

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav nekādā veidā noformulējusi tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru principā ir izslēgts, ka viena no diviem konkurentiem novājināšanās izraisa dominējošā stāvokļa rašanos. Vispārējā tiesa esot vienīgi atgādinājusi, ka atbilstošais kritērijs ir dominējošā stāvokļa rašanās vai pastiprināšana un ka likvidēšanas jēdziens, kas ir pārāk plašs termins, pats par sevi nav pietiekams kritērijs, lai identificētu dominējošā stāvokļa izveidošanos vai pastiprināšanos, kas ir visu elementu rezultāts. Vispārējā tiesa tādējādi esot pamatoti analizējusi Éditis konkurētspējas spiediena pastāvēšanas iespēju pēc tālākpārdoto aktīvu pārdošanas.

55

Lagardère uzskata, ka nav iespējams ņemt vērā uzņēmuma likvidēšanu saistību ietvaros, lai novērtētu dominējošo stāvokli. Pirmajā stadijā Komisijai būtu bijis jāizvērtē, vai paziņotā koncentrācija rada vai pastiprina dominējošo stāvokli, kas var traucēt konkurencei. Šajā stadijā pušu piedāvātās saistības netiekot ņemtas vērā un paziņotā koncentrācija tiekot izvērtēta kopumā. Vienīgi otrajā un trešajā stadijā, proti, pēc tam, Komisija izvērtējot, vai saistības var atrisināt identificētās konkurences problēmas un vai šīs saistības esot patiešām izpildītas. Līdz ar to apgalvotā uzņēmuma likvidēšana izrietot no saistību analīzes un tai neesot nozīmes potenciālā dominējošā stāvokļa izvērtēšanas stadijā.

56

Par saistību piemērotības novērtējumu, kas ļāvis ar nosacījumiem atļaut attiecīgo koncentrāciju, Odile Jacob, pirmkārt, uzskata, ka Vispārējai tiesai nav jāņem vērā nepieciešamība atjaunot un attīstīt efektīvu konkurenci. Vispārējā tiesa, balstoties tikai uz saistību tekstu, kurš paredz vienīgi alternatīvu starp konkurences saglabāšanu “vai” attīstību, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šie nosacījumi ir kumulatīvi, gluži kā tas ir norādīts Regulas Nr. 4064/89 preambulas 13. apsvērumā. Ne tikai efektīvas konkurences līmenis kopējā tirgū nevarot būt zemāks par to, kas pastāvēja pirms koncentrācijas, bet arī tirgus struktūrai būtu jāļauj neilgā laikā notikt šī konkurences līmeņa efektīvam pieaugumam.

57

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot pienācīgi izvērtējusi tālākpārdoto aktīvu pārņēmēja spēju saglabāt efektīvu konkurenci. Odile Jacob uzskata, ka finanšu pārņēmējam, kuram nav pieredzes attiecīgajā tirgū un kura komandas var tikt mainītas, nav spējas saglabāt un attīstīt konkurenci saistībā ar attiecīgo izdevējdarbību. Līdz ar to Éditis esot strukturāli novājināts un Vispārējā tiesa, nesodot Komisiju par to, ka tā nav pieprasījusi [atbilstošu] sākotnējo pārņēmēju, esot pieļāvusi tādu kļūdu tiesību piemērošanā, kura var likt atcelt attiecīgo koncentrāciju.

58

Attiecībā uz saistību efektivitāti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pareizi iztirzātas sekas, kas saistītas ar preču zīmju portfeli un attiecīgās koncentrācijas konglomerāta efektu, taču tiesa neesot pārliecinājusies, vai Lagardère ierosinātās saistības juridiskā ziņā bija pietiekamas. Tādējādi Vispārējā tiesa esot izmantojusi “fragmentāru” pieeju, saskaņā ar kuru ir tikusi novērtēta pārklāšanās katrā atsevišķā tirgū, bet nav tikusi ņemta vērā darījuma iedarbība uz visiem konkrētajiem tirgiem globālākā mērogā, kā Tiesa bija darījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala.

59

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pamatotu ceturto pamatu, balstās uz nepareizu premisu. Komisijas paziņojumā par veicamajiem korektīvajiem pasākumiem saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 447/98 (OV 2001, C 68, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par korektīvajiem pasākumiem”) esot vienīgi prasīta konkurences “atjaunošana” vai “saglabāšana”, lai šie līdzekļi varētu nodrošināt to, ka konkurences līmenis, kas pastāvēja pirms attiecīgās koncentrācijas, tiek saglabāts vai atjaunots. Tomēr runa neesot par šī konkurences līmeņa uzlabošanu tirgus inženierijas vai ekonomikas plānošanas ziņā.

60

Saistībā ar tālākpārdoto aktīvu pārņēmēja spēju Komisija norāda, ka ar šo argumentu faktiski tiek apstrīdēta faktu analīze, ko veikusi Vispārējā tiesa. Katrā ziņā potenciālais konkurents neesot nekas vairāk kā tirgus dalībnieks, kas vēl nav konkurents attiecīgajā tirgū, bet kuram ir līdzekļi un motivācija tajā ienākt. Šajā lietā Éditis esot autonoms uzņēmums, kuram ir visi aktīvi, kas nepieciešami, lai kļūtu par konkurentu attiecīgajā tirgū, proti, 80 % no strīdus aktīviem, kā arī savas pārvaldes, vadības un loģistikas struktūras. Vispārējā tiesa esot pamatoti uzskatījusi, ka finanšu pārņēmējam obligāta nebija nepieciešamā pieredze, jo tas varēja izmantot pašreizējos Éditis vadītājus.

61

Pakārtoti Komisija norāda, ka situācija šajā lietā skaidri atšķiras no situācijām, kurās sākotnējo pārņēmēju ir izvēlējusies Komisija. Šajā pēdējā gadījumā runa esot par situācijām, kurās pārdotie aktīvi paši par sevi nav dzīvotspējīgs tirgus dalībnieks, bet tomēr tādi varētu būtu pārņēmēja dēļ. Tomēr tā tas neesot attiecīgās koncentrācijas gadījumā, kurā Éditis esot dzīvotspējīgs tirgus dalībnieks, kurš aktīvi darbojas attiecīgajos tirgos un kuram ir visi nepieciešamie resursi, lai konkurētu ar Lagardère. Odile Jacob arguments par nedominējošā duopola specifiskumu neesot atbilstošs, jo šis elements neesot viens no kritērijiem, kas izklāstīti paziņojumā par korektīvajiem pasākumiem, saistībā ar galīgā pārņēmēja izvēli.

62

Saistībā ar Lagardère saistību juridiski pienācīgo raksturu Komisija uzsver, ka preču zīmju un tirgus daļu aktīvu, kas iepriekš piederēja VUP, ļoti ierobežotais perimetrs, kuru saglabā Lagardère saskaņā ar savām saistībām, izslēdz to, ka šo pozīciju pievienošana Lagardère pozīcijām pirms attiecīgās koncentrācijas radīs portfeļa efektu vai konglomerāta efektu. Preču zīmju apmērs, kā arī stāvokļi dažādos izdevniecību tirgos, kuri Lagardère piederēja pirms koncentrācijas, nevarot tikt būtiski palielināti sakarā ar saglabāto strīdus aktīvu pievienošanu, jo Éditis preču zīmju apmērs un tirgus daļas pēc saistībām frankofonajos tirgos būtībā esot līdzīgs tam, kas piederēja VUP pirms koncentrācijas.

63

Lagardère uzsver, ka Regulā Nr. 4064/89 nav nevienas tiesību normas, kurā ir norādīts, ka koncentrācijai vai saistībām, kas no tās izriet, obligāti ir jāizraisa pastāvošās konkurences līmeņa paaugstināšanās. Nevarot tikt pieprasīts, lai šīs saistības ļautu attīstīt konkurenci tā, ka tiek pārsniegta sākotnējā konkurences situācija.

64

Lagardère uzskata par nepieņemamiem argumentus par tālākpārdoto aktīvu pārņēmēja izvēles nosacījumu apstiprināšanu.

65

Attiecībā uz Lagardère saistībām un jautājumu par jebkādu tirgus daļu pievienošanas attiecīgo tirgus kopumam nepieļaušanu Lagardère norāda, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, pamatojoties uz faktu vērtējumu, ka šīs saistības faktiski izraisa to, ka tiek pietiekami samazināta jaunās vienības ietekme un tiek būtiski samazināts “sortimenta efekta” potenciāls. Saistības, kurām tādējādi ir piekrists, līdz ar to esot pienācīgas.

66

Saistībā ar ceturtā pamata pirmo daļu ir jānorāda, ka Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. un 3. punkts nosaka Komisijai uzdevumu nodrošināt, ka koncentrācijas, kas ir pakļautas tās kontrolei, nerada vai nepastiprina dominējošo stāvokli, kura sekas būtu tādas, ka tiek būtiski traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā.

67

Līdz ar to Komisijai nav, pretēji tam, ko vēlas norādīt apelācijas sūdzības iesniedzēja, jāizveido perfektas konkurences sistēma un tirgus dalībnieku vietā jāizlemj, kam ir jādarbojas tirgū.

68

Komisijai saskaņā ar minētās regulas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāņem vērā nepieciešamība saglabāt un attīstīt efektīvu konkurenci kopējā tirgū. Runa ir par prasību, kura ir būtisks elements vērtējumā, kas jāveic Komisijai, bet tā nevar grozīt noteikumu, kas definēts minētā panta 2. punktā.

69

Saistībā ar apgalvoto Éditis likvidēšanu, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas nostājai, Vispārējā tiesa nav principā izslēgusi, ka viena no diviem uzņēmumiem, kuri veido nedominējošu duopolu tirgū, pavājināšanās likvidēšanas dēļ var izraisīt to, ka tiek radīts vai pastiprināts otra uzņēmuma dominējošais stāvoklis.

70

No pārsūdzētā sprieduma 285.–287. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi konstatējusi, ka strīdus aktīvu, kas ir 60 % no VUP kopējā apgrozījuma, tālākpārdošana un tas, ka Lagardère saglabā atlikušos strīdus aktīvus, proti, attiecīgo pušu sākotnējo stāvokļi dažādajos skartajos nozaru tirgos pats par sevi nebija pietiekams iemesls, lai noteiktu, vai koncentrācija radīja vai pastiprināja dominējošo stāvokli, kura sekas ir būtiska efektīvas konkurences traucēšana kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā.

71

Visbeidzot ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 290. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Éditis likvidēšana nav pamatota, un pārsūdzētā sprieduma 293. punktā tā piebilda, ka katrā ziņā Nouvel Éditis konkurētspēja ir atkarīga no tālākpārdoto aktīvu pārņēmēja spējas uzturēt un attīstīt efektīvu konkurenci. Vienīgi tas, ka Éditis esot likvidēts, pats par sevi nav kritērijs, lai konstatētu tās potenciālo pavājināšanos tirgū.

72

Tādēļ ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

73

Saistībā ar ceturtā pamata otro daļu ir jānorāda, ka Odile Jacob nevar pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, izvērtējot saistības sakarā ar finanšu pārņēmēja spēju.

74

Saistībā ar tālākpārdoto aktīvu pārņēmēja izvēli ir jānorāda, ka Komisijai pašai nav jāizvēlas pārņēmējs, kas varētu teorētiski apmierināt perfektas konkurences optimālos nosacījumus konkrētā tirgū.

75

No paziņojuma par korektīviem pasākumiem 49. punkta izriet, ka, lai garantētu saistību, kurām ir piekrists, efektivitāti, pārdošana pārņēmējam ir pakārtota tam, ka Komisija to iepriekš apstiprina.

76

Līdz ar to Komisijai ir vienīgi iespēja akceptēt vai neakceptēt pārņēmēju, kas tai ir piedāvāts, un pārbaudīt saskaņā ar paziņojuma par korektīviem pasākumiem 49. punktu, vai tas ir dzīvotspējīgs esošs vai potenciāls konkurents, kurš ir neatkarīgs un nav saistīts ar pusēm un kuram pieder finanšu resursi, ir pierādīta kompetence, un kuram ir stimuls uzturēt un attīstīt nodalīto uzņēmumu kā aktīvu konkurētspējīgu spēku konkurencē ar pusēm.

77

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 341.–343. punktā ir uzskatījusi, ka tālākpārdoto aktīvu pārņēmējs atbilst kritērijiem, kas izklāstīti Lagardère saistību 10. punktā.

78

Turklāt, pat ja finanšu pārņēmējam nav iepriekšējas pieredzes attiecīgajā tirgū, tas var saglabāt pārdotās vienības esošos vadītājus vai pat pievienot citas kompetences, kas pieejamas attiecīgajā nozarē.

79

Saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa neesot analizējusi tālākpārdoto aktīvu sākotnējā pārņēmēja nominēšanas nosacījumus, Odile Jacob apgalvo, ka šo aktīvu dzīvotspēja ir atkarīga no pārņēmēja identitātes, ciktāl tam ir jābūt vismaz tikpat efektīvam konkurentam kā Lagardère, lai izvairītos no tā, ka duopola līdzsvara nenovēršamā izjaukšana neizraisa jaunas vienības dominējošā stāvokļa rašanos.

80

Ir jānorāda, gluži kā to ir darījusi Vispārējā tiesa, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepierāda, kādā ziņā šajā lietā bija jānominē sākotnējais pārņēmējs.

81

Paziņojuma par korektīviem pasākumiem 20. punktā ir paredzēts, ka pastāv gadījumi, kad aktīvu pārdošanas dzīvotspēja ir atkarīga no pārņēmēja personības. Šādā gadījumā Komisija apvienošanos neapstiprina, ja vien puses neapņemas nepabeigt paziņoto darbību pirms saistoša pārdošanas līguma noslēgšanas ar sākotnējo pārņēmēju, ko apstiprinājusi Komisija.

82

Gluži kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 290.–291. punktā, Éditis ir dzīvotspējīgs tirgus dalībnieks, kas darbojas attiecīgajos tirgos un kam ir visi nepieciešamie resursi, lai konkurētu ar Lagardère. Tādējādi, lai saglabātu aktīvu dzīvotspēju, nebija nepieciešama sākotnējā pārņēmēja nominēšana.

83

Visbeidzot saistībā ar pēdējo argumentu par Lagardère saistību pienācīgo raksturu sakarā ar Komisijas veiktajām konstatācijām par portfeļa efekta un konglomerāta efekta pastāvēšanu ir pietiekami norādīt, ka šis arguments jau ir ticis izvirzīts pirmajā instancē, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 296.–300. punkta un kā to Vispārējā tiesa ir izanalizējusi minētā sprieduma 302.–321. punktā.

84

Odile Jacob, izmantojot apgalvotās kļūdas tiesību piemērošanā aizsegu, faktiski mēģina apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu.

85

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kas ir tiesīga, no vienas puses, konstatēt faktus – izņemot gadījumu, kad šo konstatāciju materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, – un, no otras puses, veikt šo faktu novērtējumu. Tādējādi faktu novērtējums nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts Tiesas kontrolei, izņemot gadījumu, kad iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti (tostarp skat. 2012. gada 3. maija spriedumu lietā C-289/11 P Legris Industries/Komisija, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā lietā Odile Jacob nebalstās ne uz apgalvojumiem par Vispārējās tiesas konstatēto faktu nepareizību, kas izriet no lietas materiāliem, ne uz minētajā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd vērtējumu kā tādu, kuru Vispārējā tiesa veikusi saistībā ar faktiem, pierādījumiem un ar tiem saistītajiem argumentiem, un tādējādi faktiski iebilst pret Vispārējās tiesas analīzi par Komisijas līdzekļu atbilstību saistībā ar attiecīgās koncentrācijas portfeļa efektu un konglomerāta efektu pēc pārdošanas, kurai piekritusi Lagardère.

87

Tādēļ ir jāuzskata, ka šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams apelācijas stadijā.

88

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

89

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

90

Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācija ir nepamatota, Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu un 190. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas procesam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Odile Jacob spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija, kā arī Lagardère ir prasījušas piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: