—

Refcomp SpA vārdā – P. Pedone un A. Musella, advokāti,

—

Axa Corporate Solutions Assurance SA vārdā – B. Soltner, advokāts,

—

Emerson Network vārdā – A. Bénabent, advokāts,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, kā arī B. Beaupère-Manokha un N. Rouam, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un F. Wannek, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A.-M. Rouchaud-Joët, pārstāve,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”) 23. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Refcomp SpA (turpmāk tekstā – “Refcomp”) un Axa Corporate Solutions Assurance SA (turpmāk tekstā – “Axa Corporate”), Axa France IARD, Emerson Network (turpmāk tekstā – “Emerson”) un Climaveneta SpA (turpmāk tekstā – “Climaveneta”), kura mērķis ir panākt, ka Francijas tiesās tiek atzīta prasītāja pamatlietā kā ražotāja atbildība, kaut gan pēdējais minētais atsaucas uz klauzulu, kas jurisdikciju piešķir Itālijas tiesām.

3

Kā izriet no regulas preambulas 2. apsvēruma, tās mērķis ir “noteikum[u] par tiesību aktu pretrunām civillietās un komerclietās apvienošan[a]”.

4

Minētās regulas preambulas 11. apsvērumā ir noteikts, ka “jurisdikcijas normām vajadzētu būt skaidri paredzamām, un tām jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils, un jurisdikcijai vienmēr ir jābūt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru”.

5

Regulas 5. panta 1. punktā, kas ir ietverts II nodaļas, kas attiecas uz jurisdikciju, 2. iedaļā ar virsrakstu “Īpašā jurisdikcija”, ir paredzēts noteikums par īpašo jurisdikciju, saskaņā ar kuru lietās, kas attiecas uz līgumiem, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā.

6

Regulas 23. panta, kas ir ietverts minētās II nodaļas 7. iedaļā ar virsrakstu “Jurisdikcijas atlikšana”, 1. punktā ir noteikts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

7

Doumer SNC (turpmāk tekstā – “Doumer”), kas ir darbu izpildītājs, veica remontdarbus ēku kompleksā, kurš atrodas Kurbevuā [Courbevoie] (Francija). Šī sabiedrība ir apdrošināta sabiedrībā Axa Corporate, kuras juridiskā adrese ir Parīzē (Francija).

8

Veicot šos darbus, tika uzstādīti gaisa kondicionēšanas ierīču komplekti. Šie komplekti ir aprīkoti ar kompresoriem, ko ir ražojusi Refcomp, kuras juridiskā adrese ir Itālijā, ko tai nopirkusi un uzstādījusi Climaveneta, kuras juridiskā adrese arī ir Itālijā, ko pēc tam Doumer pārdevusi sabiedrība Liebert, kuras tiesības ir pārņēmusi Emerson. Šī pēdējā minētā sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Francijā, ir apdrošināta sabiedrībā Axa France IARD, kuras juridiskā adrese arī ir Francijā.

9

Tā kā uzstādītajā gaisa kondicionēšanas sistēmā radās traucējumi, ekspertīzē tika konstatēts, ka šie traucējumi ir radušies kompresoru ražošanas brāķa dēļ.

10

Tā kā Axa Corporate pārņēma Doumer tiesības, kam tā izmaksāja atlīdzību, tā vērsās Tribunal de grande instance de Paris, ceļot prasību pret ražotāju Refcomp, montētāju Climaveneta un pārdevēju Emerson, lai panāktu, ka tiem tiek piespriests solidāri atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

11

Refcomp apstrīdēja Tribunal de grande instance de Paris jurisdikciju, atsaucoties uz klauzulu, kas jurisdikciju piešķir Itālijas tiesām un kas ietverta starp to un Climaveneta noslēgtajā līgumā.

12

Ar 2007. gada 26. janvāra rīkojumu Tribunal de grande instance de Paris tiesnesis, kas sagatavoja lietu izskatīšanai, noraidīja iebildumus par jurisdikcijas neesamību, kurus bija izvirzījusi Refcomp, kas šo lēmumu pārsūdzēja.

13

Ar 2008. gada 19. decembra spriedumu Cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] apstiprināja Refcomp izvirzītās iebildes par jurisdikcijas neesamību noraidījumu. Tā atzina, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, par ko vienojies ražotājs un pārdevējs starpnieks, nevar atsaukties attiecībā uz apdrošinātāju, kurš ir pārņēmis pārpircēja tiesības, jo, pirmkārt, regulā paredzētie noteikumi par īpašo jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem, nav piemērojami strīdos starp preces pārpircēju un ražotāju, jo šādi strīdi ir saistīti ar kaitējumu (deliktu), un, otrkārt, attiecīgajai klauzulai, par ko ir vienojušās sākotnējā līguma puses, nav piekritis pārpircējs.

14

Pēc Refcomp apelācijas sūdzības saņemšanas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Formulējot savus jautājumus, iesniedzējtiesa norāda, ka tie iekļaujas “Kopienu ietvaros noslēgtajā līgumu ķēdē”. Lai precizētu šo jautājumu apmēru un tādējādi uz tiem sniegtu noderīgu atbildi, ir jānorāda, ka šāds gadījums, kā tas izriet no lietas materiāliem, ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz secīgiem līgumiem, ar ko tiek nodotas īpašuma tiesības un kas noslēgti starp uzņēmējiem, kuri ir reģistrēti dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

16

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 22. punktā, no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka šie jautājumi ir saistīti ar to, ka valsts tiesībās pastāv noteikums, saskaņā ar kuru, lai gan līgumiem parasti ir relatīva ietekme, jo tie ir saistoši tikai pusēm, kas tos ir parakstījušas, no šī principa tomēr ir viens izņēmums gadījumā, ja tiek nodotas īpašumtiesības, jo īpašumtiesības uz pārdoto preci tiek nodotas visiem turpmākajiem attiecīgās preces pircējiem, turklāt kopā ar visiem papildu elementiem. Viens no šiem papildu elementiem ir preces pārpircēja tiesības pieprasīt atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no preces neatbilstības, gan no tiešā pārdevēja, gan no jebkura starpnieka, kurš ir pārdevis preci, vai no tās ražotāja.

17

Šajā kontekstā, pirmkārt, attiecībā uz to, vai regulas 23. pants ir piemērojams pamatlietā aplūkojamajiem faktiem, ir jānorāda, ka saskaņā ar tā 1. punktu principā pietiek, ka vienai pusei ir domicils dalībvalstī un ka klauzula nosaka kādas dalībvalsts tiesas jurisdikciju, un šajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti. Turklāt ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotajām tiesiskajām attiecībām piemīt starptautisks raksturs. Tādējādi Regulas 23. pants ir piemērojams šīs lietas faktiskajiem apstākļiem.

18

Otrkārt, attiecībā uz interpretāciju, kāda sniedzama prejudiciālajos jautājumos paredzētajiem regulas noteikumiem, vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl regula dalībvalstu attiecībās aizstāj 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kas grozīta ar vēlāk pieņemtajām konvencijām, kuras attiecas uz jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesas sniegtā interpretācija saistībā ar minētās konvencijas noteikumiem ir attiecināma arī uz regulas noteikumiem, ja šo instrumentu noteikumus var kvalificēt kā līdzvērtīgus (it īpaši skat. 2012. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-133/11 Folien Fischer un Fofitec, 31. punkts.

19

Tas attiecas uz minētās konvencijas 17. panta pirmo daļu un regulas 23. panta 1. punktu, kas ir formulēti gandrīz identiski.

20

Tā tas ir arī gadījumā, kas ir saistīts ar jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem” regulas 5. panta 1. punkta nozīmē, jo šajā tiesību normā izdarītie grozījumi attiecas tikai uz sasaistes kritēriju, kas ir izvēlēts, lai noteiktu kompetento tiesu attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, pārējā daļā atstājot nemainīgu attiecīgā Briseles konvencijas noteikuma būtību (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch, Krājums, I-3327. lpp., 48.–57. punkts).

21

Attiecībā uz interpretācijas metodi, kurai jādod priekšroka saistībā ar šīm divām tiesību normām, Tiesa attiecībā uz Briseles konvencijas 17. panta pirmo daļu ir norādījusi, ka, ņemot vērā šīs konvencijas mērķus un vispārējo uzbūvi, kas ir arī regulas mērķi un vispārējā uzbūve, un lai nodrošinātu vienveidīgu šī instrumenta piemērošanu, ir svarīgi šajā tiesību normā paredzēto jēdzienu “vienošanās, kas piešķir jurisdikciju” interpretēt nevis kā vienkāršu atsauci uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām, bet gan kā patstāvīgu jēdzienu (skat. 1992. gada 10. marta spriedumu lietā C-214/98 Powell Duffryn, Recueil, I-1745. lpp., 13. un 14. punkts).

22

Līdzīgu iemeslu dēļ Tiesa ir atzinusi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta nozīmē arī ir interpretējams autonomi (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Handte, 10. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Lūgtā interpretācija iesniedzējtiesai ir jāsniedz, ņemot vērā šos apsvērumus.

24

Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai regulas 23. pants ir interpretējams tādējādi, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir ietverta starp preces ražotāju un tās pircēju noslēgtajā līgumā, var atsaukties attiecībā uz pārpircēju, kurš pēc vairākiem starp dažādās dalībvalstīs dibinātām pusēm secīgi noslēgtiem līgumiem, ar ko tiek nodotas īpašuma tiesības, ir ieguvis šo preci un vēlas celt prasību, lai sauktu pie atbildības ražotāju.

25

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamības nosacījumiem regulas 23. panta 1. punktā būtībā ir paredzēti formas nosacījumi un ir minēts tikai viens nosacījums pēc būtības, kas ir saistīts ar klauzulas priekšmetu, kuram ir jāattiecas uz konkrētām tiesiskajām attiecībām. Tādējādi šīs tiesību normas formulējumā nav precizēts, vai jurisdikcijas noteikšanas klauzulu ārpus līgumslēdzēju pušu loka var attiecināt arī uz trešo personu, kas ir vēlāk noslēgta līguma puse un ir pilnībā vai daļēji pārņēmusi kādas sākotnējā līguma puses tiesības un pienākumus.

26

Regulas 23. panta 1. punktā tomēr ir skaidri norādīts, ka tās piemērošanas jomā ietilpst tikai gadījumi, kad puses ir “vienojušās” par tiesu. Kā tas izriet no regulas preambulas 11. apsvēruma, tieši šī pušu saskaņotā griba attaisno prioritāti, kas atbilstoši pušu gribas autonomijas principam piešķirta tādas tiesas izvēlei, kas nav tā, kurai būtu bijusi jurisdikcija saskaņā ar regulu.

27

Turklāt Tiesa attiecībā uz Briseles konvencijas 17. panta pirmo daļu ir atzinusi, ka, jurisdikcijas noteikšanas klauzulas spēkā esamību padarot atkarīgu no pušu “vienošanās” esamības, šī tiesību norma uzliek tiesai, kas izskata strīdu, pienākumu pārbaudīt, pirmkārt, vai par klauzulu, ar ko tai ir piešķirta jurisdikcija, puses faktiski ir panākušas vienošanos (1997. gada 20. februāra spriedums lietā C-106/95 MSG, Recueil, I-911. lpp., 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi regulas 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāpat kā Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas mērķis ieinteresēto personu vienošanās esamība ir viens no šīs tiesību normas mērķiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā MSG, 17. punkts, un 1999. gada 16. marta spriedumu lietā C-159/97 Castelletti, Recueil, I-1597. lpp., 19. punkts).

29

No tā izriet, ka līgumā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula principā var radīt sekas tikai attiecībās starp pusēm, kas ir piekritušas šī līguma noslēgšanai. Lai uz klauzulu varētu atsaukties attiecībā uz trešo personu, principā ir nepieciešams, ka tā klauzulai ir piekritusi.

30

Nosacījumi un formas, atbilstoši kuriem var uzskatīt, ka trešā persona ir piekritusi līgumā ietvertajai jurisdikcijas noteikšanas klauzulai, var atšķirties atkarībā no sākotnējā līguma rakstura.

31

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka tiek uzskatīts, ka akcionārs, kas pievienojas sabiedrības statūtiem, ir piekritis tajā ietvertajai jurisdikcijas noteikšanas klauzulai, jo šī pievienošanās gan akcionāra un sabiedrības starpā, gan pašu akcionāru starpā rada attiecības, kuras ir jāuzskata par līgumattiecībām (šajā ziņā attiecībā uz Briseles konvencijas 17. pantu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Powell Duffryn, 16.–19. punkts).

32

Tomēr šo judikatūru nevar attiecināt uz attiecībām starp preces, kas nopirkta no starpnieka, pārpircēju, no vienas puses, un šīs preces ražotāju, no otras puses. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka šīs attiecības neietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta nozīmē. Tā saistībā ar prasību, ko ir cēlis preces pārpircējs, lai pie atbildības sauktu tās ražotāju, ir atzinusi, ka starp pārpircēju un ražotāju nepastāv nekāda līgumiska saikne, jo tas nav uzņēmies nekādu līgumiska rakstura pienākumu attiecībā pret pārpircēju (iepriekš minētais spriedums lietā Handte, 16. punkts).

33

Tā kā pārpircējs un ražotājs regulas piemērošanas nolūkā ir jāuzskata par tādiem, kurus nesaista līgumiska saikne, no tā ir jāsecina, ka nevar uzskatīt, ka tie šīs regulas 23. panta 1. punkta nozīmē ir “vienojušies” par tiesu, kas kā kompetentā tiesa ir izraudzīta sākotnējā starp ražotāju un pirmo pircēju noslēgtajā līgumā.

34

Protams, lietās, kas attiecas uz jūras pārvadājumu līgumiem, Tiesa arī ir atzinusi, ka konosamentā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir attiecināma uz trešo personu, ja šī klauzula ir atzīta par spēkā esošu starp kravas nosūtītāju un pārvadātāju un ja saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām trešā persona, iegūstot konosamentu, ir pārņēmusi kravas nosūtītāja tiesības un pienākumus (skat. 1984. gada 19. jūnija spriedumu lietā 71/83 Russ, Recueil, 2417. lpp., 24. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Castelletti, 41. punkts, un 2000. gada 9. novembra spriedumu lietā C-387/98 Coreck, Recueil, I-9337. lpp., 23.–27. punkts). Šādā gadījumā tiesai, kas izskata strīdu, nav jāpārbauda, vai šī trešā persona ir piekritusi klauzulai.

35

Šīs judikatūras piemērojamība tomēr ir jāvērtē, ņemot vērā konosamenta ļoti īpašo raksturu, kas, kā to ir paskaidrojis ģenerāladvokāts secinājumu 54. punktā, ir starptautisks komercinstruments, kura mērķis ir reglamentēt attiecības, kurās ir iesaistītas vismaz trīs personas, proti, jūras pārvadātājs, preču nosūtītājs vai kravas nosūtītājs un preču saņēmējs. Lielākajā daļā dalībvalstu tiesību sistēmu, kas šajā jautājumā ir saskaņotas, konosaments ir vērtspapīrs, kurš īpašniekam preču pārvadājuma laikā ļauj tās nodot pircējam, kas kļūst par visu kravas nosūtītāja tiesību un pienākumu īpašnieku attiecībā pret pārvadātāju.

36

Ņemot vērā šīs konosamenta turētāja un kravas nosūtītāja savstarpējās aizvietojamības attiecības, Tiesa uzskatīja, ka konosamenta iegūšanas rezultātā konosamenta turētājam kļūst saistoša jurisdikcijas atlikšana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Russ, 25. punkts). Savukārt, ja piemērojamajās valsts tiesībās nav paredzētas šādas savstarpējās aizvietojamības attiecības, tiesai, kas izskata strīdu, ir jāpārbauda, vai šī trešā persona ir piekritusi jurisdikcijas noteikšanas klauzulai (iepriekš minētais spriedums lietā Coreck, 26. punkts).

37

Īpašuma tiesību nodošanas līgumu ķēdē sākotnējā pircēja un pārpircēja stāšanās vienam otra vietā neizpaužas kā vienota līguma, kā arī visu tajā paredzēto tiesību un pienākumu nodošana. Šādā gadījumā pušu līgumsaistības dažādos līgumos var atšķirties, līdz ar to tiesības, uz ko pārpircējs var atsaukties attiecībā uz savu tiešo pārdevēju, ne vienmēr ir tās pašas kā tās, ko ražotājs ir uzņēmies savās attiecībās ar pirmo pircēju (iepriekš minētais spriedums lietā Handte, 17. punkts).

38

Turklāt valsts tiesību sistēmu saskaņotība saistībā ar sekām, ko izraisa konosamenta nodošana trešajai personai, nav raksturīga īpašuma tiesību nodošanas līgumu jomā, ciktāl šķiet, ka ražotāja un pārpircēja attiecības dalībvalstīs tiek uztvertas atšķirīgi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Handte, 20 punkts).

39

Šādos apstākļos, ja, kā to iesaka Refcomp, kā arī Vācijas un Spānijas valdības, valsts tiesību ziņā atstātu vērtējumu par to, vai uz pārpircēju var attiecināt jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas ir ietverta sākotnējā ražotāja un pirmā pircēja noslēgtajā līgumā, tas radītu atšķirīgus risinājumus dažādās dalībvalstīs, kas varētu apdraudēt regulā izvirzīto mērķi vienādot noteikumus par jurisdikciju, kā tas izriet no šīs regulas preambulas 2. apsvēruma. Šāda atsauce uz valsts tiesībām būtu arī nenoteiktības faktors, kas nav saderīgs ar vēlmi garantēt paredzamību jurisdikcijas jomā, kas, kā tas ir atgādināts regulas preambulas 11. apsvērumā, ir viens no tās mērķiem.

40

Tādējādi ir jāatgriežas pie vispārēja noteikuma, kas ir atgādināts šī sprieduma 21. punktā un saskaņā ar kuru jēdziens “vienošanās, kas piešķir jurisdikciju” ir interpretējams kā pastāvīgs jēdziens, un pilnībā ir jāpiemēro gribas autonomijas princips, ar ko ir pamatots regulas 23. panta 1. punkts.

41

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 23. pants ir interpretējams tādējādi, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, par kuru ir panākta vienošanās līgumā, kas ir noslēgts starp preces ražotāju un tās pircēju, attiecībā uz pārpircēju, kurš pēc vairākiem starp dažādās dalībvalstīs dibinātām pusēm secīgi noslēgtiem līgumiem, ar ko tiek nodotas īpašuma tiesības, ir ieguvis šo preci un vēlas celt prasību, lai sauktu pie atbildības ražotāju, var atsaukties tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī trešā persona faktiski ir piekritusi minētajai klauzulai šajā pantā noteiktajos apstākļos.

42

Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ārpuslīgumiskais raksturs, kas nolūkā piemērot regulā paredzētos noteikumus par jurisdikciju iepriekš minētajā spriedumā lietā Handte ir atzīts tiešajai prasībai, kuru atbilstoši valsts tiesībām preces pārpircējs var celt pret tās ražotāju, var ietekmēt tādas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas sekas, kas ir ietverta līgumā, kurš iepriekš ir noslēgts starp ražotāju un pircēju.

43

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 59. punktā, no šī jautājuma formulējuma izriet, ka tas ir uzdots tikai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde.

44

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

45

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 23. pants ir interpretējams tādējādi, ka uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, par kuru ir panākta vienošanās līgumā, kas ir noslēgts starp preces ražotāju un tās pircēju, attiecībā uz pārpircēju, kurš pēc vairākiem starp dažādās dalībvalstīs dibinātām pusēm secīgi noslēgtiem līgumiem, ar ko tiek nodotas īpašuma tiesības, ir ieguvis šo preci un vēlas celt prasību, lai sauktu pie atbildības ražotāju, var atsaukties tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī trešā persona faktiski ir piekritusi minētajai klauzulai šajā pantā noteiktajos apstākļos.