Lieta C‑506/10
Rico Graf un Rudolf Engel
pret
Landratsamt Waldshut
(Amtsgericht Waldshut‑Tiengen lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos – Vienlīdzīga attieksme – Pašnodarbinātās personas, kas šķērso robežu – Līgums par lauku zemes nomu – Lauksaimniecības struktūra – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas ļauj iebilst pret līgumu, ja produkti, kurus valsts teritorijā saražojuši Šveices pārrobežu lauksaimnieki, ir paredzēti eksportam bez muitas nodokļa uz Šveici
Sprieduma kopsavilkums
Starptautiskie nolīgumi – EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos – Vienlīdzīga attieksme – Pieeja pašnodarbinātībai un tās īstenošana – Pašnodarbinātās personas, kas šķērso robežu
(EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos I pielikuma 15. panta 1. punkts)
Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos I pielikuma 15. panta 1. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var celt iebildumus pret lauku zemes nomas līgumu, kas noslēgts starp šīs dalībvalsts iedzīvotāju un otras līgumslēdzējas puses pierobežas iedzīvotāju attiecībā uz zemesgabalu, kurš atrodas noteiktā šīs dalībvalsts apgabalā, pamatojoties uz to, ka iznomātais zemes gabals tiek izmantots lauksaimniecības produktu ražošanai, lai tos bez muitas nodokļa eksportētu ārpus Savienības iekšējā tirgus, un ka rodas konkurences izkropļojumi, ja šī tiesiskā regulējuma piemērošana acīmredzami ietekmē lielāku otras līgumslēdzējas puses pilsoņu skaitu nekā tās dalībvalsts pilsoņus, kuras teritorijā šis tiesiskais regulējums ir piemērojams. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētā situācija pastāv.
(sal. ar 36. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2011. gada 6. oktobrī (*)
Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos – Vienlīdzīga attieksme – Pašnodarbinātās personas, kas šķērso robežu – Līgums par lauku zemes nomu – Lauksaimniecības struktūra – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas ļauj iebilst pret līgumu, ja produkti, kurus valsts teritorijā saražojuši Šveices pārrobežu lauksaimnieki, ir paredzēti eksportam bez muitas nodokļa uz Šveici
Lieta C‑506/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Amtsgericht Waldshut‑Tiengen (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 22. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 21. oktobrī, tiesvedībā
Rico Graf,
Rudolf Engel
pret
Landratsamt Waldshut.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un J. Malenovskis [J. Malenovský],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– R. Engela [R. Engel] vārdā – H. Hanšmans [H. Hanschmann], Rechtsanwalt,
– Landratsamt Waldshut [Valdshūtas Administratīvais dienests] vārdā – M. Nunjess‑Millers [M. Núñez‑Müller], Rechtsanwalt,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbahers [F. Erlbacher] un S. Pardo Kintiljana [S. Pardo Quintillán], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt atbilstošos Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā (OV 2002, L 114, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Nolīgums”), noteikumus.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Šveices pilsoni M. Grafu [M. Graf] un Vācijas pilsoni M. Engelu, no vienas puses, un Landratsamt Waldshut, no otras puses, par minētā dienesta atteikumu saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu apstiprināt lauku zemes nomas līgumu, kurus noslēgušas pirmās divas minētās personas.
Atbilstošās tiesību normas
Nolīgums
3 Saskaņā ar Nolīguma 1. panta a) un d) punktu tā mērķis it īpaši ir piešķirt Eiropas Kopienas dalībvalstu un Šveices Konfederācijas pilsoņiem iebraukšanas un uzturēšanās tiesības, tiesības uz darbu kā darba ņēmējiem, tiesības veikt uzņēmējdarbību kā pašnodarbinātām personām un tiesības palikt līgumslēdzēju pušu teritorijā, kā arī nodrošināt tādus pašus dzīves, nodarbinātības un darba apstākļus, kādi tiek nodrošināti pilsoņiem.
4 2. pantā ar nosaukumu “Diskriminācijas aizliegums” ir paredzēts:
“Piemērojot šā nolīguma I, II un III pielikuma noteikumus un saskaņā ar tiem, vienas līgumslēdzējas puses pilsoņi, kuri likumīgi uzturas otras līgumslēdzējas puses teritorijā, netiek diskriminēti viņu pilsonības dēļ.”
5 Saskaņā ar 7. pantu, kura nosaukums ir “Citas tiesības”:
“Līgumslēdzējas puses saskaņā ar I pielikumu reglamentē turpmāk minētās ar personu brīvu pārvietošanos saistītās tiesības:
a) tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar valsts pilsoņiem attiecībā uz piekļuvi saimnieciskai darbībai un tās veikšanu, kā arī dzīves, nodarbinātības un darba apstākļiem;
[..].”
6 13. pantā ar nosaukumu “Atturēšanās no jebkādas darbības” ir paredzēts:
“Līgumslēdzējas puses apņemas nepieņemt jaunus ierobežojošus tiesību aktus attiecībā uz otras līgumslēdzējas valsts pilsoņiem jomās, uz kurām attiecas šis nolīgums.”
7 16. pants ar nosaukumu “Atsauce uz Kopienas tiesībām” ir izteikts šādi:
“1. Lai sasniegtu šā nolīguma mērķus, līgumslēdzējas puses veiks visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka attiecībās starp tām tiek piemērotas tiesības un pienākumi, kuri ir līdzvērtīgi Eiropas Kopienu tiesību aktos, uz kuriem ir izdarīta atsauce, ietvertajām tiesībām un pienākumiem.
2. Ciktāl šā nolīguma piemērošana ietver Kopienu tiesību jēdzienus, līdz šā nolīguma parakstīšanas dienai tiks ņemta vērā attiecīgā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra. Par Tiesas judikatūru pēc minētā datuma Šveice tiks informēta. Lai nodrošinātu pienācīgu šā nolīguma darbību, apvienotā komiteja pēc kādas līgumslēdzējas puses pieprasījuma noteiks sekas, kas izriet no šīs Tiesas judikatūras.”
8 Nolīguma I pielikumā ir reglamentēta personu brīva pārvietošanās. Saskaņā ar tā 2. pantu ar nosaukumu “Uzturēšanās un saimnieciska darbība”:
“1. Neskarot pārejas periodā spēkā esošos noteikumus, kas paredzēti šī nolīguma 10. pantā un šī pielikuma VII nodaļā, līgumslēdzēju pušu pilsoņiem ir tiesības atbilstoši II līdz IV nodaļas nosacījumiem uzturēties otras līgumslēdzējas puses teritorijā un veikt tajā algotu darbu. Kā pierādījums šīm tiesībām tiek izsniegta uzturēšanās atļauja vai īpaša atļauja personām no pierobežas zonas.
[..]”
9 Šī pielikuma 5. panta ar nosaukumu “Sabiedriskā kārtība” 1. punktā ir paredzēts:
“Šā nolīguma noteikumos piešķirtās tiesības var ierobežot vienīgi ar tiesību aktiem, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem.”
10 Minētā pielikuma III nodaļa attiecas uz “pašnodarbinātām personām”, kas atbilstoši šīs nodaļas 12. panta 1. punktā sniegtajai definīcijai ir līgumslēdzējas puses valsts pilsoņi, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību otras līgumslēdzējas puses teritorijā, lai strādātu kā pašnodarbinātas personas.
11 Minētās nodaļas 13. panta ar nosaukumu “Pašnodarbinātās personas, kas šķērso robežu ” 1. punktā ir noteikts:
“Pašnodarbināts darbinieks, kas šķērso robežu, ir līgumslēdzējas puses pilsonis, kura dzīvesvieta ir līgumslēdzējas puses teritorijā, bet kurš darbojas kā pašnodarbināta persona otras līgumslēdzējas puses teritorijā, parasti atgriežoties savā dzīvesvietā katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā.”
12 Minētās sadaļas 15. panta, kura nosaukums ir “Vienlīdzīga attieksme”, 1. punktā ir paredzēts:
“Attiecībā uz pieeju pašnodarbinātībai un tās īstenošanu uzņemošajā valstī pret pašnodarbināto personu ir ne mazāk labvēlīga attieksme kā pret savas valsts pilsoņiem.”
13 25. panta, kas ir vienīgais pants Nolīguma I pielikuma VI sadaļā ar nosaukumu “Nekustamā īpašuma iegāde”, 3. punktā ir paredzēts:
“Personai, kas šķērso robežu, ir tādas pašas tiesības kā pilsonim attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkšanu savai ekonomiskajai darbībai vai attiecībā uz otru mājvietu. Uzņemošās valsts atstāšana neuzliek pienākumu pārdot šādu īpašumu. Viņam var atļaut iegādāties arī brīvdienu mītni. Šis nolīgums neskar noteikumus, ko uzņemošajā valstī piemēro vienīgi kapitālieguldījumiem vai darījumiem ar neapbūvētu zemi vai dzīvokļiem.”
Valsts tiesiskais regulējums
14 No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar 1985. gada 8. novembra Federālā likuma par lauku zemes nomas līgumu paziņošanu un apstrīdēšanu (Gesetz über die Anzeige und Beanstandung von Landpachtverträgen, BGBl. I, 2075. lpp.; turpmāk tekstā – “Landpachtverkehrsgesetz”), 2. pantu par lauku zemes nomas līguma noslēgšanu viena mēneša laikā ir jāpaziņo kompetentajai iestādei – Landratsamt. Šī iestāde saskaņā ar minētā likuma 4. panta 1. punktu var celt iebildumus pret paziņoto nomas līgumu, ja iznomāšana rada “neveselīgu” zemes izmantošanas sadalījumu vai ekonomiski neizdevīgu sadalījumu saistībā ar tās izmantošanu vai arī nomas maksa ir nesamērīga salīdzinājumā ar ražīgumu. Atbilstoši tā paša likuma 4. panta 6. punktam Länder [federālās zemes] var paredzēt citus iebildumu pamatus attiecībā uz atsevišķām to teritoriju daļām, ciktāl tas ir absolūti nepieciešams, lai novērstu nopietnus draudus lauksaimniecības struktūrai.
15 Izmantojot šo iespēju, Bādenes–Virtembergas federālā zeme pieņēma likumu par [Federālo] likumu par darījumiem ar zemi un par lauku zemes nomas ieviešanu (Baden‑Württembergisches Ausführungsgesetz zum Grundstücksverkehrsgesetz und zum Landpachtverkehrgesetz) 2006. gada 21. februāra redakcijā (Gesetzblatt, 85. lpp.; turpmāk tekstā – “Ausführungsgesetz”), kura 6. panta 1.a punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Lai novērstu nopietnus draudus lauksaimniecības struktūrai, pret lauku zemes nomas līgumiem var iebilst attiecīgajā apgabalā, neskarot [Landpachtverkehrsgesetz] 4. pantā minētos iemeslus, arī tad, ja zemes gabala iznomāšanas mērķis ir tādu lauksaimniecības produktu ražošana, kuru izvešana ārpus kopējā tirgus tiek atbrīvota no muitas nodokļiem, tādējādi radot konkurences izkropļojumus.”
16 Kopš 2010. gada 1. jūlija Ausführungsgesetz ir aizstāts ar 2009. gada 10. novembra Likumu par lauksaimniecības struktūras uzlabošanas pasākumiem Bādenes–Virtembergas federālajā zemē (Gesetz über Maßnahmen zur Verbesserung der Agrarstruktur in Baden-Württenberg; Gesetzblatt, 645. lpp.), kura 13. panta 3. punkta otrais teikums ir identisks Ausführungsgesetz 6. panta 1.a punktam.
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
17 2010. gada 22. aprīlī R. Grafs, Šveices lauksaimnieks, kura uzņēmējdarbības vieta atrodas Šveicē, pierobežas zonā ar Vāciju, un R. Engels, Bādenes–Virtembergas federālajā zemē atrodošās lauksaimniecības zemes īpašnieks, iesniedza apstiprināšanai Landratsamt Waldshut 2006. gada 26. februārī noslēgto lauku zemes nomas līgumu. Atbilstoši šim līgumam R. Engels iznomā R. Grafam 369 ārus aramzemes pierobežas zonā ar Šveici par ikgadējo nomas maksu EUR 1200. Uz šī zemes gabala saražotos produktus R. Grafs vēlas eksportēt uz Šveici.
18 Ar 2010. gada 17. jūnija lēmumu Landratsamt Waldshut apstrīdēja šo nomas līgumu un pieprasīja līgumslēdzējām pusēm to nekavējoties izbeigt. Norādot, ka apstiprināšanas procedūrā atbilstoši Landpachtverkehrsgesetz Šveices lauksaimnieki kā pašnodarbinātās personas, kas šķērso robežu, esot pielīdzināti Vācijas lauksaimniekiem, Landratsamt Waldshut tomēr uzskatīja, ka nomas līguma apstiprināšanas atteikums ir pamatots ar Ausführungsgesetz 6. panta 1.a punktu. Landratsamt Waldshut norādīja, ka pastāv konkurences izkropļošana un ka Vācijas lauksaimnieki, kuriem ir vajadzība pēc izmantoto platību palielināšanas, ir izrādījuši interesi par šīs zemes iznomāšanu par vietējiem apstākļiem atbilstošu nomas maksu. Tādējādi pastāvot neveselīgs zemes un zemes gabalu sadalījums.
19 Šo lēmumu R. Grafs un R. Engels apstrīdēja Amtsgericht Waldshut‑Tiengen (Valdshūtas–Tīngenes pirmās instances tiesā), īpaši norādot, ka Ausführungsgesetz 6. panta 1.a punkts ir pretējs Nolīgumam.
20 Iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv konkurences izkropļojums, jo R. Grafs par savu Vācijā audzēto produktu pārdošanu Šveicē saņems atlīdzību, kas būs lielāka nekā atlīdzība, ko viņš saņemtu Vācijā. Šī tiesa uzskata, ka Landratsamt Waldshut pret līgumu celtie iebildumi būtu atbilstoši, ja Ausführungsgesetz 6. panta 1.a punkts būtu saderīgs ar Nolīgumu.
21 Ņemot vērā šos apsvērumus, Amtsgericht Waldshut‑Tiengen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Ausführungsgesetz [Īstenošanas likuma] 6. panta 1.a punkts atbilst Nolīgumam [..]?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Jānorāda, ka pašnodarbinātas personas, kura šķērso robežu un kura ir reģistrēta līgumslēdzējas puses teritorijā un nomā lauksaimniecības zemi, kas atrodas otras līgumslēdzējas puses teritorijā, situācija ietilpst Nolīguma piemērošanas jomā neatkarīgi no saimnieciskās darbības, kam domāts lauku zemes nomas līgums, mērķa.
23 Turklāt ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka Nolīguma I pielikuma 15. panta 1. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un tās īstenošanu ir attiecināms ne tikai uz “pašnodarbinātām personām” šī pielikuma 12. panta 1. punkta izpratnē, bet arī uz tādām pašnodarbinātām personām, kas šķērso robežu, minētā pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē kā Šveices pārrobežu lauksaimnieki (skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑13/08 Stamm un Hauser, Krājums, I‑11087. lpp., 47.–49. punkts, kā arī rezolutīvā daļa).
24 Tātad ir jāizvērtē, vai vienlīdzīgas attieksmes princips saistībā ar piekļuvi nodarbinātībai un tās īstenošanu, kas attiecībā uz pašnodarbinātām personām, kuras šķērso robežu, ir paredzēts Nolīguma I pielikuma 15. panta 1. punktā, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds ir pamata lietā.
25 Jākonstatē, ka tiesiskais regulējums pamata lietā atbilstoši tā tekstam nerada tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, jo kompetentā iestāde var iebilst pret lauku zemes nomas līgumiem neatkarīgi no līgumslēdzēju pilsonības, ja vien šī tiesiskā regulējuma nosacījumi ir izpildīti.
26 Tomēr atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir Savienības tiesību jēdziens, aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet vēl arī visas slēptās diskriminācijas formas, kuras, piemērojot citus izšķiršanas kritērijus, faktiski izraisa tādu pašu rezultātu (skat., piemēram, 1996. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑278/94 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑4307. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Šī judikatūra, kas pastāvēja jau Nolīguma parakstīšanas dienā, saskaņā ar tā 16. panta 2. punktu ir attiecināma arī uz minētā nolīguma piemērošanu.
27 Jautājumā par to, vai pamata lietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi par lauku zemes nomas līguma aizliegšanu faktiski nozīmē netiešu diskrimināciju, ir pamats uzskatīt, ka tāda netieša diskriminācija pastāv, ja vien personu, kuras šķērso robežu un kuras ir reģistrētas Šveicē un apsaimnieko lauksaimniecības zemi Vācijā, vidū acīmredzami ir skaitliski vairāk Šveices, nevis Vācijas pilsoņu (šajā ziņā skat. 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑107/94 Asscher, Recueil, I‑3089. lpp., 37. un 38. punkts).
28 Tiesiskajā regulējumā pamata lietā paredzētie nosacījumi faktiski lielākoties varētu nodarīt kaitējumu Šveices lauksaimniekiem.
29 Ja tāda diskriminācija tiek konstatēta, ir jāizvērtē, vai to var attaisnot ar kādu no Nolīgumā paredzētajiem pamatiem.
30 Vispirms ir jāuzsver, ka Landratsamt Waldshut norādītā konkurences izkropļošana, ņemot vērā faktu, ka tādi Šveices pārrobežu lauksaimnieki kā R. Grafs par Šveicē pārdotiem produktiem, kas saražoti Vācijā, saņemtu lielāku atlīdzību nekā par Vācijā pārdotiem produktiem, nav Nolīguma I pielikuma 5. panta 1. punktā paredzētais pamats, uz kuru varētu atsaukties, lai ierobežotu ar minētā Nolīguma normām piešķirtās tiesības.
31 Turklāt Landratsamt Waldshut atsaucas uz teritorijas plānošanas mērķi kā sabiedrisko kārtību attaisnojošu pamatu Nolīguma 5. panta 1. punkta izpratnē.
32 Saskaņā ar šo tiesību normu sabiedriskā kārtība ir uzskatāma par pamatu, kas var ierobežot ar Nolīgumu piešķirtās tiesības. Kaut gan līgumslēdzējas valstis saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika posmā var atšķirties, būtībā ir tiesīgas brīvi noteikt sabiedriskās kārtības prasības, tomēr to saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Tiesas kontroles (šajā ziņā skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑33/07 Jipa, Krājums, I‑5157. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Ņemot vērā šo konstatējumu, jēdziens “sabiedriskā kārtība” ir jāaplūko un jāinterpretē Nolīguma ietvaros un atbilstoši tajā paredzētajiem mērķiem.
33 Jānorāda, ka plašākā mērogā Nolīgumā ir iekļautas attiecības starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju, kura, kaut arī nav izvēlējusies iesaistīties Eiropas Ekonomikas zonā un Savienības iekšējā tirgū, tomēr ir saistīta ar Savienību ar vairākiem nolīgumiem, kuri aptver daudzas nozares un kuros ir paredzētas īpašas tiesības un pienākumi, kas dažos aspektos ir analoģiskas Līgumā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Šo nolīgumu, tostarp pamata lietā aplūkotā Nolīguma, galvenais mērķis ir Savienības un Šveices Konfederācijas ekonomisko saišu nostiprināšana. Tādējādi Nolīguma I pielikuma 5. panta 1. punktā izsmeļoši uzskaitītie pamati kā attaisnojums atkāpēm no tādiem Nolīguma pamatnoteikumiem kā vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē šauri.
34 Raugoties no šī viedokļa, ir jāsecina, ka, kaut arī teritorijas plānošana un saprātīgs lauksaimniecības zemes sadalījums noteiktos apstākļos var būt likumīgs vispārējo interešu mērķis, uz tādiem noteikumiem, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, par lauksaimniecības zemes iznomāšanu nekādā ziņā nevar attiekties jēdziens “sabiedriskā kārtība” Nolīguma I pielikuma 5. panta 1. punkta izpratnē un tie nevar ierobežot Nolīgumā paredzētās tiesības.
35 Jāpiebilst, ka tāds diskriminējošs tiesiskais regulējums kā pamata lietā kā jauns ierobežojošs pasākums būtu pretrunā arī līguma 13. pantā paredzētajam noteikumam par atturēšanos no jebkādas darbības.
36 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Nolīguma I pielikuma 15. panta 1. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, kurā ir paredzēts, ka šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var celt iebildumus pret lauku zemes nomas līgumu, kas noslēgts starp šīs dalībvalsts iedzīvotāju un otras līgumslēdzējas puses pierobežas iedzīvotāju attiecībā uz zemesgabalu, kurš atrodas noteiktā šīs dalībvalsts apgabalā, pamatojoties uz to, ka iznomātais zemes gabals tiek izmantots lauksaimniecības produktu ražošanai, lai tos bez muitas nodokļa eksportētu ārpus Savienības iekšējā tirgus, un ka rodas konkurences izkropļojumi, ja šī tiesiskā regulējuma piemērošana acīmredzami ietekmē lielāku otras līgumslēdzējas puses pilsoņu skaitu nekā tās dalībvalsts pilsoņus, kuras teritorijā šis tiesiskais regulējums ir piemērojams. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tāda situācija pastāv.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā, I pielikuma 15. panta 1. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, kurā ir paredzēts, ka šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var celt iebildumus pret lauku zemes nomas līgumu, kas noslēgts starp šīs dalībvalsts iedzīvotāju un otras līgumslēdzējas puses pierobežas iedzīvotāju attiecībā uz zemesgabalu, kurš atrodas noteiktā šīs dalībvalsts apgabalā, pamatojoties uz to, ka iznomātais zemes gabals tiek izmantots lauksaimniecības produktu ražošanai, lai tos bez muitas nodokļa eksportētu ārpus Savienības iekšējā tirgus, un ka rodas konkurences izkropļojumi, ja šī tiesiskā regulējuma piemērošana acīmredzami ietekmē lielāku otras līgumslēdzējas puses pilsoņu skaitu nekā tās dalībvalsts pilsoņus, kuras teritorijā šis tiesiskais regulējums ir piemērojams. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai minētā situācija pastāv.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.