1. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens
(Padomes Regulas Nr. 2201/2003 8., 10. un 13. pants)
2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija vecāku atbildības jomā – Dalībvalsts tiesas galīgs nolēmums, ar kuru atbilstoši 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencijai noraidīts pieprasījums par bērna tūlītēju atgriešanos citā dalībvalstī – Ietekme uz lēmumiem, kuri šajā citā dalībvalstī vēlāk ir jāpieņem par prasībām, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un joprojām tiek izskatītas
(Padomes Regulas Nr. 2201/2003 19. pants)
3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija vecāku atbildības jomā – Lis pendens
(Padomes Regulas Nr. 2201/2003 19. pants)
1. “Pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu 8. un 10. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka šī dzīvesvieta atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šim nolūkam un ja tiek aplūkota zīdaiņa situācija, kurš dalībvalstī, kura nav tā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts un uz kuru viņš ir aizvests, kopā ar savu māti uzturas tikai dažas dienas, jāņem vērā, pirmkārt, uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli un mātes pārcelšanās uz minēto valsti iemesli, kā arī, otrkārt, galvenokārt bērna vecuma dēļ, mātes ģeogrāfiskā un ģimenes izcelsme, kā arī ģimenes un sociālās saiknes, kādas mātei un bērnam ir šajā dalībvalstī. Bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.
Gadījumā, ja iepriekš minēto kritēriju piemērošanas rezultātā būtu jāsecina, ka bērna pastāvīgo dzīvesvietu nevar noteikt, tiesas, kurai ir piekritība, noteikšana būtu jāveic, pamatojoties uz “bērna atrašanās” kritēriju Regulas Nr. 2201/2003 13. panta izpratnē.
(sal. ar 56. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Dalībvalsts tiesas nolēmums, ar kuru atbilstoši Hāgas 1980. gada konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem ir noraidīts lūgums par bērna tūlītēju atgriešanos citas dalībvalsts jurisdikcijā, neietekmē nolēmumus, kuri šajā citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un joprojām tiek izskatītas.
Saskaņā ar Hāgas 1980. gada konvencijas 19. pantu šāds spriedums neietekmē aizgādības tiesību iegūšanu, pat ja tas ir kļuvis galīgs.
(sal. ar 65., 66. un 71. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Dalībvalsts tiesas nolēmums, kurš nav galīgs un kurš ir saistīts ar vecāku atbildību attiecībā uz bērnu, neietekmē nolēmumus, kuri citā dalībvalstī ir jāpieņem par prasībām saistībā ar vecāku atbildību, kuras tajā ir iesniegtas agrāk un joprojām tiek izskatītas.
Šādā kolīziju starp divām dažādu dalībvalstu tiesām, kurās, pamatojoties uz Regulu Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu, ir iesniegtas prasības saistībā ar vecāku atbildību attiecībā uz bērnu, kurām ir viens un tas pats priekšmets un kas balstītas uz vienu un to pašu pamatu, gadījumā ir jāpiemēro minētās regulas 19. panta 2. punkts. Saskaņā ar šo pantu tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, ir jāaptur tiesvedība, līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā ir iesniegta prasība, un tādējādi tā nevar izskatīt tajā iesniegto prasību.
(sal. ar 68., 69. un 71. punktu)