Lieta C‑482/10
Teresa Cicala
pret
Regione Siciliana
(Corte dei conti,
sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Valsts administratīvais process – Administratīvi akti – Pienākums norādīt pamatojumu – Iespēja pret administratīvu aktu vērstas tiesvedības laikā labot pamatojuma trūkumu – LESD 296. panta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretācija – Tiesas kompetences neesamība
Sprieduma kopsavilkums
Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Pilnībā iekšējas situācijas
(LESD 267. pants)
Tiesas veiktu Savienības tiesību normu interpretāciju pilnībā iekšējās situācijās pamato tas, ka ar valsts tiesībām tās ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas, lai nodrošinātu vienādu attieksmi iekšējās situācijās un Savienības tiesību reglamentētās situācijās.
Ja valsts tiesību normā ir ietverta vispārīga atsauce uz “principiem, kuri izriet no Kopienu tiesību sistēmas”, nevis konkrēti uz prejudiciālajos jautājumos minētām Savienības tiesību normām, nevar uzskatīt, ka šīs tiesību normas attiecīgajās valsts tiesībās būtu noteiktas kā tieši piemērojamas. Tāpat šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka atsauce uz Savienības tiesībām, lai reglamentētu pilnībā iekšējas situācijas, būtu beznosacījuma tādā ziņā, ka šajos jautājumos minētās tiesību normas situācijai pamatlietā būtu piemērojamas bez ierobežojumiem.
Tādējādi Tiesa nav kompetenta atbildēt uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem par konkrētu Savienības tiesību interpretāciju, ja nevar secināt, ka, atsaucoties uz principiem, kuri izriet no Savienības tiesībām, valsts likumdevējs ir vēlējies izdarīt atsauci uz minēto konkrēto tiesību normu saturu, lai piemērotu identisku attieksmi pret iekšējām situācijām un situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesības.
(sal. ar 19., 25.–27., 29. un 30. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2011. gada 21. decembrī (*)
Valsts administratīvais process – Administratīvi akti – Pienākums norādīt pamatojumu – Iespēja pret administratīvu aktu vērstas tiesvedības laikā labot pamatojuma trūkumu – LESD 296. panta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretācija – Tiesas kompetences neesamība
Lieta C‑482/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 20. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 6. oktobrī, tiesvedībā
Teresa Cicala
pret
Regione Siciliana.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents) un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Regione Siciliana vārdā – V. Farina [V. Farina] un D. Boloņa [D. Bologna], avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz S. Varone [S. Varone], avvocato dello Stato,
– Dānijas valdības vārdā – V. Pasternaka Jergensena [V. Pasternak Jørgensen], pārstāve,
– Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze], J. Mellers [J. Möller] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – E. M. Mamuna [E.‑M. Mamouna] un K. Paraskevopulu [K. Paraskevopoulou], kā arī I. Bakopuls [I. Bakopoulos], pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. Katabriga [C. Cattabriga] un H. Krēmers [H. Kraemer], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 296. panta otrajā daļā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pārvaldes aktu pamatošanas principu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Terēzi Čikalu [Teresa Cicala] un Regione Siciliana par lēmumu, ar kuru paredzēta T. Čikalas pensijas apjoma samazināšana un par iepriekšējiem laikposmiem samaksāto summu atgūšana.
Atbilstošās tiesību normas
3 1990. gada 7. augusta Likuma Nr. 241 par jaunu normu ieviešanu administratīvā procesa jomā un par tiesībām piekļūt administratīviem dokumentiem (1990. gada 18. augusta GURI Nr. 192, 7. lpp.), kas grozīts ar 2005. gada 11. februāra Likumu Nr. 15 (2005. gada 21. februāra GURI Nr. 42, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 241/1990”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Pārvaldes darbība ir vērsta uz to, lai sasniegtu likumā noteiktos mērķus, un tā pamatojas uz ekonomikas, efektivitātes, objektivitātes, atklātības un pārskatāmības kritērijiem saskaņā ar kārtību, kas noteikta šajā likumā un citās tiesību normās, kuras reglamentē atsevišķas procedūras, kā arī principiem, kuri izriet no Kopienu tiesību sistēmas.”
4 Likuma Nr. 241/1990 3. panta 1. un 2. punktā par pienākumu norādīt pamatojumu ir noteikts:
“1. Visi administratīvi lēmumi [..] ir jāpamato, izņemot 2. punktā paredzētos gadījumos. Pamatojumā jānorāda faktiskie apstākļi, kā arī tiesību apsvērumi, kas administrācijai likuši pieņemt šo lēmumu, ņemot vērā lietas materiālu iepriekšējas pārbaudes rezultātus.
2. Pamatojums netiek prasīts normatīviem aktiem un vispārpiemērojamiem aktiem.”
5 Likuma Nr. 241/1990 21.g panta 2. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:
“Lēmums, kas ir pieņemts, pārkāpjot procesuālās tiesību normas vai noteikumus par tiesību aktu formu, nevar tikt atcelts, ja, ņemot vērā, ka tas attiecas uz saistošām administrācijas pilnvarām, ir acīmredzami, ka tā rezolutīvā daļa nebūtu varējusi būt citāda kā tā, kāda tikusi pieņemta.”
6 Sicīlijas 1991. gada 30. aprīļa Reģionālā likuma Nr. 10 par noteikumiem par administratīviem lēmumiem, tiesībām uz piekļuvi administratīviem dokumentiem un administrācijas darbības uzlabošanu (turpmāk tekstā – “Sicīlijas Reģionālais likums Nr. 10/1991”), 3. pantā vārds vārdā ir pārņemts Likuma Nr. 241/1990 3. pants.
7 Sicīlijas Reģionālā likuma Nr. 10/1991 37. pantā ir noteikts:
“Attiecībā uz visiem šajā likumā neparedzētiem jautājumiem ir piemērojamas – tiktāl, ciktāl tās ir saderīgas, – Likuma Nr. 241/1990 tiesību normas, tostarp tā grozījumi un papildinājumi, kā arī īstenošanas un ar tiem saistītie pasākumi.”
Pamalieta un prejudiciālie jautājumi
8 T. Čikala, kuru savulaik nodarbināja Regione Siciliana [Sicīlijas reģions], saņem tā izmaksātu pensiju. Ar 1997. gada vēstuli Regione Siciliana informēja prasītāju, ka viņas pensijas apmērs, kāds tas bija noteikts ar agrāku reģionālo dekrētu, pārsniedz apmēru, kāds viņai bija faktiski jāizmaksā, un ka šis apmērs tiks samazināts, jo nepamatoti izmaksātās summas ir attiecīgi jāatgūst. T. Čikala Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana cēla prasību atcelt tiesību aktu, apgalvodama, ka šim tiesību aktam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, kas tostarp neļauj noteikt faktiskos un tiesiskos apstākļus, kuri pamatotu viņas pensijas samazinājumu un nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu.
9 Regione Siciliana šajā ziņā apgalvoja, ka apstrīdētā vēstule attiecas uz pārvaldes iestādes saistošo kompetenci un ka tās rezolutīvā daļa neesot varējusi būt citāda kā tā, kāda tikusi pieņemta. Tiesvedības laikā Regione Siciliana sniedza norādes par iemesliem, kas pamato šo vēstuli, un secināja, ka saskaņā ar Likuma Nr. 241/1990 21.g pantu to nav iespējams atcelt.
10 Lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana min apsvērumus par Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Vispirms tā norāda, ka pamatlietas kontekstā tā veic tiesas funkcijas. Jautājumā par pensijām tai ir ekskluzīva kompetence lemt par lietas būtību, un tā ir kompetenta atcelt administratīvus aktus. Tādējādi pretēji lietām, kurās izdoti 1999. gada 26. novembra rīkojumi lietā C‑192/98 ANAS (Recueil, I‑8583. lpp.) un lietā C‑440/98 RAI (Recueil, I‑8597. lpp.), kuros Tiesa atzina, ka tā nav kompetenta atbildēt uz Corte dei conti uzdotajiem jautājumiem, šīs lietas ietvaros [Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana] ir uzskatāma nevis par administratīvu iestādi, bet gan par tiesu LESD 267. panta izpratnē.
11 Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana norāda arī, ka uzdotie jautājumi ir pieņemami. Likuma Nr. 241/1990 1. panta 1. punktā esot ietverta tieša un beznosacījumu atsauce uz principiem, kuri izriet no Savienības tiesību sistēmas. Consiglio di Stato [Augstākā administratīvā tiesa] nesenā spriedumā (sez. V 4035/2009) esot nolēmusi, ka Savienības tiesību principi ir tieši piemērojami valsts tiesību sistēmā un ka tiem jāreglamentē administrācijas rīcība. Tādējādi esot uzskatāms, ka LESD 296. panta otrajā daļā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir piemērojams visām Itālijas administrācijas darbībām neatkarīgi no tā, vai tās tiek veiktas, īstenojot Savienības tiesības, vai arī, rīkojoties šīs pašas administrācijas kompetences ietvaros.
12 Šādos apstākļos, pat ja šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz pilnībā iekšēju situāciju, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši Tiesas judikatūrai būtu jāuzskata par pieņemamu. Uzskatot, ka minētās lietas iznākums ir atkarīgs no Savienības tiesību normu interpretācijas, Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tāda [Likuma Nr. 241/1990] 3. panta un [Sicīlijas Reģionālā likuma Nr. 10/1991] 3. panta interpretācija un piemērošana – ņemot vērā, ka ar [Likuma Nr. 241/1990] 1. pantu Itālijas iestādēm ir noteikts pienākums piemērot Savienības tiesību principus, un ievērojot LESD 296. panta otrajā daļā un [..] Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu norādīt iestāžu pieņemto lēmumu pamatojumu – saskaņā ar kuru uz jaukta rakstura tiesību aktiem, proti, tiesību aktiem pensiju jomā, kas ir saistīti ar subjektīvajām tiesībām un uz ko katrā ziņā attiecas administrācijas saistošā kompetence, var neattiecināt pienākumu norādīt pamatojumu, ir saderīga ar Savienības tiesībām un vai šāda situācija ir atzīstama par administratīvajam aktam piemērojamo būtisko formas prasību pārkāpumu?
2) Vai [Likuma Nr. 241/1990] 21.g panta 2. punkta pirmā daļa, atbilstoši tās interpretācijai administratīvajā tiesu praksē – ņemot vērā, ka [Likuma Nr. 241/1990] 3. pantā un [Sicīlijas Reģionālā likuma Nr. 10/1991] 3. pantā ir paredzēts pienākums norādīt administratīvā akta pamatojumu, un ņemot vērā LESD 296. panta otrajā daļā un [..] Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu norādīt iestāžu pieņemto lēmumu pamatojumu, – ir saderīga ar [Likuma Nr. 241/1990] 1. pantu, kurā valsts iestādēm ir noteikts pienākums piemērot Savienības tiesību principus, un līdz ar to – vai par saderīgu un pieļaujamu ir atzīstama tāda interpretācija un piemērošana, saskaņā ar kuru valsts iestādēm ir atļauts papildināt administratīva akta pamatojumu tiesvedības laikā?”
Par Tiesas kompetenci
13 Ņemot vērā lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumu, rodas jautājums par to, vai Tiesa ir kompetenta lemt par tai uzdotajiem jautājumiem, ņemot vērā, pirmkārt, to, vai Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana ir atzīstama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, un, otrkārt, uzdoto jautājumu priekšmetu.
14 Šajā pēdējā sakarā Regione Siciliana, Itālijas, Dānijas, Vācijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija būtībā norāda, ka Tiesa nav kompetenta atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, jo pamatlieta attiecas uz pilnībā iekšēju situāciju. Itālijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija tostarp uzskata, ka Likuma Nr. 241/1990 1. pantā ietvertā atsauce uz Savienības tiesībām neatbilst Tiesas judikatūrā noteiktajiem Tiesas kompetences atzīšanas nosacījumiem.
15 Saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu interpretāciju, kā arī par Savienības iestāžu tiesību aktu interpretāciju. Šajā pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesa, ņemot vērā katras lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai (šajā ziņā skat. 2011. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑310/10 Agafiţei u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 24. un 25. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
16 Tādējādi, ja valsts tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. 2006. gada 16. marta spriedumu lietā C‑3/04 Poseidon Chartering, Krājums, I‑2505. lpp., 15. punkts; 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑203/09 Volvo Car Germany, Krājums, I‑10721. lpp., 24. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Agafiţei u.c., 26. punkts).
17 Saskaņā ar šo judikatūru Tiesa vairākkārt ir atzinusi savas pilnvaras lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri attiecas uz Savienības tiesību normām, situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un tādējādi ir tikai dalībvalstu kompetencē, bet kurās tomēr minētās Savienības tiesību normas ir kļuvušas piemērojamas valsts tiesību dēļ, kurās ir atsauce uz Savienības tiesību normu saturu (1997. gada 17. jūlija spriedumi lietā C‑130/95 Giloy, Recueil, I‑4291. lpp., 23. punkts, kā arī lietā C‑28/95 Leur-Bloem, Recueil, I‑4161. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Tiesa šajā ziņā ir uzsvērusi, ka, ja, regulējot pilnībā iekšējas situācijas, ar valsts tiesību aktiem tiek mēģināts panākt tādus pašus risinājumus, kādi ir panākti Eiropas Savienības tiesībās, lai, piemēram, izvairītos no valsts pilsoņu diskriminācijas vai iespējamiem konkurences izkropļojumiem vai arī nodrošinātu vienotu procedūru salīdzināmās situācijās, pastāv zināma Savienības interese, lai nolūkā izvairīties no turpmākām atšķirībām interpretācijā, normām vai jēdzieniem, kuri ir pārņemti no Savienības tiesībām, tiktu sniegta vienota interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tie tiek piemēroti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Agafiţei u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Tādējādi Tiesas veiktu Savienības tiesību normu interpretāciju pilnībā iekšējās situācijās pamato tas, ka ar valsts tiesībām tās ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas (šajā ziņā skat. 1995. gada 28. marta spriedumu lietā C‑346/93 Kleinwort Benson, Recueil, I‑615. lpp., 16. punkts, kā arī 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑280/06 ETI u.c., Krājums, I‑10893. lpp., 25. punkts), lai nodrošinātu vienādu attieksmi iekšējās situācijās un situācijās, kuras reglamentē Savienības tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Poseidon Chartering, 17. punkts, kā arī 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 22. punkts).
20 Šajā lietā nav strīda, ka pamatlieta attiecas uz valsts tiesību normām, kuras ir piemērojamas pilnībā iekšējā kontekstā un no kurām pamatlietā runa ir par tiesību normām par administratīvo aktu pamatojumu.
21 Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai Tiesas veiktu uzdotajos jautājumos paredzēto tiesību normu interpretāciju pamato, kā to apgalvo iesniedzējtiesa, tas, ka šīs tiesību normas ar valsts tiesībām, Likuma Nr. 241/1990 1. punktā atsaucoties uz principiem, kuri izriet no Savienības tiesību sistēmas, ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas šī sprieduma 19. punktā minētās judikatūras izpratnē.
22 Šajā ziņā Itālijas valdība apgalvo tostarp, ka pienākumu norādīt pamatojumu pilnībā reglamentē valsts tiesības par administratīvo procesu un tādējādi Tiesa to nevar interpretēt.
23 Likumā Nr. 241/1990, kā arī Sicīlijas Reģionālajā likumā Nr. 10/1991 ir paredzētas konkrētas normas par administratīvo aktu pamatošanas pienākumu. Turklāt Likumā Nr. 241/1990 attiecībā uz šī pienākuma pārkāpšanas sekām ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas ir piemērojami procesam pamatlietā, pamatojoties uz minētā Sicīlijas Reģionālā likuma 37. pantu.
24 Tā, kā to tostarp ir atzīmējusi pati iesniedzējtiesa, Regione Siciliana, kā arī Itālijas valdība, Likuma Nr. 241/1990 3. pantā un Sicīlijas Reģionālā likuma Nr. 10/1991 3. pantā ir noteikts princips par pienākumu pamatot administratīvos aktus, nosakot tostarp šāda pamatojuma saturu. Turklāt attiecībā uz šī pienākuma pārkāpšanas sekām Likuma Nr. 241/1990 21.g panta 2. punktā ir paredzēts, ka lēmumu nevar atcelt, ja uz to attiecas saistošā administrācijas kompetence un ja ir acīmredzami, ka tā rezolutīvā daļa nebūtu varējusi būt citāda kā tā, kāda tikusi pieņemta. Visbeidzot, šajā pēdējā tiesību normā ir atzīta iespēja noteiktos apstākļos procesa laikā papildināt administratīvā akta pamatojumu.
25 Savukārt Likuma Nr. 241/1990 1. pantā ir ietverta vispārīga atsauce uz “principiem, kuri izriet no Kopienu tiesību sistēmas”, nevis konkrēti uz prejudiciālajos jautājumos minēto LESD 296. panta otro daļu un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu vai citām Savienības tiesību normām par pienākumu norādīt tiesību aktu pamatojumu.
26 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka uzdotajos jautājumos minētās tiesību normas kā tādas Itālijas tiesībās būtu noteiktas kā tieši piemērojamas.
27 Tāpat šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka atsauce uz Savienības tiesībām, lai reglamentētu pilnībā iekšējas situācijas, šajā gadījumā būtu beznosacījuma tādā ziņā, ka šajos jautājumos minētās tiesību normas situācijai pamatlietā būtu piemērojamas bez ierobežojumiem.
28 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana nekādi nenorāda, ka šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sekas ir valsts tiesību normu par pienākumu norādīt pamatojumu nepiemērošana par labu LESD 296. panta otrās daļas un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanai – turklāt šīs pēdējās ir normas, kuras saskaņā ar to formulējumu ir adresētas nevis dalībvalstīm, bet vienīgi Savienības iestādēm un struktūrām, – vai citu Savienības tiesību normu par pienākumu norādīt pamatojumu piemērošanai, pat tad, ja runa ir par pilnībā iekšēju situāciju, lai identiski attiektos pret iekšējām situācijām un situācijām, kuras reglamentē Savienības tiesības.
29 Tādējādi ne lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ne Likumā Nr. 241/1990 nav pietiekami skaidru norāžu, no kurām varētu secināt, ka, Likuma Nr. 241/1990 1. pantā atsaucoties uz principiem, kuri izriet no Savienības tiesībām, valsts likumdevējs attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu būtu vēlējies izdarīt atsauci uz LESD 296. panta otrās daļas un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta noteikumu vai citu Savienības tiesību normu par pienākumu norādīt tiesību aktu pamatojumu saturu, lai piemērotu identisku attieksmi pret iekšējām situācijām un situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Tādējādi nevar secināt, ka šajā gadījumā pastāvētu zināma Savienības interese saglabāt vienveidīgu šo tiesību normu interpretāciju.
30 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā šo jautājumu priekšmetu, Tiesa nav kompetenta atbildēt uz Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana uzdotajiem jautājumiem.
31 Šādos apstākļos nav jāpārbauda, vai Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana pamatlietas ietvaros ir tiesa LESD 267. panta izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
32 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Savienības Tiesa nav kompetenta atbildēt uz jautājumiem, kurus Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana (Itālija) ir uzdevusi ar 2010. gada 20. septembra lēmumu.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – itāļu.