—

Dānijas valdības vārdā – C. Vang, pārstāvis,

—

Īrijas vārdā – D. O’Hagan, pārstāvis, kam palīdz A. Collins, SC, un M. Noonan, BL,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāvis, kuram palīdz S. Varone, avvocato dello Stato,

—

Luksemburgas valdības vārdā – C. Schiltz, pārstāvis,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, kā arī K. Szíjjártó un K. Molnár, pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā – C. Wissels, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un S. Grünheid, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.) 3. panta 1. un 2. punktu, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.) 4. panta 1. punktu, 5. panta 3. punktu un 26. panta 2. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.), 12. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp G un C. de Visser jautājumā par prasību sakarā ar atbildību, kas rodas no tā, ka interneta vietnē tika ievietotas fotogrāfijas, kurās G ir redzama daļēji kaila.

3

Direktīvas 2000/31 preambulas 23. apsvērumā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis nav papildu noteikumu izveide starptautiskajiem privāttiesību noteikumiem saistībā ar likumu konfliktu, kā arī tā neietver tiesu jurisdikciju; piemērojamās tiesību aktu normas, ko noteikuši starptautiskie privāttiesību noteikumi, nedrīkst ierobežot brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts šajā direktīvā.”

4

Saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu šīs direktīvas mērķis ir “veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm”.

5

Minētās direktīvas 1. panta 4. punkts ir izteikts šādi:

“Šī direktīva nenosaka papildu noteikumus par starptautiskajiem privāttiesību noteikumiem, kā arī nerisina jautājumu par tiesu jurisdikciju.”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta, kura nosaukums ir “Iekšējais tirgus”, 1. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.”

7

Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punkts ir izteikts šādi:

“Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.”

8

Regulas Nr. 44/2001 preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“Dažas atšķirības to valstu tiesību aktu starpā, kas reglamentē jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, kavē pareizu iekšējā tirgus darbību. Būtiski ir noteikumi par tiesību aktu pretrunām civillietās un komerclietās apvienošanai un formalitāšu ātras un vienkāršas spriedumu atzīšanas un izpildes vienkāršošanai dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula.”

9

Šīs regulas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

2.   Uz personām, kuras nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā atrodas to domicils, attiecas jurisdikcijas normas, ko piemēro attiecīgās valsts pilsoņiem.”

10

Minētās regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas.”

11

Šīs pašas regulas 4. pants ir izteikts šādi:

“1.   Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, katras dalībvalsts tiesas jurisdikciju [judrisdikciju katrā dalībvalstī] saskaņā ar 22. un 23. pantu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

2.   Pret šādu atbildētāju, visas personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, šajā valstī izmanto spēkā esošās jurisdikcijas normas un jo īpaši I pielikumā norādītās, tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņi.”

12

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 2. iedaļas ar nosaukumu “Īpašā jurisdikcija” 5. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

13

Šīs regulas 26. pants, kurš ir ietverts minētās nodaļas 8. iedaļā ar nosaukumu “Jurisdikcijas un pieņemamības pārbaude”, ir izteikts šādi:

“1.   Ja atbildētājs, kura domicils atrodas vienā no dalībvalstīm, ir iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā, tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja vien jurisdikciju neatvasina no šīs regulas noteikumiem.

2.   Tiesa pārtrauc lietas izskatīšanu, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgu dokumentu, lai varētu nodrošināt sev aizstāvību vai, ka šajā sakarā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

3.   Padomes Regulas (EK) Nr. 1348/2000 (2000. gada 29. maijs) par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs [OV L 160, 37. lpp.] 19. pantu piemēro šā panta 2. punkta noteikumu vietā, ja dokuments, uz kura pamata tiek ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments jānosūta no vienas dalībvalsts uz citu saskaņā ar šo regulu [šīs regulas izpildei].

4.   Ja nepiemēro Padomes Regulas (EK) Nr. 1348/2000 noteikumus, piemēro 15. pantu Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvencijā par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs [turpmāk tekstā – 1965. gada Hāgas konvencija], ja dokuments, kurš ir pamatā lietas ierosināšanai, vai līdzvērtīgs dokuments jāpārsūta uz ārvalstīm saskaņā ar minēto konvenciju.”

14

Regulas Nr. 44/2001 III nodaļā ar nosaukumu “Atzīšana un izpildīšana” ir 34. pants, kura 2. punktā ir paredzēts, ka spriedumu neatzīst:

“gadījumos, ja tas pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt”.

15

Regulas Nr. 44/2001 59. pantā ir noteikts:

“1.   Lai noteiktu, vai personas domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta lieta, tiesa piemēro savus tiesību aktus.

2.   Ja personas domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta lieta, tad, lai noteiktu, vai personas domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus.”

16

Saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 1. pantu tās mērķis ir izveidot Eiropas izpildu rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, lai, nosakot obligātas normas, varētu notikt brīva spriedumu, izlīgumu un publisku aktu aprite visās dalībvalstīs, atsakoties no vajadzības uzsākt sprieduma izpildes dalībvalstī tiesas starpprocesu pirms sprieduma atzīšanas un izpildes.

17

Šīs regulas 5. pants ar nosaukumu “Ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanas un izpildes procedūras atcelšana” ir izteikts šādi:

“Spriedumu, kas izcelsmes dalībvalstī ir apstiprināts par Eiropas izpildu rīkojumu, atzīst un izpilda citās dalībvalstīs, atsakoties no izpildāmības deklarācijas un neparedzot iespēju apstrīdēt tā atzīšanu.”

18

Minētās regulas 12. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Spriedumu par prasījumu, kas ir neapstrīdēts 3. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunkta izpratnē, var apstiprināt par Eiropas izpildu rīkojumu tikai tad, ja tiesas process izcelsmes dalībvalstī ir atbildis šajā nodaļā minētajiem procedūras noteikumiem.”

19

Regulas Nr. 805/2004 14. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dokumentu par tiesvedības uzsākšanu vai līdzvērtīgu dokumentu un uzaicinājumu ierasties uz lietas izskatīšanu tiesā parādniekam var piegādāt, izmantojot arī vienu no turpmākajiem paņēmieniem:

2.   Šajā regulā nav pieļaujama piegāde 1. punkta izpratnē, ja nav droši zināma parādnieka adrese.”

Regula (EK) Nr. 1393/2007

20

Saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regula (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Regulu Nr. 1348/2000 (OV L 324, 79. lpp.), šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments.

21

Regulas Nr. 1393/2007 19. pants ar nosaukumu “Atbildētāja neierašanās” ir izteikts šādi:

“1.   Ja tiesas pavēste vai līdzīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, bet atbildētājs nav ieradies, spriedumu nepasludina, kamēr nav konstatēts, ka:

un ka abos minētajos gadījumos izsniegšana vai piegāde tika veikta pietiekami laicīgi, lai atbildētājs varētu sagatavoties aizstāvībai.

2.   Dalībvalsts saskaņā ar 23. panta 1. punktu var paziņot, ka tiesnesis neatkarīgi no 1. punkta var pasludināt spriedumu pat tad, ja nav saņemts izsniegšanas vai piegādes apliecinājums, ja ir ievēroti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi:

3.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta tiesnesis steidzamos gadījumos var paredzēt jebkurus pagaidu vai nodrošināšanas pasākumus.

4.   Ja tiesas pavēste vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un attiecībā uz atbildētāju, kas nav ieradies, ir pieņemts spriedums, tiesnesis ir pilnvarots atbrīvot atbildētāju no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

Pieteikumu atbrīvot no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma var iesniegt tikai saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir iepazinies ar spriedumu.

Katra dalībvalsts var nākt klajā ar paziņojumu saskaņā ar 23. panta 1. punktu, ka šādu pieteikumu nepieņems, ja to iesniegs pēc šajā paziņojumā minētā laikposma beigām, bet šis laikposms nevar būt mazāks par vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas.

5.   Šā panta 4. punkts neattiecas uz spriedumiem par personu statusu vai tiesībspēju.”

22

Vācijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 185., 186. un 188. pantā ir ietverti šādi noteikumi par publisku izsniegšanu:

“185. pants. Publiska izsniegšana

Izsniegt var, paziņojumu publicējot (publiska izsniegšana):

1.   ja ieinteresētās personas dzīvesvieta nav zināma un konkrēto dokumentu nav iespējams paziņot tās pārstāvim vai ad litem pilnvarotajai personai;

2.   to juridisku personu gadījumā, kurām ir pienākums reģistrēt valstī esošo juridisko adresi Komercreģistrā, bet izsniegšana nav iespējama vai nu šīs personas, kurai ir tiesības saņemt paziņojumus, juridiskajā adresē vai Komercreģistrā reģistrētajā adresē, vai arī citā zināmā adresē valstī, neveicot nekādu izmeklēšanu šajā sakarā;

3.   ja izsniegšana ārvalstīs nav iespējama vai tā acīmredzot neizdosies, vai

4.   ja izsniegšana nav iespējama, jo izsniegšanas vieta ir tādas personas dzīvesvieta, kura saskaņā ar Tiesu organizācijas likuma 18.–20. pantu nav sasniedzama.

186. pants. Publiskas izsniegšanas apstiprināšana un izpilde

1)   Tiesa, kurā iesniegta prasība, nolemj, vai atļaut publisku izsniegšanu. Šo lēmumu var pieņemt ārpus jebkāda mutiskā procesa.

2)   Publiska izsniegšana notiek, izliekot paziņojumu uz paziņojumu dēļa vai ieliekot šo paziņojumu informācijas elektroniskajā sistēmā, kas ir publiski pieejama tiesas ēkā. Paziņojumu var arī publicēt tiesas informācijas un elektronisko paziņojumu sistēmā, kura ir paredzēta publikācijām. Paziņojumā ir jānorāda:

Paziņojumā ir jānorāda, ka dokuments ir publiski izsniegts, ka termiņus var sākt skaitīt un ka pēc to beigām ieinteresētā persona var zaudēt savas tiesības. Izsniedzot tiesas pavēsti, paziņojumā ir jānorāda, ka dokuments ietver tiesas pavēsti, kuras neievērošanai var būt negatīvas tiesiskas sekas.

3)   Dokumentos jābūt minētam datumam, kurā paziņojums tika publiski izlikts, un datumam, kurā tas ir noņemts.

[..]

188. pants. Publiskas izsniegšanas brīdis

Dokuments tiek uzskatīts par izsniegtu, ja ir pagājis viens mēnesis no tā paziņojuma publicēšanas. Tiesa var noteikt garāku termiņu.”

23

Vācijas Civilprocesa kodeksa 331. pantā ar nosaukumu “Aizmugurisks spriedums attiecībā uz atbildētāju” ir noteikts:

“1.   Ja prasītājs lūdz, lai attiecībā uz atbildētāju, kurš nav ieradies tiesas sēdē, tiktu pieņemts aizmugurisks spriedums, ir jāuzskata, ka pastāv fakti, uz ko prasītājs ir atsaucies tiesas sēdē. Šī norma nav piemērojama faktiem, uz kuriem pamatojas tiesas kompetence saskaņā 29. panta 2. punktu vai 38. pantu.

2.   Tiktāl, ciktāl prasītāja norādītie argumenti pamato formulētos prasījumus, tie ir jāapmierina; tiktāl, ciktāl tas tā nav, prasījumi ir jānoraida.

3.   Ja, pretēji 276. panta 1. punkta pirmajam teikumam un 2. punktam, atbildētājs saprātīgā laikā nav norādījis savu vēlmi aizstāvēties pret prasību, tiesa pēc prasītāja lūguma var taisīt spriedumu, nenoturot tiesas sēdi; šī kārtība nav piemērojama, ja atbildētāja paziņojums tiesā tiek saņemts, pirms tiesnešu parakstītais spriedums ir nodots kancelejā. Šādu lūgumu var ietvert jau dokumentā, ar kuru ierosināta lieta. Tiesa var arī taisīt spriedumu bez tiesas sēdes, ja prasītāja norādītajā argumentācijā nav sniegts pamatojums tā prasījumiem par papildu lūguma apgalvojumiem, ar nosacījumu, ka prasītājs tika informēts par šo iespēju pirms tiesas sprieduma taisīšanas.”

24

C. de Visser ir domēna vārda īpašnieks un atbildīgais par interneta vietni www.*****.de. Šīs interneta vietnes saitē “Fotos und Videos” (foto un video) ir redzama G fotogrāfija. Uzklikšķinot uz saites “für weitere Fotos hier klicken” (lai piekļūtu citām fotogrāfijām, klikšķiniet šeit), šajā interneta vietnē var ieraudzīt dažādas fotogrāfijas, kurās prasītāja ir redzama daļēji kaila.

25

Šīs situācijas pamatā ir fakts, ka G ap 2003. gadu interesējās par C. de Visser interneta vietni un pakalpojumiem un tāpēc sazinājās ar viņu. Pēc tam C. de Visser ar darbinieces un viņa pilnvarota fotogrāfa starpniecību Vācijā izgatavoja G fotogrāfijas, lai izmantotu tās “für eine Party” (ballītei). Taču G nevienā brīdī nebija ar mieru, ka šīs fotogrāfijas tiktu publicētas. Turklāt jautājums par šo fotogrāfiju ievietošanu interneta vietnē nekad nav ticis ar viņu apspriests, un tādējādi par to arī netika panākta nekāda konkrēta vienošanās.

26

Tikai 2009. gadā G no darba kolēģiem uzzināja par šīm internetā ievietotajām fotogrāfijām.

27

Gan interneta vietnes tiesību atrunā, gan Denic datu bāzē (domēna vārda “.de” reģistrs) kā “Admin-C” (administratīvajai saziņai) ir norādīts N***** k-gs ar adresi Dortmundē [Dortmund] (Vācija). Tomēr Dortmundes telefonu grāmatā nav atrodama neviena persona ar šādu uzvārdu.

28

Tas, kur atrodas serveris, kurā interneta vietne saglabāta, nav zināms.

29

Tiesību atrunā interneta vietnē www.*****.de C. de Visser ir norādīts kā domēna vārda īpašnieks ar adresi Ternēsenā [Terneuzen] (Nīderlande) un pasta adresi Venlo [Venlo] (Nīderlande). Tomēr (dokumenta) izsniegšana šajās adresēs nebija iespējama, pasta sūtījumi ikreiz tika saņemti atpakaļ ar atzīmi, ka “adresāts šajā adresē nav zināms”. Pēc pieprasījuma Nīderlandes Karalistes konsulāts Minhenē (Vācija) darīja zināmu, ka C. de Visser Nīderlandes iedzīvotāju reģistros nav reģistrēts.

30

Pēc juridiskās palīdzības nodrošināšanas G iesniedzējtiesa 2010. gada 8. februārī izdeva rīkojumu par dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, publisku izsniegšanu, nosakot rakstveida pirmstiesas procedūru. Pirms tam saistībā ar juridiskās palīdzības lūguma procedūru bija veltīgi mēģināts C. de Visser nogādāt prasītājas dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, projektu, nosūtot to parastā pasta sūtījumā uz dažādām adresēm.

31

Dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, publiska izsniegšana atbilstoši Vācijas Civilprocesa kodeksam šajā lietā tika īstenota, laika posmā no 2010. gada 11. februāra līdz 15. martam paziņojumu par šo izsniegšanu izliekot pie Landgericht Regensburg [Rēgensburgas apgabaltiesas] ziņojumu dēļa. Nolēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pieņemšanas dienā šajā izsniegšanā C. de Visser noteiktie termiņi, lai izrādītu gatavību aizstāvēties, pagāja, viņam nereaģējot. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā apstākļus, ir jāpieņem, ka viņš joprojām nezina par šo šajā tiesā uzsākto tiesvedību.

32

Šī tiesa piebilst, ka, ja saskaņā ar valsts tiesībām dokumenta, ar kuru ierosināta lieta, publiska izsniegšana nav pieļaujama pretēju Savienības tiesību normu dēļ, tad atliek tikai iespēja, ka G paziņo citas C. de Visser adreses, kurās izsniegt dokumentu, ko viņa, iespējams, nevarēs, jo viņa šādas adreses nezina vai nevar uzzināt. Tas, iespējams, nebūtu saderīgi ar Hartas 47. panta pirmo daļu, jo tādējādi faktiski tiktu liegta G garantētā efektīvā tiesību aizsardzība tiesā.

33

Pastāvot šaubām par Regulas Nr. 44/2001 piemērojamību un interpretāciju, kā arī par to, kuras materiālās tiesības ir piemērojamas pamatlietā, Landgericht Regensburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Ikviens no turpmākajiem jautājumiem ir uzdots ar nosacījumu, ka prasītāja, ņemot vērā Tiesas atbildes uz [pirmo līdz trešo] jautājumu, var turpināt prāvu:

34

2011. gada 28. oktobra vēstulē Tiesas sekretārs nosūtīja iesniedzējtiesai 2011. gada 25. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C-509/09 un C-161/10 eDate Advertising u.c. (Krājums, I-10269. lpp.) kopiju, lūdzot norādīt, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tā vēlas paturēt spēkā savu piekto līdz vienpadsmito prejudiciālo jautājumu.

35

Ar 2011. gada 10. un 16. novembra lēmumiem, kuri Tiesā attiecīgi tika saņemti 2011. gada 10. un 16. novembrī, iesniedzējtiesa darīja zināmu, ka tā atsauc savu piekto līdz desmito jautājumu, bet ka tā patur spēkā savu vienpadsmito jautājumu, to pārformulējot šādi:

“Vai Direktīvas 2000/31 [..] 3. panta 1. un 2. punkts, ievērojot Tiesas [iepriekš minēto] spriedumu apvienotajās lietās [..] eDate Advertising u.c., ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nav zināma pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas vieta un ja tā eventuāli atrodas ārpus [..] Savienības teritorijas, regulējamā jomā piemērojamās tiesības ir jānosaka atbilstoši vienīgi dalībvalsts, kurā ir personas, kas cietusi zaudējumus, dzīvesvieta vai attiecīgi pastāvīgās uzturēšanās vieta, tiesībām, vai

Direktīvas 2000/31 [..] regulētajā jomā ir jānodrošina, ka elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu sniedzējam netiek noteiktas stingrākas prasības, nekā ir paredzētas materiālajās tiesībās, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras pilsonis, domājams, ir pakalpojuma sniedzējs, vai

šajā gadījumā Direktīvas 2000/31 [..] regulētajā jomā ir jānodrošina, ka elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu sniedzējam netiek noteiktas stingrākas prasības, nekā ir paredzētas pārējās dalībvalstīs spēkā esošajās materiālajās tiesībās?”

36

Šajos apstākļos Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu tikai par pirmajiem četriem iepriekš uzdotajiem jautājumiem un pēdējo pārformulēto jautājumu.

37

Ar savu ceturto jautājumu, kurš ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatlietas apstākļos Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts piemērot šīs pašas regulas 5. panta 3. punktu prasībai sakarā ar atbildību, kas rodas no interneta vietnes pārvaldības, pret atbildētāju, kurš eventuāli ir Savienības pilsonis, bet kurš atrodas nezināmā vietā.

38

Lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu minētā tiesa faktiski precizē, ka, pat ja vairāki apstākļi liecina, ka atbildētājs atrodas Savienības teritorijā, tas nav absolūti skaidrs. Tātad tā jautā it īpaši par kritērija “domicils nav kādā dalībvalstī” interpretāciju, kas nosaka, ka atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punktam ir jāpiemēro valsts konkurences noteikumi, nevis šīs regulas vienveidīgās normas.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka tādos apstākļos, kad atbildētāja – dalībvalsts pilsoņa – domicils nav zināms, Regulas Nr. 44/2001 noteikto vienveidīgo jurisdikcijas normu piemērošana to normu vietā, kas ir spēkā dažādās dalībvalstīs, atbilst tiesiskās drošības obligātajai prasībai un šajā regulā noteiktajam mērķim pastiprināt Savienībā reģistrēto personu tiesisko aizsardzību, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā to var iesūdzēt (šajā ziņā skat. 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C-327/10 Hypoteční banka, Krājums, I-11543. lpp., 44. punkts).

40

Otrkārt, Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punktā izmantotais jēdziens “domicils nav kādā dalībvalstī” ir jāsaprot tādējādi, ka valsts tiesību normu piemērošana vienveidīgo jurisdikcijas normu vietā ir iespējama tikai tad, ja tiesai, kurā ir iesniegta prasība, ir norādes ar pierādījumu spēku, kuras tai ļauj secināt, ka atbildētājam – Savienības pilsonim –, kurš nedzīvo šīs tiesas dalībvalsts teritorijā, faktiski domicils ir ārpus Savienības teritorijas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hypoteční banka, 42. punkts).

41

Ja šādu norāžu ar pierādījuma spēku nav, dalībvalsts tiesai ir starptautiskā jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001, ja ir izpildīti šajā regulā, it īpaši tās 5. panta 3. punktā, kas attiecas uz delikta vai kvazidelikta jautājumiem, noteiktie nosacījumi šādas jurisdikcijas normas piemērošanai.

42

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek liegts piemērot šīs pašas regulas 5. panta 3. punktu prasībai sakarā ar atbildību, kas rodas no interneta vietnes pārvaldības, pret atbildētāju, kurš eventuāli ir Savienības pilsonis, bet kurš atrodas nezināmā vietā, ja tiesai, kura izskata lietu, nav norāžu ar pierādījuma spēku, kuras tai ļautu secināt, ka šis atbildētājs faktiski dzīvo ārpus Savienības teritorijas.

43

Ar savu pirmo jautājumu un trešā jautājuma pirmo daļu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj pasludināt aizmugurisku spriedumu attiecībā pret atbildētāju, kuram, ja tā domicilu nevar noteikt, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, tika izsniegts publiski saskaņā ar valsts tiesībām.

44

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001, tāpat kā 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar turpmākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, mērķis ir nevis saskaņot visu dalībvalstu procesuālos noteikumus, bet gan noteikt, kurai tiesai ir jurisdikcija civillietās un komerclietās attiecībās starp šīm valstīm, un atvieglot spriedumu izpildi (iepriekš minētais spriedums lietā Hypoteční banka, 37. punkts).

45

Lai gan, nepastāvot iekšējo procedūru sistemātiskam regulējumam Savienības tiesībās, dalībvalstu pienākums savas procesuālās autonomijas ietvaros ir noteikt procesuālās normas, kas ir piemērojamas prasībām šo valstu tiesās, tomēr šīs normas nedrīkst būt pretrunā Savienības tiesībām, tostarp it īpaši Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem.

46

No tā izriet, ka minētās regulas piemērošanas jomas ietvaros valsts tiesa saskaņā ar savas valsts tiesību normu var veikt tiesvedību pret personu, kuras dzīvesvieta nav zināma, tika tad, ja to pieļauj šajā pašā regulā ietvertās jurisdikcijas normas.

47

Saistībā ar prasībām, kas ir jāievēro turpmākajā tiesvedībā, ir jāatgādina, ka visi Regulas Nr. 44/2001 noteikumi pauž centienus rūpēties par to, lai tās mērķu ietvaros tiesvedības, kuru rezultātā tiek pieņemti tiesu nolēmumi, norisinātos, ievērojot tiesības uz aizstāvību (skat. 1980. gada 21. maija spriedumu lietā 125/79 Denilauler, Recueil, 1553. lpp., 13. punkts, un 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-394/07 Gambazzi, Krājums, I-2563. lpp., 23. punkts).

48

Tomēr prasība par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kāda ir paredzēta arī Hartas 47. pantā, ir jāizpilda, vienlaikus ievērojot atbildētāja tiesības vērsties tiesā, lai izskatītu viņa prasījumu pamatotību.

49

Šajā ziņā Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Gambazzi 29. punktā ir nospriedusi, ka tādu pamattiesību kā tiesību uz aizstāvību ievērošana nešķiet esam absolūta izņēmumu tiesība, bet var ietvert ierobežojumus. Tomēr tiem ir tiešām jāatbilst vispārējo interešu mērķiem, kam attiecīgais pasākums paredzēts, un, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, tie nevar ietvert pārmērīgu šo tiesību apdraudējumu.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka centienu nepieļaut atteikuma spriest tiesu situācijas, kādās nonāktu prasītājs, ja nebūtu iespējams noteikt atbildētāja domicilu, mērķis ir vispārīgās intereses (iepriekš minētais spriedums lietā Hypoteční banka, 51. punkts).

51

Attiecībā uz obligāto prasību novērst pārmērīgu kaitējumu tiesībām uz aizstāvību ir jānorāda, ka tā parādās Regulas Nr. 44/2001 26. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru tiesa pārtrauc lietas izskatīšanu, kamēr nav pierādīts, ka šis atbildētājs laikus ir varējis saņemt dokumentu par lietas ierosināšanu vai līdzvērtīgu dokumentu, lai varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā ziņā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

52

Pirmkārt, attiecībā uz šīs normas piemērojamību vispirms ir jānorāda, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, Regulas Nr. 44/2001 26. panta 3. un 4. punktā paredzētās normas, proti, Regulas Nr. 1393/2007 19. pants vai Hāgas1965. gada konvencijas 15. pants, to neizbeidz.

53

Protams, dokumenta, ar ko ierosināta lieta, likumīga paziņošana klātneesošam atbildētājam ir jāizvērtē, ņemot vērā minētās konvencijas noteikumus (2005. gada 13. oktobra spriedums lietā C-522/03 Scania Finance France, Krājums, I-8639. lpp., 30. punkts) un a fortiori Regulas Nr. 1393/2007 noteikumus. Tomēr šī norma attiecas tikai uz gadījumiem, kad šie noteikumi ir piemērojami. Tā – gan Regulas Nr. 1393/2007 1. panta 2. punktā, gan Hāgas 1965. gada konvencijas 1. panta otrajā daļā ir noteikts, ka šie instrumenti “nav piemērojami, ja dokumenta adresāta adrese nav zināma”.

54

Tātad ir jāuzskata, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ja atbildētāja adrese nav zināma, ne Regulas Nr. 1393/2007 19. pants, ne Hāgas 1965. gada konvencijas 15. pants nav piemērojami.

55

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 26. panta 2. punkta interpretāciju minētā tiesību norma ir jāsaprot tā – kā to nesen Tiesa ir nospriedusi –, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija atbilstoši šai regulai, ja nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko ierosināta lieta, var likumīgi īstenot tiesvedību tikai tad, ja ir veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai atbildētājs varētu nodrošināt sev aizstāvību. Šajā ziņā tiesai, kas izskata lietu, ir jānodrošina, lai atbilstoši rūpības un godprātības principam tiktu veikta visa nepieciešamā izpēte atbildētāja atrašanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hypoteční banka, 52. punkts).

56

Patiešām, pat ja ir ievēroti šie nosacījumi, tiesvedības īstenošanas iespēja bez ziņām par atbildētāju, ja kompetentā tiesa izsniedz “publisku paziņojumu” [par prasību], kā tas ir pamatlietā, ierobežo atbildētāja tiesības uz aizstāvību. Taču šo ierobežojumu attaisno prasītāja tiesības uz efektīvu aizsardzību, ņemot vērā, ka šādas paziņošanas neesamības gadījumā šīs tiesības būtu “tukša skaņa” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hypoteční banka, 53. punkts).

57

Pretēji situācijai, kādā atrodas atbildētājs, kuram tika liegta iespēja efektīvi aizstāvēties, bet kuram būs iespēja nodrošināt tiesības uz aizstāvību, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu iebilstot pret sprieduma atzīšanu, kas ir pieņemts pret viņu, prasītājs riskē ar to, ka viņam varētu tikt liegta jebkāda apstrīdēšanas iespēja (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hypoteční banka, 54. punkts).

58

Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz tiesu, kuras ir garantētas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā, kas atbilst Hartas 47. panta otrai daļai, pieļauj “pavēstes publicēšanu, to izliekot uz ziņojumu dēļa”, ja vien ieinteresēto personu tiesības ir pienācīgi aizsargātas (skat. ECT 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā Nunes Dias pret Portugāli, Recueil des arrêts et décisions, 2003-IV).

59

Tātad uz pirmo jautājumu un trešā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neliedz pasludināt aizmugurisku spriedumu attiecībā pret atbildētāju, kuram, tā kā nebija iespējams noteikt viņa atrašanās vietu, dokuments, ar kuru ierosināta lieta, tika publiski paziņots saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka tiesai, kas izskata lietu, sākumā ir jānodrošina, lai atbilstoši rūpības un godprātības principam tiktu veikta visa nepieciešamā izpēte atbildētāja atrašanai.

60

Ņemot vērā iepriekšējā punktā sniegto atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.

61

Ar trešā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj atzīt par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 nozīmē aizmuguriski pasludinātu spriedumu attiecībā pret atbildētāju, kura adrese nav zināma.

62

Protams, ka aizmuguriski pieņemtu spriedumu var pieskaitīt pie izpildes rīkojumiem minētās regulas 3. panta izpratnē, kurus var atzīt par Eiropas izpildes rīkojumu. Kā ir uzsvērts arī Regulas Nr. 805/2004 preambulas sestajā apsvērumā, tas, ka no parādnieka nav saņemti iebildumi atbilstīgi šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam, var izpausties kā neierašanās uz lietas izskatīšanu tiesā vai neatbildēšana uz tiesas aicinājumu sniegt rakstisku paziņojumu par nodomu aizstāvēties.

63

Tomēr saskaņā ar šīs pašas regulas 14. panta 2. punktu “šajā regulā nav pieļaujama piegāde [izsniegšana] 1. punkta izpratnē, ja nav droši zināma parādnieka adrese”.

64

Tātad pat no Regulas Nr. 805/2004 teksta izriet, ka aizmuguriski pieņemtu spriedumu, ja nav iespējams noteikt parādnieka dzīvesvietu, nevar atzīt par Eiropas izpildes rīkojumu. Šis secinājums izriet arī no šīs regulas mērķu analīzes un no tās uzbūves. Patiesībā ar šo regulu ir ieviests mehānisms, kā atkāpties no kopējās spriedumu atzīšanas kārtības, kuras nosacījumi principā ir jāinterpretē šauri.

65

Tāpat arī Regulas Nr. 805/2004 preambulas desmitajā apsvērumā ir uzsvērts, ka, ja kādas dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi spriedumu par neapstrīdētu prasījumu, parādniekam nepiedaloties tiesas procesā, šo spriedumu izpildes dalībvalstī drīkst nepārbaudīt tikai un vienīgi tad, ja pastāv pietiekamas garantijas par aizstāvības tiesību ievērošanu.

66

Kā izriet no šī sprieduma 57. punkta, atbildētāja iespējas iebilst pret to, ka tiek atzīts spriedums, kurš ir pasludināts attiecībā pret viņu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu, ļauj viņam aizsargāt savas tiesības uz aizstāvību. Šī garantija tomēr nav pieejama, ja tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, attiecībā pret atbildētāju pasludināts aizmugurisks spriedums, atbildētājam nezinot par tiesvedību, tiek apstiprināts kā Eiropas izpildes rīkojums.

67

Tātad ir jāuzskata, ka attiecībā uz atbildētāju, kura adrese nav zināma, pasludinātu aizmugurisku spriedumu nevar apstiprināt kā Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 nozīmē.

68

Līdz ar to uz trešā jautājuma otro daļu ir jāatbild tādējādi, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tās neļauj apstiprināt kā Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē aizmuguriski taisītu spriedumu attiecībā pret atbildētāju, kura adrese nav zināma.

69

Ar savu vienpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/31 3. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir jāpiemēro situācijā, kad nav zināma informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja juridiskā adrese.

70

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās eDate Advertising u.c. skaidri izriet, ka minētā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja juridiskā adrese dalībvalstī ir gan Direktīvas 2000/31 3. pantā paredzētā mehānisma piemērošanas nosacījums, gan tā galvenā jēga. Minētais mehānisms cenšas nodrošināt informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvību starp dalībvalstīm, attiecinot uz šiem pakalpojumiem to sniedzēju dibināšanas dalībvalsts tiesisko režīmu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 66. punkts).

71

Tātad, tā kā minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta piemērošanas iespēja ir atkarīga no tā, vai var noteikt dalībvalsti, kuras teritorijā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs faktiski ir reģistrēts (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās eDate Advertising u.c., 68. punkts), iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai atbildētājs pamatlietā faktiski ir reģistrēts dalībvalsts teritorijā. Ja tas tā nav, tad Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punktā paredzētais mehānisms nav piemērojams.

72

Šādos apstākļos uz vienpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 3. panta 1. un 2. punkts nav piemērojami tādā situācijā, kurā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas vieta nav zināma, jo šī noteikuma piemērošana ir atkarīga no tās dalībvalsts noteikšanas, kuras teritorijā attiecīgais pakalpojumu sniedzējs faktiski ir reģistrēts.

73

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: