Lieta C-182/10

Marie-Noëlle Solvay u.c.

pret

Région wallonne

(Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Jēdziens “tiesību akts” — Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumos sniegto precizējumu nozīme un piemērojamība — Atļaujas izsniegšana projekta īstenošanai bez atbilstoša tā ietekmes uz vidi novērtējuma — Iespēja vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem — Tiesību celt prasību apjoms — “Dzīvotņu” direktīva — Plāns vai projekts, kas izjauc teritorijas viengabalainību — Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses”

Sprieduma kopsavilkums

  1. Starptautiskie nolīgumi – Kopienas nolīgumi – Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) – Minētās konvencijas Piemērošanas norādījumi – Saistošs spēks – Neesamība

    (Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkts un 9. panta 4. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  2. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) – Piemērošanas joma – Projekti, kuru sīks izklāsts pieņemts ar īpašu valsts tiesību aktu – Izslēgšana

    (Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  3. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) – Ar valsts tiesību aktu pieņemts projekts, kurš ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā – Tiesības celt prasību par šo aktu – Piemērojamība

    (Orhūsas konvencijas 3. panta 9. punkts un 9. panta 2.–4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts un 10.a pants; Padomes Lēmums 2005/370)

  4. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) – Lēmums piešķirt vai atteikt atļauju projekta īstenošanai – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

    (Orhūsas konvencijas 6. panta 9. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 9. panta 1. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  5. Vide – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Direktīva 92/43 – Plāna vai projekta atļaušana attiecībā uz aizsargāto teritoriju – Nosacījumi

    (Padomes Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts)

  6. Vide – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Direktīva 92/43 – Plāna vai projekta atļaušana attiecībā uz aizsargāto teritoriju sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā – Nosacījums

    (Padomes Direktīvas 92/43 6. panta 3. un 4. punkts)

  1.  Lai arī, interpretējot Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 2. panta 2. punktu un 9. panta 4. punktu, ir atļauts ņemt vērā šīs konvencijas Piemērošanas norādījumus, tiem tomēr nav nekāda saistoša spēka un tiem nepiemīt tāda normatīvā piemērojamība, kāda ir Orhūsas konvencijas normām.

    (sal. ar 28. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 2. panta 2. punkts un Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo dokumentu attiecīgās piemērošanas jomas neattiecas vienīgi uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu tiesību aktu tādējādi, ka minēto dokumentu mērķi tiek sasniegti likumdošanas procesā. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie abi nosacījumi ir ievēroti, ņemot vērā gan pieņemtā tiesību akta saturu, gan arī visu likumdošanas procedūru, kuras noslēgumā šis akts ir pieņemts, un it īpaši sagatavošanas aktus un parlamentārās debates. Šajā ziņā tiesību akts, ar kuru tiek gluži vienkārši “apstiprināts” iepriekš pastāvošs administratīvs akts, vienīgi norādot primāros vispārējo interešu apsvērumus, iepriekš neuzsākot likumdošanas procedūru pēc būtības, kura ļauj ievērot minētos nosacījumus, nevar tikt uzskatīts par īpašu tiesību aktu Direktīvas 85/337 1. panta 5. punkta nozīmē un tādējādi ar to nepietiek, lai uz projektu neattiecinātu šīs konvencijas un šīs direktīvas ar tajā izdarītajiem grozījumiem attiecīgās piemērošanas jomas.

    (sal. ar 43. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

  3.  Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 3. panta 9. punkts un 9. panta 2.–4. punkts un Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 10.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

    ja projekts, uz kuru attiecas šo tiesību normu piemērošanas joma, ir pieņemts ar tiesību aktu, tad ir jābūt iespējai saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem iesniegt izvērtēšanai tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar tiesību aktiem izveidotai struktūrai jautājumu, vai šis tiesību akts atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas ar tajā izdarītajiem grozījumiem 1. panta 5. punktā, un

    gadījumā, ja par šādu aktu nav nekādas iespējas celt tāda rakstura vai apjoma prasību, par kādiem tika atgādināts iepriekš, tad jebkurai valsts tiesai, kurā ir celta prasība, īstenojot savu kompetenci, ir jāveic iepriekšējā ievilkumā aprakstītā pārbaude un, vajadzības gadījumā, jāizdara no tās secinājumi, atstājot šo tiesību aktu nepiemērotu.

    (sal. ar 52. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

  4.  Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav prasīts, lai lēmumā, ka šīs direktīvas II pielikumā ietvertam projektam nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, būtu ietverti iemesli, kuru dēļ kompetentā iestāde ir nolēmusi, ka šāds novērtējums nav jāveic, bet, ka tad, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentajai valsts pārvaldes iestādei, atbildot uz iesniegto lūgumu, ir pienākums informēt to par iemesliem, kuru dēļ šis lēmums ir ticis pieņemts, vai sniegt atbilstošo informāciju un dokumentāciju. Šī interpretācija ir attiecināma uz Direktīvas 85/337 9. panta 1. punktu, kā arī uz Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 6. panta 9. punktu, kuram ir būtībā līdzīgs saturs kā Direktīvas 85/337 9. panta 1. punktam.

    Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Orhūsas konvencijas 6. panta 9. punkts un Direktīvas 85/337 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav prasīts, lai pašā lēmumā par atļaujas izsniegšanu vai atteikšanu projekta īstenošanai būtu norādīti iemesli, kuru dēļ kompetentā iestāde ir nolēmusi, ka tas ir jāpieņem. Tomēr tad, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentajai iestādei, atbildot uz iesniegto lūgumu, ir pienākums informēt to par iemesliem, kuru dēļ šis lēmums ir ticis pieņemts, vai sniegt atbilstošo informāciju un dokumentāciju.

    (sal. ar 54., 55., 63. un 64. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

  5.  Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts, ka valsts iestāde – kaut arī tas būtu likumdevējs – izsniedz atļauju plāna vai projekta īstenošanai, ja tā nav pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība.

    Atļauju plāna vai projekta īstenošanai var izsniegt tikai ar nosacījumu, ka kompetentās iestādes ir pārliecinājušās, ka tam nebūs kaitīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas viengabalainību. Tā tas ir gadījumā, ja no zinātnes viedokļa nepastāv nekādas pamatotas šaubas par šādas ietekmes neesamību. Turklāt pamatotu šaubu no zinātnes viedokļa, ka kaitīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas viengabalainību nebūs, nedrīkst būt lēmuma izsniegt atļauju projekta īstenošanai pieņemšanas brīdī.

    (sal. ar 67. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)

  6.  Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 4. punkts kā atkāpe no minētā panta 3. punkta otrajā teikumā noteiktā atļaujas izsniegšanas kritērija ir jāinterpretē šauri. Turklāt to var piemērot tikai pēc tam, kad atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 3. punktam ir pārbaudīta plāna vai projekta ietekme [uz vidi]. Faktiski, ņemot vērā ar attiecīgo teritoriju saistītos aizsardzības mērķus, zināšanas par šo ietekmi ir obligāts priekšnoteikums minētā 6. panta 4. punkta piemērošanai, jo, ja trūkst šo elementu, nevar tikt izvērtēts neviens nosacījums šīs atkāpes ietverošās tiesību normas piemērošanai. Iespējamo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu un mazāk kaitējošu alternatīvu risinājumu pastāvēšanas noskaidrošana faktiski prasa izlīdzsvarošanu ar apdraudējumu, ko teritorijai var radīt attiecīgais plāns vai projekts. Turklāt, lai noteiktu iespējamo veicamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jānoskaidro minētās teritorijas apdraudējums.

    Tādējādi darbi uzņēmuma ierīkošanai vai paplašināšanai šiem nosacījumiem principā atbilst tikai izņēmuma apstākļos.

    Līdz ar to Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas infrastruktūras izveidošana, kura ir paredzēta privātas sabiedrības administratīvā centra vajadzībām, principā nevar tikt uzskatīta par piederošu pie tādām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, šīs tiesību normas nozīmē, kuras var pamatot tāda plāna vai projekta īstenošanu, kas var izjaukt attiecīgās teritorijas viengabalainību.

    (sal. ar 73., 74., 76. un 79. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)


Lieta C-182/10

Marie-Noëlle Solvay u.c.

pret

Région wallonne

(Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Jēdziens “tiesību akts” — Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumos sniegto precizējumu nozīme un piemērojamība — Atļaujas izsniegšana projekta īstenošanai bez atbilstoša tā ietekmes uz vidi novērtējuma — Iespēja vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem — Tiesību celt prasību apjoms — “Dzīvotņu” direktīva — Plāns vai projekts, kas izjauc teritorijas viengabalainību — Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses”

Sprieduma kopsavilkums

  1. Starptautiskie nolīgumi — Kopienas nolīgumi — Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) — Minētās konvencijas Piemērošanas norādījumi — Saistošs spēks — Neesamība

    (Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkts un 9. panta 4. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  2. Vide — Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) — Piemērošanas joma — Projekti, kuru sīks izklāsts pieņemts ar īpašu valsts tiesību aktu — Izslēgšana

    (Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  3. Vide — Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) — Ar valsts tiesību aktu pieņemts projekts, kurš ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā — Tiesības celt prasību par šo aktu — Piemērojamība

    (Orhūsas konvencijas 3. panta 9. punkts un 9. panta 2.–4. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts un 10.a pants; Padomes Lēmums 2005/370)

  4. Vide — Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums — Direktīva 85/337 un Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) — Lēmums piešķirt vai atteikt atļauju projekta īstenošanai — Pienākums norādīt pamatojumu — Apjoms

    (Orhūsas konvencijas 6. panta 9. punkts; Padomes Direktīvas 85/337, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 9. panta 1. punkts; Padomes Lēmums 2005/370)

  5. Vide — Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība — Direktīva 92/43 — Plāna vai projekta atļaušana attiecībā uz aizsargāto teritoriju — Nosacījumi

    (Padomes Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkts)

  6. Vide — Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība — Direktīva 92/43 — Plāna vai projekta atļaušana attiecībā uz aizsargāto teritoriju sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā — Nosacījums

    (Padomes Direktīvas 92/43 6. panta 3. un 4. punkts)

  1.  Lai arī, interpretējot Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 2. panta 2. punktu un 9. panta 4. punktu, ir atļauts ņemt vērā šīs konvencijas Piemērošanas norādījumus, tiem tomēr nav nekāda saistoša spēka un tiem nepiemīt tāda normatīvā piemērojamība, kāda ir Orhūsas konvencijas normām.

    (sal. ar 28. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  2.  Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 2. panta 2. punkts un Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 1. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo dokumentu attiecīgās piemērošanas jomas neattiecas vienīgi uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu tiesību aktu tādējādi, ka minēto dokumentu mērķi tiek sasniegti likumdošanas procesā. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie abi nosacījumi ir ievēroti, ņemot vērā gan pieņemtā tiesību akta saturu, gan arī visu likumdošanas procedūru, kuras noslēgumā šis akts ir pieņemts, un it īpaši sagatavošanas aktus un parlamentārās debates. Šajā ziņā tiesību akts, ar kuru tiek gluži vienkārši “apstiprināts” iepriekš pastāvošs administratīvs akts, vienīgi norādot primāros vispārējo interešu apsvērumus, iepriekš neuzsākot likumdošanas procedūru pēc būtības, kura ļauj ievērot minētos nosacījumus, nevar tikt uzskatīts par īpašu tiesību aktu Direktīvas 85/337 1. panta 5. punkta nozīmē un tādējādi ar to nepietiek, lai uz projektu neattiecinātu šīs konvencijas un šīs direktīvas ar tajā izdarītajiem grozījumiem attiecīgās piemērošanas jomas.

    (sal. ar 43. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

  3.  Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 3. panta 9. punkts un 9. panta 2.–4. punkts un Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 10.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

    ja projekts, uz kuru attiecas šo tiesību normu piemērošanas joma, ir pieņemts ar tiesību aktu, tad ir jābūt iespējai saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem iesniegt izvērtēšanai tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar tiesību aktiem izveidotai struktūrai jautājumu, vai šis tiesību akts atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas ar tajā izdarītajiem grozījumiem 1. panta 5. punktā, un

    gadījumā, ja par šādu aktu nav nekādas iespējas celt tāda rakstura vai apjoma prasību, par kādiem tika atgādināts iepriekš, tad jebkurai valsts tiesai, kurā ir celta prasība, īstenojot savu kompetenci, ir jāveic iepriekšējā ievilkumā aprakstītā pārbaude un, vajadzības gadījumā, jāizdara no tās secinājumi, atstājot šo tiesību aktu nepiemērotu.

    (sal. ar 52. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

  4.  Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/35, 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav prasīts, lai lēmumā, ka šīs direktīvas II pielikumā ietvertam projektam nav jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, būtu ietverti iemesli, kuru dēļ kompetentā iestāde ir nolēmusi, ka šāds novērtējums nav jāveic, bet, ka tad, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentajai valsts pārvaldes iestādei, atbildot uz iesniegto lūgumu, ir pienākums informēt to par iemesliem, kuru dēļ šis lēmums ir ticis pieņemts, vai sniegt atbilstošo informāciju un dokumentāciju. Šī interpretācija ir attiecināma uz Direktīvas 85/337 9. panta 1. punktu, kā arī uz Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija) 6. panta 9. punktu, kuram ir būtībā līdzīgs saturs kā Direktīvas 85/337 9. panta 1. punktam.

    Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Orhūsas konvencijas 6. panta 9. punkts un Direktīvas 85/337 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav prasīts, lai pašā lēmumā par atļaujas izsniegšanu vai atteikšanu projekta īstenošanai būtu norādīti iemesli, kuru dēļ kompetentā iestāde ir nolēmusi, ka tas ir jāpieņem. Tomēr tad, ja ieinteresētā persona to lūdz, kompetentajai iestādei, atbildot uz iesniegto lūgumu, ir pienākums informēt to par iemesliem, kuru dēļ šis lēmums ir ticis pieņemts, vai sniegt atbilstošo informāciju un dokumentāciju.

    (sal. ar 54., 55., 63. un 64. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

  5.  Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts, ka valsts iestāde – kaut arī tas būtu likumdevējs – izsniedz atļauju plāna vai projekta īstenošanai, ja tā nav pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība.

    Atļauju plāna vai projekta īstenošanai var izsniegt tikai ar nosacījumu, ka kompetentās iestādes ir pārliecinājušās, ka tam nebūs kaitīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas viengabalainību. Tā tas ir gadījumā, ja no zinātnes viedokļa nepastāv nekādas pamatotas šaubas par šādas ietekmes neesamību. Turklāt pamatotu šaubu no zinātnes viedokļa, ka kaitīgas ietekmes uz attiecīgās teritorijas viengabalainību nebūs, nedrīkst būt lēmuma izsniegt atļauju projekta īstenošanai pieņemšanas brīdī.

    (sal. ar 67. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)

  6.  Direktīvas 92/43 par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 4. punkts kā atkāpe no minētā panta 3. punkta otrajā teikumā noteiktā atļaujas izsniegšanas kritērija ir jāinterpretē šauri. Turklāt to var piemērot tikai pēc tam, kad atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 3. punktam ir pārbaudīta plāna vai projekta ietekme [uz vidi]. Faktiski, ņemot vērā ar attiecīgo teritoriju saistītos aizsardzības mērķus, zināšanas par šo ietekmi ir obligāts priekšnoteikums minētā 6. panta 4. punkta piemērošanai, jo, ja trūkst šo elementu, nevar tikt izvērtēts neviens nosacījums šīs atkāpes ietverošās tiesību normas piemērošanai. Iespējamo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu un mazāk kaitējošu alternatīvu risinājumu pastāvēšanas noskaidrošana faktiski prasa izlīdzsvarošanu ar apdraudējumu, ko teritorijai var radīt attiecīgais plāns vai projekts. Turklāt, lai noteiktu iespējamo veicamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jānoskaidro minētās teritorijas apdraudējums.

    Tādējādi darbi uzņēmuma ierīkošanai vai paplašināšanai šiem nosacījumiem principā atbilst tikai izņēmuma apstākļos.

    Līdz ar to Direktīvas 92/43 6. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas infrastruktūras izveidošana, kura ir paredzēta privātas sabiedrības administratīvā centra vajadzībām, principā nevar tikt uzskatīta par piederošu pie tādām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, šīs tiesību normas nozīmē, kuras var pamatot tāda plāna vai projekta īstenošanu, kas var izjaukt attiecīgās teritorijas viengabalainību.

    (sal. ar 73., 74., 76. un 79. punktu un rezolutīvās daļas 6) punktu)