1.

Ar šo prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti 6. panta 3. punktā un II pielikumā Direktīvā 91/440/EEK ( 2 ), kas grozīta ar Direktīvu 2001/12/EK ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 91/440”), 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā Direktīvā 2001/14/EK ( 4 ), kas grozīta ar Direktīvu 2004/49/EK ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”), kā arī Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā, 7. panta 3. punktā, 8. panta 1. punktā, kā arī 30. panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktu. Vācijas Federatīvā Republika lūdz Komisijas prasību noraidīt.

2.

Šī lieta ietilpst virknē prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ( 6 ), kuras Komisija cēla 2010. un 2011. gadā saistībā ar to, kā dalībvalstis piemēro Direktīvu 91/440 un Direktīvu 2001/14, it īpaši attiecībā uz taisnīgu un nediskriminējošu infrastruktūras, proti, dzelzceļa tīkla, pieejamību dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. Šīs prasības ir bezprecedenta, jo dod Tiesai pirmo iespēju spriest par dzelzceļa liberalizāciju Eiropas Savienībā un interpretēt tā saucamo “pirmo dzelzceļa tiesību aktu paketi”.

3.

Attiecībā uz pirmo iebildumu par nepieciešamo neatkarību būtisku funkciju izpildē ar Savienības tiesībām saistītās juridiskās problēmas šajā lietā man mutatis mutandis šķiet tās pašas, kas lietā C-555/10 Komisija/Austrija, jo abas dalībvalstis ir pieņēmušas holdinga sabiedrības modeli, kur infrastruktūras pārvaldītāja būtiskās funkcijas tiek deleģētas atsevišķai sabiedrībai sabiedrību grupas ietvaros, kurā ietilpst arī dzelzceļa uzņēmumi. Šī iemesla dēļ manos secinājumos izklāstītie juridiskie argumenti minētajā lietā, kas attiecīgajā dienā tika nolasīti, ir attiecināmi arī uz šīs lietas apstākļiem, neraugoties uz dažām atšķirībām valstu tiesiskajā regulējumā, proti, saistībā ar sabiedrību grupām.

4.

Savukārt citi Komisijas celtie iebildumi ir bezprecedenta saistībā ar pārējām norādītajām prasībām sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

5.

Direktīvas 91/440 preambulas ceturtajā apsvērumā ir paredzēts:

“[..] dzelzceļa sistēmas attīstību nākotnē un tās efektīvu darbību var padarīt vieglāk panākamu, ja nošķir pārvadāšanas pakalpojumus no infrastruktūras uzturēšanas; [..] šādā situācijā šīs divas darbības ir jāvada atsevišķi un tām jābūt atsevišķiem kontiem”.

6.

Direktīvas 91/440 6. panta 1.?3. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šķirtu peļņas un zaudējumu uzskaites un bilances kārtošanu un publicēšanu, no vienas puses, attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu darbību, kura ir saistīta ar transporta pakalpojumu sniegšanu, un, no otras puses, attiecībā uz darbību, kas ir saistīta ar dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu. Publisko finansējumu, kas piešķirts vienai no šīm divām darbības jomām, nedrīkst nodot otrai.

Šo divu jomu [kontu] uzskaiti veic tā, lai tie atspoguļo šo aizliegumu.

2.   Dalībvalstis var arī paredzēt, ka sakarā ar šo nošķīrumu jāorganizē skaidri nošķirtas nodaļas vienotā uzņēmumā vai arī infrastruktūra jāpārvalda atsevišķai struktūrai.

3.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka II pielikumā iekļautās funkcijas, kuras nosaka taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai, uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.

Dalībvalstis tomēr var uzdot dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vai jebkurai citai iestādei iekasēt maksājumus un uzņemties atbildību par dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu, piemēram, investīcijām, uzturēšanu un finansēšanu.”

7.

Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā noteikts:

“Neierobežojot Kopienas un dalībvalstu noteikumus, kas attiecas uz konkurences politiku un iestādēm, kuras atbild par šo jomu, regulatīvā iestāde, kas izveidota, ievērojot Direktīvas 2001/14/EK 30. pantu, vai jebkura cita iestāde, kurai ir tādas pašas pakāpes neatkarība, novēro konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgos, to skaitā dzelzceļa kravas pārvadājumu tirgū.

Šo iestādi izveido saskaņā ar minētās direktīvas 30. panta 1. punkta noteikumiem. Visi pieteikumu iesniedzēji vai ieinteresētās personas, kam šķiet, ka pret tām ir netaisnīga attieksme, ka tās ir diskriminētas vai citādi aizskartas, šai iestādei var iesniegt sūdzību. Pamatojoties uz sūdzību vai, vajadzības gadījumā, pēc savas iniciatīvas regulatīvā iestāde, cik ātri iespējams, izlemj, kādi pasākumi veicami, lai novērstu nevēlamās tendences šajos tirgos. Lai nodrošinātu vajadzīgo kontroli, ko veic tiesas, un vajadzīgo sadarbību starp dalībvalsts regulatīvajām iestādēm, piemēro minētās direktīvas 30. panta 6. punktu un 31. pantu.”

8.

Direktīvas 91/440 II pielikumā ir uzskaitītas būtiskās funkcijas, kas minētas 6. panta 3. punktā:

9.

Direktīvas 2001/14 preambulas 7., 11., 16., 20., 21., 25., 32.–40., 42. un 44. apsvērumā direktīvas mērķi ir izteikti šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

10.

Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad šajā nodaļā aprakstītās funkcijas, kas nav maksas iekasēšana, veic maksājumu organizācija, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”

11.

Direktīvas 2001/14 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, attiecīgā gadījumā ieskaitot priekšapmaksas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumiem no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, jābūt vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.

Neskarot lietotāja iespējamo ilgtermiņa mērķi segt visu transporta veidu infrastruktūras izmaksas, pamatojoties uz dažādo transporta veidu godīgu, nediskriminējošu konkurenci, kur dzelzceļa transports spēj konkurēt ar citiem transporta veidiem, saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto maksāšanas sistēmu dalībvalsts var prasīt, lai infrastruktūras pārvaldītājs savelk rēķinus bez valsts finansējuma.

2.   Infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.

[..]

5.   Izstrādā izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu. Šī metode laiku pa laikam būtu jāaktualizē, lai tā atbilstu vislabākajai starptautiskajai praksei.”

12.

Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktā ir noteikts:

“Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.”

13.

Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas iekasēšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.

Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.”

14.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 14. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Dalībvalstis var izstrādāt vispārīgus dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanas principus, vienlaikus respektējot Direktīvas 91/440/EEK 4. pantā noteikto vadības neatkarību. Ir jāizstrādā konkrēti jaudas iedalīšanas noteikumi. Infrastruktūras pārvaldītājs veic jaudas iedalīšanu. Jo īpaši infrastruktūras pārvaldītājs nodrošina, ka infrastruktūras jaudu iedala taisnīgi un bez diskriminācijas, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

2.   Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad 1. punktā minētās un šajā nodaļā aprakstītās funkcijas veic par jaudas iedalīšanu atbildīga iestāde, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”

15.

Direktīvas 2001/14 30. pantā ir paredzēts:

“Regulatīvā iestāde

1.   [..] Dalībvalstis izveido regulatīvo iestādi. [..] Iestāde darbojas saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem principiem, kas ļauj pārsūdzības un regulatīvās funkcijas piešķirt atsevišķām struktūrām.

2.   Pretendentam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par:

[..].

3.   Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. [..]

4.   Regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras iesaistītās trešās puses attiecīgajā dalībvalstī, un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās.

5.   Regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc visas tās informācijas saņemšanas, kas attiecas uz jebkuru sūdzību, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu.

Neskarot 6. punktu, regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām pusēm, uz ko lēmums attiecas.

[..]”

16.

1993. gada 27. decembra Vispārīgajā dzelzceļa likuma (Allgemeines Eisenbahngesetz) ( 7 ), kas grozīts ar 2009. gada 29. jūlija likumu ( 8 ), 5.a panta 2. punktā ir paredzēts:

“Īstenojot savas funkcijas, dzelzceļa uzraudzības iestādes attiecībā uz tiem, kam ir saistoši 5. panta 1. punktā minētie noteikumi, var noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos pārkāpumus un nepieļautu turpmākus 5. panta 1. punktā paredzēto noteikumu pārkāpumus.”

17.

Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Valsts dzelzceļa pārvaldītājiem ir jābūt neatkarīgiem no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem juridiskajā, organizatoriskajā un lēmumu pieņemšanas ziņā, ciktāl attiecīgie lēmumi ir saistīti ar sliežu ceļu piešķiršanu un maksas iekasēšanu. Lai sasniegtu pirmajā teikumā norādītos mērķus, ir nepieciešams:

18.

Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Dzelzceļa pārvaldītājiem ir jānosaka savi tarifi atbilstoši rīkojumam, kas izdots saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu, lai kompensētu izmaksas, kas viņiem radušās, sniedzot noteikumos paredzētos pakalpojumus 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, kā arī peļņas normu tiktāl, cik tirgus situācija to pieļauj. Šādi rīkodamies, viņi var saņemt uzcenojumus attiecībā uz dzelzceļa pakalpojuma sniegšanas tiešajām izmaksām, turklāt ir pieļaujama diferenciācija starp pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem lielā attālumā, pasažieru pārvadājumiem nelielā attālumā vai kravas pārvadājumiem, kā arī atkarībā no šo transporta pakalpojumu tirgus daļām, garantējot konkurētspēju, it īpaši attiecībā uz starptautiskajiem preču pārvadājumiem pa dzelzceļu. Maksājumu līmenis tomēr saistībā ar otro teikumu kādā tirgus segmentā nedrīkst pārsniegt izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija. Rīkojumā, kas ir izdots saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu:

1)   atkāpes no maksājuma summas noteikšanas saskaņā ar pirmo teikumu var atļaut, ja izmaksas tiek nosegtas citādi; vai

2)   kompetentajai uzraudzības iestādei var atļaut ar vispārēju lēmumu un, konsultējoties ar Federālo elektroenerģijas, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa aģentūru (regulatīvo iestādi), atbrīvot visus dzelzceļa pārvaldītājus no pirmajā teikumā izklāstīto prasību ievērošanas.”

19.

Vispārīgā dzelzceļa likuma 14.c pantā ir noteikts:

“1.   Pildot savus pienākumus, regulatīvā iestāde attiecībā uz valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos ar dzelzceļa infrastruktūras pieeju saistīto dzelzceļa tiesību aktu pārkāpumus un nepieļautu šādu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē.

2.   Tiem, kam ir tiesības piekļūt infrastruktūrai, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem un to personālam ir jāatļauj regulatīvajai iestādei un tās pārstāvjiem, kas pilda savus amata pienākumus:

3.   Tiem, kam ir tiesības piekļūt infrastruktūrai, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem un to personālam ir jāsniedz regulatīvajai iestādei un tās pārstāvjiem:

Šie noteikumi attiecas arī uz norisošām vai jau noslēgtām sarunām par infrastruktūras lietošanas maksājumiem un citiem maksājumiem. Sniegtajām ziņām jābūt patiesām un sniegtām labticīgi. Ikviens, kam jāsniedz ziņas, var atteikties atbildēt uz jautājumiem, ja atbilde varētu viņam pašam vai kādai no personām, kas minētas Civilprocesa kodeksa 383. panta 1. punkta 1.?3. apakšpunktā, radīt kriminālvajāšanas risku vai iespēju, ka tiks sākta procedūra par administratīvu pārkāpumu.

4.   Saskaņā ar šo likumu regulatīvā iestāde var likt izpildīt savus rīkojumus atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē administratīvo pasākumu izpildi. Kavējuma naudas summa var sasniegt EUR 500 000.”

20.

Līgumā par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu, kas 1999. gada 1. jūnijā noslēgts starp Deutsche Bahn AG (turpmāk tekstā – “DB”) un Deutsche Bahn Netz AG (turpmāk tekstā – “DB Netz”), grozītajā līguma 2005. gada 2. maija versijā, 1. pantā ir noteikts:

“1. pants DB Netz [..] pārvaldība

Netiek izdarīta atkāpe no DB Netz [..] juridiskās un organizatoriskās neatkarības principa saistībā ar lēmumiem par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu. DB [..] nedos nekādus norādījumus, kas varētu apdraudēt šo principu.”

21.

Saskaņā ar 4. pantu DB Netz [..] valdes reglamentā, kura grozījumi stājās spēkā 2005. gada 9. maijā:

“4. pants Lēmumu pieņemšana

[..]

3.   Valdes locekļi, kas pilda amata pienākumus dzelzceļa transporta uzņēmumos, kuri ir saistīti ar DB Netz [..], vai ar to saistītos uzņēmumos, nepiedalās balsošanā, kad tiek pieņemti lēmumi par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu. Viņi nevar arī piedalīties šo lēmumu sagatavošanā.”

22.

Komisija 2007. gada maijā nosūtīja Vācijas iestādēm anketu, lai pārbaudītu, vai Vācijas Federatīvā Republika ir transponējusi pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes direktīvas. Minētā dalībvalsts atbildēja ar 2007. gada 25. septembra vēstuli, kā arī papildus ar 2007. gada 14. decembra vēstuli.

23.

Komisija 2008. gada 26. jūnija vēstulē atzīmēja nesakritības starp Vācijas dzelzceļa tiesību aktiem un Direktīvu 91/440, Direktīvu 95/18/EK ( 9 ) un Direktīvu 2001/14 un brīdināja Vācijas Federatīvo Republiku, ka ir jāievēro to prasības. Šī dalībvalsts ar 2008. gada 22. oktobra vēstuli atbildēja uz šo brīdinājumu.

24.

Komisija 2009. gada 24. februārī nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai papildu brīdinājuma vēstuli, kurā pārmeta tai jaunus direktīvas pārkāpumus, kas pamatoti ar Direktīvu 2001/14 un Direktīvu 91/440, attiecībā uz maksas iekasēšanu par infrastruktūru un Vācijas regulatīvās iestādes pilnvarām. Vācijas Federatīvā Republika ar 2009. gada 17. aprīļa vēstuli atbildēja uz šo papildu brīdinājumu.

25.

Komisija ar 2009. gada 9. oktobra vēstuli nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu termiņā pēc tā saņemšanas. Vācijas Federatīvā Republika ar 2009. gada 3. decembra vēstuli atbildēja uz argumentēto atzinumu, apstrīdot Komisijas saistību neizpildes pārmetumu pamatotību.

26.

Tā kā Vācijas Federatīvās Republikas atbilde Komisiju neapmierināja, tā izlēma celt šo prasību, kas Tiesā tika saņemta 2010. gada 26. novembrī.

27.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 19. maija rīkojumu Čehijas Republikai un Itālijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam.

28.

Komisija, Vācijas Federatīvā Republika un Itālijas Republika bija pārstāvētas tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 23. maijā.

29.

Komisija apgalvo, ka iestādei, kurai uzticētas Direktīvas 91/440 II pielikumā minētās būtiskās funkcijas, jābūt ne tikai juridiski neatkarīgai no uzņēmuma – dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniedzēja, bet arī neatkarīgai no tā saimnieciskā aspektā.

30.

Šajā sakarā tā apgalvo, ka, lai arī Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā nav skaidri prasīts, lai iestāde, kurai ir uzticēta būtisku funkciju izpilde, būtu “neatkarīga” no sabiedrībām, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, šai noteikumā lietotais jēdziens “uzņēmums” saskaņā ar Tiesas judikatūru tomēr esot interpretējams kā tāds, kas attiecas uz visām tām iestādēm, kas, pat ja tās ir juridiski nošķirtas, darbojas kā “ekonomisks veselums” ( 10 ).

31.

Komisija pēc tam apgalvo, ka gadījumos, kad būtiskās funkcijas veic sabiedrība, kas ir atkarīga no kādas dzelzceļa holdinga sabiedrības, kā tas ir DB Netz gadījumā, ir jāizvērtē, cik lielā mērā un kādos apstākļos atkarīgā sabiedrība, kas cita starpā ir infrastruktūras pārvaldītājs, kuram ir uzdots pildīt šīs būtiskās funkcijas, ir uzskatāma par “neatkarīgu” no uzņēmuma, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus (proti, holdinga sabiedrība un no tās atkarīgās sabiedrības, kas nodrošina pasažieru un preču pārvadājumus), neraugoties uz to piederību vienai un tai pašai grupai.

32.

Tātad Vācijas Federatīvā Republika neesot paredzējusi efektīvus mehānismus, ar kuriem garantēt infrastruktūras pārvaldītāja DB Netz organizatorisko un lēmumu pieņemšanas neatkarību un to, ka pēdējais minētais neatkarīgi pilda būtiskas funkcijas. Komisija no tā secina, ka minētā dalībvalsts nav izpildījusi saistības, ko tai uzliek Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkts un II pielikums, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts.

33.

Pirmkārt, Komisija norāda, ka neatkarības pienākuma ievērošana ir jākontrolē neatkarīgai iestādei, piemēram, dzelzceļa regulatoram vai trešajai personai. Konkurentiem būtu jādod iespēja sūdzēties gadījumos, kad netiek ievērots neatkarības pienākums. Komisija uzskata, ka Vācija neievēro ne vienu, ne otru noteikumu.

34.

Komisija uzskata, ka no Vispārīgā dzelzceļa likuma 5.a panta izriet, ka Eisenbahn-Bundesamt (Federālais dzelzceļa birojs; turpmāk tekstā ? “EBA”), ir tiesīgs tikai piemērot noteikumus par neatkarību, kas jau ir ierakstīti Vācijas tiesībās, tādus kā Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a pantā minētie. EBA nav nekādu pilnvaru attiecībā uz struktūrpasākumu noteikšanu, piemēram, holdinga sabiedrības organizatoriskās struktūras maiņu vai lēmumiem par infrastruktūras pārvaldītāja organizatorisko struktūru saistībā ar holdinga sabiedrību, vai par tādu vadītāju aizstāšanu, kuri neatbilst neatkarības kritērijam, vai arī par būtisko funkciju pārvaldības organizatorisko procesu maiņu.

35.

Otrkārt, Komisija uzskata, ka ir jāpastāv likumiskām vai vismaz līgumiskām normām saistībā ar neatkarību attiecībās starp holdinga sabiedrību un iestādi, kam uzdots izpildīt būtiskas funkcijas, starp pēdējo minēto un citiem grupas uzņēmumiem, kuri sniedz dzelzceļa pakalpojumus, vai citām instancēm, kuras atrodas minētās holdinga sabiedrības kontrolē, proti, iestādes, kam uzdots izpildīt būtiskas funkcijas, akcionāru pilnsapulci.

36.

Komisija apgalvo, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a pants, kurā ir ar neatkarību saistītas normas, kā arī noteikumi par dzelzceļa holdinga sabiedrības reglamentu, piemēram, 1. panta 3. punkts līgumā par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu, kas aizliedz DB dot norādījumus, kuri apdraudētu DB Netz juridisko un organizatorisko neatkarību saistībā ar lēmumiem par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu, ir aizsargpasākumi, ar kuriem vien tomēr vēl nepietiek, lai garantētu būtisko funkciju neatkarību, izvairītos no interešu konfliktiem un atbrīvotu iestādi, kurai uzticēts veikt būtiskas funkcijas, no holdinga sabiedrības kontroles.

37.

Treškārt, Komisija uzskata, ka holdinga sabiedrības valdes locekļiem un citiem šīs holdinga sabiedrības uzņēmumu locekļiem nevajadzētu ietilpt tā uzņēmuma valdē, kuram uzticēts veikt būtiskas funkcijas.

38.

Komisija uzskata, ka būtu grūti apgalvot, ka tā uzņēmuma valde, kuram uzticēts veikt būtiskas funkcijas, lēmumu pieņemšanas ziņā varētu būt neatkarīga no holdinga sabiedrības valdes, ja abās valdēs ir vienas un tās pašas personas. Komisija atzīmē, ka neviena likuma norma nekavē šāda stāvokļa rašanos.

39.

Ceturtkārt, neviena norma neliedz tās iestādes administratoriem, kam uzdots veikt būtiskas funkcijas, un vadošajiem darbiniekiem, kas veic būtiskas funkcijas, pēc samērīga gadu skaita, kopš viņi ir aizgājuši no minētā uzņēmuma, pieņemt vadošā darbinieka darba vietu holdinga sabiedrībā vai citās instancēs, kas atrodas tās kontrolē.

40.

Šādas normas nudien Vācijā nepastāv, un praksē daudzi DB Netz vadītāji ir pārgājuši darbā uz holdinga sabiedrību vai citām filiālēm.

41.

Piektkārt, Komisija apgalvo, ka tās iestādes valde, kam uzticēts veikt būtiskas funkcijas, ir jāieceļ saskaņā ar skaidri noteiktiem nosacījumiem un ar juridiskām saistībām, kas garantētu pilnīgu tās pieņemto lēmumu neatkarību. Tā būtu jāieceļ un jāatsauc neatkarīgas iestādes kontrolē.

42.

Sestkārt, Komisija apgalvo, ka iestādei, kam uzticēts veikt būtiskas funkcijas, vajadzētu būt ar paša personālu un atrasties atsevišķās telpās vai ar aizsargātu pieeju. Reglamentā vai darba līgumos vajadzētu skaidri norādīt, ka kontaktiem ar holdinga sabiedrību un citām tās kontrolē esošajām sabiedrībām ir jāaprobežojas tikai ar oficiāliem paziņojumiem, kas ir saistīti ar būtisko funkciju izpildi. Pieejai informācijas sistēmām jābūt aizsargātai tā, lai nodrošinātu būtisko funkciju neatkarību.

43.

Vācijas valdība norāda, ka Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts prasa nevis pilnīgu saimniecisko neatkarību, bet tikai infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību juridiskā, organizatoriskā vai lēmumu pieņemšanas aspektā, kas attiecas uz dažu skaidri noteiktu lēmumu pieņemšanu, piemēram, par sliežu ceļu piešķiršanu un infrastruktūras maksas iekasēšanu saskaņā ar Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas II pielikumu.

44.

Vācijas valdība apgalvo, ka neatkarības pierādījuma pārbaudes kritēriji, ko paredz 5. pielikums Komisijas dienestu darba dokumentā SEC(2006) 530 ( 11 ), nesakrīt ar šai lietai būtiskajām saistošajām normām, kas noteiktas Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, Direktīvas 91/440 II pielikumā, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā. Turklāt šis dokuments neesot publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un līdz ar to neesot juridiski saistošs akts. Līdz ar to šai tiesvedībā to nevarot izmantot.

45.

Pirmkārt, kas attiecas uz neatkarīgas iestādes kontroli, Vācijas valdība uzskata, ka saskaņā ar Vispārīgo dzelzceļa likumu EBA ir iespēja veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu konstatētos pārkāpumus un nepieļautu turpmākus pārkāpumus attiecībā uz šo likumu un tā piemērošanas noteikumiem. Tāpat EBA varot uzdot veikt grozījumus saistībā ar juridiskajām attiecībām starp infrastruktūras pārvaldītāju un holdinga sabiedrību, proti, jautājumos, kas skar grupas organizāciju, kad ir konstatēts, ka šie grozījumi kalpo Vispārīgajā dzelzceļa likumā uzskaitīto funkciju neatkarības garantijām.

46.

Vācijas valdība tāpat apgalvo, ka EBA uzdevums ir izskatīt sūdzības tās parastās diskrecionārās kompetences ietvaros. Savukārt konkurenta tiesības tiesas ceļā pieprasīt EBA iejaukšanos, kad tiek apgalvots, ka ir pārkāpti noteikumi par juridisko nošķirtību, principā esot svešas Vācijas sistēmai, kas paredz administratīvi aizsargāt individuālas tiesības, un šīs aizsardzības ietvaros var atsaukties tikai uz subjektīvo publisko tiesību pārkāpumiem, tomēr privātpersonai nav iespēju uzsākt tiesvedību, lai panāktu objektīvu tiesību normu piemērošanu.

47.

Vispārīgais dzelzceļa likums tomēr dodot konkurentiem iedarbīgus līdzekļus individuālo tiesību aizsardzībai. Tā konkurenti var pieprasīt Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra) iejaukšanos, ja viņi uzskata, ka ar dzelzceļa infrastruktūras uzņēmuma lēmumiem ir pārkāptas viņu tiesības uz nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai. Līdz ar to ir ņemtas vērā konkurentu un, netieši, arī konkurences intereses.

48.

Otrkārt, Vācijas valdība apgalvo, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a panta noteikumi pilnībā atbilst Savienības tiesību aktu prasībām saistībā ar neatkarību starp holdinga sabiedrību un uzņēmumu, kam uzdots veikt būtiskas funkcijas. Tā norāda, ka pastāv nošķirtība grāmatvedības un darbību jomā un, visbeidzot, arī sabiedrību tiesībās, kas ļaujot garantēt nepieciešamo neatkarību.

49.

Treškārt, Vācijas valdība apgalvo, ka Komisija nebalstās ne uz vienu attiecīgo direktīvu normu, kad secina, ka holdinga sabiedrības valdes locekļiem un citiem holdinga sabiedrības uzņēmumu locekļiem nevajadzētu ietilpt tā uzņēmuma valdē, kuram uzticēts veikt būtiskas funkcijas.

50.

Tā uzskata, ka līgums par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu un DB Netz valdes reglaments pilnībā garantē DB Netz juridisko un organizatorisko lēmumu pieņemšanas neatkarību saistībā ar lēmumiem par sliežu ceļu piešķīrumu un infrastruktūras maksas iekasēšanu. Dubultie mandāti turklāt nekādi netraucējot neatkarībai, jo saskaņā ar Vācijas sabiedrību tiesībām katram valdes loceklim pat dubultā mandāta gadījumā ir jāaizstāv tās sabiedrības intereses, kuras valdē viņš konkrētajā gadījumā atrodas.

51.

Ceturtkārt, saistībā ar Komisijas minēto pārejas laikposmu neesamību Vācijas valdība atzīmē, ka nedz Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkts, nedz Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts nesniedz nekādu juridisku pamatojumu šādiem pārejas laikposmiem, kurus nepamato arī Savienības dzelzceļa tiesību aktu noteikumi. Tāpat nav svarīgs arī salīdzinājums ar elektroenerģijas un gāzes nozarei piemērojamiem noteikumiem, jo tie ir pieņemti nesenākā pagātnē, bet dzelzceļa nozarē tādi nav pieņemti.

52.

Piektkārt, Vācijas valdība uzskata, ka no pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes direktīvām neizriet, ka vadības iestāžu locekļu iecelšanai un atsaukšanai būtu jānoris neatkarīgas iestādes kontrolē, ko Komisija mēģina uzspiest, pēc analoģijas piemērojot citu nozaru normas, kurās atšķirībā no dzelzceļa nozares pastāv skaidri noteikumi attiecībā uz iecelšanu.

53.

Sestkārt, Vācijas valdība norāda, ka DB Netz informātikas sistēmu uzbūve pilnībā atbilstot juridiskās un organizatoriskās neatkarības prasībām attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek noteikta piekļuve sliežu ceļiem un iekasēta maksa par infrastruktūru. Pieeju nozīmīgiem datiem nosaka DB Netz piešķirtās pieejas tiesības.

54.

Itālijas valdība iestājās lietā, tikai atbalstot Vācijas valdības argumentus saistībā ar jautājumiem, kas izvirzīti pirmajā iebildumā šajā prasībā.

55.

Itālijas valdība atgādina, ka nošķirtības pienākums, ko paredz Savienības likumdevējs, attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu funkcijām un infrastruktūras pārvaldību pēc sava rakstura ir saistīts ar grāmatvedību.

56.

Tā uzsver, ka Komisija attiecībā uz holdinga sabiedrības modeli aizstāv pretrunīgu pieeju, jo tā nonāk pie nesaderības prezumpcijas, ciktāl šis modelis, pat ja juridiski tas ir atzīts, izrādītos saderīgs ar direktīvu tikai tajā gadījumā, ja holdinga sabiedrībai nebūtu vai tā neīstenotu nevienu no šādām holdinga sabiedrībām raksturīgajām prerogatīvām.

57.

Likumdevējs nekādā veidā neesot iecerējis ieviest pienākumu nošķirt īpašuma struktūras vai organizācijas režīmus, kam pārvaldības autonomijas aspektā būtu līdzvērtīgas sekas, bet gan viņa iecere esot bijusi ievērot un nodrošināt rīcības brīvību dalībvalstīm un uzņēmumiem, kas vēlas pieņemt dažādus organizācijas modeļus.

58.

Itālijas valdība, skatot kā tiesību akta formulējumu, tā mērķi, apstrīd Komisijas piedāvāto interpretāciju, proti, Komisijas uzskatu, ka būtiskās funkcijas būtu jāuztic iestādēm, kas nepieder grupai, kurā ietilpst dzelzceļa uzņēmums.

59.

Kā jau es norādīju savos secinājumos lietā C-555/10 Komisija/Austrija, no Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā minētās iestādes, kam uzdots veikt būtiskas funkcijas, neatkarības pienākuma nav iespējams izsecināt pienākumu tām dalībvalstīm, kas ir pieņēmušas holdinga sabiedrības modeli, kura atbilstību šīm prasībām pašu par sevi Komisija neapstrīd, pieņemt leģislatīvus, regulatīvus vai konvencionālus pasākumus, kas saskanētu ar iepriekš minētā Komisijas dienestu darba dokumenta SEC(2006) 530 5. pielikumā sniegto interpretāciju.

60.

Komisijas dienestu darba dokuments nevar nedz aizstāt, nedz papildināt direktīvu un tās noteikumus. Šāds dokuments, protams, var paust Komisijas viedokli vai, pareizāk izsakoties, “Komisijas dienestu” viedokli, bet tā normatīvais spēks, ja tāds tam vispār piemīt, nav pat salīdzināms ar Komisijas “paziņojumu” spēku, kuri ir paredzēti Līgumā par ESD un tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visās valodās. Dalībvalstu pienākumiem ir jāizriet no direktīvas teksta, kas tiek interpretēts saskaņā ar tās mērķiem ( 12 ).

61.

Tādējādi saistībā ar prasību par iepriekš minēto Direktīvas 2001/14 noteikumu kļūdainu vai nepilnīgu transponēšanu Vācijas Federatīvajai Republikai nevar pārmest, ka tā nav pieņēmusi īpašus noteikumus:

62.

Jāuzsver, ka prasība nav saistīta ar nepareizu Direktīvas 91/440 un Direktīvas 2001/14 piemērošanu. Komisija nav iesniegusi konkrētus pierādījumus, pēc kuriem varētu redzēt, ka praksē netiek izpildīta uzņēmuma, kam uzdots veikt būtiskas funkcijas, neatkarības prasība.

63.

Man šķiet, ka Vācijas tiesību akti ļauj īstenot plašāku kontroli uzņēmumu grupējuma ietvaros nekā Austrijā spēkā esošie tiesību akti. Līdz ar to šie grupējumi juridiskās formas ziņā var būt integrētāki nekā Austrijā. Līdz ar to dažādie aizliegumi ir ierakstīti privāto tiesību aktos, lai nepieļautu likumā paredzēto iespēju izmantošanu ( 13 ).

64.

Šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai Komisijas pirmo iebildumu noraidīt.

65.

Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savas saistības, kas tai uzliktas saskaņā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu un 8. panta 1. punktu.

66.

Tā apgalvo, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā, ar kura palīdzību Vācija ir transponējusi direktīvas noteikumus, esot trūkumi. Šī norma faktiski vēl aizvien neļaujot droši noteikt, vai un kad ir piemērojams tiešo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts, vai kopējo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkts.

67.

Turklāt tā atzīmē – ja Vācijas Federatīvā Republika šķietami ir izvēlējusies kopējo izmaksu principu, tā tomēr nav pilnībā izpildījusi nosacījumus, kas nepieciešami, lai piemērotu Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktu, un, proti, nav precizējusi apstākļus, kuros būtu jāpārbauda tirgus spēja segt izmaksas, kas būtu jādara, lai pārbaudītu, vai tās var segt visas tirgus daļas.

68.

Vācijas valdība uzskata, ka attiecībā uz konkurētspējas ņemšanu vērā Vācijas noteikumi pilnībā atbilst Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pirmā teikuma prasībām. Direktīva 2001/14 faktiski neprasot, lai, pārbaudot tirgus spēju segt izmaksas, konkurētspēja tiktu izvērtēta visos tirgus segmentos. Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā, ar kuru ir transponēts šis Direktīvas 2001/14 pants, uzliek šīs normas adresātiem pienākumu saskaņā ar minētās direktīvas formulējumu un mērķi tikai garantēt konkurētspēju, īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Līdz ar to valsts tiesību akti ievērojot direktīvas prasības un mērķus.

69.

Vācijas valdība arī atzīmē, ka izmaksas var pilnībā ņemt vērā tad, kad tiek noteikta maksas summa. Tātad DB Netz esot pilnvarots noteikt maksas iekasēšanu tā, lai tiktu kompensētas tās infrastruktūras izmaksas, kas nav nosegtas ar valsts dotācijām.

70.

Vācijas valdība noraida Komisijas apgalvojumu, ka Vācijas tiesību akti it kā neparedzot Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā minēto tirgus segmentu definīciju. Vācijas valdība apgalvo, ka tā pilnībā garantē šī normas mērķa lietderīgo iedarbību Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punkta trešajā teikumā. Turklāt no normām, kas saistītas ar neatkarību cenu noteikšanā, izriet, ka Savienības tiesību akti atstāj tirgū aktīvo uzņēmumu ziņā novērtēt pieprasījuma ietekmi uz fiskālo kapacitāti. Visbeidzot Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkts skaidri neparedz nekādas plašākas prasības, proti, attiecībā uz pārvadājumu uzņēmumu sniegto informāciju procedūru un kontroles jomā.

71.

Čehijas valdība piekrīt Vācijas valdības argumentiem par to, ka Komisijas minētie noteikumi ir piemēroti pareizi, un tas attiecas gan uz visiem iebildumiem, kas balstīti uz it kā nepareizo attiecīgo Savienības tiesību normu transpozīciju, gan uz iebildumu par it kā pārkāptajiem, kopsakarā aplūkotajiem Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta un 8. panta 1. punkta noteikumiem.

72.

Īpaši saistībā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta pārkāpumu Čehijas valdība norāda, ka ir jāprecizē jēdziens izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, lai pārbaudītu, vai iepriekš minētie noteikumi ir pārkāpti.

73.

Savienības tiesību akti par infrastruktūras pārvaldītāja iekasētajām maksām nav no vienkāršākajiem. Faktiski saskaņā ar Direktīvu 2001/14 viņš var pieprasīt maksu šādi:

74.

Maksas noteikšanu par infrastruktūras lietošanu dalībvalsts ieviestās maksas iekasēšanas sistēmas ietvaros veic infrastruktūras pārvaldītājs, kurš raugās, lai maksas iekasēšanas sistēmas pamatā būtu tādi paši principi, kādi ir visā tīklā (Direktīvas 2001/14 4. panta 1. un 4. punkts). Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 8. panta 3. punktu, lai nepieļautu diskrimināciju, ir jānodrošina, ka jebkura infrastruktūras pārvaldītāja iekasētā vidējā un robežmaksa par līdzvērtīgiem infrastruktūras lietošanas veidiem ir salīdzināmas un ka salīdzināmiem pakalpojumiem vienā un tajā pašā tirgus segmentā piemēro tādu pašu maksu. Tīkla atsauces dokumentā infrastruktūras pārvaldītājs pierāda, ka maksas iekasēšana atbilst šīm prasībām.

75.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktu dalībvalstis izstrādā piemērotus nosacījumus, lai nodrošinātu, ka infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumi no infrastruktūras maksas, pārpalikumi no citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, ir vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses ( 14 ). Saskaņā ar tā paša panta 5. punktu tiek izstrādāta izmaksu sadalījuma noteikšanas metode. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu.

76.

Uzskatu, ka Direktīvas 2001/14 noteikumi ir sarežģīta sistēma, kas definē faktorus, kuri ņemami vērā, nosakot maksu par infrastruktūras lietošanu, mērķus, ko sistēma cenšas sasniegt ( 15 ), kā arī dalībvalsts, infrastruktūras pārvaldītāja un direktīvas 30. pantā paredzētās regulatīvās iestādes attiecīgās pilnvaras.

77.

Runājot par pieļaujamo infrastruktūras lietošanas maksas apmēru, Direktīva 2001/14 nosaka minimumu, kurš atbilst izmaksām, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ (7. panta 3. punkts) ( 16 ), un maksimumu, kas izriet no infrastruktūras pārvaldītājam radītajām kopējām izmaksām (8. panta 1. punkts). Šajās robežās maksa var atspoguļot jaudas nepietiekamības kritēriju pārslodzes laikposmos (7. panta 4. punkts), ārējās ietekmes uz vidi izmaksas (7. panta 5. punkts), kā arī konkrētus ieguldījumus infrastruktūras uzlabošanai (8. panta 2. punkts). Turklāt ir iespējams piemērot arī atlaides (9. pants).

78.

Saistībā ar attiecīgajām valsts un infrastruktūras pārvaldītāja lomām ir jāatzīmē, ka tieši valsts izveido maksas iekasēšanas sistēmu un ir atbildīga par finansējuma nodrošināšanu, lai nodrošinātu infrastruktūras pārvaldītāja rēķinu līdzsvaru. Tomēr valsts var veikt pilnīgu infrastruktūras maksu piedziņu ar uzcenojumiem, ja tirgus situācija to pieļauj, ieskaitot infrastruktūras izmantošanu tajos tirgus segmentos, kuri spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu.

79.

Toties infrastruktūras pārvaldītājs nosaka infrastruktūras lietošanas maksu. No Direktīvas 2001/14 preambulas 12. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas sistēmām būtu jāmudina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzlabot savas infrastruktūras izmantošanu. Šāda uzlabošana ar maksas iekasēšanu man nešķiet iespējama, ja vien maksas iekasēšanas sistēmas ietvaros infrastruktūras pārvaldītājam netiek atstāta noteikta rīcības brīvība, kas tieši norādīta preambulas 20. apsvērumā. Tas pats sakāms par infrastruktūras pārvaldītāja pilnvarām, kas paredzētas Direktīvas 2001/14 8. panta 2. punktā un 9. pantā, saistībā ar maksas palielināšanu vai atlaidēm.

80.

Lasot attiecīgās normas, nudien ir redzams, ka Direktīva 2001/14 maksas iekasēšanas ziņā izveido jomu, kas ir rezervēta infrastruktūras pārvaldītājam. Attiecībā uz valsti ir definēta šīs jomas augšējā robeža, paredzot prasību dot rīcības brīvību maksas iekasēšanā, kas ļauj to izmantot kā pārvaldības instrumentu ( 17 ). Saistībā ar ekspluatētājiem, kuri nav neatkarīgi, šīs jomas apakšējā robeža ir tā, aiz kuras mēs nonākam pie “piedziņas” ( 18 ).

81.

No minētās direktīvas vispārējās sistēmas izriet, ka infrastruktūras pārvaldītājam maksas iekasēšanas jomā ir piešķirta loma, kas ietver izvēles, kuras prasa rīcības brīvību attiecībā uz piemērojamām metodēm un dažādo normatīvo mērķu koordināciju, kas ne vienmēr ir saskanīgi. Šādas izvēles var balstīties tikai uz tirgus pētījumiem, piemēram, saistībā ar to, kas ir tirgus segments, lai zinātu, vai “tirgus situācija to pieļauj”.

82.

Manuprāt, līdz ar to vērtējot saistību neizpildi attiecībā uz Direktīvas 2001/14 transpozīciju šī iebilduma ietvaros ( 19 ), ir jābalstās uz vispārēju to normu analīzi, kas izklāstītas direktīvā par infrastruktūras lietošanas maksu.

83.

Saistībā ar Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā esot trūkumi, jo šī norma neļaujot vienmēr droši noteikt, vai un kad ir piemērojams tiešo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts, vai kopējo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkts, es konstatēju, ka šis arguments šķiet balstīts uz nepareizu dihotomiju. Kā es jau norādīju, manuprāt, šī direktīva paredz nevis divas alternatīvas metodes, bet gan intervālu, kurā ir minimums, proti, tieši radītās ekspluatācijas izmaksas, un maksimums, kas atbilst infrastruktūras pārvaldītājam radītajām kopējām izmaksām. Starp šiem galējiem punktiem pārvaldītājs var piemērot minētajā direktīvā paredzētos papildu maksas iekasēšanas kritērijus, kā arī atlaides, ievērojot Direktīvas 2001/14 nosacījumus, un, eventuāli, dalībvalsts noteiktās maksas iekasēšanas sistēmu.

84.

Tādējādi es neuzskatu, ka, lai izvairītos no saistību neizpildes konstatācijas, dalībvalstīm – nolūkā mazināt infrastruktūras pārvaldītājam doto rīcības brīvību maksu noteikšanas jomā – vajadzētu pieņemt sīkākus maksas iekasēšanas noteikumus vai pat konkrētākus par tiem, kuri valsts tiesību aktos atveido prasības, kuras atbilst tām, ko ir paredzējis Savienības likumdevējs. Jēdziens maksas iekasēšanas sistēma, pēc manām domām, apliecina, ka tās var šādi rīkoties zināmās robežās, bet tikai ievērojot pārvaldības neatkarības principu, kas paredzēts Direktīvas 91/440 4. pantā ( 20 ).

85.

Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punkts, ar kuru kā izejas punkts, tomēr neabsolutizējot, tiek paredzēta pilnīga infrastruktūras izmaksu piedziņa, vienlaikus nodrošinot pieeju tirgum, kas atšķiras no pieejas, atbilstoši kurai tiek kompensētas tiešās ekspluatācijas izmaksas, man šķiet definējam infrastruktūras pārvaldītāja rīcības brīvību maksas iekasēšanas jomā, pilnīgi ievērojot Direktīvas 2001/14 prasības. Konkrētāk, valsts norma ļauj infrastruktūras pārvaldītājam gan diferencēt pasažieru pārvadājumu pakalpojumus lielos un nelielos attālumos vai arī kravas pārvadājumus pa dzelzceļu, gan arī diferencēt dažādus tirgus segmentus šajos pārvadājumu pakalpojumos. Nedomāju, ka Direktīvas 2001/14 attiecīgo noteikumu transponēšana uzliktu dalībvalstij pienākumu paredzēt detalizētākus noteikumus šajā ziņā, tomēr dalībvalsts var uzdot infrastruktūras pārvaldītājam parūpēties par to konkrētāku transponēšanu vai pat tos piemērot, it īpaši saistībā ar tirgus segmenta rentabilitātes noteikšanu.

86.

Šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai Komisijas otro iebildumu noraidīt.

87.

Komisija apgalvo, ka Vācijas tiesību aktos neesot transponēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkts. Komisija uzskata, ka neviens no Vācijas valdības minētajiem mehānismiem nemudina infrastruktūras pārvaldītāju ierobežot izmaksas, kas ir saistītas ar infrastruktūras pakalpojumiem, vai piekļuves maksas lielumu. Turklāt noslēgtās vienošanās par pakalpojumu sniegšanu un finansēšanu neparedzot nekādas normas par infrastruktūras izmaksu un maksas iekasēšanas samazināšanu.

88.

Vācijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkts ir pamatots ar principu, ka ir jāpanāk līdzsvars starp ienākumiem no infrastruktūras izmantošanas maksas un valsts finansējuma, no vienas puses, un infrastruktūras izdevumiem, no otras puses. Tā uzskata, ka ar infrastruktūras pakalpojumiem saistīto izmaksu nozīme, piekļuves maksas lielums un valsts finansējuma apjoms iekļaujas tādās saimnieciskajās attiecībās, kas izslēdz nepieciešamību pēc vienpusējām juridiskām prasībām. Tādējādi direktīvas noteikumi neļauj secināt, ka pastāvētu vienpusējs pienākums samazināt izmaksas vai maksas iekasēšanu. Izmaksu un piekļuves maksas samazināšanas mērķis, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā, ir pakļauts nosacījumam, ka ir ievērotas prasības saistībā ar drošības jomu un infrastruktūras pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu.

89.

Minētā valdība arī norāda, ka direktīva neprasa faktiski samazināt izmaksas vai piekļuves maksu. Šim pienākumam, gluži otrādi, būtu jāizlīdzinās ar citām prasībām maksas iekasēšanas struktūras ziņā. Kopējam līdzsvaram būtu jāveidojas tā, lai tiktu nodrošināta ilgtermiņa mērķa sasniegšana, proti, panākts līdzsvars starp infrastruktūras ieņēmumiem un izdevumiem.

90.

Vācijas valdība apgalvo, ka tā ir pilnībā transponējusi stimulējošo mehānismu, kas prasīts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā. Vienošanās par pakalpojumu sniegšanu un finansēšanu (Leistungs- und Finanzierungsvereinbarung, turpmāk tekstā – “LuFV”) atbilst līguma nosacījumiem Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punkta izpratnē un līdz ar to ir efektīva sistēma, kas stimulē izmaksu un piekļuves maksas samazināšanu saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 2. punktu.

91.

Konkrēti, LuFV uzliekot infrastruktūras pārvaldītājiem daudzus pienākumus, lai tiktu garantēta kvalitāte un informācija, un tās kvalitātes prasības esot strukturētas tā, lai gadu gaitā tiktu nodrošināta dzelzceļa infrastruktūras uzlabošana, tā ierobežojot federālās valsts dotācijas aizstāšanas ieguldījumiem, kas gadā nedrīkst pārsniegt EUR 2,5 miljardus, un tā uzliekot infrastruktūras pārvaldītājiem pienākumu paredzēt pašfinansējumu dzelzceļa uzturēšanai.

92.

Visbeidzot dzelzceļa nozarē esot daudzi sistēmiski elementi, kas stimulējot izmaksu samazināšanos, tā kā infrastruktūras pārvaldītāju sabiedrības ir jāpārvalda kā komercuzņēmumi, kam ir jāievēro privātās ekonomikas principi, konkrēti, vēršot uzņēmuma pārvaldību uz konkurenci, lai nopelnītu iespējami vairāk, kas DB Netz gadījumā nozīmē neatkarīgu un efektīvu motivāciju izmaksu samazināšanai.

93.

Lietas dalībnieku domstarpības par trešo iebildumu man šķiet sarežģītas, un ar to saistītie jautājumi ir grūti aptverami.

94.

Līdz ar to, manuprāt, Komisijas nostāju var rezumēt tādējādi, ka Vācijas Federatīvā Republika nestimulē infrastruktūras pārvaldītāju nedz ierobežot izmaksas, kas ir saistītas ar infrastruktūras pakalpojumiem, nedz samazināt piekļuves maksas apmēru.

95.

Es interpretēju Vācijas Federatīvās Republikas nostāju tādējādi, ka tā uzskata, ka LuFV ir efektīva sistēma, kas veicina infrastruktūras nodrošināšanas izmaksu samazināšanos. Attiecībā uz piekļuves maksu šī dalībvalsts, šķiet, būtībā apgalvo, ka Direktīva 2001/14 neliek dalībvalstīm veikt atsevišķus stimulējošus pasākumus, lai samazinātu piekļuves maksu, bet gan prasa, lai uz šo mērķi pastāvētu netieša virzība ar tādiem stimulējošiem pasākumiem, ar kuriem var samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas.

96.

Attiecībā uz pirmo šī pamata daļu, kas saistīta ar infrastruktūras nodrošināšanas izmaksām, es vispirms atzīmēšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktu šī paša panta 2. punktā paredzētā norma var tikt īstenota situācijā, kad starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju tiek noslēgts līgums uz laiku, kurš ir ne mazāks par trim gadiem, un tajā tiek paredzēts valsts finansējums. LuFV, šķiet, atbilst šim formālajam nosacījumam.

97.

Jāatzīmē, ka LuFV ierobežo federālās valsts dotācijas, kas gadā nedrīkst pārsniegt noteiktu summu, neraugoties uz inflāciju, un līdz ar to uzliek infrastruktūras pārvaldītājam pienākumu uzlabot efektivitāti, jo viņam ir jāievēro kvalitātes standarti, kas var saglabāties nemainīgi vai tikt pastiprināti. Pārvaldītājam turklāt katru gadu ir jānodrošina minimālā summa aizstāšanas ieguldījumiem. Pārvaldītājam arī ir jāizmanto pašfinansējums dzelzceļa tīkla uzturēšanai, un tas jādara tā, lai ļautu ar samazinātajām izmaksām garantēt analoģisku kvalitāti.

98.

LuFV iekļautie pasākumi man šķiet piemēroti tam, lai mudinātu infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas. Tātad trešais Komisijas iebildums var būt pamatots tikai tad, ja Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkts prasītu no dalībvalstīm vienmēr veikt atsevišķus pasākumus, lai stimulētu piekļuves maksas samazināšanu.

99.

Komisija uzskata, ka šāds pienākums gulstas uz dalībvalstu pleciem neatkarīgi no infrastruktūras pārvaldības rentabilitātes. Citiem vārdiem sakot, pat ja infrastruktūras pārvaldītājs nespētu atgūt visas infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, dalībvalstij būtu viņš jāmudina efektivitātes ceļā gūtu uzkrājumu daļu pārvirzīt uz tīkla lietotājiem.

100.

Protams, Komisijas nostāja ir pamatota ar Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkta formulējumu, kur ir minētas gan infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, gan piekļuves maksas apmērs. Tomēr saskaņā ar preambulas 40. apsvērumu “jāstimulē infrastruktūras pārvaldītāji samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru”. Šeit ir minētas tikai izmaksas.

101.

Manuprāt, Komisijas interpretācija nav racionāla, ņemot vērā vispārējo Direktīvas 2001/14 6. panta sistēmu. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otro daļu, “neskarot lietotāja iespējamo ilgtermiņa mērķi segt visu transporta veidu infrastruktūras izmaksas, pamatojoties uz dažādo transporta veidu godīgu, nediskriminējošu konkurenci, kur dzelzceļa transports spēj konkurēt ar citiem transporta veidiem, saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto maksāšanas sistēmu dalībvalsts var prasīt, lai infrastruktūras pārvaldītājs savelk rēķinus bez valsts finansējuma” ( 21 ).

102.

Tātad Komisijas interpretācija uzliek valstij pienākumu finansēt infrastruktūru, pat ja dalībvalsts stimulētās efektivitātes uzlabošanās rezultātā infrastruktūras pārvaldītājs ir guvis peļņu, ko viņš var izmantot savu kontu līdzsvarošanai, nevis ziedot to piekļuves maksas samazināšanai.

103.

Turklāt, pat ja mēs pieņemam, ka pārvaldītāja konti ir līdzsvaroti, Direktīvas 2001/14 II nodaļas noteikumi par maksas iekasēšanu, kuru pamatā ir uz izmaksām balstīts maksas iekasēšanas princips, var radīt tādas sekas, ka ilgtermiņā piekļuves maksas apmēra samazinājumi automātiski izrietēs no infrastruktūras nodrošināšanas izmaksu samazinājumiem.

104.

Šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai Komisijas trešo iebildumu noraidīt.

105.

Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savas saistības, kas izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktu.

106.

Komisija uzskata, ka regulatīvā iestāde var izpildīt saistības, ko tai uzliek Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkts, proti, regulāri novērot konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgū un koriģēt nevēlamās parādības šajos tirgos tikai tad, ja neatkarīgi no konkrētām sūdzībām vai konkrētām aizdomām par direktīvu pārkāpumu tā ir pilnvarota iztaujāt dzelzceļa uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītājus un ja tā ir tiesīga piespiest tos atbildēt, piedraudot ar pienācīgām sankcijām. Ja tās rīcībā nav ziņas, kas iegūtas ar šādu pieprasījumu palīdzību, regulatīvā iestāde nespēs uzsākt nekādu procedūru pēc pašas iniciatīvas, jo tai vienmēr nāksies izmantot tikai sūdzību iesniedzēju sniegto informāciju.

107.

Turklāt Komisija uzskata, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkta transpozīcija ir nepilnīga, jo šis pants nenošķir infrastruktūras pārvaldītājus no pārvadājumu uzņēmumiem.

108.

Visbeidzot, ja regulatīvajai iestādei nav iespējas likt izpildīt informācijas pieprasījumu, tad tā varēs izmantot tikai tās ziņas, ko dzelzceļa uzņēmumi tai labprātīgi sniegs, kas neatbilst Direktīvas 2011/14 mērķiem.

109.

Vācijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts neprasa, lai regulatīvā iestāde būtu pilnvarota iegūt ziņas, ja tam nav nekāda iemesla vai nepastāv nekādas aizdomas. Gluži otrādi, šī norma būtu jāinterpretē šīs direktīvas normatīvā mērķa un piemērošanas jomas kontekstā, kas ir dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksas iekasēšana par šo infrastruktūru. Šai kontekstā regulatīvā iestāde drīzāk atbilst apelācijas iestādei, kas uzrauga un garantē nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai jaudas iedalīšanas un maksas iekasēšanas ietvaros. Šis noteikums paredzot tikai materiāltiesisku normu, kas ļauj iegūt informāciju, un attiecīgu pienākumu to sniegt, bet direktīvā neesot minēts jautājums par sankcijām, kas saistītas ar šo tiesību normu.

110.

Tāpat arī Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkts nepiešķirot regulatīvajai iestādei tiesības iegūt informāciju vai piemērot sankcijas konkurences uzraudzības jomā.

111.

Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta pirmajā daļā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izveidot regulatīvo iestādi saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. pantu, lai tiktu novērota konkurence dzelzceļa tirgos, izņemot gadījumus, kad šis uzdevums jau dots kādai citai tikpat neatkarīgai iestādei.

112.

Komisija uzskata, ka, ņemot vērā šo uzdevumu, izriet, ka minētajai iestādei neatkarīgi no konkrētām sūdzībām vai konkrētām aizdomām par direktīvu pārkāpumu ir jābūt pilnvarotai iztaujāt dzelzceļa uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītājus un tai ir jābūt tiesīgai piespiest tos atbildēt, piedraudot ar pienācīgām sankcijām.

113.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm ir jāizveido nepieciešamās administratīvās struktūras direktīvu piemērošanai un jānosaka ar tajās paredzētajiem pienākumiem samērīgas sankcijas, pat ja šai ziņā nav konkrētu Savienības tiesību aktu. Šī judikatūra, šķiet, runā par labu Komisijas iebildumam ( 22 ).

114.

Tomēr dalībvalsts pienākums, kuru Komisija konkurences uzraudzības jomā mēģina atvasināt no Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta, faktiski nozīmē, ka regulatīvajai iestādei tiktu piešķirtas pilnvaras uzsākt šajā nozarē izmeklēšanu. Manuprāt, tomēr Kopienas konkurences tiesību leģislatīvā tradīcija vienmēr ir bijusi pamatota ar principu, kas paredz, ka šādas pilnvaras ir skaidri un precīzi jānosaka Savienības likumdevējam ( 23 ).

115.

Šī iemesla dēļ un ņemot vērā, ka minētajā 10. panta 7. punktā nekur nav minēta regulatīvās iestādes veikta izmeklēšana, es domāju, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nevar pārmest, ka tā savos tiesību aktos nav paredzējusi šādas izmeklēšanas un sankciju noteikšanas pilnvaras, kas būtu dotas regulatīvajai iestādei neatkarīgi no konkrētām sūdzībām vai konkrētām aizdomām par direktīvu pārkāpumu.

116.

Attiecībā uz Direktīvas 2001/14 30. pantu, no tā 4. punkta izriet, ka regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras citas ieinteresētās personas attiecīgajā dalībvalstī un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās. Saskaņā ar šā paša panta 5. punkta otro daļu regulatīvās iestādes lēmumi ir saistoši visām personām, uz ko lēmums attiecas.

117.

Komisija uzskata, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu paredzēt izmeklēšanas un sankcionēšanas pilnvaras, ko var vērst pret jebkuru dzelzceļa uzņēmumu saistībā ar Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā minēto konkurences uzraudzību. Es nepiekrītu šim viedoklim.

118.

Kā jau minēju, dalībvalstu pienākumu paredzēt izmeklēšanas un sankcionēšanas pilnvaras konkurences uzraudzības ietvaros nevar izsecināt no Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta, kas aplūkots atsevišķi. Šādu interpretāciju apstiprina apstāklis, ka šī 10. panta 7. punkta otrajā daļā nav nedz tiešas, nedz netiešas atsauces uz Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktu ( 24 ). Tātad, veicot konkurences uzraudzību, kas paredzēta Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā, Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts, šķiet, nav piemērojams.

119.

Savukārt Direktīvas 2001/14 30. pants neprasa, lai regulatīvajai iestādei konkurences uzraudzības ietvaros būtu izmeklēšanas un sankcionēšanas pilnvaras situācijās, kas neietilpst šī panta piemērošanas jomā. Minētā panta piemērošanas jomā ietilpst tikai jautājumi par taisnīgu un nediskriminējošu pieejamību, precīzāk, par izturēšanos pret pretendentiem un par maksas uzraudzību atbilstoši tā 2. un 3. punktam. Šī joma pati par sevi ietver mērķi dot iespēju rasties godīgai konkurencei dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā, kas minēta šīs pašas direktīvas preambulas 16. apsvērumā. Tātad uz regulatīvās iestādes pilnvarojumu prasīt attiecīgu informāciju, kas paredzēta minētā panta 4. punktā, attiecas tie paši ierobežojumi.

120.

Šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai Komisijas ceturto iebildumu noraidīt.

121.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

122.

Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad šī prasība būs jāapmierina, ja prasība sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši manam ierosinājumam tiek noraidīta pilnībā.

123.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai Čehijas Republika un Itālijas Republika, kas lūdza atļauju iestāties šai lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

124.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai lemt šādi: