I – Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

III – Lietas apstākļi un pamata tiesvedība

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

V – Vērtējums

A – Ievada piezīmes

1) Pārbaudes apmērs: dubultās sodīšanas aizliegums Savienības tiesībās

a) Savienības tiesībās noteiktā dubultās sodīšanas aizlieguma piemērojamība

b) Lisabonas līguma 30. protokols

c) Starpsecinājums

2) Prejudiciālā jautājuma precizēšana – pārbaudes priekšmets

3) Prejudiciālā jautājuma pārformulēšana

B – Dubultās sodīšanas aizliegums Savienības tiesībās: kad process ir ar krimināltiesisku vai krimināltiesiskajam raksturam līdzīgu raksturu?

1) Tiesas judikatūra par sankciju lauksaimniecības nozarē krimināltiesisko raksturu

2) ECT judikatūras ievērošana, nosakot krimināltiesisko raksturu

a) ECT judikatūra

b) Engel kritēriju piemērošana šajā lietā: pretruna ar līdzšinējo Tiesas judikatūru par tiesību aktiem lauksaimniecības jomā?

i) Par pirmā Engel kritērija piemērošanu

ii) Par otrā Engel kritērija piemērošanu

– Adresātu loks

– Parasti ar krimināltiesiskām sankcijām aizsargātās tiesiskās intereses

– Sankcijas mērķis un motīvs

– Starpsecinājums

iii) Par trešā Engel kritērija piemērošanu

3) Sekas, ja tiktu izlemts atšķirīgi

4) Sankcijas ieskaitīšana

5) Pārējo ne bis in idem principa kritēriju pārbaude

VI – Secinājumi

1.

Pieteikumā par Savienības atbalstu lauksaimniecības nozarei norādītu nepatiesu ziņu dēļ valsts iestāde piemēroja kādam lauksaimniekam Savienības regulā paredzēto lūgtā atbalsta samazinājumu. Pēc tam krimināltiesā pret lauksaimnieku tika izvirzītas apsūdzības par krāpšanu saistībā ar subsīdijām, pamatojoties uz to pašu nepatieso ziņu sniegšanu. Līdz ar to šīs tiesvedības galvenais jautājums ir par to, vai administratīvajam procesam ir krimināltiesisks raksturs, un tādēļ, ņemot vērā dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem princips), pret atbalsta saņēmēju nevar tikt papildus uzsākts kriminālprocess.

2.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 2 ) 50. pantā ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

3.

Regulas (EK) Nr. 1973/2004 ( 3 ) 138. panta 1. punkts redakcijā, kas bija spēkā brīdī, kad tika iesniegts strīdīgais atbalsta pieteikums (2005. gada 16. maijs) un pieņemts administratīvais lēmums (2006. gada 25. jūnijs) ( 4 ), bija izteikts šādi:

“Izņemot force majeure gadījumus vai ārkārtas gadījumus, kā definēts Regulas (EK) Nr. 796/2004 72. pantā, [ja] administratīvu vai neatliekamu pārbaužu laikā tiek konstatēta izveidotā atšķirība starp deklarētajām un noteiktajām platībām Regulas (EK) Nr. 796/2004 2. panta 22. punktā, [un ja] šī atšķirība ir vairāk kā 3 %, bet mazāk kā 30 % no noteiktās platības, apjomi, kuri garantēti pēc viena platības maksājuma shēmas, par attiecīgo gadu tiks samazināti divreiz.

Ja starpība ir lielāka par 30 % no noteiktās platības, netiek garantēta palīdzība par attiecīgo gadu.

Ja starpība ir vairāk kā 50 %, zemnieks tiek izslēgts no palīdzības saņemšanas apjomam, kas atbilst starpībai starp deklarēto un noteikto platību. Apjoms tiks veikts pret palīdzības maksājumu, kuram zemnieks ir pilnvarots, piemērojot pieteikumu, kuru viņš ir veicis trīs kalendāro gadu laikā pēc veiktā konteksta.”

4.

Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu Lukašs Marčins Bonda [Łukasz Marcin Bonda] 2005. gada 16. maijā Lauksaimniecības restrukturizācijas un modernizācijas aģentūras reģionālajā nodaļā (turpmāk tekstā – “reģionālā nodaļa”) iesniedza pieteikumu par Savienības atbalsta lauksaimniecības nozarei ( 5 ) saņemšanu par 2005. gadu. Šajā pieteikumā L. M. Bonda sniedza nepatiesas ziņas par platības, ko viņš izmanto lauksaimniecībai, lielumu un par kultūraugiem, kas tajā tiek audzēti ( 6 ).

5.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šo nepatieso ziņu dēļ reģionālā nodaļa, pamatojoties uz Regulas Nr. 1973/2004 138. pantu, noraidīja atbalsta maksājuma piešķiršanu par 2005. gadu, kā arī paziņoja par tiesību zaudēšanu uz atbalstu lauksaimniecības nozarei attiecībā uz nākamajiem trim gadiem.

6.

2009. gada 14. jūlijā, pamatojoties uz minētajām nepatiesajām ziņām L. M. Bondas atbalsta pieteikumā, Sąd Rejonowy w Goleniowie ( 7 ) notiesāja viņu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu – krāpšanu saistībā ar subsīdijām – pēc Polijas Kriminālkodeksa 297. panta 1. punkta, sodot viņu ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem, kas tika aizstāta ar nosacītu sodu uz diviem gadiem, kā arī naudas sodu 80 dienu darba algas apmērā (vienas dienas alga ir PLN 20).

7.

Par šo spriedumu L. M. Bonda iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Okręgowy w Szczecinie  ( 8 ). Šī tiesa apmierināja apelācijas sūdzību un izbeidza kriminālprocesu pret L. M. Bondu. Ņemot vērā, ka L. M. Bondam tās pašas rīcības dēļ jau bija piemērota sankcija atbilstoši Regulas Nr. 1973/2004 138. pantam, kriminālprocess pret viņu neesot pieļaujams. Pamatojoties uz Prokurator Generalny  ( 9 ) kasācijas sūdzību, lieta šobrīd tiek izskatīta iesniedzējtiesā, proti, Sąd Najwyższy  ( 10 ).

8.

Ar 2010. gada 27. septembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2010. gada 12. oktobrī, Sąd Najwyższy ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kāds tiesiskais raksturs ir Komisijas 2004. gada 29. oktobra Regulas (EK) Nr. 1973/2004, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 piemērošanai attiecībā uz šīs Regulas IV un IV a) sadaļā minētajām atbalsta shēmām un atmatā atstātas zemes izmantošanu izejvielu ražošanai (OV L 345, 1. lpp.), 138. pantā paredzētajai sankcijai, saskaņā ar kuru zemnieks gados, kas seko tam gadam, kurā viņš ir nepatiesi deklarējis platības lielumu, kas ir tiešo maksājumu pamatā, nesaņem tiešos maksājumus?”

9.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus ir iesnieguši L. M. Bonda, Austrija, Polija un Eiropas Komisija. 2011. gada 4. oktobra tiesas sēdē piedalījās Polija un Komisija.

10.

Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, prejudiciālais jautājums ir jāpapildina un jāprecizē ( 11 ).

11.

Iesniedzējtiesa uzdod savu jautājumu, ņemot vērā dubultās sodīšanas aizlieguma piemērošanu saskaņā ar Polijas tiesībām. Arī Polijas valdība un Komisija tiesas sēdē norādīja, ka pārbaudes kritērijs ir dubultās sodīšanas aizliegums Polijas tiesībās. Tomēr turpinājumā es izklāstīšu, ka šajā lietā ir jāpiemēro Savienības tiesībās noteiktais dubultās sodīšanas aizliegums ( 12 ).

12.

Turklāt man šķiet apšaubāmi, ka valsts dubultās sodīšanas aizlieguma piemērojamības gadījumā Tiesai būtu iespēja paust savu nostāju par strīdīgo administratīvo sankciju krimināltiesisko raksturu. Būtībā šādā gadījumā arī jautājums par to krimināltiesisko raksturu būtu novērtējams atbilstoši valsts tiesību aktiem. Šajā ziņā būtu iespējams – tomēr šajā gadījumā tas tā nav –, ka valsts tiesa norāda kritērijus, saskaņā ar kuriem atbilstoši tās pašas veiktajam novērtējumam rodas dubultās sodīšanas aizlieguma piemērojamība, un ka pēc tam Tiesa izvērtē, vai konkrētā Savienības tiesībās paredzētā administratīvā sankcija atbilst šiem kritērijiem. Tādējādi runa var būt, piemēram, par to, vai konkrētajai Savienības tiesībās paredzētajai administratīvajai sankcijai ir represīvs mērķis gadījumā, ja tas atbilstoši valsts tiesībām ir tiesību normas krimināltiesisko raksturu veidojošs elements.

13.

Dubultās sodīšanas vai kriminālvajāšanas aizliegums (ne bis in idem princips) Savienības līmenī ir atzīts par vispārējo tiesību principu ( 13 ), un saskaņā ar Pamattiesību hartas 50. pantu tas ir ieguvis Savienības pamattiesību juridisko spēku.

14.

Pamattiesību harta atbilstoši tās 51. panta 1. punktam attiecas “uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus” ( 14 ). Šīs tiesību normas interpretācija nav nepārprotama. Līdz ar to rodas jautājums, vai Pamattiesību hartas piemērošanas joma ir atšķirīga no tās, kāda tā ir vispārējiem tiesību principiem un ir izstrādāta judikatūrā ( 15 ). Atbilstoši judikatūrai vispārējie tiesību principi ir piemērojami, ja valsts pasākums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Šaurākas Hartas 51. panta 1. punkta izpratnes aizstāvji galvenokārt diskutē par Savienības pamattiesību piemērošanu attiecībā uz dalībvalstu pasākumiem, kuri ierobežo pamatbrīvības, un pasākumiem, kas nevis tieši paredzēti direktīvas tiesību normas transponēšanai, bet gan uz kuriem tikai attiecas direktīvā regulētā joma.

15.

Tiesa līdz šim vēl nebija paudusi stingru nostāju par Hartas piemērošanu ratione materiae  ( 16 ). Divos rīkojumos tā 51. panta 1. punktu ir interpretējusi tādējādi, ka Harta ir piemērojama, ja lietas apstākļiem ir saistība ar Savienības tiesībām ( 17 ). Tagad Tiesa spriedumā lietā Dereci ir konstatējusi, ka Harta ir piemērojama, ja lietas apstākļi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Ar minēto tā ir no jauna analizējusi savu formulējumu attiecībā uz vispārējiem tiesību principiem ( 18 ).

16.

Arī minētais noteikti nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Tomēr šī lieta, pēc manām domām, pat šaurākas 51. panta 1. punkta izpratnes gadījumā ietilpst Hartas piemērošanas jomā.

17.

Attiecībā uz L. M. Bondam piemēroto administratīvo sankciju ir jānorāda, ka tā tika noteikta, tieši īstenojot Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu. Lai gan otrā sankcija, ko piemēroja valsts tiesa par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu – krāpšanu saistībā ar subsīdijām –, pamatojas uz valsts krimināltiesību normu, tās pieņemšanas iemesls bija Savienības tiesības, jo Polijas krimināltiesību normas mērķis konkrētajā gadījumā ir piemērot sankciju par Savienības lauksaimniecības tiesību normu pārkāpumu. Tādēļ tās mērķis ir īstenot primārajās tiesībās noteikto dalībvalstu pienākumu – efektīvi un atbilstoši piemērot sankciju par pārkāpumiem, kas vērsti pret Savienības finanšu interesēm.

18.

LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums apkarot nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība. Ja tas nepieciešams Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanai, šie pasākumi var ietvert arī krimināltiesiskas sankcijas ( 19 ). LESD 325. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstīm ir pienākums veikt tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses. Dalībvalstīm, īstenojot šo Savienības tiesībās paredzēto pienākumu sodīt par pieļautajiem pārkāpumiem, atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāievēro Kopienu tiesības un to vispārējie principi, tātad arī Savienības pamattiesības un samērīguma princips ( 20 ).

19.

Tādēļ, ja dalībvalstīm no Savienības tiesībām var izrietēt pienākums paredzēt krimināltiesiskas sankcijas par Savienības finanšu interešu apdraudējumu saistībā ar atbalstu lauksaimniecības nozarei, no Savienības tiesībām, un it īpaši no Savienības pamattiesībām, ir arī jāizriet iespējamām robežām attiecībā uz šo pienākumu. Savienības tiesībās noteikts pienākums piemērot krimināltiesiskas sankcijas par Savienības tiesību pārkāpumiem var pastāvēt tikai tiktāl, ciktāl netiek aizskartas attiecīgo personu Savienības līmenī garantētās pamattiesības. Tikai šādā veidā tiek nodrošināts, ka Savienības tiesībās noteiktajiem pienākumiem attiecībā uz Savienības finanšu interešu aizsardzību visā Savienības teritorijā ir vienotas robežas.

20.

Attiecībā uz pienākumu ievērot Savienības pamattiesības, piemērojot sankcijas par Savienības tiesību pārkāpumiem, manuprāt, nav nekādas nozīmes tam, vai dalībvalsts veiktais sankciju ietverošais pasākums ir ticis noteikts, lai tieši ieviestu Savienības tiesības, vai arī tas jau ir pastāvējis iepriekš. Abos šajos gadījumos šo pasākumu mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu. Savienības pamattiesību piemērošana nevar būt atkarīga no nejaušības, proti, vai krimināltiesiska norma ir jau pastāvējusi vai arī tā ir tikusi pieņemta tikai no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu ieviešanas laikā.

21.

Arī Protokols par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei ( 21 ) neliek apšaubīt Pamattiesību hartas piemērojamību šajā lietā. Šis protokols tika pievienots Līgumiem ar Lisabonas līgumu. Atbilstoši LES 51. pantam tas ir Līgumu neatņemama sastāvdaļa un tam ir tāda pati juridiskā iedarbība.

22.

Šī protokola 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka ar Hartu nepalielina ES Tiesas vai jebkuras tiesas Polijā vai Apvienotajā Karalistē spējas atzīt, ka Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas un administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.

23.

Šī tiesību norma nevieš īpašu skaidrību. Katrā ziņā 30. protokols nav uzskatāms par Apvienotās Karalistes un Polijas Republikas atteikšanos no Pamattiesību hartas piemērojamības (“opt-out”) ( 22 ). Gluži pretēji, protokola preambulas astotais un devītais apsvērums liecina par to, ka protokolā nav ietvertas atkāpes no Hartas attiecībā uz abām minētajām valstīm. Tam ir tikai paskaidrojošs raksturs un ir jākalpo kā interpretācijas līdzeklim ( 23 ). Pašā Hartas 51. panta 2. punktā ir noteikts, ka ar to netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tās noteiktas Līgumos. Taču, tā kā Hartas 50. pantā paredzētais dubultās sodīšanas aizliegums jau iepriekš Savienības tiesībās tika atzīts kā vispārējais tiesību princips un saskaņā ar līdzšinējo judikatūru arī būtu bijis piemērojams šajā lietā un arī šaurākas Hartas 51. panta izpratnes gadījumā, kā izklāstīts iepriekš, tas ir piemērojams, nevar būt runa par Tiesas kompetenču paplašināšanu protokola izpratnē.

24.

Līdz ar to jautājums, vai sankcijas saskaņā ar Regulas Nr. 1973/2004 138. pantu liedz pēc tam veikt kriminālvajāšanu par krāpšanu saistībā ar subsīdijām, ir izlemjams, ņemot vērā Savienības tiesību principu ne bis in idem. Tādēļ arī prejudiciālais jautājums ir attiecīgi jāpārformulē.

25.

Sąd Najwyższy savā jautājumā nav atsaukusies uz konkrētu Regulas Nr. 1973/2004 138. panta punktu. Pretēji pirmajam punktam otrajā punktā ir regulēts īpašs gadījums – apzināta nepatiesu ziņu sniegšana. Taču Polijas Republika savos rakstveida apsvērumos nepārprotami ir precizējusi, ka reģionālās nodaļas vadītājs savu lēmumu pamatoja ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu. Tādējādi ir jāinterpretē šīs regulas 138. panta 1. punkts.

26.

Iesniedzējtiesa savā jautājumā nemin arī to, ka L. M. Bonda, neņemot vērā samazinājumus atbilstoši 138. panta 1. punkta trešajai daļai par 2006.–2008. gadu, atbilstoši 138. panta 1. punkta otrajai daļai zaudēja arī tiesības uz atbalstu par 2005. gadu – gadu, kurā viņš iesniedza kļūdaino pieteikumu. Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, vērtējot 138. panta 1. punktā paredzētās sankcijas raksturu, būtu arī jāanalizē atbilstoši tam piemērojamie pasākumi kopumā. Tādēļ ir jāvērtē ne tikai atbalsta samazinājums, kas izpaudās 2006.–2008. gadā, bet arī izslēgšana pieteikuma iesniegšanas gadā.

27.

Turklāt atbildes sniegšanai uz prejudiciālo jautājumu ir jābūt ciešāk saistītai ar pasākumu, kas tiek piemēroti saskaņā ar 138. panta 1. punktu, formulējumu. Šāda rīcība ir nepieciešama arī turpinājumā minētā iemesla dēļ.

28.

Prejudiciālā jautājuma formulējums, kāds tas ir šobrīd, pats liek uzdot vēl vienu jautājumu, proti, vai L. M. Bondam, kā tas izriet no prejudiciālā jautājuma un lūgumā sniegt prejudiciālu jautājumu norādītā, tika pilnīgi atteikti atbalsta maksājumi par trim gadiem, kas sekoja pēc nepatieso ziņu sniegšanas. 138. panta 1. punkta trešajā daļā gan ir noteikts, ka atbalsta saņēmējs pēc izslēgšanas pieteikuma iesniegšanas gadā tiek izslēgts [“arī”] no palīdzības saņemšanas apjomam, kas atbilst starpībai starp deklarēto un noteikto platību, un šis apjoms tiks atskaitīts no palīdzības maksājuma par trim nākamajiem gadiem.

29.

No šīs tiesību normas formulējuma nepārprotami nevar secināt, vai pārmaksātā summa nākamajos gados no atbalsta maksājumiem tiek atskaitīta vienreiz vai katrā no trim nākamajiem gadiem (kā norādīts prejudiciālajā jautājumā). Pēc manām domām, it īpaši angļu un franču valodas versijas ( 24 ) liecina par to, ka pārmaksātā summa tiek atskaitīta tikai vienreiz, nevis trīsreiz, bet ka šis vienreizējais maksājums var tikt ieturēts no nākamo trīs gadu laikā izmaksājamā atbalsta ( 25 ). Jautājumu uzdošana lietas dalībniekiem tiesas sēdē noveda pie pretrunīgiem izteikumiem. Tā kā šis jautājums par regulas 138. panta interpretāciju nav iesniedzējtiesas lūguma priekšmets un arī lietas dalībnieki savos paskaidrojumos nav izteikuši savu viedokli par to, šī tiesvedība nav piemērota, lai sniegtu galīgu atbildi uz jautājumu par šīs tiesību normas interpretāciju. Attiecībā uz turpmāko pārbaudi konkrētai samazinājumu struktūrai nav nozīmes ( 26 ).

30.

Komisija un Polija galu galā ir ierosinājušas, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, veikt arī Regulas (EK) Nr. 796/2004 ( 27 ) 51. panta 2. punkta interpretāciju, jo reģionālā nodaļa esot piemērojusi arī administratīvu sankciju, pamatojoties uz šo tiesību normu. Taču, tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek uzdots jautājums tikai par Regulas Nr. 1973/2004 138. pantu, es sniegšu vērtējumu tikai par to.

31.

Tādēļ prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē šādi:

Vai tādu Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktā paredzēto sankciju piemērošana, saskaņā ar kurām zemniekam tajā gadā, kad viņš ir sniedzis nepatiesas ziņas par tā atbalsta pieteikuma pamatā esošās platības lielumu, netiek izmaksāts atbalsts un summa, kas atbilst starpībai starp deklarēto un noteikto platību, tiek atrēķināta no to atbalsta maksājumu summas, uz kuriem zemniekam ir tiesības nākamajos trīs gados, ir kriminālprocess Savienības tiesību principa ne bis in idem, kā tas ir nostiprināts Savienības Pamattiesību hartas 50. pantā, izpratnē?

32.

Ne bis in idem princips, kāds tas ir kodificēts Pamattiesību hartas 50. pantā, paredz, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.

33.

Līdz šim ne bis in idem princips kā vispārējais Savienības tiesību princips galvenokārt tika analizēts saistībā ar karteļu tiesībām ( 28 ). Turklāt Tiesa šo principu atkārtoti interpretēja saistībā ar Šengenas konvenciju ( 29 ). Taču visu šo tiesvedību priekšmets būtībā bija “idem” aspekts, tātad jautājums, vai par to pašu rīcību sankcija tika piemērota vairākkārt ( 30 ). Turpretim galvenais jautājums šajā lietā ir par to, vai L. M. Bonda par nepatiesi sniegtajām ziņām, pārkāpjot ne bis in idem principu, ir sodīts otrreiz krimināllietas ietvaros. Tātad runa ir par “bis” elementa noteikšanu. Par jautājumu, ar kādiem nosacījumiem process ir ar krimināltiesisku vai krimināltiesiskajam raksturam līdzīgu raksturu, kura dēļ ir jāpiemēro ne bis in idem princips, Tiesa vēl nav paudusi izsmeļošāku viedokli ( 31 ).

34.

Pat tad, ja Tiesa vēl nav izteikusi viedokli par procesu, kādi tie ir saskaņā ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, klasificēšanu par krimināltiesiskiem vai krimināltiesiskiem līdzīgiem ne bis in idem principa izpratnē, tā tomēr ir izteikusi viedokli par citu krimināltiesību principu piemērojamību attiecībā uz līdzīgiem procesiem.

35.

Jau savā spriedumā lietā Vācija/Komisija, izskatot prasību par tādas tiesību normas lauksaimniecības nozarē atcelšanu, saskaņā ar kuru, pieteikuma iesniedzējam pieļaujot pārkāpumus, viņam vienu gadu netiek izmaksāti nekādi maksājumi, Tiesa izlēma, ka atbalsta shēmas nepiemērošana uz laiku tirgus dalībniekam nav kriminālsods ( 32 ).

36.

Jautājumu, vai lauksaimniecības nozares tiesību aktos paredzētai sankcijai ir krimināltiesisks raksturs, Tiesa no jauna vērtēja lietā Käserei Champignon Hofmeister  ( 33 ). Šīs lietas pamatā bija tiesību norma, kurā kā sankcija par nepareizu ziņu sniegšanu pieteikumā par eksporta kompensācijām bija paredzēts naudas sods. Radās jautājums, vai šī sankcija ir jāvērtē, ņemot vērā nulla poena sine culpa principu. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, argumentējot, ka strīda pamatā esošā sankcija ir eksporta kompensāciju tiesiskā regulējuma sastāvdaļa un tai nav krimināltiesiska rakstura ( 34 ).

37.

Tiesa sankcijas krimināltiesisko raksturu pārbaudīja, ņemot vērā divus kritērijus.

38.

Pirmkārt, tā norādīja uz pārkāpumu, kas tika pārmesti, veidu. Tā secināja, ka tiesību normas, kas tika pārkāptas, attiecas vienīgi uz tirgus dalībniekiem, kuri labprātīgi bija izlēmuši izmantot lauksaimniecības nozares atbalsta shēmu. Tādā gadījumā process neesot ar krimināltiesisku raksturu ( 35 ).

39.

Otrkārt, tā analizēja piemērotās sankcijas mērķi. Veicot šo pārbaudi, tā uzsvēra, ka īslaicīga atbalsta shēmas nepiemērošana ir nepieciešama, lai apkarotu tos daudzos pārkāpumus, kas tiek izdarīti saistībā ar lauksaimniecības atbalstiem un kas saistībā ar to radīto Savienības budžeta ievērojamo slogu var ierobežot tos pasākumus, ko šajā nozarē veic Savienības iestādes, lai stabilizētu tirgus situāciju, atbalstītu lauksaimnieku dzīves līmeni un rūpētos par patērētāju apgādāšanu ar precēm par samērīgām cenām ( 36 ). Tā kā atbalsts Savienības atbalsta shēmas ietvaros ir jāsniedz tikai tad, ja tā saņēmējs garantē absolūtu godīgumu un uzticamību, sankcija, kas tiek piemērota par šo prasību neievērošanu, ir īpašs administratīva veida pasākums, kas ir atbalsta shēmas sastāvdaļa, un tās mērķis ir garantēt, lai Savienības publiskie līdzekļi tiktu administrēti atbilstoši noteikumiem.

40.

Šie Tiesas izstrādātie kritēriji ir arī jāpiemēro, vērtējot procesa krimināltiesisko raksturu un ņemot vērā krimināltiesību principu ne bis in idem. Atbilstoši minētajiem kritērijiem šajā lietā krimināltiesisks raksturs nebūtu nedz izslēgšanai konkrētajā gadā atbilstoši regulas 138. panta 1. punkta otrajai daļai, nedz samazināšanai nākamajos trīs gados atbilstoši regulas 138. panta 1. punkta trešajai daļai. Ne bis in idem princips nebūtu jāpiemēro, jo tāpat kā sankcija, kas bija lietas Käserei Champignon Hofmeister pamatā, tās tiesību normas attiecībā uz atbalstu, kas konkrētajā gadījumā tika pārkāptas, attiecas vienīgi uz tirgus dalībniekiem, kas labprātīgi ir izlēmuši izmantot atbalsta shēmu. Turklāt arī šīs sankcijas atbilstoši regulas 138. panta 1. punktam ir īpašs administratīva veida pasākums, kas ir atbalsta tiesiskā regulējuma slēgtas sistēmas sastāvdaļa un to mērķis ir garantēt, lai Savienības publiskie līdzekļi tiktu administrēti atbilstoši noteikumiem.

41.

Tādējādi starpsecinājumā ir jānorāda, ka līdzšinējā Tiesas judikatūra par līdzīgu administratīvo sankciju lauksaimniecības jomā krimināltiesisko raksturu liecina pret Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktā paredzēto sankciju krimināltiesisko raksturu.

42.

Turpinājumā es vērtēšu, vai no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūras par ne bis in idem ekvivalento tiesību normu ECPAK ( 37 ) izriet citi kritēriji, kas ir jāņem vērā, vērtējot krimināltiesisko raksturu, un vai tās dēļ sankcijas, kādas tās ir šajā gadījumā, būtu jākvalificē atšķirīgi, nekā tas tiek darīts saskaņā ar līdzšinējo Tiesas judikatūru.

43.

Interpretējot Savienības tiesību ne bis in idem principu, ir jāņem vērā ECT judikatūra ( 38 ). Tas izriet no vienveidīguma prasības ( 39 ), saskaņā ar kuru Hartā ietvertajām tiesībām ir jāpiešķir tāda pati nozīme un apjoms kā atbilstošajām ECPAK tiesību normām, kā tās interpretētas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ( 40 ).

44.

Savienības tiesībās ietvertais dubultās sodīšanas aizliegums pamatojas uz ECPAK Septītā protokola 4. panta 1. punktu, lai gan visas Savienības dalībvalstis līdz šodienai nav ratificējušas šo protokolu ( 41 ). Par šo ciešo saikni ar ECPAK liecina ne tikai paskaidrojumi attiecībā uz Pamattiesību hartas 50. pantu, bet arī līdzšinējā Tiesas judikatūra par vispārējo Savienības tiesību principu ne bis in idem  ( 42 ).

45.

ECT interpretē Septītā protokola 4. panta 1. punktā ietverto krimināllietas jēdzienu, ievērojot vispārējos tiesību principus, ko tā ir izstrādājusi attiecībā uz atbilstošajiem ECPAK 6. un 7. pantā ietvertajiem jēdzieniem “izvirzīta apsūdzība krimināllietā” un “sods” ( 43 ).

46.

Piemērojot 6. pantu, ECT izmanto trīs “Engel kritērijus”, kas tā nosaukti pēc sprieduma, kurā tā tos ir formulējusi pirmo reizi ( 44 ).

47.

Pirmais Engel kritērijs attiecas uz tiesību normas kā krimināltiesību normas klasifikāciju saskaņā ar valsts tiesībām. Tomēr ECT to neuzskata par izšķirošu, bet gan tikai par sākuma punktu izvērtēšanai ( 45 ).

48.

Otrā Engel kritērija ietvaros ECT vispirms vērtē tiesiskā regulējuma, kurā par noteiktu pārkāpumu ir paredzēta sankcija, adresātu loku. Ja tiesiskais regulējums attiecas uz sabiedrību kopumā un nevis – kā, piemēram, disciplinārajās tiesībās – uz grupu, kurai ir noteikts statuss, tas liecina par sankcijas krimināltiesisko raksturu ( 46 ). Līdztekus ECT norāda uz krimināltiesību normā paredzētās sankcijas mērķi. Uz jautājumu par krimināltiesisko raksturu tiek atbildēts noliedzoši, ja sankcijas mērķis ir vienīgi īpašumam nodarītā kaitējuma atlīdzināšana ( 47 ). Turpretim, ja tās mērķis ir represija un prevencija, tā ir krimināltiesiska sankcija ( 48 ). Turklāt ECT savā jaunākajā judikatūrā aplūko jautājumu, vai sankcijas piemērošanas par pārkāpumu mērķis ir tādu tiesisko interešu aizsardzība, kuru aizsardzība parasti tiek nodrošināta ar krimināltiesību normām ( 49 ). Šie elementi ir jāvērtē kopsakarā ( 50 ).

49.

Trešais Engel kritērijs attiecas uz paredzētā soda veidu un smagumu ( 51 ). Brīvības atņemšanas sodu gadījumā vispārīgi ir spēkā pieņēmums par sankcijas krimināltiesisko raksturu, kas var tikt atspēkots tikai izņēmuma gadījumos ( 52 ). Arī naudas sodi, par kuru nesamaksāšanu ir paredzēts aizstājošs brīvības atņemšanas sods ( 53 ), vai kuru dēļ tiek veikts ieraksts sodāmības reģistrā, parasti liecina par kriminālprocesa esamību ( 54 ).

50.

Savu otro un trešo kritēriju ECT saprot alternatīvi. Taču, ja abu kritēriju vērtēšana atsevišķi nesniedz skaidru atbildi, tā tos vērtē arī kumulatīvi ( 55 ).

51.

Pirmais Engel kritērijs šajā lietā attiektos uz Savienības tiesībās autonomu procesa klasifikāciju saskaņā ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, kā to ir darījusi Tiesa lietā Käserei Champignon Hofmeister, tieši nepārbaudot Engel kritērijus.

52.

Būtībā ECT otrā Engel kritērija ietvaros pārbauda tos pašus elementus, kurus Tiesa ir vērtējusi spriedumā lietā Käserei Champignon Hofmeister.

53.

Regulas 138. panta 1. punktā paredzētās sankcijas neattiecas uz visām personām. Gluži pretēji, tām ir jānodrošina, ka īpašas grupas dalībnieki, proti, attiecīgo subsīdiju lauksaimniecības jomā saņēmēji, ievēro tiem paredzētās tiesību normas ( 56 ). Arī Tiesa spriedumā lietā Käserei Champignon Hofmeister uzsvēra, ka tiesību normas, kas ir tikušas pārkāptas, attiecas vienīgi uz tirgus dalībniekiem, kuri labprātīgi ir izlēmuši izmantot lauksaimniecības nozares atbalsta shēmu ( 57 ).

54.

Nekas cits neizriet arī no ECT sprieduma lietā Jussila  ( 58 ). Tajā bija runa par soda naudām nesamaksāta PVN dēļ. Faktu, ka attiecīgā persona bija izlēmusi reģistrēties kā PVN maksātāja, ECT uzskatīja par nebūtisku un atbildēja noliedzoši uz jautājumu par ierobežotu adresātu loku. Pēc manām domām, minētais nav attiecināms uz šo lietu, jo atšķirībā no PVN, kurš potenciāli ir attiecināms uz ikvienu, atbalsta lauksaimniecības nozarē sistēma, kā jau to ir konstatējusi Tiesa, ir sevī noslēgta sistēma, kurā saņēmējam ir jāizpilda virkne nosacījumu, lai tajā piedalītos.

55.

Atbilstoši minētajam īpašā adresātu loka struktūra liecina pret pārkāpuma, par ko ir paredzēta sankcija Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktā, krimināltiesisko raksturu.

56.

Šajā gadījumā aizsargātās tiesiskās intereses – Savienības finanšu intereses – var būt aizsargātas gan ar krimināltiesībām, gan ar administratīvajām tiesībām. Līdz ar to šis otrā Engel kritērija elements nepalīdz, raksturojot sankciju.

57.

Jautājums, kādi mērķi ir raksturīgi krimināltiesiskai sankcijai, ir ilgstošas diskusijas priekšmets. Tā šajā gadījumā nav jāanalizē. Ir jānorāda tikai uz to, ka mūsdienu doktrīnā par soda mērķi galvenokārt ir uzsvērta dubulta mērķa noteikšana – represija un prevencija ( 59 ). Dažās šajās jauktajās vai “apvienošanas teorijās” represijai nav patstāvīgas nozīmes ( 60 ).

58.

Tomēr no ECT judikatūras es secinu, ka tā represīvu mērķi uzskata par krimināltiesiskas sankcijas pamatelementu. Arī šajā ziņā gan paliek strīdīgs jautājums par to, kas ir jāsaprot ar represiju. Parasti ar to – norobežojot no restitūcijas, kuras mērķis ir atjaunot stāvokli, kāds tas bija pirms zaudējuma nodarīšanas, – saprot soda piemērošanu, kam ir jākompensē izdarītā netaisnība ( 61 ). Arī ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. J. Jacobs] savos secinājumos lietā Vācija/Komisija ir uzsvēris, ka kriminālsoda mērķis ir plašāks nekā vienkārša iebiedēšana vai prevencija un tas ietver nosodījumu ( 62 ).

59.

Konkrēto sankciju mērķis nav tikai kompensēt radušos zaudējumu. Tādēļ turpinājumā ir jāvērtē to preventīvais un represīvais raksturs.

60.

Krimināltiesisks raksturs nepārprotami nav tiesību normai, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējam netiek piešķirts tikai tas atbalsts, ko viņš pieprasījis nepamatoti, tomēr tiek piešķirts atbalsts, kas ir pamatots ar pareizām ziņām.

61.

Grūtāk ir konstatēt, vai sankcijai ir represīvs raksturs, ņemot vērā regulas 138. panta 1. punktā paredzētos samazinājumus pieteikuma iesniegšanas gadā (šajā gadījumā atbilstoši otrajai daļai: izslēgšana pieteikuma iesniegšanas gadā) un nākamajos gados.

62.

Analizējot administratīvās sankcijas lauksaimniecības jomā mērķi, Tiesa spriedumā lietā Käserei Champignon Hofmeister ir jau secinājusi, ka līdzīga sankcija ir nepieciešama, lai apkarotu daudzos pārkāpumus šajā sistēmā un to radīto Savienības budžeta slogu ( 63 ). Tiesa šajā ziņā pamatojās arī uz Regulas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību ( 64 ) preambulas devīto apsvērumu, saskaņā ar kuru Kopienas pasākumi un sodi, kas paredzēti saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem, ir palīdzības sistēmu sastāvdaļa un tiem ir konkrēti mērķi. Tas, kā izklāsta arī Komisija, norāda tikai uz tiesiskā regulējuma preventīvo raksturu.

63.

Administratīvās kapacitātes dēļ pārbaudes, lai novērstu pārkāpumus, piespiedu kārtā ir ierobežotas. Tāda atbalsta saņēmēja gadījumā, kas vienreiz savā pieteikumā ir norādījis nepareizas ziņas, pastāv mazākas garantijas attiecībā uz uzticamību, godīgumu un rūpību. Tādēļ vislabākā aizsardzība attiecībā uz budžetu būtu šāda saņēmēja pilnīga izslēgšana no atbalsta sistēmas. Tā nav domāta kā sodīšana, bet gan kalpotu budžeta aizsardzībai no iespējamiem turpmākiem nepatiesiem pieteikumiem. Var argumentēt, ka pareiza pieteikuma iesniegšana, katrā ziņā ciktāl nav runa par nenozīmīgām kļūdām pieteikumā, ir tāds pats nosacījums atbalsta maksājuma saņemšanai kā, piemēram, pieteikuma iesniegšana termiņā vai jebkurš cits priekšnoteikums, ar kuru ir saistīts atbalsta maksājums.

64.

Taču, ja likumdevējs seku dēļ attiecībā uz atsevišķiem pieteikuma iesniedzējiem, ņemot vērā samērīguma principu, izlemj nevis par labu pilnīgai, bet gan daļējai atbalsta nepiešķiršanai samazinājumu formā, tas nemaina sankcijas raksturu. Tad tās mērķis nav vēlāka tieša pieteikuma iesniedzēja rīcības nosodīšana. Arī ar samazinājumu tiek mazināts tas risks attiecībā uz budžetu, ko rada neuzticams saņēmējs. Tādējādi attiecīgajām tiesību normām ir preventīvs raksturs.

65.

Pret represīvo raksturu liecina arī tas, ka samazinājums tiek piemērots tikai tādā gadījumā, ja atbalsta saņēmējs iesniedz pieteikumu nākamajos trīs gados. Ja saņēmējs nākamajos gados neiesniedz pieteikumu – jo tas savu uzņēmumu slēdz, pārdod vai neizpilda pārējos nosacījumus atbalsta saņemšanai – sankcija netiek piemērota. Arī tad, ja atbalsta saņēmējam nākamajos gados ir tiesības uz mazāku atbalstu un ar to nepietiek, lai kompensētu samazinājuma summu, sankcija šajā ziņā netiek piemērota. Ja runa būtu par represiju, proti, par nosodījumu un vainas izlīdzināšanu, sankcija tiktu piemērota neatkarīgi no atbalsta saņēmēja veiktās darbības, šajā gadījumā jauna pieteikuma iesniegšanas, un summa arī nevarētu tikt dzēsta.

66.

Minētais atšķir konkrēto sankciju arī no soda naudām saistībā ar nodokļiem, kas bija ECT judikatūras priekšmets. Tajā ECT atzina to krimināltiesisko raksturu, jo to mērķis nebija finansiāla kompensācija. Tās bija paredzētas kā sods, lai novērstu atkārtošanos ( 65 ).

67.

Otrā Engel kritērija piemērošana attiecībā uz šo sankciju parāda, ka interpretācijas rezultāts būtībā atbilst secinājumam, pie kāda ir nonākusi Tiesa savā līdzšinējā judikatūrā par sankciju lauksaimniecības jomā krimināltiesisko raksturu. Līdz ar to otrais Engel kritērijs neapstiprina, ka regulas 138. panta 1. punktā paredzētajai procedūrai būtu krimināltiesisks raksturs.

68.

Turpretim sankcijas smagumu Tiesa līdz šim, vērtējot līdzīgas sankcijas lauksaimniecības jomā, nebija skaidri vērtējusi ( 66 ). Līdz ar to, ņemot vērā vienveidīguma prasību attiecībā uz ECPAK ( 67 ), šī lieta sniedz iespēju pārbaudīt arī šo elementu.

69.

Ja vērtē šajā gadījumā piemēroto sankciju veidu un smagumu, vispirms var pamanīt, ka tās nav saistītas ar aizstājošu brīvības atņemšanas sodu. Attiecībā uz soda smaguma kritēriju ECT ņem vērā abstraktā veidā paredzētā un nevis konkrēti piemērotā soda apmēru. Transponējot šo pieņēmumu uz šo lietu, vispirms nākas saskarties ar praktiskām grūtībām. ECT vadās no normām, ar kurām noteiktas sodu robežas un tātad – maksimālais sods. Tomēr, tā kā šajā lietā aplūkojamā sankcija ir atkarīga no mainīgiem kritērijiem, proti, starpību starp deklarētajām un noteiktajām platībām, nav iespējams noteikt abstraktu soda maksimālo robežu. Šajā lietā labākajā gadījumā ir iespējams vienīgi atsaukties uz konkrēti aprēķināmās sankcijas apmēru.

70.

Ja, raugoties tikai no finansiālā viedokļa, vērtē tikai atbalsta nepiešķiršanas vai samazināšanas ekonomiskās sekas un par pamatu izmanto atziņu, ka ECT otro un trešo Engel kritēriju saprot alternatīvi, varētu nonākt pie apstiprinošas atbildes sniegšanas uz jautājumu par regulas 138. panta 1. punktā noteiktā atbalsta samazinājuma krimināltiesisko raksturu. Atbalsta piešķiršanas gadījumā lauksaimnieks atrodas ekonomiski izdevīgākā situācijā nekā atteikuma gadījumā, un summas, par kurām tika samazināti atbalsta maksājumi, nav maznozīmīgas.

71.

Taču, pēc manām domām, vērtējot paredzētās sankcijas smagumu, nevar tikt ņemts vērā tikai tas, vai pasākums galu galā radīs nelabvēlīgas ekonomiskās sekas. Gluži pretēji, ir jāveic novērtējoša analīze, kurā ir arī jāizvērtē, vai sankcija apdraud kādas no attiecīgās personas aizsargājamajām interesēm. Ja tas tā nav, tad nepastāv smaga sankcija trešā Engel kritērija izpratnē. No šīs pārbaudes šajā kontekstā ir redzams, ka sankcija neattiecas uz attiecīgajai personai faktiski piederošo īpašumu, kā tas būtu naudas soda gadījumā. Tāpat netiek skarta tiesiskā paļāvība. Ar samazinājumu attiecīgā persona tikai zaudē izredzes uz atbalstu. Attiecībā uz šīm izredzēm uz atbalstu tāda atbalsta saņēmēja gadījumā, kurš apzināti ir norādījis nepareizas ziņas, nepastāv arī tiesiskā paļāvība uz atbalstu, jo viņš no paša sākuma zināja, ka viņš nesaņems nesamazinātu atbalstu, ja sniegs nepareizas ziņas ( 68 ).

72.

Nobeigumā ir jāpalūkojas uz praktiskajām sekām, kas rastos, ja situācijā, kāda tā ir šajā gadījumā, piemērotu ne bis in idem principu. Iepriekš ir jānorāda, ka, bez šaubām, konkrētās sekas nedrīkst ietekmēt ne bis in idem principa interpretāciju. Tomēr to vērtējumam ir nozīme, un tās uzsver izpratni attiecībā uz visu atbalsta lauksaimniecības jomā sistēmu. Tās parāda, ka likumdevējs neuzskatīja, ka līdzīgas administratīvās sankcijas lauksaimniecības jomā ir “bis”ne bis in idem principa izpratnē.

73.

Šajā ziņā vispirms interesants ir fakts, ka pastāv regulas, kurās expressis verbis ir noteikts, ka Savienības tiesībās paredzētās administratīvās sankcijas ir piemērojamas, neskarot papildu soda maksājumus, kas noteikti valsts līmenī ( 69 ).

74.

Arī Regulas Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību ( 70 ) 6. pantā nav norādīts uz to, ka likumdevējs ir uzskatījis, ka administratīvo sankciju un valsts kriminālsodu vienlaikus pastāvēšana ir jāvērtē, ņemot vērā ne bis in idem principu, jo tā 1. punktā ir noteikts, ka procedūru attiecībā uz administratīvajām sankcijām var pārtraukt tikai tad, ja pret to pašu personu dalībvalstīs sākta krimināllieta un administratīvā procedūra principā vēlāk var tikt atkal atsākta ( 71 ). Lai gan atsākšana 3. punktā ir paredzēta ar nosacījumu par vispārējo tiesību principu ievērošanu, ja piemērots tiktu ne bis in idem princips, administratīvais process nekad nevarētu tikt atsākts.

75.

Lai gan atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 preambulas desmitajam apsvērumam ir jānovērš sankciju kumulācija bez ieskaitīšanas, nav aizliegta otra procesa īstenošana, jo, lai gan tajā arī ir minēts jēdziens ne bis in idem, vienlaikus preambulas devītajā apsvērumā ir noteikts, ka sodu konkrētie mērķi neiespaido to, kā dalībvalstis attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu darbību vērtē krimināltiesiskā aspektā.

76.

Visbeidzot, ir jāatgādina iepriekš minētais dalībvalstu pienākums piemērot sodu par krāpniecisku rīcību, kura ietekmē Savienības finansiālās intereses, paredzot iedarbīgus, samērīgus un no turpmākiem noziegumiem atturošus kriminālsodus, ieskaitot, vismaz liela apjoma krāpšanas gadījumā, ar brīvības atņemšanu saistītus sodus ( 72 ).

77.

Ja šajā lietā tiktu piemērots ne bis in idem princips, ar brīvības atņemšanu saistītas sankcijas piemērošana pat liela apjoma un atkārtotas krāpšanas gadījumos būtu principā izslēgta, jo administratīvā sankcija saskaņā ar regulu ir jāpiemēro obligāti un tas neļautu īstenot kriminālvajāšanu.

78.

Taču ne bis in idem principa nepiemērošana nevar radīt situāciju, ka attiecīgā persona, ņemot vērā valsts noteiktā kriminālsoda apmēru, tiek nesamērīgi apgrūtināta ( 73 ). No samērīguma principa izriet, ka, vērtējot piemērojamā kriminālsoda apmēru, ir ņemama vērā administratīvā sankcija ( 74 ). Šajā virzienā norāda arī iepriekš minētais Regulas Nr. 2988/95 ( 75 ) preambulas desmitais apsvērums, saskaņā ar kuru ir jānovērš Savienības finansiālo sankciju un atsevišķu valstu krimināltiesisko sankciju kumulācija.

79.

Nobeigumā es vēlētos pievērsties izklāstam par Polijas Republikas un Komisijas minēto papildu pārbaudi attiecībā uz ne bis in idem principu. Tās abas norādīja, ka šī principa piemērošana šajā lietā nav iespējama arī nosacījuma idem neesamības dēļ, jo administratīvā sankcija saskaņā ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu un valsts kriminālsods neaizsargā vienas un tās pašas tiesiskās intereses.

80.

Tomēr ECT savā judikatūrā par ECPAK Septītajā papildu protokolā ietverto dubultās sodīšanas aizliegumu šobrīd ņem vērā tikai lietas apstākļu identiskumu un nevis arī aizsargāto tiesisko interešu identiskumu ( 76 ). Kā es esmu norādījusi savos secinājumos lietā Toshiba u.c., jēdziens idem Savienības tiesībās noteiktā dubultās sodīšanas aizlieguma ietvaros būtu jāpielāgo ECT judikatūrai, saskaņā ar kuru turpmāk būtu jāņem vērā tikai lietas apstākļu identiskums ( 77 ). Atbilstoši šai judikatūrai ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu aizsargātajām tiesiskajām interesēm nav nozīmes, pārbaudot idem jēdzienu.

81.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Tāda Regulas (EK) Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktā paredzēta procedūra, kuras noslēgumā tiek piemērota sankcija, saskaņā ar kuru zemniekam tajā gadā, kad viņš ir sniedzis nepatiesas ziņas par atbalsta pieteikuma pamatā esošās platības lielumu, netiek izmaksāts atbalsts un atbalsts netiek izmaksāts līdz brīdim, kad summa atbilst starpībai starp deklarēto un noteikto platību, un šī summa tiek atrēķināta no to atbalsta maksājumu summas, uz kuriem zemniekam ir tiesības to pieteikumu ietvaros, kurus tas iesniedz trīs nākamajos kalendārajos gados, kas seko pēc tā kalendārā gada, kad ir notikusi fakta konstatācija, nav uzskatāma par kriminālprocesu Savienības tiesībās paredzētā ne bis in idem principa izpratnē.