ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 6. septembrī (1)
Lieta C‑442/10
Churchill Insurance Company Limited
pret
Benjamin Wilkinson
un
Tracy Evans
pret
Equity Claims Limited
(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu – Satiksmes negadījumā cietušais, kurš ir pasažieris transportlīdzeklī un kurš ir bijis apdrošināts, lai vadītu attiecīgo automašīnu – Transportlīdzeklis, kura vadītājs ir neapdrošināta persona
1. Apvienotajā Karalistē, atšķirībā no lielākās daļas pārējo Savienības dalībvalstu, ir pierasta prakse, ka transportlīdzekļu apdrošināšanas polise, lai gan tajā ir norādīti apdrošinātā transportlīdzekļa dati, būtībā faktiski ir personīga polise, kas sedz kaitējumu, ko radījis polises īpašnieks vai citas iespējamas personas, kam polisē konkrēti dota atļauja vadīt [konkrēto] transportlīdzekli. Ja notiek ceļu satiksmes negadījums, ko izraisījis nepilnvarots vadītājs, apdrošinātājam jāizmaksā kompensācija cietušajiem, kā to nosaka Savienības tiesības, bet vēlāk tas var celt prasību pret apdrošināto personu, kura atļāvusi nepilnvarotajai personai vadīt transportlīdzekli.
2. Šīs lietas pamatā ir minētā īpatnējā apdrošināšanas sistēma. Abus iesniedzējtiesas izskatāmos gadījumus it īpaši raksturo tas, ka viens un tas pats subjekts atrodas vienlaikus gan cietušā, gan apdrošinātā – kurš atļāvis vadīt transportlīdzekli nepilnvarotai personai, kura izraisījusi negadījumu, – statusā. Kā cietušajam viņam vispārīgi ir tiesības saņemt kompensāciju. Kā apdrošinātajam, kurš atļāvis vadīt transportlīdzekli personai, kura to nebūtu drīkstējusi darīt, viņam saskaņā ar valsts tiesībām var noteikt pienākumu atlīdzināt apdrošinātājam summu, ko tas izmaksājis cietušajiem. Konkrēti, tas nozīmē, ka viņš no apdrošinātāja neko nesaņem, jo summu, kas viņam būtu jāsaņem kā cietušajam, kompensē summa, kas viņam kā “nolaidīgam” apdrošinātajam būtu jāsamaksā apdrošinātājam. Valsts tiesa jautā Tiesai, vai tāda situācija ir savienojama ar Savienības tiesībām.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3. Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi ir noformulēti ar atsauci uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (turpmāk tekstā – “direktīva”) (2). Minētā direktīva vēl nebija spēkā to faktu rašanās laikā, par kuriem jāspriež valsts tiesai. Runa tomēr ir par konsolidācijas direktīvu, kurā konsolidētā redakcijā ir pārstrādāts tiesiskais regulējums, ko ietvēra iepriekšējās četras direktīvas (3), negrozot to būtību. Praktisku apsvērumu labad arī es atsaukšos uz konsolidēto dokumentu, pa laikam gan norādot atbilstošos iepriekšējo normu noteikumus.
4. Direktīvas trešajā (4), četrpadsmitajā (5) un piecpadsmitajā (6) apsvērumā ir noteikts:
“(3) Dalībvalstīm jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība attiecībā uz to transportlīdzekļu izmantošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, būtu apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz to apmēriem.
(14) Jāparedz, lai iestāde garantē, ka cietušais nepaliks bez kompensācijas, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis negadījumu, nav apdrošināts vai identificēts [..].
(15) Cietušo interesēs ir tas, lai konkrētās izņēmuma klauzulas attiektos tikai uz apdrošinātāja attiecībām ar negadījuma izraisītāju. Tomēr gadījumos, kad transportlīdzeklis ir nozagts vai iegūts vardarbīgi, dalībvalstis var noteikt, ka iepriekšminētā iestāde maksā kompensāciju.”
5. Direktīvas 2009/103/EK 3. pantā ir paredzēts vispārējs pienākums nodrošināt, lai civiltiesiskā atbildība gan attiecībā uz kaitējumu īpašumam, gan attiecībā uz miesas bojājumiem būtu apdrošināta.
6. Direktīvas 2009/103/EK 12. panta 1. punktā (7) ir paredzēts:
“Neskarot 13. panta 1. punkta otro daļu, 3. pantā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.”
7. Tā paša 12. panta trešā punkta otrajā daļā (8) ir noteikts, ka “[š]is pants neskar civiltiesisko atbildību vai zaudējumu summu.”
8. Tās pašas direktīvas (9) 13. panta 1. punktā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, piemērojot 3. pantu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie, jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar 3. pantu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:
a) personām, kurām nav tiešu vai netiešu atļauju;
[..]
Tomēr noteikumus vai atrunas, kas minētas pirmās daļas a) apakšpunktā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli, kas radījis kaitējumus vai traumas [miesas bojājumus], ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.
[..]”
9. Direktīvas 2009/103/EK 10. pantā (10) runa ir par situācijām, kurās mehāniskais transportlīdzeklis, kas radījis kaitējumu, nav apdrošināts un nav identificējams. Tādiem gadījumiem direktīvā paredzēts, ka valstis izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniedz kompensāciju ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām. Minētā panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts:
“Tomēr dalībvalstis var noteikt, ka minētajai iestādei nav jāmaksā kompensācija personām, kas brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kurš radījis kaitējumus vai miesas bojājumus, ja iestāde var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka tas nav apdrošināts.”
B – Valsts tiesību akti
10. Šajā lietā attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir Road Traffic Act 1988 [1988. gada Ceļu satiksmes likums] (turpmāk tekstā – “RTA”). It īpaši tā 151. panta 8. punktā ir paredzēts, ka tad, ja apdrošinātājam ir bijis jāizmaksā kāda summa tāpēc, ka ir iestājusies ar [apdrošināšanas] polisi nenosegtas personas atbildība, minētais apdrošinātājs var atgūt izmaksāto summu, ceļot prasību pret apdrošināto, kurš licis vai atļāvis [kādam] vadīt transportlīdzekli, kas izraisījis kaitējumu.
II – Fakti un prejudiciālie jautājumi
11. Lieta, kas jāizskata iesniedzējtiesai, tika uzsākta pēc tam, kad tika apvienotas apelācijas sūdzības divās atšķirīgās lietās, kurās spriedumu pirmajā instancē bija pieņēmušas divas dažādas tiesas, pieņemot pretējus spriedumus.
12. Abi gadījumi daļēji atšķiras, tomēr tiem ir vairāki kopīgi aspekti, kas ir būtiski no juridiskā viedokļa. Abos gadījumos apdrošinātā persona ir atļāvusi vadīt transportlīdzekli – vienā gadījumā mopēdu, otrā – automašīnu – personai, kura nav norādīta apdrošināšanas līgumā, lai vadītu attiecīgo transportlīdzekli, un kura turklāt pati nav apdrošināta. Abos gadījumos ir noticis ceļu satiksmes negadījums, kurā apdrošinātajai personai, kura brauca kā pasažieris, tika nodarīti miesas bojājumi.
13. Attiecīgās apdrošināšanas kompānijas abos gadījumos, pamatojoties uz to RTA 151. panta 8. punktā atzītajām tiesībām celt prasību pret apdrošināto par summām, kas izmaksātas par kaitējumu, ko radījusi nepilnvarota persona, kurai apdrošinātais bija atļāvis vadīt transportlīdzekli, ir atteikušās izmaksāt kompensāciju abiem cietušajiem. Apdrošināšanas kompānijas uzskata, ka tādos gadījumos, par kuriem jāspriež valsts tiesai, pienākums izmaksāt kompensāciju cietušajiem un tiesības celt prasību pret apdrošināto savstarpēji izlīdzinās, jo cietusī persona un persona, no kuras var pieprasīt atlīdzinājumu, ir viena un tā pati persona.
14. Minētajā situācijā iesniedzējtiesa, saskatot iespējamu nesaderību ar Savienības tiesībām, ir apturējusi tiesvedību un uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai direktīvas [2009/103/EK] 12. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz tādu valsts tiesību normu, kuras rezultātā apdrošināšanu neattiecina uz ceļu satiksmes negadījumā cietušu personu apstākļos, kuros:
a) negadījumu ir izraisījis neapdrošināts vadītājs un
b) šis neapdrošinātais vadītājs no cietušā ir saņēmis atļauju vadīt automašīnu, un
c) šis cietušais bija pasažieris automašīnā negadījuma brīdī, un
d) šis cietušais bija apdrošināts, lai vadītu attiecīgo automašīnu?
It īpaši:
i) vai šāda valsts tiesību norma ir norma, ar kuru “apdrošināšanu neattiecina” Direktīvas [2009/103/EK] 13. panta 1. punkta izpratnē?
ii) tādos apstākļos kā izskatāmajā lietā, vai [apdrošinātā] (11) sniegtā atļauja neapdrošinātajam ir “tieša vai netieša atļauja” Direktīvas [2009/103/EK] 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?
iii) vai atbildi uz šo jautājumu ietekmē apstāklis, ka saskaņā ar Direktīvas [2009/103/EK] 10. pantu valsts iestādes, kas sniedz kompensāciju, tāda kaitējuma gadījumā, ko izraisījis neidentificēts vai neapdrošināts transportlīdzeklis, var izslēgt kompensācijas maksājumu personām, kuras brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kas izraisījis kaitējumu vai miesas bojājumu, ja iestāde var pierādīt, ka personas zināja, ka transportlīdzeklis nebija apdrošināts?
2) Vai atbilde uz 1. jautājumu ir atkarīga no tā, vai a) attiecīgā atļauja bija balstīta uz faktiskām zināšanām par to, ka attiecīgais vadītājs nebija apdrošināts, vai b) bija balstīta uz pārliecību, ka vadītājs bija apdrošināts, vai c) ja attiecīgo atļauju bija sniegusi apdrošinātā persona, kas par šo jautājumu nebija domājusi?”
III – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
A – Ievada apsvērumi
15. Jānorāda, ka šajā lietā netiek apspriesta civiltiesiskās atbildības pastāvēšana par kaitējumu, kas nodarīts cietušajiem. Kā jau redzējām, izskatot piemērojamās normas, Savienības tiesības neskar dalībvalstu normas par civiltiesisko atbildību un par kaitējuma apmēra noteikšanu.
16. Parasti, analizējot ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu saistītā kaitējuma juridiskās sekas, darbs tiek sadalīts divās daļās. Pirmajā posmā jānosaka, vai pastāv civiltiesiskā atbildība. Ja civiltiesiskā atbildība pastāv, jāpāriet pie analīzes otrā posma, kas attiecas uz apdrošināšanas kompāniju iesaistīšanos. Tikai šis otrais posms principā un neskarot pienākumu garantēt direktīvas lietderīgo iedarbību skar Savienības tiesības (12). Tomēr es nevaru neievērot, ka konkrētās situācijās nošķirt abus posmus var izrādīties sarežģīti, un nav izslēgts, ka nākotnē Tiesai var tikt lūgts sniegt turpmākus skaidrojumus šajā sakarā.
17. Jautājumi, ko šajā lietā uzdevusi valsts tiesa, kā to pierāda jautājumu būtība, attiecas tieši uz nupat norādīto otro posmu. Atrisināmā problēma attiecas nevis uz civiltiesiskās atbildības pastāvēšanu, bet gan uz to, vai pastāv un kādā mērā pastāv apdrošinātāja pienākums izmaksāt kompensācijas. Tāpēc nav šaubu par to, ka atbildes uz jautājumiem ir meklējamas tās direktīvas normu interpretācijā, kuras darbības jomā ietilpst konkrētais gadījums.
B – Par prejudiciālo jautājumu
18. Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgas valsts normas, kuras atļauj apdrošināšanas kompānijai neizmaksāt kompensāciju cietušajam, ja pastāv visi trīs šādi nosacījumi: a) negadījumu ir izraisījis mehāniskais transportlīdzeklis, ko vadījusi neapdrošināta persona; b) cietušais ir apdrošinātais un c) apdrošinātais ir atļāvis neapdrošinātajai personai vadīt transportlīdzekli.
19. Uzreiz jānorāda, ka attiecīgās apdrošināšanas kompānijas situāciju uztver atšķirīgi no iesniedzējtiesas. Tās uzstāj uz apstākli, ka konkrētajā gadījumā nav atteikuma maksāt vai atzīt apdrošināšanas segumu: vienkārši valsts tiesību akti dod apdrošinātājam iespēju konkrētajos lietas apstākļos celt prasību pret apdrošināto par summu, kas izmaksāta negadījumā cietušajiem. Tā kā apdrošinātais un cietušais ir viena un tā pati persona, neizmaksātā summa – pēc apdrošinātāju domām – ir tikai uzreiz radusies starpība starp kompensāciju, kas tiek izmaksāta cietušajam, un summu, ko var atgūt no “nolaidīgā” apdrošinātā (13).
20. Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka tāda nošķiršana ir mākslīga un valsts tiesību akti jāinterpretē tādējādi, ka minētās nošķiršanas sekas ir vien tas, ka apdrošinātājs nemaksā kompensāciju ceļu satiksmes negadījumā cietušajam.
21. Negrozot to, ka valsts tiesību aktu interpretācija paliek iesniedzējtiesas ziņā, esmu pārliecināts, ka konkrētajā gadījumā uz jautājumiem sniedzamā atbilde būtiski nemainīsies atkarībā no tā, vai tiks pieņemta viena vai otra no nupat aprakstītajām pieejām. Katrā ziņā Savienības tiesības liedz tādās situācijās, kāda jāizskata iesniedzējtiesai, apdrošinātājam atteikt ceļu satiksmes negadījumā cietušajam jebkuru kompensāciju par nodarīto kaitējumu. Turpmāk es centīšos paskaidrot attiecīgos iemeslus.
22. Kā jau esmu atgādinājis iepriekš, Savienības tiesībām civiltiesiskās atbildības par mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu jomā nav mērķa saskaņot dalībvalstu normas par civiltiesisko atbildību. [Minēto normu] mērķis ir ierobežotāks, lai gan tas ir divkāršs, jo tās cenšas garantēt mehānisko transportlīdzekļu un to pasažieru brīvu pārvietošanos, no vienas puses, un salīdzināmu attieksmi pret ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem neatkarīgi no vietas, kur šie negadījumi notiek, no otras puses (14). Citiem vārdiem sakot, direktīva, gan atstājot valsts likumdevējam, kā jau redzējām, rīcības brīvību noteikt civiltiesiskās atbildības normas, vienlaikus prasa, lai ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem tiktu garantēta ja ne vienlīdzīga attieksme visās dalībvalstīs (tam būtu jāsaskaņo arī atbildības normas, ko likumdevējs nav vēlējies darīt), tad vismaz standarts, kas būtu “salīdzināms” visā Savienības teritorijā. Nav līdz galam skaidrs, vai minētais direktīvas princips var ietekmēt rīcības brīvību, kas dalībvalstīm uzticēta civiltiesiskās atbildības jomā: katrā ziņā, kā jau esmu norādījis iepriekš, jautājums par civiltiesisko atbildību iekļaujas šā strīda robežās.
23. Šajā lietā situācijas, kuras ir strīda izcelšanās pamatā, nepārprotami ietilpst gadījumos, kas reglamentēti Direktīvas 2009/103/EK 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Apdrošinātāji cenšas izslēgt savu maksāšanas pienākumu, pamatojoties uz juridiskajām vai līguma klauzulām, kas balstītas uz apstākli, ka transportlīdzekļa vadītājam nebija tiesību vadīt attiecīgo transportlīdzekli. Saskaņā ar nupat minēto normu tamlīdzīgas klauzulas ir nesaderīgas ar Savienības tiesībām (15). Kaitējuma kompensēšanas nolūkā īpašnieks/apdrošinātais, kurš nav vadījis transportlīdzekli, ir visiem nolūkiem “trešā persona”, ko aizsargā minētais noteikums. Ja notiek ceļu satiksmes negadījums, par “trešām personām” ir uzskatāmi visi subjekti, izņemot vadītāju, kurš izraisīja attiecīgo negadījumu (16). Citējot ģenerāladvokātu Hēlhudu [Geelhoed], tādā situācijā “apdrošināšanas ņēmēja un apdrošinātāja tiesiskās attiecības pāriet uz zaudējumu izraisītāju” (17).
24. Izskatot judikatūru, manas iepriekšējās norādes tiek apstiprinātas un nostiprinātas.
25. Iesniedzējtiesa pareizi norāda, ka šajā lietā izskatāmajiem gadījumiem ir nozīmīgi līdzības elementi ar lietu Candolin u.c., kurā Tiesa taisīja spriedumu 2005. gadā (18). Tajā lietā Somijas valsts tiesību akti atļāva atteikt vai ierobežot apdrošinātāju kompensāciju ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem, ja viņi ir līdzatbildīgi par kaitējuma radīšanu. It īpaši lietā Candolin u.c. jautājums attiecās uz vairākām personām – viņu vidū arī mehāniskā transportlīdzekļa īpašnieku –, kuras bija iekāpušas transportlīdzeklī, zinot, ka vadītājs ir iereibis.
26. Tiesa tajā lietā apliecināja, ka tamlīdzīgus valsts tiesību aktus nevar uzskatīt par saderīgiem ar Savienības tiesībām. Tas tāpēc, ka piemērojamajos Savienības tiesību aktos vispārīgi paredzēts pienākums apdrošinātājiem izmaksāt kompensāciju cietušajiem un konkrēti paredzēti vairāki izņēmumi no minētā pienākuma, – izņēmumi, kas ir jāinterpretē šauri (19). Tādējādi Tiesa ir apstiprinājusi, ka visās situācijās, uz kurām netiek attiecināti direktīvā paredzētie izņēmumi, [ceļu satiksmes] negadījumā cietušajiem ir jāizmaksā kompensācija par nodarīto kaitējumu.
27. Minētajos apstākļos nav svarīgi, ka cietušo vidū bijis arī mehāniskā transportlīdzekļa īpašnieks, kurš braucis kā pasažieris. Vienīgais subjekts, kuram direktīvā principā nav atzītas tiesības uz kompensāciju no apdrošinātāja puses, ir vadītājs, turpretī visiem pasažieriem pienākas [apdrošināšanas] segums (20). Tādējādi no Tiesas judikatūras mēs gūstam mācību, ka, ja vien runa nav par kādu no direktīvā minētajiem izņēmumiem, ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem vienmēr ir tiesības saņemt kompensāciju no apdrošinātāja. Tā kā konkrētajā gadījumā ir skaidrs, ka uz to nav attiecināms neviens no direktīvā konkrēti minētajiem izņēmumiem, judikatūras lietā Candolin u.c. piemērošanas rezultātā jāapstiprina, ka abiem apdrošinātajiem, kuri bija atļāvuši vadīt to transportlīdzekļus nepilnvarotām personām, tomēr ir tiesības saņemt kompensāciju par [viņiem] nodarīto kaitējumu.
28. Varētu iebilst, ka spriedumā lietā Candolin u.c. Tiesa nav norādījusi uz personu – apdrošināšanas polises īpašnieci – [respektīvi,] faktisku apstākli, kas šajā lietā ir centrāls. Tomēr jānorāda, ka minētais aspekts konkrētajā gadījumā nešķiet būtisks, jo Tiesa ir konkrēti apgalvojusi, ka vienīgais, ko direktīva ļauj nošķirt, ja nav spēkā kāds no tajā minētajiem izņēmuma apstākļiem, kuri ļauj izslēgt [apdrošināšanas] segumu, ir vadītājs un pasažieri un ka tāpēc personas, izņemot vadītāju, direktīvas nolūkā ir “trešās personas”, kam ir tiesības uz kompensāciju. Katrā ziņā, nav elementu, kas liktu domāt, ka faktiskie apstākļi, kas ir sprieduma lietā Candolin u.c. pamatā, atšķirtos no tipiskā modeļa, kurā transportlīdzekļa īpašnieks ir arī apdrošināšanas polises īpašnieks (21). Turklāt nevar aizmirst, ka lielākajā daļā dalībvalstu, kā jau redzējām, apdrošināšanas polise attiecas tikai uz mehānisko transportlīdzekli, neprecizējot, kam ir atļauts vadīt transportlīdzekli.
29. Iesniedzējtiesa, gan atzīstot manis nupat minētās Tiesas judikatūras attiecināmību [uz konkrēto lietu], tomēr nav par to pilnīgi pārliecināta, tāpēc arī ir uzdevusi savus prejudiciālos jautājumus. Es tomēr uzskatu, ka minētās šaubas ir nepamatotas un ka judikatūra lietā Candolin u.c. ir atskaites punkts arī šajā lietā.
30. Galvenais arguments, ko izmantojusi iesniedzējtiesa, lai apšaubītu judikatūras lietā Candolin u.c. piemērojamību – vai drīzāk, faktiski, lai pamatotu savas šaubas par tās pareizību –, ir nevienlīdzīgā attieksme, kura, pieņemot Tiesas sniegto interpretāciju, esot pret pasažieriem, kuri iesaistīti ceļu satiksmes negadījumā tādā situācijā, kāda tiek skatīta šajā lietā, no vienas puses, un pasažieriem, kuri apzināti iekāpuši neapdrošinātā transportlīdzeklī, no otras puses. Lai gan mūsu gadījumā, tik tiešām, piemērojot lietas Candolin u.c. judikatūru, būtu jāatzīst kompensācija apdrošinātajai personai, kura atļāvusi nepilnvarotai personai vadīt tās transportlīdzekli, gadījumā, kad personas iekāpušas neapdrošinātā mehāniskajā transportlīdzeklī un ir zinājušas, ka tas nav apdrošināts, direktīvas 10. panta 2. punktā ir atļauts atteikt tām [izmaksāt] kompensāciju.
31. Attiecībā uz tādu domājamu nevienlīdzīgu attieksmi es uzskatu, ka jāņem vērā šādi divi apsvērumi. Pirmkārt, kā norādījusi, piemēram, arī Komisija, apdrošinātā un neapdrošinātā mehāniskā transportlīdzekļa situācijas nav salīdzināmas. Attiecībā uz neapdrošināto mehānisko transportlīdzekli direktīvā paredzēts, ka obligāti jāiesaistās dalībvalstu norīkotām iestādēm, lai tomēr garantētu zināmu [apdrošināšanas] segumu cietušajiem: tātad tiesisko regulējumu, kas attiecas uz neapdrošinātiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem, var pelnīti uzskatīt par izņēmuma regulējumu, un tāpēc tas var atšķirties no regulējuma, kas piemērojams parastā kārtībā apdrošinātu mehānisko transportlīdzekļu gadījumā.
32. Otrkārt, parasti šķiet – no interpretācijas viedokļa – diezgan strīdīgi ierosināt pārvarēt nevienlīdzīgo attieksmi, samazinot “privileģētā” situācijā paredzēto aizsardzības līmeni, tādējādi padarot to vienlīdzīgu aizsardzībai, kas paredzēta “nelabvēlīgā” situācijā. Parasti notiek pretējais, un interpretētājs nepieciešamības gadījumā un, ja vien iespējams, arī mazāk aizsargātā situācijā centīsies atzīt attieksmi, kas vienlīdzīga tai, kura atzīta situācijā ar augstāku aizsardzības līmeni.
33. Līdz ar to, pieņemot iesniedzējtiesas piedāvāto uzstādījumu, atbilstīgi kuram lietas faktiem piemērojamajos valsts tiesību aktos paredzēts, ka tādos gadījumos kā šis apdrošinātājam nav jāizmaksā kompensācija cietušajiem, tiesību akti un Tiesas judikatūra tieši un skaidri parāda, ka Savienības tiesības aizliedz tamlīdzīgas valsts tiesību normas.
34. No otras puses, kā jau esmu ieminējies iepriekš, tāda spriešana nebūtu jāgroza pat tad, ja tiktu pieņemts uzstādījums, ko noraidījusi valsts tiesa, bet pieņēmušas un izmantojušas apdrošināšanas kompānijas, un saskaņā ar kuru šeit runa ir nevis par kompensācijas atteikumu, bet gan par tās starpības atlīdzinājumu, kas radusies starp kompensāciju un zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret “nolaidīgu” apdrošināto.
35. Jāatceras, ka saskaņā ar judikatūru, lai gan Savienības tiesības parasti neliedz valsts tiesībām atļaut apdrošinātājiem dažkārt celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret apdrošināto (22), dalībvalstu normas nevar apdraudēt tās direktīvas lietderīgo iedarbību (23), kuras pamatā ir princips, ka apdrošinātājiem vienmēr jāizmaksā kompensācija cietušajiem, izņemot vadītāju (24).
36. Tā kā ar direktīvu nav saskaņoti valstu noteikumi civiltiesiskās atbildības jomā, ir skaidrs, ka atsevišķu negadījumu faktiskos apstākļus var ņemt vērā, piemēram, lai noteiktu kompensācijas apmēru. Katrā ziņā iespējamais kompensācijas samazinājums ir ne tikai izņēmuma gadījums, bet ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā un tas nevar tikt noteikts uz vispārīgu un abstraktu kritēriju pamata (25). Ārkārtas situācijās, kā norādīja Komisija tiesas sēdē, varētu arī samazināt kompensāciju par pašas kompensācijas summu, tādējādi maksājums būtu vienāds ar nulli. Tam tomēr jānotiek, pamatojoties uz visu lietas apstākļu izvērtējumu, un, protams, tas vien, ka kāds ir atļāvis vadīt transportlīdzekli nepilnvarotai personai, nav pietiekami, lai kompensāciju noreducētu uz nulli. Jāatceras arī, ka, pēc Tiesas domām, pasažiera līdzatbildība kaitējuma radīšanā nevar atļaut pārmērīgi samazināt kompensāciju (26).
37. Citiem vārdiem sakot, no Tiesas judikatūras šajā jomā gūtā mācība liek neizbēgami secināt, ka Direktīvas 2009/103/EK 12. panta 1. punkts saistībā ar [tās pašas direktīvas] 13. panta 1. punktu nozīmē, ka gadījumos, kad viena un tā pati persona ir vienlaikus cietušais un nolaidīgs apdrošinātais, pirmajam – respektīvi, cietušā statusam – jābūt pārākam par otro. Ja vien nestājas spēkā kāds no variantiem, kuros direktīvā konkrēti paredzēta iespēja atteikt maksājumu, ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem jāsaņem kompensācija.
38. Nenoliedzami, tādā Savienības tiesību aktu interpretācijā, lai gan tā ir vienīgā saderīgā ar tiesību aktiem un judikatūru, vēl paliek telpa zināmai nekonsekvencei. It īpaši jāatzīst, ka, lai gan apdrošinātājs nevar celt prasību pret nolaidīgu apdrošināto par zaudējumu atlīdzību par summām, kas viņam ir nodrošinātas kā cietušajam, tomēr prasību par zaudējumu atlīdzību varēs celt par iespējamām summām, kas izmaksātas citiem tajā pašā negadījumā cietušajiem. Tomēr tāda situācija man šķiet saderīga ar direktīvas garu, it īpaši, ņemot vērā vēlmi aizsargāt cietušos.
C – Par dalībvalstu rīcības brīvību civiltiesiskās atbildības normu jomā
39. Cita starpā jānorāda arī, ka manis ierosinātajam risinājumam nav pretrunā Tiesas nesenie spriedumi (27), kuros tika atzīts, ka Portugāles tiesību akti civiltiesiskās atbildības par mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu jomā ir saderīgi ar direktīvu. Portugāles civiltiesiskās atbildības sistēma dažkārt atļauj izslēgt jebkuru kompensāciju ceļu satiksmē [satiksmes negadījumos] cietušajiem: tas var notikt it īpaši tādā gadījumā, kad ir izslēgta jebkura mehānisko transportlīdzekļu vadītāju vaina.
40. Kā pati Tiesa ir norādījusi minētajos spriedumos (28), tajos tika apspriesta pati civiltiesiskās atbildības pastāvēšana par apspriežamajiem [ceļu satiksmes] negadījumiem. Tāpēc problemātika iekļāvās jomā, kas principā joprojām ir atstāta dalībvalstu ziņā. Tomēr šajā lietā, kā jau es norādīju, jāpamatojas uz pieņēmumu, ka [civiltiesiskā] atbildība pastāv, un prejudiciālie jautājumi ir tikai par apdrošinātāja iesaistīšanos: tātad šeit runa ir nevis par civiltiesisko atbildību kā tādu, bet gan par apdrošinātāju pienākumu un tiesību reglamentācijas jomu, kura noteikta direktīvā.
41. Ir lietderīgi arī norādīt, ka nupat atgādinātajos spriedumos civiltiesiskā atbildība tika izslēgta tāpēc, ka valsts tiesa bija izvērtējusi katru konkrēto gadījumu. Savukārt notikumos, kuri ir šīs lietas pamatā, valsts tiesības atļauj apdrošinātājiem vispārīgi atteikt[ties] izmaksāt [kompensāciju] visos gadījumos, kad vadīt transportlīdzekli ir atļauts personai, uz kuru neattiecas [apdrošināšanas] polise. Kā redzējām, tamlīdzīgs vispārināts izslēgšanas veids šķiet pretrunā pienākumam izvērtēt katru konkrēto gadījumu, kā noteikts judikatūrā (29).
D – Par “atļauju”, kas minēta direktīvas 13. panta 1. punktā
42. Pirms tiek noslēgta pirmā prejudiciālā jautājuma izskatīšana, vēl pēdējais aspekts, kas būtu ātri jāaplūko, ir saistīts ar argumentu, ko savos rakstveida apsvērumos iekļāvušas apdrošināšanas kompānijas un Apvienotās Karalistes valdība un saskaņā ar kuru direktīvas 13. panta 1. punktā minētā “atļauja” esot nevis apdrošinātāja, bet gan apdrošinātās personas atļauja. Līdz ar to apdrošināšanas līgumu klauzulas, kurām nav iedarbības saskaņā ar 13. pantu, būtu tās, kuras izslēdz [apdrošināšanas] segumu gadījumos, kad transportlīdzekli vada persona, kam nav īpašnieka atļaujas. Savukārt paliktu piemērojamas tās klauzulas, kuras izslēdz [apdrošināšanas] segumu gadījumos, kad transportlīdzekli vada personas, kurām nav apdrošinātāja atļaujas, kā tas ir šajā konkrētajā gadījumā.
43. Iepriekš minētā interpretācija, manuprāt, ir nepieņemama.
44. Pirmkārt, kā jau tika pareizi norādīts, transportlīdzekļa vadīšana bez īpašnieka atļaujas parasti ir zādzība, un zādzības jomā direktīvā paredzētas specifiskas normas, kuras ir iekļautas tajā pašā 13. pantā. It īpaši mehānisko transportlīdzekļu zādzības gadījumā valstis var nolemt, ka kompensācijas cietušajiem izmaksās nevis apdrošinātājs, bet gan iestāde, kas paredzēta 10. pantā un kuras uzdevums ir kompensēt kaitējumu, ko nodarījuši neidentificēti vai neapdrošināti mehāniskie transportlīdzekļi. Tādu specifisku normu pastāvēšana zādzības jomā liek uzskatīt, ka tad, ja likumdevējs, formulējot 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu, būtu domājis tikai par tādu konkrētu gadījumu, viņš to būtu norādījis skaidrāk.
45. Manuprāt, direktīvas teleoloģiskajā interpretācijā, ņemot vērā cietušo aizsardzības mērķi, norma, kas nosaka to līguma klauzulu nepiemērojamību, kuras izslēdz apdrošināšanas segumu “atļaujas” neesības gadījumā, ir jāinterpretē plaši, attiecinot to uz visām situācijām, kurās persona, kura vada mehānisko transportlīdzekli, to nedrīkstētu darīt, jo tai nav apdrošināšanas kompānijas, transportlīdzekļa īpašnieka vai apdrošinātās personas atļaujas. Visos šajos gadījumos apdrošināšanas segums tomēr jāgarantē cietušo aizsardzības nolūkā un apdrošinātājs principā nevar izvairīties no [kompensācijas] izmaksas pienākuma.
46. Minēto interpretāciju nenoliedz precizējums, ka attiecīgā atļauja var būt “konkrēta vai noklusēta”. Pretēji Apvienotās Karalistes valdības apgalvojumiem noklusēta var būt arī apdrošinātāja dota atļauja, nevis tikai apdrošinātās personas dota atļauja. Jāatceras, ka vairākumā dalībvalstu, kā jau redzējām, apdrošinātājs polisi attiecina tikai uz mehānisko transportlīdzekli, nenorādot pilnvarotos vadītājus: tādā gadījumā ir [spēkā] “noklusēta” apdrošinātāja atļauja visiem iespējamajiem transportlīdzekļa vadītājiem.
47. Jānorāda arī, ka atbilstīgi Komisijas norādītajam tiesas sēdē šķiet, ka direktīvas 13. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā minētajām klauzulām, ņemot vērā it īpaši judikatūru, kurā noteikta to noteikumu izņēmuma normu iedaba, kas jāinterpretē šauri, kuras dažreiz ļauj izslēgt maksājumu no apdrošinātāja puses, ir drīzāk piemēra, nevis obligāts raksturs (30). Tāpēc tas, ka kāds klauzulas veids nav konkrēti norādīts 13. pantā, nenozīmē, ka tas ir automātiski saderīgs ar direktīvu.
E – Secinājumi par pirmo jautājumu
48. Tātad, noslēdzot pirmā prejudiciālā jautājuma izskatīšanu, es iesaku Tiesai atbildē uz to paziņot, ka Direktīvas 2009/103/EK 12. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir aizliegti valsts noteikumi, uz kuru pamata tādos apstākļos, kādi ir pamata prāvā, apdrošinātājs var atteikties izmaksāt kompensāciju cietušajam, ja viņš ir apdrošinātais, kas iekāpis kā pasažieris savā mehāniskajā transportlīdzeklī, kura vadīšanu uzticējis personai, uz kuru neattiecas apdrošināšanas polise.
IV – Par otro prejudiciālo jautājumu
49. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izskaidrot, vai tādēļ, lai atbildētu uz iepriekšējo jautājumu, ir būtiski, kādā psiholoģiskajā stāvoklī bijusi apdrošinātā persona, kura atļāva vadīt [mehānisko transportlīdzekli] nepilnvarotai personai, it īpaši, vai var būt nozīmīgs fakts, ka apdrošinātājs zināja vai nezināja, ka persona, kurai viņš atļāvis vadīt transportlīdzekli, nebija apdrošināta.
50. Kā jau esmu norādījis iepriekš, direktīvas pamatā atbilstīgi tās interpretācijai judikatūrā ir ideja, ka apdrošinātājam principā vienmēr jāizmaksā kompensācija cietušajiem, ja vien nav spēkā kāds no izņēmumiem, kas konkrēti norādīti [direktīvas] tekstā. Citiem vārdiem sakot, apdrošinātā psiholoģiskais stāvoklis nav svarīgs attiecībā uz vajadzību katrā ziņā izmaksāt kompensāciju cietušajiem, pat ja viens no viņiem ir “nolaidīgs” apdrošinātais.
51. Tas, protams, nekādā ziņā neliedz dalībvalstīm iepriekš atzītajās robežās ņemt minēto elementu vērā civiltiesiskās atbildības normu jomā, piemēram, lai noteiktu summu, ko cietušie var saņemt, vai, ja kaitējums ir nodarīts trešajām personām, lai noteiktu apdrošinātāju tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību.
52. Tāpēc es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka atbilde uz pirmo jautājumu nemainās atkarībā no tā, vai apdrošinātais ir vai nav zinājis, ka persona, kurai viņš atļāvis vadīt transportlīdzekli, nav apdrošināta.
V – Secinājumi
53. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt uz Court of Appeal uzdotajiem jautājumiem tādējādi, ka:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 12. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir aizliegti valsts noteikumi, uz kuru pamata tādos apstākļos, kādi ir pamata prāvā, apdrošinātājs var atteikties izmaksāt kompensāciju cietušajam, ja viņš ir apdrošinātais, kas iekāpis kā pasažieris savā mehāniskajā transportlīdzeklī, kura vadīšanu uzticējis personai, uz kuru neattiecas apdrošināšanas polise.
Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nav būtisks apstāklis, vai apdrošinātais ir vai nav zinājis, ka persona, kurai viņš atļāvis vadīt transportlīdzekli, nav apdrošināta.
1 – Oriģinālvaloda – itāļu.
2 – OV L 263, 11. lpp.
3 – Runa ir par Padomes 1972. gada 24. aprīļa (Pirmo) Direktīvu 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.), par Padomes 1983. gada 30. decembra Otro Direktīvu 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV L 8, 17. lpp.), par Padomes 1990. gada 14. maija Trešo direktīvu 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.) un par Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvu 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu) (OV L 181, 65. lpp.).
4 – Atbilst Otrās Direktīvas 84/5/EEK preambulas otrajam apsvērumam.
5 – Minētajā daļā identisks Otrās Direktīvas 84/5/EEK preambulas sestajam apsvērumam.
6 – Gandrīz identisks Otrās Direktīvas 84/5/EEK preambulas septītajam apsvērumam.
7 – Atbilst Trešās Direktīvas 90/232/EK 1. panta 1. punktam.
8 – Atbilst Trešās Direktīvas 90/232/EEK 1.a panta otrajai daļai.
9 – Šeit citētā daļa atbilst Otrās Direktīvas 84/5/EEK 2. panta 1. punktam.
10 – Atbilst Otrās Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4.–7. punktam.
11 – Jautājumā ir norāde uz “apdrošinātāju”. Tomēr šķiet, ka tā ir pārrakstīšanās kļūda.
12 – Attiecībā uz divām nesen izskatītajām lietām, kurās Tiesa nošķīrusi (ko izdarīt ne vienmēr ir viegli) Savienības normas par apdrošināšanas segumu un valsts normas par civiltiesisko atbildību, skat. 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C‑484/09 Carvalho Ferreira Santos (Krājums, I‑1821. lpp.) un 2011. gada 9. jūnija spriedumu lietā C‑409/09 Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio (Krājums, I‑0000. lpp.).
13 – Tādējādi, šādi konstruējot lietas faktus, apdrošinātāji netieši atzīst, ka šeit nav jautājuma par civiltiesisko atbildību, bet gan tikai par apdrošināšanas segumu. Ja izpaliktu civiltiesiskā atbildība, apdrošinātāji varētu vienkārši atteikt izmaksu, pamatojoties uz minēto apstākli.
14 – 1996. gada 28. marta spriedums lietā C‑129/94 Ruiz Bernáldez (Recueil, I‑1829. lpp., 13. un 14. punkts), 2000. gada 14. septembra spriedums lietā C‑348/98 Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira (Recueil, I‑6711. lpp., 23. un 24. punkts) un 2005. gada 30. jūnija spriedums lietā C‑537/03 Candolin u.c. (Krājums, I‑5745. lpp., 17. punkts).
15 – Šajā ziņā skat. arī, infra, šo secinājumu 42. un nākamos punktus.
16 – Skat. spriedumu lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 33. punkts.
17 – Secinājumi, sniegti 2005. gada 10. martā lietā Candolin u.c., minēta 14. zemsvītras piezīmē, 54. punkts.
18 – Minēts 14. zemsvītras piezīmē.
19 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 21. punkts.
20 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 31.–33. punkts.
21 – Ģenerāladvokāts Hēlhuds savos minētajā lietā sniegtajos secinājumos, kas minēti 17. zemsvītras piezīmē, ir acīmredzami pamatojies uz tādu pieņēmumu (skat. secinājumu 54. punktu).
22 – Spriedums lietā Ruiz Bernáldez, minēts 14. zemsvītras piezīmē, 23. punkts.
23 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 28. punkts. Skat. arī 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑356/05 Farrell (Krājums, I‑3067. lpp., 34. punkts) un spriedumu lietā AmbrósioLavrador un Olival Ferreira Bonifácio, minēts 12. zemsvītras piezīmē, 28. punkts.
24 – Spriedums lietā Ruiz Bernáldez, minēts 14. zemsvītras piezīmē, 18. punkts.
25 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 29. un 30. punkts, un spriedums lietā AmbrósioLavrador un Olival Ferreira Bonifácio, minēts 12. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.
26 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.
27 – Es atsaucos uz spriedumiem lietā Carvalho Ferreira Santos un lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, abi minēti 12. zemsvītras piezīmē.
28 – Spriedums lietā Carvalho Ferreira Santos, minēts 12. zemsvītras piezīmē, 39. punkts, un spriedums lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, minēts 12. zemsvītras piezīmē, 34. punkts.
29 – Skat. iepriekš 36. punktu.
30 – Spriedums lietā Candolin u.c., minēts 14. zemsvītras piezīmē, 19. punkts.