ĢENERĀLADVOKĀTES
VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 8. septembrī (1)
Lieta C‑384/10
Jan Voogsgeerd
pret
Navimer SA
(Hof van Cassatie (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām – 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Pušu izvēle – Piemērojamo tiesību aktu imperatīvās normas, ja nav izdarīta izvēle – Darba līgums – Darbinieks, kurš parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī
I – Ievads
1. Izskatāmajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Beļģijas Hof van Cassatie (Kasācijas tiesa, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdod Tiesai vairākus jautājumus par to, kā interpretējama Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) (2). Kā izriet no konvencijas preambulā minētajiem apsvērumiem, šī konvencija tika noslēgta, apņemoties turpināt darbu pie Savienībā jau sāktās tiesību aktu vienveidošanas starptautisko privāttiesību jomā, konkrēti, jurisdikcijas un spriedumu izpildes jomā, un vēloties noteikt vienveidīgas normas attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām. Vienveidojot attiecīgās kolīziju normas, būtu jāpalielina tiesiskā drošība Eiropas tiesiskajā telpā. Šāds mērķis ir arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulai (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (3) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), kas no 2009. gada 17. decembra ir aizstājusi Romas konvenciju. Ņemot vērā, ka šī regula ir piemērojama tikai pēc šā datuma noslēgtiem līgumiem un ka strīdīgais darba līgums tika noslēgts 2001. gada 7. jūnijā, tam piemēro vienīgi Romas konvencijas normas.
2. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts lietā starp J. Vogsgērdu [J. Voogsgeerd], Nīderlandes pilsoni, un viņa agrāko darba devēju, Luksemburgas Lielhercogistē reģistrētu uzņēmumu Navimer, kura labā viņš strādāja par kuģu galveno inženieri, par tiesībām uz zaudējumu atlīdzību saistībā ar darba attiecību šķietami nelikumīgu izbeigšanu. Šajā gadījumā strīds ir par to, kuras valsts tiesību akti jāpiemēro pamata lietā, it īpaši tāpēc, ka Luksemburgas tiesību aktu piemērošanas gadījumā – par ko kā lex contractus puses bija sākotnēji vienojušās – J. Vogsgērda zaudējumu atlīdzības prasību ierobežotu triju mēnešu noilguma termiņš, kas pašlaik ir beidzies. Viņš pats uzskata, ka šis noilguma termiņš neesot piemērojams, jo tas esot pretrunā Beļģijas tiesību aktu imperatīvajām normām, kas, pēc viņa domām, esot piemērojamas viņa darba līgumam. Lai pamatotu Beļģijas tiesību aktu piemērojamību, viņš citu starpā atsaucas uz to, ka, pildot savu darba līgumu, viņš vienmēr esot saņēmis cita, tomēr ar viņa darba devēju cieši saistīta, Antverpenē reģistrēta uzņēmuma Naviglobe, norādījumus. Tādējādi viņš secina, ka Naviglobe esot jāuzskata par viņa darba devēja profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, tāpēc esot jāpiemēro tās speciālās normas.
3. Prejudiciālo jautājumu mērķis būtībā ir noskaidrot, kā iepriekš minētajā normā jāsaprot jēdziens “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]”, proti, kādām prasībām tam jāatbilst, lai varētu piemērot attiecīgo kolīzijas normu. Ņemot vērā paralēles, kas raksturīgas lietai C‑29/10 Koelzsch (4), kurā runa bija par konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, un šai lietai, rodas nepieciešamība izanalizēt saikni starp abām tiesību normām.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Romas konvencija
4. Romas konvencijas 3. pantā ar nosaukumu “Izvēles brīvība” ir paredzēts:
“1. Līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēlei ir jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai līguma noteikumos vai pēc lietas apstākļiem. Puses pēc savas izvēles var izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai tā daļai.
[..]”
5. Romas konvencijas 4. pantā ar nosaukumu “Tiesību akti, ko piemēro, ja nav izdarīta izvēle”, ir noteikts:
“1. Ciktāl nav izdarīta izvēle attiecībā uz līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem saskaņā ar 3. pantu, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts. Tomēr nodalāmai līguma daļai, kura ir ciešāk saistīta ar citu valsti, izņēmuma kārtā var piemērot šīs citas valsts tiesību aktus.
[..]”
6. Romas konvencijas 6. pantā ar nosaukumu “Individuālie darba līgumi” ir noteikts:
“1. Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar 2. punktu, ja nav izdarīta izvēle.
2. Neatkarīgi no 4. panta darba līgumu, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, reglamentē:
a) tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu, pat gadījumā, ja viņš uz laiku ir nodarbināts citā valstī, vai
b) ja darbinieks parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī – tās profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts, tiesību akti [tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku],
ja vien no visiem lietas apstākļiem neizriet, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā līgumu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.”
7. Pirmā protokola par to, kā Eiropas Kopienu Tiesa interpretē Romas konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (5) (turpmāk tekstā – “Pirmais protokols par Romas konvencijas interpretāciju”) 1. pantā ir noteikts:
“Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikcijā ietilpst nolēmumu pieņemšana par šādu dokumentu interpretāciju:
a) Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, [..];
b) Konvencija par to valstu pievienošanos Romas konvencijai, kuras kļuvušas par Eiropas Kopienu dalībniecēm kopš tās atvēršanas parakstīšanai;
[..].”
8. Pirmā protokola par Romas konvencijas interpretāciju 2. pantā ir paredzēts:
“Visas turpmāk norādītās tiesas var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājumā, kas izvirzīts tās izskatīšanā esošā lietā un attiecas uz 1. pantā minēto dokumentu noteikumu interpretāciju, ja šīs tiesas uzskata, ka lēmums šādā jautājumā ir nepieciešams, lai tās varētu pieņemt spriedumu:
[..]
b) Līgumslēdzēju valstu tiesas, kad tās darbojas kā apelācijas tiesas.”
B – Briseles konvencija
9. Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) (6) 5. pantā ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir šīs konvencijas līgumslēdzējā valstī, citā šīs konvencijas līgumslēdzējā valstī var iesūdzēt:
[..]
5) attiecībā uz strīdiem, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības, – filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vietas tiesā.”
C – Valsts tiesiskais regulējums
10. Saskaņā ar Luksemburgas 1990. gada 9. novembra Likuma par Luksemburgas publiskā kuģu reģistra izveidošanu (7) 80. pantu jūrnieku darba līguma nelikumīga uzteikuma gadījumā jūrniekiem ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, pieskaitot procentus; prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar šo nelikumīgo uzteikumu darba lietu tiesā var celt tikai triju mēnešu noilguma termiņā no uzteikuma vai tā pamatojuma saņemšanas dienas.
III – Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
11. J. Vogsgērds, Nīderlandes pilsonis, 2001. gada 7. augustā noslēdza darba līgumu uz nenoteiktu laiku ar Luksemburgas Lielhercogistē reģistrētu uzņēmumu Navimer. Šajā darba līgumā puses vienojās par Luksemburgas tiesību aktu piemērojamību.
12. J. Vogsgērdam algu maksāja uzņēmuma Navimer birojs, kura juridiskā adrese arī atradās Luksemburgā, turklāt J. Vogsgērds bija apdrošināts Luksemburgas slimokasē.
13. Laikā no 2001. gada augusta līdz 2002. gada aprīlim viņš strādāja par galveno inženieri uz uzņēmumam Navimer piederošajiem kuģiem MS Regina un Prince Henri, turklāt darbs tika veikts Ziemeļjūrā.
14. 2002. gada 8. aprīļa vēstulē Navimer uzteica J. Vogsgērda darba līgumu, un, apstrīdot darba līguma vienpusējo uzteikumu, 2003. gada 4. aprīlī viņš cēla prasību Antverpenes Darba lietu tiesā.
15. Prasības pamatojumā, norādot uz Romas konvencijas 6. panta 1. punktu, J. Vogsgērds atsaucās uz Beļģijas tiesību aktu imperatīvajām normām, kas esot piemērojamas atbilstoši konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktam tāpēc, ka līgumslēdzējas puses neesot izdarījušas tiesību aktu izvēli.
16. Turklāt viņš apgalvoja, ka esot jāatzīst darba līguma esamība un tādējādi viņa saikne ar Beļģijas uzņēmumu Naviglobe, nevis, piemēram, ar Luksemburgas uzņēmumu Navimer, jo darba pienākumu ietvaros viņam vienmēr esot bijis jādodas uz Antverpeni, lai būtu klāt kuģu iekraušanas laikā un saņemtu sava darba devēja norādījumus, kas viņam esot sniegti ar Naviglobe starpniecību.
17. Antverpenes Darba lietu tiesa nosprieda, ka, pamatojoties uz visiem darba attiecību apstākļiem, Navimer esot jāatzīst par uzņēmumu, kas pieņēmis darbā J. Vogsgērdu, un tādējādi saskaņā ar konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu darba līgumam esot jāpiemēro Luksemburgas tiesību aktu imperatīvās normas.
18. Turklāt Antverpenes Darba lietu tiesa nosprieda, ka prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar darba līguma nelikumīgo uzteikumu esot jānoraida, jo tā celta pēc Likuma par Luksemburgas publiskā kuģu reģistra izveidošanu 80. pantā paredzētā triju mēnešu noilguma termiņa beigām.
19. Par šo spriedumu J. Vogsgērds iesniedza apelācijas sūdzību Antverpenes kompetentajā tiesā. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan apelācijas tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzību, tā nav izslēgusi iespēju ņemt vērā arī J. Vogsgērda minētos faktus par iekraušanas vietu un pakļaušanos Naviglobe norādījumiem.
20. Kasācijas sūdzībā iesniedzējtiesai J. Vogsgērds sniedz tos pašus argumentus kā apelācijas instancē. Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja sniegtā informācija būtu pareiza, Antverpenē reģistrēto uzņēmumu Naviglobe varētu uzskatīt par to profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, kurā J. Vogsgērds faktiski pildīja darba pienākumus un tādējādi ir ar to saistīts.
21. Ņemot vērā saglabājušās interpretācijas šaubas, Hof van Cassatie nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
1) Vai ar valsti, kur atrodas profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums], kas pieņēma darbā darbinieku, Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē ir jāsaprot valsts, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kas saskaņā ar darba līgumu ir pieņēmis darbā darbinieku, vai valsts, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus, pat ja viņš savu darbu parasti neveic kādā vienā valstī?
2) Vai vieta, kur darbiniekam, kas savu darbu parasti neveic kādā vienā valstī, ir jāreģistrējas un kur viņš saņem norādījumus un rīkojumus sava darba veikšanai, ir jāuzskata par darba pienākumu faktiskās izpildes vietu pirmā jautājuma izpratnē?
3) Vai darba devēja uzņēmumam, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus pirmā jautājuma izpratnē, ir jāatbilst noteiktām formālām prasībām, piemēram, ir jābūt juridiskas personas statusam, vai pietiek ar to, ka pastāv faktiska uzņēmējdarbības vieta?
4) Vai citas sabiedrības uzņēmējdarbības vietu, ar kuru ir saistīta darba devēja sabiedrība, var uzskatīt par uzņēmumu trešā jautājuma izpratnē, pat ja šai citai sabiedrībai nav piešķirtas tiesības sniegt norādījumus?
IV – Tiesvedība Tiesā
22. 2010. gada 7. jūnija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir saņemts 2010. gada 29. jūlijā.
23. J. Vogsgērds, Beļģijas valdība, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus Tiesas Statūtu 23. pantā minētajā termiņā.
24. Uz Tiesas uzdoto jautājumu iesniedzējtiesai, vai, ņemot vērā arī tai paziņoto 2011. gada 15. marta spriedumu lietā C‑29/10 Koelzsch, tā saglabā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa ir sniegusi apstiprinošu atbildi 2011. gada 4. aprīļa vēstulē, kas Tiesas kancelejā saņemta 2011. gada 21. aprīlī.
25. Izmantojot tiesības veikt procesa organizatoriskos pasākumus, lietas dalībniekiem Tiesa uzdeva jautājumu par Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērojamību pamata lietā un noteiktajā termiņā saņēma rakstveida atbildes.
26. Tā kā neviens no lietas dalībniekiem nepieprasīja sākt mutvārdu procesu, pēc Tiesas vispārējās sapulces 2011. gada 17. maijā bija iespējams sagatavot secinājumus šajā lietā.
V – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
A – Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
27. Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, ka izteikums “profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts [valsts, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē esot jāsaprot tādējādi, ka runa ir par valsti, kur atrodas tā uzņēmuma uzņēmējdarbības vieta, kas ar darbinieku noslēdzis darba līgumu.
28. Pēc Nīderlandes valdības domām, konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē burtiski. Tas tādēļ, ka šīs tiesību normas mērķis esot vienveidot kolīziju normas, lai novērstu forum shopping, palielinātu tiesisko drošību un atvieglotu piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. Šajā ziņā kolīziju normām esot jābūt lielā mērā paredzamām. No šāda viedokļa neesot skaidrs, kas tieši esot jāsaprot ar “darba pienākumu faktiskās izpildes vietu”, it īpaši tad, ja darbinieks savu darbu parasti neveic kādā vienā valstī.
29. Komisija apgalvo, ka par galveno kolīziju normu esot jāatzīst konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tāpēc attiecīgajai tiesai vispirms esot jākonstatē, vai attiecīgā darbinieka darbam ir kāds uzsvars. Valsts tiesai savos apsvērumos, cik iespējams, esot jāņem vērā konkrētajai situācijai vislabāk atbilstīgā darba veikšanas vieta, pat ja darbinieks savu darbu veic vairākās dalībvalstīs. Šī norma, to plaši interpretējot, sniedzot vislielāko tiesisko drošību, jo tā lielā mērā esot paredzama un arī vislabāk atspoguļojot realitāti. Tāpēc Komisija uzskata, ka vairumā gadījumu šī norma ļaujot noteikt piemērojamos tiesību aktus. Ja tādu veiktā darba uzsvaru nevar konstatēt, uz 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietverto kolīzijas normu esot iespējams atsaukties tikai pakārtoti.
30. Atbilstoši šai kolīzijas normai ir iespējamas divas pieejas. Proti, šo normu varētu interpretēt tādējādi, ka tā attiecas vai nu uz tā uzņēmuma atrašanās vietu, kurā darbinieks pilda darba pienākumus un tādējādi ir ar to saistīts (ar faktiem pamatots kritērijs), vai arī uz tā uzņēmuma atrašanās vietu, kas darbinieku pieņēma darbā saskaņā ar darba līgumu (formāls kritērijs). Komisija atbalsta otro interpretācijas variantu. No vienas puses, par labu šai pieejai liecina pats b) apakšpunkta teksts: ar jēdzienu “nolīgšana [pieņemšana darbā]” drīzāk ir saistīts līguma noslēgšanas brīdis, nevis darba faktiskā izpilde – pretēji a) apakšpunktā paredzētajam kritērijam, kas nepārprotami atsaucas uz ierastu darba veikšanu, pildot darba līgumu. No otras puses, vērtējot no sistēmiskā viedokļa, neesot loģiski piemērot kritēriju, kas arī pamatojas uz faktiem, lai gan, arī plaši interpretējot a) apakšpunktā ietverto kritēriju, neesot iespējams konstatēt darba uzsvaru.
31. Turpretim J. Vogsgērds un Beļģijas valdība uzskata, ka izteikums “profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts [valsts, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē esot jāsaprot tādējādi, ka runa ir par valsti, kur atrodas uzņēmums, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus un tādējādi ir ar to saistīts.
32. Šajā saistībā J. Vogsgērds apgalvo, ka pamata lietas apstākļos darba attiecībām esot tikai ļoti vāja saikne ar tā uzņēmuma atrašanās vietu, kas darbinieku pieņēma darbā. Attiecīgās valsts tiesību aktu piemērošana esot pretrunā pieejai, kas ņemta vērā konvencijā un saskaņā ar kuru jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurai ir ciešāka saikne ar darba attiecībām. Tādēļ līguma noslēgšana ar mātes sabiedrības uzņēmumu vienkārši tāpēc, lai ārvalstī strādātu šīs sabiedrības filiālē, nedrīkstot ietekmēt piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.
33. Ja darba devējs tīši spētu izvairīties no tās valsts imperatīvajām tiesību normām, ar kuru darba līgumam ir reāla un cieša saikne, darba līgumu vienkārši liekot parakstīt citam uzņēmumam, tas faktiski būtu pretrunā konvencijas 6. panta mērķim. Piemērojot tā uzņēmuma valsts tiesības, kur darbinieks strādā, viņam būtu tāda pati aizsardzība kā darbiniekiem, kas šajā uzņēmumā parasti veic darbu, pildot darba līgumu. Visbeidzot J. Vogsgērds norāda, ka konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta versija angļu valodā neradot šaubas, ka šī tiesību norma neattiecas uz uzņēmumu, ar kuru darbinieks noslēdzis darba līgumu.
34. Beļģijas valdība apgalvo, ka “profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts [valsts, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku]” nozīmējot valsti, kur atrodas uzņēmums, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus un tādējādi ir ar to saistīts.
35. Pirmkārt, tā norāda, ka šīs tiesību normas izpratne tādā veidā, ka runa esot par līgumā norādīto valsti, varētu nozīmēt, ka šīs valsts imperatīvajām tiesību normām nav nekādas saistības ar faktisko darba veikšanu. Piesaiste, piemērojot šādu kritēriju, būtu atkarīga no apstākļa, kuram bieži vien nav nekāda sakara ar faktisko darbu. Otrkārt, to nevarot interpretēt kā darba līguma noslēgšanu sabiedrības galvenajā mītnes vietā, ja faktiskais darbs netiek veikts valstī, kur atrodas šī galvenā mītnes vieta. Tas viegli varētu izraisīt ļaunprātīgu rīcību, darba devējam, piemēram, pārceļot sabiedrības juridisko adresi uz valsti, kur darbiniekiem ir tikai vājas sociālās garantijas. Treškārt, Beļģijas valdības pieejā tiekot ņemta vērā “ciešākas saiknes teorija”, saskaņā ar kuru esot jāpiemēro tās valsts tiesību akti, ar kuru, ievērojot visus apstākļus, ir ciešāka saikne. Par ciešāku saikni varētu liecināt daudzi aspekti, piemēram, līguma valoda, lietotā valūta, reģistrācija personāla sarakstā, līgumslēdzēju pušu valstspiederība un vieta, kur darba devējs izmanto tiesības sniegt norādījumus.
B – Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
36. J. Vogsgērds uzskata, ka saimnieciskās darbības subjektu var atzīt par profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ja tam ir pārstāvniecība vai birojs, kas noteiktā mērā ir pastāvīgs un ir juridiska persona vai atbilst citām prasībām.
37. Tomēr viņš domā, ka šādas īpašības atzīšana neesot saistīta ar nosacījumu, ka attiecīgajai struktūrvienībai ir tiesības sniegt norādījumus vai galvenais uzņēmums tai ir piešķīris šādas tiesības. Tā varot būt gan filiāle bez juridiskas personas statusa, gan meitas sabiedrība ar juridiskas personas statusu.
38. Beļģijas valdība uzskata, ka juridiskas personas statusa esamība neesot formāls nosacījums, lai struktūrvienību atzītu par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, un ka jebkuru sabiedrības filiāli vai aģentūru, ko dibina saskaņā ar uzņēmējdarbības vietas valsts tiesībām, varot atzīt par uzņēmumu.
39. Tomēr katrai mātes sabiedrības uzņēmējdarbības vietai esot jāsaglabā tiesības sniegt norādījumus saistībā ar atalgojuma veidu noteikšanu un darba uzteikuma nosacījumiem.
40. Arī Komisija uzskata, ka atzīšanai par uzņēmumu esot nepieciešams minimāls stabilitātes līmenis. Šajā saistībā tā norāda uz spriedumu lietā Somafer (8), kurā, interpretējot Briseles konvencijas 5. panta 5. punktu, Tiesa esot nospriedusi, ka filiāles, aģentūras vai citas struktūras jēdziens norāda uz uzņēmējdarbības centru, kas pastāvīgi darbojas kā mātes sabiedrības atzars. Komisija apgalvo, ka attiecīga pieeja neļauj izveidot piesaisti ar valsti, kurā ir zemāks darbinieku aizsardzības līmenis.
VI – Juridiskais vērtējums
A – Ievada apsvērumi
41. Kolīzijas starp atsevišķām tiesību sistēmām darba tiesību jomā rada sarežģītus juridiskos jautājumus tieši darba attiecībās ar pārrobežu raksturu. Tāpēc dalībvalstu tiesām, kurām jānosaka darba līgumam piemērojamie tiesību akti, šīs kolīzijas bieži vien rada būtiskas problēmas. Tas tādēļ, ka ikdienas grūtībām saistībā ar darba līguma interpretāciju pievienojas neskaidrības par atbilstīgas pieejas izvēli, nosakot piemērojamos tiesību aktus. Šīs grūtības tiesu praksē aizvien palielinās, jo aizvien pierastāka kļūst darbinieku norīkošana darbam citā valstī, aizvien vairāk Savienības pilsoņu izmanto darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības un aizvien vairāk uzņēmumu veido darījumu attiecības ar ārvalsti, proti, uzņēmumiem citās valstīs. Daudzu darbinieku norīkošana – uz noteiktu vai nenoteiktu laiku – darbam citā valstī ir kļuvusi par nozīmīgu starptautisko ekonomisko attiecību faktoru ne tikai Eiropas iekšējā tirgus ietvaros, bet visā pasaulē. Tieši tāpēc liela nozīme ir kolīzijas normām, kas līgumslēdzējām pusēm sniedz paredzamus risinājumus daudzām ar darba attiecībām saistītām problēmām, piemēram, jautājumam par piemērojamiem uzteikuma noteikumiem, izmaksājamām darbinieku kompensācijām, piemērojamiem atvaļinājuma noteikumiem vai strīdu izšķiršanas noteikuma spēkā esamību (9).
42. Ar šādu problēmu pamata lietā ir saskārusies arī valsts tiesa, jo tai jālemj, vai pamata lietā ir piemērojami Luksemburgas vai Beļģijas tiesību akti. Daudzējādās saiknes ar abu dalībvalstu tiesību aktiem pirmajā mirklī neļauj pieņemt nepārprotamu lēmumu. Tomēr J. Vogsgērdam piemērojamo tiesību aktu noteikšana ir ļoti būtiska, jo viņa prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar nelikumīgo uzteikumu Luksemburgas tiesību aktu piemērošanas gadījumā ierobežojot pašlaik jau beidzies triju mēnešu noilguma termiņš atbilstoši Luksemburgas 1990. gada 9. novembra Likuma par Luksemburgas publiskā kuģu reģistra izveidošanu 80. pantam. Šādā gadījumā viņa prasība būtu jānoraida. Tādējādi kompetentajai valsts tiesai savā nolēmumā jāpamatojas uz Romas konvencijas attiecīgajām normām un jāņem vērā arī virkne juridisku aspektu un faktu elementu. Attiecīgo tiesību normu un jēdzienu interpretācijai, ko šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā veiks Tiesa, jāpalīdz valsts tiesai pieņemt juridiski pareizu nolēmumu, kurā, cik iespējams, tiks ņemts vērā konvencijas 6. panta regulējuma mērķis, proti, atbilstoši aizsargāt darbiniekus.
B – Sistēmiskās pārbaudes secības izklāsts piemērojamo tiesību aktu noteikšanā
43. Lai uzdotos tiesību jautājumus sarindotu pareizā tematiskā un sistēmiskā kontekstā, pirms pievēršanās pašiem prejudiciālajiem jautājumiem es īsumā raksturošu pārbaudes secību, kas valsts tiesai jāievēro, nosakot piemērojamos tiesību aktus. Lai valsts tiesai sniegtu lietā, cik iespējams, noderīgas atbildes uz uzdotajiem tiesību jautājumiem, šī pārbaudes secība netiks aplūkota nošķirti no pamata lietas apstākļiem, bet gan maksimāli ņemot vērā atsevišķus aspektus.
1) Izvēles brīvība kā pamatnoteikums
44. Romas konvencijai ir raksturīgs tas, ka, 3. panta 1. punktā kā pamatnoteikumu ļaujot līgumslēdzējām pusēm izvēlēties tiesību aktus, galvenā nozīme tajā ir piešķirta pušu gribas autonomijai (10). Tādējādi šīs konvencijas vērtējums galu galā atbilst Tiesas judikatūrā jau paustajam uzskatam, ka “līgumiem, kuros tiek izteikta saskaņota pušu griba, jābūt pārākiem par jebkuru citu kritēriju, ko var piemērot tikai ar konkludentām darbībām noslēgta līguma gadījumā” (11). Tomēr, ja puses neizdara izvēli, piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šīs konvencijas 4. pantu, kurā kā galvenais kritērijs ir noteikta tās valsts tiesību aktu piemērošana, ar kuru līgums ir visciešāk saistīts.
45. Šajā saistībā jāsecina, ka pamata lietā ir ievēroti konvencijas 3. panta 1. punkta nosacījumi, jo uzņēmums Navimer un J. Vogsgērds, noslēdzot darba līgumu, nepārprotami vienojās, ka tiks piemēroti Luksemburgas Lielhercogistes tiesību akti. No šāda viedokļa varētu atzīt Luksemburgas darba tiesību vispārējo piemērojamību, ja vien nebūtu jāņem vērā šīs konvencijas speciālās normas.
2) Speciālās normas par darbinieka aizsardzību
46. Pamatojoties uz lex specialis attiecībām saskaņā ar principu lex specialis derogat legi generali, 3. un 4. panta vietā pamata lietā varētu būt piemērojamas citas šīs konvencijas normas. Runa ir par konvencijas 6. pantu, kas reglamentē darba līgumiem un darba attiecībām piemērojamos tiesību aktus. Tā ir speciālā norma salīdzinājumā ar šīs konvencijas 3. un 4. pantu tādā ziņā, ka tā ietver atšķirīgus noteikumus par vājākās līgumslēdzējas puses, proti, darbinieka, aizsardzību (12).
47. No vienas puses, 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pušu izdarīta tiesību aktu izvēle nedrīkst liegt darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas, ja izvēle nav izdarīta. No otras puses, konvencijas 6. panta 2. punktā ir ietvertas speciālās normas, kas jāpiemēro, ja nav izdarīta izvēle: šajā gadījumā jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic darbu, vai attiecīgi – ja nevar noteikt valsti, kurā parasti tiek veikts darbs, – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas profesionālās darbības atrašanās vieta, kurā darbinieks tika nolīgts [uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku]. Abām galvenajām piesaistēm raksturīgs tas, ka, pirmkārt, tās ir alternatīvas, proti, viena otru izslēdzošas, un, otrkārt, ietver visas iespējamās situācijas (13). Visbeidzot konvencijas 6. panta 2. punkta pēdējā daļā ir ietverts izņēmuma noteikums (14), saskaņā ar kuru nav jāpiemēro neviena no šīm normām, ja izrādās, ka darba līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti. Šajā gadījumā ir jāpiemēro šīs citas valsts tiesību akti. Šo regulējumu raksturo galvenā doma, ka darbinieka aizsardzības interesēs jāpiemēro tiesību akti, ar kuriem darba līgums ir ciešāk saistīts.
48. Tātad, lai varētu nepiemērot 3. pantā nostiprināto pamatnoteikumu, saskaņā ar konvencijas 6. panta 1. punktu valsts tiesai jānoskaidro, kādi tiesību akti būtu piemērojami, ja puses nebūtu izdarījušas izvēli, un vai darbiniekam tādējādi ir liegta citas valsts tiesību aktu imperatīvo normu aizsardzība. Valsts tiesai tas ir jākonstatē, turklāt būtībā izvērtējot, kuri tiesību akti – izvēlētie tiesību akti vai pretējā gadījumā piemērojamie tiesību akti – garantē lielāku darbinieka aizsardzību (tā dēvētais labvēlīgākas kolīziju normas princips) un vai labvēlīgāko tiesību aktu attiecīgajām normām attiecīgajā tiesību sistēmā ir imperatīvs raksturs (15). Ja tiesību akti, par kuriem puses vienojušās, nav aizsargājošas imperatīvās normas vai neatbilst saskaņā ar konvencijas 6. panta 2. punktu piemērojamo tiesību aktu standartam, ir jāpiemēro darbiniekam labvēlīgākie šīs tiesību sistēmas noteikumi. Tas var nozīmēt, ka darba attiecībām ir piemērojamas dažādas tiesību sistēmas (16). Turpretim, ja pušu izvēlētie tiesību akti darbiniekam nodrošina tādu pašu vai lielāku aizsardzību nekā saskaņā ar konvencijas 6. panta 2. punktu piemērojamie tiesību akti, ir jāpiemēro pušu izvēlētie tiesību akti (17).
49. Ņemot vērā, ka, no vienas puses, dažas normas vienā un tajā pašā tiesību sistēmā var būt labvēlīgākas par citām un ka, no otras puses, abās tiesību sistēmās normas var būt atšķirīgas vai savstarpēji nesavienojamas, pirmā minētā aspekta – kuri tiesību akti paredz labvēlīgāku regulējumu – izvērtējumā diez vai var panākt abu darba tiesību sistēmu salīdzinājumu globālā mērogā un pilnībā atrauti no izspriežamās lietas. Valsts tiesai tā būtu praktiski neatrisināma problēma, it īpaši tāpēc, ka konkrētas darba tiesību normas piemērošana vai tās piemērošana kopā ar citu tiesību normu var radīt atšķirīgas sekas (18). Vajadzīgajā izvērtējumā drīzāk vispirms jāņem vērā aspekti, kas tieši attiecas uz strīda priekšmetu (19).
50. Pamata lietā attiecīgās normas ir par darbinieku aizsardzību uzteikuma gadījumā un tās nodrošināšanu tiesas ceļā (20). Tāpēc pamata lietā vajadzīgajā izvērtējumā nozīme varētu būt apstāklim, ka saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem prasība par zaudējumu atlīdzību saistībā ar nelikumīgu uzteikumu jāceļ triju mēnešu noilguma termiņā, bet Beļģijas tiesību aktos – tā kā iesniedzējtiesa nav norādījusi pretējo – šāds laika ierobežojums nav paredzēts. Pēc manām domām, pamata lietā ir iespējama darbiniekus aizsargājošo konvencijas speciālo normu piemērošana, it īpaši ņemot vērā Džuliano un Lagarda ziņojumā par Romas konvenciju (21) sniegtos komentārus par 6. panta darbību, kuri min līdzīgu darbiniekam labvēlīgākas tiesību normas piemēru: “Ja tiesību normas, kas piemērojamas saskaņā ar 2. punktu, darbiniekus aizsargā labāk nekā izvēlētie tiesību akti, piemēram, garantējot ilgāku uzteikuma paziņošanas termiņu, šīs tiesību normas aizstāj attiecīgās izvēlēto tiesību aktu normas un ir piemērojamas to vietā.” Ņemot vērā, ka abos gadījumos runa ir par termiņiem, kuru uzdevums ir aizsargāt darbiniekus no uzteikuma negatīvajām sekām, šā piemēra galveno domu var attiecināt uz strīdus tiesisko regulējumu. Tādējādi Beļģijas tiesību aktos paredzēts ilgāks noilguma termiņš vai vispār tā neesamība attiecībā uz zaudējumu atlīdzības prasības celšanu pamatotu vispārējā gadījumā piemērojamo Luksemburgas tiesību aktu aizstāšanu.
51. Ja Beļģijas tiesību aktu normas par aizsardzību uzteikuma gadījumā būtu jāatzīst par “imperatīvām” konvencijas 6. panta 1. punkta nozīmē, Luksemburgas tiesību aktu izvēli varētu uzskatīt par darbinieka aizsardzības “liegšanu”.
3) Saikne starp konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu un b) apakšpunktu
52. Konvencijas 6. panta noteikumu mērķi, kas, kā jau minēts, ir aizsargāt darbinieku, pamato tas, ka darbinieku parasti uzskata par sociāli un ekonomiski vājāko pusi. Šo aizsardzību nodrošina, līgumam piemērojot tās valsts tiesību aktus, ar kuru darba līgums ir visciešāk saistīts. Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā Koelzsch, tie ir tās valsts tiesību akti, kur darbinieks veic darbu, nevis tās valsts tiesību akti, kur ir darba devēja juridiskā adrese. Tiesa uzskata, ka savu saimniecisko un sociālo darbību darbinieks veic pirmajā minētajā valstī un šīs valsts profesionālā un politiskā vide ietekmē arī darbu. Tāpēc, pēc Tiesas domām, cik iespējams, ir jānodrošina šīs valsts tiesību aktos paredzēto darbinieku aizsardzības noteikumu ievērošana (22).
53. Turklāt, lai atbilstoši varētu ņemt vērā konvencijas 6. pantā paredzēto aizsardzības mērķi, spriedumā lietā Koelzsch Tiesa ir paskaidrojusi, ka valsts, kurā “darbinieks parasti veic [..] darbu”, kritērijs, kas noteikts šīs normas 2. punkta a) apakšpunktā, ir jāinterpretē plaši, bet 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais kritērijs saistībā ar vietu, kur ir “profesionālās darbības atrašanās vieta, kurā darbinieks tika nolīgts [uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku]”, ir jāpiemēro tad, ja tiesa, kurā tiek izskatīta lieta, nevar noteikt valsti, kurā parasti tiek veikts darbs (23).
54. No 6. panta noteikumu mērķa, sistēmiskās uzbūves un atsevišķu normu formulējuma (“ja darbinieks parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī”) izriet, ka valsts tiesai, nosakot piemērojamos tiesību aktus, pirms b) apakšpunkta piemērošanas jāizvērtē 2. punkta a) apakšpunkts. Turklāt tai ir jānosaka darbinieka darba uzsvars. Tāpēc konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu principā neliedz piemērot tas, ka darba ietvaros darbinieks noteiktos apstākļos uz laiku tiek norīkots darbam citās valstīs (24).
55. Tiesa, kurai lietā Koelzsch bija jāinterpretē “parastās darba izpildes” kritērijs konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā, sprieduma 44. punktā to ir interpretējusi tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama, “ja tiesa, kurā lieta tiek izskatīta, var noteikt valsti, ar kuru darbam ir būtiska piesaiste”. Kā Tiesa ir norādījusi minētā sprieduma 45. punktā, šāda piesaiste ir ar vietu, “kurā vai no kuras darbinieks [faktiski] veic profesionālo darbību, un, ja nav darījumu centra, vietu, kurā viņš veic lielāko daļu darba” (izcēlums tikai šeit).
4) Darījumu [profesionālās darbības] centra noteikšanas kritēriji
56. Plašā interpretācija, kas spriedumā lietā Koelzsch veikta konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktam, ietekmē juridisko vērtējumu šajā lietā galvenokārt attiecībā uz pareizās kolīziju normas izvēli. Kritēriji, kurus profesionālās darbības centra noteikšanai Tiesa ir izstrādājusi minētajā lietā, šķiet, varētu būt piemērojami arī pamata lietā. To es paskaidrošu, konkrētāk atsaucoties uz attiecīgajām sprieduma vietām un pamata lietas būtiskajiem faktu elementiem.
57. Kā Tiesa ir pareizi atzinusi minētajā spriedumā, parastās darba izpildes vieta nenozīmē tikai vietu, kurā darbinieks faktiski veic savu profesionālo darbību. Drīzāk tas atbilst darbinieku aizsardzības prasībām un konsekventai interpretācijai atbilstoši Briseles konvencijas vai attiecīgi Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (25) (tā dēvētā Briseles I regula) (26) attiecīgajām normām, kas Tiesas judikatūrā interpretētas tādējādi, ka runa ir arī par vietu, no kuras darbinieks faktiski veic profesionālo darbību. Šajā saistībā jāpiebilst, ka šo interpretāciju ir apstiprinājis fakts, ka Savienības likumdevējs šo situāciju nepārprotami ir iekļāvis Regulas (EK) Nr. 593/2008 (27) 8. panta 2. punktā, kas aizstāj attiecīgo konvencijas normu, un tādējādi ir precizēts esošais tiesiskais regulējums (28).
58. Pamatojoties uz šo secinājumu, sprieduma lietā Koelzsch 48. un 49. punktā Tiesa ir noteikusi kritērijus, kuriem jāpalīdz valsts tiesai noteikt darbinieka profesionālās darbības centru. Ņemot vērā faktu, ka minētā lieta bija par kravas automobiļa vadītāja parastās darba veikšanas vietas noteikšanu, šie kritēriji atbilstoši attiecas uz šo specifisko starptautiskā transporta nozares jomu. Tomēr šis apstāklis nevarētu traucēt piemērot šos kritērijus pamata lietā, it īpaši tāpēc, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju J. Vogsgērds acīmredzami ir strādājis jūras pārvadājumu ekspedīcijas uzņēmumā. Kaut arī viņš bija nevis kuģa kapteinis, bet gan kuģu galvenais inženieris, no dokumentiem var secināt, ka, tāpat kā pārējā komanda, viņš acīmredzami strādāja uz kuģiem, kas uzņēmuma vārdā veica pārvadājumus Ziemeļjūrā. Līdz ar to, tā kā nav nekādu norāžu, kas liecinātu par pretējo, kritērijus, ko Tiesa izstrādājusi lietā Koelzsch, varētu tieši piemērot pamata lietas faktu izvērtējumā.
59. Saskaņā ar šiem kritērijiem valsts tiesai, ievērojot darba īpatnības starptautisko pārvadājumu nozarē, jāņem vērā visi aspekti, kas raksturo darbinieka darbu. Tai ir jānosaka, kurā valstī ir vieta, no kuras darbinieks veic pārvadājumus, saņem norādījumus par šiem pārvadājumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki. Tāpat tai ir jāpārbauda, kurp galvenokārt tiek veikti pārvadājumi, kur preces tiek izkrautas un kur darbinieks atgriežas pēc pārvadājumu veikšanas. Visbeidzot galvenā nozīme ir tam, kur darbinieks veic lielāko daļu no saviem darba pienākumiem attiecībā pret darba devēju (29).
60. Ja valsts tiesa piemērotu šos kritērijus pamata lietā, varētu secināt, ka ir pietiekami daudz norāžu, lai pieņemtu, ka J. Vogsgērda profesionālās darbības centrs konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē atradās Antverpenē. Tas tādēļ, ka no lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu var secināt, ka pirms došanās jūrā J. Vogsgērdam bija jāreģistrējas Antverpenē un no tur reģistrētā uzņēmuma viņš saņēma norādījumus un rīkojumus, turklāt tas notika, pildot darba līgumu ar uzņēmumu Navimer. Tādējādi Antverpene bija vieta, kur J. Vogsgērds strādāja un kur atradās viņa pastāvīgā bāze, no kuras viņš arī veica savus regulāros pārvadājumus. Ņemot vērā faktu, ka piemērojamos tiesību aktus ir viegli noteikt, piemērojot 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir apšaubāmi, vai pamata lietā vēl ir jāapsver 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana (30).
61. Tomēr apstāklis, ka vairāki faktu elementi liecina, ka par pamata lietā noteicošo normu būtībā jāuzskata konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts, nedrīkst nozīmēt, ka ir jāapšauba prejudiciālo jautājumu nozīmīgums lietas izspriešanā. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tikai iesniedzējtiesa nosaka jautājumu, kurus tā vēlas uzdot Tiesai, priekšmetu. Tikai valsts tiesa, kurā ierosināta lieta un kura atbild par taisāmo spriedumu, pamatojoties uz lietas apstākļiem, var novērtēt gan vajadzību saņemt prejudiciālu nolēmumu, lai varētu taisīt spriedumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums (31).
62. Turklāt jāpiebilst, ka iesniedzējtiesa ir atbildīga par faktu izsmeļošu noskaidrošanu, jo tai jākonstatē faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas, iespējams, liecina par piesaisti konkrētai tiesību sistēmai, un ar tiem jāiepazīstina Tiesa nolēmuma pieņemšanai. Tādējādi Tiesai jāspēj efektīvi īstenot savas pilnvaras veikt interpretāciju sadarbības attiecību ietvaros, kas raksturīgas prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai, un sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, kas, cik iespējams, palīdz atrisināt pamata lietu. Lai gan jāpieņem, ka iesniedzējtiesa ir izpildījusi šo pienākumu un lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pietiekami precīzi izklāstījusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, principā nevar izslēgt, ka tās rīcībā ir norādes, kas var liecināt par b) apakšpunktā paredzētā piesaistes noteikuma piemērošanu tā vietā, lai – kā minēts iepriekš – piemērotu a) apakšpunktā paredzēto piesaistes noteikumu.
63. Katrā ziņā šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir jāpieņem, ka iesniedzējtiesa ir juridiski nekļūdīgi uzskatījusi, ka konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams. Ņemot to vērā, 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts turpmāk jāinterpretē prejudiciālo jautājumu kontekstā.
C – Prejudiciālo jautājumu vērtējums
1) Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
64. Pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma mērķis ir definēt jēdzienu “darba devēja profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā, turklāt iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai tas nozīmē vietu, kur saskaņā ar darba līgumu darbinieks ir pieņemts darbā, vai arī drīzāk runa ir par vietu, kur viņš faktiski pilda darba pienākumus.
65. Par labu interpretācijai, ka jēdziens “darba devēja profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā nozīmē vietu, kur saskaņā ar darba līgumu darbinieks ir pieņemts darbā, liecina jau šīs tiesību normas teksts. Izteikumā “nolīgšana [pieņemšana darbā]” tajā pašā teikumā acīmredzami ir ņemta vērā darba līguma noslēgšana vai faktisku darba attiecību gadījumā – darba sākšana, nevis darbinieka darba pienākumu faktiskā izpilde (32). Tomēr darba pienākumu faktiskai izpildei var būt nozīme 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijā, jo šajā normā ir ņemta vērā parastās darba veikšanas faktiskā pazīme.
66. Citas norādes uz to, kā jāsaprot jēdziens “darba devēja profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā, izriet no konvencijas 6. panta 2. punkta noteikumu teleoloģiskās un sistēmiskās interpretācijas.
67. Kā jau minēts, individuāliem darba līgumiem piemērojamo speciālo normu jēga un mērķis ir darbinieka aizsardzība. Ņemot vērā faktu, ka vieta, kur darbinieks parasti veic darbu, pildot līgumu, galu galā ir visciešāk saistīta ar darba līgumu un tādējādi piesaiste attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem visdrīzāk veicina darbinieka aizsardzību, konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts – kā Tiesa ir pareizi atzinusi spriedumā lietā Koelzsch – principā ir jāinterpretē plaši. Tāpēc nepieciešamība prioritāri piemērot šo tiesību normu darbinieka aizsardzības interesēs liecina par to, ka 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecīgi ir jāinterpretē šauri.
68. Ja konkrētajā lietā nebūtu jāpiemēro konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts, galvenokārt tiesiskās drošības intereses liecinātu par labu b) apakšpunkta noteikuma drīzāk formālai interpretācijai, proti, tādējādi, ka tas attiecas uz tā uzņēmuma atrašanās vietu, kas saskaņā ar darba līgumu darbinieku ir pieņēmis darbā. No šāda viedokļa nepārprotami jāpiekrīt attiecīgi orientētajam Nīderlandes valdības (33) un Komisijas (34) uzskatam. Piesaistei darbā pieņemšanas vietai ir paredzamības priekšrocība attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem salīdzinājumā ar piesaisti tādai faktiskai pazīmei kā ierastā darba veikšanas vieta. Ja darba veikšanas vieta profesionālās dzīves laikā bieži var mainīties, darbā pieņemšanas vieta parasti saglabājas nemainīga, neņemot vērā arī uzņēmuma atrašanās vietas iespējamu pārcelšanu vai darbinieka iespējamu norīkošanu darbam ārvalstī uz vairākiem gadiem (35). Visbeidzot darbā pieņemšanas vieta sniedz visskaidrāko informāciju par to, kur darbinieks pirmoreiz tika iekļauts uzņēmuma struktūrā. Tieši darba attiecībās, kas no darbinieka prasa lielu mobilitāti, šis kritērijs ir tas, kas vislabāk liecina par līgumslēdzēju pušu tiesisko attiecību pastāvīgumu (36).
69. Ņemot to vērā, nav saprotams, kāpēc Romas konvencijas parakstītājas valstis būtu gribējušas atcelt šā kritērija paredzamību, lai tā vietā piemērotu ne tik uzticamu kritēriju kā darba pienākumu faktiskās izpildes vieta. Šāda strīdīgā tiesiskā regulējuma izpratne, kā savos rakstveida apsvērumos norāda J. Vogsgērds (37), ignorē to, ka 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā jau ir minēts faktisks kritērijs, kuram plašas interpretācijas dēļ vairumā gadījumu būs noteicošā nozīme. Tāpēc sistēmiskā skatījumā nebūtu loģiski, ja b) apakšpunktā būtībā tiktu regulēts tas pats, jo citādi šī norma vienkārši būtu lieka. Patstāvīgas un atsevišķas normas esamība drīzāk liecina par patstāvīgu šīs normas regulējuma saturu, kas stingri jānošķir no a) apakšpunktā paredzētā regulējuma. Attiecībā uz šo regulējuma saturu nevar uzskatīt, ka konvencijas līgumslēdzējas puses nav zinājušas iepriekš minētās formālā piesaistes kritērija priekšrocības. Drīzāk jāpieņem, ka tās gribēja integrēt šo kritēriju normas struktūrā. Tādējādi konvencijas 6. panta 2. panta b) apakšpunkta sistēmiska interpretācija drīzāk ļauj secināt, ka tajā ir sniegta norāde uz līguma noslēgšanas vietu.
70. Tomēr tas obligāti nenozīmē, ka jēdziens “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” šajā normā ir jāsaprot tikai kā uzņēmuma galvenā mītnes vieta. Šādā interpretācijā netiktu ņemts vērā, ka, no vienas puses, uzņēmumu darījumu attiecības mūsdienās raksturo daudz starptautisku sakaru un, no otras puses, daudzām sabiedrībām ir filiāles un aģentūras vairākās dalībvalstīs, lai gūtu labumu no iekšējā tirgus sniegtajām priekšrocībām. Šādas filiāles un aģentūras savā vai sabiedrības vārdā pašas var pieņemt darbā darbiniekus. Līdz ar to jāpieļauj iespēja, ka arī tās ir ietvertas jēdzienā “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]”, ja vien ir ievēroti konkrēti nosacījumi. Šādu interpretāciju apstiprina tieši konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta versija angļu valodā (“the place of business through which he was engaged”), kuras tekstā ir pieļauta darbā pieņemšanas iespēja, kur uzņēmumam ir tikai starpnieka loma starp sabiedrību un darbinieku (38). Lai konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikums nezaudētu viegli piemērojama kritērija funkciju un tiktu mazināts ļaunprātības risks, katrā ziņā būtu jāprasa, lai attiecīgā filiāle vai aģentūra darba devēja uzdevumā aktīvi iesaistītos darba līguma noslēgšanā, piemēram, līgumslēgšanas sarunās ar darbinieku (39).
71. Pamatošanās uz darbā pieņemšanas vietu gan pilnībā neizslēdz ļaunprātības risku, it īpaši tāpēc, ka darba devējs, iespējams, varētu gribēt izvēlēties tādu valsti darba līguma noslēgšanai, kuras darba tiesību normās ir garantēts tikai minimāls darbinieku aizsardzības līmenis (40). Ņemot to vērā, piesaiste darbā pieņemšanas vietai noteiktos apstākļos varētu būt jebkāda vai visai brīvi izvēlēta, jo galu galā vieta, kur darbinieks noslēdz līgumu, var būt atkarīga arī no nejaušības. Lai novērstu šo risku, atzīšanai par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē ārkārtas gadījumos būtu jāprasa papildu nosacījums, ka attiecīgajā vietā darbinieks arī faktiski pilda darba pienākumus un ka runa nav tikai par līguma noslēgšanas vietu (41).
72. Attiecībā uz pamata lietu jākonstatē, ka lakoniskā informācija lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un J. Vogsgērda apsvērumos neļauj secināt, kā precīzi noritēja līguma noslēgšana, proti, vai līgumslēgšanas procesā, iespējams, piedalījās Naviglobe. Ja J. Vogsgērds saskaņā ar līgumu ir pieņemts darbā uzņēmuma Navimer vārdā, tas obligāti neizslēdz, ka noteiktos apstākļos uzņēmums Naviglobe varēja piedalīties darbā pieņemšanas procesā, piemēram, publicējot darba sludinājumu, veicot darba pārrunas, nosakot darba līguma elementus vai piešķirot telpas darba līguma noslēgšanai. Tāpēc iesniedzējtiesai jānoskaidro apstākļi, kādos J. Vogsgērds tika pieņemts darbā un kāda konkrēti bija uzņēmuma Naviglobe loma.
73. Ja izrādītos, ka acīmredzami nesakrīt darbā pieņemšanas vieta un darba pienākumu faktiskās izpildes vieta, darbinieka aizsardzību vairāk atbalstoša un ciešāka darba līguma saikne ar piemērojamo tiesību aktu vietu būtu nosakāma, atsaucoties uz izņēmuma noteikumu 6. panta 2. punkta pēdējā daļā. Saskaņā ar šo noteikumu – atšķirībā no citām iepriekš minētajām normām – piemēro tās valsts tiesību aktus, ar kuru darba līgums ir ciešāk saistīts. Šā regulējuma mērķis ir novērst risku, ka darba devējs ar nodomu pārceļ sava uzņēmuma juridisko adresi uz valsti, kuras darba tiesībās darbiniekam tiek nodrošināts zems aizsardzības līmenis, lai būtu izdevīgi piemērot šīs valsts tiesību aktus. Izņēmuma kārtā norādot uz valsts tiesas rīcības brīvību, šī norma kompensē dažas nepilnības, kas piemīt konvencijas 6. panta 2. punktā paredzētajai drīzāk neelastīgajai piesaistes kritēriju sistēmai, lai būtu iespējams elastīgs un attiecīgajiem apstākļiem pielāgots risinājums (42). Vienīgi līguma noslēgšanas vietas ņemšana vērā, piemērojot 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, var nebūt lietderīga, ja nesakrīt līgumslēdzēja uzņēmuma atrašanās vieta un darba veikšanas vieta, kā arī tad, ja darba attiecības ir ilgas un faktiskie apstākļi vēlāk mainās (43).
74. Ir vajadzīgs, lai darba līgums būtu ciešāk saistīts ar šo citu valsti. Šo tiesību aktu galvenā nozīme var izrietēt no apstākļu kopuma (44). Norādes par ciešāku saikni ar konkrētu valsti var sniegt šādi kritēriji: līguma valoda, konkrētas tiesību sistēmas juridisko jēdzienu ietveršana, lietotā valūta, līguma darbības laiks, reģistrācija personāla sarakstā, līgumslēdzēju pušu valstspiederība, parastā dzīvesvieta, vieta, kur darba devējs uzrauga personālu, un līguma noslēgšanas vieta (45). Katrs no šiem kritērijiem var liecināt par ciešāku saikni ar citu valsti nekā ar valsti, kur darbinieks pilda darba pienākumus vai kur atrodas uzņēmums, kas viņu pieņēma darbā. Tomēr šajā gadījumā jāatceras, ka 6. panta 2. punkta pēdējā daļa ir tikai izņēmuma noteikums, kuru piemēro tikai tad, ja iepriekš ir izvērtēta konvencijas 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētā regulējuma nozīme (46).
75. Kopumā jāsecina, ka profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts [valsts, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku], konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē ir jāsaprot tādējādi, ka runa ir par valsti, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kas saskaņā ar darba līgumu ir pieņēmis darbā darbinieku. Tā kā otrais prejudiciālais jautājums acīmredzot ir uzdots tikai gadījumā, ja Tiesa uzskatītu citādi, proti, ka runa ir par valsti, kur atrodas darba devēja uzņēmums, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus, uz šo prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.
2) Par trešo prejudiciālo jautājumu
76. Trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums būtībā ir par juridiskajām prasībām, kurām jāatbilst “profesionālās darbības atrašanās vietai [uzņēmumam]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
77. Konkrētāk, uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai darba devēja uzņēmumam, kurā darbinieks faktiski pilda darba pienākumus pirmā jautājuma izpratnē, ir jāatbilst noteiktām formālām prasībām, piemēram, ir jābūt juridiskas personas statusam, vai pietiek ar to, ka pastāv faktiska uzņēmējdarbības vieta. Lai gan šis jautājums acīmredzami ir uzdots tikai gadījumā, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu Tiesa sniegtu atbildi, kas atšķiras no šeit ierosinātās atbildes, es uzskatu, ka iesniedzējtiesai jāsniedz lietderīgas norādes par interpretāciju, lai izvērtētu pamata lietu, it īpaši tāpēc, ka tās joprojām ir būtiskas. Iesniedzējtiesai tās varētu palīdzēt izvērtēt jautājumu, vai attiecīgos apstākļos uzņēmumu Naviglobe funkcionāli var atzīt par uzņēmuma Navimer profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
78. Šajā saistībā vispirms jāsecina, ka konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta tekstā katrā ziņā nav izvirzīta prasība, ka uzņēmumam šīs tiesību normas nozīmē vienmēr jābūt juridiskas personas statusam. Tas nozīmē, ka jēdziens “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” ir jāaplūko ne tik formāli. Ņemot vērā jau minēto šīs tiesību normas mērķi un Romas konvencijas vispārējo mērķi (47), proti, līgumslēdzēju pušu interesēs palielināt tiesisko drošību piemērojamo tiesību aktu ziņā, šie mērķi, visticamāk, netiktu sasniegti, ja piesaiste konkrētas valsts tiesību aktiem galu galā būtu atkarīga no tā, vai attiecīgais uzņēmums atbilst juridiskas personas statusa iegūšanas prasībām atbilstoši šīs tiesību sistēmas noteikumiem. Ievērojot tiesību sistēmu atšķirības un tajās iespējamās minimālās prasības, valsts tiesai, kas saskaras ar nepazīstamu tiesību sistēmu, ne vienmēr ir vienkārši noskaidrot, vai šīs prasības ir ievērotas attiecībā uz konkrētu filiāli vai aģentūru.
79. Galu galā, ņemot vērā faktu, ka uzņēmums, pieņemot darbā darbinieku, kā jau minēts, var darboties arī kā “starpnieks” un neslēgt līgumu savā vārdā (48), prasība, lai tam būtu juridiskas personas statuss, šķiet pārāk stingra, lai ievērotu tiesiskās drošības intereses, no vienas puses, un vienkāršas un elastīgas piemērošanas prasības, no otras puses. Tāpēc par pārāk ierobežojošu varētu uzskatīt prasību, ka “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē vienmēr jāsaprot kā sabiedrības juridiskā adrese. Tiesiskās drošības un elastīguma prasības katrā ziņā būtu pamatotas tad, ja runa būtu arī par faktisku uzņēmumu, piemēram, darba devēja pārstāvja biroju.
80. Tomēr katrā ziņā jāprasa, lai darba devējs faktiski kontrolētu šo uzņēmumu tā, lai uzņēmuma uzņēmējdarbību varētu uzskatīt par darba devēja uzņēmējdarbību. Darba devēja uzņēmējdarbību varētu atzīt tad, ja uzņēmums tā plašākajā nozīmē, proti, filiāle bez juridiskas personas statusa vai meitas sabiedrība ar juridiskas personas statusu, pilda galvenā uzņēmuma vadības norādījumus un atrodas tādā pašā situācijā, kā tas ir pamata lietā, kur diviem uzņēmumiem ir viena un tā pati vadība. Tāpēc šajā saistībā par būtisku jāuzskata J. Vogsgērda norāde uz abu uzņēmumu kopējo vadību (49). Šāda identitāte uzņēmuma vadības sastāvā nozīmē, ka lielā mērā zūd atšķirības starp abiem uzņēmumiem, jo gan to gribas veidošanās, gan uzņēmējdarbība ir saistīta ar vienu vienību.
81. Lai gan juridiskas personas statusa iegūšana nav obligāts nosacījums atzīšanai par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ir jāievēro minimālā prasība, ka sabiedrības attiecīgajam uzņēmumam – kā pareizi norāda J. Vogsgērds (50) un Komisija (51) – attiecīgajā vietā jādarbojas jau noteiktu laiku. Šādi jānovērš darba devēja tikai pagaidu klātbūtne konkrētā valstī, lai piemērotu tās valsts tiesību aktus, kurā attiecīgos apstākļos ir zems darbinieku aizsardzības līmenis. Tāpēc nevarētu uzskatīt par pietiekamu ārvalsts darba devēja pilnvarnieka regulāru parādīšanos šajā vietā, lai pieņemtu darbā darbiniekus darbam ārvalstī (52). Turpretim, ja tas pats pilnvarnieks ieceļo valstī, kur darba devēja uzņēmumam ir pastāvīga pārstāvniecība, var piekrist pieņēmumam, ka tā ir “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, kurā darbinieks ir pieņemts darbā (53).
82. Pamatojoties uz maniem secinājumiem par darbā pieņemšanas vietas kritērija interpretāciju (54) un atbilstoši iepriekš minētajai ilgstošas darbības minimālajai prasībai, jēdziens “profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir interpretējams tādējādi, ka vispirms tas attiecas uz uzņēmumu, kas kopumā organizē darbinieka darbu. Tomēr šo jēdzienu varētu interpretēt arī plašāk, ietverot arī citas organizatoriskas struktūras, kas darbojas darba devēja uzdevumā, piemēram, kā uzņēmuma nodaļa vai cehs, bet kurām nav jāatbilst prasībām, kas noteiktas uzņēmumam (55). Šāda profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums] principā jānošķir no darba devēja juridiskās adreses, proti, uzņēmuma kā tiesību subjekta. Vienkāršāk sakot, atzīšanai par profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] ir pietiekami, ka darba devējs no tās veic uzņēmējdarbību un šim nolūkam pieņem darbā darbiniekus (56).
83. Par attiecīgu interpretāciju liecina Tiesas judikatūra par Briseles konvencijas 5. panta 5. punktu, saskaņā ar kuru filiāles, aģentūras vai citas struktūras jēdziens šajā tiesību normā norāda uz “uzņēmējdarbības centru, kas pastāvīgi darbojas kā mātes sabiedrības atzars, kuram ir vadība un kas ir materiāli nodrošināts, lai risinātu lietišķas sarunas ar trešām pusēm, kuras savukārt zina, ka tās var izveidot tiesiskas attiecības ar mātes sabiedrību ārvalstī, tieši ar to nekontaktējoties, bet slēdzot darījumus uzņēmējdarbības centrā, kas ir tās atzars” (57). Kā esmu sīki izklāstījusi savos secinājumos lietā Koelzsch (58), starp Briseles konvenciju un Romas konvenciju ir daudzējādas saiknes. Arī tāpēc judikatūrā par abām konvencijām tiktāl, ciktāl to ļāva attiecīgo noteikumu regulējuma priekšmets, Tiesa ir mēģinājusi paralēli interpretēt līdzīgi formulētās tiesību normas. Izskatāmajā lietā nav iemesla atkāpties no šīs pieejas. Cik iespējams, vienveidīgas starptautisko privāttiesību jēdzienu interpretācijas interesēs šķiet lietderīgi šo Tiesas izstrādāto Briseles konvencijas 5. panta 5. punktā ietvertā jēdziena “uzņēmums” definīciju attiecināt uz Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
84. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka “profesionālās darbības atrašanās vietai [uzņēmumam]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē attiecībā pret galveno sabiedrību var būt juridiskas atkarības attiecības. Tātad, ja, izvērtējot pamata lietas apstākļus, iesniedzējtiesa secinātu, ka Naviglobe ir uzskatāms par Navimer filiāli vai meitas sabiedrību, tas, ka Naviglobe, iespējams, nav juridiskas personas statusa, neliedz to atzīt par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
85. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka juridiskas personas statusa esamība nav prasība, kurai jāatbilst darba devēja uzņēmumam, ja vien šis uzņēmums ir dibināts saskaņā ar reģistrācijas valsts attiecīgajām normām un ir darbojies noteiktu laiku (59).
3) Par ceturto prejudiciālo jautājumu
86. Uzdodot pēdējo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai citas sabiedrības uzņēmējdarbības vietu, ar kuru ir saistīta darba devēja sabiedrība, var uzskatīt par “uzņēmumu” trešā jautājuma izpratnē, pat ja šai citai sabiedrībai nav piešķirtas tiesības sniegt norādījumus.
87. Vispirms jānorāda, ka šajā tiesību normā – kā jau minēts, aplūkojot pirmo prejudiciālo jautājumu (60), – ir ņemta vērā darbinieka formāla “nolīgšana [pieņemšana darbā]”, nevis, piemēram, darba veikšanas faktiskais aspekts. Tāpēc, lai labāk izprastu šo tiesību normu, nevar būt būtiski, kuram konkrētajā gadījumā bija tiesības sniegt norādījumus. Tā kā tiesības sniegt norādījumus nav galvenais kritērijs atzīšanai par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]”, uz šo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
88. Darba attiecību juridisko īpatnību papildu analīze liek secināt to pašu. Atbilstoši Tiesas judikatūrai par Savienības tiesībās autonomi interpretējamo darba ņēmēja jēdzienu LESD 45. pantā “darba tiesisko attiecību būtiska pazīme ir tā, ka persona noteiktu laika posmu veic darbu citai personai un tās vadībā, par to saņemot atlīdzību” (61). No tā izriet, ka darbinieka pakļaušanās norādījumiem ir ikvienu darba attiecību raksturīga pazīme, kas būtībā ir saistīta ar prasību, lai attiecīgajai personai sniegtu norādījumus vai to uzraudzītu cita persona, kura nosaka veicamos pienākumus un/vai darba laiku un kuras rīkojumi vai prasības darbiniekam ir jāpilda (62). Šīs pazīmes mērķis galvenokārt ir norobežot pašnodarbinātu personu darbību, ko ietver brīvība veikt uzņēmējdarbību atbilstoši LESD 49. un nākamajiem pantiem vai pakalpojumu sniegšanas brīvība atbilstoši LESD 56. un nākamajiem pantiem.
89. Lai gan, loģiski interpretējot, jāpieņem, ka parasti darba devējam vienīgajam darba attiecību ietvaros būs tiesības sniegt norādījumus, šī definīcija principā neizslēdz, ka noteiktos apstākļos darba devējs daļēji vai pilnībā piešķir šīs tiesības trešai personai. Šādas tiesību sniegt norādījumus piešķiršanas apjomu nosaka vienošanās, kas pamatojas uz pušu gribas autonomiju. Ja līgumā ir paredzēts, ka darbiniekam jāpilda pienākumi attiecībā pret sabiedrību, ar kuru darba devēja uzņēmumam ir attiecības, var sagaidīt, ka šim uzņēmumam darba devējs arī piešķirs tiesības sniegt norādījumus par darba veikšanas veidu.
90. Tomēr apstāklis, ka ar darba devēja piekrišanu trešā persona drīkst vadīt darbinieka darbu, sniedzot norādījumus un īstenojot uzraudzības pienākumu, juridiski neietekmē to, ka savus līguma pienākumus darbinieks galu galā pilda attiecībā pret darba devēju. Ja J. Vogsgērds parasti saņēma norādījumus tieši no Naviglobe, tas acīmredzot notika, pildot līguma pienākumus attiecībā pret Navimer. Juridiski ir iespējams arī tas, ka darba devējs saglabā savas tiesības sniegt norādījumus vai tās atgūst, ja uzskata to par nepieciešamu. Tomēr tas neietekmē to, ka tiesību sniegt norādījumus iespējama piešķiršana savam uzņēmumam ir tikai viena no daudzām darba devēja iespējām sasniegt savus mērķus. Tāpat tas nespēj ietekmēt vērtējumu, vai trešo personu var atzīt par “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]” konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
91. Tādējādi uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka citas sabiedrības uzņēmējdarbības vietu, ar kuru ir saistīta darba devēja sabiedrība, arī var uzskatīt par profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, pat ja šai citai sabiedrībai nav piešķirtas tiesības sniegt norādījumus.
VII – Secinājumi
92. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Hof van Cassatie uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) ja pēc visu pamata lietas apstākļu izvērtēšanas valsts tiesa secinātu, ka, pildot darba līgumu, darbinieks parasti veic darbu konkrētā valstī, tai jāpiemēro Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts, pat ja darbinieks uz laiku ir norīkots darbam citā valstī. Šādā gadījumā nevar atsaukties uz 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu;
2) ja valsts tiesa uzskatītu, ka nav ievēroti 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta nosacījumi, 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē šādi:
a) valsts, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēmis darbā darbinieku, nozīmē valsti, kurā atrodas darba devēja uzņēmums, kas ar darbinieku ir noslēdzis darba līgumu, turklāt principā nav nozīmes darba pienākumu faktiskās izpildes vietai,
b) juridiskas personas statusa esamība nav prasība, kurai jāatbilst darba devēja uzņēmumam šīs tiesību normas izpratnē, ja vien šis uzņēmums ir dibināts saskaņā ar reģistrācijas valsts attiecīgajām normām un ir darbojies noteiktu laiku,
c) citas sabiedrības uzņēmējdarbības vietu, ar kuru ir saistīta darba devēja sabiedrība, var uzskatīt par profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu] konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, pat ja šai citai sabiedrībai nav piešķirtas tiesības sniegt norādījumus.
1 – Secinājumu oriģinālvaloda – vācu.
Tiesvedības valoda – holandiešu.
2 – OV 1980, L 266, 1. lpp.
3 – OV L 177, 6. lpp.
4 – 2011. gada 15. marta spriedums lietā C‑29/10 Koelzsch (Krājums, I‑1595. lpp.).
5 – OV 1998, C 27, 47. lpp.
6 – 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā izdarīti grozījumi ar 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp. un – grozītā redakcija – 77. lpp.), ar 1982. gada 25. oktobra Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), ar 1989. gada 26. maija Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un ar 1996. gada 29. novembra Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.).
7 – 1990. gada 9. novembra Likums par kuģu reģistra izveidi, Memorial A‑N° 58, Luksemburgas Lielhercogistes Oficiālais Vēstnesis, 807. un 808. lpp.
8 – 1978. gada 22. novembra spriedums lietā 33/78 (Recueil, 2183. lpp.).
9 – Skat. Déprez, J., “La loi applicable au contrat de travail dans les relations internationales”, Revue de jurisprudence sociale, 4/1994, 237. lpp.
10 – Skat. Plender, R., The European Contracts Convention – The Rome Convention on the Choice of Law for Contracts, Londona, 1991, 87. lpp., 5.01. punkts; Schneider, G., “Einfluss der Rom‑I‑VO auf die Arbeitsvertragsgestaltung mit Auslandsbezug”, Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht, 2010, 1380. lpp., un Ofner, H., “Neuregelung des Internationalen Vertragsrechts: Römisches Schuldvertragsübereinkommen”, Recht der Wirtschaft, Nr. 1/1999, 5. lpp., kuri uzsver izvēles brīvības nozīmīgumu. Atbilstoši uzskatam, ko paudusi Lein, E., “The new Rome I/Rome II/Brussel I synergy”, Yearbook of Private International Law, 10. sējums, 2008, 179. lpp., brīvas izvēles princips, uz ko balstās tiesību aktu izvēles brīvība, ir pat viens no civilizēto tautu atzītiem vispārējiem tiesību principiem Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. panta 1. panta c) apakšpunkta nozīmē.
11 – 1985. gada 26. novembra spriedums lietā 318/81 Komisija/CODEMI (Recueil, 3693. lpp., 21. punkts).
12 – Skat. Van Eeckhoutte, W., “The Rome Convention on the law applicable to contractual obligations and labour law”, Freedom of services in the European Union – Labour and Social Security Law: The Bolkestein Initiative (izdevējs Roger Blanpain), Hāga, 2006, 168. lpp.; Wojewoda, M., “Mandatory rules in private international law: with special reference to the mandatory system under the Rome Convention on the law applicable to contractual obligations”, Maastricht journal of European and comparative law, Nr. 2/2000, 197. un 201. lpp.; Boskovic, O., “La protection de la partie faible dans le règlement Rome I”, Recueil Dalloz, 2008, 2175. lpp.; Pfeiffer, T., Weller, M., Nordmeier, F., Recht der elektronischen Medien – Kommentar (izdevēji Gerald Spindler, Fabian Schuster), 2. izdevums, Minhene, 2011, Roma I 8. pants, 1. punkts, un Lein, E. (minēta 10. zemsvītras piezīmē), 187. lpp., kuri to uzskata par darbinieku aizsargājošu speciālo normu par principā arī uz darba līgumu attiecināmās izvēles brīvības ierobežošanu.
13 – Skat. Juncker, A., “Gewöhnlicher Arbeitsort im Internationalen Privatrecht”, Festschrift für Andreas Heldrich zum 70. Geburtstag, Minhene, 2005, 722. lpp.
14 – Skat. Ofner, H. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 5. lpp.; Magnus, U., “Die Rom I‑Verordnung”, Praxis des internationalen Privat- und Verfahrensrechts, Nr. 1/2010, 41. lpp., un Martiny, D., Internationales Vertragsrecht – Das internationale Privatrecht der Schuldverträge (izdevējs Christoph Reithmann, Dieter Martiny), Ķelne, 2010, 1431. lpp., kuri regulējumu 6. panta 2. punkta pēdējā daļā nepārprotami dēvē par “izņēmuma noteikumu”.
15 – Skat. Schäfer, K., Application of mandatory rules in the private international law of contracts, Frankfurte pie Mainas, 2010, 62. un 63. lpp.; Wojewoda, M. (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 197. un 201. lpp., un Boskovic, O. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 2175. lpp., kuri norāda uz grūtībām noteikt, kuras valsts tiesiskais regulējums ir labvēlīgāks un vai attiecīgajam regulējumam ir imperatīvs raksturs.
16 – Skat. Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp.
17 – Skat. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1431. un 1432. lpp.
18 – Skat. Van Eeckhoutte, W. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 173. lpp.
19 – Skat. Déprez, J., “La loi applicable au contrat de travail dans les relations internationales”, Revue de jurisprudence sociale, 3/1999, 130. lpp.; Pfeiffer, T., Weller, M., Nordmeier, F. (minēti 12. zemsvītras piezīmē), 7. punkts, kuri uzskata, ka, salīdzinot labvēlīgumu, jāņem vērā konkrētais strīda priekšmets, Schäfer, K. (minēta 15. zemsvītras piezīmē), 62. un 63. lpp., un Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1361. lpp., 1883. punkts, kuri atzīst labvēlīgākās kolīziju normas principa piemērojamību. Savā starpā esot jāsalīdzina attiecīgo tiesību sistēmu saturs. Prioritārs esot darbiniekam labvēlīgākais tiesiskais regulējums. Vērtējumu iegūst, salīdzinot attiecīgo tiesību sistēmu rezultātus konkrētajā lietā. Šim salīdzinājumam neesot jāaptver visa tiesību sistēma, bet tikai ar nolēmuma pieņemšanu saistītais faktu jautājums. Plašs vispārējs salīdzinājums netiek veikts. Labvēlīgākais risinājums esot tas, kas kvantitātes vai kvalitātes ziņā ir vispretimnākošākais darbinieka prasījumiem saistībā ar konkrētām darba attiecībām un vislabāk aizsargā darbinieku, piemēram, viņa darba attiecību statusu. Savstarpēji salīdzināt var arī dažādu tiesību sistēmu piedāvāto priekšrocību vērtību naudas izteiksmē.
20 – Kā uzskata Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp., un Schlachter, M., “Grenzüberschreitende Arbeitsverhältnisse”, Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht, 2/2000, 61. lpp., novērtējot, kuri tiesību akti ietver labvēlīgāku regulējumu, iespējams izveidot salīdzināmu faktu kategorijas (piemēram, tiesības uz atvaļinājumu, aizsardzība uzteikuma gadījumā un/vai statusa aizsardzība). Šajā gadījumā strīda priekšmets (darbinieku aizsardzība uzteikuma gadījumā un tās nodrošināšana tiesas ceļā) ir ierobežots atbilstoši šo autoru pieejai.
21 – M. Džuliano [Giuliano] un P. Lagarda [Lagarde] ziņojums par Konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (OV 1980, C 282, 1. lpp.).
22 – Spriedums lietā Koelzsch (minēts 4. zemsvītras piezīmē, 42. punkts).
23 – Spriedums lietā Koelzsch (minēts 4. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).
24 – Šajā ziņā skat. Van Eeckhoutte, W. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 169. lpp., kura norāda, ka šā regulējuma mērķis ir radīt tiesisko drošību un nepieļaut manipulācijas, ja darbinieks uz laiku tiek norīkots darbam ārvalstī.
25 – OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.
26 – Interpretējot Regulu Nr. 44/2001, kopumā ir jāievēro turpinātība ar Briseles konvenciju (“turpinātības princips”). Šā principa nozīmīgums Regulas Nr. 44/2001 interpretācijā izriet no minētās regulas preambulas 19. apsvēruma, saskaņā ar kuru jānodrošina turpinātība starp Briseles konvenciju un šo regulu un tas attiecas arī uz regulas interpretāciju Tiesā. Savā judikatūrā Tiesa jau ir norādījusi, ka ir svarīgi abus šos tiesību aktus interpretēt identiski (šajā ziņā skat. manus 2009. gada 27. janvāra secinājumus lietā C‑533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch (2009. gada 23. aprīļa spriedums, Krājums, I‑3327. lpp.)).
27 – Tādējādi Regulas (EK) Nr. 593/2008 8. panta 2. punktā ir noteikts: “Ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz individuālajam darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu. Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu.”
28 – Šie apsvērumi, ka Regulas (EK) Nr. 593/2008 8. panta 2. punktā tikai precizēts esošais tiesiskais regulējums, atbilst dažu autoru uzskatam, ka šā jaunā tiesību instrumenta mērķis esot bijis nevis ieviest jaunus noteikumus, bet gan esošo konvenciju pārveidot par regulu. Šo grozījumu mērķis esot modernizēt dažas konvencijas normas un formulēt tās skaidrāk un precīzāk, tādējādi palielinot tiesisko drošību, vienlaikus neieviešot jaunus elementus, kas būtiski mainītu esošo tiesisko regulējumu (skat. Ferrari, F., “From Rome to Rome via Brussels: remarks on the law applicable to contractual obligations absent of a choice by the parties”, Rabels Zeitschrift für ausländisches und internationales Privatrecht, Nr. 4/2009, 751. un 752. lpp.). Par pastāvīgās darba veikšanas vietas kritēriju īpaši skat. Magnus, U., “Die Rom I‑Verordnung”, Praxis des internationalen Privat- und Verfahrensrechts, Nr. 1/2010, 27. un 41. lpp., kurš šos grozījumus uzskata tikai par precizējumu. Jaunajai piebildei “vai [..] no kuras” esot jāprecizē, ka ir pietiekami, ja darbiniekam ir profesionālās darbības centrs, no kura tiek organizēts darbs, no kura viņš sāk darbu, uz kuru viņš atgriežas un kurā, ja nepieciešams, arī veic daļu no sava darba.
29 – Spriedums lietā Koelzsch (minēts 4. zemsvītras piezīmē, 48.–50. punkts).
30 – Saistībā ar konvencijas a) un b) apakšpunkta noteikumu attiecīgo piemērošanas jomu, ievērojot precizējumu Regulā (EK) Nr. 593/2008, skat. Boskovic, O. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 2175. lpp., kura norāda uz jau minēto likumdevēja precizējumu Regulas (EK) Nr. 593/2008 8. panta 2. punktā (“no kuras”) un arī paskaidro, ka šis precizējums palīdzēšot noregulēt konkrētai bāzei piesaistīta jūras pārvadājumu personāla situāciju. Pēc autores domām, šis precizējums vēl vairāk sašaurinās Regulas (EK) Nr. 593/2008 8. panta 3. punkta (normas, ar kuru aizstāj Romas konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu) piemērošanas jomu. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1434. lpp., 4848. punkts, norāda, ka šī precizējuma dēļ tiekot nostiprināta piesaiste darba veikšanas vietai un mazināts kritērija saistībā ar uzņēmumu, kas pieņēma darbā darbinieku, nozīmīgums. Abi autori gan ir vienisprātis, ka darba pastāvīgās veikšanas vietas kritērija piemērošanas joma esot paplašināta, bet darbā pieņemšanas vietas kritērija piemērošanas joma – sašaurināta.
31 – Skat. 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑316/09 MSD Sharp (Krājums, I‑0000. lpp., 21. punkts), 2006. gada 30. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑376/05 un C‑377/05 Brünsteiner un Autohaus Hilgert (Krājums, I‑11383. lpp., 26. punkts), 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑18/01 Korhonen u.c. (Recueil, I‑5321. lpp., 19. punkts), 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑373/00 Adolf Truley (Recueil, I‑1931. lpp., 21. punkts), 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital (Recueil, I‑607. lpp., 18. punkts) un 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts).
32 – Skat. Plender, R. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 8.21. punkts, un Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1369. lpp., 1891. punkts. Šajā ziņā skat. Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp., kurš uzskata, ka jāpiemēro tās valsts tiesību akti, kurā atrodas uzņēmums, kas pieņēma darbā darbinieku, neatkarīgi no tā, vai uzņēmuma atrašanās vietā darbinieks pilda līguma pienākumus. Saskaņā ar Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1439. lpp., 4859. punkts, darbiniekam nav obligāti jāstrādā uzņēmuma atrašanās vietā.
33 – Skat. Nīderlandes valdības apsvērumu 14. punktu.
34 – Skat. Komisijas apsvērumu 20. punktu.
35 – Skat. Plender, R. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 144. lpp., 8.21. punkts. Līdzīgi uzskata arī Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1440. lpp., 4861. punkts, norādot, ka uzņēmuma, kas pieņēma darbinieku darbā, atrašanās vietas vēlāka pārcelšana nemaina darba līguma statusu.
36 – Skat. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1438. lpp., 4857. punkts.
37 – Skat. J. Vogsgērda apsvērumu 5. punktu.
38 – Versijas citās valodās nekādā ziņā neliedz šādi interpretēt konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo tajās ir pieļautas abas iespējas, proti, uzņēmums darbinieku ir pieņēmis darbā savā vārdā vai arī galvenā uzņēmuma vārdā. Skat. versiju vācu valodā (“Niederlassung [..], die den Arbeitnehmer eingestellt hat”), franču valodā (“établissement qui a embauché le travailleur”), spāņu valodā (“establecimiento que haya contratado al trabajador”), holandiešu valodā (“vestiging [..] die de werknemer in dienst heeft genomen”), itāļu valodā (“sede che ha proceduto ad assumere il lavoratore”) un portugāļu valodā (“estabelecimento que contratou o trabalhador”).
39 – Skat. Plender, R. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 145. lpp., 8.22. punkts, kurš uzskata, ka tā uzņēmuma atrašanās vieta, kas pieņēma darbā darbinieku, nozīmējot ne tikai vietu, kas izmantota kā pastkastītes uzņēmuma juridiskā adrese, bet arī tā uzņēmuma atrašanās vietu, kas aktīvi iesaistījies darbinieka pieņemšanā darbā, piemēram, piedaloties līgumslēgšanas sarunās ar darbinieku.
40 – Skat. Juncker, A. (minēts 13. zemsvītras piezīmē), 731. lpp., kurš norāda uz plaši izplatīto praksi, pieņemot darbā jūrniekus. Viņš apgalvo, ka jūrniekus bieži vien darbā pieņem tā dēvētās “hire agencies” vai “crewing companies”, kas reģistrētas valstīs ar zemiem darba tiesību minimālajiem standartiem un zemu atalgojumu. “Uzņēmums, kas pieņēma darbā”, šajā gadījumā ir nevis kuģniecība, bet gan personāla atlases aģentūra salu valstī Antigvā.
41 – Šajā ziņā skat. Van Eeckhoutte, W. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 171. lpp., kura norāda, ka uzņēmuma atrašanās vietā faktiski jāveic uzņēmējdarbība un šā uzņēmuma atzaram faktiski jānodarbina darbinieks. Neesot pietiekami, ja uzņēmumā tikai ir noslēgts darba līgums. Kā uzskata Schlachter, M. (minēta 20. zemsvītras piezīmē), 60. lpp., darbā pieņemšanas vieta principā nozīmējot līguma noslēgšanas vietu. Bažas, ka par piemērojamu tiks atzīta tiesību sistēma ar, cik iespējams, zemu aizsardzības līmeni, dibinot tikai darbinieku atlasei paredzētu filiāli, varot novērst, precizējot prasības attiecībā pret “profesionālās darbības atrašanās vietu [uzņēmumu]”. Tāpēc, pēc autores domām, šim jēdzienam jāaptver tikai tādas struktūras, kas, vismaz vadot un organizējot darbā pieņemto personu darbu, tieši iesaistās uzņēmuma uzņēmējdarbībā, nevis personāla atlases biroji.
42 – Skat. Déprez, J. (minēts 19. zemsvītras piezīmē), 119. lpp. Juncker, A. (minēts 13. zemsvītras piezīmē), 720. lpp., regulējumu 6. panta 2. punkta pēdējā daļā dēvē par izņēmuma noteikumu, kas mīkstinot piesaistes kritēriju neelastīgo sistēmu. Corneloup, S., “La loi applicable aux obligations contractuelles – Transformation de la Convention de Rome en règlement communautaire “Rome I””, La Semaine Juridique. Édition Générale, Nr. 44/2008, 26. un 27. lpp., 11. punkts, norāda uz neelastīgo piesaistes kritēriju priekšrocībām un nepilnībām. No vienas puses, plašas rīcības brīvības piešķiršana tiesām ne vienmēr nozīmējot paredzamus risinājumus. No otras puses, pārāk neelastīgi noteikumi ne vienmēr garantē to tiesību aktu piemērošanu, kas ir ciešāk saistīti ar darba līgumu.
43 – Skat. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1369. lpp., 1891. punkts.
44 – Turpat, 1371. lpp., 1893. punkts, un Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1383. lpp.
45 – Skat. Van Eeckhoutte, W. (minēta 12. zemsvītras piezīmē), 171. un 172. lpp.
46 – Skat. Juncker, A. (minēts 13. zemsvītras piezīmē), 720. lpp., kurš norāda, ka tieša atsaukšanās uz šo izņēmuma noteikumu metodiski nav iespējama, pirms nav izvērtētas abas galvenās piesaistes 6. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā.
47 – Skat. šo secinājumu 1. punktu.
48 – Skat. šo secinājumu 70. punktu.
49 – Skat. J. Vogsgērda apsvērumu I punktu.
50 – Skat. J. Vogsgērda apsvērumu IV.3. punktu.
51 – Skat. Komisijas apsvērumu 28. punktu.
52 – Skat. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1439. lpp., 4859. punkts. Arī Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp., ņem vērā uzņēmuma ilgstošas darbības pazīmi.
53 – Šajā ziņā skat. Lagarde, P., “Le nouveau droit international privé des contrats après l’entrée en vigueur de la Convention de Rome du 19 juin 1980”, Revue critique de droit international privé, 1991, 318. un 319. lpp., kurš, ņemot vērā abas situācijas, skaidro konvencijas 6. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā uzņēmuma pazīmes.
54 – Skat. šo secinājumu 70. punktu.
55 – Kā uzskata Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp., profesionālās darbības atrašanās vieta [uzņēmums] nozīmē uz noteiktu laiku izveidotu uzņēmuma organizatorisku struktūru, kurai nav jāatbilst prasībām, kas noteiktas uzņēmumam.
56 – Skat. Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1369. lpp., 1891. punkts.
57 – Spriedums minēts 8. zemsvītras piezīmē, 12. punkts.
58 – Skat. manus 2010. gada 16. decembra secinājumus lietā Koelzsch (spriedums minēts 4. zemsvītras piezīmē, 44. un nākamie punkti). Skat. arī Lein, E. (minēta 10. zemsvītras piezīmē), 178. lpp., kura pareizi piebilst, ka Romas I, Romas II un Briseles I regulas uzdevums esot bijis izveidot vienotas starptautiskās privāttiesības, īstenojot vairākus kopējus mērķus: uzlabot tiesību aktu paredzamību, palielināt tiesisko drošību Eiropas tiesību telpā un veicināt pārskatāmību. Regulas esot vienots un autonoms tiesiskais regulējums, kas viena otru papildina.
59 – Šajā ziņā Martiny, D. (minēts 14. zemsvītras piezīmē), 1369. lpp., 1891. punkts, un Schneider, G. (minēts 10. zemsvītras piezīmē), 1382. lpp.
60 – Skat. šo secinājumu 75. punktu.
61 – Skat. 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie‑Blum (Recueil, 2121. lpp., 16. un 17. punkts), 1992. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑3/90 Bernini (Recueil, I‑1071. lpp., 14. punkts), 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp.), 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen (Recueil, I‑3289. lpp., 13. punkts), 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C‑138/02 Collins (Recueil, I‑2703. lpp., 26. punkts), 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp., 15. punkts), 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑109/04 Kranemann (Krājums, I‑2421. lpp., 12. punkts) un 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑10/05 Mattern (Krājums, I‑3145. lpp., 18. punkts).
62 – Skat. spriedumu lietā Lawrie‑Blum (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 18. punkts).