1. 

Ar šo prasības pieteikumu Komisija lūdz Tiesu atcelt Padomes 2009. gada 20. novembra Lēmumu 2010/10/EK par to, lai Polijas Republikas iestādes varētu sniegt valsts atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ( 2 ).

2. 

Trijos citos vienlaikus iesniegtajos prasības pieteikumos Komisija apstrīd trīs Padomes lēmumus, kuri attiecas uz līdzīgiem valsts atbalstiem, kurus ir piešķīrusi Lietuvas Republika (lieta C‑111/10), Latvijas Republika (lieta C‑118/10) un Ungārijas Republika (lieta C‑121/10).

3. 

Visos prasības pieteikumos ir izvirzīts viens un tas pats delikātais jautājums: vai priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kuru Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu (vai saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu attiecībā uz lietām C‑111/10, C‑118/10 un C‑121/10) izsaka, pastāvīgi pārskatot dalībvalstīs pastāvošās atbalsta piešķiršanas shēmas, ir šīs iestādes galīgās nostājas formulējums par attiecīgās shēmas saderību ar kopējo tirgu, kas neļauj Padomei īstenot tai ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu (vai LESD 108. panta 2. punkta trešo daļu) piešķirto kompetenci atļaut valsts atbalstu, atkāpjoties no EKL 87. panta (vai LESD 107. panta) un citām piemērojamām tiesību normām, ja to pamato ārkārtas apstākļi?

4.

Kaut arī apstrīdētais lēmums ir publicēts pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, tas ir pieņemts, pamatojoties uz EKL tiesību normām. Tātad šajos secinājumos ir jāatsaucas uz šīm pēdējām normām.

5.

EKL 88. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.”

6.

Šī panta 2. punkta trešajā un ceturtajā daļā ir paredzēts:

“Pēc dalībvalsts lūguma Padome var pieņemt vienprātīgu lēmumu par to, ka atbalsts, ko šī valsts piešķir vai paredz piešķirt, atzīstams par saderīgu ar kopējo tirgu, atkāpjoties no 87. panta vai 89. pantā paredzētajām regulām, ja tādu lēmumu attaisno ārkārtas apstākļi. Ja Komisija attiecībā uz šādu atbalstu jau sākusi šā punkta pirmajā daļā paredzēto procedūru, tad tas, ka attiecīgā valsts iesniedz Padomei lūgumu, šo procedūru pārtrauc līdz laikam, kamēr Padome dara zināmu savu attieksmi.

Ja Padome trijos mēnešos pēc minētā lūguma iesniegšanas tomēr nav darījusi zināmu savu attieksmi, šo jautājumu izlemj Komisija.”

7.

Polijas Pievienošanās Eiropas Savienībai akta (turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”) ( 3 ) IV pielikuma 4. nodaļā, daļā par EKL konkurences noteikumu piemērošanas nosacījumiem, ir paredzēts:

“Neskarot procedūras, kas attiecībā uz esošo atbalstu paredzētas EK līguma 88. pantā, atbalsta shēmas un individuālais atbalsts, kas piešķirts darbībām, kuras saistītas ar EK līguma I pielikumā uzskaitīto produktu – kas nav zvejniecības produkti vai to pārstrādes produkti – ražošanu, pārstrādi vai tirdzniecību, un ko kādā jaunajā dalībvalstī sākts īstenot pirms pievienošanās dienas, un kas joprojām ir spēkā pēc minētās dienas, atbilstīgi turpmāk izklāstītajiem nosacījumiem uzskata par esošo [pastāvošu] atbalstu, kā tas definēts [EKL] 88. panta 1. punktā:

Šādus atbalsta pasākumus trīs gadus pēc pievienošanās dienas uzskata par “esošo [pastāvošu]” atbalstu, kas definēts EK līguma 88. panta 1. punktā.

Šos atbalsta pasākumus jaunās dalībvalstis vajadzības gadījumā groza, lai vēlākais trīs gadus pēc pievienošanās dienas nodrošinātu to atbilstību Komisijas piemērotajām pamatnostādnēm. Pēc šā termiņa beigām jebkādu atbalstu, ko atzīst par neatbilstīgu [neatbilstošu] minētajām pamatnostādnēm, uzskata par jaunu atbalstu.”

8.

Saskaņā ar 1. panta b) un c) punktu 1999. gada 22. marta Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [tagad – EKL 88. pants] piemērošanai ( 4 ), ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu, šajā regulā:

[..].”

9.

17.–19. pantā, kas ir iekļauti Regulas Nr. 659/1999 V nodaļā, ir definēta procedūra attiecībā uz pastāvošu atbalstu. 17. panta ar virsrakstu “Sadarbība saskaņā ar [EKL 88. panta 1. punktu]” 2. punktā ir paredzēts:

“Ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīg[aj]ai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā. [..]”

10.

Saskaņā ar nākamo 18. pantu ar virsrakstu “Priekšlikums veikt atbilstīgus [atbilstošus] pasākumus”:

“Ja Komisija, ņemot vērā informāciju, ko dalībvalsts iesniedz saskaņā ar 17. pantu, secina, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā pieņem ieteikumu, ar ko attiecīg[aj]ai dalībvalstij ierosina atbilstīgus pasākumus. Šajā ieteikumā jo īpaši var ierosināt:

11.

Beidzot, Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. un 2. punktā priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem juridiskās sekas ir definētas šādi:

“1.   Ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē un par to informē dalībvalsti. Šis akcepts attiecīg[aj]ai dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos [atbilstošos] pasākumus.

2.   Ja attiecīgā dalībvalsts neakceptē ierosinātos pasākumus un Komisija, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts apsvērumus, joprojām uzskata, ka minētie pasākumi ir vajadzīgi, tā sāk procedūru saskaņā ar 4. panta 4. punktu ( 5 ). Mutatis mutandis piemēro 6., 7. un 9. pantu.”

12.

Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (turpmāk tekstā – “2000. gada lauksaimniecības pamatnostādnes”) ( 6 ), kuru spēkā esamības termiņš beidzās 2006. gada 31. decembrī, 4.1.1.5. punkta ceturtajā ievilkumā zemes iegāde tika iekļauta ieguldījumiem lauksaimniecības atbalsta attaisnotajos izdevumos.

13.

Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadam (turpmāk tekstā – “lauksaimniecības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam”) ( 7 ), kas no 2007. gada 1. janvāra ir aizstājušas 2000. gada lauksaimniecības pamatnostādnes ( 8 ), 29. punktā ir paredzēts:

“Ieguldījumu atbalstu lauku saimniecībās atzīst par saderīgu ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ja tas atbilst visiem Regulas (EK) Nr. 1857/2006 4. panta nosacījumiem”. ( 9 )

14.

Regulas Nr. 1857/2006 4. panta 1. un 8. punktā, uz kuriem ir atsauce minētajā lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 29. punktā, ir paredzēts:

“1.   Atbalsts ieguldījumiem lauksaimniecības uzņēmumos Kopienā primārai lauksaimniecības produktu ražošanai ir saderīgs ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē un ir atbrīvots no paziņošanas prasības, kas paredzēta [EKL] 88. panta 3. punktā, ja vien tas atbilst šā panta 2. līdz 10. punkta nosacījumiem.

[..]

8.   Tādas zemes iegādei, kas nav apbūvei paredzēta zeme, var piešķirt atbalstu par izmaksām, kas nepārsniedz 10 % no ieguldījuma attaisnotajiem izdevumiem.”

15.

Lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 195. punktā, kas ir iekļauts VIII.E sadaļā ar virsrakstu “Pašreizējie valsts atbalsta pasākumi, kas atbilst 2003. gada Pievienošanās aktam”, ir noteikts:

“Lai novērtētu atbalsta shēmas un individuālus atbalstus, ko uzskata par pašreizēju [pastāvošu] atbalstu atbilstīgi [atbilstoši] 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktam, Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē, kuras piemēro 2006. gada [31. decembrī], joprojām piemēros līdz 2007. gada 31. decembrim, neierobežojot 196. punktu, ja šāds atbalsts atbilst minētajām pamatnostādnēm vēlākais līdz 2007. gada 30. aprīlim.”

16.

Lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196.–198. punktā, kas ir iekļauti VIII.F sadaļā ar nosaukumu “Priekšlikumi veikt vajadzīgos pasākumus”, ir noteikts:

17.

Paziņojumā, kas ir publicēts 2008. gada 15. martaOficiālajā Vēstnesī ( 10 ), Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu ir dokumentējusi “skaidru un beznosacījuma” Polijas piekrišanu priekšlikumiem veikt vajadzīgos pasākumus, kas ir ietverti lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā, kuru Polijas iestādes ir rakstiski paziņojušas Komisijai 2007. gada 26. februārī.

18.

Atbilstoši 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļā noteiktai kārtībai, kas ir minēta šo secinājumu 7. punktā, 2004. gadā Polija ir paziņojusi Komisijai pasākumus, kurus tā vēlējās uzskatīt par pastāvošu atbalstu EKL 88. panta 1. punkta izpratnē līdz trešā gada beigām no pievienošanās dienas. Tostarp bija iekļauti šādi pasākumi: “Subsīdijas kredītprocentu maksājumiem par ieguldījumiem lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarē” un “Valsts kases Lauksaimniecības īpašuma fondam piederošās zemes pārdošana, atmaksājot parāda summu pa daļām un piemērojot preferenciālas procentu likmes” ( 11 ).

19.

Ar 2005. gada 30. maija vēstuli Komisija aicināja dalībvalstis iesniegt tai priekšlikumus, lai vienkāršotu noteikumus par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē. Ar 2006. gada jūnija vēstuli, komentējot priekšlikumu jaunām pamatnostādnēm, kuru Komisija bija nosūtījusi Polijai 2006. gada 19. maijā, Polijas valdība lūdza Komisiju grozīt priekšlikumu Regulai Nr. 1857/2006, svītrojot 4. panta 8. punktu un iekļaujot atbalstu ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādei attaisnotajos izdevumos, kas ir minēti 4. panta 4. punktā. Šo pašu priekšlikumu Polija izteica Komisijas un dalībvalstu 2006. gada 25. oktobra sanāksmē.

20.

Ar 2009. gada 21. aprīļa vēstuli Polijas iestādes lūdza Komisiju grozīt pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu. Komisija atbildēja ar 2009. gada 15. maija vēstuli, norādot, ka iespēja saglabāt pastāvošā atbalsta shēmas ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādei pamatnostādnēs ir tikusi iekļauta izņēmuma kārtā, lai apmierinātu dažu dalībvalstu, tostarp Polijas, lūgumus, un ka nešķiet iespējams šādu atkāpi joprojām turpināt.

21.

Ar 2009. gada 12. jūnija vēstuli, kas tika adresēta Savienības prezidentūrai, Polijas iestādes lūdza izņēmuma kārtā saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu atļaut valsts atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei Polijā laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim. 2009. gada 28. septembrī līdzīga satura prasība tika nosūtīta “Lauksaimniecības un zivsaimniecības” Padomei. Vairākos gadījumos – gan Lauksaimniecības īpašās komitejas sagatavošanas sanāksmju laikā, gan tiekoties ar Polijas valdības pārstāvjiem – Komisija pauda savu nepiekrišanu piedāvātajam pasākumam un piedāvāja alternatīvus risinājumus.

22.

2009. gada 20. novembrī Padome vienbalsīgi (atturoties septiņām delegācijām) pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šī lēmuma 1. pantā ir paredzēts:

“Polijas iestāžu izņēmuma kārtā piešķirtais atbalsts lauksaimniecības zemes iegādei vajadzīgiem aizdevumiem – lielākais 400 miljonu PLN apmērā –, kas ir piešķirts laikā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, ir uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu.”

23.

Atbalsts, kas tika atzīts par saderīgu, apstrīdētā lēmuma preambulas devītajā un desmitajā apsvērumā ir aprakstīts šādi:

24.

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2010. gada 3. martā, Komisija cēla šo prasību. Ar 2010. gada 9. augusta rīkojumu Ungārijas Republikai, Lietuvas Republikai un Polijas Republikai tika dota atļauja iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

25.

Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ungārija, Polija un Lietuva lūdz Tiesu noraidīt prasību kā nepamatotu. Polija atbalsta Padomes prasījumus arī attiecībā uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas piespriešanu Komisijai.

26.

Savas prasības atbalstam Komisija izvirza četrus pamatus, kas balstās attiecīgi uz Padomes kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu neesamību, pilnvaru nepareizu izmantošanu, lojālas sadarbības principa starp iestādēm pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Pirms tiek uzsākta šo pamatu izvērtēšana, īsumā jāizklāsta Tiesas judikatūra par Komisijas un Padomes lomu valsts atbalsta kontroles procedūrā.

27.

Pirmo reizi par EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas nozīmi Tiesa sprieda, izskatot prasību atcelt tiesību aktu, kuru Komisija bija iesniegusi par diviem lēmumiem, ar kuriem Padome bija atļāvusi valsts atbalstu dažu vīnu destilācijai Itālijā un Francijā ( 12 ). Saistībā ar izskatāmo lietu tajā gadījumā pieņemtais spriedums atšķiras ar to, ka Tiesa netieši atzina, ka Padomes kompetence, kas piešķirta saskaņā ar iepriekš minēto Līguma normu, nezūd gadījumā, ja Komisija – lēmuma par procedūras uzsākšanu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu ietvaros – ieņem nostāju, ka valsts atbalsts, kuru Padome vēlāk atļāvusi, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

28.

Tiesas pieeja gadījumā, ja Komisijas un Padomes nostājas par konkrētā valsts atbalsta saderību nesaskan, ir precizēta divos vēlākos spriedumos.

29.

Pirmajā lietā, kurā pieņemts Tiesas plēnuma 2004. gada 29. jūnija spriedums ( 13 ), Komisija atbilstoši EKL 88. panta 2. punktā paredzētajai procedūrai atzina, ka daži valsts atbalsta pasākumi, kurus Portugāles Republika bija ieviesusi cūkkopības nozarē, nav saderīgi ar kopējo tirgu, un pieprasīja atmaksāt valsts atbalstu. Vēlāk pēc Portugāles lūguma Padome saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu pieņēma lēmumu, ar ko valsts atbalsts Portugāles cūku audzētājiem, kuriem bija jāatmaksā minētais valsts atbalsts, tika atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Komisija apstrīdēja Padomes kompetenci pieņemt šādu lēmumu, kas, pēc Komisijas uzskatiem, ir pielīdzināms tāda valsts atbalsta atļaujai, kuru Komisija iepriekš ir atzinusi par nesaderīgu. Spriedumā Tiesa vispirms norādīja, ka ar EKL 88. pantu Komisijai ir piešķirta izšķiroša loma, lemjot par valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu, gan pastāvošā atbalsta shēmu pārbaudēs, gan atļaujot tādu valsts atbalstu, kuru [dalībvalsts] tikai plāno piešķirt. Tālāk Tiesa norādīja, ka no pašas EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas redakcijas izriet, ka “šī tiesību norma attiecas uz ārkārtas un īpašu gadījumu” ( 14 ) un ka Padomei piešķirtās pilnvaras “acīmredzami norāda uz izņēmuma raksturu” ( 15 ). Tiesa uzskatīja, ka no tā ir jāsecina, ka, “ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu, konstatējot atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu, Padome nevar apturēt šī lēmuma efektivitāti, pati pasludinot, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu” ( 16 ). Tiesa turpināja, norādot, ka “no tā izriet, ka Padome nevar apšaubīt šāda lēmuma efektivitāti, pasludinot – pamatojoties uz šo normu – par saderīgu ar kopējo tirgu atbalstu, kura mērķis ir izmaksāt kompensāciju [..] atbalsta saņēmējiem, ko Komisija atzinusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu un kas šiem saņēmējiem ir jāatmaksā, piemērojot minēto lēmumu”. Tiesa nosprieda, ka šāda interpretācija atbilst tiesiskās noteiktības principam, jo “ļauj izvairīties no tā, ka par vienu un to pašu valsts atbalstu tiek secīgi pieņemti pretēji Komisijas un Padomes lēmumi,” un nepieļauj apšaubīt “tāda administratīva lēmuma galīgo raksturu, kas pieņemts saprātīga pārsūdzības termiņa beigās vai izmantojot visas pārsūdzības iespējas” ( 17 ).

30.

Ar 2006. gada 22. jūnija spriedumu ( 18 ) Tiesa apstiprināja šos principus. Šajā lietā tika apstrīdēts lēmums, ar kuru Padome atļāva Beļģijas Karalistei piešķirt dažus nodokļu atvieglojumus koordinācijas centriem. Komisija ir vairākkārt formulējusi savu nostāju par šo centru nodokļu režīmu, tostarp ar lēmumu par nesaderību, kas tika pieņemts 2003. gada februārī, pabeidzot procedūru EKL 88. panta 2. punkta kārtībā. Tā paša gada aprīlī Beļģijas valdība paziņoja Komisijai dažus grozījumus likumā, ar kuru tika dibināti koordinācijas centri; par šiem grozījumiem tika uzsākta jauna oficiālās izmeklēšanas procedūra. Vienlaicīgi Beļģija vērsās Padomē, kura saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu 2003. gada 16. jūlijā pieņēma lēmumu, ar ko pagarina attiecīgā nodokļu režīma piemērošanu tikai dažiem koordinācijas centriem. Tiesa, vispirms atgādinot iepriekš minēto 2004. gada 29. jūnija spriedumu, norādīja, ka pasākumi, kurus ir atļāvusi Padome, sakrīt ar pasākumiem, kurus Komisija ar 2003. gada februāra lēmumu ir atzinusi par nesaderīgiem ar kopējo tirgu. Noraidot Padomes argumentus, ka šie pasākumi ir jauns atbalsts, kas ir ieviests ar jauniem tiesību aktu noteikumiem un attiecas uz ierobežotu skaitu viegli identificējamu koordinācijas centru, Tiesa atcēla lēmumu kompetences neesamības dēļ.

31.

No iepriekš minētās judikatūras jāsecina, pirmkārt, ka kritērijs, saskaņā ar kuru tiek sadalīta ar EKL 88. panta 2. punktu Komisijai un Padomei piešķirtā kompetence, pamatojas uz pirmtiesību principu, “proti, ja kāda no institūcijām ir pieņēmusi lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību, otrai tādējādi ir liegts pieņemt lēmumu attiecībā uz šo atbalstu” ( 19 ), un, otrkārt, šībrīža nostāja judikatūrā ir tāda, ka tās iestādes, kas rīkojas pirmā, galīgās nostājas formulēšana vien ir uzskatāma par apstākli, kas bloķē citas iestādes kompetenci.

32.

Savā pirmajā prasības pamatā, kas balstās uz Padomes kompetences neesamību, Komisija izvirza divus atsevišķus iebildumus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts pēc EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā noteiktā triju mēnešu termiņa. Otrkārt, tā apstrīd Padomes kompetenci šīs lietas faktiskajos apstākļos rīkoties, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu. Kaut arī šajā pēdējā iebildumā tiek aplūkots jautājums, kas loģiski būtu izvirzāms pirms pirmajā iebildumā aplūkotā jautājuma, ērtības labad savā analīzē sekošu kārtībai, kuru Komisija ir izmantojusi savos apsvērumos.

33.

Komisija uzskata, ka Padomei EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā piešķirtās pilnvaras ir jāizmanto trīs mēnešu laikā no ieinteresētās dalībvalsts lūguma. Šāds laika ierobežojums, kas ir pamatojams ar Padomei piešķirtās kompetences izņēmuma raksturu, esot tieši paredzēts EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā. Šajā lietā, tā kā Polijas lūgums tika iesniegts ar 2009. gada 12. jūnija vēstuli, 2009. gada 20. novembrī pieņemtais lēmums esot pieņemts pēc minētā termiņa beigām. Padome replikā atbild, ka Komisija kļūdaini interpretējot EKL 88. panta 2. punktu un ka no šīs tiesību normas, lasot tās trešo un ceturto daļu kopā, izriet, ka trīs mēnešu termiņš ir piemērojams vienīgi gadījumā, ja dalībvalsts lūgums ir iesniegts pēc tam, kad Komisija ir uzsākusi procedūru EKL 88. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē.

34.

Savukārt es uzskatu, ka pareizais EKL 88. panta 2. punkta trešās un ceturtās daļas lasījums ir tas, kuru iesaka Padome. Kaut arī trīs mēnešu termiņa iekļaušana atsevišķajā šī panta daļā varētu likt domāt par vispārēju minētā laika ierobežojuma iedarbību, tomēr terminoloģijas viendabīgums trešās daļas otrajā teikumā un ceturtajā daļā (“[..] tas, ka attiecīgā valsts iesniedz Padomei lūgumu, šo procedūru pārtrauc līdz laikam, kamēr Padome dara zināmu savu attieksmi [nostāju]” un “ja Padome [..] tomēr nav darījusi zināmu savu attieksmi [nostāju]”) ( 20 ) un ceturtās daļas teikuma nobeiguma formulējums (“[..] izlemj Komisija”), šķiet, liecina par jau uzsāktās procedūras esamību, un, manuprāt, visi šie elementi atbalsta Padomes ieteikto interpretāciju ( 21 ). Atbilstoši šādam lasījumam laika ierobežojuma iekļaušana Padomes kompetences, kas ir piešķirta ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu, īstenošanai ir neatņemama sastāvdaļa sistēmā, kura Līgumā ir paredzēta, lai novērstu iespējamo konfliktu starp lēmumiem gadījumā, ja dalībvalsts lūgums ir iesniegts pēc EKL 88. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās procedūras uzsākšanas. No šī viedokļa relatīvi īsā termiņa izvēle ir paredzēta, lai to pretnostatītu Komisijas pienākumam apturēt procedūru, ļaujot to ātri atsākt Padomes bezdarbības gadījumā.

35.

Piedāvātā interpretācija, kuru turklāt netieši apstiprina Tiesas judikatūra ( 22 ), nesniedz atbildi uz jautājumu par iespējamiem laika ierobežojumiem, kas jāpiemēro tad, ja Padome īsteno šo kompetenci no tikko aplūkotā gadījuma atšķirīgos gadījumos. Šajā saistībā pamatoti var runāt par iespējamo EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzētā trīs mēnešu termiņa piemērošanu pēc analoģijas gadījumā, ja Komisija plāno uzsākt EKL 88. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto procedūru pēc tam, kad ieinteresētā dalībvalsts ir iesniegusi lūgumu nākamās trešās daļas izpratnē un Padome vēl izvērtē konkrēto valsts atbalsta pasākumu ( 23 ). Tomēr aplūkojamais gadījums acīmredzami tāds nav.

36.

Katrā ziņā saskaņā ar vispārīgiem Savienības tiesību principiem Padomes kompetences īstenošanā ir jāievēro saprātīgs termiņš. Šobrīd neatkarīgi no jebkādiem citiem apsvērumiem, ņemot vērā visus izskatāmās lietas faktiskos apstākļus un arī to, ka Padomes iesaistīšanai ir izņēmuma raksturs, es neuzskatu, ka apmēram piecu mēnešu termiņš varētu tikt uzskatīts par nesaprātīgu.

37.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, manuprāt, Komisijas izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida.

38.

Pakārtoti, tad, ja Tiesa uzskatīs, ka šajā gadījumā ir jāpiemēro EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzētais trīs mēnešu termiņš, Padome apgalvo, ka tā esot formulējusi savu nostāju šī termiņa ietvaros. Padome, kuru atbalsta Polijas valdība, apgalvo, ka Polija ir vērsusies Padomē ar derīgu lūgumu tikai 2009. gada 28. septembrī, dienā, kad Polijas iestādes nosūtīja vēstuli “Lauksaimniecības un zivsaimniecības” Padomei. Šajā vēstulē ietvertais lūgums Padomei iejaukties saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu esot aizstājis līdzīga satura lūgumu, kas tika izteikts 2009. gada 12. jūnija vēstulē, kurš pēc sarakstes starp Padomi un Polijas iestādēm tika atsaukts. Šī iemesla dēļ Padomei neesot bijis iespējams formulēt nostāju par 2009. gada 12. jūnija vēstuli, kas netika ne izdalīta, ne iekļauta Padomes sesijas vai kādas Padomes sagatavošanas struktūras sanāksmes darba kārtībā.

39.

Šajā saistībā man šķiet, ka netiek apstrīdēts un nav apstrīdams, ka, ņemot vērā 2009. gada 12. jūnija vēstules virsrakstu un saturu, tā faktiski ir uzskatāma par lūgumu EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē. Padome nenoliedz, ka tā ir saņēmusi šo konkrēto “Lauksaimniecības un zivsaimniecības” Padomes prezidentam adresēto vēstuli, kā arī Polijas Pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā paziņojumu ( 24 ), kaut arī tā, neizdarot nekādus tālākus secinājumus, apgalvo, ka tā ir saņēmusi tikai [šīs vēstules] kopiju, nevis oriģinālu ( 25 ). Tomēr ne Padome, ne Polijas valdība nesniedz pierādījumus, lai pamatotu apgalvojumu, ka Polijas iestādes esot atsaukušas šajā vēstulē ietverto lūgumu. Šādos apstākļos es uzskatu, ka EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzēto trīs mēnešu termiņu ir jāsāk skaitīt un tas jāpiemēro šajā lietā, sākot no 2009. gada 12. jūnija vēstulē izteiktā lūguma, un ka tādēļ apstrīdētais lēmums ir pieņemts pēc šī termiņa. Beidzot, manuprāt, tāpat ir jānoraida arguments, kuru Padome secina no apstākļa, ka tikai 2009. gada 28. septembra lūgums tika “izskatīts” saskaņā ar noteikto lēmumu pieņemšanas kārtību. Faktiski iespējamā Padomes bezdarbība vai kavēšanās uzsākt iekšējās pārbaudes procedūras nekādi neietekmē EKL 88. panta 2. punkta ceturtajā daļā paredzētā termiņa sākumu, kas sakrīt ar lūguma iesniegšanas dienu.

40.

Ar šo iebildumu Komisija būtībā apgalvo, ka priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kas ir formulēts lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā, kopā ar Polijas piekrišanu šim priekšlikumam ir “lēmums”, ar kuru Komisija esot atzinusi, ka valsts atbalsta shēma, kas ar apstrīdēto lēmumu tikusi atļauta uz visu minēto pamatnostādņu piemērošanas laiku, proti, līdz 2013. gada 31. decembrim, nav saderīga ar kopējo tirgu.

41.

Lietas dalībnieku debatēs Tiesā būtībā ir izvirzīti četri jautājumi. Pirmais jautājums ir, vai – kā to apgalvo Komisija, kurai iebilst Padome un lietā iestājušās dalībvalstis, – atbalsta shēma lauksaimniecības zemes iegādei, kuru Polija ir paziņojusi 2004. gadā, saglabāja “pastāvoša atbalsta” statusu līdz 2009. gada 31. decembrim un tādējādi tā varēja būt lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā ietvertā priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem priekšmets (skat. tālāk a) apakšpunktu). Otrais jautājums attiecas uz ar apstrīdēto lēmumu atļautās valsts atbalsta shēmas statusu, un atbildei uz to it īpaši ir jāizvērtē, vai, kā apgalvo Komisija, šī shēma sakrīt ar shēmu, kas ir iepriekš minēto pamatnostādņu 196. punktā ietvertā priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem priekšmets, vai – kā turpretī uzskata Padome, kuru atbalsta lietā iestājušās dalībvalstis, – tas ir jauns un atšķirīgs valsts atbalsts (skat. tālāk b) apakšpunktu). Trešais jautājums ir par priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem, kuram ieinteresētā dalībvalsts ir piekritusi, sekām (skat. tālāk c) apakšpunktu). Visbeidzot, ceturtajā jautājumā tiek prasīts definēt lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā formulētā priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem un attiecīgās Polijas piekrišanas apjomu (skat. tālāk d) apakšpunktu).

42.

Komisijas tēze balstās uz premisu, ka pasākumi atbalstam ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādei, kas Polijā ir ieviesti pirms pievienošanās Kopienai, vienmēr esot bijuši pastāvošs valsts atbalsts EKL 88. panta 1. punkta izpratnē kopš tā paziņošanas Komisijai 2004. gadā līdz 2009. gada 31. decembrim. Turpretī Padome apgalvo, ka saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktu valsts atbalsta shēmas, par kurām Polija ir paziņojusi 2004. gadā, varot tikt uzskatītas par pastāvošu atbalstu tikai līdz trešā gada beigām no pievienošanās dienas. Padome uzskata, ka Komisija nebija tiesīga ar priekšlikumu par atbilstošiem pasākumiem EKL 88. panta 1. punkta izpratnē pagarināt šo shēmu piemērošanu, ko Komisija tomēr esot izdarījusi ar lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu. Turklāt tāda priekšlikuma rezultātā nevarot tikt grozītas primāro tiesību normas, kas šajā lietā ir 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikumā minētā regula.

43.

Manuprāt, Padomes argumenti nav pārliecinoši.

44.

2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktā ir paredzēts, ka atbalsta pasākumus lauksaimniecības nozarē, kurus piemēro jaunajās dalībvalstīs un kas ir paziņoti Komisijai, “trīs gadus pēc pievienošanās dienas uzskata par “esošo [pastāvošu]” atbalstu, kas definēts [EKL] 88. panta 1. punktā”, un ka pēc šā termiņa beigām “jebkādu atbalstu, ko atzīst par neatbilstīgu [neatbilstošu] [Komisijas piemērotajām pamatnostādnēm], uzskata par jaunu atbalstu”. A contrario no šīs tiesību normas jāsecina, ka valsts atbalsta pasākumi, kas atbilst lauksaimniecības pamatnostādnēm, kuras tiek piemērotas pēc norādītā laikposma beigām, proti, 2007. gada 30. aprīlī, saglabā savu pastāvoša atbalsta statusu arī pēc šīs dienas.

45.

Saskaņā ar Kopienu pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 194. punktu šīs pamatnostādnes tiek piemērotas no 2007. gada 1. janvāra. Nākamajā 195. punktā tomēr ir izveidota īpaša kārtība attiecībā uz valsts atbalstiem, kuri tiek uzskatīti par pastāvošu atbalstu saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktu, paredzot, ka lauksaimniecības pamatnostādnes, kuras tiek piemērotas 2006. gada 31. decembrī, proti, 2000. gada lauksaimniecības pamatnostādnes, joprojām tiks piemērotas šāda atbalsta pārbaudē līdz 2007. gada 31. decembrim. Turklāt lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā Komisija visām dalībvalstīm ir piešķīrusi divu gadu pārejas laiku, kas izbeidzās 2009. gada 31. decembrī, lai ļautu tām attiecīgajās tiesību sistēmās pastāvošās atbalsta shēmas lauksaimniecības zemes iegādei pakāpeniski pielāgot jaunajām pamatnostādnēm.

46.

Kā ir minēts šo secinājumu 12. punktā, 2000. gada lauksaimniecības pamatnostādnēs, kuras līdz 2007. gada 31. decembrim tika piemērotas valsts atbalstam, kas ir minēts lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 195. punktā, lauksaimniecības zemes iegāde tika iekļauta atbalsta attaisnotajos izdevumos ieguldījumiem lauku saimniecībās. Ir jāsecina, ka 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktā paredzētā trīs gadu termiņa beigās – 2007. gada 30. aprīlī – Polijas 2004. gadā paziņotie atbalsta pasākumi lauksaimniecības zemes iegādei atbilda tajā laikā piemērotajām pamatnostādnēm ( 26 ) un tātad saglabāja savu pastāvoša atbalsta statusu līdz 2007. gada 31. decembrim, dienai, kad tie vairs netika vērtēti, pamatojoties uz 2000. gada lauksaimniecības pamatnostādnēm. Vēlāk, piemērojot lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu, minētie pasākumi saglabāja pastāvoša atbalsta kvalifikāciju arī pēc 2007. gada 31. decembra.

47.

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav nedz rīkojusies, pārkāpjot EKL 88. panta 1. un 2. punktā paredzēto kārtību, nedz ar lauksaimniecības pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam grozījusi primāro tiesību normas, kā apgalvo Padome, pagarinot to atbalsta shēmu piemērošanu pēc 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punktā paredzētā termiņa, kuras šī termiņa beigās būtu jāuzskata par jaunu atbalstu, jo tas neatbilst piemērojamajām lauksaimniecības pamatnostādnēm. Minēto pamatnostādņu 196. punktā Komisija ir tikai modulējusi laikā šo shēmu novērtēšanas kritēriju piemērošanu, faktiski saskaņā ar minēto 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma tiesību normu novēršot, ka šīs shēmas zaudētu pastāvoša atbalsta kvalifikāciju.

48.

Tādējādi jāsecina, kā uzskata Komisija, ka atbalsta shēmas lauksaimniecības zemes iegādei, kuras Polija ir paziņojusi 2004. gadā, savu pastāvoša atbalsta statusu 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 4. punkta izpratnē saglabāja līdz 2009. gada 31. decembrim, kas ir diena, kad saskaņā ar lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu minētās shēmas bija jāpielāgo šīm pamatnostādnēm. No tā izriet, ka par minētajām shēmām noteikti varēja tikt noteikti atbilstoši pasākumi EKL 88. panta 1. punkta un Regulas Nr. 659/1999 18. panta izpratnē.

49.

Padome, kuru atbalsta Polijas valdība, norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu apstiprinātā atbalsta shēma lauksaimniecības zemes iegādei katrā ziņā esot jāuzskata par “jaunu atbalstu”, jo, pirmkārt, tai piemītot vairāki elementi, kas to nošķir no shēmām, par kurām Komisija ir darījusi zināmu savu nostāju, un, otrkārt, šī atbalsta shēma, sākot no 2010. gada 1. janvāra, esot zaudējusi pastāvoša atbalsta kvalifikāciju, jo Polija līdz 2009. gada 31. decembrim to neesot grozījusi.

50.

Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka, šķiet, pretēji Padomes viedoklim, tikai apstāklis, ka valsts atbalsts, par kuru ir apstrīdētais lēmums, ir jākvalificē kā “jauns” atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē, neļauj secināt, ka, pieņemot šo lēmumu, Padome ir rīkojusies EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā piešķirtās kompetences ietvaros. Faktiski iepriekš minētajā 2004. gada 29. jūnija spriedumā lietā Komisija/Padome Tiesa noraidīja līdzīgu Padomes argumentu ( 27 ) un, atbalstot pieeju, kura balstījās uz attiecīgo pasākumu seku analīzi, nosprieda, ka šīs iestādes EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētā kompetence var tikt izslēgta ne tikai attiecībā uz atbalsta pasākumu, kuru Komisija jau ir atzinusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu, bet arī attiecībā uz atšķirīgu pasākumu, kas var tikt kvalificēts par “jaunu atbalstu”, ja šie divi pasākumi ir tik saistīti, ka to nošķiršana šķistu samākslota.

51.

Tas ļauj norādīt, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka gan valsts atbalsta shēma, kuru ir apstiprinājusi Padome, gan tā shēma, kuru Polija paziņoja 2004. gadā un piemēroja kā pastāvošu atbalstu līdz 2009. gada 31. decembrim, ietvēra subsīdijas procentu maksājumiem par aizdevumiem lauksaimniecības zemes iegādei. Turklāt jānorāda, ka Polijas iestāžu 2009. gada 12. jūnija un 28. septembra vēstuļu Padomei vairākās rindkopās vairākkārt ir skaidri pieminēta vajadzība līdz 2013. gada 31. decembrim“pagarināt” vai “saglabāt” Polijai iespēju piešķirt atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei ( 28 ) vai arī “turpināt piemērot” šos atbalstus laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam ( 29 ), kas ir Polijas iestāžu stingri uzsvērtā vajadzība jau konsultāciju laikā pirms lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam pieņemšanas (skat. iepriekš šo secinājumu 19. un 20. punktu).

52.

To ņemot vērā, Padome un Polijas valdība tikai norāda, ka Padomes apstiprinātajai shēmai: i) piemērošanas joma laikā ir atšķirīga no piemērošanas jomas laikā, uz kuru attiecas lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punkts; ii) tās saņēmēji ir citi; iii) tā ir ieviesta, pamatojoties uz citu tiesisko regulējumu, un iv) tā ir tikusi vērtēta, pamatojoties uz apstākļiem, kas ir atšķirīgi no tiem, kuri pastāvēja lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam pieņemšanas brīdī.

53.

Saistībā ar pirmo no tikko uzskaitītajiem aspektiem ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem neizriet un ne Padome, ne Polijas valdība neapgalvo, ka valsts atbalsta shēma lauksaimniecības zemes iegādei, kuru Polija paziņoja 2004. gadā, būtu tikusi ieviesta uz noteiktu laiku. Tieši pretēji, atkārtotie mēģinājumi panākt, lai Komisija lauksaimniecības pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam iekļautu iepriekšējām pamatnostādnēm līdzīgu noteikumu par šo valsts atbalsta veidu, pierāda skaidru Polijas iestāžu nolūku saglabāt spēkā minēto shēmu uz visu jauno pamatnostādņu darbības laiku un tātad pēc Komisijas noteiktā 2009. gada 31. decembra termiņa. Tātad nav korekti apgalvot, ka shēmas, kuru Polija ir paziņojusi 2004. gadā, piemērošanas joma laikā bija atšķirīga no apstrīdētajā lēmumā paredzētās shēmas piemērošanas jomas. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu dalībvalstīs esošās atbalsta shēmas lauksaimniecības zemes iegādei, sākot no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, ir jāpiemēro atbilstoši minēto pamatnostādņu noteikumiem. Tomēr neatkarīgi no šāda noteikuma sekām, kuras tiks aplūkotas vēlāk, nav šaubu, ka tas attiecas uz atbalstiem, kurus ir paredzēts piemērot laika posmā, kas tiek ņemts vērā apstrīdētajā lēmumā. Līdz ar to apstāklim, ka šī lēmuma priekšmets ir valsts atbalsts, kurš tiek piešķirts laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam, nav nozīmes, lai pierādītu, ka Padome ir atļāvusi no lauksaimniecības pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam ietvertās shēmas atšķirīgu shēmu. Katrā ziņā iepriekš minētā 2006. gada 22. jūnija sprieduma lietā Padome/Komisija 36. punktā Tiesai jau ir bijusi iespēja uzskatīt, ka apstāklis, ka šādai Padomes apstiprinātai atbalsta shēmai ir atšķirīga piemērošana joma laikā salīdzinājumā ar to shēmu, kuru Komisija ir atzinusi par nesaderīgu, ne vienmēr noteikti norāda uz konstatējumu, ka Padomes lēmums ir pretrunā Komisijas lēmumam.

54.

Tāpat nav nozīmes apgalvojumam, ka valsts atbalsta shēma – apstrīdētā lēmuma priekšmets – ir paredzēta citiem saņēmējiem, nevis tiem, kas ir iesnieguši pieprasījumu saskaņā ar Polijas 2004. gadā paziņoto shēmu. Faktiski, neesot argumentiem, kas pierādītu, ka valsts atbalsta piešķiršana šo shēmu ietvaros notiek pēc atšķirīgiem subjektīviem kritērijiem, tikai apstāklis, ka praksē šo atbalstu var saņemt citi subjekti, nevis tie, kas to jau ir saņēmuši, vai arī subjekti, kas sākotnēji nebija potenciālie šī atbalsta saņēmēji, bet kļuva par tiem vēlāk, mainoties to faktiskajai vai tiesiskajai situācijai, ir jāuzskata par parastām valsts atbalsta shēmas piemērošanas laikā sekām. Tāpat notiek gadījumā, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir tieši paredzēts, ka subjekts, kas jau ir saņēmis valsts atbalstu, nevar atkārtoti iesniegt pieprasījumu valsts atbalstam, kurš tiek piešķirts tās pašas shēmas ietvaros ( 30 ).

55.

Saistībā ar apgalvojumu, ka valsts atbalsts, kas ir apstiprināts ar apstrīdēto lēmumu, tiek piešķirts, pamatojoties uz jaunu valsts tiesisko regulējumu, ir jānorāda, ka atbilstoši manis veiktajiem pētījumiem Ministru Padomes 2010. gada 6. janvāra noteikumos, uz kuriem Polijas valdība atsaucas tikai savos apsvērumos, ir precizētas tikai dažas Ministru Padomes 2009. gada 22. janvāra noteikumu normas par dažiem Lauksaimniecības reformu un modernizācijas aģentūras pienākumiem gadījumā, kad attiecīgais atbalsts nevar tikt piešķirts, jo zemes pārdevuma līgums ir noslēgts starp subjektiem, kuri ir savstarpēji saistīti ar radniecības vai mantojuma saitēm. Turklāt šajos noteikumos ir atsauce uz lauksaimniecības ministra 2007. gada 19. jūnija noteikumiem kā atbilstošajām tiesību normām, kuras reglamentē valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē ( 31 ). Tātad, kaut arī ar dokumentu, kuru piemin Polijas valdība, 2010. gadā faktiski tika grozīti valsts atbalsta lauksaimniecības zemes iegādei piešķiršanas veidi, tas acīmredzami ir maznozīmīgs grozījums, kas neatspēko Komisijas argumentu, ka šo valsts atbalstu tiek turpināts piešķirt, pamatojoties uz tiesību normām, kuras būtībā nav mainījušās salīdzinājumā ar tām, kas bija spēkā 2009. gada 31. decembrī.

56.

Arguments, kas ir pamatots ar konstatējumu, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz apstākļiem, kuri nav pastāvējuši lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam pieņemšanas brīdī, ciktāl ar to tiek veikta atsauce uz elementiem, pamatojoties uz kuriem Komisija un Padome ir veikušas savu vērtējumu, man šķiet acīmredzami nenozīmīgs, lai pierādītu, ka Komisija un Padome ir darījušas zināmu savu nostāju par atšķirīgām shēmām.

57.

Beidzot, saistībā ar argumentu, ka kopš 2010. gada 1. janvāra valsts atbalsta shēma lauksaimniecības zemes iegādei, kura tiek piemērota Polijā, esot “jauns atbalsts”, jo minētā dalībvalsts līdz 2009. gada 31. decembrim nav ieviesusi atbilstošus pasākumus, kas ir ierosināti lauksaimniecības pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam, ir jānorāda, ka šāda kvalificēšana, pirmkārt, neietekmē shēmu kā tādu un, otrkārt, kā ir paskaidrots šo secinājumu 50. punktā, ar to vien nepietiek, lai tiktu apstiprināta Padomes kompetence pieņemt apstrīdēto lēmumu, it īpaši tādā gadījumā kā šajā lietā, kad no visa līdz šim minētā izriet, ka Padome un Komisija ir formulējušas savu nostāju par būtībā identiskiem pasākumiem.

58.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ar Padomes un Polijas valdības izvirzītajiem argumentiem nevar tikt atspēkots, ka šajā dalībvalstī spēkā esošā valsts atbalsta shēma lauksaimniecības zemes iegādei, par ko ir priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kas ir paredzēts lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā, un ar apstrīdēto lēmumu atļautā shēma, kā tas izriet pēc lietas materiālu pārbaudes, būtībā sakrīt.

59.

Tātad vēl ir jāpārbauda, vai Komisija ir formulējusi galīgo nostāju par minētās shēmas saderību ar kopējo tirgu, kas varētu izslēgt Padomes kompetenci saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.

60.

Komisija uzskata, ka lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punkts kopā ar dalībvalstu piekrišanu šajā punktā ierosinātajiem atbilstošajiem pasākumiem radot līdzvērtīgas sekas virknei individuālu lēmumu, kuros visas valsts atbalsta shēmas lauksaimniecības zemes iegādei, kuras neatbilst minētām pamatnostādnēm, pēc 2009. gada 31. decembra tiek atzītas par nesaderīgām ar kopējo tirgu. Apstāklis, ka runa nav par individuāliem lēmumiem, nemainot faktu, ka Komisija tomēr esot definējusi savu nostāju par šo shēmu saderību, īstenojot savu rīcības brīvību ar pamatnostādnēm, nevis katrā atsevišķā gadījumā. Šajā lietā lēmumā, kas ir piemērojams Polijā pastāvošajām valsts atbalsta shēmām lauksaimniecības zemes iegādei, ir paredzēts Polijas pienākums atcelt šīs shēmas no 2009. gada 31. decembra un tās neieviest pēc šī datuma līdz pat 2013. gada 31. decembrim. Tātad, kā uzskata Komisija, saskaņā ar principiem, kurus Tiesa ir noteikusi iepriekš minētajos 2004. gada 29. jūnija spriedumā lietā Komisija/Padome un 2006. gada 22. jūnija spriedumā lietā Komisija/Padome (skat. šo secinājumu 29. un 30. punktu), Padomei nebija kompetences pieņemt lēmumu, ar kuru Polijai vēlreiz tiek atļauts piešķirt šādu valsts atbalstu.

61.

Padome, kuru atbalsta Polijas valdība, iebilst, ka atšķirībā no tikko minētajām lietām, šajā lietā Komisija neesot pieņēmusi nekādu lēmumu par ar apstrīdēto lēmumu atļauto valsts atbalsta pasākumu nesaderību [ar kopējo tirgu]. Turklāt iepriekš minētajā 1996. gada 29. februāra spriedumā lietā Komisija/Padome (skat. šo secinājumu 27. punktu) Tiesa esot paskaidrojusi, ka ar vienkāršu Komisijas viedokli par valsts atbalsta saderību [ar kopējo tirgu] nepietiek, lai tiktu izslēgta EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētā Padomes kompetence. Padome uzskata, ka Komisija neesot formulējusi nekādu nostāju lēmuma vai vienkārša viedokļa formā par valsts atbalsta shēmas lauksaimniecības zemes iegādei, kura tiek piemērota Polijā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, saderību [ar kopējo tirgu]. No lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punkta un pašu pamatnostādņu 29. punkta izrietot vienīgi tas, ka no 2010. gada 1. janvāra jebkurš atbalsts lauksaimniecības zemes iegādei ir jāuzskata par jaunu atbalstu, kura saderība [ar kopējo tirgu] ir jāvērtē saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu, ja tam nav piemērojams Regulā Nr. 1857/2006 paredzētais izņēmums.

62.

Savukārt es norādu, ka EKL 88. pantā, tāpat kā pašreizējā LESD 108. pantā, Komisijai ir piešķirta vispārēja kompetence lemt par valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu, gan pārbaudot esošās valsts atbalsta shēmas, gan atļaujot plānotus valsts atbalstus. Saskaņā ar šī panta 1. punktu, īstenojot šo kompetenci, Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm pastāvīgi pārskata visas pastāvošā atbalsta piešķiršanas shēmas.

63.

Šīs pārbaudes kārtība plaši ir definēta Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantā atbilstoši šādai secībai: ja Komisija uzskata, ka pastāvošā valsts atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar iekšējo tirgu, tā ierosina ieinteresētajai dalībvalstij pasākumus, kas ir vajadzīgi konstatēto problēmu novēršanai, ieskaitot, vajadzības gadījumā, atbalsta shēmas iespējamo atcelšanu, un gadījumā, ja dalībvalsts atsakās īstenot šos pasākumus, Komisija, ja tā joprojām uzskata, ka minētie pasākumi ir vajadzīgi, uzsāk oficiālās izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu.

64.

Tātad nepārtraukta pastāvošo valsts atbalsta shēmu pārbaude, kā arī visu plānu piešķirt vai mainīt atbalstu pārbaude, kas paredzēta EKL 88. panta 3. punktā, ietver divus posmus, no kuriem otrais ir tikai iespējamais. Tomēr, ja jaunu atbalstu gadījumā, izņemot gadījumu, kad ieinteresētā dalībvalsts atsauc paziņojumu, Komisijai, ja tai ir nopietnas šaubas par paziņotā valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu vai ja tā ir guvusi pārliecību par atbalsta nesaderību, ir jāuzsāk oficiālās izmeklēšanas procedūra, tad pastāvoša atbalsta gadījumā šo procedūru uzsāk vien tad un tiktāl, ciktāl ieinteresētā dalībvalsts atsakās īstenot ieteiktos pasākumus. Faktiski ieinteresētās dalībvalsts piekrišana saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu rada tai pienākumu īstenot minētos pasākumus [un] Komisijai nav vajadzības attiecībā uz šo dalībvalsti pieņemt saistošu lēmumu. Tātad pastāvoša atbalsta pārbaudes ietvaros oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas mērķis būtībā ir padarīt nesaderības konstatējumu, pamatojoties uz kuru Komisija ir ieteikusi atbilstošus pasākumus, par saistošu, jo pašam par sevi, bez ieinteresētās dalībvalsts piekrišanas, tam nav saistoša spēka ( 32 ).

65.

Tā kā šajā lietā Polija piekrita priekšlikumam par atbilstošiem pasākumiem, kas ir formulēts lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā, Komisijai nebija vajadzības uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Tomēr netiek apstrīdēts, ka Polijas iestādes neuzsāka šo īstenošanu un tā vietā vērsās Padomē, lai saņemtu lēmumu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu. Šādos apstākļos tātad ir jānoskaidro, kādas sekas iestājas gadījumā, ja dalībvalstis pārkāpj Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktā paredzēto pienākumu īstenot pasākumus, kurus ir ieteikusi Komisija un kurām šīs dalībvalstis ir piekritušas. Konkrētāk, ir jānoskaidro, vai, kā to apgalvo Padome un Polijas valdība, šādos apstākļos Komisijai tomēr bija pienākums uzsākt oficiālās izmeklēšanas procedūru. Apstiprinošas atbildes gadījumā Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktā paredzētā pienākuma pārkāpums būtu pielīdzināms nepiekrišanai ieteiktajiem pasākumiem un Komisijas nostāja nevarētu tikt uzskatīta par galīgu. Tātad priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem, kuram dalībvalsts vispirms ir piekritusi, bet kuru tā nav izpildījusi, sekas neatšķirtos no tāda lēmuma sekām, ar kuru tiek uzsākta oficiālās izmeklēšanas procedūra par valsts atbalsta projektu, kas prima facie tiek uzskatīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, un, pēc Tiesas uzskatiem, ar tādu lēmumu vien nepietiktu, lai tiktu izslēgta Padomes EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētā kompetence ( 33 ). Turpretī noliedzošas atbildes gadījumā priekšlikumam par atbilstošiem pasākumiem, kuram dalībvalsts ir piekritusi, būtu tādas pašas vai līdzīgas sekas kā lēmumam par nesaderību, kas pieņemts, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punkta pirmo daļu ( 34 ), un tātad šajā gadījumā būtu piemērojama šo secinājumu 29. un 30. punktā minētā judikatūra.

66.

Regulas Nr. 659/1999 19. panta tekstā nav sniegtas norādes, kas ļautu secināt par labu vienam vai otram risinājumam. Konkrētāk, šī panta 2. punkts, daļā, kur tajā ir vispārīga atsauce uz gadījumiem, kad dalībvalsts “nepiekrīt ierosinātajiem pasākumiem”, neizslēdz a priori tā piemērojamību arī gadījumā, ja nepiekrišana tiek paziņota pēc tam, kad dalībvalsts sākotnēji ir piekritusi šiem pasākumiem. Tomēr šī panta sadalījums divos atsevišķos punktos, katrā no kuriem regulēts viens konkrēts gadījums (piekrišana priekšlikumam 1. punktā un tā noraidīšana 2. punktā), sniedz sistēmisku argumentu, kas atbalsta tēzi, ka oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana ir vajadzīga tikai gadījumā, ja domstarpības starp dalībvalsti un Komisiju par pasākumiem, kuri ir jāīsteno, pastāv jau sākotnēji. Papildu elementus šīs tēzes atbalstam var atrast Tiesas judikatūrā. Spriedumā lietā IJssel-Vliet ( 35 ) Tiesa, atsaucoties uz agrāku spriedumu lietā CIRFS u.c./Komisija ( 36 ), atzina, ka Nīderlandei ir saistoši noteikumi par atbalsta piešķiršanu zivsaimniecības jomā, kas ietverti vadlīnijās, kuras Komisija pieņēmusi, pamatojoties uz EK līguma 93. panta 1. punktu, kuras izstrādātas sadarbībā ar minēto dalībvalsti un kurām šī dalībvalsts ir skaidri piekritusi. Lai nonāktu pie tāda secinājuma, Tiesa īpaši uzsvēra “sadarbību”, kas tika nodibināta starp Komisiju un Nīderlandes valdību un kas paredzēja pienākumus, no kuriem ne viena, ne otra puse nevar vienpusēji atkāpties ( 37 ).

67.

Pamatojoties uz šo judikatūru, es uzskatu, ka tieši īpaša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm, kas ir iecerēta un pat noteikta ar šo līgumu, ir visas pastāvošā atbalsta shēmu uzraudzības un pārskatīšanas sistēmas interpretācijas atslēga. Tieši šajā kontekstā vispirms Tiesa un pēc tam likumdevējs šajā sistēmā obligātu saistošu spēku ir atzinuši tiesību aktam, ar kuru ir materializēta minētā sadarbība. Un tajā pašā kontekstā, manuprāt, Komisija ir tiesīga celt prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pret dalībvalsti, kas nepilda brīvprātīgi uzņemto pienākumu īstenot tai ieteiktos pasākumus ( 38 ). Faktiski apgalvojums, ka vienīgais līdzeklis, kas līdzīgā gadījumā ir Komisijas rīcībā, ir EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšana, kura turklāt ļautu attiecīgajai dalībvalstij, neņemot vērā iepriekš uzņemto saistību, turpināt sniegt valsts atbalstu, pamatojoties uz pastāvošo shēmu visā procedūras laikā, nav savienojams ar priekšlikumā par atbilstošiem pasākumiem, kuram dalībvalsts, kurai tas ir adresēts, ir piekritusi, atzītajām sekām.

68.

Taču ir jāatgādina, ka Komisija priekšlikumu par atbilstošiem pasākumiem izdod pēc attiecīgās shēmas pārbaudes beigām un Regulas Nr. 659/1999 18. panta izpratnē tas nozīmē, ka pirms tam ir konstatēta šīs shēmas, kura tiek piemērota ieinteresētajā dalībvalstī, nesaderība ar kopējo tirgu. Ja ar šiem pasākumiem ir paredzēts mainīt dažus minētās shēmas aspektus, tās ir korekcijas, kuras Komisija uzskata par nepieciešamām, lai varētu atļaut dalībvalstij turpināt sniegt valsts atbalstu, pamatojoties uz esošo shēmu. No tā izriet, ka, ja pēc piekrišanas par atbilstošiem pasākumiem Komisija izbeidz aplūkojamo procedūru, tā ir formāli formulējusi nostāju par attiecīgo shēmu. Tāda nostājas formulēšana, ja ieinteresētā dalībvalsts īsteno ieteiktos pasākumus, nozīmē minētās shēmas saderību [ar kopējo tirgu] un, ja minētā valsts šo īstenošanu tomēr neveic, tās nesaderību [ar kopējo tirgu] ( 39 ).

69.

Tāpēc, pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka, ja dalībvalsts uzņemas pienākumu īstenot atbilstošos pasākumus, kurus iesaka Komisija, šīs iestādes nostājas formulēšana par attiecīgās valsts atbalsta shēmas saderību iegūst galīgu raksturu un šī pienākuma neizpildes gadījumā minētā shēma ir jāatzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu ( 40 ).

70.

Apgalvojums, ka priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kuram ieinteresētā dalībvalsts ir piekritusi, ir Komisijas galīgās nostājas formulējums par attiecīgās valsts atbalsta shēmas saderību, rada arī delikātu jautājumu par tā apstrīdamību saskaņā ar EKL 230. pantu (tagad – LESD 263. pants). Kaut arī šķiet, ka subjektu, kuriem šāds nostājas formulējums ir kaitējis, tiesības lūgt un panākt tās atcelšanu loģiski izriet no šī tiesību akta rakstura, kas rada juridiski saistošas sekas, tomēr nevar tikt neņemts vērā, ka šīs sekas rodas trešās personas darbības (dalībvalsts piekrišanas) rezultātā, kuru Komisija nekādi nevar ietekmēt, bet vienīgais tiesību akts, kuru tieši pieņem Komisija (priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem), ir ieteikums, kam vienam pašam nav saistoša spēka ( 41 ).

71.

Šajā saistībā es uzskatu, ka Regulas Nr. 659/1999 18. un 19. pantā paredzētā procedūra ir jāaplūko tās kopumā un it īpaši līgumā iecerētās sadarbības starp Komisiju un dalībvalsti kontekstā, uz kuru, kā minēju iepriekš, ir balstīta visa pastāvošo atbalsta shēmu pārbaudes procedūra. Saskaņā ar šo procedūru priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kuru Komisija ir adresējusi ieinteresētajai dalībvalstij, dalībvalstij nav saistošs, tā var tam brīvi piekrist, uzņemoties saistības īstenot šos pasākumus, vai no tā atteikties, iesaistoties EKL 88. panta 2. punktā paredzētajā procedūrā. Tomēr Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punkta izpratnē dalībvalsts piekrišanai ir divpusējs raksturs, proti, tā nerada sekas, ja tā nav paziņota Komisijai un ja Komisija minēto piekrišanu nav formāli dokumentējusi un par to informējusi dalībvalsti ( 42 ). Tātad galu galā priekšlikuma par atbilstošiem pasākumiem saistošais spēks rodas no Komisijas akta ( 43 ). Citiem vārdiem, pēc tam, kad ieinteresētā dalībvalsts piekritusi priekšlikumam par atbilstošiem pasākumiem, Komisija dokumentē šo piekrišanu un izdara attiecīgu paziņojumu dalībvalstij, ka šis priekšlikums pārstāj būt tikai ieteikums, proti, tiesību akts, kuram pēc būtības nav saistoša spēka ( 44 ) un kurš tātad nevar tikt apstrīdēts ( 45 ), un ka tas sāk radīt tādas pašas sekas kā lēmums ( 46 ). Tātad subjektiem, kuriem ir radies kaitējums no minētā tiesību akta (valsts atbalsta saņēmēji, to konkurenti, teritoriālās iestādes, kuras sniegušas atbalstu, utt.), ir jāsniedz iespēja celt prasību tiesā pie tādiem nosacījumiem, kādi ir paredzēti EKL 230. panta ceturtajā daļā. Šķiet, ka šādā nozīmē Tiesa ir spriedusi iepriekš minētajā 2002. gada 18. jūnija spriedumā lietā Vācija/Komisija ( 47 ), toties Vispārējā tiesa nesen skaidri ir apstiprinājusi iespēju apstrīdēt atbilstīgu [atbilstošu] pasākumu priekšlikumu, kuram dalībvalsts ir piekritusi ( 48 ).

72.

Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es piekrītu Komisijas tēzei, ka priekšlikums par atbilstošiem pasākumiem, kuram tā adresāte dalībvalsts ir piekritusi, ir Komisijas galīgās nostājas formulējums par attiecīgās valsts atbalsta shēmas saderību [ar kopējo tirgu], kas rada lēmuma sekām līdzīgas obligātas tiesiskās sekas. Tātad ar šo tiesību aktu, pamatojoties uz šo secinājumu 29. un 30. punktā minēto Tiesas judikatūru, var netikt pieļauts, ka tiek pieņemts tam pretrunā esošs lēmums saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.

73.

Šajā posmā ir jādefinē, pirmkārt, Komisijas lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā ietvertajā priekšlikumā par atbilstošiem pasākumiem formulētās nostājas par atbalsta lauksaimniecības zemes iegādei saderību apjoms un, otrkārt, pienākumu, kurus Polija ir uzņēmusies, piekrītot šim priekšlikumam, apjoms. Iespējamais konstatējums, ka Padomei nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, faktiski ir atkarīgs no šīs dubultās pārbaudes iznākuma.

74.

Lauksaimniecības pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam ir paredzēti kritēriji, kurus Komisija paredz ievērot, izvērtējot valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē laikposmā no 2007. gada 31. decembra līdz 2013. gada 31. decembrim. Saistībā ar atbalstu ieguldījumiem lauku saimniecībās minēto pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēts, ka tie tiek atzīti par saderīgiem ar iekšējo tirgu, ja tie atbilst visiem Regulas Nr. 1857/2006 4. panta nosacījumiem, [bet] šī 4. panta 8. punktā ir paredzēts, ka “tādas zemes iegādei, kas nav apbūvei paredzēta zeme, var piešķirt atbalstu par izmaksām, kas nepārsniedz 10 % no ieguldījuma attaisnotajiem izdevumiem”. Līdz ar to Komisija pareizi apgalvo, ka lauksaimniecības pamatnostādnēs 2007.–2013. gadam ietvertā nostāja ir tāda, ka atbalsts ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādē principā nav saderīgs [ar tirgu], ja tas neatbilst Regulas Nr. 1857/2006 4. panta 8. punktam. Tomēr jaunu atbalsta shēmu un jauna individuāla atbalsta gadījumā tāds nostājas formulējums vien nevar tikt uzskatīts par galīgu, jo Komisijai saskaņā ar minēto pamatnostādņu 183. punktu ir jākonstatē un jāatzīst šī atbalsta nesaderība, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto kontroles procedūru. Tāpēc nebūtu korekti apgalvot, ka ar minētajām pamatnostādnēm, kā, šķiet, to dara Komisija Tiesai iesniegtajos apsvērumos, “ir atzīts”, ka no 2007. gada 31. decembra līdz 2013. gada 31. decembrim ar kopējo tirgu nav saderīgi visi atbalsti ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādē, kuri neatbilst šīm pamatnostādnēm. No šī viedokļa ir jāpiekrīt Padomes argumentiem, saskaņā ar kuriem, atbalstot šādu tēzi, Komisijai tiktu atzītas likumdošanas tiesības, atkāpjoties no EKL 88. pantā paredzētajām procedūrām.

75.

Saistībā ar atbalsta shēmām lauksaimniecības zemes iegādei, kuras pastāv lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam pieņemšanas brīdī, minēto pamatnostādņu 196. punktā dalībvalstīm ir ieteikts tās pielāgot šīm pamatnostādnēm līdz 2009. gada 31. decembrim. Šī ieteikuma pamatojums ir pamatnostādņu 29. punktā ietvertais nostājas formulējums, saskaņā ar kuru šāds atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas neatbilst Regulas Nr. 1857/2006 4. panta 8. punkta nosacījumiem. Šajā lietā nav strīda par to, ka Polija ir paziņojusi Komisijai savu piekrišanu īstenot ieteiktos atbilstošos pasākumus; šo piekrišanu Komisija ir publicējusi Regulas Nr. 659/1999 26. panta 1. punktā paredzētajā formā šādi:

“Saskaņā ar 196. punktu [lauksaimniecības] pamatnostādnēs [2007.–2013. gadam] dalībvalstīm ir jāizdara grozījumi spēkā esošajās atbalsta shēmās, lai vēlākais līdz 2007. gada 31. decembrim panāktu atbilstību pamatnostādnēm; izņēmums ir spēkā esošās shēmas par atbalstu ieguldījumiem [..] lauku saimniecību zemes iegādei, jo šādu shēmu atbilstība pamatnostādnēm, izdarot attiecīgus grozījumus, jāpanāk līdz 2009. gada 31. decembrim.

Pamatnostādņu 197. punktā dalībvalstis tiek aicinātas vēlākais līdz 2007. gada 28. februārim rakstiski apstiprināt, ka tām ir pieņemami ierosinātie vajadzīgie pasākumi.

Komisija 2007. gada 29. janvāra vēstulē atgādināja dalībvalstīm par nepieciešamību apstiprināt iepriekš minētos vajadzīgos pasākumus.

Savu piekrišanu attiecībā uz ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem nepārprotami un bez nosacījumiem rakstiski ir paudušas šādas dalībvalstis: [..]

Polija, 2007. gada 26. februāris [..].

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu Komisija ņem vērā šajā sarakstā uzskaitīto dalībvalstu izteikto nepārprotamo un beznosacījumu piekrišanu attiecībā uz Komisijas ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem.”

76.

Pretēji tam, ko uzskata Padome, tādējādi arī pienākuma, kuru Polija uzņēmusies, saturs un apjoms skaidri atklājas, lasot lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktu kopā ar šo pamatnostādņu 29. punktu un Regulas Nr. 1857/2006 4. panta 8. punktu: minētajai dalībvalstij ir jāgroza savas esošā atbalsta shēmas ieguldījumiem lauksaimniecības zemes iegādē, novēršot iespēju subsidēt lauksaimniecības zemes iegādi virs Regulas Nr. 1857/2006 4. panta 8. punktā paredzētās maksimālās robežas.

77.

Saglabājot spēkā šīs shēmas un neizdarot to grozījumus, Polija ir pārkāpusi šo pienākumu.

78.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, atļaujot atbalsta pasākumus, kuri būtībā sakrīt ar tiem, kurus Polija bija piekritusi atcelt, Padome ir ne tikai faktiski atbrīvojusi šo dalībvalsti no pienākuma, kuru tā bija uzņēmusies attiecībā pret Komisiju, tādā veidā leģitimējot vienošanās, kas ir noslēgta, piemērojot EKL 88. panta 1. punktu, pārkāpumu, bet arī pieņēmusi lēmumu, kas ir klaji pretrunā lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā Komisijas formulētajai galīgajai nostājai par minēto pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

79.

Šādos apstākļos es iesaku Tiesai apmierināt pirmā prasības pamata otro iebildumu un, piemērojot šo secinājumu 29. un 30. punktā minēto judikatūru, nospriest, ka Padomei nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu. Tātad, manuprāt, Komisijas prasība ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ. Tālāk – gadījumam, ja Tiesa neatbalstītu manis ieteikto risinājumu, – izskatīšu pārējos Komisijas izvirzītos prasības pamatus.

80.

Ar otro prasības pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka, atļaujot atbalsta pasākumus, kuri lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punktā ir atzīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, Padome esot izmantojusi kompetenci, kas tai ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu ir piešķirta citiem līgumā neparedzētiem mērķiem. Faktiski ar šo tiesību normu Padome esot pilnvarota ārkārtas apstākļos atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu valsts atbalstu, kuru Komisija nevarētu atļaut, bet neesot piešķirtas pilnvaras šai iestādei neitralizēt tādu Komisijas vērtējumu par atbalsta saderību [ar kopējo tirgu], kas ir ietverts tiesību aktā ar saistošu spēku.

81.

Šajā sakarā tikai norādīšu, ka aplūkojamais prasības pamats ir pamatots ar to pašu premisu, uz kuru ir balstīts pirmais prasības pamats, proti, ka lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam 196. punkts kopā ar Polijas piekrišanu tajā formulētajiem atbilstošajiem pasākumiem ir galīgs un saistošs Komisijas nostājas formulējums par to pasākumu saderību ar kopējo tirgu, kuri būtībā ir identiski pasākumiem, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets. Tādēļ, ja atbilstoši manam ierosinājumam Tiesa uzskatīs, ka šī premisa ir pareiza, pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu iekļausies pirmajā pamatā par Padomes kompetences neesamību, turpretī pretējā gadījumā tas būtu atzīstams par nepamatotu ar tādu pašu pamatojumu, ar kādu tiks noraidīts pirmais prasības pamats.

82.

Ar trešo prasības pamatu Komisija norāda, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome ir atbrīvojusi Poliju no sadarbības pienākuma, kas to saista EKL 88. panta 1. punktā paredzētās pastāvošo valsts atbalsta shēmu pastāvīgās pārbaudes ietvaros, un no pienākuma, kuru Polija ir uzņēmusies, piekrītot Komisijas ieteiktajiem atbilstošajiem pasākumiem. Tādējādi Padome esot pārkāpusi ar līgumu nodibināto institucionālo līdzsvaru, iejaucoties Komisijai ar līgumu piešķirtajā kompetencē. Savukārt Padome uzskata šo pamatu par nepamatotu un apsūdz Komisiju lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumā, jo tā neesot iebildusi pret apgalvoto Padomes kompetences neesamību “Lauksaimniecības un zivsaimniecības” Padomes sanāksmju laikā, kad tika apspriests Polijas lūgums, un 2009. gada 15. maija vēstulē esot ieteikusi pēdējai vērsties Padomē saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.

83.

Nešķiet, ka aplūkojamais pamats ir atkarīgs no pirmā prasības pamata tikai tiktāl, ciktāl Komisijas argumenti tiek interpretēti tādā nozīmē, ka Padomei tiek pārmests lojālas sadarbības principa pārkāpums, jo tā šīs lietas faktiskajos apstākļos nav atturējusies pieņemt tiesību aktu, kas iekļaujas tai ar līgumu piešķirtajā kompetencē. Šobrīd prima facie es neuzskatu, ka lojālas sadarbības starp iestādēm pienākums ( 49 ) vai institucionālā līdzsvara princips, pamatojoties uz kuriem būtu jānotiek starpiestāžu dialogam Savienības lēmumu pieņemšanas sistēmas ietvaros, varētu likt iestādei neīstenot – nepārkāpjot robežas – pašai savu kompetenci, kurai ir ārkārtas raksturs un ar kuru tiek veikta atkāpe no tiesību normām, kas regulē attiecīgo jomu, lai ļautu iestādei, kurai ir atzīta vispārēja kompetence šajā jomā, to īstenot. Ja šajā lietā tiktu uzskatīts pretēji, tas būtībā nozīmētu noteikt jaunas robežas Padomes kompetencei, kas ir paredzēta EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā, salīdzinot ar tām, kas ir paredzētas Līgumā un kuras Tiesa ir precizējusi savā judikatūrā.

84.

Toties es piekrītu Komisijai, ka tās ieteikums Polijai iesniegt lūgumu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu, kā arī tās amatpersonu rīcība Padomes sanāksmju laikā neveido lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu un katrā ziņā Padome nevar atsaukties uz tiem kā uz elementiem, kas pamatotu šī pienākuma pārkāpumu, ko tai pārmet Komisija.

85.

Ceturtajā prasības pamatā Komisija būtībā izvirza divus iebildumus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo apstākļiem, uz kuriem ir atsauce atļauto atbalsta pasākumu pamatojumā, nav ārkārtas rakstura. Otrkārt, tā uzskata, ka šie pasākumi, it īpaši ņemot vērā piešķirtās atļaujas ilgumu, neesot samērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem.

86.

Vispirms ir jānorāda, kā to ir uzsvērusi pati Komisija, atsaucoties uz iepriekš minēto 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā Komisija/Padome, ka, piemērojot EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu, Padomei ir plaša rīcības brīvība, kas pamato pārbaudi Tiesā tikai par to, “vai Kopienu likumdevējs nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vai nepareizi izmantojis pilnvaras un vai nav acīmredzami pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas” ( 50 ). It īpaši attiecībā uz Tiesas kontroli saistībā ar samērīguma principu, ņemot vērā minētās kompetences izņēmuma un atkāpi ietverošo raksturu, kā arī to, ka Savienības iestādēm ir atzīta plaša rīcības brīvība lauksaimniecības politikas ietvaros ( 51 ), it īpaši tad, kad tām ir jāveic ekonomiskas, politiskas un sociālas dabas novērtējumi un jālīdzsvaro dažādi Līgumā šai politikai izvirzītie mērķi, es uzskatu, ka Tiesas kontrolei – kā tas turklāt izriet no jau iepriekš minētā 1996. gada 29. februāra lēmuma lietā Komisija/Padome ( 52 ) – ir jābūt ierobežotai tikai līdz apstiprinātā pasākuma acīmredzami nesamērīgā rakstura pārbaudei salīdzinājumā ar mērķi, kuru Padome vēlas sasniegt.

87.

Saistībā ar “ārkārtas apstākļu” jēdzienu aplūkojamās tiesību normas izpratnē es uzskatu, ka Komisija iesaka pareizu interpretāciju, saskaņā ar kuru strukturāla, nevis vienkārši pārejoša problēma pēc savas būtības nevar, vismaz izolēti, ietvert šādu apstākli. Izmantojot terminoloģiju, kuru ģenerāladvokāts Kosma [Cosmas] ir lietojis savos secinājumos iepriekš minētajā lietā C‑122/94, ārkārtas apstākļu jēdziens “nozīmē ideju par neparasto un neparedzēto vai vismaz nepastāvīgo, kas nenotiek sistēmiski un noteikti ir ārpus normas”.

88.

Ar šo iebildumu Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā kā ārkārtas apstākļi kļūdaini esot norādītas dažas strukturālas problēmas Polijas lauksaimniecības nozarē. Šajā saistībā vispirms ir jāpiekrīt Komisijai, ka elementi, uz kuriem Padome atsaucas apstrīdētā lēmuma preambulas otrajā apsvērumā, proti, “Polijas lauku saimniecību nelabvēlīg[a] platības struktūr[a]”, “mazie tiešie maksājumi, ko Polija saņem saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās aktā paredzēto pakāpeniskas ieviešanas mehānismu,” un “zemi lauksaimniecības ienākumi” ( 53 ), paši par sevi nav ārkārtas apstākļi EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē. Faktiski, pirmkārt, tie ir elementi, kas tikai apraksta Polijas lauksaimniecības ekonomikas struktūru (nelielas lauku saimniecības, zems ienākumu līmenis), un, otrkārt, tie attiecas uz tiešā atbalsta instrumentu, kuri ir ietverti dokumentos, kas tika pieņemti ieinteresētās dalībvalsts pievienošanās Savienībai brīdī, piemērošanu ( 54 ). Šo elementu nepārejošā būtība nozīmē, ka tiem trūkst vajadzīgā ārkārtas rakstura ( 55 ). Turpretī es neesmu pārliecināts, vai tas pats var tikt secināts par pēdējo no elementiem, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma preambulas otrajā apsvērumā, proti, ka “lauksaimniekiem veicamo maksājumu vērtība[s] samazinājums notika euro maiņas kursa krituma par 10 % dēļ”, kas tādējādi 2008. gadā vēl vairāk esot samazinājis Polijas lauksaimnieku ienākumus. Komisijas apgalvojums, ka valsts valūtu maiņas kursu attiecībā pret euro svārstības ir normāla parādība, kas skar visas dalībvalstis, kuras vēl nav ieviesušas euro, man šķiet pats par sevi nepietiekošs, lai netiktu pieļauts, ka šādas svārstības līdzās citiem faktoriem varētu veicināt ārkārtīgi nelabvēlīgas situācijas rašanos kādā noteiktā nozarē ( 56 ). Turklāt apstāklis, ka kāda noteikta situācija varētu vienlaicīgi skart vairākas dalībvalstis vai, iespējams, attiekties uz vairākām ekonomikas nozarēm, katrā ziņā neizslēdz, ka tas varētu būt būtisks apstāklis EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas piemērošanas nolūkā ( 57 ). Tāpat, manuprāt, a priori nevar tikt izslēgts apstrīdētā lēmuma preambulas sestajā apsvērumā minētā elementa, proti, bezdarba pieauguma laukos 2009. gadā, ārkārtas raksturs, it īpaši ņemot vērā, kā to ir norādījusi pati Komisija, ka iepriekšējā laikposmā (2003.–2007. gads) tika reģistrēta pretēja rakstura tendence. Turklāt, kā to uzsver Padome, no prasības pieteikumam pievienotajiem statistikas datiem izriet, ka īpaši būtisks bezdarba līmeņa pieaugums laukos (24,6 %) ir reģistrēts laikā no 2008. gada trešā ceturkšņa līdz 2009. gada trešajam ceturksnim. Šajā saistībā man nešķiet izšķiroši ne konstatējums, ka bezdarba līmenis laukos Polijā nešķiet īpaši augsts, salīdzinot ar vidējo līmeni Savienībā, ne apgalvojums, ka tā ir strukturāla rakstura parādība.

89.

Grūtāk ir novērtēt apstrīdētā lēmuma preambulas septītajā apsvērumā norādītā faktora, proti, ievērojamas un nepārtrauktas lauksaimniecības zemes cenu celšanās Polijā kopš 2007. gada, nozīmi. Faktiski, kaut arī Komisijas iesniegtie skaitļi parāda lauksaimniecības zemes cenu stabilu augšupejošu tendenci kopš 2003. gada, šī parādība tomēr ir īpaši izteikta, sākot no Padomes norādītā laikposma (2007. gads), lai arī nesasniedzot līmeni, kas varētu tikt kvalificēts kā ārkārtas. Komisijas apgalvojums, ka tāds pieaugums ir atkarīgs no strukturāla faktora, kurš ietver ierobežotu lauksaimniecības zemes pieejamību un tātad piedāvājumu, kas neapmierina pieprasījumu, man nešķiet noteicošs, ja patiešām tiek pierādīts, ka cenu pieauguma tendence kopš 2007. gada ir pastiprinājusies.

90.

Otrkārt, aplūkojamajā iebildumā Komisija apgalvo, ka Padome kā ārkārtas apstākli kļūdaini esot norādījusi “tirgus apstākļu attīstību”. Šajā saistībā jānorāda, ka it īpaši attiecībā uz “lauksaimniecības izejvielu cen[u]”pieaugumu ( 58 )2009. gada laikā, kas ir minēts apstrīdēta lēmuma preambulas ceturtajā apsvērumā, Komisija būtībā tikai piemin, ka minēto izejvielu cenas ir cēlušās visās dalībvalstīs. Tomēr, kā esmu to uzsvēris jau iepriekš, ar šo konstatējumu vien nepietiek, lai, ņemot vērā īpašās sekas, ko kāds konkrēts apstāklis varēja radīt konkrētā dalībvalstī, netiktu pieļauts tā ārkārtas raksturs. Saistībā ar apstākļiem, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma preambulas trešajā un piektajā apsvērumā, proti, ekonomiskās krīzes izraisīto lejupslīdi un “plūd[us] 11 vojevodistēs (no kopumā 16 vojevodistēm)” ( 59 ), šķiet, ka pati Komisija apstiprina, ka teorētiski tie var būt ārkārtas apstākļi.

91.

Kaut arī līdz šim veiktā pārbaude liecina, ka dažiem apstrīdētajā lēmumā pieminētajiem faktoriem pašiem par sevi trūkst ārkārtas rakstura, manuprāt, ar to nepietiek, lai tiktu pierādīts, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā par tādu apstākļu esamību, kas pamato EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā Padomei piešķirto pilnvaru izmantošanu. Komisijas ierosinātā pieeja, saskaņā ar kuru katrs atsevišķais faktors esot jāizskata atsevišķi, man nešķiet pareiza. Faktiski no apstrīdētā lēmuma izriet, ka atsauce uz noteiktiem faktoriem, it īpaši uz tiem, kurus Komisija apraksta kā “strukturālus” Polijas lauksaimniecības ekonomikas elementus, ir nepieciešama, lai aprakstītu īpašo kontekstu, kurā iekļaujas atļautie pasākumi, un lai novērtētu ekonomiska un sociāla rakstura sekas, kuras ir izraisījusi [ekonomikas] lejupslīde, kas ir galvenais elements, kurš apstrīdētā lēmuma argumentācijā pamato šādu pasākumu noteikšanu. Savukārt no iepriekš minētā 1996. gada 29. februāra sprieduma lietā Komisija/Padome skaidri izriet, ka, īstenojot EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā paredzēto kompetenci, Padomei ir atļauts balstīties uz kādas noteiktas ekonomikas nozares strukturālo problēmu noturību vai saasināšanos, lai novērtētu nelabvēlīgās konjunktūras ietekmi uz šo nozari ( 60 ).

92.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es, ņemot vērā plašo Padomes rīcības brīvību šajā jomā, sliecos domāt, ka Komisija nav pierādījusi, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā par tādu apstākļu esamību, kuri pamato lēmuma pieņemšanu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.

93.

Komisija uzskata, ka Padomes apstiprinātie pasākumi nav piemēroti apstrīdētajā lēmumā minēto problēmu atrisināšanai. Pirmkārt, tā apgalvo, ka šie pasākumi neesot piemēroti, lai sasniegtu mērķi palielināt lauku saimniecību izmēru, kas gadu gaitā neesot uzrādījis nekādas būtiskas pārmaiņas, kaut arī līdzīgi pasākumi Polijā tiek īstenoti kopš 1996. gada. Pēc Komisijas uzskatiem, tas ir izskaidrojams ar apstākli, ka attiecīgais atbalsts esot nevis veicinājis zemes īpašumtiesību pārstrukturēšanu, bet vienīgi izraisījis lauksaimniecības zemes cenu pieaugumu. Šī paša iemesla dēļ Padomes apstiprinātie pasākumi esot arī pavisam nepiemēroti, lai labotu apstrīdētā lēmuma preambulas septītajā apsvērumā minēto situāciju, proti, ievērojamo un nepārtraukto šo cenu pieaugumu kopš 2007. gada. Turklāt Komisija apgalvo, ka ar šiem pasākumiem nevarot tikt sasniegts arī mērķis samazināt bezdarbu lauku apvidos, ciktāl tie ir paredzēti esošo lauku saimniecību nostiprināšanai. Visbeidzot, Komisija nesaskata, kā atļautais atbalsts varētu novērst cenu pieaugumu, un uzsver, ka, tā kā tas esot saistīts ar aizdevumu piešķiršanu, tas katrā ziņā nebūtu pieejams ģimenēm, kuru dzīves līmenis ir katastrofāli krities lauksaimniecības izejvielu cenu pieauguma dēļ.

94.

Manuprāt, Komisijas argumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka Padome acīmredzami ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, uzskatot, ka aplūkojamie pasākumi, kas ir paredzēti tieši tādēļ, lai veicinātu ieguldījumus lauksaimniecības zemes iegādē, ir acīmredzami nepiemēroti, lai sasniegtu mērķi nostiprināt esošo lauku saimniecību struktūru vai atvieglot bezdarbnieku pievēršanos saimniekošanai laukos (apstrīdētā lēmuma preambulas sestais apsvērums). Tāpat nešķiet pierādīts apgalvojums, ka minēto pasākumu dēļ ir radies nepārtraukts lauksaimniecības zemes cenu pieaugums.

95.

Otrkārt, Komisija norāda, ka, lai pārvarētu krīzes sekas, 2009. gadā tā ir pieņēmusi īpašu paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos ( 61 ) (turpmāk tekstā – “pagaidu shēma”), pamatojoties uz kuru – saskaņā ar dažiem vēlākiem grozījumiem ( 62 ) – tika atļauta dalībvalstu dažāda veida intervence lauku saimniecību atbalstam, tostarp – it īpaši – pagaidu atbalsts apmērā līdz EUR 15 000 līdz 2010. gada beigām. Komisija uzskata, ka, neņemot vērā šo atbalstu, kas īpaši ir paredzēts ar krīzi saistīto problēmu risināšanai, un, konkrētāk, nepārbaudot, vai ar minēto atbalstu varētu tikt novērstas šīs problēmas, Padome esot pārkāpusi samērīguma principu. Turklāt Komisija uzskata, ka Padomei esot bijis jāņem vērā citi atbalsta instrumenti, kurus Padome vai pati Komisija ir pieņēmusi apstrīdētajā lēmumā norādīto problēmu risināšanai un kuri Polijā varēja tikt izmantoti šajā nolūkā.

96.

Komisijas argumenti liek izvērtēt, vai un cik lietā mērā Padomei ir jāņem vērā Savienības līmenī jau veiktie pasākumi to situāciju risinājumam, kuras pieteikuma iesniedzēja dalībvalsts norādījusi kā ārkārtas apstākļus. Šajā sakarā jāatgādina, ka Padome īsteno EKL 88. panta 2. punkta trešajā daļā paredzēto kompetenci, atkāpjoties no EKL 87. panta tiesību normām un EKL 89. pantā minētajām regulām. Tādēļ nevar tikt apgalvots, ka tādā kontekstā tai būtu saistoši pasākumi, kurus Komisija vai pati Padome ir noteikušas, piemērojot šos pantus, protams, izņemot tādus Komisijas lēmumus, ar ko var tikt izslēgta tāda kompetence. Pretējs apgalvojums būtu klajā pretrunā skaidrajam EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas tekstam. Tajā pašā laikā es tomēr nesaprotu, kā, izvērtējot, vai konkrētās lietas apstākļi pamato lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz aplūkojamo tiesību normu, var pilnīgi netikt ņemts vērā normatīvais un regulējošais konteksts, kurā iekļaujas pasākumi, kurus ir plānots atļaut, it īpaši, ja, aprakstot minētos apstākļus, Padome atsaucas uz strukturālām un tātad ilgstošām situācijām attiecīgajā nozarē. Tādēļ uzskatu, ka šai iestādei ir pienākums savā vērtējumā ņemt vērā vismaz jau esošos pasākumus, kas ir īpaši paredzēti, lai labotu situācijas, kuras var pamatot attiecīgā atbalsta atļauju ( 63 ), nenosakot šādi Padomei pienākumu pārbaudīt vai norādīt savā lēmumā tiesību noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu.

97.

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Padome būtu pārbaudījusi, vai Polija ir izmantojusi pagaidu shēmas sniegtās iespējas un kādas sekas ir bijušas iespējamajiem uz šī pamata īstenotajiem pasākumiem. Tomēr jānorāda, ka, pirmkārt, lai arī ierobežota apmēra tiešo subsīdiju, uz kurām atsaucas Komisija, funkcija bija mazināt ekonomiskās krīzes ietekmi, tās nebija īpaši paredzētas, lai veicinātu ieguldījumus lauku saimniecību struktūras uzlabošanai, un, otrkārt, tās varēja tikt piešķirtas tikai līdz 2010. gada 31. decembrim. Šādos apstākļos, manuprāt, Padome ir pareizi uzskatījusi, ka ar mērķtiecīgāku un ilgāku iejaukšanos, iespējams, arī kopā ar citiem instrumentiem, varētu gan tikt sasniegts mērķis mazināt finanšu krīzes sekas, it īpaši lauksaimnieku grūtības piekļūt aizdevumiem, gan adekvātāk reaģēt uz Polijas lauksaimniecības ekonomikas strukturālajām problēmām. Tāpat, manuprāt, kaut arī Padomei apstrīdētajā lēmumā bija jāņem vērā pasākumi cīņai ar bezdarbu laukos, kas Kopienas lauku attīstības politikas ietvaros ir paredzēti saskaņā ar Regulu Nr. 1698/2005 ( 64 ), kā arī atbalsta shēmas, kuru Polija piešķīra, lai kompensētu lauksaimnieku zaudējumus, kurus 2009. gadā izraisījuši plūdi, ietekme, kas, atbilstoši tam, ko apgalvo prasītāja, ļāva segt apmēram 80 % no šiem zaudējumiem, šis trūkums, manuprāt, pats par sevi nav pietiekams, lai, ņemot vērā apstākli, ka minētais lēmums ir pamatots ar vairākiem apsvērumiem un vispārīgu vērtējumu par aplūkojamās nozares situāciju konkrētā laika posmā, varētu tikt apšaubīta tā likumība. Tomēr man nešķiet, ka Padomei būtu bijis īpašs pienākums, kā to apgalvo Komisija, ņemt vērā citus atbalsta instrumentus, kā, piemēram, Regulu Nr. 1535/2007 ( 65 ), kurus Polija varēja izmantot, lai kompensētu dažus lauksaimnieku izdevumus. Faktiski tās ir apstrīdētajā lēmumā tieši neparedzētas subsīdijas minēto mērķu sasniegšanai. Katrā ziņā, kā to uzsver Padome, salīdzinot ar tikko minētajiem instrumentiem, ar apstrīdēto lēmumu apstiprinātā shēma ir paredzēta, lai veicinātu ieguldījumus lauksaimniecības zemes iegādē, un tātad, salīdzinot ar minētajiem instrumentiem, darbojas citā līmenī.

98.

Visbeidzot, Komisija norāda, ka apstiprināto pasākumu ilgums, kā arī šo pasākumu izraisīto seku ilgstošā ietekme (tie ir finansējumi ilgtermiņa aizdevumiem) padarot šos pasākumus par nesamērīgiem.

99.

Šajā saistībā, ņemot vērā Padomes no EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas izrietošās kompetences izņēmuma raksturu, nav šaubu, ka pasākumiem, uz kuriem attiecas atkāpe, ir jābūt ierobežotiem laikā un ka tie var tikt atļauti tikai uz laiku, kāds ir strikti vajadzīgs lēmuma pamatojumā minēto apstākļu uzlabošanai ( 66 ). Tas nozīmē, ka, ja EKL 88. panta 2. punkta trešās daļas kārtībā pieņemtais lēmums attiecas uz atbalsta shēmām, kuras ir paredzēts piemērot relatīvi ilglaicīgi, kā tas ir šajā lietā, Padomei, ņemot vērā apstākļus, kas ir norādīti paziņojuma par saderību pamatojumā, ir jānorāda iemesli, kādēļ tā uzskata to par vajadzīgu. Šajā lietā nav strīda par to, ka Polijas iestāžu 2009. gada 12. jūnija un 28. septembra vēstulēs Padomei un apstrīdētajā lēmumā ir norādīts tikai to iemeslu kopsavilkums, kādēļ apstrīdētās shēmas tika uzskatīts par nepieciešamu atļaut uz četriem gadiem; šie iemesli var tikt izsecināti no apstrīdētā lēmuma konteksta, kā arī no atļauto pasākumu veida, problēmām, kuras ar to bija jāpalīdz atrisināt, un no izvirzītajiem mērķiem. Turklāt Padome savos apsvērumos ir sniegusi papildu norādes.

100.

Kas attiecas uz Komisijas izvirzīto iebildumu, jānorāda, ka tas būtībā ir pamatots ar konstatējumu, ka atkāpes, kas ir piešķirta ar apstrīdēto lēmumu, un lauksaimniecības pamatnostādņu 2007.–2013. gadam piemērošanas laikposma ilgums sakrīt; tas, pēc iestādes prasītājas uzskata, liecinot par to, ka Padomes izvēle vairāk atbilst nolūkam paralizēt šo pamatnostādņu piemērošanu, nevis vajadzībai ierobežot atkāpi tiktāl, ciktāl tas ir strikti vajadzīgs, lai labotu konstatēto līdzsvara trūkumu. Tomēr, pat konstatējot šo sakritību, es uzskatu, ka, ņemot vērā šī lēmuma pamatojumā kā ārkārtas apstākļus minētos ilgtermiņa mērķus, kurus ir paredzēts sasniegt ar šo lēmumu, un ekonomiskās un finanšu krīzes ietekmes sekas, kas arī var saglabāties ilgā laika posmā, Komisija nav pierādījusi, ka, atļaujot aplūkojamo shēmu laikposmā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, Padome būtu acīmredzami pārsniegusi rīcības brīvības, kas tai ir piešķirta LESD 108. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētās kompetences īstenošanai, robežas.

101.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem iemesliem, uzskatu, ka prasības ceturtais pamats ir jānoraida.

102.

Pamatojoties uz iepriekš šo secinājumu 40.–79. punktā norādītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai: