ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 14. aprīlī 1(1)
Lieta C‑109/10 P
Solvay SA
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Konkurence – Dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (EKL 82. pants) – Lojalitātes atlaide – Tirdzniecības partneru diskriminācija – Tiesības uz aizstāvību – Piekļuve lietas materiāliem – Administratīvā procesa dokumentu pazaudēšana – Tiesības tikt uzklausītam – Pierādījumu izmantošanas aizliegums (Regulas Nr. 17 20. panta 1. punkts) – Tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu – Pārmērīgi ieildzis process – Sodas tirgus Eiropā
Satura rādītājs
I –IevadsI – 7
II –Prāvas priekšvēstureI – 8
III –Tiesvedība TiesāI – 10
IV –Par prasījumu atcelt pārsūdzēto spriedumuI – 10
A –Par dažiem tiesību jautājumiem saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu (sestais, septītais, astotais un devītais apelācijas pamats)I – 11
1)Sākotnējās piezīmesI – 11
2)Par attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu (sestais pamats)I – 12
a)Sestā apelācijas pamata pirmā daļaI – 12
b)Sestā apelācijas pamata otrā daļaI – 13
c)Par dažiem citiem argumentiem saistībā ar sesto apelācijas pamatuI – 15
d)StarpsecinājumiI – 16
3)Par Solvay dominējošu stāvokli (septītais apelācijas pamats)I – 16
a)Par Solvay atsaucēm uz tās sesto apelācijas pamatuI – 16
b)Par dominējošu stāvokli valstu tirgos (septītā apelācijas pamata otrā daļa)I – 16
i)Par apgalvoto Vispārējās tiesas analīzes sašaurināšanu līdz tirgus daļu analīzeiI – 16
ii)Par apgalvoto dažādu Solvay argumentu ignorēšanuI – 17
iii)Par apgalvojumu, ka tirgus daļas neesot pietiekami pierādītasI – 18
c)Par apgalvotajiem ārkārtas apstākļiem (septītā apelācijas pamata trešā daļa)I – 18
i)Par prasībām pārsūdzētā sprieduma pamatojumamI – 18
ii)Par prasībām apstrīdētā lēmuma pamatojumamI – 19
iii)Par apgalvoto LESD 102. panta (EKL 82. pants) pārkāpumuI – 20
d)StarpsecinājumiI – 20
4)Par Solvay dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (astotais un devītais apelācijas pamats)I – 20
a)Par Saint‑Gobain piešķirto “grupas” atlaidi (astotais apelācijas pamats)I – 20
i)Par argumentu attiecībā uz vienošanos par ekskluzivitāti neesamībuI – 21
ii)Par argumentu par grupas atlaides nelielo apmēruI – 23
iii)Par argumentu par ietekmes uz konkurenci neesamībuI – 24
iv)StarpsecinājumiI – 25
b)Par Solvay komercprakses diskriminējošo raksturu (devītais pamats)I – 25
i)Devītā apelācijas pamata pirmā daļaI – 25
–Par apgalvoto Solvay procesuālo dokumentu sagrozīšanuI – 25
–Par kļūdu materiālajās tiesībāsI – 26
ii)Devītā apelācijas pamata otrā daļaI – 29
–Par apgalvoto Solvay procesuālo dokumentu sagrozīšanuI – 29
–Par pamatojuma trūkumuI – 30
iii)StarpsecinājumiI – 31
B –Par aizliegumu izmantot pierādījumus, kas iegūti 1989. gada aprīlī veiktajā pārbaudē (otrais apelācijas pamats)I – 31
1)Otrā apelācijas pamata pieņemamībaI – 31
2)Otrā apelācijas pamata pamatotībaI – 32
a)Par otrā apelācijas pamata pirmo un otro daļu (Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta un 20. panta 1. punkta pārkāpums)I – 32
b)Par otrā apelācijas pamata trešo daļu (iebildums par faktu sagrozīšanu)I – 35
c)StarpsecinājumiI – 36
C –Par tiesībām uz aizstāvību (trešais, ceturtais un piektais apelācijas pamats)I – 36
1)Par tiesībām piekļūt lietas materiāliem (trešais un ceturtais apelācijas pamats)I – 38
a)Trešā un ceturtā apelācijas pamata pieņemamībaI – 39
b)Par lietas materiālu daļām, kas pieejamas tikai Vispārējā tiesā (ceturtais apelācijas pamats)I – 40
i)Ceturtā apelācijas pamata pirmā daļaI – 40
ii)Ceturtā apelācijas pamata otrā daļaI – 43
iii)StarpsecinājumiI – 45
c)Par lietas materiālu daļu pazaudēšanu (trešais apelācijas pamats)I – 45
2)Par tiesībām tikt uzklausītam (piektais apelācijas pamats)I – 49
a)Piektā apelācijas pamata pirmā daļaI – 49
b)Piektā apelācijas pamata otrā daļaI – 50
c)StarpsecinājumiI – 53
D –Par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (pirmais apelācijas pamats)I – 53
1)Procesa ilguma vērtējumam izvirzītās prasības (pirmā apelācijas pamata pirmā un otrā daļa)I – 54
a)Par iepriekšēju jautājumu, vai Solvay iebildumi ir neefektīviI – 54
b)Par procesa ilguma izvērtēšanas kopumā nepieciešamību (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa)I – 55
c)Par apgalvoto pamatojuma trūkumu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa)I – 57
2)Pārmērīgi ieilguša procesa juridiskās sekas (pirmā apelācijas pamata trešā, ceturtā un piektā daļa)I – 57
a)Prasība par tiesību uz aizstāvību aizskārumu (pirmā apelācijas pamata trešā daļa)I – 57
b)Procesa ilguma ietekme uz Solvay iespējām aizstāvēties šajā lietā (pirmā apelācijas pamata ceturtā daļa)I – 60
i)Par apgalvoto pamatojuma trūkumuI – 61
ii)Par apgalvoto materiālo tiesību kļūduI – 61
iii)Par dažiem citiem iebildumiemI – 63
iv)StarpsecinājumiI – 63
c)Šķietamais Solvay atteikums no naudas soda apmēra samazinājuma (pirmā apelācijas pamata piektā daļa)I – 63
3)StarpsecinājumiI – 65
E –Pārsūdzētā sprieduma atcelšanaI – 65
F –Pirmajā instancē celtās prasības izlemšanaI – 65
1)Par tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliemI – 65
2)Par tiesībām tikt uzklausītamI – 66
3)Par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanuI – 66
4)StarpsecinājumiI – 69
V –Par prasījumu samazināt naudas soda apmēruI – 69
A –Sākotnējās piezīmesI – 70
B –Naudas soda samazināšanaI – 71
1)Par administratīvā procesa un tiesvedības pārmērīgo ilgumuI – 72
2)Par naudas soda samazinājuma apmēruI – 75
VI –Par tiesāšanās izdevumiemI – 77
VII –SecinājumiI – 77
I – Ievads
1. To, vai laiks patiešām dziedē visas brūces, kā apgalvo sena paruna, var nopietni apšaubīt, ņemot vērā konkrēto tiesvedību. Šī lieta nu jau ilgāk nekā 20 gadus nodarbina Eiropas administratīvās un tiesu iestādes. Ar šo lietu ir nodarbojušās vairākas juristu paaudzes. Lietas materiāli ir pazuduši un tiesvedības ir izskatītas gadiem ilgi.
2. Šīs tiesvedības sākums ir meklējams 80. gados. Eiropas Komisija Beļģijas uzņēmumam Solvay citu starpā pārmet dominējoša stāvokļa sodas tirgū (2) ļaunprātīgu izmantošanu laikā no 1983. līdz 1990. gadam. Tādēļ Komisija divos piegājienos (1990. un 2000. gadā) uzlika Solvay naudas sodu, ko Solvay līdz pat šai dienai apstrīd tiesā.
3. Tiesa nu jau otro reizi apelācijas instances statusā izskata šo lietu. Pašreizējā stadijā lietas dalībnieki, līdztekus daudziem citiem punktiem, strīdas galvenokārt par diviem būtiskiem tiesību jautājumiem, no kuriem viens skar tiesības piekļūt lietas materiāliem un otrs – saprātīga termiņa principu.
4. Pirmkārt, Solvay ceļ iebildumus par to, ka tai nav bijusi atbilstīgi nodrošināta piekļuve lietas materiāliem, tādējādi ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Šajā ziņā Tiesa citu starpā saskaras ar jautājumu, kā ir vērtējams fakts, ka Komisija vairs nevar atrast daļu no administratīvā procesa lietas materiāliem.
5. Otrkārt, Solvay apgalvo, ka administratīvais process un tiesvedība šajā lietā ir pārmērīgi ieilguši. Tādējādi ir pārkāptas pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, par ko jāparedz efektīvs sods.
6. Turklāt iebildumu par pārmērīgu tiesvedības ilgumu Solvay paralēli šai apelācijas tiesvedībai izvirza arī savā sūdzībā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk tekstā – “ECT”), kas ir vērsta pret visām 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm un ir pamatota uz apgalvojumu par ECPAK (3) 6. panta 1. punkta (4) pārkāpumu.
II – Prāvas priekšvēsture
7. Kā ir secinājusi Vispārējā tiesa (5), Eiropas Komisija 1989. gada aprīlī atbilstoši Regulas Nr. 17 (6) 14. pantam bez iepriekšēja brīdinājuma pārmeklēja (“veica pārbaudes”) vairāku uzņēmumu, kas darbojas sodas tirgū, telpas, citu starpā arī Beļģijas uzņēmuma Solvay telpas (7). Vēlāk Komisija no attiecīgajiem uzņēmumiem ievāca papildu informāciju.
8. Pēc pārbaudes beigām Komisija Solvay pārmeta, pirmkārt, ka tā ir aizliegtu vienošanos dalībniece, un, otrkārt, ka tā ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli sodas tirgū.
9. Šajā tiesvedībā tiek izskatīta tikai dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ko ir konstatējusi Komisija (8). Par to Komisija 1990. gadā savā pirmajā lēmumā atbilstoši EEK līguma 86. pantam saistībā ar Regulu Nr. 17 (Lēmums 91/299/EEK (9)) uzlika Solvay – tā laika apstākļiem salīdzinoši lielu – naudas sodu, kas, veicot pārrēķinu, sasniedza EUR 20 miljonus (10). Tomēr, tā kā pirmā lēmuma sagatavošanas procesā bija pieļauts procesuālo normu pārkāpums, Pirmās instances tiesā [tagad – Vispārējā tiesa] tas tika atcelts (11). Pēc tam Komisija 2000. gadā, neveicot tālākus procesuālus pasākumus (12), it īpaši, no jauna neuzklausot Solvay, pieņēma otro lēmumu, kas šoreiz tika pamatots ar EKL 82. pantu saistībā ar Regulu Nr. 17, kurā tā no jauna noteica Solvay naudas sodu tādā pašā apmērā (Lēmums 2003/6/EK) (13). Šis pēdējais lēmums ir attiecīgās tiesvedības pamatā.
10. Pirmajā instancē Solvay prasība atcelt Lēmumu 2003/6 guva tikai minimālu panākumu: Vispārējā tiesa ar 2009. gada 17. decembra spriedumu gan samazināja naudas soda apmēru par 5 % līdz EUR 19 miljoniem, tomēr pārējā daļā Solvay prasību noraidīja kā nepamatotu (14). Pret šo Vispārējās tiesas spriedumu, līdz kura pieņemšanai pagāja ne mazāk kā astoņi gadi un deviņi mēneši, Solvay (15) tagad vēršas, iesniedzot šo apelācijas sūdzību.
11. Hronoloģiski svarīgākos līdzšinējos šīs lietas posmus var apkopot šādi:
– Administratīvais process līdz pirmā lēmuma par naudas sodu pieņemšanai:
1989. gada aprīlis – Komisijas veiktā pārbaude;
1990. gada marts – paziņojums par iebildumiem;
1990. gada decembris – Komisijas Lēmums 91/299 par naudas sodu;
– Tiesvedība, lai atceltu pirmo lēmumu par naudas sodu:
1991. gada maijs – Solvay prasība atcelt lēmumu Pirmās instances tiesā (T‑32/91);
1995. gada jūnijs – Lēmuma 91/299 atcelšana;
1995. gada augusts – Komisijas apelācijas sūdzība (C‑288/95 P);
2000. gada aprīlis – apelācijas sūdzības noraidīšana;
– Administratīvais process līdz otrā lēmuma par naudas sodu pieņemšanai:
2000. gada decembris – Komisijas Lēmums 2003/6 par naudas sodu;
– Tiesvedība kopš otrā lēmuma par naudas sodu pieņemšanas:
2001. gada marts – Solvay prasība atcelt lēmumu Pirmās instances tiesā (T‑57/01);
2009. gada decembris – pārsūdzētais Vispārējās tiesas spriedums (T‑57/01);
2010. gada marts – izskatāmā Solvay apelācijas sūdzība (C‑109/10 P).
III – Tiesvedība Tiesā
12. Šajā apelācijas tiesvedībā Solvay prasījumi ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto 2009. gada 17. decembra spriedumu;
– no jauna izskatīt prasību attiecībā uz atceltajiem punktiem un pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra lēmumu atbilstoši attiecīgajiem pamatiem;
– atcelt naudas sodu EUR 19 miljonu apmērā vai, ja tas netiks izdarīts, to ļoti ievērojami samazināt, lai atlīdzinātu smago kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai radies ārkārtīgi ieilgušā procesa dēļ;
– piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē, kā arī attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā.
13. Savukārt Komisijas prasījumi ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību, un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14. Apelācijas sūdzība Tiesā vispirms tika izskatīta rakstiski un pēc tam, 2011. gada 18. janvārī, tā tika izskatīta tiesas sēdē. Tiesas sēdē tika kopīgi izskatītas lietas C‑109/10 P un C‑110/10 P.
IV – Par prasījumu atcelt pārsūdzēto spriedumu
15. Savā pamata prasījumā, kas ir balstīts uz kopumā deviņiem apelācijas pamatiem, Solvay lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu. Šos pamatus es aplūkošu mainītā secībā. Sākumā tiks aplūkoti tiesību jautājumi saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu (skat. turpmāk A daļu), pēc tam tiks analizētas procesuālās problēmas (skat. turpmāk B un C daļu) un apelācijas pamati saistībā ar tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu tiks vērtēti pašās beigās (skat. turpmāk D daļu).
16. Kaut arī šai lietai bija piemērojama vēl vecā pretmonopola regula, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 17, tomēr izvirzītie tiesību jautājumi nav zaudējuši savu nozīmību arī pēc tam, kad ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 (16) tika modernizētas tiesības saistībā ar aizliegto vienošanos.
A – Par dažiem tiesību jautājumiem saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu (sestais, septītais, astotais un devītais apelācijas pamats)
17. Sestajā, septītajā, astotajā un devītajā apelācijas pamatā Solvay izvirza dažādus jautājumus saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu šai lietai.
1) Sākotnējās piezīmes
18. Pirms iztirzāt Solvay izvirzītos iebildumus, ir jāizdara divas īsas piezīmes, kas, pirmkārt, attiecas uz piemērojamām materiālām tiesību normām un, otrkārt, konkrētu Komisijas paziņojumu par konkurences politiku nozīmi.
19. Vispirms, kas attiecas uz piemērojamām materiālo tiesību normām, Solvay visu laiku atsaucas uz LESD 102. pantu. Tomēr, tā kā būtiska nozīme ir juridiskajai situācijai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, uzskatu par vajadzīgu dot priekšroku atsaucei uz EKL 82. pantu (17). Protams, tas nekādi neietekmē apelācijas sūdzības tiesisko vērtējumu, jo abas tiesību normas, ciktāl tām šajā lietā ir nozīme, pēc būtības ir identiskas.
20. Kas attiecas uz Komisijas paziņojumiem par konkurences politiku, Solvay savā apelācijas sūdzībā vairākkārt pamatojas uz Komisijas 2009. gada paziņojumu, kurā ir “norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot EK līguma 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” (18).
21. Vērtējot šo apelācijas sūdzību, attiecīgo paziņojumu nevar ņemt vērā. Nav nozīmes tam, kā Komisija paredz nākotnē veidot konkurences politiku, ņemot vērā LESD 102. pantu (iepriekš EKL 82. pants), jo, pirmkārt, iespējamiem jauniem akcentiem šīs tiesību normas piemērošanā var būt nozīme tikai attiecībā uz turpmākiem Komisijas lēmumiem, nevis attiecībā uz jau pieņemta lēmuma tiesisko vērtējumu. Otrkārt, pat ja Komisija maina savu administratīvo praksi, tai arī turpmāk ir jārīkojas tajos ietvaros, ko nosaka Līgumi saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju (19).
2) Par attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu (sestais pamats)
22. Sestajā pamatā, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 252.–259. punktu, ir kritizēti Vispārējās tiesas apsvērumi par attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu.
23. Solvay Vispārējai tiesai galvenokārt pārmet pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumu. Pirmkārt, sprieduma pamatojums ir neskaidrs un pretrunīgs (sestā apelācijas pamata pirmā daļa), otrkārt, tas ir nepilnīgs un tajā nav analizēti daudzi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, kurus tā ir norādījusi pirmajā instancē (sestā apelācijas pamata otrā daļa). Tādējādi šī pamata uzmanības centrā ir Vispārējās tiesas pienākums pienācīgi pamatot savus spriedumus (Tiesas Reglamenta 36. pants saistībā ar 53. panta 1. punktu).
a) Sestā apelācijas pamata pirmā daļa
24. Sestā apelācijas pamata pirmā daļa pievēršas zināmām neskaidrībām attiecībā uz jēdzienu lietošanu apstrīdētajā lēmumā. Tajā Komisija attiecīgo ģeogrāfisko tirgu definē, proti, kā “[sodas] tirgu Kopienā (izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju)” (20), tomēr dažviet tā izmanto arī tādus apzīmējumus kā “Kopiena”, “Rietumeiropa” un “Rietumeiropas tirgus” (21). Ja Komisija apstrīdētajā lēmumā būtu izmantojusi skaidru un vienveidīgu terminoloģiju, Savienības tiesām nebūtu jāizskata jautājums par šajā ziņā izteiktajiem argumentiem.
25. Solvay uzskata, ka no pārsūdzētā sprieduma nevar secināt, vai Vispārējā tiesa ar jēdzieniem “Kopiena”, “Kopiena, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju”, “Rietumeiropa” un “Rietumeiropas tirgus” ir domājusi vienu un to pašu vai arī starp tiem ir saskatījusi pretrunas.
26. Šis iebildums neiztur rūpīgu pārbaudi.
27. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumam jābūt tādam, ka tas ļauj skaidri un nepārprotami konstatēt Vispārējās tiesas apsvērumus, lai ieinteresētās personas varētu izprast argumentus, ar kuriem pamatots Vispārējās tiesas nolēmums, un lai Tiesa varētu veikt savas kontrolējošās funkcijas (22).
28. Aplūkojot pārsūdzētā sprieduma 251.–254. punktu kontekstā, skaidri un nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka starp minētajiem jēdzieniem būtu kādas atšķirības.
29. Vispārējā tiesa saviem apsvērumiem par pamatu izvēlējās Komisijas sniegto attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus kā “[sodas] tirgus Kopienā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju”, definīciju (23). Tiesvedībā pirmajā instancē tā lika Komisijai arī apstiprināt, ka atsauces uz “Rietumeiropas tirgu”, “Rietumeiropu” vai “Kopienu” noteiktās apstrīdētā lēmuma daļās attiecas uz vienu un to pašu ģeogrāfisko tirgu, tātad uz “[sodas] tirgu Kopienā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju” (24). Turklāt Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā noteiktā ģeogrāfiskā tirgus kā “[sodas] tirgus Kopienā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju”, definīcija “nav pretrunā citiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem” (25).
30. Tādējādi pārsūdzētais spriedums jautājumā, par ko iebildumus ceļ Solvay, ir skaidri un bez pretrunām pamatots. Var būt, ka Solvay Vispārējās tiesas apsvērumus par attiecīgo ģeogrāfisko tirgu uzskata par pēc būtības nepareiziem. Tas, ka Vispārējā tiesa, izskatot lietu pēc būtības, ir izdarījusi citādu secinājumu nekā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto spriedumu par tādu, kuram trūkst pamatojuma (26). Tādējādi iebildumu par pamatojuma trūkumu nevar pieņemt.
b) Sestā apelācijas pamata otrā daļa
31. Sestā apelācijas pamata otrajā daļā Solvay pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav detalizētāk argumentējusi, kādēļ, vērtējot apstrīdētā lēmuma likumību, tā par īpaši svarīgiem uzskata valstu tirgus. Turklāt Vispārējā tiesa ir atstājusi bez ievērības daudzus argumentus, kurus Solvay šajā ziņā ir minējusi tiesvedībā pirmajā instancē.
32. Šo sestā apelācijas pamata daļu nevar pieņemt divu iemeslu dēļ.
33. Pirmkārt, Solvay izvirzītais iebildums pamatojas uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Pretēji Solvay viedoklim, Vispārējā tiesa nekādā ziņā nav “uzskatījusi par īpaši svarīgiem valstu tirgus”. Tā tikai pakārtoti ir aplūkojusi jautājumu par valstu tirgiem gadījumam, ja Komisija būtu – kā to apgalvo Solvay – neprecīzi definējusi (27) attiecīgo ģeogrāfisko tirgu kā “[sodas] tirgu Kopienā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju” (28).
34. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildums par valstu tirgiem ir vērsts pret juridiskā pamatojuma daļām, kurās nav minēti sprieduma galvenie pamati, bet kas ietver tikai obiter dicta. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādi iebildumi ir noraidāmi kā “neefektīvi” vai arī “neizmantojami” (franču valodā – “inopérant”) (29).
35. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja savā iebildumā izvirza pārmērīgas prasības attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu apjomu pirmajā instancē taisītajos spriedumos. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu un līdz ar to pamatojums var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai (30).
36. Vispārējai tiesai savā spriedumā gan ir jāanalizē visi pārkāpumi, par kuriem ir celti iebildumi pirmajā instancē (31). Tomēr, ņemot vērā ierobežotos resursus, tieši apjomīgā konkurences prāvā Savienības tiesām nevar būt pienākums detalizēti aplūkot katru maznozīmīgu lietas dalībnieka argumentu. Svarīgākais tādā lietā kā šī ir apstāklis, ka Vispārējā tiesa, kaut arī tas būtu koncentrētā veidā, saprotami pamato, kādēļ tā apstrīdēto Komisijas lēmumu uzskata par likumīgu.
37. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa ir izpildījusi šīs prasības. Tā ir raksturojusi, ka, arī par pamatu ņemot valstu tirgus, Solvay bija dominējošā stāvoklī visās valstīs, kurās tā bija izdarījusi tai pārmestos pārkāpumus (32). Vispārējā tiesa no tā loģiski un pamatoti ir secinājusi, ka pat varbūtēja Komisijas kļūda, nosakot tirgu (t.i., kļūdaini uzskatot, ka attiecīgais tirgus ir [sodas] tirgus Kopienā, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju, tā vietā, lai pareizi uzskatītu, ka attiecīgais tirgus ir valstu tirgi), nevarēja būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai (33). Attiecībā uz šo skaidro secinājumu nebija jānorāda detalizētāki apsvērumi.
c) Par dažiem citiem argumentiem saistībā ar sesto apelācijas pamatu
38. Saistībā ar sesto apelācijas pamatu Solvay vēl izvirza iebildumus par LESD 102. panta (EKL 82. pants) pārkāpumu. Tomēr pretstatā Solvay apgalvotajam pamatojuma trūkumam šiem iebildumiem nav autonoma satura, tādēļ tie nav atsevišķi jāaplūko. Šiem iebildumiem ir atbilstoši piemērojams attiecībā uz pamatojuma trūkumu sacītais (34).
39. Turklāt Solvay apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un pierādījumus. Tomēr arī šim iebildumam nav autonoma satura. Solvay it īpaši neizpilda tās prasības, kādas pastāvīgajā judikatūrā tiek izsecinātas no LESD 256. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta (35). Apelācijas sūdzībā nav konkrētas informācijas, kādus pierādījumus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un detalizētāk nav raksturots, kādas kļūdas vērtējumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, sagrozot pierādījumus.
40. Visbeidzot, Solvay izvirza iebildumu par attiecīgi EKL 299. panta pirmās daļas (iepriekš EEK līguma 227. panta pirmā daļa) pārkāpumu, kur tiek definēta Eiropas Kopienas teritorija (36). Ievērojot šo tiesību normu, nav juridiski pareizi pielīdzināt jēdzienus “Eiropas Kopiena”, “Rietumeiropa” un “Rietumeiropas tirgus”.
41. Arī šis arguments nav pārliecinošs. Lai gan ir taisnība, ka ģeogrāfiskais vai attiecīgi politiskais jēdziens “Rietumeiropa”, ko lieto ikdienā, nav identisks ar toreizējās Eiropas Kopienas teritoriju, tomēr lēmumā lietā par aizliegtu vienošanos Komisija (un tādējādi arī Savienības tiesas) drīkst izmantot pati savus jēdzienus, kam obligāti nav jāatbilst tradicionālajiem ģeogrāfiskajiem vai politiskajiem priekšstatiem, kaut gan tas nav īpaši vēlams. Jo, kā Komisija pamatoti norāda, konkurences tiesībās attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ir funkcionāls jēdziens, kura noteikšana pamatojas galvenokārt uz ekonomiskiem apsvērumiem.
d) Starpsecinājumi
42. Tātad sestais apelācijas pamats ir pilnībā nepamatots.
3) Par Solvay dominējošu stāvokli (septītais apelācijas pamats)
43. Septītais apelācijas pamats ir veltīts Solvay dominējošam stāvoklim. Tas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 275.–305. punktu. Solvay uzskata, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir piekritusi Komisijas secinājumiem par uzņēmuma dominējošu stāvokli. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu (Tiesas Statūtu 36. pants saistībā ar 53. panta pirmo daļu), kā arī LESD 102. pantu (EKL 82. pants).
a) Par Solvay atsaucēm uz tās sesto apelācijas pamatu
44. Septītā apelācijas pamata pirmajā daļā, kā arī dažos otrās un trešās daļas fragmentos Solvay galvenokārt atsaucas tikai uz saviem apsvērumiem saistībā ar sesto pamatu. Ņemot vērā neskaidrības par attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu, Vispārējā tiesa nedrīkstot konstatēt dominējoša stāvokļa esamību “Kopienas tirgū” (37).
45. Šeit izvirzītie iebildumi pēc būtības pilnībā ir atkarīgi no sestā apelācijas pamata iznākuma, uz kuru tie pārsvarā atsaucas. Tātad, ja sestā apelācijas pamata pirmā daļa, pēc mana ierosinājuma, tiek noraidīta (38), tādā gadījumā tas pats ir jāattiecina arī uz septītā apelācijas pamata pirmo daļu. Līdzīgi ir jānoraida septītā apelācijas pamata otrās un trešās daļas fragmenti, kas attiecas tikai uz tirgus noteikšanas problemātiku.
b) Par dominējošu stāvokli valstu tirgos (septītā apelācijas pamata otrā daļa)
46. Septītā apelācijas pamata otrā daļa ir veltīta prasībām pierādīt dominējoša stāvokļa esamību.
i) Par apgalvoto Vispārējās tiesas analīzes sašaurināšanu līdz tirgus daļu analīzei
47. Pirmkārt, Solvay apgalvo, ka, balstot savu uzskatu par uzņēmuma dominējošu stāvokli valstu tirgos tikai uz tirgus daļu aplūkošanu, neņemot vērā citus nozīmīgus faktorus, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 102. pantu (EKL 82. pants).
48. Šis arguments nepārliecina. Tas ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.
49. Vispārējā tiesa savu analīzi nekādā gadījumā nav sašaurinājusi līdz tirgus daļu aplūkošanai. Gluži pretēji, tā pirmajā posmā ir pamatojusies uz judikatūru, atbilstoši kurai dominējoša stāvokļa esamība parasti izriet no vairāku faktoru pastāvēšanas, kuri, atsevišķi ņemti, nebūtu katrā ziņā noteicošie (39).
50. Otrajā posmā Vispārējā tiesa katrā ziņā ir pamatoti uzskatījusi, ka ļoti liela tirgus daļa, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus, pati par sevi ir uzskatāma par dominējoša stāvokļa esamības pierādījumu (40). Turklāt tā pamatoti ir norādījusi, ka 50 % liela tirgus daļa pati par sevi, izņemot ārkārtējus apstākļus, ir pierādījums, ka pastāv dominējošs stāvoklis (41).
51. Visbeidzot, trešajā posmā Vispārējā tiesa ir aplūkojusi vairākus aspektus, kas tika izvirzīti tiesvedībā pirmajā instancē, kas, pēc Solvay domām, kā ārkārtēji apstākļi varētu atspēkot pieņēmumu par dominējošu stāvokli (42).
52. Tādējādi Vispārējā tiesa, pretēji Solvay apgalvojumam, ir analizējusi arī pārējos aspektus, ne tikai tirgus daļas. Vispārējā tiesa pieņēmumu par dominējošu stāvokli, kas izriet no tirgus daļām, kuras ir lielākas par 50 %, tikai izvēlējās par pamatu saviem apsvērumiem, tomēr pēc tam to papildināja ar apsvērumiem par varbūtēju ārkārtēju apstākļu esamību. Šāda pieeja pilnībā atbilst no EKL 82. panta (LESD 102. pants) izrietošajām prasībām un judikatūrai par šo jautājumu.
ii) Par apgalvoto dažādu Solvay argumentu ignorēšanu
53. Otrkārt, Solvay sūdzas, ka Vispārējā tiesa nav analizējusi daudzus argumentus, kurus Solvay ir norādījusi tiesvedībā pirmajā instancē. Tie, no vienas puses, attiecas uz starpību starp Solvay un tās konkurentu tirgus daļām, un, no otras puses, uz ražošanas jaudu. Visbeidzot, šis arguments attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (43).
54. Šo iebildumu nevar pieņemt to iemeslu dēļ, kas iepriekš minēti saistībā ar sesto apelācijas pamatu (44). Kamēr Vispārējā tiesa pamatoti izsaka viedokli par visiem apgalvotajiem pārkāpumiem, kā tas bija šajā gadījumā, tai nav individuāli jāiedziļinās katrā īpašajā argumentā, ko ir norādījis kāds lietas dalībnieks.
iii) Par apgalvojumu, ka tirgus daļas neesot pietiekami pierādītas
55. Visbeidzot, Solvay apgalvo, ka nav pietiekami pierādītas tai piederošās tirgus daļas, uz kurām ir pamatots pieņēmums par tās dominējošo stāvokli.
56. Šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams, to sīkāk neizvērtējot, jo tas apšauba Vispārējās tiesas sniegto faktu un pierādījumu vērtējumu, ko Tiesa nevar izskatīt apelācijas tiesvedībā (45).
c) Par apgalvotajiem ārkārtas apstākļiem (septītā apelācijas pamata trešā daļa)
57. Septītā apelācijas pamata trešajā daļā Solvay Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav analizējusi Solvay argumentus par ārkārtas apstākļu esamību, kas, pēc Solvay domām, liecinātu pret uzņēmuma dominējošu stāvokli tirgū.
58. Tas ir iebildums bez pamatojuma. Vismaz 19 punkti pārsūdzētajā spriedumā (46) ir veltīti varbūtēju ārkārtas apstākļu un šajā ziņā minēto Solvay argumentu izvērtējumam.
i) Par prasībām pārsūdzētā sprieduma pamatojumam
59. Kā jau iepriekš minēts, pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu, tādēļ pamatojums var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai (47).
60. Solvay var pēc būtības nepiekrist iemesliem, kādēļ Vispārējā tiesa ir noraidījusi ārkārtēju apstākļu esamību. Tomēr šis apstāklis pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto spriedumu par tādu, kuram trūkst pamatojuma (48).
61. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam, Vispārējā tiesa ārkārtēju apstākļu esamību nenoraida tikai, atsaucoties uz Solvay lielajām tirgus daļām. Gluži pretēji, attiecīgajā sprieduma daļā Vispārējā tiesa aplūko daudzus citus faktorus, piemēram, Solvay ražojumu aizstāšanas iespējas (49) un jautājumu par pretsvaru, ko sniedz klientu ietekme tirgū (50).
62. Turklāt, neskarot varbūtēju sagrozīšanas faktu, kas šeit netiek apgalvots, Tiesai apelācijas tiesvedībā nav pienākuma aizstāt Vispārējās tiesas faktu vērtējumu saistībā ar apgalvotajiem ārkārtējiem apstākļiem ar savu vērtējumu (51).
ii) Par prasībām apstrīdētā lēmuma pamatojumam
63. Šīs septītā apelācijas pamata trešās daļas pašās beigās Solvay turklāt izvirza iebildumu, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 296. pantu (iepriekš EKL 253. pants), jo tā nav iebildusi pret apstrīdēto Komisijas lēmumu pamatojuma trūkuma dēļ jautājumā par pretsvaru no Solvay klientu puses.
64. Arī šis arguments nav atbalstāms.
65. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā (LESD 296. pants) prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami ir jāatspoguļo Savienības iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un – kompetentajai tiesai īstenot kontroli (52).
66. Tomēr šāda akta autoram nav jāizsaka viedoklis par acīmredzami otršķirīgiem apstākļiem vai jāatspēko potenciālie iebildumi (53). Tātad, līdzīgi kā Vispārējai tiesai pārsūdzētajā spriedumā, arī Komisijai apstrīdētajā lēmumā nebija obligāti jāanalizē katrs Solvay arguments.
iii) Par apgalvoto LESD 102. panta (EKL 82. pants) pārkāpumu
67. Visbeidzot, Solvay septītā apelācijas pamata trešās daļas kontekstā daudzviet apgalvo, ka esot pārkāpts LESD 102. pants (EKL 82. pants). Tomēr šī tiesību norma tikai tiek minēta vienā elpas vilcienā kopā ar apgalvoto pamatojuma trūkumu, nenorādot detalizētākus apsvērumus (54). Šādam iebildumam nav autonomas nozīmes un tas nav īpaši jāizskata.
d) Starpsecinājumi
68. Tādējādi septītais apelācijas pamats kopumā ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
4) Par Solvay dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (astotais un devītais apelācijas pamats)
69. Astotajā un devītajā apelācijas pamatā tiek norādīts uz iespējamām kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar Komisijas secinājumiem par Solvay dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
a) Par Saint‑Gobain piešķirto “grupas” atlaidi (astotais apelācijas pamats)
70. Astotais apelācijas pamats ir veltīts “grupas” atlaidei 1,5 % apmērā, ko Solvay “slepenā protokolā” ir piešķīrusi Francijas uzņēmumam Saint‑Gobain kā vienam no tās svarīgākajiem klientiem. Apstrīdētajā lēmumā Komisija šo “grupas” atlaidi ir uzskatījusi par Solvay dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un Vispārējā tiesa tam ir piekritusi (55). Šajā ziņā Solvay apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus pārsūdzētā sprieduma 348.–358. punktā. Vispārējā tiesa attiecīgajā “grupas” atlaidē nepamatoti esot saskatījusi ar EKL 82. pantu nesaderīgu, ļaunprātīgu lojalitātes atlaidi (56).
71. Konkrēti Solvay, pirmkārt, apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 102. pants (EKL 82. pants) un, otrkārt, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu pirmās instances spriedumos (Tiesas Statūtu 36. pants un 53. panta pirmā daļa). Tomēr saistībā ar apgalvotajām kļūdām materiālo tiesību piemērošanā apgalvotajam pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumam nav autonomas nozīmes. Proti, patiesībā jautājumā par “grupas” atlaides vērtējumu Solvay viedoklis pēc būtības atšķiras no Vispārējās tiesas viedokļa. Tomēr, kā jau iepriekš norādīts, pēc būtības atšķirīgi viedokļi nav pienākuma norādīt pamatojumu problēma (57), tādēļ iebildums par pamatojuma trūkumu a priori ir jānoraida. Tādēļ turpinājumā es astoto apelācijas pamatu izvērtēšu tikai, ņemot vērā apgalvoto EKL 82. panta (LESD 102. pants) pārkāpumu.
i) Par argumentu attiecībā uz vienošanos par ekskluzivitāti neesamību
72. Pirmkārt, Solvay Vispārējai tiesai pārmet, ka tā Solvay piešķirto “grupas” atlaidi nepamatoti ir kvalificējusi par lojalitātes atlaidi. Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka Solvay savulaik nodrošināja tikai 67 % no Saint‑Gobain pieprasījuma, Francijā tie bija tikai 15 %. Tādējādi Solvay piešķirtā “grupas” atlaide nebija sasaistīta ar ekskluzīvu vai gandrīz ekskluzīvu Saint‑Gobain apgādi, kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, tomēr būtu priekšnoteikums, lai izdarītu pieņēmumu par ļaunprātīgu lojalitātes atlaidi.
73. Virspusēji aplūkojot, varētu secināt, ka Solvay ar šo argumentu grib nepieņemamā veidā pamudināt Tiesu kā apelācijas instanci aizstāt Vispārējās tiesas faktu un pierādījumu vērtējumu ar savu vērtējumu. Tomēr patiesībā iebildums ir par to, ka, vērtējot “grupas” atlaidi, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā kritēriju, ko Solvay uzskata par juridiski nozīmīgu – dominējoša uzņēmuma piegāžu atlaižu saņēmējam ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes kritēriju. Tas, vai šāds ekskluzivitātes kritērijs ir juridiski nozīmīgs, izdarot pieņēmumu par ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē, ir tiesību jautājums, ko Tiesa apelācijas tiesvedībā var pārbaudīt (58).
74. Solvay uzskata, ka no Tiesas līdzšinējās judikatūras izriet, ka lojalitātes atlaide ir ļaunprātīga komercprakse tikai tādā gadījumā, ja tā ir saistīta ar dominējoša uzņēmuma ekskluzīvām vai gandrīz ekskluzīvām piegādēm klientam.
75. Šis pieņēmums ir nepareizs. Zīmīgi, ka Solvay pamatojas tikai uz spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche (59). Citi attiecīgie Tiesas spriedumi par atlaižu jautājumiem, it īpaši spriedums lietā Michelin I (60) un British Airways (61), nav minēti pat garāmejot.
76. Kā Tiesa ir uzsvērusi, no tās agrākiem spriedumiem par EEK līguma 86. pantu (EKL 82. pants) nekādā gadījumā neizriet, ka dominējošu uzņēmumu piešķirtām prēmijām un atlaidēm ļaunprātīgas izmantošanas raksturs ir tikai aprakstītajos apstākļos (62).
77. Gluži pretēji, dominējošiem uzņēmumiem piešķirto atlaižu ļaunprātīgas izmantošanas raksturs ir jāvērtē, pamatojoties uz visiem attiecīgā gadījuma apstākļiem, turklāt it īpaši jāņem vērā atlaižu piešķiršanas kritēriji un noteikumi (63). Būtiski ir, vai šīs atlaides var radīt izslēgšanas sekas, proti, vai tās dominējoša uzņēmuma konkurentiem var sarežģīt vai pat padarīt pat neiespējamu piekļuvi tirgum un tā partneriem var sarežģīt vai pat padarīt par neiespējamu izvēles izdarīšanu starp vairākiem iepirkumu avotiem vai tirdzniecības partneriem (64). Vēl arī ir jānoskaidro, vai piešķirtajām atlaidēm un prēmijām ir objektīvs ekonomisks pamatojums (65).
78. No līdzšinējās judikatūras neizriet, ka atlaides tiktu ļaunprātīgi izmantotas tikai tādā gadījumā, ja klientu ar dominējošu uzņēmumu saistītu līgums par ekskluzivitāti vai gandrīz pilnīgu ekskluzivitāti. Gluži pretēji, lietas Michelin I (66) un British Airways (67) attiecās uz atlaižu sistēmām vai prēmiju shēmām bez šādiem līgumiem par ekskluzivitāti.
79. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa, neizdarot skaidru secinājumu par Solvay piegāžu Saint‑Gobain ekskluzivitāti vai gandrīz pilnīgu ekskluzivitāti, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (68).
80. Tikai pilnīgas skaidrības labad gribu piebilst, ka – trūcīgi pamatotais – Solvay iebildums, atbilstoši kuram Tiesas judikatūra par lojalitātes atlaidēm ir formāla un tai nav nekāda zinātniska pamatojuma, arī ir nepamatots. Proti, kā jau iepriekš minēts, vērtējot atlaižu sistēmas, Tiesa ņem vērā visus attiecīgā gadījuma apstākļus un skaidri atzīst objektīva ekonomiska pamatojuma iespējamību (69). Tā nekādā gadījumā nav formāla pieeja.
ii) Par argumentu par grupas atlaides nelielo apmēru
81. Otrkārt, Solvay argumentē, ka “grupas” atlaide 1,5 % apmērā bija pārāk zema, lai varētu jūtami ietekmēt Saint‑Gobain grupas darījumus. Vispārējā tiesa neizskaidro, ciktāl Solvay piešķirtā cenu atlaide konkrēti varēja ietekmēt Saint‑Gobain grupas rīcību.
82. Tik tiešām Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 355. punktā tikai nedaudz aplūko jautājumu par grupas atlaides varbūtēju pret konkurenci vērstu iedarbību. Tomēr tās īsais secinājums, “ka, pat ja tas ir neliels, lojalitātes atlaides lielums ietekmē konkurences apstākļus”, ir jāaplūko kontekstā ar tās iepriekšējiem apsvērumiem. Vispārējā tiesa it īpaši ir uzsvērusi, ka Solvay “grupas” atlaidi ir piešķīrusi neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par ekonomiskām priekšrocībām saistībā ar efektivitātes guvumiem un apjomradītiem ietaupījumiem un tā tika aprēķināta Saint‑Gobain kopējam pirkumu apjomam no Solvay Eiropā (70).
83. Judikatūrā ir atzīts, ka šādas atlaides var radīt pret konkurenci vērstas izslēdzošas sekas. Kā ir norādījusi Tiesa, partneru saistības pret dominējošu uzņēmumu un uz tiem izdarītais spiediens var būt īpaši stipri, ja atlaides un prēmijas neattiecas tikai uz šā uzņēmuma preču pirkuma vai pārdevuma apgrozījuma palielinājumu, ko sasniedz tā partneri konkrētajā periodā, bet tas attiecas arī uz šo pirkumu vai pārdevumu apgrozījumu kopumā (71).
84. Turklāt dominējoša uzņēmuma konkurentiem ir īpaši grūti pārspēt atlaides vai prēmijas, kas pamatotas uz kopējo pārdevumu apjomu. Ņemot vērā, ka dominējošam uzņēmumam pieder lielākas tirgus daļas, tas parasti ir tirdzniecības partneris tirgū, no kura nevar izvairīties. Visbiežāk atlaides vai prēmijas, ko piešķir šāds uzņēmums, pamatojoties uz kopējo apgrozījumu, pilnībā gūst virsroku pat pār tā konkurentu dāsnākiem piedāvājumiem. Lai piesaistītu dominējošā uzņēmuma partnerus vai no tiem saņemtu pietiekamu pasūtījumu apjomu, minētajiem konkurentiem ir tiem jāpiedāvā daudz lielākas atlaides vai prēmijas (72).
85. Atlaides vai komisijas maksas, kas līdzšinējā judikatūrā ir atzītas par tādām, kas izmantotas ļaunprātīgi, daļā gadījumu nepārsniedz 1 % apmēru (73), tātad procentuālā ziņā ir pat zemākas nekā attiecīgā “grupas” atlaide 1,5 % apmērā.
86. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējās tiesas secinājums, “ka, pat ja tas ir neliels, lojalitātes atlaides lielums ietekmē konkurences apstākļus”, ievērojot šīs lietas apstākļus, juridiski nav apstrīdams. Tas ir pamatots ar saprātīgiem ekonomiskiem apsvērumiem.
iii) Par argumentu par ietekmes uz konkurenci neesamību
87. Treškārt, Solvay pievēršas Vispārējās tiesas secinājumam, ka Solvay nav pierādījusi savus apgalvojumus par Saint‑Gobain dažādu valstu meitas sabiedrību rīcību. Ar to ir domāts pirmajā instancē minētais Solvay arguments, ka Saint‑Gobain valstu meitas sabiedrības ir varējušas panākt izdevīgākus līguma nosacījumus, pat lauzt līgumu ar Solvay, kā tas bija Saint‑Gobain France gadījumā (74).
88. Vispārējā tiesa šo Solvay argumentu patiešām ir noraidījusi kā nepietiekami pamatotu (75). Tomēr nav nozīmes tam, vai Solvay arguments patiešām bija nepietiekami pamatots vai tas tomēr bija pamatots, jo katrā ziņā šis arguments bija neefektīvs, uz ko Vispārējā tiesa ir pamatoti norādījusi (76). Proti, dominējoša tirgus dalībnieka komercprakses pret konkurenci vērsto raksturu nevar novērst, norādot, ka šāda komercprakse ir īstenota pēc klienta vēlēšanās (77), un vēl jo mazāk, norādot, ka klientam, prasmīgi rīkojoties (78), ir izdevies no dominējoša uzņēmuma saņemt vēl citus atvieglojumus.
89. Tādējādi arī trešais Solvay arguments nesasniedz mērķi.
iv) Starpsecinājumi
90. Astotais pamats kopumā ir nepamatots.
b) Par Solvay komercprakses diskriminējošo raksturu (devītais pamats)
91. Devītais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 397.–402. punktā par Solvay komercprakses diskriminējošo raksturu saskaņā ar EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu.
i) Devītā apelācijas pamata pirmā daļa
92. Devītā apelācijas pamata pirmajā daļā Solvay īpaši vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 397.–400. punktu un apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Solvay pirmajā instancē iesniegtos procesuālos dokumentus, kā arī ir pārkāpusi LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunktu (EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts).
– Par apgalvoto Solvay procesuālo dokumentu sagrozīšanu
93. Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Vispārējā tiesa uzskata, ka Solvay nav apstrīdējusi secinājumus par Francijā piemēroto atlaižu sistēmu (79). Solvay uzskata, ka šis izteikums ir pretrunā tās prasības pieteikumam un atbildei uz repliku pirmajā instancē, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi.
94. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pierādījumi ir sagrozīti tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (80). Ja to attiecina uz lietas dalībnieka argumentiem pirmajā instancē, tad uzskatīt, ka tie ir sagrozīti, var tikai tādā gadījumā, ja Vispārējā tiesa tos ir acīmredzami nepareizi interpretējusi vai atspoguļojusi, grozot to jēgu.
95. Šajā lietā tam nav pietiekamu pierādījumu.
96. Kā Solvay pati atzīst (81), tās prasības pieteikumā pirmajā instancē minētie apsvērumi par valstīm attiecās uz Vācijas tirgu. Pārējā daļā Solvay tikai vispārīgi apstrīdēja, ka tās praktizētās atlaides pēc sava rakstura būtu lojalitātes atlaides. Solvay prasības pieteikumā, līdzīgi kā savulaik atbildē uz repliku pirmajā instancē, tikpat kā nemaz nebija minēti apsvērumi, kas īpaši ietekmētu Francijas tirgu. Arī tās īpaši uzsvērtajās atbildes uz repliku pirmajā instancē daļās (82) Francijas tirgus ir ietekmēts tikai pavisam nedaudz un katrā ziņā tās nav saistītas ar šeit aplūkojamām tirdzniecības partneru diskriminācijas problēmām (83).
97. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā būtu acīmredzami nepareizi interpretējusi vai arī atspoguļojusi Solvay argumentus, grozot to jēgu. Tādēļ iebildums par pierādījumu sagrozīšanu ir jānoraida.
– Par kļūdu materiālajās tiesībās
98. Turklāt Solvay apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunkts (EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts). Tā norāda, ka šo pārkāpumu ietver pārsūdzētā sprieduma 398. un 400. punkts. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neanalizējot, vai piemēra pēc minētie Solvay klienti savstarpēji konkurē, proti, pirmkārt, Francijas klienti (Durand un Perrier) un, otrkārt, Vācijas lokšņu stikla un dobo stikla izstrādājumu ražotāji.
99. Šī iebilduma pieņemamību Komisija apstrīd, argumentējot, ka Solvay pirmajā instancē nemaz nav izvirzījusi iebildumu par LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunkta pārkāpumu. Tikai saistībā ar apgalvoto diskriminācijas neesamību ir ticis norādīts, ka lokšņu stikla un dobo stikla izstrādājumu ražotāji darbojas atšķirīgos tirgos un tādēļ neatrodas salīdzināmā situācijā.
100. Jāatzīst, ka es šo iebildumu uzskatu par ārkārtīgi formālu un nepārliecinošu. Apstrīdētajā lēmumā saistībā ar Solvay atlaižu sistēmas diskriminējošo raksturu tika izmantota skaidra atsauce uz EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu (84). Tādēļ ir pats par sevi saprotams, ka arī Tiesā diskutējamā diskriminācijas problēma ir jāaplūko kopsakarā ar šo tiesību normu, kaut arī lietas dalībnieki savos procesuālajos dokumentos uz to vairs nav skaidri atsaukušies (85).
101. Turklāt apelācijas tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punktu saistībā ar 118. pantu nav pieļaujams izvirzīt jaunus prasības vai attiecīgi aizstāvības pamatus. Tomēr apelācijas iesniedzējam ir tiesības iesniegt jaunus argumentus par prasības vai attiecīgi aizstāvības pamatu, kas jau ir izvirzīts pirmajā instancē, it īpaši kā reakcija uz pārsūdzētajā spriedumā pausto Vispārējās tiesas uzskatu par tiesībām (86).
102. Tā tas ir šajā gadījumā. Kā izriet no lietas dalībnieku argumentu kopsavilkuma pārsūdzētajā spriedumā, Solvay jau pirmajā instancē ir apgalvojusi, ka lokšņu stikla ražotāji darbojas citā tirgū, nevis tajā, kurā darbojas dobo stikla izstrādājumu ražotāji (87). Pirmajā instancē apspriestais jautājums, vai uzņēmumi darbojas dažādos tirgos, un šajā lietā izvirzītais jautājums, vai uzņēmumi savstarpēji konkurē, ir vienas medaļas divas puses. Tātad, apelācijas tiesvedībā izvirzot iebildumu par konkurenci starp uzņēmumiem, Solvay tikai attīsta tālāk argumentus, kurus tā jau ir norādījusi pirmajā instancē.
103. Turklāt šī Solvay iebilduma mērķis nav mudināt Tiesu vērtēt faktus, kas apelācijas tiesvedībā nav pieļaujams. Gluži pretēji, strīds ir par to, vai, neizskatot jautājumu par konkurenci starp lokšņu stikla un dobo stikla izstrādājumu ražotājiem, Vispārējā tiesa ir atstājusi bez ievērības kritēriju, kas no juridiskā viedokļa būtu bijis jāņem vērā saistībā ar EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu. Tādējādi tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa apelācijas tiesvedībā var pārbaudīt (88).
104. Jautājumā par iebilduma pamatotību vispirms ir jāatceras, ka EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktā (LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunkts) paredzēta divpakāpju pārbaude. Formulējumam “tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus” ir autonoma nozīme un tā nav tikai skaidrojoša piebilde ar paziņojuma iedarbību (89).
105. Līdz ar to, lai EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi tiktu izpildīti, ir svarīgi konstatēt ne tikai, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcība tirgū ir diskriminējoša, bet arī ka tai ir tendence traucēt šīm konkurences attiecībām, proti, pasliktināt viena no šā uzņēmuma tirdzniecības partneriem konkurences stāvokli salīdzinājumā ar citiem (90).
106. EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta pamatā ir apsvērums, ka dominējoša uzņēmuma rīcība nedrīkst izkropļot konkurenci pakārtotā tirgū, tātad konkurenci starp šī uzņēmuma piegādātājiem vai pircējiem. Dominējoša uzņēmuma partneriem nedrīkst radīt labvēlīgākus vai nelabvēlīgākus apstākļus to savstarpējā konkurencē (91).
107. Attiecībā uz šo lietu tas nozīmē, ka, izvērtējot EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu, Vispārējā tiesa nekādā gadījumā nedrīkstēja neaplūkot dažādo Solvay klientu savstarpējo konkurenci. Uzskatīt, ka Solvay ir pārkāpusi EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu, drīkstēja tikai tādā gadījumā, ja tās klienti savstarpēji konkurēja, turklāt runa nebija par kalcinētās sodas (sodas) tirgu, bet gan par pakārtoto stikla tirgu vai tirgiem. Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 400. punktā par vērā ņemamu uzskatot tikai kalcinētās sodas tirgu, un nevis stikla tirgu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
108. Pieņēmumam par ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē gan pietiek ar secinājumu, ka dominējoša uzņēmuma rīcības mērķis, ņemot vērā visus faktus, ir izkropļot konkurenci starp tā tirdzniecības partneriem. Šādā situācijā nevar pieprasīt, lai turklāt tiktu iesniegti pierādījumi par aprēķināmu faktisku kaitējumu, kas nodarīts katra tirdzniecības partnera konkurences stāvoklim (92). Uz to pamatoti ir norādījusi Komisija.
109. Tomēr kļūda tiesību piemērošanā tiek pieļauta, atzīstot par pilnībā nenozīmīgiem konkurences apstākļus pakārtotajā tirgū, kurā darbojas dominējoša uzņēmuma klienti, kā to šajā lietā ir izdarījusi Vispārējā tiesa.
110. Pretēji Komisijas viedoklim, šo kļūdu tiesību piemērošanā nevar atstāt bez ievērības, norādot, ka attiecīgie klienti no Francijas – Durant un Perrier, kā arī klienti no Vācijas – no lokšņu stikla un dobo stikla izstrādājumu nozares, ir tikai individuāli piemēri. Ja Vispārējā tiesa, pamatojoties uz kāda lietas dalībnieka iebildumu, analizē, vai, vērtējot apstrīdētajā lēmumā minētos individuālos piemērus, nav pieļauta kļūda, tai šī analīze jāveic, pamatojoties uz juridiski pareiziem kritērijiem. Šajā gadījumā tas tā nenotika.
111. Nekas cits neizriet no spriedumiem lietā Hoffmann‑La Roche (93) un lietā Michelin I (94). Komisijas norādītās attiecīgo spriedumu daļas neattiecas īpaši uz EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta piemērošanu (95), bet gan min vispārīgus apsvērumus par dominējošu uzņēmumu atlaižu sistēmu ļaunprātīgo raksturu.
112. Turklāt par to, ka EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta kontekstā konkurences attiecības starp dominējoša uzņēmuma tirdzniecības partneriem ir jāņem vērā, var pārliecināties, iepazīstoties ar spriedumu par Portugālē piemērotajiem lidostu nodokļiem, uz ko norāda Komisija. Tiesa tajā skaidri ir atsaukusies uz “nepamatotām ekonomiskām priekšrocībām”, ko atlaižu saņēmēji var iegūt “salīdzinājumā ar to konkurentiem” (96).
113. No tā izriet, ka devītā apelācijas pamata pirmā daļa ir pamatota.
ii) Devītā apelācijas pamata otrā daļa
114. Devītā apelācijas pamata otrajā daļā Solvay īpaši vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 401. punktu. Šī sprieduma daļa ir veltīta Solvay argumentiem, kurus tā pirmajā instancē iesniedza par šķietami nelielajām kalcinētās sodas izmaksām stikla ražotājiem. Vispārējā tiesa šajā ziņā norāda, ka attiecīgais Solvay “apgalvojums” par šīm izmaksām “nav pamatots” un tas arī “nevar likt apšaubīt [Solvay] pārmestās prakses diskriminējošo raksturu”. Solvay uzskata, ka šādā veidā Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir sagrozījusi tās pirmajā instancē iesniegtos procesuālos dokumentus un, otrkārt, ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 36. pantu saistībā ar 53. panta 1. punktu, kā arī ir pārkāpusi LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunktu (EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkts).
– Par apgalvoto Solvay procesuālo dokumentu sagrozīšanu
115. Iebildums par procesuālo dokumentu sagrozīšanu šķiet nepamatots. Nav nekādu pierādījumu, ka Vispārējā tiesa būtu acīmredzami nepareizi interpretējusi vai atspoguļojusi prasītājas pirmajā instancē iesniegtos rakstiskos apsvērumus, grozot to jēgu (97). Atgādinājums: Solvay pirmajā instancē minēja argumentu, ka kalcinētā soda ir stikla ražošanā nozīmīgākā izejviela, tomēr tā veido tikai 2–6 % no stikla vidējās pārdošanas cenas. Šo argumentu Vispārējā tiesa ir atbilstīgi atspoguļojusi (98). Tikai tas fakts, ka pārsūdzētajā spriedumā nav skaidri minēti Solvay līdzīgi formulētie, papildinošie apsvērumi, kas minēti tās atbildē uz repliku, nenozīmē, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā pēc būtības ir sagrozījusi Solvay argumentus.
– Par pamatojuma trūkumu
116. Atšķirīga ir situācija saistībā ar iebildumu par pamatojuma trūkumu. Kā jau iepriekš minēts, sprieduma pamatojumam jābūt tādam, ka tas ļauj skaidri un nepārprotami konstatēt Vispārējās tiesas apsvērumus, lai ieinteresētās personas varētu izprast argumentus, uz kuriem pamatots Vispārējās tiesas nolēmums, un lai Tiesa varētu veikt savas kontroles funkcijas (99). Pārsūdzētā sprieduma 401. punkts šīm prasībām neatbilst pat vislabvēlīgākās izpratnes gadījumā.
117. Vispārējā tiesa nemaz nepaskaidro, kādēļ tā Solvay argumentus par nelielajām kalcinētās sodas izmaksām stikla ražotājiem uzskata par “nepamatotiem”. No sprieduma pamatojuma it īpaši neizriet, vai Vispārējā tiesa vispār ir pievērsusi uzmanību Solvay apsvērumiem, kurus tā pirmajā instancē ir minējusi atbildē uz repliku. Tajā Solvay kā pierādījumu savam apgalvojumam par nelielajām izmaksām ir minējusi Komisijas antidempinga regulu (100), kurā kalcinētās sodas izmaksu daļa stikla ražošanā ir norādīta līdz 8 % apmērā (101).
118. Līdzīgi Vispārējā tiesa neizskaidro, kādēļ šķietami nelielā kalcinētās sodas izmaksu daļa stikla ražošanā “nevar likt apšaubīt [Solvay] pārmestās prakses diskriminējošo raksturu”. Pēc būtības šim izteikumam var būt nopietns pamats (102), tomēr pārsūdzētajā spriedumā tas nav pat ieskicēts.
119. Vai Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nozīmīgas izejvielas izmaksu daļai principā nav nozīmes, vērtējot iespējamu diskrimināciju starp dominējoša uzņēmuma klientiem? Vai arī tā uzskatīja, ka izmaksu daļa Solvay norādītajā apmērā (2–6 %) neietekmē attiecīgās komercprakses diskriminējošo raksturu? Un ja tā, tad kāpēc? Daži papildu teikumi sprieduma pamatojumā varēja un tiem vajadzēja ieviest nepieciešamo skaidrību šajā jautājumā.
120. Vispārējās tiesas apsvērumi pārsūdzētā sprieduma 401. punktā nesniedz lasītājam skaidrību jautājumā par to, kāpēc tika noraidīti Solvay argumenti par šķietami nelielām kalcinētās sodas izmaksām stikla ražošanā. Līdz ar to arī Tiesa nevar veikt savas kontrolējošās funkcijas. No iepriekš minētā izriet, ka pamatojums pārsūdzētā sprieduma 401. punktā ir nepietiekams, tādējādi devītā apelācijas pamata otrā daļa ir pamatota.
121. Ņemot vērā iepriekš minēto, nav tuvāk jāiedziļinās iebildumā par LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunkta pārkāpumu. Tam tā kā tā – līdztekus apgalvotajam pamatojuma trūkumam – nav autonomas nozīmes.
iii) Starpsecinājumi
122. Tādēļ rezumējot ir jāsecina, ka devītais apelācijas pamats ir daļēji pamatots.
B – Par aizliegumu izmantot pierādījumus, kas iegūti 1989. gada aprīlī veiktajā pārbaudē (otrais apelācijas pamats)
123. Izvirzot otro pamatu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 218.–230. punktu, Solvay apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkts un 20. panta 1. punkts (otrā apelācijas pamata pirmā un otrā daļa). Turklāt uzņēmums pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi faktus un pierādījumus (otrā apelācijas pamata trešā daļa).
124. Šā apelācijas pamata pamatā ir apstāklis, ka 1989. gada 5. aprīļa lēmumā, ar kuru Komisija lika pārmeklēt to uzņēmumu telpas, kuri darbojas Eiropas sodas tirgū, ir atsauce tikai uz iespējamiem EEK līguma 85. panta pārkāpumiem (vienošanās starp uzņēmumiem vai saskaņotas darbības), turpretī strīdīgajā lēmumā, ar kuru tika noteikts naudas sods, ir konstatēts EEK līguma 86. panta vai attiecīgi EKL 82. panta pārkāpums (dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana). Solvay uzskata, ka pierādījumus, kas kratīšanas laikā tika atrasti saistībā ar EEK līguma 85. pantu, nedrīkst izmantot par pamatu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar EEK līguma 86. pantu vai attiecīgi EKL 82. pantu.
1) Otrā apelācijas pamata pieņemamība
125. Komisija uzskata, ka otrais apelācijas pamats nav pieņemams, jo tas ir pamatots ar tiem pašiem iebildumiem, kurus Solvay jau bija norādījusi tiesvedībā pirmajā instancē.
126. Šis iebildums nav pamatots.
127. Saskaņā ar Tiesas judikatūru apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar vienīgi atkārtot jau Vispārējā tiesā izvirzītos pamatus un argumentus (103). Tomēr, ja viens no lietas dalībniekiem apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Proti, ja lietas dalībnieks nevarētu pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu (104).
128. Solvay savā apelācijas sūdzībā detalizēti analizē pārsūdzētā sprieduma 218.–230. punktu un, atsaucoties uz Tiesas spriedumiem, konkrēti un juridiski pamatoti kritizē Vispārējās tiesas apsvērumus. Tātad šeit nevar runāt par pirmajā instancē izvirzītā atbilstošā prasības pamata vispārīgu atkārtošanu.
129. No iepriekš minētā izriet, ka otrā apelācijas pamata pieņemamību nevar nopietni apšaubīt.
2) Otrā apelācijas pamata pamatotība
a) Par otrā apelācijas pamata pirmo un otro daļu (Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta un 20. panta 1. punkta pārkāpums)
130. Saskaņā ar Regulas Nr. 17 20. panta 1. punktu informāciju, kas iegūta, Komisijai veicot pārbaudi lietā par aizliegtu vienošanos, izmanto tikai attiecīgās pārbaudes mērķiem. Tātad šajā tiesību normā attiecībā uz Komisijas iegūtajiem pierādījumiem, pirmkārt, ir noteikta piesaiste mērķim un, otrkārt, ir noteikts izmantošanas aizliegums.
131. Šajā lietā ir strīds par to, kāds ir šīs piesaistes mērķim un izmantošanas aizlieguma apjoms. Lietas dalībniekiem ir domstarpības jautājumā par to, vai, lai konstatētu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija drīkst pamatoties uz pierādījumiem, kurus tā pirms tam ir ieguvusi, tajā pašā tirgū veicot pārbaudi saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem, kas izdarīti, neievērojot pret konkurenci vērstas vienošanās starp uzņēmumiem aizliegumu.
132. Regulas Nr. 17 20. panta 1. punkta tekstā par to nav nekādu konkrētu norāžu. Tādēļ par pamatu jāņem attiecīgās tiesību normas jēga un mērķis.
133. Ir atzīts, ka Regulas Nr. 17 20. panta 1. punkta mērķis ir aizsargāt Komisijas pārbaudes pasākumiem pakļauto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību (105). Kā Tiesa ir norādījusi, šīs tiesības uz aizstāvību faktiski būtu būtiski apdraudētas, ja Komisija, vēršoties pret uzņēmumiem, varētu pamatoties uz pierādījumiem, kuriem, lai gan tie ir iegūti pārbaudes gaitā, nav nekā kopīga ar tās priekšmetu un mērķi (106).
134. Tātad galvenie elementi, lai noteiktu Regulas Nr. 17 20. panta 1. punktā noteiktās piesaistes mērķim un izmantošanas aizlieguma apjomu, ir attiecīgās pārbaudes priekšmets un mērķis. Tie izriet no Komisijas izdotās pilnvaras (107). Saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta otro teikumu tie ir jānorāda attiecīgajā Komisijas lēmumā, kas ir uzskatāms par attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību pamatgarantiju (108).
135. Šajā lietā Komisijas 1989. gada 5. aprīļa lēmumā, uz kura pamata tika pārmeklētas Solvay uzņēmuma telpas, ir norāde tikai uz EEK līguma 85. pantu (EKL 81. pants) (109). Kā ir secinājusi Vispārējā tiesa, Komisija savulaik tikai ir gribējusi pārbaudīt, vai Solvay piedalījās vienošanās un/vai saskaņotās darbībās. Nav nekādu pierādījumu, ka toreiz jau būtu bijušas aizdomas arī par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (110).
136. No visa iepriekš minētā Solvay secina, ka nebija pieņemami izmantot pārbaudes laikā iegūtos pierādījumus, lai konstatētu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta (iepriekš EEK līguma 86. pants) izpratnē.
137. Šī pieeja mani nepārliecina.
138. Komisijai savā lēmumā gan ir “skaidri jānorāda pieņēmumi, ko tā ir paredzējusi pārbaudīt” (111). Šādā veidā jānovērš iespēja, ka Komisija pārbaudi veic uz labu laimi, nepastāvot konkrētām aizdomām (112), – prakse, kuras definēšanai bieži izmanto angļu valodas jēdzienu “fishing expeditions”.
139. Tomēr ar pienākumu norādīt pārbaudes priekšmetu un mērķi nevar būt domāta galīgā norāde uz visām tiesību normām, kuras attiecīgais uzņēmums, iespējams, ir pārkāpis. Tas tādēļ, ka šajā agrīnajā pārbaudes posmā Komisijai nemaz nav jāveic iespējamo pārkāpumu precīza juridiska analīze (113).
140. Dažkārt jau tāpat ir ļoti grūti iepriekš paredzēt, vai uzņēmuma rīcība, kuram tirgū ir nopietna vara, nozīmē aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu (EEK līguma 85. pants, EKL 81. pants vai attiecīgi LESD 101. pants) vai arī ir dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (EEK līguma 86. pants, EKL 82. pants vai attiecīgi LESD 102. pants). Kā pamatoti norāda Komisija, aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas materiālās piemērošanas jomas pat var pārklāties (114).
141. Turklāt gan no vienas, gan no otras tiesību normas viedokļa pārbaudēm ir viens un tas pats pamatmērķis, proti, palīdzēt īstenot Līgumos nostiprinātos konkurences noteikumus un aizsargāt konkurenci iekšējā tirgū no izkropļošanas (115).
142. Ņemot vērā iepriekš minēto, ja pārbaudes priekšmetu un mērķi lietā par aizliegtu vienošanos a priori gribētu sašaurināt līdz noteiktam, pilnvarā skaidri norādītam materiālo tiesību aizlieguma faktiskajam sastāvam un citus aizlieguma sastāvus gribētu kategoriski izslēgt, tā būtu pārāk šauras un formālas pieejas izpausme.
143. Pārbaudot lietu par aizliegtu vienošanos, galvenais uzdevums drīzāk ir konstatēt faktus un savākt pierādījumus (116), piemēram, par noteiktas vienošanās starp uzņēmumiem esamību, par noteiktas rīcības tirgū esamību un par ekonomiskiem apsvērumiem, kas aiz tā visa slēpjas.
144. Par noskaidroto faktu precīzu juridisko kvalifikāciju Komisijai savs viedoklis jāizsaka administratīvajā procesā tikai daudz vēlāk, proti, vispirms provizoriski – paziņojuma par iebildumiem veidā, un pēc tam galīgi – pieņemot lēmumu, ar kuru izbeidz procesu (117). Tas neietekmē attiecīgo uzņēmumu aizstāvības iespējas, gluži pretēji, tās tiek nodrošinātas ar iespēju sniegt paziņojumu par iebildumiem un ar to saistītajām tiesībām tikt uzklausītam.
145. Tādējādi, pieņemot, ka 1989. gada aprīļa pārbaudes ietvaros iegūtos dokumentus drīkst izmantot arī apstrīdētā lēmuma kontekstā, kas ir pamatots ar EKL 82. pantu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (118).
b) Par otrā apelācijas pamata trešo daļu (iebildums par faktu sagrozīšanu)
146. Turklāt šajā otrajā apelācijas pamatā Solvay izvirza iebildumu, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus. Vispārējā tiesa nepamatoti balstās uz līdzību starp vienošanos starp uzņēmumiem vai saskaņotām darbībām, kādas tās bija 1989. gadā veiktās pārbaudes pamatā, un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kāda tā ir konstatēta apstrīdētajā lēmumā (119).
147. Arī šis iebildums nav pamatots. Tas balstās uz neprecīzu pārsūdzētā sprieduma izpratni.
148. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neņem vērā, ka Vispārējā tiesa nav uzskatījusi par līdzīgiem pašus EEK līguma 85. pantā (EKL 81. pants, LESD 101. pants) un EEK līguma 86. pantā (EKL 82. pants, LESD 102. pants) paredzētos pārkāpumus, bet gan tikai faktus (“praksi”), kurus Komisija ir analizējusi pārbaudes ietvaros un uz kuriem tā galu galā ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā (120). Tieši šie fakti, nevis to juridiskā kvalifikācija, ir svarīgi, ja ir jāvērtē, vai Komisija ir pārkāpusi mērķa ierobežojumu un izmantošanas aizliegumu Regulas Nr. 17 20. panta 1. punkta izpratnē (121).
149. Kā Vispārējā tiesa – tiktāl bez iebildumiem – ir secinājusi (122), gan pilnvarā attiecībā uz 1989. gada pārbaudi, gan apstrīdētajā 2000. gada lēmumā bija runa tostarp par ekskluzīvām iegādes vienošanām. Ņemot vērā šo apstākli, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja uzskatīt, ka apstrīdētajam lēmumam bija pietiekama saistība ar 1989. gada pārbaudes priekšmetu un mērķi (123), tādēļ Regulas Nr. 17 20. panta 1. punktā noteiktais izmantošanas aizliegums nebija pārkāpts.
c) Starpsecinājumi
150. Līdz ar to otrais apelācijas pamats kopumā ir nepamatots.
C – Par tiesībām uz aizstāvību (trešais, ceturtais un piektais apelācijas pamats)
151. Izvirzot trešo, ceturto un piekto apelācijas pamatu, Solvay būtībā apgalvo, ka ir aizskartas tās tiesības uz aizstāvību.
152. Tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru dēļ var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi vai kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas Tiesas judikatūrā ir vairākkārt apstiprināts (124). Tostarp tas ir kodificēts Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 48. panta 2. punktā (125).
153. Solvay iebildumi, kurus tā ir izvirzījusi trešajā, ceturtajā un piektajā apelācijas pamatā, ļauj Tiesai precizēt savu judikatūru par tiesībām uz aizstāvību administratīvajā procesā, kurā tiek izskatīta lieta par aizliegtu vienošanos.
154. Procesuālais konteksts, kurā iekļaujas šie trīs apelācijas pamati, ir šāds:
– Pirms pirmā lēmuma par naudas sodu (Lēmums 91/299) šajā lietā pieņemšanas 1990. gadā Komisija Solvay, pamatojoties uz paziņojumu par iebildumiem, deva iespēju iesniegt savus apsvērumus (126). Tomēr Solvay netika piešķirta piekļuve lietas materiāliem tiešā nozīmē; uzņēmuma rīcībā tika nodotas vienīgi apsūdzošo dokumentu kopijas, uz kuriem Komisija savulaik pamatoja savu paziņojumu par iebildumiem (127). Šādas rīcības mērķis bija “vienkāršot procesu” (128).
– 2000. gadā, tātad, pirms tika pieņemts otrais šajā lietā apstrīdētais lēmums par naudas sodu (Lēmums 2003/6), Solvay netika no jauna uzklausīta (129), uzņēmumam toreiz netika piešķirta arī piekļuve lietas materiāliem (130).
– Komisija tikai otrajā tiesvedībā Vispārējā tiesā (lieta T‑57/01) iesniedza daļu administratīvā procesa lietas materiālu, ko Vispārējā tiesa Komisijai vairākkārt lūdza izdarīt, nosakot procesa organizatoriskos pasākumus (131). Solvay Vispārējās tiesas kancelejā varēja iepazīties ar daudziem dokumentiem, kuriem tai līdz šim nekad nebija piešķirta piekļuve. Uzņēmumam tika dota arī iespēja iesniegt Vispārējai tiesai savus apsvērumus par attiecīgo dokumentu noderīgumu aizstāvībai (132).
– Vispārējā tiesā Komisijai bija jāatzīst, ka tā vairs nevar atrast lietas materiālu atlikušo daļu, precīzāk sakot, piecas mapes (133). Komisija Vispārējai tiesai nevarēja iesniegt arī iztrūkstošo dokumentu sarakstu (134).
155. Ņemot vērā iepriekš minēto, Solvay apgalvo, ka, pirmkārt, ir pārkāptas tās tiesības piekļūt lietas materiāliem (trešais un ceturtais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpmāk 1. daļu) un, otrkārt, ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai (piektais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. turpmāk 2. daļu).
1) Par tiesībām piekļūt lietas materiāliem (trešais un ceturtais apelācijas pamats)
156. Tiesībās piekļūt lietas materiāliem, kas izriet no tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas, ir paredzēts, ka Komisijai attiecīgajam uzņēmumam jāsniedz iespēja veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu attiekties uz tā aizstāvību, pārbaudi. Tas attiecas gan uz dokumentiem, kas ietver apsūdzošus, gan arī uz dokumentiem, kas ietver attaisnojošus pierādījumus, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (135).
157. Nav domstarpību par to, ka administratīvajā procesā Solvay tika iepazīstināta tikai ar tām lietas materiālu daļām, kuras Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja pret šo uzņēmumu. Uzņēmums netika iepazīstināts ar daudziem citiem lietas materiālu dokumentiem, kuriem Solvay bija tiesības piekļūt saistībā ar tās tiesībām uz aizstāvību. Tādējādi Komisija ir pārkāpusi procesuālo pamatnormu (136), kas izriet no tiesībām uz labu pārvaldību (137). Šādu procesuālo pārkāpumu vairs nevar labot pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, it īpaši, izsniedzot atsevišķus dokumentus vēlākas tiesvedības laikā (138).
158. Pašreizējā stadijā lietas dalībniekiem ir domstarpības tikai jautājumā par to, vai, ņemot vērā attiecīgo Komisijas procesuālo kļūdu, Vispārējai tiesai bija jāatceļ apstrīdētais lēmums. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmumu var atcelt procesuālo kļūdu dēļ, kas administratīvajā procesā pieļautas saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, tikai tad, ja to dēļ tika pārkāptas tiesības uz aizstāvību (139).
159. Solvay, atšķirībā no Komisijas un Vispārējās tiesas, uzskata, ka tās tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, un savu viedokli pamato ar daudziem argumentiem. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatojas galvenokārt uz Savienības tiesībās atzītiem vispārīgiem principiem attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu, nevainīguma prezumpciju un pierādīšanas pienākuma sadali. Līdztekus Solvay apgalvo, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta saistībā ar 53. panta 1. punktu, kā arī Pamattiesību hartas 47. panta 2. punkts, 48. pants un 52. panta 3. punkts, ECPAK 6. pants un LES 6. panta 1. punkts.
160. Tomēr detalizētākus apsvērumus Solvay norāda tikai par tiesībām uz aizstāvību, kā arī pavisam nedaudz – par nevainīguma prezumpciju un pienākumu norādīt pamatojumu. Tās atsevišķajām norādēm uz Pamattiesību hartu, ECPAK 6. pantu un LES 6. panta 1. punktu nav autonomas nozīmes, tādēļ tās nav padziļināti jāizskata. Par LES 6. panta 1. punktu pietiek norādīt, ka pašā šajā tiesību normā nav ietvertas pamattiesību garantijas. Pirms Savienības pievienošanās ECPAK (140) – tās iestādēm ECPAK 6. pants nav tieši piemērojams, tomēr tas tiek ņemts vērā, interpretējot un piemērojot Savienības tiesību vispārīgos principus un pamattiesības (141).
161. Lai vērtētu Solvay iebildumus par tiesībām uz aizstāvību, nevainīguma prezumpciju un pienākumu norādīt pamatojumu, ierosinu sekot Komisijas piedāvātajai pārbaudes secībai, kas par pamatu izmanto pārsūdzētā sprieduma uzbūvi. Tādēļ, pirms pievērsties iebildumiem, kas attiecas uz pirmajā instancē pieejamiem dokumentiem (ceturtais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. b) punktu) es vispirms izteikšu savus apsvērumus par trešo un ceturto apelācijas pamatu (šajā ziņā skat. a) punktu), beigās es pievērsīšos iebildumiem, kas attiecas uz lietas materiālu pazudušo daļu (trešais apelācijas pamats, šajā ziņā skat. c) punktu).
a) Trešā un ceturtā apelācijas pamata pieņemamība
162. Komisija apstrīd ceturtā apelācijas pamata un trešā apelācijas pamata vienas daļas pieņemamību. Tā argumentē, ka konkrēto dokumentu noderīguma izvērtēšana uzņēmuma aizstāvībai ir daļa no faktu un pierādījumu vērtējuma, ko var veikt tikai Vispārējā tiesa un ko principā nevar pārbaudīt apelācijas tiesvedībā.
163. Šī pieeja mani nepārliecina. Šajā lietā Tiesa netiek mudināta jautājumā par atsevišķiem dokumentiem, kas pieder pie lietas materiāliem, aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu vērtējumu (142). Gluži pretēji, tā tiek mudināta pārbaudīt, vai, vērtējot faktus un pierādījumus, Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz pareizajiem kritērijiem. Tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa apelācijas tiesvedībā var pārbaudīt (143).
b) Par lietas materiālu daļām, kas pieejamas tikai Vispārējā tiesā (ceturtais apelācijas pamats)
164. Ceturtais apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 417.–446. punktu, kas veltīti to lietas materiālu daļu noderīgumam Solvay aizstāvībai, kas pirmo reizi bija pieejami tikai tiesvedības laikā Vispārējā tiesā. Tā kā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šis noderīgums nav pierādīts, tā secināja, ka Komisija nav pārkāpusi tiesības uz aizstāvību (144).
i) Ceturtā apelācijas pamata pirmā daļa
165. Ceturtā apelācijas pamata pirmajā daļā ir norādīti divi pārmetumi, kas ir izteikti pārsūdzētajam spriedumam, no tiem vienu es uzskatu par nepamatotu, bet otru – par pamatotu.
166. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai bija iepriekš jāizvērtē pirmajā instancē izvirzītie iebildumi par tiesību uz aizstāvību pārkāpumiem, proti, pirms apgalvotajām materiālo tiesību kļūdām vērtējumā. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka, vērtējot dažādu dokumentu noderīgumu uzņēmuma aizstāvībai, Vispārējā tiesa ņem vērā secinājumus, kas izdarīti, analizējot apstrīdēto lēmumu pēc būtības.
167. Šis pirmais pārmetums ir jānoraida. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, starp materiālo tiesību un procesuālo tiesību iebildumu izvērtējumu nepastāv loģiski pamatota obligāta secība (145). (Tas, vai, vērtējot procesuālo tiesību iebildumus, Vispārējā tiesa drīkst pēc būtības ņemt vērā uzņēmuma materiālo tiesību iebildumu likteni, vēl īpaši ir jāiztirzā trešā apelācijas pamata kontekstā (146).)
168. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tai ir pārāk šaurs skatījums uz piekļuves lietas materiāliem mērķi. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa nedrīkstēja noraidīt dažādu dokumentu noderīgumu aizstāvībai, pamatojot savu nostāju ar to, ka Solvay jau bija zināma šajos dokumentos minētā informācija vai arī, ka tie attiecās uz jautājumiem, kurus uzņēmums tā kā tā jau bija izvirzījis.
169. Atšķirībā no pirmā, šis otrais pārmetums ir pamatots.
170. Piekļuves lietas materiāliem mērķis ir nodrošināt administratīvajā procesā iesaistītiem uzņēmumiem, kuriem tiek pārmests Savienības konkurences noteikumu pārkāpums (tos dēvē arī par “attiecīgajiem uzņēmumiem”), tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu (147). Tiem jādod iespēja iepazīties ar Komisijas lietas materiālos ietilpstošiem pierādījumiem, lai, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, uzņēmumi var efektīvi paust savus apsvērumus par secinājumiem, kādus Komisija ir izdarījusi paziņojumā par iebildumiem (148). Šādā veidā tiek sekmēta attiecīgo uzņēmumu un Komisijas iespēju vienlīdzība un tādējādi arī godīgs administratīvais process.
171. Ja administratīvajā procesā attiecīgajam uzņēmumam netika paziņoti to attaisnojoši dokumenti, tad šim uzņēmumam vēlāk ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja uzņēmumam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu (149). Turklāt pietiek ar to, ka uzņēmums pierāda, ka tas attiecīgos attaisnojošos dokumentus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai (150).
172. Protams, tas pirmām kārtām attiecas uz tādiem dokumentiem, kas attiecīgajam uzņēmumam ļautu izteikt jaunus apgalvojumus. Spriedumā lietā Aalborg Portland Tiesa šajā ziņā runā par apgalvojumiem, “kuri neatbilst šajā stadijā Komisijas izdarītajiem secinājumiem un tādēļ kaut kādā veidā būtu varējuši ietekmēt tās iespējamajā lēmumā ietvertos vērtējumus, vismaz attiecībā uz uzņēmumam pārmestās darbības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru” (151) [neoficiāls tulkojums].
173. Tomēr es nedomāju, ka no sprieduma lietā Aalborg Portland, kā arī no dažiem citiem spriedumiem, kuros Tiesa ir lietojusi līdzīgus formulējumus (152), var izdarīt secinājumu, ka piekļuves lietas materiāliem mērķis vispārīgi ir tikai jaunu pierādījumu atrašana. Gluži pretēji, domāju, ka jau spriedumā lietā Aalborg Portland ir iedibināta zināma Tiesas atvērtība citiem mērķiem, proti, it īpaši ar formulējumu “kaut kādā veidā būtu varējuši ietekmēt” (153).
174. Kā pamatoti norāda Solvay, piekļuves lietas materiāliem vienīgais mērķis nav dot attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju administratīvajā procesā izvirzīt jaunus argumentus vai izteikt jaunus apgalvojumus. Gluži pretēji, piekļuvei lietas materiāliem ir būtiska praktiska nozīme arī tādēļ, ka tā attiecīgajam uzņēmumam ļauj salīdzināt administratīvajā procesā izvirzītos uzņēmuma argumentus ar trešo personu, piemēram, klientu, piegādātāju, konkurentu un nozaru organizāciju, apsvērumiem. Attiecīgais uzņēmums dažus trešo personu apsvērumus vajadzības gadījumā it īpaši var izmantot, lai labāk pamatotu Komisijai savus apsvērumus.
175. Ir acīmredzams, ka Komisija var piešķirt lielāku nozīmi attiecīgā uzņēmuma paskaidrojumiem, ja tie ir balstīti ne tikai uz paša uzņēmuma iekšējiem dokumentiem un atziņām vai vispārēji pieejamiem avotiem, bet gan rod apstiprinājumu arī trešo personu apsvērumos, kurām, iespējams, ir pretējas intereses (154). Tas tādēļ, ka administratīvajā procesā ir svarīgi, lai attiecīgais uzņēmums ne tikai izvirzītu noderīgus argumentus, bet arī izvirzītu tos pamatoti un varētu tos pietiekami pamatot.
176. Šo apstākli Vispārējā tiesa neņem vērā, vairākās vietās pārsūdzētajā spriedumā norādot, ka noteiktu dokumentu neizpaušana administratīvā procesa laikā nevarēja Solvay nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu, jo:
– uzņēmumam dokumentos minētie faktori “bija nezināmi” (155),
– uzņēmums varēja pats sniegt noteiktu informāciju (156), nepamatojoties uz savu konkurentu dokumentiem (157),
– uzņēmums noteiktus, no dokumentiem izrietošus argumentus jau bija izvirzījis (158), vai
– Komisija bija informēta par faktiski pastāvošo situāciju, par ko liecināja dokumenti (159).
177. Piekļuvei lietas materiāliem jāļauj attiecīgajam uzņēmumam labāk nodrošināt savu aizstāvību (160), nekā uzņēmums to būtu varējis izdarīt tikai saviem spēkiem. Pārāk šauri interpretējot piekļuves lietas materiāliem mērķi, neņemot vērā šeit minētos aspektus (161), Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā tiesību uz aizstāvību piemērojamību administratīvā procesā un tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
ii) Ceturtā apelācijas pamata otrā daļa
178. Ceturtā apelācijas pamata otrajā daļā Solvay pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izvirzījusi pārāk stingras prasības tiesību uz aizstāvību pārkāpuma pierādīšanai. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz dažām pārsūdzētā sprieduma daļām, kurās Vispārējā tiesa norāda, ka:
– Solvay “nav pierādījusi, ka [noteiktu dokumentu] neizpaušana varēja prasītājai nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu” (162), un
– pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Solvay izvirzītie fakti neliek apšaubīt apstrīdētajā lēmumā ietverto Komisijas analīzi (163).
179. Kā Solvay pamatoti apgalvo, pieņēmums par to, ka procesuālas kļūdas dēļ, kas pieļauta saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, nepamatojas uz kritēriju, vai attaisnojoša dokumenta nenodošana uzņēmuma rīcībā “ir ietekmējusi” procesa norisi tam nelabvēlīgi un Komisijas lēmuma saturu, bet gan, vai šāda rīcība “varēja ietekmēt” procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu (164).
180. Pirmajā brīdī atšķirība starp formulējumiem “ir ietekmējis” un “varēja ietekmēt” var likties minimāla. Tādēļ tiek mēģināts Solvay iebildumu noraidīt kā semantisku niansi.
181. Tomēr patiesībā šīs valodas nianses atklāj, ka, analizējot Solvay apgalvojumu par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, Vispārējā tiesa ir noteikusi kļūdainus kritērijus. Tā nepamatoti ir izvirzījusi prasību pierādīt, ka, nododot uzņēmuma rīcībā strīdīgos dokumentus, administratīvajam procesam būtu cits iznākums (165). Īstenībā Vispārējai tiesai būtu bijis jāņem vērā tikai tas, vai attiecīgais uzņēmums ir pierādījis kaut vai nelielas varbūtības iespēju, ka administratīvajā procesā nepieejamie dokumenti būtu bijuši noderīgi tā aizstāvībai (166). Tas tādēļ, ka attiecīgajam uzņēmumam nav jāpierāda, ka Komisija būtu pieņēmusi atšķirīgu lēmumu, ja uzņēmums būtu varējis iepazīties ar nepaziņotajiem dokumentiem (167).
182. No iepriekš minētā izriet, ka, izvērtējot tiesības uz aizstāvību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
183. Turklāt Solvay šajā ziņā apgalvo, ka ir pārkāpta arī nevainīguma prezumpcija, tomēr, pēc manām domām, šim iebildumam, kas izvirzīts līdztekus apgalvotajam tiesību uz aizstāvību pārkāpumam, nav autonomas nozīmes, tādēļ es to sīkāk neanalizēšu.
184. Visbeidzot, Solvay uzskata pārsūdzētā sprieduma pamatojumu par pretrunīgu, jo sākotnēji Vispārējā tiesa norāda pareizo pārbaudes kritēriju (“būtu kaut nelielas iespējas novest administratīvo procesu pie cita iznākuma” (168)), turpretī vēlāk tā nosaka stingrāku kritēriju (Solvay “nav pierādījusi, ka [..] dokumentu neizpaušana būtu prasītājai nelabvēlīgi ietekmējusi procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu” (169) un “neliek apšaubīt apstrīdētajā lēmumā ietverto Komisijas analīzi” (170)). Tomēr, kā jau iepriekš minēts (171), prasība pierādīt tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jautājums pēc būtības, nevis jautājums par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Vispārējā tiesa, iespējams, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar tiesībām uz aizstāvību, tomēr no tā uzreiz neizriet pamatojuma trūkums.
iii) Starpsecinājumi
185. Tādējādi ceturtais apelācijas pamats pārsvarā ir pamatots. Pirmkārt, izvērtējot nepieejamo dokumentu nozīmīgumu administratīvajā procesā, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā piekļuves lietas materiāliem mērķi, un, otrkārt, tā ir izvirzījusi pārāk stingras prasības tiesību uz aizstāvību pārkāpuma pierādīšanai.
c) Par lietas materiālu daļu pazaudēšanu (trešais apelācijas pamats)
186. Trešais apelācijas pamats ir veltīts jautājumam par Komisijas lietas materiālu daļu pazaudēšanu. Tas vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 465.–482. punktu, kuros Vispārējā tiesa izskata jautājumu, vai no piecu mapju ar lietas materiāliem pazušanas izriet Solvay tiesību uz aizstāvību pārkāpums (172), un atbild uz šo jautājumu noliedzoši (173).
187. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz daudziem kritizējamiem punktiem attiecīgajā sprieduma daļā, kurai ir veltītas visas sešas trešā apelācijas pamata daļas. Tomēr tās daudzkārt dublējas. Galvenais visos gadījumos ir jautājums, vai Vispārējā tiesa drīkstēja noliegt iespēju, ka pazudušie lietas materiāli varēja būt noderīgi Solvay aizstāvībai (174).
188. Piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
189. Šiem apsvērumiem būtu jāpamatojas uz to, ka uzņēmumam, kuram administratīvā procesā nelikumīgi ir liegta piekļuve noteiktām lietas materiālu daļām, Vispārējā tiesā tikai ir jāpierāda, ka tas attiecīgos dokumentus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai (175). Ir pietiekami, ja uzņēmums pierāda kaut vai nelielas varbūtības iespēju, ka administratīvajā procesā nepieejamie dokumenti būtu bijuši noderīgi tā aizstāvībai (176).
190. Šajā lietā Vispārējai tiesai izvērtēt Solvay nepieejamo lietas materiālu daļu lietderību apgrūtina tas, ka attiecīgie dokumenti nebija atrodami.
191. Protams, nebūtu atbilstīgi vienmēr automātiski uzskatīt, ka pazudušās lietas materiālu daļas varētu būt noderīgas attiecīgā uzņēmuma aizstāvībai. Piemēram, ja, pamatojoties uz nopietnu satura rādītāju, var ticami secināt, ka attiecīgajās lietas materiālu daļās atradās tikai dokumenti, kuriem tāpat nebūtu ļauts piekļūt, tas it īpaši attiecas uz lēmuma projektiem un Komisijas iekšējām piezīmēm, bet var attiekties arī uz citiem konfidenciāliem dokumentiem (177), tad a priori drīkst izslēgt tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
192. Tomēr šajā lietā pazudušo lietas materiālu daļu saturu nebija iespējams rekonstruēt pat daļēji (178). Ciktāl noprotams, judikatūrā vēl nav precizēts, kam ļaunums rodas no šī apstākļa. Tas tādēļ, ka līdz šim taisītie spriedumi attiecās uz administratīvā procesa dokumentiem, kuru saturs bija zināms un kurus Vispārējā tiesa varēja pārbaudīt (179).
193. Principā attiecīgajam uzņēmumam ir pienākums norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus par to, ka uzņēmums būtu varējis savai aizstāvībai izmantot tās lietas materiālu daļas, kurām tam administratīvajā procesā tika nelikumīgi liegta piekļuve (180). Tomēr tas ir piemērojams tikai tiktāl, ciktāl uzņēmumam ir pieejamas visādā ziņā nopietnas norādes par tā rīcībā nenodoto dokumentu autoriem, ka arī to raksturu un saturu.
194. Turpretī par to, ka lietas materiālu daļas nav atrodamas, atbildīga ir Komisija. Proti, saskaņā ar labas pārvaldības principu Komisijai ir pienākums pienācīgi pārvaldīt lietas un tās droši uzglabāt. Atbilstīga lietu pārvaldīšana it īpaši nozīmē arī nopietna satura rādītāja izveidi, lai vēlāk varētu nodrošināt piekļuvi lietas materiāliem.
195. Ja, kā šajā gadījumā, šāda satura rādītāja trūkuma dēļ nevar droši rekonstruēt pazudušo lietas materiālu daļu saturu, tad jautājumā par tiesībām uz aizstāvību tas ļauj izdarīt tikai vienu secinājumu, proti, ka nevar noliegt, ka attiecīgais uzņēmums neatrodamos dokumentus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai.
196. Tomēr pārsūdzētajā spriedumā tiek izdarīts gluži pretējs pieņēmums. Pēc Vispārējās tiesas domām, var noliegt iespēju, ka iztrūkstošajās lietas materiālu daļās Solvay būtu varējusi atrast savai aizstāvībai noderīgus dokumentus (181).
197. Vispārējā tiesa savu viedokli pamato ar to, ka visi materiālo tiesību iebildumi (“materiālie iebildumi”), ko Solvay ir izvirzījusi par apstrīdēto lēmumu, ir noraidāmi (182). Tātad vērtējums par pazudušo lietas materiālu daļu noderīgumu Solvay aizstāvībai tiek sasaistīts ar tās iebildumu, kurus tā izvirza par secinājumiem par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pamatotību (183). Citiem vārdiem sakot, kuram līdz šim bija sliktas kārtis, par to Vispārējā tiesa šķiet prezumējam, ka tas arī atlikušajās lietas materiālu daļās nebūtu varējis atrast trumpjus.
198. Šī pieeja ir juridiski kļūdaina. Protams, tas, vai tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ir jāizvērtē, ņemot vērā katra individuālā gadījuma īpašos apstākļus. Tomēr šim izvērtējumam jānotiek, ņemot vērā, kādā nodarījumā Komisija apsūdz attiecīgo uzņēmumu, tātad, kādus pārmetumus tā izvirza attiecīgajam uzņēmumam (184), jo uzņēmumam ir jāaizstāvas pret šiem Komisijas “iebildumiem”. Turpretī ir pilnīgi nesvarīgi, kādus materiālos iebildumus uzņēmums līdz šim ir cēlis pret apstrīdēto lēmumu un vai šie iebildumi ir pieņemti.
199. Vispārējā tiesa pazudušo dokumentu noderīgumu Solvay nepamatoti pakārto jautājumam, vai uzņēmuma līdzšinējais arguments “ir atzīts par neefektīvu” (185) vai “neatbilst faktiem” (186), vai Solvay ir apstrīdējusi noteiktus Komisijas secinājumus (187) un vai tā līdz šim nav palikusi parādā noteiktus skaidrojumus (188).
200. Pareizi būtu bijis jautāt vienīgi par to, vai neatrodamajās lietas materiālu daļās, iespējams, bija informācija, kas Solvay būtu ļāvusi labāk pamatot līdzšinējos argumentus, kas izvirzīti par apstrīdēto lēmumu, vai pat norādīt jaunus argumentus.
201. Vispārējā tiesa izvairās no šā jautājuma, priekšplānā izvirzot Komisijas rīcībā esošos pierādījumus par dominējoša stāvokļa esamību un tā ļaunprātīgu izmantošanu (189). Tomēr tādējādi tā pilnībā ignorē apstākli, ka pazudušajās lietas materiālu daļās varēja būt informācija, kas varētu iedragāt pierādījumu bāzi vai katrā ziņā parādīt to citā gaismā. Uz to pamatoti ir norādījusi Solvay.
202. Pirmkārt, šajā ziņā ir būtiski, ka prima facie lielas tirgus daļas gan pierāda Solvay dominējošo stāvokli. Tomēr, kā atzīst pati Vispārējā tiesa (190), tas ir piemērojams tikai ar nosacījumu, ka eksistē ārkārtēji apstākļi (191). Tomēr Vispārējā tiesa nepaskaidro, kāpēc Solvay pašai būtu jāzina visi iespējamie ārkārtējie apstākļi, lai no pazaudētajiem dokumentiem nevarētu izrietēt nekas jauns tās aizstāvībai (192). Noderīga informācija par tirgus daļām, konkurentu ietekmīgumu un attiecīgā uzņēmuma klientu varbūtējās ietekmes uz tirgu apmēru katrā ziņā var izrietēt arī no trešo personu apsvērumiem (193).
203. Otrkārt, jāatgādina, ka Solvay noteiktas prakses, piemēram, tās piešķirto atlaižu, ļaunprātīgais raksturs gan izriet no “tiešiem dokumentāriem pierādījumiem” (194). Tomēr, pretēji pirmajam iespaidam, ļaunprātīgas izmantošanas esamība ir jānoraida, ja eksistē norādes uz objektīva ekonomiskā pamatojuma esamību (195). Šādām norādēm nav obligāti jāizriet no dominējoša uzņēmuma vides, tās var sniegt arī trešās personas, piemēram, attiecīgā uzņēmuma klienti. Tādējādi nevar noliegt, ka šīs norādes būtu izrietējušas no pazudušajām lietas materiālu daļām (196).
204. Pretēji tam, kā uzskata Vispārējā tiesa, Solvay pienākums nebija pierādīt, cik precīzi no pazudušajām lietas materiālu daļām varētu izrietēt tai labvēlīgas norādes. Vispārējā tiesā nebija iespējams rekonstruēt šo dokumentu saturu un nevienam nevar prasīt paveikt neiespējamo. Solvay nav jāatbild par šīs situācijas sekām, jo par attiecīgo dokumentu pazušanu ir atbildīga Komisija (197). Tādējādi Vispārējās tiesas nemitīgi atkārtotais pieņēmums, ka Solvay bija pamatoti jāpierāda pazudušo dokumentu noderīgums tās aizstāvībai (198), bija juridiski kļūdains.
205. Tātad rezumējot jāsecina, ka, izvērtējot jautājumu, vai neatrodamie dokumenti no lietas materiālu klāsta varēja būt noderīgi Solvay aizstāvībai, Vispārējā tiesa ir piemērojusi nepareizus kritērijus. Tā nav ņēmusi vērā prasības, kas šajā ziņā izriet no tiesībām uz aizstāvību. Tādējādi trešais apelācijas pamats ir pieņemams.
206. Šajā ziņā Solvay apgalvotajam nevainības prezumpcijas pārkāpumam nav autonomas nozīmes, kas būtu plašāka par izskatīto jautājumu par pienākumu norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus tiesību uz aizstāvību kontekstā. Tādēļ tajā nav īpaši jāiedziļinās.
2) Par tiesībām tikt uzklausītam (piektais apelācijas pamats)
207. Izvirzot piekto apelācijas pamatu, Solvay vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 184.–193. punktu, kuros Vispārējā tiesa secina, ka Komisijai nebija pienākuma pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas no jauna uzklausīt attiecīgo uzņēmumu (199). Turpretī Solvay uzskata, ka 2000. gada administratīvajā procesā to vajadzēja uzklausīt, jo pirmajam lēmumam par naudas sodu (Lēmums 91/299), ko atcēla Vispārējā tiesa, ne tikai nebija apstiprināts autentiskums, bet tas turklāt arī tika pieņemts, nenodrošinot nepieciešamo piekļuvi lietas materiāliem.
a) Piektā apelācijas pamata pirmā daļa
208. Šā apelācijas pamata pirmajā daļā Solvay apgalvo, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta saistībā ar 53. panta 1. punktu. Pārsūdzētajā spriedumā netiek izskatīts jautājums, vai pirmajā administratīvajā procesā pieļautie procesuālie trūkumi, kas saistīti ar piekļuvi lietas materiāliem, ir pamats jaunai uzklausīšanai. Tādējādi Vispārējā tiesa neiedziļinās Solvay iebildumā, ko tā ir izvirzījusi tiesvedībā pirmajā instancē.
209. Šis arguments ir jānoraida. Vispārējā tiesa, lai arī tikai ar vienu teikumu, ir iedziļinājusies jautājumā par jaunas uzklausīšanas nepieciešamību iepriekšējo procesuālo trūkumu dēļ, kas saistīti ar piekļuvi lietas materiāliem, proti, tā atbildē uz šo jautājumu ir norādījusi uz saviem apsvērumiem par piekļuvi lietas materiāliem (200). No Vispārējās tiesas viedokļa tas bija loģiski un konsekventi, jo tā uzskatīja, ka Komisija attiecībā uz nenotikušo piekļuvi lietas materiāliem nav pārkāpusi tiesības uz aizstāvību (201). Tādējādi atbilstoši pārsūdzētajā spriedumā izvēlētajam risinājumam nebija vajadzības no jauna uzklausīt Solvay.
210. Līdz ar to Vispārējās tiesas apsvērumi par tiesībām tikt uzklausītam ir pietiekami pamatoti. Tas, vai tajos arī pēc būtības nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā, tiek izskatīts piektā apelācijas pamata otrajā daļā, kuru es tagad aplūkošu.
b) Piektā apelācijas pamata otrā daļa
211. Piektā apelācijas pamata otrajā daļā Solvay pēc būtības iedziļinās jautājumā, vai procesuālo trūkumu, kas 1990. gadā radās saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, vēlāk, t.i., pirms otrā, šajā lietā strīdīgā lēmuma par naudas sodu (Lēmums 2003/6) pieņemšanas, dēļ uzņēmums bija jāuzklausa no jauna.
212. Solvay galvenokārt apgalvo, ka ir pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai, kā arī tiesības uz aizstāvību kopumā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja līdztekus iebilst, ka ir pārkāpts Pamattiesību hartas 47. panta 2. punkts, 48. pants un 52. panta 3. punkts, ECPAK 6. pants un LES 6. panta 1. punkts, labas pārvaldības princips, kā arī LESD 266. pants (iepriekš EKL 233. pants). Visiem šiem iebildumiem kopīgs ir pārmetums, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisijai no jauna bija jāuzklausa Solvay.
213. Tiesības tikt uzklausītam ir tiesību uz aizstāvību daļa, kas jāņem vērā administratīvajā procesā saistībā ar lietu par aizliegtu vienošanos. Tiesības uz aizstāvību nozīmē, ka izmeklējamam uzņēmumam administratīvajā procesā tiek dota iespēja darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu patiesumu un atbilstību, kā arī par Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem (202). Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī šis princips parasta likuma līmenī atspoguļojās Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktā (203).
214. Nav domstarpību par to, ka šajā lietā 1990. gadā, proti, pirms pirmā lēmuma par naudas sodu (Lēmums 91/299) pieņemšanas, Komisija uzklausīja Solvay saistībā ar paziņojumu par iebildumiem. Domstarpības ir tikai jautājumā par to, vai pasākumos, kas Komisijai saskaņā ar EKL 233. pantu (tagad LESD 266. pants) ir jāīsteno pēc pirmā lēmuma par naudas sodu atcelšanas, ietilpa arī jauna uzklausīšana.
215. Administratīvajā procesā saistībā ar lietu par aizliegtu vienošanos, kas ierosināts saskaņā ar Regulu Nr. 17, no EKL 233. panta obligāti neizriet pienākums Komisijai no jauna izskatīt visu lietu kopumā. Gluži pretēji, Komisija procesu var atsākt izskatīt no tās vietas, kur Savienības tiesas ir konstatējušas procesuālu kļūdu. Ja procesuālās darbības, kas hronoloģiski veiktas pirms procesuālās kļūdas, ir likumīgas, tās nav jāatkārto.
216. PVC lietā, kurā pirmais Komisijas lēmums tika atcelts formālas kļūdas dēļ, Komisāru kolēģijai to galīgi pieņemot, Tiesa piekrita, ka otro, principā identiski formulēto lēmumu Komisija pieņēma, no jauna neuzklausot attiecīgos uzņēmumus (204). Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir balstījusies uz šo judikatūru, lai pamatotu, ka arī šajā lietā Solvay nebija no jauna jāuzklausa (205).
217. Pirmajā brīdī šķiet, ka PVC lietā un šajā lietā faktiski ir vienāda situācija, jo arī šajā lietā pirmais Komisijas lēmums par naudas sodu (Lēmums 91/299) tika atcelts formālas kļūdas administratīvā procesa beigās dēļ, precīzāk sakot, lēmuma autentiskuma apstiprinājuma trūkuma dēļ.
218. Tomēr tuvāk aplūkojot, var saskatīt būtisku atšķirību, proti, atšķirībā no PVC lietas, šajā lietā administratīvo procesu raksturoja vēl cits nopietns trūkums, kas radās daudz agrāk pirms lēmuma par naudas sodu galīgās pieņemšanas un autentiskuma apstiprināšanas, t.i., attiecīgajam uzņēmumam – Solvay – netika nodrošināta juridiskajām prasībām atbilstīga piekļuve lietas materiāliem (206).
219. Savienības tiesas savos spriedumos par pirmo lēmumu par naudas sodu (Lēmums 91/299) (207) gan nav pievērsušās jautājumam par tiesībām piekļūt lietas materiāliem un tiesībām uz aizstāvību, tās, gluži pretēji, ir izskatījušas vienīgi jautājumu par lēmuma autentiskuma apstiprināšanu. Tomēr no tā nevar secināt, ka Savienības tiesas būtu apstiprinājušas administratīvā procesa pienācīgu norisi, kas attiecas uz piekļuvi lietas materiāliem un tiesībām uz aizstāvību.
220. Gluži pretēji, Pirmās instances tiesa attiecībā uz Lēmumu 91/297, kas pieņemts tajā pašā administratīvajā procesā saistībā ar lietu par aizliegtu vienošanos kā Lēmums 91/299, secināja, ka nepietiekamas piekļuves lietas materiāliem dēļ ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību (208). Turklāt jau kopš 1982. gada eksistēja skaidra Komisijas prakse attiecībā uz piekļuves nodrošināšanu lietas materiāliem (209).
221. Jāpiekrīt Komisijai, ka dažādie Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumi jautājumā par nodrošināmās piekļuves lietas materiāliem mērķiem un apjomu nesniedza vienotu viedokli (210). Tomēr vēlākais brīdī, kad 2000. gadā tika pieņemts šajā lietā strīdīgais otrais lēmums par naudas sodu, visas iespējamās neskaidrības šajā jautājumā jau sen bija novērstas (211).
222. Šādos apstākļos Komisijai šajā lietā pēc tam, kad pirmais lēmums par naudas sodu tika atcelts, administratīvais process bija jāatsāk stadijā uzreiz pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas. Tai atbilstoši tiesiskajām norādēm bija jānodrošina Solvay pilnīga piekļuve lietas materiāliem un, pamatojoties uz šo apstākli, uzņēmums no jauna jāuzklausa.
223. Attiecībā uz Komisijas pienākumu no jauna uzklausīt attiecīgo uzņēmumu pēc tam, kad tas ir iepazinies ar lietas materiāliem, neko nemaina arī apstāklis, ka otrā, šajā lietā strīdīgā lēmuma par naudas sodu (Lēmums 2003/6) pamatā nebija nekādu jaunu iebildumu (212). Solvay gan jau 1990. gadā bija iespēja izteikt savus apsvērumus par iebildumiem, uz kuriem Komisija pamatoja gan savu pirmo, gan otro lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, tomēr šie apsvērumi uzņēmumam bija jāsniedz, pamatojoties uz ļoti fragmentārām zināšanām par lietas materiāliem, jo tam tika ļauts iepazīties tikai ar apsūdzošiem dokumentiem (213).
224. Tiesības tikt uzklausītam nenozīmē tikai tiesības izteikt savus apsvērumus par visiem Komisijas iebildumiem. Gluži pretēji, attiecīgajam uzņēmumam jābūt iespējai iesniegt savus apsvērumus, pārzinot visas tam likumīgi pieejamās lietas materiālu sastāvdaļas. Pretējā gadījumā konkurences pārkāpumu procedūrā tiesības uz aizstāvību zaudētu lielu daļu savas efektivitātes.
225. Iespējai iesniegt savus apsvērumus ir pavisam cita kvalitāte, ja attiecīgais uzņēmums pirms tam pienācīgi ir varējis piekļūt lietas materiāliem. It īpaši ir acīmredzams, ka uzņēmums, kuram ir tikusi nodrošināta piekļuve ne tikai apsūdzošiem, bet arī attaisnojošiem dokumentiem, pret Komisijas iebildumiem var aizstāvēties efektīvāk nekā uzņēmums, kuram ir ļauts iepazīties tikai ar apsūdzošiem lietas materiāliem.
226. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot tiesības tikt uzklausītam, uzskatot, ka Komisijai nav no jauna jāuzklausa Solvay. Galu galā, šajā lietā tiek turpinātas kļūdas tiesību piemērošanā, kas pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas attiecībā uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem (214).
227. Šajā lietā nav tuvāk jāiedziļinās Solvay izvirzītajā jautājumā par labas pārvaldības principu, jo līdztekus argumentiem par tiesībām uz aizstāvību un tiesībām tikt uzklausītam argumentiem, kas pamatoti uz šo principu, nav autonomas nozīmes. Kā jau iepriekš skaidrots (215), līdzīgi nav jāiedziļinās jautājumā par ECPAK 6. pantu un LES 6. panta 1. punktu.
c) Starpsecinājumi
228. Tādējādi kopumā piektā apelācijas pamata otrā daļa ir pieņemama.
D – Par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (pirmais apelācijas pamats)
229. Izvirzot pirmo apelācijas pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 119.–142. punktu, Solvay apgalvo, ka ir pārkāptas tās tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tiesas judikatūrā šīs pamattiesības ir atzītas par Savienības tiesību vispārēju principu gan administratīvajā procesā Komisijā, gan tiesvedībā Savienības tiesās (216). Tagad tas ir nostiprināts arī Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā un 47. panta 2. punktā.
230. Kaut gan Savienības tiesas jau vairākkārt ir izskatījušas saprātīga termiņa jautājumu konkurences lietās, man Solvay izvirzītie tiesību jautājumi šķiet īpaši svarīgi. Pirmkārt, tie attiecas uz lietu, kurā kopējais procesa ilgums, ņemot vērā visus administratīvā procesa un tiesvedības posmus, neapšaubāmi ir bijis īpaši liels. Otrkārt, šie iebildumi ir skatāmi kontekstā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada 1. decembrī, ar kuru Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir kļuvusi par saistošām tiesībām (LES 6. panta 1. punkts).
231. Pirmais apelācijas pamats iedalās kopumā piecās daļās, no kurām savukārt viena daļa attiecas uz procesa ilgumu (skat. turpmāk 1) punktu) un otra daļa ir veltīta pārmērīgajam procesa ilgumam (skat. turpmāk 2) punktu).
1) Procesa ilguma vērtējumam izvirzītās prasības (pirmā apelācijas pamata pirmā un otrā daļa)
232. Pirmā apelācijas pamata abas pirmās daļas ir veltītas juridiskajām prasībām, kas izvirzītas procesa ilguma vērtējumam.
a) Par iepriekšēju jautājumu, vai Solvay iebildumi ir neefektīvi
233. Pretēji Komisijas uzskatam – Solvay iebildumi par procesa ilgumu katrā ziņā nav “lielākoties neefektīvi”. Protams, ka, lai, iespējams, atceltu pārsūdzēto spriedumu, ir jāiet vēl tālāk, proti, ir jāapsver sankcijas pārāk ilga procesa dēļ. Tāpat arī ir jāizskata jautājums par procesa ilgumu kā tādu (217), jo bez pārmērīga procesa ilguma konstatācijas a priori nevar uzskatīt par pārkāptām tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu. Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jābūt iespējai no juridiskā viedokļa pārbaudīt kritērijus, kurus Vispārējā tiesa ir izmantojusi, vērtējot procesa ilgumu.
234. Solvay iebildumi par procesa ilgumu visādā ziņā būtu neefektīvi tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja tos izvirzītu atsevišķi no iebildumiem par pārmērīga procesa ilguma radītajām juridiskajām sekām. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Gluži pretēji, pārsūdzētais spriedums tiek kritizēts no abiem aspektiem, turklāt pirmā apelācijas pamata trešā un piektā daļa it īpaši ir veltītas juridiskajām sekām.
235. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas izvirzītais iebildums par neefektivitāti ir jānoraida.
b) Par procesa ilguma izvērtēšanas kopumā nepieciešamību (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa)
236. Pirmā apelācijas pamata pirmajā daļā Solvay apgalvo, ka, vērtējot procesa ilgumu, Vispārējā tiesa ir izolēti aplūkojusi tikai atsevišķus administratīvā procesa un tiesvedības posmus, nevērtējot procesu kopumā, kas ilgst kopš 1989. gada aprīlī veiktās pārbaudes.
237. Saprātīgais termiņš tiek izvērtēts, ņemot vērā katras atsevišķas lietas apstākļus, it īpaši ņemot vērā tiesvedības nozīmi ieinteresētajām personām, lietas sarežģītību, kā arī prasītāja un kompetento iestāžu rīcību (218). Šajā ziņā Tiesa ir arī precizējusi, ka atbilstošo kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs (219).
238. Procesa ilguma atbilstīgs izvērtējums neapšaubāmi nozīmē arī to, ka Vispārējā tiesa īpaši vērtē katra atsevišķā procesa posma ilgumu (220). Ja kāds no procesa posmiem ir bijis pārmērīgi ilgs, tad šis apstāklis vien jau pamato secinājumu, ka ir pārkāptas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (221).
239. Tomēr procesa ilguma atbilstīgs izvērtējums nozīmē ne tikai šādu “savrupu” vērtējumu, bet arī administratīvā procesa, kā arī iespējamo tiesvedību ilguma izvērtēšanu kopumā (222).
240. Pret prasību veikt izvērtēšanu kopumā nevar iebilst, norādot, ka administratīvajam procesam un tiesvedībai ir dažāds raksturs un prasības, kas jāizpilda pārvaldes iestādei vai attiecīgi Vispārējai tiesai, ir nostiprinātas dažādās Pamattiesību hartas vietās. No attiecīgā uzņēmuma viedokļa galvenais ir tikai tas, kad objektīva struktūra tā “lietā” pieņems galīgo lēmumu. Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts un 47. panta 2. punkts ir tikai viena un tā paša procesuālā principa divas izpausmes, proti, ka procesa dalībniekiem ir tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.
241. Parasti, ja neviens no administratīvā procesa vai tiesvedības posmiem pats par sevi nav pārmērīgi ilgs, gan nevar uzskatīt, ka tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu ir pārkāptas. Tomēr, jo vairāk posmu veido procesu kopumā, proti, viens vai vairāki administratīvie procesi un/vai tiesvedības, jo lielāku nozīmi iegūst tā kopējā ilguma vērtējums.
242. Šajā lietā administratīvā procesa pirmajai daļai (1989.–2000. gads) un pirmajai tiesvedībai (1991.–2000. gads) sekoja, kaut arī rudimentāra, administratīvā procesa otrā daļa (2000. gads), kā arī otra tiesvedība (kopš 2001. gada marta) (223). Pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas brīdī visu šo procesa posmu kopējais ilgums jau pārsniedza 20 gadus, līdz šodienai ir pagājuši pat 22 gadi. Gandrīz neviens cits process Eiropas konkurences tiesību jomā nav bijis tik ilgs (224).
243. Šādos apstākļos procesa ilgumu nevarēja atbilstīgi vērtēt, neietverot administratīvā procesa un tiesvedības kopējo ilgumu līdz pārsūdzētā sprieduma pieņemšanai. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa nav veikusi šādu izvērtēšanu kopumā, tā pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. No tā izriet, ka pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir pamatota.
c) Par apgalvoto pamatojuma trūkumu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa)
244. Turklāt Solvay izvirza iebildumu par pamatojuma trūkumu (Tiesas Statūtu 36. pants saistībā ar 53. panta 1. punktu), jo Vispārējā tiesa savos apsvērumos par procesa ilgumu nav iekļāvusi procesa posmu, kas norisinājies pašā tiesā.
245. Tik tiešām, Vispārējā tiesa nemaz nemin tajā notikušo tiesvedības posmu (tiesvedība lietā T‑57/01). Tomēr jāņem vērā, ka Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums var būt izsecināms netieši, ja vien tas ļauj ieinteresētajām personām konstatēt, kādēļ Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā viņu argumentus, un sniedz Tiesai pietiekamas norādes, lai tā varētu īstenot savas kontrolējošās funkcijas (225).
246. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstrīdēto lēmumu varēja atcelt nevis procesa ilguma dēļ, bet gan tikai – procesa ilguma izraisītā – tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ. Tā kā, pēc Vispārējās tiesas domām, tiesības uz aizstāvību nebija pārkāptas, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā varēja īpaši nevērtēt Solvay argumentus par procesa ilgumu. Tādējādi pamatojuma trūkuma nav.
247. Šajos apstākļos pirmā apelācijas pamata trešā daļa nav pieņemama.
2) Pārmērīgi ieilguša procesa juridiskās sekas (pirmā apelācijas pamata trešā, ceturtā un piektā daļa)
248. Pirmā apelācijas pamata trešajā, ceturtajā un piektajā daļā Solvay pievēršas jautājumam par administratīvā procesa un tiesvedības saprātīga termiņa varbūtējas pārsniegšanas juridiskajām sekām.
a) Prasība par tiesību uz aizstāvību aizskārumu (pirmā apelācijas pamata trešā daļa)
249. Pirmā apelācijas pamata trešajā daļā tiek izvirzīts tiesību jautājums, kuram ir būtiska nozīme. Lietas dalībniekiem ir domstarpības jautājumā par to, vai varbūtējs pamattiesību uz lietas savlaicīgu izskatīšanu pārkāpums kā tāds jau pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu vai arī papildus ir jāpierāda attiecīgā uzņēmuma aizstāvības iespēju aizskārums (226).
250. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir uzskatījusi, ka pārmērīgi ieildzis process var būt iemesls Komisijas lēmuma atcelšanai tikai tādā gadījumā, ja ir pierādīts, ka procesa ilgums ir ietekmējis attiecīgā uzņēmuma aizstāvības iespējas (227). Šī pieeja atbilst pa šo laiku iedibinātai Tiesas judikatūrai, kas vispārīgi ņem vērā, vai procesa ilgums varēja ietekmēt tā iznākumu (228).
251. Tomēr Solvay uzskata šo judikatūru par novecojušu un aicina Tiesu to pārskatīt, ņemot vērā Pamattiesību hartas saistošo juridisko spēku kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās.
252. Šajā ziņā īpaša nozīme ir Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta norādēm. Šā noteikuma pirmajā teikumā ir vienveidīguma klauzula, kurā paredzēts, ka Hartā minētajām pamattiesībām, kas atbilst ECPAK pamattiesībām, ir tāda pati nozīme un piemērojamība, kāda tām ir piešķirta ECPAK.
253. Ir taisnība, ka Savienības pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, kas izriet no Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkta saistībā ar 47. panta 2. punktu, ir veidotas pēc ECPAK 6. panta 1. punkta parauga (229). Tomēr pretēji tam, kā uzskata Solvay, ECPAK 6. panta 1. punkts interpretācijā, kādu pašreiz sniedz ECT, neparedz atcelt lēmumu par naudas sodu lietā par aizliegtu vienošanos un izbeigt administratīvo procesu tikai lēmuma saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ.
254. Kā pamatoti piebilst Komisija, saskaņā ar vispārpieņemtiem principiem ECPAK paredz tās dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, kas attiecas uz iespējamu pamattiesību pārkāpumu novēršanas veidiem un līdzekļiem (230).
255. Turklāt no ECT judikatūras attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu var secināt, ka pilnīga kriminālsodu atcelšana un attiecīgo kriminālprocesu izbeigšana ir tikai viens no iespējamiem kompensāciju veidiem ECPAK 41. panta izpratnē par pamattiesību pārkāpumu pārmērīgi ieilguša procesa dēļ (231). Tajā nav minēts valsts struktūru pienākums atcelt sodus un izbeigt procesu. Gluži pretēji, ECT kā atbilstīgu kompensāciju par pārmērīgu procesa ilgumu skaidri atzīst arī noteiktā naudas soda samazināšanu (232). Īpaši vienā ekonomisko noziegumu lietā, kas attiecās uz nopietniem krāpšanas gadījumiem un bija īpaša ar to, ka process ilga 17 gadus, ECT secinājumu par pārmērīgi ieilgušu procesu kompensēja ar soda samazināšanu (233). Pēc manām domām, šādu risinājumu var piemērot arī procesiem lietās par aizliegtu vienošanos, kas ir līdzīgi kriminālprocesiem ekonomikas jomā.
256. Attiecībā uz konkurences tiesībām pie iepriekš minētā jāpiebilst, ka ECT, šķiet, neuzskata, ka šī tiesību joma pieder pie klasiskajām krimināltiesībām. Ārpus krimināltiesību “stingrā kodola” ECT uzskata, ka krimināltiesiskās garantijas, kas izriet no ECPAK 6. panta 1. punkta, nav obligāti jāpiemēro visā to stingrībā (234).
257. Atbilstoši minētajam pašreizējā situācijā jāuzskata, ka no vienveidīguma principa, kas noteikts Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmajā teikumā, Savienības tiesām neizriet pienākums obligāti atcelt apstrīdēto lēmumu, ja Eiropas konkurences tiesību kontekstā ir pārkāptas pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu.
258. Lai gan Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzēta iespēja Savienības tiesībās piemērot plašākus standartus par tiem, kas noteikti ECPAK, tomēr saistībā ar šīm konkurences tiesībām tam nav nekāda pamata.
259. Nosakot sodu par pamattiesību uz lietas savlaicīgu izskatīšanu pārkāpumu, ir pienācīgi jāņem vērā gan attiecīgā uzņēmuma intereses, gan sabiedrības intereses.
260. Attiecīgā uzņēmuma interesēs ir saņemt iespējami lielāku kompensāciju par pamattiesību pārkāpuma radītajām sekām (235). Sabiedrības interesēs ir panākt Eiropas iekšējā tirgus konkurences noteikumu, kas pieder pie Līgumu pamatnoteikumiem (236), efektīvu īstenošanu (237).
261. Ja Komisijas lēmumu par naudas sodu lietā par aizliegtu vienošanos varētu atcelt tikai tādēļ, ka administratīvajā procesā vai tiesvedībā ir pārsniegts lietas savlaicīgas izskatīšanas termiņš, šādā gadījumā tiktu atcelts ne tikai noteiktais naudas sods, bet arī secinājums par konkurences noteikumu pārkāpumu kā tādu. Šāds risinājums ir pretrunā sabiedrības interesēm efektīvi īstenot konkurences noteikumus un pārsniegtu attiecīgā uzņēmuma likumīgās intereses saņemt iespējami lielāku kompensāciju par tam nodarīto pamattiesību pārkāpumu.
262. Nevar ļaut uzņēmumam, motivējot tikai ar lietas nesavlaicīgu izskatīšanu, apšaubīt pārkāpuma esamību (238). Nekādā gadījumā sankcija par saprātīga termiņa neievērošanu nevar radīt to, ka uzņēmumam tiek ļauts turpināt vai atsākt rīcību, par kuru ir konstatēts, ka tā nav saderīga ar Savienības tiesībām (239).
263. Ņemot vērā iepriekš minēto, neredzu iemeslu ierosināt Tiesai pārskatīt tās līdzšinējo judikatūru šajā jautājumā. No tā izriet, ka pirmā apelācijas pamata trešā daļa ir jānoraida.
b) Procesa ilguma ietekme uz Solvay iespējām aizstāvēties šajā lietā (pirmā apelācijas pamata ceturtā daļa)
264. Pirmā apelācijas pamata ceturtā daļa ir veltīta pārsūdzētā sprieduma 132.–136. punktam, kur Vispārējā tiesa secina, ka saprātīga termiņa principa varbūtējs pārkāpums neietekmēja Solvay iespējas efektīvi aizstāvēties un tādējādi tās tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas. Solvay tajā saskata galvenokārt pamatojuma trūkumu un principa ievērot tiesības uz aizstāvību, kā arī saprātīga termiņa principa pārkāpumu. Vispārējā tiesa nav pietiekami izskatījusi jautājumu par grūtībām, ar kādām Solvay pēc tik ilga laika bija jāsaskaras saistībā ar savu aizstāvību.
i) Par apgalvoto pamatojuma trūkumu
265. Apgalvotais pamatojuma trūkums Tiesas Statūtu 36. panta saistībā ar 53. panta 1. punktu izpratnē izpaužas tādējādi, ka Vispārējā tiesa nav iedziļinājusies daudzos Solvay argumentos, kurus tā pirmajā instancē ir izvirzījusi attiecībā uz grūtībām, ar kurām tai bija jāsaskaras saistībā ar savu aizstāvību.
266. Šie argumenti nav pārliecinoši. Kā jau iepriekš minēts, pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu un līdz ar to pamatojums var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai (240).
267. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā skaidri, kaut ļoti nedaudz, iedziļinās pat Solvay argumentos, ka tai pēc tik ilga laika ir grūti aizstāvēties pret Komisijas apsūdzībām. Tā būtībā norāda, ka Komisija kopš pirmās tiesvedības šajā lietā nav veikusi nekādas izmeklēšanas darbības un apstrīdētajā lēmumā nav arī ņēmusi vērā nekādus jaunus faktorus, kas prasītu tiesību uz aizstāvību izmantošanu (241).
268. Var būt, ka Solvay ir atšķirīgs viedoklis par šīs lietas apstākļu materiāli tiesisko vērtējumu, tomēr no tā neizriet pamatojuma trūkums (242).
ii) Par apgalvoto materiālo tiesību kļūdu
269. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējās tiesas izteikumu par to, ka laika faktors nav ietekmējis Solvay iespējas aizstāvēties, kritizē arī no materiālo tiesību viedokļa. Solvay tajā saskata principa ievērot tiesības uz aizstāvību, kā arī saprātīga termiņa principa pārkāpumu.
270. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Solvay lūdz Tiesu aizstāt Vispārējās tiesas faktu vērtējumu ar savu vērtējumu, kas apelācijas tiesvedībā ir nepieņemami (243).
271. Tomēr, tuvāk aplūkojot, var secināt, ka Solvay Vispārējai tiesai pārmet ne tik daudz nepareizu faktu vērtējumu cik drīzāk, pēc Solvay domām, būtiska apstākļa ignorēšanu. Proti, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka laiks, kas pagājis kopš procesa sākuma, ir ietekmējis Solvay aizstāvības iespējas tiesvedībā. Vispārējā tiesa nepamatoti ir analizējusi tikai jautājumu par laika faktora ietekmi uz Solvay aizstāvības iespējām Komisijā (t.i., administratīvajā procesā).
272. Šis arguments ir pamatots.
273. Izvērtējot, vai, iespējams, pārmērīgi ieilgušais process ir nelabvēlīgi ietekmējis attiecīgā uzņēmuma iespējas aizstāvēties, Vispārējā tiesa nedrīkst savu uzmanību veltīt tikai kāda noteikta procesa posma aizstāvībai. Gluži pretēji, tai vispārīgi jāņem vērā, vai procesa ilgums varēja ietekmēt uzņēmuma aizstāvību pret Komisijas iebildumiem (244).
274. Lai gan šī aizstāvība pirmām kārtām notiek administratīvajā procesā, kur, pamatojoties uz paziņojumu par iebildumiem, uzņēmumam tiek piešķirtas tiesības tikt uzklausītam, tomēr aizstāvība neaprobežojas tikai ar administratīvo procesu. Gluži pretēji, attiecīgais uzņēmums Komisijas lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, var pārsūdzēt Savienības tiesās (LESD 263. panta ceturtā daļa, iepriekš EKL 230. panta ceturtā daļa). Arī šādas tiesvedības kontekstā uzņēmumam ir jābūt iespējai efektīvi aizstāvēties pret apsūdzībām, kuras tam, tagad jau formāla lēmuma veidā, izvirza Komisija.
275. Tādēļ Vispārējā tiesa nepamatoti ir tikai izvērtējusi, vai Solvay varēja efektīvi aizstāvēties administratīvajā procesā (245) un vai bijušās tiesvedības, t.i., tiesvedības lietā T‑32/91 par pirmo lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu (Lēmums 91/299), ilgums ir radījis nelabvēlīgas sekas (246). Vispārējā tiesa savos apsvērumos nav ietvērusi arī uzņēmuma pašreizējās iespējas aizstāvēties otrajā tiesvedībā, t.i., tiesvedībā lietā T‑57/01 saistībā ar šeit apstrīdēto Lēmumu 2003/6.
276. Šajā lietā aizstāvības iespējas Vispārējā tiesā tiesvedības lietā T‑57/01 ietvaros bija svarīgi ņemt vērā divu iemeslu dēļ: pirmkārt, saistībā ar Solvay skaidri izteikto aicinājumu ņemt vērā kādreizējās tiesvedības ilgumu un, otrkārt, saistībā ar apstākli, ka Solvay tikai šīs tiesvedības laikā, precīzāk sakot – 2005. gadā, vispār tika nodrošināta piekļuve lietas materiāliem. Tātad tam, vai Solvay 2005. gadā vēl varēja efektīvi aizstāvēties pret Komisijas iebildumiem vai secinājumiem, bija būtiska nozīme.
277. Pamattiesībās uz lietas savlaicīgu izskatīšanu ir prasīts, lai Komisija administratīvajā procesā lietā par aizliegtu vienošanos savu lēmumu par naudas sodu pieņemtu tik savlaicīgi, ka attiecīgais uzņēmums pret to vēl var efektīvi aizstāvēties Savienības tiesās.
278. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa nemaz nav izskatījusi šo juridiski nozīmīgo jautājumu, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.
iii) Par dažiem citiem iebildumiem
279. Visbeidzot, pirmā apelācijas pamata ceturtajā daļā Solvay atsaucas uz faktu sagrozīšanu, kā arī ECPAK 6. panta un LES 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
280. Šie pārējie iebildumi nav padziļināti jāizskata. Iebildums par faktu sagrozīšanu nav pamatoti raksturots (247), un es nesaskatu nekādas norādes šādas sagrozīšanas esamībai. Kas attiecas uz ECPAK 6. pantu un LES 6. panta 1. punktu, tad pirmā tiesību norma nav tieši piemērojama un otrā tiesību norma kā tāda neparedz pamattiesību garantijas (248).
iv) Starpsecinājumi
281. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata ceturtā daļa ir daļēji pamatota.
c) Šķietamais Solvay atteikums no naudas soda apmēra samazinājuma (pirmā apelācijas pamata piektā daļa)
282. Pirmā apelācijas pamata piektajā un pēdējā daļā Solvay īpaši apstrīd pārsūdzētā sprieduma 141. punktu. Vispārējā tiesa šajā punktā norāda, ka Solvay “prasības pieteikumā [..] skaidri ir atteikusies no iespējas samazināt naudas soda apmēru kā atlīdzības par apgalvoto tās tiesību tikt tiesātai saprātīgā termiņā pārkāpumu”. Solvay tajā saskata pirmās instances tiesvedībā izvirzīto argumentu sagrozīšanu.
283. Kā jau citā kontekstā norādīts, uzskatīt, ka fakti ir sagrozīti, var tad, ja Vispārējā tiesa lietas dalībnieka argumentus ir acīmredzami nepareizi interpretējusi vai atspoguļojusi, grozot to jēgu (249).
284. Diemžēl Vispārējā tiesa ar strīdīgo formulējumu pārsūdzētajā spriedumā neļauj saprast, uz kuru Solvay prasības pieteikuma daļu tā atsaucas. Tomēr apelācijas procesa stadijā lietas dalībnieki ir vienprātīgi identificējuši, ka Solvay kritizētais Vispārējās tiesas izteikums varētu attiekties uz prasības pieteikuma 149. un 150. punktu. Sava prasības pieteikuma 149. punktā uzņēmums pēc būtības uzsver, ka, pēc uzņēmuma domām, apgalvoto lietas taisnīgas izskatīšanas principa pārkāpumu var novērst tikai, atceļot apstrīdēto lēmumu. Naudas soda samazināšana nevar novērst apgalvoto ECPAK 6. panta pārkāpumu. Prasības pieteikuma 150. punktā Solvay tālāk secina, ka tās apgalvotās acīmredzamās saprātīga termiņa pārsniegšanas sekas var būt tikai apstrīdētā lēmuma atcelšana (250).
285. Iepriekš minētajā prasības pieteikuma daļā nevaru saskatīt atteikšanos no naudas soda iespējamas samazināšanas procesa ilguma dēļ. Vēl mazāk no Solvay rakstveida paskaidrojumiem izriet Vispārējās tiesas apgalvotais uzņēmuma “skaidrais atteikums” no naudas soda samazināšanas pārmērīgi ieilgušā procesa dēļ.
286. Gluži pretēji, sava pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 149. un 150. punktā Solvay ir tikai uzskatāmi raksturojusi savu viedokli. Uzņēmums paskaidro, kādas juridiskās sekas tas uzskata par atbilstīgām saistībā ar apgalvoto saprātīga termiņa principa pārkāpumu, proti, nevis naudas soda apmēra samazināšanu, bet gan apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
287. Starp sava uzskata par tiesībām paušanu un skaidru atteikšanos no iespējas samazināt naudas soda apmēru par apgalvoto tiesību pārkāpumu ir principiāla atšķirība. Pārsūdzētā sprieduma 141. punktā Vispārējā tiesa šo atšķirību nav ņēmusi vērā.
288. Pārsūdzētā sprieduma 141. punktā ir par to, ka Vispārējā tiesa pirmās instances tiesvedībā izvirzītos Solvay argumentus ir acīmredzami nepareizi interpretējusi un turklāt arī atspoguļojusi, grozot to jēgu. Šeit ir saskatāma lietas dalībnieka argumentu sagrozīšana.
289. Šī sagrozīšana īpaši acīmredzama kļūst tad, ja ņem vērā, ka pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā Solvay citā kontekstā patiešām lūdz Vispārējo tiesu samazināt naudas soda apmēru un šajā ziņā skaidri atsaucas uz saviem “argumentiem atcelšanas pamatu kontekstā”, tātad uz saviem argumentiem par pārmērīgu procesa ilgumu (251).
290. Līdz ar to pirmā apelācijas pamata piektā daļa ir apmierināma.
3) Starpsecinājumi
291. Līdz ar to pirmais apelācijas pamats ir daļēji pieņemams.
E – Pārsūdzētā sprieduma atcelšana
292. Kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, nav pieņemamai šādi apelācijas pamati, proti, otrais, sestais, septītais un astotais.
293. Devītais apelācijas pamats ir daļēji pamatots. Tomēr tas attiecas tikai uz īpašo diskriminācijas aspektu, kas izriet no EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunkta. Tas neattiecas uz pārējiem Solvay rīcības attiecīgajā tirgū aspektiem, kurus Komisija ir atzinusi par ļaunprātīgiem un attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi apstāklis, ka devītais apelācijas pamats ir daļēji pieņemams, pats par sevi nepamato pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.
294. Turpretī lielākoties pamatoti ir tiesībām uz aizstāvību veltītie apelācijas pamati (trešais, ceturtais un piektais apelācijas pamats), kā arī apelācijas pamats par procesa ilgumu (pirmais apelācijas pamats). Tas apstāklis, ka katrs no šiem apelācijas pamatiem atsevišķi ir pieņemams, jau pats par sevi pamato pārsūdzētā sprieduma atcelšanu kopumā.
F – Pirmajā instancē celtās prasības izlemšana
295. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
296. Tā tas ir izskatāmajā lietā. Vispārējā tiesa jau ir aplūkojusi visus faktus un juridiskos jautājumus, kuriem ir nozīme, izlemjot Solvay prasību, un lietas dalībniekiem bija dota iespēja šajā ziņā iesniegt savus apsvērumus. Līdz ar to lieta nav jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, gluži pretēji, Tiesa pati var lemt par Solvay prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Ņemot vērā ārkārtīgi ieilgušo procesu, proti, 22 gadus – no 1989. gada aprīlī Komisijas īstenotās pārbaudes līdz šodienai, Tiesai būtu jāizmanto šī iespēja.
297. Turpmākā gaitā es tikai īsumā izskatīšu apstrīdētā lēmuma likumību no trim izvēlētiem aspektiem, proti, piekļuves lietas materiāliem (skat. turpmāk 1) punktu), tiesību tikt uzklausītam (skat. turpmāk 2) punktu) un procesa ilguma (skat. turpmāk 3) punktu) aspekta.
1) Par tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliem
298. Pastāv vienprātība, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Solvay netika nodrošināta juridiskajām prasībām atbilstoša piekļuve lietas materiāliem (252).
299. Kā jau iepriekš minēts, nav iespējams noliegt, ka pazudušajās lietas materiālu daļās, kuru saturs nav zināms, Solvay būtu atradusi savai aizstāvībai noderīgu informāciju. Tā tas ir it īpaši tādēļ, ka Komisija pati uzskata, ka dažas no trūkstošajām mapēm “ietvēra saraksti atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam”, tātad dažādiem uzņēmumiem adresētos Komisijas informācijas pieprasījumus un to atbildes (253). Šādos trešo personu apsvērumos varēja būt ietverta noderīga informācija par Solvay dominējošo stāvokli (piemēram, par tirgus daļām, Solvay konkurentu ietekmi un attiecīgā uzņēmuma klientu varbūtējās ietekmes tirgū apmēru). Turklāt tajos varēja atrasties norādes par objektīva ekonomiskā pamatojuma esamību vai neesamību Solvay rīcībai attiecīgajā tirgū (254).
300. Tādējādi katrā ziņā pastāvēja iespēja, ka, atbilstīgi nodrošinot piekļuvi lietas materiāliem, administratīvajam procesam varētu būt bijis cits iznākums, kaut arī tas ietekmētu tikai noteiktā naudas soda apmēru.
301. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir pilnībā atceļams jau procesuālo trūkumu dēļ saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, t.i., pazudušajiem lietas materiāliem. (Tādējādi vairs vispār nav nozīmes Vispārējā tiesā pieejamo lietas materiālu daļu noderīgumam Solvay aizstāvībai).
2) Par tiesībām tikt uzklausītam
302. Skaidrs ir arī tas, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2000. gadā Komisija no jauna neuzklausīja Solvay, kaut gan tiesību akti to pieprasa (255). Šī procesuālā kļūda ir cieši saistīta ar nenodrošināto piekļuvi lietas materiāliem.
303. Nevar noliegt iespēju, ka administratīvajam procesam būtu cits rezultāts, ja Komisija 2000. gadā būtu devusi uzņēmumam iespēju – pēc atbilstīgas iepazīšanās ar lietas materiāliem – no jauna iesniegt savus apsvērumus par Komisijas izvirzītajiem iebildumiem (256).
304. Arī šī iemesla dēļ apstrīdētais lēmums ir atceļams pilnībā.
3) Par tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu
305. Visbeidzot, kas attiecas uz procesa ilgumu, tad tas jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus (257).
306. Šajā lietā jāņem vērā Komisijas bezdarbība laika posmā no Komisijas pirmā lēmuma par naudas sodu (Lēmums 91/299) atcelšanas līdz pirmā Tiesas sprieduma apelācijas instancē (258) pieņemšanai. Tādējādi nelietderīgi pagāja četri gadi un septiņi mēneši (259).
307. Šo Komisijas bezdarbību nevar pamatot, atsaucoties uz savulaik tās iesniegto apelācijas sūdzību par pirmā lēmuma par naudas sodu atcelšanu. Lai gan Komisija var pilnībā izsmelt tās rīcībā esošās procesuālās iespējas un vērsties pie Tiesas kā apelācijas instances, ja pirmajā instancē ir pieņemts tai nelabvēlīgs spriedums, tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka Komisija šāda apelācijas procesa laikā drīkst apturēt administratīvo procesu (260).
308. Apelācijas iesniegšana neaptur attiecīgā akta piemērošanu (Tiesas Statūtu 60. panta 1. punkts). Tātad Komisijai saskaņā ar EKL 233. panta pirmo daļu (tagad – LESD 266. panta pirmā daļa) jau no 1995. gada 29. jūnija, proti, dienas, kad tika pasludināts Pirmās instances tiesas spriedums lietā T‑32/91, bija pienākums veikt pasākumus, kas izriet no Pirmās instances tiesas sprieduma par Komisijas lēmuma atcelšanu. Arī labas pārvaldības principam atbilstu vai nu ātri sagatavot lietu jaunai izskatīšanai pēc būtības, vai arī izbeigt administratīvo procesu.
309. Komisija būtu varējusi turpināt administratīvo procesu jau no 1995. gada jūlija, tā vietā, lai gaidītu līdz 2000. gada aprīlim (261). Savā jaunajā lēmumā par naudas sodu Komisijai bija tikai jāprecizē, ka gadījumā, ja apelācijas procesā spriedums būs Komisijai labvēlīgs, šis lēmums zaudē savu spēku.
310. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka šajā lietā administratīvais process bija pārmērīgi ieildzis jau saistībā ar Komisijas bezdarbību gandrīz piecu gadu garumā no 1995. gada jūlija līdz 2000. gada aprīlim. Kā jau iepriekš minēts (262), šā iemesla dēļ nav padziļināti jāanalizē pārējo procesa daļu ilgums un jāizvērtē procesa ilgums kopumā (263).
311. Protams, iepriekš konstatētais saprātīga termiņa principa pārkāpums pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja procesa ilguma dēļ tika ietekmētas attiecīgā uzņēmuma iespējas aizstāvēties (264). Pienākums iesniegt šo faktu apstiprinošus pierādījumus ir uzņēmumam.
312. Tiesa parasti izvirza stingras prasības šādai pierādīšanai (265). Attiecīgā uzņēmuma argumentiem jābūt pamatotiem uz pārliecinošiem pierādījumiem un tie nedrīkst būt pārāk abstrakti vai neprecīzi (266). Piemēram, ja, kā šajā gadījumā, tiek apgalvots, ka iespējas aizstāvēties ierobežo apstāklis, ka agrākie darbinieki ir aizgājuši no darba, tad parasti ir jānorāda šādu personu vārdi un uzvārdi, viņu ieņemamais amats, kā arī datums, kurā viņi ir beiguši pildīt darba pienākumus, ir jānorāda apsvērumi par ziņu vai paskaidrojumu veidu un apjomu, ko šīs personas varētu sniegt, kā arī jāraksturo apstākļi, kuru dēļ attiecīgajām personām nebija iespējams sniegt savus paskaidrojumus (267).
313. Nav šaubu, ka šajā tiesvedībā, kas tiek izskatīta Savienības tiesās, Solvay nav sniegusi tik detalizētu informāciju.
314. Tomēr šajā lietā jāņem vērā, ka brīdī, kad 2000. gada beigās tika pieņemts otrais lēmums par naudas sodu, no laika posma, par kuru Solvay pārmet dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, t.i., 1983.–1990. gads, bija pagājuši jau no 10 līdz 17 gadiem. Visbeidzot, kad 2005. gadā Solvay Pirmās instances tiesā tika nodrošināta piekļuve lietas materiāliem, no Komisijas konstatēto pārkāpumu brīža bija pagājuši jau pat no 15 līdz 22 gadiem.
315. Ir skaidrs, ka pēc tik ilga laika uzņēmuma darbinieki, it īpaši tādēļ, ka tie ir bijušie darbinieki, nevar visu atsaukt atmiņā. Turklāt šajā lietā pie iepriekš minētā jāpiebilst, ka daļa no Solvay uzņēmumiem, kuros tika ražota kalcinētā soda (soda), šobrīd ir slēgti (268).
316. Tomēr tiesvedībā pirmajā instancē Solvay piedāvāja Vispārējai tiesai iesniegt pierādījumus, proti, rekonstruēt tās nodaļas “Kalcinētā soda” darbinieku sarakstu par strīdīgo periodu un norādīt toreizējo vadošo darbinieku vārdus un uzvārdus un laiku, kad katrs no viņiem ir aizgājis no darba uzņēmumā.
317. Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, saprotams, ka no Solvay neko vairāk nevarēja prasīt.
318. Apelācijas sūdzības iesniedzējai it īpaši nedrīkstētu kaitēt tas, ka tā nav detalizēti norādījusi, par kādām darbībām un pierādījumiem tās bijušajiem darbiniekiem būtu bijusi jāsniedz informācija, jo līdz pat šim brīdim uzņēmums nav iepazīstināts ar visām lietas materiālu daļām, ar kurām tas īstenībā bija jāiepazīstina (269). Solvay nevar prasīt pierādīt, vai un ciktāl tās bijušie darbinieki būtu varējuši sniegt informāciju par pazudušajām lietas materiālu daļām, kuru saturs nav zināms un kuras nevienā procesa brīdī nav bijušas pieejamas.
319. Vispārīgi runājot, nevar paredzēt tik augstas prasības laika faktora ietekmētās iespējas aizstāvēties pierādīšanai, lai attiecīgajam uzņēmumam padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu jebkādu pierādīšanu.
320. Ņemot vērā faktu, ka neatgriezeniski ir zaudēta daļa lietas materiālu, kurā, iespējams, atradās Komisijas sarakste ar trešiem uzņēmumiem (270), nevar noliegt, ka no darba aizgājušie Solvay darbinieki gadījumā, ja tos izdotos atrast, varētu palīdzēt uzņēmumam aizstāvēties. It īpaši nevar noliegt, ka attiecīgie darbinieki būtu varējuši sniegt informāciju par lietas apstākļiem, ko nevarēja uzzināt, izmantojot tikai rakstiskās piezīmes.
321. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir pietiekami daudz pierādījumu, ka pārmērīgi ieilgušais process ir ietekmējis Solvay iespējas aizstāvēties pret Komisijas iebildumiem. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ jau šī apstākļa dēļ.
4) Starpsecinājumi
322. Jau dažu tiesību jautājumu izskatīšana, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē ir izvirzījusi saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, tiesībām tikt uzklausītam un procesa ilgumu, liecina par to, ka apstrīdētais Komisijas lēmums (Lēmums 2003/6) ir atceļams pilnībā. Tādējādi nav jāiedziļinās pārējos prasības pamatos, kurus Solvay ir izvirzījusi pirmajā instancē.
V – Par prasījumu samazināt naudas soda apmēru
323. Līdztekus pārsūdzētā sprieduma un apstrīdētā lēmuma atcelšanai (271)Solvay lūdz arī atcelt vai samazināt – Vispārējās tiesas no jauna noteikto – naudas sodu, proti, kā kompensāciju par būtiskiem zaudējumiem, kas, kā Solvay apgalvo, tai ir nodarīti ārkārtīgi ieilgušā procesa dēļ.
324. Pēc manis piedāvātā risinājuma, kas paredz atcelt pārsūdzēto spriedumu (272) un apstrīdēto lēmumu (273), šis īpašais Solvay prasījums ir lieks. Tomēr pilnīgas skaidrības labad turpinājumā to izskatīšu pakārtoti.
A – Sākotnējās piezīmes
325. No Tiesas līdzšinējās judikatūras izriet divas atšķirīgas pieejas pārmērīgi ieilguša procesa problēmas risinājumam. Lietā Baustahlgewebe, kurā attiecīgajam uzņēmumam bija noteikts naudas sods lietā par aizliegtu vienošanos, Tiesa samazināja naudas sodu (274). Turpretī lietā Der Grüne Punkt, kurā naudas sods nebija noteikts, Tiesa attiecīgajam uzņēmumam varēja vien norādīt uz iespēju iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību atbilstoši LESD 268. pantam saistībā ar LESD 340. panta otro daļu (iepriekš EKL 235. pants saistībā ar EKL 288. panta otro daļu) (275).
326. Tiesas sēdē Komisija apliecināja, ka tā priekšroku dod pēdējam no minētiem risinājumiem, kā tas ir atspoguļots lietā Der Grüne Punkt. Savu nostāju tā pamatoja ar nepieciešamību efektīvi īstenot konkurences tiesības. Pēc Komisijas domām, naudas soda samazināšana ietekmētu Eiropas konkurences tiesību efektīvu īstenošanu.
327. Šis iebildums nepārliecina.
328. Pirmkārt, Eiropas konkurences noteikumu īstenošana, kas nepieciešama iekšējā tirgus darbībai (276), gan neapšaubāmi ir viens no Līgumu pamatuzdevumiem (277). Lai sasniegtu šo mērķi, ir nepieciešami efektīvi un preventīvi sodi.
329. Otrkārt, tādā procesā kā administratīvais process lietā par aizliegtu vienošanos, kam ir kvazi-krimināltiesiskas iezīmes (278), tomēr īpaši jāievēro elementārās procesuālās garantijas. Konkurences tiesības drīkst īstenot tikai ar tiesiski nevainojamiem līdzekļiem. Tātad, ja lietā par aizliegtu vienošanos tiek pārkāptas tādas pamattiesības kā tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, šādā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir tiesības uz efektīvu kompensāciju.
330. Tātad saprātīga termiņa pārsniegšanas risinājums nenoliedzami tiek meklēts starp atšķirīgi pozicionēto prasību īstenot konkurences noteikumus, no vienas puses, un prasību pēc efektīvas kompensācijas par pamattiesību pārkāpumu, no otras puses.
331. Atbilstoši procesuālās ekonomijas mērķim un vajadzībai nodrošināt attiecīgajam uzņēmumam tiešus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus Tiesai tur, kur tas ir iespējams, tātad lietās, kurās ir noteikti naudas sodi, arī turpmāk būtu jāizvēlas spriedumā lietā Baustahlgewebe izmantotais risinājums (279).
332. Šādā gadījumā konkurences tiesības tiek efektīvi īstenotas, konstatējot pārkāpumu un nosakot attiecīgajam uzņēmumam pienākumu izbeigt šo pārkāpumu (280). Pārējos tirgus dalībniekus preventīvi ietekmē sākotnēji Komisijas vai Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods. Tiesa neapšauba tā samērīgumu. Ar “Baustahlgewebe metodi”, proti, sākotnējais naudas sods tiek savā ziņā samazināts par summu, kas tiek uzskatīta par atbilstīgu kompensāciju par pārmērīgi ieilgušo procesu (281).
B – Naudas soda samazināšana
333. Visbeidzot, judikatūra lietā Baustahlgewebe (282) pamatojas uz neierobežotu jurisdikciju LESD 261. panta izpratnē, kas Tiesai ir attiecībā uz konkurences tiesībās paredzētiem sodiem, kā to nosaka Regulas Nr. 17 (283) 17. pants. Tādējādi Tiesa naudas sodus un kavējuma naudas pēc saviem ieskatiem var atcelt, samazināt vai palielināt.
334. Piemērojot judikatūru lietā Baustahlgewebe, vispirms jāvērtē procesa ilgums (šajā ziņā skat. turpmāk 1) daļu) un pēc tam jānosaka naudas soda iespējamā samazinājuma apmērs (šajā ziņā skat. turpmāk 2) daļu).
1) Par administratīvā procesa un tiesvedības pārmērīgo ilgumu
335. Kā jau iepriekš minēts (284), procesa ilguma samērīgums tiek izvērtēts, ņemot vērā katras atsevišķas lietas apstākļus, it īpaši ņemot vērā tiesvedības nozīmi ieinteresētajām personām, lietas sarežģītību, kā arī prasītāja un kompetento iestāžu rīcību.
336. Šajā ziņā atsevišķie procesa posmi ir jāanalizē atsevišķi, turklāt ir vispārīgi jāvērtē kopējais administratīvā procesa un tiesvedības ilgums (285).
337. No atsevišķajiem procesa posmiem galvenokārt divos nav ievērots saprātīga termiņa princips, proti, Komisijas pilnīgas bezdarbības periodā pirmā apelācijas procesa laikā (tiesvedība apvienotajās lietās C‑287/95 P un C‑288/95 P), kā arī otrajā tiesvedībā Vispārējā tiesā (tiesvedība lietā T‑57/01) (286).
338. Tas, ka Komisijas bezdarbība, kas ilga četrus gadus un septiņus mēnešus no 1995. gada jūlija līdz 2000. gada aprīlim, t.i., pirmā apelācijas procesa laikā, ir pārkāpusi Solvay pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, jau tika raksturots (287). Tādēļ šajā tiesvedībā nav svarīgi, vai šajā periodā arī Tiesa kā apelācijas instance ar procesa ilgumu, kas sasniedza četrus gadus un septiņus mēnešus, bija atbildīga par pārmērīgi ieilgušo procesu.
339. Kas attiecas uz otro tiesvedību Vispārējā tiesā (lieta T‑57/01), tad tās ilgums, kas sasniedz astoņus gadus un deviņus mēnešus, jau no pirmā acu uzmetiena liekas nesamērīgs.
340. Kā pamatoti uzsver apelācijas sūdzības iesniedzēja, tik ilgu šīs lietas izskatīšanas laiku nevar pamatot, atsaucoties uz kaut kādu lietas sarežģītību. Vispārējai tiesai bija jāuzklausa tikai divi lietas dalībnieki, tulkošanas darbu apjoms bija neliels (288) un lietas dalībnieku izvirzītie faktu un tiesību jautājumi nebija ārkārtīgi sarežģīti. Lai gan eksistēja saistība ar paralēli izskatāmo tiesvedību lietā T‑58/01, tomēr daudzu prasības pamatu identiskais raksturs abās lietās varētu to izskatīšanā dot sinerģijas efektu un tādējādi procesu drīzāk paātrināt nekā palēnināt.
341. Droši vien lielāko daļu procesuālā novilcinājuma var izskaidrot ar nepieciešamību ļaut Solvay tiesvedības laikā iepazīties ar administratīvā procesa materiāliem (289). Tomēr ir pilnībā nepieņemami, ka šim nolūkam bija vajadzīgs pusotrs gads vai pat divi gadi, ja ņem vērā arī lietas dalībnieku iesniegtos procesuālos dokumentus (290). Šis laika zudums nevar radīt Solvay nelabvēlīgas sekas. Vajadzības gadījumā Vispārējai tiesai bija jānosaka Komisijai skaidri termiņi un šo termiņu iespējamas neievērošanas gadījumā jāizdara vajadzīgie secinājumi, ar kuru sekām jārēķinās Komisijai.
342. Turklāt var konstatēt arī dažus Pirmās instances tiesas bezdarbības periodus tiesvedībā pirmajā instancē. Piemēram, īpaši jāmin 29 mēneši, kas pagāja no Komisijas apsvērumiem par noteiktu dokumentu noderīgumu Solvay aizstāvībai līdz mutvārdu procesa uzsākšanai (291). Jāmin arī gandrīz 18 mēneši, kas pagāja no 2008. gada 26. jūnija tiesas sēdes līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai 2009. gada 17. decembrī (292).
343. Ir pašsaprotami, ka tiesas iekšējās organizācijas problēmas, piemēram, tās, kas saistītas ar tiesnešu regulāro maiņu vai aizstāšanu, nedrīkst risināt uz procesa dalībnieku rēķina (293).
344. Šādos apstākļos gan administratīvais process, gan tiesvedība šajā lietā bija pārmērīgi ieilguši.
345. Šāds iespaids nostiprinās, ja aplūko visu administratīvā procesa un tiesvedības posmu šajā lietā kopējo ilgumu:
– Kā sākumpunkts procesa ilguma aprēķināšanai atbilstoši ECT judikatūrai par ECPAK 6. panta 1. punktu ir jāņem vērā diena, kad Solvay pirmoreiz saskārās ar pasākumiem, kas tika veikti saistībā ar darbībām, par kurām to tur aizdomās, un ievērojami ietekmēja tās situāciju (294). Šajā lietā attiecīgais brīdis bija ilgi pirms paziņojuma par iebildumiem (kas ir pielīdzināms formālai “apsūdzībai”). Tas sakrita ar dienu, kurā Komisija 1989. gada aprīlī veica pārbaudi pie Solvay (295).
– Starplaikā tiesvedība nevienā brīdī netika izbeigta.
– Kā iespējamais beigu punkts būs jāuzskata diena, kurā Tiesa pieņems spriedumu šajā apelācijas procesā (296).
346. Tādējādi līdz šodienai procesa kopējais ilgums ir sasniedzis jau 22 gadus. Nav svarīgi, vai tik ilgu procesa termiņu vispār jebkad var pamatot. Katrā ziņā šādam pamatojumam būtu vajadzīgi ārkārtēji apstākļi, piemēram, īpaši sarežģīts izskatāmo faktu un tiesību jautājumu raksturs, kā arī būtiska attiecīgā uzņēmuma līdzatbildība par noteiktu procesa novilcinājumu. Uz šo lietu neattiecas nekas no iepriekš minētā.
347. Tikai papildus jāpiebilst, ka procesa kopējā ilguma pamatojumam nepietiek tikai ar faktu, ka procesuālās darbības vēl nav noilgušas (297). Proti, noilguma termiņš norāda maksimālo laika ietvaru, kurā drīkst veikt pasākumus, lai noteiktu naudas sodu par Eiropas konkurences noteikumu pārkāpumiem. Noilguma termiņa laikā saprātīga termiņa princips prasa ātru izmeklēšanu un lēmumu pieņemšanu, kā arī izvairīšanos no nepamatotiem bezdarbības periodiem, jo procesa izskatīšanas laikā attiecīgais uzņēmums ir pakļauts ievērojamam spiedienam un nepārtraukti saskaras ar nedrošību par to, kad beigsies pret to uzsāktais process un kāds būs tā rezultāts. Šādā situācijā saprātīga termiņa princips nodrošina tiem pastiprinātu aizsardzību, kas pārsniedz procesuālo darbību noilguma termiņu ietvarus (298).
348. Tādēļ kopumā es secinu, ka Solvay pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu ir pārkāptas.
349. Tādējādi, piemērojot judikatūru lietā Baustahlgewebe (299), pārsūdzētais spriedums pārmērīgi ieilguša procesa dēļ būtu jāatceļ katrā ziņā tiktāl, ciktāl ar to ir noteikts naudas soda lielums EUR 19 miljonu apmērā.
2) Par naudas soda samazinājuma apmēru
350. Tiesas sēdes laikā, atbildot uz attiecīgu jautājumu, lietas dalībnieku viedokļi par naudas soda iespējamā samazinājuma apmēru šajā lietā krasi atšķīrās. Kamēr Solvay grib, lai, ņemot vērā procesa ilgumu, naudas sods tiktu samazināts tiktāl, ka sodam ir tikai vairs simbolisks raksturs, Komisija aizstāv diametrāli pretēju viedokli. Pēc Komisijas domām, simboliskam jābūt nevis naudas sodam, bet gan tā samazinājumam.
351. Lietā Baustahlgewebe, kas līdz šim ir vienīgais pieejamais piemērs, Tiesas īstenotajam naudas soda samazinājumam bija minimāls apmērs. Pirmās instances tiesas noteiktais naudas sods ECU 3 miljonu apmērā tika samazināts par summu ECU 50 000 apmērā (300), kas atbilst samazinājumam par precīzi 1,67 %.
352. Jāšaubās, vai šobrīd, ņemot vērā ECPAK norādes, tik minimāls naudas soda samazinājums vairs būtu atbilstīgs. Saskaņā ar ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, kas saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmo teikumu ir jāņem vērā arī Savienības tiesībās, jautājumā par kompensācijām galvenais faktors ir tas, cik lielā mērā ir ticis pārsniegts saprātīgs termiņš (301).
353. Šajā lietā gan atsevišķie administratīvā procesa un tiesvedības posmi, gan arī visi procesa posmi kopumā ir būtiski pārsnieguši saprātīga termiņa robežas. Gandrīz četru gadu un septiņu mēnešu ilga bezdarbība administratīvajā procesā (302), astoņus gadus un deviņus mēnešus ilga tiesvedība pirmajā instancē (303) un līdz šodienai kopējais procesa ilgums 22 gadu garumā (304), nepastāvot ārkārtējiem apstākļiem, pārsniedz jebkādas saprātīga termiņa pieļaujamās robežas.
354. Šādos apstākļos nekādā gadījumā nav atbilstīgs drīzāk minimāls naudas soda samazinājums, kā to Tiesa ir izdarījusi spriedumā lietā Baustahlgewebe un kā to Komisija, šķiet, uzskata par pareizu arī šajā lietā.
355. No pārmērīgi ieilguša procesa izrietošais pamattiesību pārkāpums prasa, lai sods būtu efektīvs. Šajā ziņā jāņem vērā, pirmkārt, attiecīgā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagums un, otrkārt, pamattiesību pārkāpuma, kas izriet no pārmērīga procesa ilguma, smagums (305).
356. Šajā lietā jāuzskata, ka ir nopietni pārkāptas pamattiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu. Šis apstāklis pamato būtisku naudas soda samazinājumu. Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka atbilstoši Komisijas secinājumiem Solvay komercprakse bija “ārkārtīgi nopietni” viena no iekšējā tirgus pamatnoteikumiem (EKL 82. pants) pārkāpumi (306). Tādēļ, izvērtējot visus konkrētās lietas apstākļus, uzskatu par atbilstīgu naudas soda samazinājumu par 50 %. Šajā ziņā par pamatu aprēķiniem būtu jāizmanto naudas sods tādā apmērā, kādu to ir uzlikusi Vispārējā tiesa.
357. Tātad, ja Tiesa nolems pilnībā neatcelt pārsūdzēto spriedumu un apstrīdēto lēmumu (307), šādā gadījumā es ierosinu vismaz samazināt EUR 19 miljonu apmērā noteikto naudas sodu par 50 %.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
358. Tiesas Reglamenta 122. panta pirmajā daļā paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
359. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, skatītam kopā ar 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Solvay ir lūgusi piespriest Komisijai atlīdzināt gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs abās instancēs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
VII – Secinājumi
360. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai:
1) atcelt Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑57/01 Solvay/Komisija;
2) atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmumu 2003/6/EK;
3) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
1 – Oriģinālvaloda – vācu.
2 – Sodu izmanto stikla ražošanai (smagā soda) un ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī metālapstrādē (vieglā soda). Jānošķir dabiskā soda (smagā soda) un sintētiskā soda (smagā un vieglā soda). Dabiskā soda tiek iegūta, sasmalcinot, attīrot un kalcinējot trona minerālu. Sintētiskā soda rodas, reaģējot parastajai sālij un kalcijam “amonjaka–sodas” procesā, ko 1863. gadā izstrādāja brāļi Solveji [Solvay].
3 – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”), parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā.
4 – Solvay sūdzība ECT ir datēta ar 2010. gada 26. februāri un kā pielikums ir pievienota attiecīgā uzņēmuma apelācijas sūdzībai šajā tiesvedībā.
5 – Šajā ziņā un turpmāk skat. pārsūdzētā sprieduma 19.–59. punktu.
6 – Padomes 1962. gada 6. februāra Regula (EEK) Nr. 17: Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, Nr. 13, 204. lpp.).
7 – Solvay SA (pirms tam pazīstama kā Solvay et Cie SA) ir akciju sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Beļģijas tiesībām un darbojas farmācijas, ķīmijas, plastmasas un pārstrādes jomā. Līdztekus Solvay pārbaudes ietekmēja arī tādus uzņēmumus kā AKZO, Chemische Fabrik Kalk (turpmāk tekstā – “CFK”), Imperial Chemical Industries (turpmāk tekstā – “ICI”), Matthes & Weber un Rhône Poulenc. Šīs pārbaudes pamatojās uz Komisijas 1989. gada 5. aprīļa lēmumu, kas tiek citēts pārsūdzētā sprieduma 19. punktā.
8 – Saistībā ar Komisijas secinājumu, ka Solvay ir aizliegtās vienošanās dalībniece, es atsaucos uz saviem šīsdienas secinājumiem, kas sniegti Tiesā paralēli izskatāmā lietā C‑110/10 P Solvay/Komisija.
9 – Komisijas 1990. gada 19. decembra Lēmums 91/299/EEK par EEK līguma 86. panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – C: Soda – Solvay; OV 1991, L 152, 21. lpp.). Tas ir tikai viens no četriem lēmumiem, kurus Komisija šajā dienā adresēja uzņēmumiem, kas darbojās sodas tirgū. No pārējiem lēmumiem viens ir vērsts pret Solvay un ICI (Komisijas 1990. gada 19. decembra Lēmums 91/297/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – A: Soda – Solvay, ICI; OV 1991, L 152, 1. lpp.)), viens – pret Solvay un CFK (Komisijas 1990. gada 19. decembra Lēmums 91/298/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – B: Soda – Solvay un CFK; OV 1991, L 152, 16. lpp.)), kā arī viens – pret ICI (Komisijas 1990. gada 19. decembra Lēmums 91/300/EEK par EEK līguma 86. panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – D: Soda – ICI; OV 1991, L 152, 40. lpp.)).
10 – Toreiz – ECU 20 miljoni.
11 – Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑32/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1825. lpp.), kas apstiprināts ar Tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑287/95 P un C‑288/95 P Komisija/Solvay (Recueil, I‑2391. lpp.).
12 – Pārsūdzētā sprieduma 455. punkts.
13 – Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmums 2003/6/EK par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/33.133 – C: Kalcinētā soda – Solvay; OV 2003, L 10, 10. lpp.; turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”). Turklāt šajā dienā tika pieņemts arī Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmums 2003/5/EK par EKL 81. panta piemērošanas procedūru (COMP/33.133 – B: Kalcinētā soda – Solvay, CFK; OV 2003, L 10, 1. lpp.), kas ir Tiesā paralēli izskatāmā apelācijas procesa lietā C‑110/10 P Solvay/Komisija pamatā.
14 – Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedums lietā T‑57/01 Solvay/Komisija (Krājums, II‑4621. lpp.). Šajā dienā tika pieņemts arī Vispārējās tiesas spriedums paralēli izskatāmā procesā lietā T‑58/01 Solvay/Komisija (Krājums, II‑4781. lpp.); pēdējais minētais spriedums ir arī Tiesā izskatāmā apelācijas procesa lietā C‑110/10 P Solvay/Komisija priekšmets.
15 – Turpmāk tekstā arī – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”.
16 – Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Kā izriet no šīs regulas 45. panta otrās daļas, to piemēro no 2004. gada 1. maija.
17 – Ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts 2000. gada decembrī, tam ir piemērojams EK līgums Amsterdamas līguma redakcijā (parakstīts 1997. gada 2. oktobrī un stājies spēkā 1999. gada 1. maijā).
18 – OV C 45, 7. lpp.
19 – Šajā ziņā skat. manus 2006. gada 23. marta secinājumus lietā C‑95/04 P BritishAirways/Komisija (turpmāk tekstā – “British Airways”; 2007. gada 15. marta spriedums, Krājums, I‑2331. lpp., 28. punkts).
20 – Apstrīdētā lēmuma 136. apsvērums, citēts pārsūdzētā sprieduma 251. punktā.
21 – Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 253. punktā minētās atsauces.
22 – 1998. gada 14. maija spriedums lietā C‑259/96 P Padome/de Nil un Impens (Recueil, I‑2915. lpp., 32. un 33. punkts), 2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑449/98 P IECC/Komisija (Recueil, I‑3875. lpp., 70. punkts), 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑202/07 P France Télécom/Komisija (Krājums, I‑2369. lpp., 29. punkts) un 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑280/08 P DeutscheTelekom/Komisija (Krājums, I‑9555. lpp., 136. punkts).
23 – Pārsūdzētā sprieduma 251. punkts.
24 – Pārsūdzētā sprieduma 252. un 253. punkts.
25 – Pārsūdzētā sprieduma 254. punkta pirmais teikums.
26 – 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija (Krājums, I‑4333. lpp., 80. punkts) un 2010. gada 20. maija spriedums lietā C‑583/08 P Gogos/Komisija (Krājums, I‑4469. lpp., 35. punkts).
27 – Tas īpaši skaidri izriet no pārsūdzētā sprieduma 259. punkta.
28 – Šajā ziņā vēlreiz skat. apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumu un pārsūdzētā sprieduma 251. punktu.
29 – 1993. gada 18. marta spriedums lietā C‑35/92 P Parlaments/Frederiksen (Recueil, I‑991. lpp., 31. punkts), 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un NipponSteel/Komisija (turpmāk tekstā – “Sumitomo”; Krājums, I‑729. lpp., 106. punkts), 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑431/07 P Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (Krājums, I‑2665. lpp., 148. un 152. punkts) un spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 108. punkts).
30 – 2008. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija (Krājums, I‑6513. lpp., 96. punkts), 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric (Krājums, I‑6413. lpp., 135. punkts), spriedums lietā Gogos/Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 30. punkts) un 2010. gada 16. decembra spriedums lietā C‑480/09 P AceaElectrabel Produzione/Komisija (Krājums, I‑13355. lpp., 77. punkts).
31 – 2007. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑167/06 P Komninou u.c./Komisija (22. punkts).
32 – Pārsūdzētā sprieduma 258. punkts.
33 – Pārsūdzētā sprieduma 259. punkts.
34 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 24.–37. punktu.
35 – 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “Aalborg Portland”; Recueil, I‑123. lpp., 50. punkts), spriedums lietā Komninou u.c./Komisija (minēts 31. zemsvītras piezīmē, 41. punkts) un 2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija (Krājums, I‑5361. lpp., 16. punkts).
36 – Stingri ņemot, runa ir par E(E)K līguma teritoriālās piemērošanas jomu.
37 – Pārsūdzētā sprieduma 283. punkts.
38 – Skat. iepriekš šo secinājumu 24.–30. un 38. punktu.
39 – Pārsūdzētā sprieduma 276. punkts, ar atsauci uz 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā 27/76 United Brands un United Brands Continentaal/Komisija (turpmāk tekstā – “United Brands”; Recueil, 207. lpp., 66. punkts).
40 – Pārsūdzētā sprieduma 277. punkts, ar atsauci uz 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija (turpmāk tekstā – “Hoffmann-La Roche”; Recueil, 461. lpp., 41. punkts).
41 – Pārsūdzētā sprieduma 279. punkts, ar atsauci uz 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑62/86 AKZO/Komisija (Recueil, I‑3359. lpp., 60. punkts).
42 – Pārsūdzētā sprieduma 286.–304. punkts.
43 – Spriedums lietā Gogos/Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 29. punkts); tajā pašā nozīmē jau 1991. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑283/90 P Vidrányi/Komisija (Recueil, I‑4339. lpp., 29. punkts) un 1992. gada 17. decembra spriedums lietā C‑68/91 P Moritz/Komisija (Recueil, I‑6849. lpp., 37.–39. punkts).
44 – Šo secinājumu 35. un 36. punkts.
45 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 47.–49. punkts), spriedums lietā Wunenburger/Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 66. punkts), spriedums apvienotajās lietās Sumitomo (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 38. punkts) un spriedums lietā Komisija/Schneider Electric (minēts 30. zemsvītras piezīmē, 103. punkts).
46 – Pārsūdzētā sprieduma 286.–304. punkts.
47 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 30. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
48 – Skat. šo secinājumu 30. punktu un 26. zemsvītras piezīmi.
49 – Vispārējā tiesa it īpaši izvērtē “iespēju kalcinēto sodu aizstāt ar kaustisko sodu vai nātrija stiklu” (pārsūdzētā sprieduma 295.–298. punkts).
50 – Pārsūdzētā sprieduma 299.–303. punkts, kas ir veltīti “klientu radīta[m] konkurences spiedien[am]”.
51 – Šajā ziņā skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
52 – 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France (Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts), 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (turpmāk tekstā – “Impala”; Krājums, I‑4951. lpp., 166. punkts) un spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 130. punkts).
53 – 2005. gada 25. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑465/02 un C‑466/02 Vācija un Dānija/Komisija (turpmāk tekstā – “Feta”; Krājums, I‑9115. lpp., 106. punkts) un spriedums lietā Impala (minēts 52. zemsvītras piezīmē, 167. punkts).
54 – Septītā apelācijas pamata paskaidrojumos bieži ir atrodami tādi formulējumi kā “l’arrêt attaqué ne motive pas régulièrement sa décision et viole de surcroît l’article 102 TFUE”.
55 – Apstrīdētā lēmuma 161.–165. punkts un pārsūdzētā sprieduma 48. punkts.
56 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 354., 355. un 358. punktu.
57 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 30. punktu un 26. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
58 – Tajā pašā nozīmē spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 77., 155. un 195. punkts), kurā Tiesa atzina par pieņemamiem vairākus iebildumus, kuros tika apgalvots, ka Pirmās instances tiesa savā spriedumā ir pamatojusies uz juridiski neprecīziem kritērijiem; skat. turklāt arī spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 40. punkts), spriedumu lietā Impala (minēts 52. zemsvītras piezīmē, 117. punkts) un 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑47/07 P Masdar(UK)/Komisija (Krājums, I‑9761. lpp., 77. punkts).
59 – Minēts iepriekš 40. zemsvītras piezīmē.
60 – 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija (turpmāk tekstā – “Michelin I”; Recueil, 3461. lpp.).
61 – 2007. gada 15. marta spriedums lietā C‑95/04 P British Airways/Komisija (turpmāk tekstā – “British Airways”; Krājums, I‑2331. lpp.).
62 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 64. punkts).
63 – Spriedums lietā Michelin I (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 73. punkts) un spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 67. punkts).
64 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 68. punkts); tajā pašā nozīmē jau spriedums lietā Michelin I (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 73. punkts).
65 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 69. un 84.–86. punkts); vispārīgi par objektīva ekonomiska pamatojuma kritēriju dominējoša uzņēmuma rīcībai tirgū skat. spriedumu lietā United Brands (minēts 39. zemsvītras piezīmē, 184. punkts), 2008. gada 16. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑468/06 līdz C‑478/06 Sot. Lélos kai Sia (Krājums, I‑7139. lpp., 39. punkts), 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑52/07 Kanal 5 un TV 4 (Krājums, I‑9275. lpp., 47. punkts) un 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑52/09 TeliaSonera Sverige (Krājums, I‑527. lpp., 31. un 75. punkts).
66 – Spriedums lietā Michelin I (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 72. punkts); skat. arī spriedumu lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 65. punkts).
67 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 3.–9. punkts).
68 – Pārsūdzētajā spriedumā (349. un 352. punkts) tikai tiek secināts, ka “grupas” atlaide 1,5 % apmērā attiecas uz “Saint‑Gobain visiem kalcinētās sodas pirkumiem no Solvay Eiropā”. Tomēr tas obligāti nenozīmē, ka Saint‑Gobain savu kopējo pieprasījumu pēc kalcinētās sodas Eiropā iegādājas vienīgi vai gandrīz vienīgi no Solvay.
69 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, it īpaši 67., 69. un 84.–86. punkts).
70 – Pārsūdzētā sprieduma 349., 352. un 354. punkts.
71 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 73. punkts).
72 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 75. punkts).
73 – Skat. spriedumu lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 9. punkts), atbilstoši kuram katra ceļojumu aģentūra Apvienotajā Karalistē par BA iekšējo lidojumu biļešu pārdošanu papildus pamata komisijas maksai varēja saņemt papildu komisijas maksu, kuras apmērs bija “līdz 1 %”.
74 – Pārsūdzētā sprieduma 346. punkts.
75 – Pārsūdzētā sprieduma 357. punkts.
76 – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 357. punktā uzsver, ka attiecīgais arguments “neattiecas uz ārkārtēju apstākli, kas pamatotu kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu kvalificētu rīcību”.
77 – Spriedums lietā Hoffmann‑La Roche (minēts 40. zemsvītras piezīmē, 89. punkts), spriedums lietā AKZO/Komisija (minēts 41. zemsvītras piezīmē, 149. punkts) un 1994. gada 27. aprīļa spriedums lietā C‑393/92 Almelo (Recueil, I‑1477. lpp., 44. punkts), kā arī 2006. gada 28. septembra rīkojums lietā C‑552/03 P Unilever Bestfoods/Komisija (Krājums, I‑9091. lpp., 129. punkta pēdējais teikums).
78 – Šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 84. apsvērumu, ko Solvay pati ir minējusi, atbilstoši kuram “Saint‑Gobain (par acīmredzamu nepatiku Solvay) izmantoja savu darbību dažādās valstīs, lai izdarītu uz Solvay spiedienu un līdz ar to panāktu cenu samazinājumu”.
79 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 397. punktu.
80 – 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome (Krājums, I‑439. lpp., 37. punkts), 2007. gada 22. novembra spriedums lietā C‑260/05 P Sniace/Komisija (Krājums, I‑10005. lpp., 37. punkts) un spriedums lietā Lafarge/Komisija (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 17. punkts).
81 – Apelācijas sūdzības 329. un 330. punkts.
82 – Solvay norāda uz savas atbildes uz repliku pirmajā instancē 375. un 387. punktu.
83 – Diskriminācijas problēmai bija veltīti atbildes uz repliku pirmajā instancē 464.–474. punkts, tomēr arī tajos nebija īpašu Francijai veltītu apsvērumu.
84 – Apstrīdētā lēmuma 180. apsvērums.
85 – Vispārējā tiesa katrā ziņā saistībā ar diskriminācijas problēmu patiešām atsaucas uz EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktu (skat. pārsūdzētā sprieduma 396. punktu).
86 – Spriedums lietā PKK un KNK/Padome (minēts 80. zemsvītras piezīmē, 64. un 66. punkts) un 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C‑295/07 P Komisija/Département du Loiret (Krājums, I‑9363. lpp., 99. punkts); tajā pašā nozīmē 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8237. lpp., 38. un 39. punkts; skat. arī manu 2009. gada 23. aprīļa secinājumu šajā lietā 28. punktu).
87 – Pārsūdzētā sprieduma 393. punkta pēdējais teikums.
88 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 73. punktu un 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
89 – Skat. manus secinājumus lietā British Airways (minēta 19. zemsvītras piezīmē, 124. punkts).
90 – Spriedumi lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 144. punkts) un lietā Kanal 5 un TV 4 (minēts 65. zemsvītras piezīmē, 44. punkts); tajā pašā nozīmē jau 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija (Recueil, 1663. lpp., 523. un 524. punkts) un spriedums lietā United Brands (minēts 39. zemsvītras piezīmē, 232.–234. punkts).
91 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 143. punkts).
92 – Spriedums lietā British Airways (minēts 61. zemsvītras piezīmē, 145. punkts).
93 – Spriedums lietā Hoffmann‑La Roche (minēts 40. zemsvītras piezīmē, 90. punkts).
94 – Spriedums lietā Michelin I (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 85. punkts); šajā spriedumā netika konstatēta diskriminācija, līdz ar to neradās jautājums par neizdevīgākas konkurences situācijas radīšanu.
95 – Savulaik EEK līguma 86. panta otrās daļas c) apakšpunkts.
96 – 2001. gada 29. marta spriedums lietā C‑163/99 Portugāle/Komisija (Recueil, I‑2613. lpp., 52. punkts).
97 – Par pārbaudes kritērijiem saistībā ar lietas dalībnieku argumentu sagrozīšanu skat. šo secinājumu 94. punktu.
98 – Šie apsvērumi ir apkopoti pārsūdzētā sprieduma 394. punktā.
99 – Šajā ziņā skat. 22. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
100 – Komisijas 1995. gada 10. aprīļa Regula (EK) Nr. 823/95, ar kuru nosaka pagaidu antidempinga maksājumus no Amerikas Savienotajām Valstīm ievestajam dinātrija karbonātam (OV L 83, 8. lpp.).
101 – Regulas Nr. 823/95 preambulas 62. apsvērumā ir norādīts, “ka sodas izmaksas (pēc otrreizējās pārstrādes) veido lielākais tieši 8 % no cenas par tonnu stikla” [Neoficiāls tulkojums].
102 – Konkurence starp dominējošā uzņēmuma tirdzniecības partneriem nekādā gadījumā netiek izkropļota tikai tad, ja starp tiem pastāv svarīgākie konkurences rādītāji. Arī priekšrocības nelielu izmaksu faktoru veidā katrā ziņā var vienam dominējoša uzņēmuma klientam radīt priekšrocības salīdzinājuma ar citiem tā paša uzņēmuma klientiem. EKL 82. panta otrās daļas c) apakšpunktā (LESD 102. panta otrās daļas c) apakšpunkts) it īpaši aizliegts radīt būtiski neizdevīgāku konkurences situāciju. Tik šaura šīs tiesību normas interpretācija būtiski vājinātu Savienības konkurences noteikumu iedarbību. Tas būtu nesaderīgi ar pamatmērķi radīt atvērtu tirgus ekonomiku ar brīvu konkurenci.
103 – 1993. gada 26. aprīļa rīkojums lietā C‑244/92 P Kupka‑Floridi/WSA (Recueil, I‑2041. lpp., 10. punkts), 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija (Recueil, I‑5291. lpp., 35. punkts) un spriedums lietā France Télécom/Komisija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 69. punkts).
104 – 2004. gada 23. marta spriedums lietā C‑234/02 P Ombuds/Lamberts (Recueil, I‑2803. lpp., 75. punkts), spriedums lietā Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 112. punkts), 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija/API un Komisija (Krājums, I‑8533. lpp., 116. punkts) un spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija (minēts 22. zemsvītras piezīmē, 25. punkts).
105 – 1989. gada 17. oktobra spriedums lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija (turpmāk tekstā – “Dow Benelux”; Recueil, 3137. lpp., 18. punkts) un 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “PVC II”; Recueil, I‑8375. lpp., 299. punkts).
106 – Spriedums lietā Dow Benelux (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 18. punkts), spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 300. punkts) un 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑94/00 Roquette Frères (Recueil, I‑9011. lpp., 48. punkts).
107 – Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Dow Benelux (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 17. punkts).
108 – 1989. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (turpmāk tekstā – “Hoechst”; Recueil, 2859. lpp., 41. punkts); skat. arī spriedumu lietā Roquette Frères (minēts 106. zemsvītras piezīmē, 47. punkts).
109 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 220. punktu.
110 – Pārsūdzētā sprieduma 222. punkts.
111 – Spriedums apvienotajās lietās Hoechst (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 41. punkta teikuma pēdējā daļa).
112 – Ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 1989. gada 21. februāra secinājumi apvienotajās lietās Hoechst (minētas 108. zemsvītras piezīmē, 206. punkts).
113 – Spriedums apvienotajās lietās Hoechst (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 41. punkta teikuma priekšpēdējā daļa).
114 – Šajā ziņā Komisija atsaucas uz 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija (Recueil, II‑4653. lpp.), kas ir apstiprināts ar rīkojumu lietā Unilever Bestfoods/Komisija (minēts 77. zemsvītras piezīmē).
115 – Par juridisko situāciju apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī skat. EKL 3. panta pirmās daļas g) apakšpunktu. Tas pats tagad izriet no Līgumiem pievienotā 27. protokola par iekšējo tirgu un konkurenci (OV 2008, C 115, 309. lpp.; OV 2010, C 83, 309. lpp.), kā Tiesa to nesen ir apstiprinājusi kontekstā ar LESD 102. pantu (spriedums lietā TeliaSonera Sverige, minēts 65. zemsvītras piezīmē, 20.–22. punkts). Skat. turklāt arī LESD 119. panta 1. punktu (iepriekš EKL 4. pants), kurā ir noteikts, ka dalībvalstīm un Savienībai jāievēro princips, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
116 – Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta Mišo secinājumus apvienotajās lietās Hoechst (minētas 108. zemsvītras piezīmē, 174. punkts).
117 – Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta Mišo secinājumus apvienotajās lietās Hoechst (minētas 108. zemsvītras piezīmē, 176. punkts).
118 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 228. punktu.
119 – Līdzīgs netiešs norādījums ir Solvay paskaidrojumu par otrā apelācijas pamata pirmo daļu beigās.
120 – Pārsūdzētā sprieduma 225. punkts (“prakse”) un 226. punkts (“fakti”).
121 – Šajā ziņā skat. arī šo secinājumu 139. un 143. punktu.
122 – Pārsūdzētā sprieduma 223. un 224. punkts.
123 – Pārsūdzētā sprieduma 226. punkts.
124 – 2010. gada 14. septembra spriedums lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c. (Krājums, I‑8301. lpp., 92. punkts); skat. arī 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija (turpmāk tekstā – “Thyssen Stahl”; Recueil, I‑10821. lpp., 30. punkts) un 2009. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P PapierfabrikAugust Koehler/Komisija (Krājums, I‑7191. lpp., 34. punkts).
125 – Eiropas Pamattiesību harta svinīgi tika pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.) un vēlreiz 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV C 303, 1. lpp., un OV 2010, C 83, 389. lpp.).
126 – Pārsūdzētā sprieduma 24. un 27. punkts.
127 – Pārsūdzētā sprieduma 24., 450. un 451. punkts.
128 – Pārsūdzētā sprieduma 451. punkts.
129 – Pārsūdzētā sprieduma 43. punkts un apstrīdētā lēmuma 199. apsvērums.
130 – Pārsūdzētā sprieduma 455. un 456. punkts.
131 – Pārsūdzētā sprieduma 57.–65. punkts.
132 – Pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. punkts.
133 – Pārsūdzētā sprieduma 65., 66. un 462. punkts.
134 – Pārsūdzētā sprieduma 66., 454. un 464. punkts.
135 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 68. punkts) un 2010. gada 1. jūlija spriedums lietā C‑407/08 P Knauf Gips (turpmāk tekstā – “Knauf Gips”; Krājums, I‑6375. lpp., 22. punkts).
136 – Pārsūdzētā sprieduma 453.–456. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pieļauta šāda procesuālā kļūda.
137 – Šajā ziņā skat. Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
138 – 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija (turpmāk tekstā – “Hercules”; Recueil, I‑4235. lpp., 78. punkts), 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija (turpmāk tekstā – “Corus UK”; Recueil, I‑11177. lpp., 128. punkts), spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 318. punkts) un spriedums lietā Alborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 104. punkts); skat. arī Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumus lietā T‑30/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1775. lpp., 98. punkts) un lietā T‑36/91 ICI/Komisija (Recueil, II‑1847. lpp., 108. punkts).
139 – Spriedums lietā Hercules (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 77. punkts), spriedums lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 127. punkts) un spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 317., 322. un 323. punkts).
140 – LES 6. panta 2. punkts, Lisabonas līguma redakcijā.
141 – Skat. daudzu spriedumu starpā spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 64. punkts); tajā pašā nozīmē 2000. gada 28. marta spriedums lietā C‑7/98 Krombach (Recueil, I‑1935. lpp., 25. un 26. punkts), 2008. gada 14. februāra spriedums lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp., 44. un 46. punkts) un 2009. gada 23. decembra spriedums lietā C‑45/08 Spector Photo Group un Van Raemdonck (Krājums, I‑12073. lpp., 43. punkts).
142 – Tas patiešām būtu nepieņemami (skat. spriedumu apvienotajās lietās PVC II, minēts 105. zemsvītras piezīmē, 330. un 331. punkts, un spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland, minēts 35. zemsvītras piezīmē, 77. punkts saistībā ar 76. punktu).
143 – Spriedums lietā Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 125. punkts); papildus skat. iepriekš šo secinājumu 73. punktu un 58. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
144 – Pārsūdzētā sprieduma 446. punkts.
145 – Arī Tiesa jau dažos gadījumos materiālo tiesību jautājumus ir izvērtējusi pirms izvirzītajiem procesuālajiem iebildumiem; skat., piemēram, spriedumu lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 72.–114. un 115.–138. punkts) un 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑338/00 P Volkswagen/Komisija (Recueil, I‑9189. lpp., 38.–105. un 106.–117. punkts).
146 – Skat. turpmāk šo secinājumu 197.–200. punktu.
147 – Spriedums lietā Hercules (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 76. punkts), spriedums lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 126. punkts), spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 315. punkts) un 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑3921. lpp., 55. punkts).
148 – Spriedums lietā Hercules (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 75. punkts), spriedums lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 125. punkts) un spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 315. punkts).
149 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 74. punkts) un spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts).
150 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 318. un 324. punkts), spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 75. punkts) un spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts).
151 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 75. punkts); skat. arī spriedumu lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts, kā arī 28. punkta beigas, kur ir atsauce uz to, ka Komisija noteiktus argumentus ir ņēmusi vērā jau apstrīdētajā lēmumā).
152 – Skat. Komisijas minēto spriedumu lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 134. punkts), kā arī spriedumu lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts, kā arī 28. punkta beigas).
153 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 75. punkts), pavisam nesen apstiprināts ar spriedumu lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts).
154 – Komisija šo apelācijas sūdzības iesniedzējas galveno argumentu nepamatoti ir analizējusi tikai vienā sava iebildumu raksta zemsvītras piezīmē, lai noraidītu to kā “lētu”.
155 – Pārsūdzētā sprieduma 423. un 424. punkts.
156 – Pārsūdzētā sprieduma 427. punkts.
157 – Pārsūdzētā sprieduma 442. punkts.
158 – Pārsūdzētā sprieduma 432. punkts.
159 – Pārsūdzētā sprieduma 440. punkts.
160 – Atbilstoši tam Tiesa savā judikatūrā par konkurences un antidempinga procedūrām uzsver, ka uzskatīt, ka tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, var jau tad, ja attiecīgais uzņēmums varētu labāk nodrošināt savu aizstāvību tad, ja nebūtu procesuālu pārkāpumu (spriedums lietā Thyssen Stahl, minēts 124. zemsvītras piezīmē, 31. punkts, un 2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑141/08 P Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, turpmāk tekstā – “Foshan”; Krājums, I‑9147. lpp., 94. punkts).
161 – Skat. šo secinājumu 174.–176. punktu.
162 – Pārsūdzētā sprieduma 441. punkts.
163 – Pārsūdzētā sprieduma 428. punkts.
164 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 74. punkts).
165 – Spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 28. punkts).
166 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 131. punkts).
167 – Spriedums lietā Hercules (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 81. punkts), spriedums lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 128. punkts) un spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 318. punkts).
168 – Pārsūdzētā sprieduma 407. punkts.
169 – Pārsūdzētā sprieduma 441. punkts.
170 – Pārsūdzētā sprieduma 428. punkts.
171 – Skat. šo secinājumu 180. punktu.
172 – Pārsūdzētā sprieduma 465. punkts.
173 – Pārsūdzētā sprieduma 481. un 482. punkts.
174 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 479. punktu.
175 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 318. un 324. punkts), spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 75. punkts) un spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. punkts).
176 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 131. punkts).
177 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 68. punkts) un spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 22. punkts).
178 – Pārsūdzētā sprieduma 464. punkts.
179 – Skat. it īpaši spriedumu apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē), spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē), spriedumu lietā Corus UK (minēts 138. zemsvītras piezīmē) un spriedumu lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē).
180 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 318. un 324. punkts), spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 74., 75. un 131. punkts) un spriedums lietā Knauf Gips (minēts 135. zemsvītras piezīmē, 23. un 24. punkts).
181 – Pārsūdzētā sprieduma 479. punkts.
182 – Pārsūdzētā sprieduma 469.–478. punkts.
183 – Pārsūdzētā sprieduma 468. punkts.
184 – Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 127., 128. un 131. punkts).
185 – Pārsūdzētā sprieduma 470., 475. un 480. punkts.
186 – Pārsūdzētā sprieduma 478. punkts.
187 – Pārsūdzētā sprieduma 472., 474., 477. un 478. punkts.
188 – Pārsūdzētā sprieduma 476. punkts.
189 – Pārsūdzētā sprieduma 470.–478. punkts.
190 – Pārsūdzētā sprieduma 470. punkts.
191 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 50.–53. un 57.–62. punktu.
192 – Tā pēc būtības pauž Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 470. punktā.
193 – Interesanti, ka Komisija, šķiet, pati uzskata, ka vismaz dažas no iztrūkstošajām lietas materiālu mapēm ietvēra “saraksti atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam”, t.i., dažādiem uzņēmumiem adresētus Komisijas lūgumus sniegt informāciju un to atbildes (skat. pārsūdzētā sprieduma 66. punktu).
194 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 473. un 476. pantu.
195 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 77. punktu un 65. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
196 – Šajā ziņā skat. vēlreiz norādi 193. zemsvītras piezīmē.
197 – Skat. iepriekš šo secinājumu 194. punktu.
198 – Skat., piemēram, pārsūdzētā sprieduma 473. punktu (“prasītājai jāmēģina norādīt”), 474. punktu (“prasītājai būtu bijis jāmēģina norādīt”) un 476. punktu (“prasītāja nav izskaidrojusi”).
199 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 191. punktu.
200 – Pārsūdzētā sprieduma 192. punkts.
201 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 156.–206. punktu.
202 – 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija (Krājums, I‑829. lpp., 44. punkts) un spriedums lietā SGL Carbon/Komisija (minēts 147. zemsvītras piezīmē, 71. punkts); skat. turklāt arī 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp., 10. punkts), spriedumu lietā Michelin I (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 7. punkts), spriedumu apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 85. punkts) un spriedumu lietā Impala (minēts 52. zemsvītras piezīmē, 61. punkts); tajā pašā nozīmē – no citām tiesību jomām – 1996. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c. (Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts), 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp., it īpaši 348. punkts) un spriedums lietā Foshan (minēts 160. zemsvītras piezīmē, 83. punkts).
203 – Šobrīd ir piemērojams Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. un 2. punkts.
204 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, it īpaši 88. punkts).
205 – Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 184. un 185. punktu.
206 – Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 453.–456. punktu, kā arī šo secinājumu 154. un 157. punktu.
207 – Šajā ziņā skat. 11. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
208 – Spriedums lietā T‑30/91 Solvay/Komisija (minēts 138. zemsvītras piezīmē, it īpaši 99., 103. un 104. punkts) un spriedums lietā T‑36/91 ICI/Komisija (minēts 138. zemsvītras piezīmē, it īpaši 109., 113. un 118. punkts). Šie spriedumi ir pieņemti tajā pašā dienā, kurā spriedums lietā T‑32/91 (minēts 11. zemsvītras piezīmē), ar kuru Pirmās instances tiesa autentiskuma apstiprinājuma trūkuma dēļ atcēla Lēmumu 91/299.
209 – Šajā ziņā skat. publikāciju Komisijas XII ziņojumā par konkurences politiku (1982.), 40. un 41. lpp. (izvilkuma veidā minēts pārsūdzētā sprieduma 452. punktā).
210 – Skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑37/91 ICI/Komisija (Recueil, II‑1901. lpp., 61.–66. un 73. punkts), kas noliedz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
211 – Skat., pirmkārt, 1999. gadā pieņemto spriedumu lietā Hercules (minēts 138. zemsvītras piezīmē, 75. un 76. punkts), kā arī, otrkārt, jau 1997. gadā publicētās Komisijas saistības nodrošināt piekļuvi lietas materiāliem (“Komisijas paziņojums par iekšējās procedūras noteikumiem lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem izskatīšanu, piemērojot EK līguma 85. un 86. pantu, EOTK līguma 65. un 66. pantu un Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89”, OV 1997, C 23, 3. lpp.).
212 – Pārsūdzētā sprieduma 42., 186. un 190. punkts.
213 – Pārsūdzētā sprieduma 24., 450. un 451. punkts.
214 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 156.–205. punktu.
215 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 160. punktu.
216 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 179. punkts). Par šā principa piemērošanu īpaši tiesvedībā skat. turklāt arī 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (turpmāk tekstā – “Baustahlgewebe”; Recueil, I‑8417. lpp., 21. punkts), spriedumu lietā Thyssen Stahl (minēts 124. zemsvītras piezīmē, 154. punkts), spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 115. punkts) un 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑385/07 P Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija (turpmāk tekstā – “Der Grüne Punkt”; Krājums, I‑6155. lpp., 177.–179. punkts); par tā paša principa piemērošanu administratīvajā procesā skat. 2006. gada 21. septembra spriedumus lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (turpmāk tekstā – “FEG”; Krājums, I‑8725. lpp., 35.–52. punkts) un lietā Technische Unie/Komisija C‑113/04 P (turpmāk tekstā – “TU”; Krājums, I‑8831. lpp., 40.–57. punkts).
217 – Šajā ziņā skat. arī spriedumu apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 176.–178. punkts); spriedumā lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 176.–196. punkts) Tiesa arī ir izvērtējusi termiņa saprātīgumu, kaut gan nekādu ietekmi uz prāvas atrisinājumu nevarēja konstatēt.
218 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 29. punkts), spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 187. punkts), spriedums lietā Thyssen Stahl (minēts 124. zemsvītras piezīmē, 155. punkts), spriedums apvienotajās lietās Sumitomo (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 116. punkts) un spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 181. punkts).
219 – Spriedums lietā Thyssen Stahl (minēts 124. zemsvītras piezīmē, 156. punkts), spriedums apvienotajās lietās Sumitomo (minēts 29. zemsvītras piezīmē, 117. punkts) un spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 182. punkts); skat. arī spriedumu apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 188. punkts).
220 – Šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 184. punkts), kā arī 216. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā FEG (it īpaši 37., 38. un 40. punkts) un lietā TU (it īpaši 42., 43. un 45. punkts).
221 – Tas neattiecas uz jautājumu, kādas sekas būtu šādam procesuālam pārkāpumam; šajā ziņā skat. turpmāk šo secinājumu 248.–281. un 323.–356. punktu.
222 – Lai gan Tiesa šo jautājumu spriedumā apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 229. un 230. punkts) nav galīgi precizējusi, tomēr ECT judikatūra neļauj apšaubīt procesa ilguma izvērtēšanas kopumā nozīmīgumu. Šajā ziņā skat. it īpaši 1982. gada 15. jūlija spriedumu lietā Eckle pret Vāciju (A sērija, Nr. 51, prasības pieteikums Nr. 8130/78). Šajā spriedumā ECT ņem vērā attiecīgo tiesvedību kopējo ilgumu (79. un 80. punkts) un norāda, ka procesa ilgums attiecas uz visu procesu, tostarp uz apelācijas instancēm (“couvre l’ensemble de la procédure en cause, y compris les instances de recours”, 76. punkts). 2009. gada 20. marta spriedumā lietā Gorou pret Grieķiju (Nr. 2, virspalāta, prasības pieteikums Nr. 12686/03, 46. punkts) tiek uzskatīts, ka procesa kopējā ilguma dēļ ir pārkāpts ECPAK 6. pants (“durée de la procédure dans son ensemble”); līdzīgi arī 2008. gada 15. februāra spriedums lietā Kakamoukas u.c. pret Grieķiju (virspalāta, prasības pieteikums Nr. 38311/02, 32. punkts), kurā tiek ņemta vērā attiecīgā procesa kopējā ilguma aprēķināšana (“calcul de la durée totale des procédures litigieuses”).
223 – Šajā ziņā skat. hronoloģisko pārskatu šo secinājumu 11. punktā.
224 – PVC procesa kopējais ilgums katrā ziņā ļoti pietuvojās šā procesa kopējam ilgumam, ja ņem vērā, ka Komisijas pirmās pārbaudes notika 1983. gada oktobrī (skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 1. punkts) un pēdējais tiesas nolēmums (spriedums apvienotajās lietās PVC II, minēts 105. zemsvītras piezīmē) tika pieņemts 2002. gada oktobrī.
225 – Skat. iepriekš šo secinājumu 35. punktu un 30. zemsvītras piezīmi.
226 – Kaut arī šīs domstarpības tiek aplūkotas arī citās pirmā apelācijas pamata daļās, šajā ziņā minētos argumentus es izskatīšu tikai saistībā ar pirmā apelācijas pamata trešo daļu.
227 – Pārsūdzētā sprieduma 132. punkts; skat. arī attiecīgā sprieduma 139.–141. punktu.
228 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 49. punkts) un spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 193. punkts); īpaši par sasaisti ar tiesībām uz aizstāvību skat. spriedumus lietā FEG (minēts 216. zemsvītras piezīmē, it īpaši 42., 43. un 60.–62. punkts) un lietā TU (minēts 216. zemsvītras piezīmē, it īpaši 47., 48. un 69.–71. punkts).
229 – Paskaidrojumi attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), skat. it īpaši paskaidrojumus par 47. panta 2. punktu (turpat 30. lpp.).
230 – 2000. gada 26. oktobra spriedumā Kudla pret Poliju (prasības pieteikums Nr. 30210/96, Recueil des arrêts et décisions, 2000‑XI, 154. punkts) ECT virspalāta atzina, ka attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem pārmērīgi ieilguša procesa gadījumā ECPAK dalībvalstīm nav viena dominējoša risinājuma (“pour l’heure il n’existe pas, dans les ordres juridiques des Etats contractants, un système prédominant en matière de recours permettant de dénoncer les durées excessives de procédure”); skat. arī ECT 2009. gada 31. marta spriedumu lietā Simaldone pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 22644/03, 78. punkts). Eiropas Padomes ietvaros Eiropas Komisija par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisija) 2006. gadā ir pieņēmusi salīdzinošo tiesību pētījumu (pētījums Nr. 316/2004, pieejams tīmekļa vietnē < http://www.venice.coe.int/docs/2006/CDL-AD(2006)036rev-f.pdf >, pēdējo reizi apskatīts 2011. gada 26. janvārī). Par dažādajām pieejām šā jautājuma risināšanā Eiropas Savienībā skat. turklāt arī ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 1998. gada 3. februāra secinājumus lietā Baustahlgewebe (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 52. un 53. punkts).
231 – ECT spriedums lietā Eckle pret Vāciju (minēts 222. zemsvītras piezīmē, 94. punkts) un 2008. gada 13. novembra spriedums lietā Ommer pret Vāciju (Nr. 1) (prasības pieteikums Nr. 10597/03, 68. punkts); skat. turklāt arī ECT 2005. gada 17. novembra lēmumu lietā Sprotte pret Vāciju (prasības pieteikums Nr. 72438/01).
232 – ECT 2005. gada 10. novembra spriedums lietā Dželili pret Vāciju (prasības pieteikums Nr. 65745/01, 103. punkts), 2005. gada 24. februāra spriedums Ohlen pret Dāniju (prasības pieteikums Nr. 63214/00, 29. un 30. punkts) un spriedums lietā Ommer pret Vāciju (Nr. 1) (minēts 231. zemsvītras piezīmē, 68. punkts), kā arī 2008. gada 12. jūnija lēmums lietā Menelaou pret Kipru (prasības pieteikums Nr. 32071/04); tajā pašā nozīmē jau spriedums lietā Eckle pret Vāciju (minēts 222. zemsvītras piezīmē, 67. punkts), kas katrā ziņā soda samazināšanu principā atzīst par kompensāciju. Skat. turklāt arī Venēcijas komisijas pētījuma Nr. 316/2004 119.–123. punktu (minēts 230. zemsvītras piezīmē).
233 – ECT 1983. gada 21. jūnija spriedums lietā Eckle pret Vāciju (50. pants) (A sērija, Nr. 65, prasības pieteikums Nr. 8130/78, 24. punkts).
234 – ECT 2006. gada 23. novembra spriedums lietā Jussila pret Somiju (virspalāta, prasības pieteikums Nr. 73053/01, 43. punkts).
235 – Šajā ziņā skat. arī ECPAK 41. pantu.
236 – LESD 101. un 102. panta (iepriekš EKL 81. un 82. pants) efektīvas īstenošanas nozīme pēdējā laikā ir tikusi uzsvērta, piemēram, 2009. gada 11. jūnija spriedumā lietā C‑429/07 X BV (Krājums, I‑4833. lpp., 33.–35. punkts) un 2010. gada 7. decembra spriedumā lietā C‑439/08 VEBIC (Krājums, I‑12471. lpp., it īpaši 59. un 61. punkts).
237 – Spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 194. punkts). Šajā ziņā par kriminālprocesiem vispārīgi skat. Venēcijas komisijas pētījuma (minēts iepriekš 230. zemsvītras piezīmē) 228.–232. punktu; Venēcijas komisija 241. punktā uzsver, ka attaisnojošs spriedums un kriminālprocesa izbeigšana jāpiemēro izņēmuma gadījumos (“[l]’acquittement et l’abandon des poursuites devraient rester des mesures exceptionnelles”).
238 – Spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 194. punkts).
239 – Ģenerāladvokāta Bota [Bot] 2009. gada 31. marta secinājumi lietā Der Grüne Punkt (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 305. un 306. punkts); šos apsvērumus Tiesa izmanto sava sprieduma, kas pieņemts attiecīgajā lietā, 194. punktā.
240 – Skat. iepriekš šo secinājumu 35. punktu un 30. zemsvītras piezīmi.
241 – Pārsūdzētā sprieduma 133.–135. punkts.
242 – Skat. iepriekš šo secinājumu 30. punktu un 26. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
243 – Šajā ziņā skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
244 – Līdzīga pieeja jau ir spriedumu lietā FEG (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 45.–49. punkts) un lietā TU (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 50.–54. punkts) pamatā, no kuriem izriet, ka Vispārējai tiesai jāņem vērā visu administratīvā procesa posmu ilguma iedarbība uz attiecīgā uzņēmuma iespējām aizstāvēties.
245 – Pārsūdzētā sprieduma 134. un 135. punkts.
246 – Pārsūdzētā sprieduma 137.–140. punkts (tas, ka runa ir par bijušo tiesvedību attiecībā uz Lēmumu 91/299, īpaši skaidrs kļūst ievaddaļas 137. punktā).
247 – Šajā ziņā skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
248 – Par ECPAK 6. pantu un LES 6. panta 1. punktu skat. arī iepriekš šo secinājumu 160. punktu.
249 – Skat. iepriekš šo secinājumu 94. punktu.
250 – Franču valodas oriģinālversijā: “La requérante estime dès lors que le dépassement manifeste du délai raisonnable dans la présente procédure [..] ne peut qu’entraîner l’annulation pure et simple de la décision attaquée [..]” (prasības pieteikuma pirmajā instancē 150. punkts, minēts Solvay apelācijas sūdzības 50. punktā).
251 – Prasības pieteikuma pirmajā instancē 439. punktā (izvilkuma veidā minēts Solvay apelācijas sūdzības 52. punktā) ir teikts: “[S]i, par impossible, le Tribunal devait rejeter l’ensemble des moyens d’annulation développés par la requérante, la requérante invite le Tribunal à prendre en compte [..] l’ensemble des considérations présentées dans la présente requête au titre des moyens d’annulation dans son appréciation de la nécessité d’infliger une amende à la requérante et du montant de celle-ci [..].”
252 – Skat. iepriekš šo secinājumu 154. un 157. punktu.
253 – Pārsūdzētā sprieduma 66. punkts.
254 – Skat. iepriekš šo secinājumu 202. un 203. punktu.
255 – Skat. iepriekš šo secinājumu 154. un 222. punktu.
256 – Skat. iepriekš šo secinājumu 211.–227. punktu.
257 – Skat. iepriekš šo secinājumu 237. punktu un 218. zemsvītras piezīmi.
258 – 2000. gada 6. aprīļa spriedums apvienotajās lietās Komisija/Solvay (minēts 11. zemsvītras piezīmē).
259 – Šajā ziņā skat. hronoloģisko pārskatu šo secinājumu 11. punktā.
260 – Uz to Solvay pamatoti norādīja jau tiesvedībā pirmajā instancē (skat. pārsūdzētā sprieduma 112. punktu). Spriedumā apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, it īpaši 204. un 205. punkts) Tiesa neatbildēja uz šo jautājumu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji nebija izvirzījuši atbilstošu iebildumu.
261 – 2000. gada aprīlī tika pieņemts Tiesas spriedums apvienotajās lietās Komisija/Solvay (minēts 11. zemsvītras piezīmē).
262 – Skat. iepriekš šo secinājumu 238. punktu.
263 – Par tiesvedības pirmajā instancē ilgumu Vispārējā tiesā lietā T‑57/01 un par procesa ilguma vispārējo izvērtēšanu skat. turpmāk šo secinājumu 335.–348. punktu.
264 – Skat. iepriekš šo secinājumu 249.–263. punktu.
265 – Spriedumi lietā FEG (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 56.–60. punkts) un lietā TU (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 64., 67. un 69. punkts).
266 – Spriedumi lietā TU (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 69. punkts) un lietā FEG (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 56. punkts).
267 – Spriedumi lietā FEG (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 57. un 58. punkts) un lietā TU (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 64.–69. punkts).
268 – Šajā ziņā Solvay min savus uzņēmumus Tavo [Tavaux] (Francija), Kuijē [Couillet] (Beļģija) un Heilbronnā [Heilbronn] (Vācija).
269 – Skat. iepriekš šo secinājumu 154. un 186.–206. punktu.
270 – Pārsūdzētā sprieduma 66. punkts.
271 – Šajā ziņā skat. iepriekš IV sadaļu (šo secinājumu 15.–322. punkts).
272 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 294. punktu.
273 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 298.–322. punktu.
274 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 48., 141. un 142. punkts).
275 – Spriedums lietā Der Grüne Punkt (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 195. punkts).
276 – 1999. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑126/97 Eco Swiss (Recueil, I‑3055. lpp., 36. punkts) un 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑453/99 Courage un Crehan (Recueil, I‑6297. lpp., 20. punkts).
277 – Šajā ziņā skat. 236. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
278 – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] 2011. gada 10. februāra secinājumus saistītajā lietā C‑272/09 P KME Germany u.c./Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., it īpaši 64. punkts), ģenerāladvokāta Bota 2010. gada 26. oktobra secinājumus pašlaik izskatāmajās apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., it īpaši 41. punkts) un lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., it īpaši 49. punkts), kā arī manus 2007. gada 3. jūlija secinājumus lietā C‑280/06 ETI u.c. (2007. gada 11. decembra spriedums, Krājums, I‑10893. lpp., 71. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa secinājumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija (minēta 86. zemsvītras piezīmē, 39. punkts); tajā pašā nozīmē jau mani 2005. gada 8. septembra secinājumi lietā FEG (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 108. punkts) un lietā TU (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 100. punkts).
279 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, it īpaši 48. punkts). Tikai garāmejot jāmin, ka arī Komisija pati līdz šim izmanto soda naudas samazināšanas metodi, ja tā secina, ka tās administratīvais process ir bijis pārmērīgi ilgs (skat. šajā ziņā 216. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā FEG un TU, katrā attiecīgi 9. punkts).
280 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 261. un 262. punktu.
281 – Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, it īpaši 141. punkts).
282 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 48. un 142. punkts).
283 – Turpmākām lietām – Regulas Nr. 1/2003 31. punkts.
284 – Skat. iepriekš šo secinājumu 237. punktu.
285 – Skat. iepriekš it īpaši šo secinājumu 238.–241. punktu.
286 – Šajā ziņā skat. hronoloģisko pārskatu šo secinājumu 11. punktā.
287 – Skat. iepriekš šo secinājumu 306.–310. punktu.
288 – Tā kā procesa valoda ir franču valoda, visu lietas dalībnieku procesuālie dokumenti bija sagatavoti valodā, kurā pārsūdzētais spriedums tika taisīts. Nenozīmīgs tulkošanas darbu apjoms radās tikai tiesvedības sākumā saistībā ar publicēšanu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (skat. Tiesas Reglamenta 24. panta 6. punktu). Tulkošanas darbi, nepieciešamība pēc kuriem radās tiesvedības, kas tika izskatīta pirmajā instancē, beigās, lai publicētu pārsūdzēto spriedumu, nekavēja Vispārējo tiesu pasludināt spriedumu procesa valodas versijā un paziņot to, tiklīdz tas bija pieņemts.
289 – Pārsūdzētā sprieduma 57.–67. punkts.
290 – 2003. gada 19. decembrī Pirmās instances tiesa nosūtīja Komisijai aicinājumu iesniegt detalizētu visu administratīvā procesa materiālos ietilpstošo dokumentu sarakstu; 2005. gada 14. aprīlī Solvay Pirmās instances tiesas kancelejā varēja iepazīties ar Komisijas nodotajām lietas materiālu daļām (pārsūdzētā sprieduma 57. un 67. punkts). Ja vēl pierēķina laika periodu līdz 2005. gada 18. novembrim, kad Komisija iesniedza savus apsvērumus par attiecīgo lietas materiālu daļu noderīgumu Solvay aizstāvībai, tad ir pagājuši gandrīz divi gadi.
291 – Komisija savus apsvērumus iesniedza 2005. gada 18. novembrī, un mutvārdu process tika uzsākts 2008. gada maijā (pārsūdzētā sprieduma 68. un 72. punkts).
292 – Salīdzinājumam: Lietā Baustahlgewebe, kurā Pirmās instances tiesa 11 savstarpēji saistītas lietas bija apvienojusi vienā mutvārdu procesā, Tiesa apstiprināja saprātīga termiņa principa pārkāpumu, jo tiesvedībā pirmajā instancē no rakstveida procesa noslēguma līdz lēmumam uzsākt mutvārdu procesu bija pagājuši 32 mēneši, kā arī no mutvārdu procesa uzsākšanas līdz Pirmās instances tiesas sprieduma paziņošanai bija pagājuši 22 mēneši (spriedums lietā Baustahlgewebe, minēts 216. zemsvītras piezīmē, 45. un 46. punkts).
293 – Šajā ziņā skat. manus 2010. gada 4. marta secinājumus lietā Gogos/Komisija (minēta 26. zemsvītras piezīmē, 88. punkts).
294 – ECT 2004. gada 17. decembra spriedums lietā Pedersen un Baadsgaard pret Dāniju (virspalāta, prasības pieteikums Nr. 49017/99, Recueil des arrêts et décisions, 2004‑XI, 44. punkts); tajā pašā nozīmē jau 1971. gada 16. jūlija spriedums lietā Ringeisen pret Austriju (A sērija, Nr. 13, 110. punkts) un 1998. gada 22. maija spriedums lietā Hozee pret Nīderlandi (Recueil des arrêts et décisions, 1998‑III, 43. punkts).
295 – Spriedums apvienotajās lietās PVC II (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 182. punkts); attiecībā uz visu norādīto kopumā skat. arī manus 2005. gada 8. decembra secinājumus lietā FEG (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 108.–112. punkts) un lietā TU (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 100.–104. punkts).
296 – ECT 1978. gada 28. jūnija spriedums lietā König pret Vāciju (A sērija, Nr. 27, prasības pieteikums Nr. 6232/73, 98. punkts) un spriedums lietā Eckle pret Vāciju (minēts 222. zemsvītras piezīmē, 76. punkts).
297 – Noilguma termiņš ir pieci gadi no pārkāpuma beigām un to pārtrauc jebkādas izmeklēšanas vai iztiesāšanas darbības. Absolūtais procesuālo darbību noilgums iestājas vēlākais dienā, kurā ir iztecējis divkāršs noilguma termiņš un Komisija nav noteikusi naudas sodu vai kavējuma naudu. Tomēr procesuālo darbību noilguma termiņš tiek apturēts tik ilgi, kamēr Komisijas lēmuma dēļ Eiropas Savienības Tiesā tiek izskatīta tiesvedība. Attiecībā uz visu norādīto kopumā skat. Padomes 1974. gada 26. novembra Regulas (EEK) Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi Eiropas Ekonomikas kopienas transporta un konkurences noteikumiem 1.–3. pantu (OV L 319, 1. lpp.); turpmāk ir piemērojams Regulas Nr. 1/2003 25. pants. Daudzas problēmas saistībā ar noilgumu un tā apturēšanu tiesvedības laikā aplūko ģenerāladvokāts Bots savos secinājumos apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija u.c. (minētas 277. zemsvītras piezīmē, it īpaši 66.–81. un 245.–251. punkts) un secinājumos lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija (minēta 277. zemsvītras piezīmē, it īpaši 177.–212. punkts).
298 – Skat. manus 2005. gada 8. decembra secinājumus lietā FEG (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 111. punkts) un lietā TU (minēta 216. zemsvītras piezīmē, 103. punkts).
299 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 48. un 142. punkts).
300 – Spriedums lietā Baustahlgewebe (minēts 216. zemsvītras piezīmē, 141. un 142. punkts).
301 – ECT spriedums lietā Dželili pret Vāciju (minēts 232. zemsvītras piezīmē, 103. punkts) un spriedums lietā Ommer pret Vāciju (minēts 231. zemsvītras piezīmē, 50. punkts).
302 – Skat. iepriekš šo secinājumu 306.–310. un 338. punktu.
303 – Skat. iepriekš šo secinājumu 339.–343. punktu.
304 – Skat. iepriekš šo secinājumu 345. un 346. punktu.
305 – Šajā ziņā skat. ECT spriedumu lietā Eckle pret Vāciju (50. pants) (minēts 233. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).
306 – Apstrīdētā lēmuma 191. apsvērums. Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Solvay prakses kā “ārkārtīgi nopietna” pārkāpuma kvalifikāciju un ir norādījusi, ka neviens no Solvay izvirzītajiem argumentiem neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu kļūdaini novērtējusi pārkāpumu smagumu (pārsūdzētā sprieduma 499. un 501. punkts). Šo pārsūdzētā sprieduma daļu Solvay apelācijas procesā nav apstrīdējusi.
307 – Šajā ziņā skat. iepriekš it īpaši šo secinājumu 294. un 322. punktu.