ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JAN MAZÁK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 14. aprīlī (1)
Lieta C‑2/10
Azienda Agro‑Zootecnica Franchini Sarl
un
Eolica di Altamura Srl
pret
Regione Puglia
(Tribunale Amministrativo Regionale per la Puglia (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Vide – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Direktīva 79/409/EEK – Savvaļas putnu aizsardzība – Natura 2000 – Direktīva 2001/77/EK – Atjaunojami enerģijas avoti – Valsts tiesiskais regulējums – Aizliegums uzstādīt vēja ģeneratorus, kuri nav paredzēti pašpatēriņam, teritorijās, kuras ietilpst Natura 2000 ekoloģiskajā tīklā – Projekta ietekmes uz teritoriju novērtējuma neesamība
I – Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvas 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamus] enerģijas avotus (2), Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (3), Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (turpmāk tekstā – “Putnu aizsardzības direktīva”) (4) un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”) (5) interpretāciju.
2. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts tiesvedībā starp Azienda Agro‑Zootecnica Franchini Sarl un Eolica di Altamura srl (turpmāk tekstā – “prasītājas sabiedrības”), no vienas puses, un Regione Puglia [Apūlijas reģionu], no otras puses, par atteikumu piešķirt atļauju uzstādīt vēja ģeneratorus teritorijā, kura ietilpst Altas Murdžijas parkā [Parco dell’Alta Murgia], kas ir aizsargājamā teritorija, kura ir klasificēta par Kopienas nozīmes teritoriju un par īpaši aizsargājamo teritoriju “pSIC/ZPS IT 9120007 Murgia Alta”. Valsts tiesību aktos ir noteikts aizliegums tostarp uzstādīt vēja ģeneratorus, kas nav paredzēti pašpatēriņam, Kopienas nozīmes teritorijās (turpmāk tekstā – “KNT”) un īpaši aizsargājamās teritorijās (turpmāk tekstā – “ĪAT”), kuras ietilpst ekoloģiskajā tīklā Natura 2000.
II – Tiesiskais regulējums
A – Eiropas Savienības tiesības
3. LESD 191. pantā (bijušais EKL 174. pants) ir noteikts:
“1. Savienības politika attiecībā uz vidi palīdz sasniegt šādus mērķus:
– saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti,
– aizsargāt cilvēku veselību,
– apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus,
– sekmējot starptautiska mēroga pasākumus, risinot [risināt] reģionālas un pasaules vides problēmas un jo īpaši cīnoties [cīnīties] pret klimata pārmaiņām.
2. Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Savienības reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu, uz principu, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka maksā piesārņotājs. [..]”
4. LESD 192. panta 1. punktā (bijušais EKL 175. pants) ir noteikts:
“Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju pieņem lēmumu par to, kā jārīkojas Savienībai, lai sasniegtu 191. pantā minētos mērķus.”
5. LESD 193. pantā (bijušais EKL 176. pants) ir noteikts, ka “aizsargpasākumi, ko paredz saskaņā ar 192. pantu, neliedz dalībvalstīm uzturēt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus. Šiem pasākumiem ir jābūt saderīgiem ar Līgumiem. Šos pasākumus dara zināmus Komisijai”.
6. LESD 194. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi, Savienības enerģētikas politika, dalībvalstīm savstarpēji solidarizējoties, tiecas:
a) nodrošināt enerģijas tirgus darbību;
b) nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā;
c) veicināt energoefektivitāti un taupību, kā arī jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību;
d) veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību.”
1) Direktīva 2001/77
7. Direktīvas 2001/77 preambulas 1.–3. apsvērumā ir paredzēts:
“(1) Neizsīkstošo [atjaunojamo] enerģijas avotu pielietojuma potenciālu Kopienā pašlaik izmanto nepietiekoši. Kopiena atzīst, ka vajadzība veicināt neizsīkstošo [atjaunojamo] enerģijas avotu izmantošanu ir prioritārs pasākums, ņemot vērā to, ka šo avotu izmantošana dod ieguldījumu vides aizsardzībā un noturīgā attīstībā. Turklāt tas var arī radīt darba vietas vietējā līmenī, pozitīvi ietekmēt sociālo kohēziju, uzlabot piegāžu drošību un ļaut ātrāk sasniegt Kioto izvirzītos mērķus. Tādēļ jānodrošina šī potenciāla labāka izmantošana iekšējā elektrības tirgū.
(2) Tādas elektrības pielietojuma veicināšanai, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, Kopienā ir augsta prioritāte, kā izklāstīts Baltajā grāmatā par neizsīkstošajiem [atjaunojamajiem] enerģijas avotiem (še turpmāk – “Baltā grāmata”), tādu iemeslu dēļ kā energoapgādes drošība un daudzveidība, vides aizsardzība un sociālā un ekonomiskā kohēzija. To apstiprinājusi Padome savā 1998. gada 8. jūnija rezolūcijā par neizsīkstošajiem [atjaunojamajiem] enerģijas avotiem un Eiropas Parlaments savā rezolūcijā par Balto grāmatu.
(3) Tādas elektrības pielietošana, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, veido nozīmīgu daļu to pasākumu kompleksā, kas vajadzīgi, lai izpildītu prasības, ko paredz Apvienoto Nāciju Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotais Kioto protokols, kā arī nozīmīgu daļu visos pasākumos turpmāku saistību izpildei.”
8. Direktīvas 2001/77 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis vai to ieceltas kompetentās iestādes novērtē esošo tiesisko un regulatīvo bāzi attiecībā uz licencēšanas kārtību vai citām procedūrām, kas noteiktas Direktīvas 96/92/EK 4. pantā un ko piemēro ražošanas uzņēmumiem attiecībā uz elektrību, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus, minēto novērtēšanu veicot, lai:
– mazinātu reglamentējošos un nereglamentējošos šķēršļus, kas kavē palielināt elektrības ražošanu, izmantojot neizsīkstošos [atjaunojamos] enerģijas avotus,
– racionalizētu un paātrinātu administratīvās procedūras attiecīgajā pārvaldes līmenī, un
– nodrošinātu, ka noteikumi ir objektīvi, atklāti un nediskriminējoši, kā arī pilnībā ievērotu ar neizsīkstošajiem [atjaunojamajiem] enerģijas avotiem saistīto dažādo tehnoloģiju īpatnības.”
9. Direktīvas 2009/28 13. pantā ar nosaukumu “Administratīvās procedūras, noteikumi un kodeksi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas, apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, kā arī biomasas pārveidošanai par biodegvielu vai citiem enerģijas produktiem un attiecībā uz saistīto pārvades un sadales tīklu infrastruktūru, ir samērīgi un vajadzīgi.
Dalībvalstis jo īpaši veic piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
[..]
c) administratīvās procedūras vienkāršo un ievieš attiecīgajā administratīvajā mērogā;
d) noteikumi par atļauju izsniegšanu, sertificēšanu un licencēšanu ir objektīvi, pārredzami, samērīgi, tie nediskriminē pieteikumu iesniedzējus, un tajos pilnībā ņem vērā atsevišķu atjaunojamos energoresursus izmantojošu tehnoloģiju īpatnības;
[..]
f) vajadzības gadījumā mazākiem projektiem un decentralizētām atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām nosaka vienkāršotas un mazāk apgrūtinošas atļauju izsniegšanas procedūras, tostarp vienkārša paziņošana, ja to atļauj attiecīgais tiesiskais regulējums.
[..]”
2) Putnu aizsardzības direktīva
10. Putnu aizsardzības direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai skaitliski uzturētu 1. pantā minēto sugu populācijas tādā līmenī, kas pirmām kārtām atbilst ekoloģijas, zinātnes un kultūras prasībām, tajā pašā laikā ņemot vērā saimnieciskās un rekreatīvās prasības, vai lai tuvinātu šo sugu populācijas minētajam līmenim”.
11. Putnu aizsardzības direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ņemot vērā šīs direktīvas 2. pantā minētās prasības, dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai pietiekamā mērā saglabātu, uzturētu vai atjaunotu visu savvaļas putnu sugu, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas Līgums, dzīvotņu daudzveidību un teritoriju. Saskaņā ar šī 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu pasākumi biotopu un dzīvotņu saglabāšanai, uzturēšanai un atjaunošanai ietver tostarp aizsargājamo teritoriju ierīkošanu.
12. Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums klasificēt kā īpaši aizsargājamas tās teritorijas, kas atbilst šajos noteikumos minētajiem ornitoloģiskajiem kritērijiem.
13. Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”
14. Putnu aizsardzības direktīvas 14. pantā ir noteikts, ka “Dalībvalstis drīkst ieviest vēl stingrākus aizsardzības pasākumus nekā pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu”.
3) Dzīvotņu direktīva
15. Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiek izveidots saskaņots Eiropas ekoloģiskais tīkls, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ar nosaukumu Natura 2000, kurā ietilpst arī īpašas aizsargājamas teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas kā tādas atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvas noteikumiem.
16. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktā ir noteikts:
“2. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī, lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.
3. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.
4. Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.
Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”
17. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu “no šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no [Putnu aizsardzības direktīvas] 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz teritorijām, kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar [Putnu aizsardzības direktīvu], ja pēdējais ir vēlāks datums”.
B – Valsts tiesiskais regulējums
18. 2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 par 2007. finanšu gadu (turpmāk tekstā – “Likums par 2007. finanšu gadu”) (Legge 27 dicembre 2006, n. 296, legge finanziaria per il 2007) (6) 1. panta 1226. punktā ir noteikts, ka, lai novērstu turpmākas procedūras par [valsts] pienākumu neizpildi, Trentes un Bolzano autonomie reģioni un provinces pieņem vai pabeidz pieņemt pasākumus, kuri noteikti Republikas Prezidenta 1997. gada 8. septembra Dekrēta Nr. 357 4. un 6. pantā, ar vēlāk izdarītiem grozījumiem, trīs mēnešu laikā pēc šī likuma stāšanās spēkā, pamatojoties uz vienotiem minimāliem kritērijiem, kas noteikti ar vides, sauszemes un jūras teritorijas aizsardzības ministra dekrētu.
19. Vides, sauszemes un jūras teritorijas aizsardzības ministra 2007. gada 17. oktobra dekrēta par vienotiem minimāliem kritērijiem, lai definētu aizsardzības pasākumus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT) un īpaši aizsargājamās teritorijās (ĪAT) (Decreto del Ministero dell’Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare 17 ottobre 2007, recante criteri minimi uniformi per la definizione di misure di conservazione relative a Zone speciali di conservazione (ZSC) e a Zone di protezione speciale (ZPS)) (7) (turpmāk tekstā – “Ministrijas dekrēts”) 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka autonomiem reģioniem un provincēm attiecībā uz visām ĪAT ir jānosaka šādi aizliegumi:
“[..]
(1) jaunu vēja ģeneratoru būvniecība, izņemot tos, attiecībā uz kuriem šī tiesību akta pieņemšanas dienā, pamatojoties uz iesniegto projektu, jau ir uzsākta atļaujas piešķiršanas procedūra. Konsultējoties ar VSFI (Valsts Savvaļas faunas institūts), kompetentām iestādēm ir jāizvērtē projekta ietekme, ņemot vērā teritorijā mītošo sugu bioloģiskos ciklus. Izņēmums attiecas arī uz aizstāšanas un modernizācijas pasākumiem, tostarp tehnoloģiskus pasākumus, kuri nerada paaugstinātu ietekmi uz teritoriju, ievērojot ĪAT aizsardzības mērķus, kā arī vēja ģeneratori, kuri ir paredzēti pašražošanai, ar vispārējo jaudu līdz 20 kW.”
20. 2008. gada 21. oktobra Reģionālā likuma Nr. 31 par noteikumiem attiecībā uz enerģijas ražošanu no atjaunojamiem avotiem un piesārņojuma emisiju samazināšanu, un par vides aizsardzības noteikumiem (Legge regionale della Puglia 21 ottobre 2008, n. 31, recante norme in materia di produzione di energia da fonti rinnovabili e per la riduzione di immissioni inquinanti e in materia ambientale) (turpmāk tekstā – “Reģionālais likums Nr. 31”) 2. panta 6. punktā ir noteikts:
“[..]
(6) Saskaņā ar Direktīvas 92/43/EEK 6. un 7. pantu un īstenošanas tiesisko regulējumu, kas noteikts ar Republikas Prezidenta 1997. gada 8. septembra Dekrēta Nr. 357 4. un 6. pantu, redakcijā ar grozījumiem [..], vēja ģeneratorus, kuri nav paredzēti pašpatēriņam, ir aizliegts uzstādīt KNT un ĪAT, kuras ir iekļautas Natura 2000 ekoloģiskajā tīklā [..].
[..]
(8) Iepriekš 6. un 7. [punktā] noteiktais aizliegums attiecas uz 200 metru [garu] buferzonu.”
III – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
21. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu sabiedrība Eolica di Altamura ieguva tiesības uzstādīt vēja enerģijas parku, kurš nav paredzēts pašpatēriņam (proti, lai ražotu elektroenerģiju komerciālos nolūkos) un kuru bija paredzēts izveidot uz Azienda Agro‑Zootecnica Franchini piederošās teritorijas. Šī teritorija ietilpst Altas Murdžijas parkā, kas ir aizsargājamā teritorija, kura ir klasificēta par Kopienas nozīmes teritoriju un par īpaši aizsargājamo teritoriju “pSIC/ZPS IT 9120007 Murgia Alta”. Organizācija, kas pārvalda parku, un Apūlijas reģions attiecīgi ar 2006. gada 1. septembra un 2007. gada 4. jūlija lēmumiem noraidīja pieteikumus par vēja enerģijas parka būvniecības atļaujas piešķiršanu. Apūlijas reģions atteikumu pamatoja ar 2006. gada 4. oktobra Reģionālo noteikumu Nr. 16 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka vēja ģeneratoru uzstādīšana Kopienas nozīmes un īpaši aizsargājamās teritorijās ir uzskatāma par pilnībā “neatbilstošu” saskaņā ar Dzīvotņu un Putnu aizsardzības direktīvu un šo noteikumu 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka, nepastāvot vēja ģeneratoru būvniecības plānam, šādas teritorijas uzskatāmas par “nepiemērotām”. Sabiedrības prasītājas apstrīd iesniedzējtiesā noraidošos lēmumus un reģionālos noteikumus, uz kuriem tie tika pamatoti, un sākotnēji to prasības tika apmierinātas. Tomēr šīs lietas izskatīšanas gaitā tika pieņemti Reģionālie noteikumi Nr. 15/2008, saskaņā ar kuriem prasītājām sabiedrībām bija jāiesniedz vēl viena prasība par atcelšanu.
22. Pamata lietā iesniedzējtiesā prasītājas sabiedrības vēlas panākt Reģionālo noteikumu Nr. 15/2008 5. panta 1. punkta n) apakšpunkta, 5. panta 4. punkta un 5. panta 4.a punkta atcelšanu. 5. panta 1. punkta n) apakšpunktā citu starpā ir noteikts aizliegums būvēt jaunus vēja ģeneratorus Natura 2000 tīkla teritorijās. Prasītājas sabiedrības cita starpā apgalvo, ka nav ievēroti Direktīvā 2001/77 noteiktie principi. Apūlijas reģions apgalvo, ka prasība būtu jāatzīst par nepieņemamu vai nepamatotu.
23. Pamata procesa laikā stājās spēkā Reģionālais likums Nr. 31. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Reģionālā likuma Nr. 31 2. panta 6. punktā noteiktais aizliegums uzstādīt vēja ģeneratorus, kuri nav paredzēti pašpatēriņam, ir piemērojams attiecībā uz prasītāju sabiedrību iesniegto pieteikumu par atļaujas piešķiršanu un vides atbilstību no šī likuma spēkā stāšanās dienas (proti, 2008. gada 8. novembra) neatkarīgi no jebkāda ietekmes uz vidi novērtējuma rezultāta.
24. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tribunale Amministrativo Regionale per la Puglia [Apūlijas reģionālā Administratīvā tiesa] ar 2009. gada 23. septembra lēmumu, kas Tiesā tika saņemts 2010. gada 4. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai 2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 1. panta 1226. punkts, to lasot kopā ar 2007. gada 17. oktobra [..] Vides, sauszemes un jūras teritorijas aizsardzības ministrijas dekrēta 5. panta pirmo punktu un 2008. gada 21. oktobra Apūlijas Reģionālā likuma Nr. 31 2. panta 6. punktā paredzēto, ir saderīgs ar [Savienības] tiesībām un it īpaši ar principiem, kas izriet no Direktīvām 2001/77/EK un 2009/28/EK (par atjaunojamiem energoresursiem) un Direktīvām 79/409/EEK un 92/43/EEK (par putnu un dabisko dzīvotņu aizsardzību), tiktāl, ciktāl saskaņā ar attiecīgajiem nosacījumiem absolūtā veidā un bez izšķirības ir aizliegts uzstādīt visu veida vēja ģeneratorus, kuri nav paredzēti pašpatēriņam, Kopienas nozīmes teritorijās (KNT) un īpaši aizsargājamās teritorijās (ĪAT), kas veido Natura 2000 ekoloģisko tīklu, neparedzot atbilstošu katra projekta, kas ir saistīts ar attiecīgo teritoriju, ietekmes uz vidi izvērtējumu?”
IV – Tiesvedība Tiesā
25. Rakstveida apvērumus iesniedza prasītājas sabiedrības un Komisija. Pieteicējas sabiedrības, Apūlijas reģions un Komisija 2011. gada 10. februāra tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.
V – Vērtējums
A – Sākotnējais apsvērums
26. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts vērtēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām. Šajā sakarā ir jānorāda, ka, lai gan prejudiciālās tiesvedības ietvaros Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību pasākuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, tā tomēr valsts tiesai var sniegt visus šo tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļautu izvērtēt šo saderīgumu un atrisināt tajā ierosināto lietu (8).
B – Būtība
27. Manuprāt, iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma būtība ir, vai saskaņā ar Putnu aizsardzības, Dzīvotņu un Direktīvu 2001/77 un 2009/28 noteikumiem dalībvalsts nedrīkst pieņemt valsts tiesību normu, kurā ir noteikts aizliegums zināmos apstākļos būvēt vēja ģeneratorus teritorijās, kas ietilpst Natura 2000 ekoloģiskajā tīklā, nepastāvot novērtējumam par individuālā projekta ietekmi uz konkrēto teritoriju.
28. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda – secināms, ka attiecīgā aizlieguma piemērojamība ir ierobežota, jo šobrīd tas attiecas tikai uz vēja ģeneratoriem, nevis citiem enerģijas veidiem, kuru ražošanā tiek izmantoti atjaunojamie avoti (9).
29. Turklāt – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda – vēju ģeneratoru būvniecības aizliegums ir ierobežots, jo tas attiecas tikai uz jaunu vēja ģeneratoru būvniecību, nevis uz esošajiem ģeneratoriem (10). Šķiet, aizliegums nav piemērojams vēja ģeneratoriem, kas paredzēti pašpatēriņam ar vispārējo jaudu līdz 20 kW (11). Tiesas sēdē Komisija un Apūlijas reģions norādīja uz attiecīgā aizlieguma ierobežoto piemērojamību.
30. Manuprāt, iesniedzējtiesa, prasītājas sabiedrības un Komisija pareizi norāda, ka teritorijas klasificēšana par Kopienas nozīmes (12) vai īpaši aizsargājamu teritoriju (13), kas ietilpst Natura 2000 ekoloģiskajā tīklā, saskaņā ar Putnu aizsardzības un Dzīvotņu direktīvu noteikumiem nenozīmē visa veida būvniecības aizliegumu tajā.
31. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas 7. pantu (14), ir noteikts, ka dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai Kopienas nozīmes un īpaši aizsargājamās teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī, lai izvairītos no būtiskiem traucēkļiem, kas skar sugas, kuru dēļ attiecīgā teritorija noteikta. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka kompetentās valsts iestādes var apstiprināt plānu vai projektu, kas nav tieši saistīts ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgs tās apsaimniekošanai, bet kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, īstenošanu tikai pēc šī plāna vai projekta ietekmes uz teritoriju izvērtēšanas, ja tās ir pārliecinājušās, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība. Šie noteikumi tādējādi nosaka procedūru, lai ar iepriekšējas kontroles palīdzību nodrošinātu, ka visus plānus vai projektus, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, varētu apstiprināt tikai tad, ja netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība (15).
32. Līdz ar to, lai apstiprinātu plānu vai projektu, kas attiecas uz Kopienas nozīmes vai īpaši aizsargājamu teritoriju, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā noteikto iepriekšējo kontroli ir jāveic atbilstošs minētā plāna vai projekta individuāls izvērtējums.
33. Šķiet, ka šajā lietā valsts tiesību aktos ir noteikts aizliegums zināmos apstākļos būvēt vēja ģeneratorus attiecīgajā teritorijā, ja attiecībā uz šādu būvniecību nav veikts plāna vai projekta iepriekšējs individuāls novērtējums un nav izvērtēta tās negatīvā ietekme uz teritoriju saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Tāpēc, lai varētu atbildēt uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, uzskatu, ka ir jānosaka, vai un, ja tā ir, tad ievērojot kādus nosacījumus, Savienības tiesības atļauj valsts tiesību normās noteikt stingrākus aizsardzības pasākumus nekā tie, kas noteikti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā, un paredz aizliegumu zināmos apstākļos būvēt vēja ģeneratorus Natura 2000 tīkla teritorijās, ja attiecībā uz šādu būvniecību nav veikts plāna vai projekta novērtējums un nav izvērtēta tās negatīvā ietekme.
34. Saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 14. pantu dalībvalstis var ieviest stingrākus aizsardzības pasākumus nekā pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu. Lai arī Putnu aizsardzības direktīvas 14. pantā nav skaidri uzskaitīti nekādi nosacījumi, manuprāt, šādiem stingrākiem aizsardzības pasākumiem jāatbilst Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumiem.
35. Dzīvotņu direktīvā nav iekļauts Putnu aizsardzības direktīvas 14. pantam līdzīgs nosacījums. Tomēr, kā savos rakstveida apsvērumos norādīja Komisija, tā kā Dzīvotņu direktīvas juridiskais pamats ir EKL 130.S pants (vēlāk EKL 175. pants, šobrīd LESD 192. pants), ir jāpiemēro EKL 130.T pants (vēlāk EKL 176. pants, šobrīd LESD 193. pants). Saskaņā ar LESD 193. pantu dalībvalstis var noteikt stingrākus aizsardzības pasākumus ar nosacījumu, ka tie atbilst Līgumiem, proti, Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (16), un par tiem ir paziņots Komisijai.
36. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norāžu, ka Komisija būtu informēta par valsts tiesību normās noteiktiem stingrākiem aizsardzības pasākumiem.
37. Taču no EUR-Lex portālā pieejamās informācijas izriet, ka Komisija tika informēta par to, ka Ministrijas dekrēts uzskatāms par valsts tiesību aktu, ar kuru tiek ieviesta gan Putnu aizsardzības, gan Dzīvotņu direktīva (17). Līdz ar to – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda – uzskatāms, ka Komisija tika informēta par reģionu un autonomo provinču pienākumu saskaņā ar attiecīgā Ministrijas dekrēta 5. panta pirmās daļas 1. punktu aizliegt jaunu vēja ģeneratoru būvniecību zināmos apstākļos Natura 2000 tīkla teritorijās.
38. Tomēr uzskatu, ka LESD 193. pantā noteiktā Komisijas informēšanas pienākuma neievērošana nav tāds būtisks procesuāls pārkāpums, lai attiecīgos valsts tiesību normās noteiktos stingrākos pasākumus uzskatītu par nepamatotiem vai personām nepiemērojamiem. Saskaņā ar LESD 193. panta prasībām dalībvalstīm Komisija ir tikai jāinformē. LESD 193. pantā (18) nav noteikti termiņi vai uzraudzības kārtība, kādā Savienībai būtu jāuzrauga valsts noteiktie stingrākie aizsardzības pasākumi. Turklāt LESD 193. pantā nav noteikts, ka šo pasākumu īstenošana būtu pakārtota apstāklim, vai Komisija tos ir apstiprinājusi vai arī nav iebildusi pret tiem. Tāpēc šķiet, ka LESD 193. pantā noteiktā dalībvalstu pienākuma mērķis ir nodrošināt Komisijas informēšanu par valsts tiesību aktos noteiktiem vides aizsardzības noteikumiem, kuri ir stingrāki nekā Savienības tiesību aktos paredzētie šajā jomā. Šāds paziņojums Komisijai ļauj novērtēt, vai valsts tiesību aktos noteiktie aizsardzības pasākumi atbilst Savienības tiesībām un vajadzības gadījumā veikt attiecīgus pasākumus. Tomēr ne LESD 193. panta formulējums, ne tā mērķis neapstiprina secinājumu, ka, ja dalībvalstis neizpilda savu pienākumu informēt Komisiju, attiecīgais valsts tiesību aktos noteiktais pasākums uzskatāms par prettiesisku (19).
39. Kaut arī Putnu aizsardzības direktīvas 14. pantā un LESD 193. pantā ir noteikta dalībvalstu rīcības brīvība, pieņemot stingrākus aizsardzības pasākumus nekā pasākumi, kurus pieņēmusi Savienība, dalībvalstīm šī rīcības brīvība jāīsteno, pirmkārt, atbilstoši Savienības vides un enerģētikas politikām (20), kuru mērķis saskaņā ar LESD 191. un 194. pantu cita starpā ir saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, novērst klimata pārmaiņas un veicināt jaunu un atjaunojamu enerģijas avotu attīstību, un, otrkārt, atbilstoši Savienības tiesību vispārējiem principiem.
40. Manuprāt, uzskatāms, ka attiecīgais aizliegums atbilst Savienības vides politikas mērķiem.
41. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka Ministrijas dekrēts un tādējādi cita starpā tā 5. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktais aizliegums tika pieņemts, pamatojoties uz Likuma par 2007. finanšu gadu 1. panta 1226. punktā noteikto pilnvarojumu, lai novērstu turpmākas tiesvedības pret Itālijas Republiku par [valsts] pienākumu neizpildi, ievērojot Komisijas Itālijai nosūtīto argumentēto atzinumu tiesvedībā Nr. 2006/2131, kas attiecās tostarp uz Putnu aizsardzības direktīvas 2., 3. un 4. pantu, kuros noteikts, ka papildus īpašiem aizsardzības pasākumiem jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pietiekamā mērā saglabātu, uzturētu vai atjaunotu visu savvaļas putnu sugu dzīvotņu daudzveidību un teritoriju (21). Tiesai netika iesniegti cita veida paskaidrojumi, kādēļ tika nolemts noteikt attiecīgo aizliegumu.
42. Līdz ar to – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda – aizliegums zināmos apstākļos būvēt jaunus vēja ģeneratorus Natura 2000 tīkla teritorijās atbilst Putnu aizsardzības un Dzīvotņu direktīvas un it īpaši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1.–3. punkta mērķiem, proti, aizsargāt zināmas dzīvotnes un sugas, novērst dabisko dzīvotņu noplicināšanos, kā arī novērst attiecīgo sugu traucējumu. Šajā ziņā vēlos piebilst, ka tiesas sēdē Komisija norādīja – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda –, ka attiecīgajā teritorijā mitinās divas putnu sugas, kas ir ļoti jutīgas pret vēja ģeneratoriem. Turklāt tiesas sēdē Apūlijas reģions apgalvoja, ka lielu skaitu putnu, kas ir attiecīgās teritorijas simbols, ir nogalinājuši (ārpus teritorijas uzstādītie) vēja ģeneratori.
43. Turklāt tiesas sēdē Komisija atsaucās uz tās 2010. gada vadlīnijām par vēja ģeneratoru attīstību Natura 2000 tīklā (22) un ar tiem saistītiem riskiem. Šajā dokumentā kā vēja enerģijas nozares attīstības iespējamās ietekmes uz dabu un savvaļas dzīvi riski ir norādīti sadursmju risks, traucēkļu un vietas maiņas risks (dzīvotņu pielietojuma zudums), šķēršļa efekta radīšana (vēja ģeneratoru parki var piespiest putnus vai zīdītājus mainīt virzienu) un dzīvotņu zaudēšana vai degradācija.
44. Vēlos piebilst, ka Tiesa spriedumā lietā C‑215/06 (23) ir izvērtējusi vēja ģeneratoru parka, kurš tika uzbūvēts bez atbilstoša ietekmes uz vides novērtējuma, ietekmi uz vidi.
45. Uzskatu, ka attiecīgais aizliegums atbilst Savienības enerģētikas politikas mērķiem.
46. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvu 2001/77 un 2009/28 noteikumos ir uzsvērta enerģijas, kuras ražošanā izmantoti atjaunojami enerģijas avoti, attīstīšana, jo tā veicina vides aizsardzību, ekosistēmu aizsardzību pret klimata pārmaiņām radītās ietekmes, ilgtspējīgu attīstību un vietējo ekonomiku izaugsmi. Iesniedzējtiesa uzskata, ka it īpaši Direktīvas 2001/77 6. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāmazina reglamentējošie un nereglamentējošie šķēršļi, kas kavē palielināt elektrības ražošanu, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, jāracionalizē un jāpaātrina administratīvās procedūras attiecīgajā pārvaldes līmenī un jānodrošina, ka noteikumi ir objektīvi, atklāti un nediskriminējoši, kā arī pilnībā ievērotu ar atjaunojamiem enerģijas avotiem saistīto dažādo tehnoloģiju īpatnības.
47. Manuprāt, Līgumā par Eiropas Savienību un Līgumā par Eiropas Savienības darbību netiek noteikts, kura no Savienības politikām – vides vai enerģētikas – ir prioritāra. Tomēr LESD 194. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības enerģētikas politikai ir jāatbilst prasībai saglabāt un uzlabot vidi (24). LESD 191. panta 1. punktā ir noteikti klimata pārmaiņu novēršanas mērķi.
48. Direktīvas 2001/77 preambulas 1. un 2. apsvērumā ir noteikts, ka vajadzība veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu ir prioritārs pasākums un tādas elektrības pielietojuma veicināšanai, kas ražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, Kopienā ir augsta prioritāte (25). Tomēr, manuprāt, pretēji prasītāju sabiedrību sniegtajiem argumentiem, ES likumdevējs šādus mērķus nav atbalstījis vairāk kā pārējos (vides) mērķus, bet vēlējies veicināt elektrības ražošanu, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, lai aizsargātu vidi un nodrošinātu atbilstību Apvienoto Nāciju Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām pievienotā Kioto protokola (26) prasībām, lai nodrošinātu energoapgādes drošību un daudzveidību, kā arī sociālo un ekonomisko kohēziju (27). Galvenie pasākumi šādu mērķu sasniegšanai ietver Direktīvā 2001/77 nesaistošu orientējošu elektrības, kas ražota, izmantojot atjaunojamus avotus, patēriņa mērķu noteikšanu un rūpnīcu, kurās tiktu ražota elektrība no atjaunojamiem energoresursiem (28), būvniecības atļauju piešķiršanas administratīvo procedūru vienkāršošanu (29).
49. Kaut arī prasītājas sabiedrības apgalvo, ka teritorija “pSIC/ZPS IT 9120007 Murgia Alta” ģeogrāfiski ir ļoti plaša, Tiesai nav iesniegti pierādījumi, ka noteiktais aizliegums būvēt zināmus vēja ģeneratorus Natura 2000 teritorijās Apūlijā būtu traucējis ražot elektrību no atjaunojamiem enerģijas avotiem valsts vai reģionālā līmenī. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka Apūlija ir viens no Itālijas reģioniem, kurā uzstādīts lielākais vēja ģeneratoru skaits: tas ir pirmajā vietā pēc saražotās jaudas apjomiem un otrajā vietā aiz Sicīlijas pēc uzstādīto iekārtu skaita.
50. Tik tiešām, ņemot vērā Komisijas iesniegtos pierādījumus par elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, līmeni valsts mērogā (30) un Apūlijā esošo vēja ģeneratoru lielo skaitu, kā arī, pamatojoties uz tiesas sēdē sniegto informāciju, ja vien iesniedzējtiesas veicamās pārbaudes gaitā netiek secināts citādi, šķiet, ka attiecīgais aizliegums neietekmē Direktīvā 2009/28 noteiktā saistošā mērķa paredzamo ieguvumu attiecībā uz Itāliju 2020. gadā 17 % apmērā.
51. Manuprāt, ir jāizvērtē arī, vai attiecīgais aizliegums atbilst Direktīvas 2001/77 6. panta 1. punktā minētajiem noteikumiem par birokrātisko prasību vienkāršošanu.
52. Uzskatu, ka, ņemot vērā, ka Tiesai nav iesniegti apgalvojumi par pretējo – un kas iesniedzējtiesai jāpārbauda – likumā noteiktais aizliegums ir pietiekami pārskatāms un objektīvs. Turklāt, ievērojot attiecīgā aizlieguma ierobežoto piemērojamību (31), Tiesas rīcībā nav nekādu norāžu, kas pierādītu, ka reglamentējošo vai nereglamentējošo šķēršļu, kas kavē palielināt elektrības ražošanu, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, samazināšanas un procedūru racionalizēšanas un paātrināšanas mērķis tiktu kavēts reģionālā vai valsts līmenī.
53. Attiecībā uz diskriminācijas aspektu pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka atbilstība vienlīdzīgas attieksmes principam pieprasa, lai salīdzināmas situācijas netiek risinātas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiek izskatītas vienā veidā, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (32).
54. Pamata lietas kontekstā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums ar atšķirīgu attieksmi nozīmētu, ka aplūkojamās situācijas ir līdzīgas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem. Izvērtējot jautājumu par diskrimināciju, jāņem vērā piemērojamo Savienības tiesību aktu, kuri pamata lietā pamatojas uz Savienības vides politiku, principi un mērķi (33). Saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu (34).
55. Prasītājas sabiedrības apgalvo, ka pārējām rūpnieciskajām konstrukcijām, kas nav vēja ģeneratoru būvniecība attiecīgajā teritorijā, nepiemēro līdzvērtīgu aizliegumu, bet vajadzības gadījumā veic ietekmes novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu (35).
56. Tiesas rīcībā nav nekādu norāžu, kas pierādītu – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda –, ka pēc Reģionālā likuma Nr. 31 stāšanās spēkā citiem operatoriem tika izsniegtas atļaujas būvēt vēja ģeneratoru parkus komerciāliem mērķiem [īpaši aizsargājamajā teritorijā] “pSIC/ZPS IT 9120007 Murgia Alta”.
57. Turklāt, ņemot vērā tieši vēja parku būvniecības un darbības radīto negatīvo ietekmi, kāda var būt Natura 2000 tīkla teritorijās un it īpaši attiecīgajā teritorijā (36), varētu tikt uzskatīts – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda –, ka aizliegums nerada diskrimināciju. Šajā ziņā Tiesas rīcībā nav nekādas norādes, kas pierādītu, ka arī pārējās rūpnieciskās konstrukcijas ietekmētu šādas teritorijas (37) tādā iespējami nelabvēlīgā veidā, kā tas tiek apgalvots attiecībā uz jaunu vēja ģeneratoru parku būvniecību un darbību. Tomēr šis aspekts jānovērtē iesniedzējtiesai.
58. Manuprāt, attiecīgajam aizliegumam jāatbilst samērīguma principam, kurš paredz, ka pieņemtie pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams attiecīgajos tiesību aktos likumīgi noteikto mērķu sasniegšanai; ja ir izvēles iespēja starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, tad ir jāizvēlas mazāk apgrūtinošais, un izraisītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi izvirzītajiem mērķiem (38). Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamata lietā aplūkotais aizlieguma pasākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. Šajā ziņā uzskatu, ka iesniedzējtiesai jāņem vērā citu starpā aizlieguma acīmredzami ierobežotā piemērojamība, jo tas piemērojams noteiktam ģeogrāfiskam apgabalam, tikai vienam atjaunojamās enerģijas avota veidam un tikai jauniem vēja ģeneratoru parkiem, kurus paredzēts izmantot komerciālos nolūkos (39).
VI – Secinājumi
59. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz Tribunale Amministrativo Regionale per la Puglia uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK, Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību noteikumiem dalībvalstij neaizliedz noteikt valsts tiesību normās stingrākus noteikumus attiecībā uz aizliegumu būvēt vēja ģeneratorus, kuri nav paredzēti pašpatēriņam, Natura 2000 tīkla teritorijās, ja šāds aizliegums atbilst Savienības vides un enerģētikas politikām, vienlīdzīgas attieksmes principam un tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, un šie aspekti jānovērtē iesniedzējtiesai.
1 – Oriģinālvaloda – angļu.
2 – OV L 283, 33. lpp.
3 – OV L 140, 16. lpp.
4 – OV L 103, 1. lpp.
5 – OV L 206, 7. lpp.
6 – 2006. gada 27. decembra GURI Nr. 299, SO Nr. 244.
7 – 2007. gada 6. novembra GURI Nr. 258.
8 – 2008. gada 22. maija spriedums lietā C‑439/06 citiworks (Krājums, I‑3913. lpp., 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
9 – Šajā ziņā gribētu norādīt, ka, lai arī Direktīvas 2001/77 izpratnē “neizsīkstošie [atjaunojamie] enerģijas avoti” nozīmē “neizsīkstošus [atjaunojamus] nefosilus enerģijas avotus (vēja, saules, ģeotermālās, viļņu, plūdmaiņu, hidroenerģijas, biomasas enerģijas avotus; atkritumu deponēšanas vietās un notekūdeņu attīrīšanas iekārtās iegūtās gāzes; biogāzes enerģijas avotus)”, šajā direktīvā nav uzsvērts kāds noteikts enerģijas avots. Tāpēc, kā to norādīja Komisija, dalībvalstis principā var izvēlēties tos atjaunojamos enerģijas avotus, kurus tās uzskata par visatbilstošākajiem. Komisija uzskata, ka ne Direktīvas 2001/77, ne arī Direktīvas 2009/28 noteikumi neizceļ kādu no dažādajiem atjaunojamiem enerģijas avotiem. Skat. Direktīvas 2001/77 2. panta a) apakšpunktu.
10 – Skat. iepriekš 19. punktu. Šķiet, ka esošo vēja ģeneratoru nomaiņa un modernizācija Natura 2000 tīkla teritorijās ir atļauta, ja tiek ievēroti zināmi nosacījumi.
11 – Skat. iepriekš 19. un 20. punktu.
12 – Skat. Dzīvotņu direktīvas 1. panta k) punktā minēto definīciju. Skat. Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktu attiecībā uz ekoloģiskā tīkla, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000, izveidi, un kurā ietilpst arī īpaši aizsargājamas teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas kā tādas atbilstoši Putnu aizsardzības direktīvas noteikumiem.
13 – Skat. Putnu aizsardzības direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā ir noteikta aizsargājamo teritoriju ierīkošana. Skat. Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta noteikumus par visatbilstošāko teritoriju izvēli, lai noteiktu tās par īpaši aizsargājamām teritorijām.
14 – Skat. Direktīvas 92/43 7. panta noteikumus, saskaņā ar kuriem minētās direktīvas 6. panta 2.–4. punktā noteiktie pienākumi aizstāj pienākumus, kas izriet no Direktīvas 79/409 4. panta 4. punkta. Skat. 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑304/05 Komisija/Itālija (Krājums, I‑7495. lpp., 104. punkts).
15 – Skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging (Krājums, I‑7405. lpp., 32.–34. punkts). Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu veikto ietekmes novērtējumu, kā arī negatīva atzinuma gadījumā kompetentās iestādes var izvēlēties vai nu nepiekrist, vai arī piekrist plāna vai projekta īstenošanai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu, ja ir izpildīti tajā paredzētie nosacījumi. Skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑239/04 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑10183. lpp., 25. punkts).
16 – Skat. LES 1. pantu. Skat. arī 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑6/03 Deponiezweckverband Eiterköpfe (Krājums, I‑2753. lpp., 58. un 59. punkts). Sprieduma 58. punktā Tiesa noteica, ka, “ja Kopienas vides aizsardzības politikas ietvaros dalībvalsts pasākumam ir tādi paši mērķi kā direktīvai, tad direktīvā noteikto minimālo prasību pārsniegšana ir pieļaujama saskaņā ar EKL 176. pantu un tajā minētajiem nosacījumiem”.
17 – Attiecīgā Ministrijas dekrēta preambulas noteikumi citu starpā attiecas uz Likuma par 2007. finanšu gadu 1. panta 1226. punktu, kas, šķiet, ietilpst šajā dekrētā.
18 – Salīdzinājumam skat. 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑194/94 CIA SecurityInternational (Recueil, I‑2201. lpp., 47.–55. punkts). Skat. arī 2000. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C‑443/98 Unilever (Recueil, I–7535. lpp.).
19 – Pēc analoģijas skat. 1989. gada 14. decembra spriedumu lietā 380/87 Enichem Base u.c. (Recueil, I‑2491. lpp.).
20 – Ar Lisabonas līguma noteikumiem LESD 194. pantā tika ieviesti atsevišķi noteikumi par enerģētiku. Tomēr skat. EKL 2. pantu, kas attiecas uz noturīgu saimnieciskās darbības attīstību un EKL 3. panta 1. punkta u) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka Kopienas darbībām jāietver pasākumi enerģētikas jomā.
21 – Šī tiesvedība noslēdzās ar Tiesas 2010. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑573/08 Komisija/Itālija, Tiesai secinot, ka, tā kā tiesiskais regulējums, ar kuru Itālijas tiesību sistēmā transponēta Putnu aizsardzības direktīva, pilnībā neatbilst šai direktīvai un šīs direktīvas 9. panta transponēšanas sistēma nenodrošina to, ka kompetento Itālijas iestāžu ieviestie izņēmumi atbilst šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem un prasībām, Itālijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 2.–7., 9.–11., 13. un 18. pantā paredzētos pienākumus.
22 – Skat. “Guidance on wind energy and Natura 2000”, pieejama vietnē: http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/guidance_en.htm.
23 – 2008. gada 3. jūlija spriedums lietā C‑215/06 Komija/Īrija (Krājums, I‑4911. lpp.).
24 – Vēlos piebilst, ka Direktīvas 2001/77 juridiskais pamats ir EKL 175. panta 1. punkts (tagad LESD 192. panta 1. punkts), bet Direktīvas 2009/28 juridiskais pamats pirmām kārtām ir EKL 175. panta 1. punkts.
25 – Šīs direktīvas pantos nav uzsvērts neviens no mērķiem.
26 – Skat. Direktīvas 2001/77 preambulas 3. apsvērumu.
27 – Skat. paskaidrojuma raksta par šo direktīvu COM(2000) 279, galīgā redakcija, 20001/116 (COD) un Direktīvas 2001/77 preambulas 2. apsvērumā minēto Balto grāmatu par neizsīkstošajiem [atjaunojamajiem] enerģijas avotiem COM(97) 599, galīgā redakcija. Paskaidrojuma raksta ievaddaļā ir noteikts, ka “saskaņā ar Direktīvu dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka [atjaunojami saražotā elektrības] attīstība notiek saskaņā ar Kopienas un valsts mērogā pieņemtiem enerģētikas un vides mērķiem”. 2.1. punktā ir noteikts, ka “atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšana Kopienā ir augsta prioritāte tādu iemeslu dēļ kā energoapgādes drošība un daudzveidība, vides aizsardzība un sociālā un ekonomiskā kohēzija”.
28 – Direktīvas 2009/28 3. pantā ir noteikti valsts vispārējie obligātie mērķi un pasākumi saistībā ar enerģijas izmantošanu no atjaunojamajiem energoresursiem. Tomēr, tā kā saskaņā ar Direktīvas 2009/28 27. pantu dalībvalstīm 3. panta noteikumi nav jātransponē līdz 2010. gada 5. decembrim, jāsecina, ka šis nosacījums nav piemērojams pamata lietā.
29 – Direktīvas 2001/77 6. panta 1. punkts.
30 – Tiesas sēdē Komisija norādīja – kas iesniedzējtiesai jāpārbauda –, ka 2006. gadā 18.3 % no Itālijā patērētās elektroenerģijas tika saražoti no atjaunojamiem enerģijas avotiem.
31 – Skat. iepriekš 28. un 29. punktu.
32 – Skat. 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑44/94 Fishermen’s Organisations u.c. (Recueil, I‑3115. lpp., 46. punkts).
33 – Skat. iepriekš 24. zemsvītras piezīmi.
34 – Šajā ziņā skat. 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c. (Krājums, I‑9895. lpp., 30. punkts).
35 – No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītājas sabiedrības nav ne cietušas no diskriminācijas valstspiederības dēļ, ne apgalvojušas [ka tāda pastāv].
36 – Skat. iepriekš 42. un nākamos punktus.
37 – Ņemot vērā to unikālās īpašības un mērķi.
38 – Skat. 1992. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑13/91 un C‑113/91 Debus (Recueil, I‑3617. lpp., 16. punkts) un 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija (Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts).
39 – Skat. iepriekš 28. un 29. punktu.