15.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/15


Tiesas (otrā palāta) 2010. gada 9. novembra spriedums (Amtsgericht Stuttgart (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Bianca Purrucker/Guillermo Vallés Pérez

(Lieta C-296/10) (1)

(Tiesu iestāžu sadarbība civillietās - Jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību - Regula (EK) Nr. 2201/2003 - Lis pendens - Prasība izskatīt pēc būtības jautājumu par bērna aizgādības tiesībām un pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu attiecībā uz šī paša bērna aizgādību)

2011/C 13/25

Tiesvedības valoda — vācu

Iesniedzējtiesa

Amtsgericht Stuttgart

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītāja: Bianca Purrucker

Atbildētājs: Guillermo Vallés Pérez

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Amtsgericht Stuttgart — Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 388, 1. lpp.) 19. panta 2. punkta interpretācija — Dalībvalsts tiesas kompetence izskatīt pēc būtības prasību par bērna, kura parastā dzīvesvieta ir šajā valstī, aizgādības tiesībām, ja citas dalībvalsts tiesā iepriekš ir iesniegts pieteikums par pagaidu noregulējumu strīdā starp tām pašām pusēm un attiecībā uz tā paša bērna aizgādības tiesībām — Jēdziens “tiesa, kurā prasība iesniegta kā pirmajā”

Rezolutīvā daļa:

Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 19. panta 2. punkts nav piemērojams, ja dalībvalsts tiesai, kurā pirmajā ir celta prasība par pasākumu veikšanu vecāku atbildības jomā, ir lūgts noteikt tikai pagaidu pasākumus šīs regulas 20. panta izpratnē un citas dalībvalsts tiesā, kam ir kompetence izskatīt lietu pēc būtības šīs pašas regulas izpratnē, pēc tam ir celta prasība par to pašu pagaidu vai arī galīgu pasākumu veikšanas noteikšanu.

Tas, ka dalībvalsts tiesā ir ierosināta pagaidu noregulējuma tiesvedība vai šādā tiesvedībā ir pieņemts lēmums un no celtās prasības vai pieņemtā lēmuma neizriet, ka tiesai, kurā iesniegts pagaidu noregulējuma pieteikums, būtu kompetence Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē, obligāti nenozīmē, ka būtu izslēgta iespēja, ka tiek celta prasība izskatīt lietu pēc būtības, kas saistīta ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu un ietver elementus, kas pierāda tiesas, kurā ir celta prasība, kompetenci šīs regulas izpratnē, kā to, iespējams, atļauj šīs dalībvalsts tiesības.

Ja, neraugoties uz tiesas, kurā otrajā ir celta prasība, ieguldītajām pūlēm, lai iegūtu informāciju no puses, kas atsaucas uz lis pendens, no tiesas, kurā pirmajā ir celta prasība, un no centrālās iestādes, tiesas, kurā otrajā celta prasība, rīcībā nav neviena elementa, kas ļautu noteikt citā tiesā iesniegtās prasības pamatu un it īpaši pierādītu šīs tiesas kompetenci atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003, un ja īpašu apstākļu dēļ bērna intereses prasa pieņemt lēmumu, kuru varētu atzīt citās dalībvalstīs, nevis tajā, kur atrodas tiesa, kurā otrajā ir celta prasība, pēdējai tiesai pēc saprātīga termiņa atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem beigām ir jāizskata tajā celtā prasība. Šī saprātīgā termiņa ilgums ir jānosaka, prioritāri ņemot vērā bērna intereses, ievērojot attiecīgā strīda apstākļus.


(1)  OV C 221, 14.08.2010.