1. 

Ar 2009. gada 24. jūnija lēmumu ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Tiesas 2009. gada 24. jūnija lēmums”) Tiesa nolēma, ka ir jāpārskata Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (turpmāk tekstā — “PIT”) 2009. gada 6. maija spriedums lietā M/EMEA ( 3 ) (turpmāk tekstā — “PIT 2009. gada 6. maija spriedums”). Saskaņā ar minēto lēmumu pārskatīšana attieksies uz jautājumu, vai PIT 2009. gada 6. maija spriedums kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei tiktāl, ciktāl PIT, rīkojoties kā apelācijas tiesa, jēdzienu “tiesvedības stadija to ļauj” Tiesas Statūtu 61. panta un minēto statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē interpretēja tādā veidā, kas tai ļāva pieņemt lietu izskatīšanai un lemt pēc tās būtības, lai gan tai iesniegtā apelācijas sūdzība attiecās uz pirmajā instancē izmantotā risinājuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pārbaudi un attiecībā uz strīda aspektu, kas pieņemts izskatīšanai, nekāda uz sacīkstes principu balstīta apspriede nav notikusi ne minētajā tiesā, ne arī Eiropas Savienības Civildienesta tiesā (turpmāk tekstā — “Civildienesta tiesa”) kā pirmās instances tiesā.

2. 

Ņemot vērā, ka aplūkojamajā lietā pirmoreiz Tiesa izmanto iespēju pārskatīt PIT, kas bija rīkojusies kā otrās instances tiesa, nolēmumu ( 4 ), man šķiet, ka īsumā būtu jāizskaidro daži šādas procedūras pamataspekti.

3. 

Saskaņā ar EKL 220. panta pirmo daļu Tiesa atbilstīgi savai kompetencei nodrošina tiesiskumu Līguma interpretēšanā un piemērošanā. Manuprāt, iespēja pārskatīt PIT nolēmumu par apelācijas sūdzību ir viens no līdzekļiem, kas ļauj Tiesai pildīt minēto funkciju.

4. 

Tomēr ir jāuzsver, ka tas ir ārkārtas un turklāt galējs līdzeklis. Tas izriet, pirmkārt, no Kopienu tiesu sistēmas organizācijas vispārīgās koncepcijas, otrkārt, no pārskatīšanas pieņemamības nosacījumiem, kurus pārbauda Tiesas Reglamenta 123.b pantā paredzētā īpašā palāta pirms pārskatīšanas tiesvedības uzsākšanas, un, visbeidzot, no pārskatīšanas iznākuma, kas pēc lēmuma par tās pieņemamību izpaužas konstatējumā, vai PIT nolēmums kaitē vai nekaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei.

5. 

Vienīgais pārskatīšanas tiesvedības mērķis ir aizsargāt Kopienu tiesību vienotību un konsekvenci, ko var apdraudēt kļūdains PIT nolēmums par apelācijas sūdzību ( 5 ). Tādējādi minētā tiesvedība nav paredzēta, lai aizsargātu konkrētās lietas konkrēto dalībnieku intereses, bet gan lai aizsargātu Kopienu tiesību intereses.

6. 

Līdz ar to pārskatīšanas tiesvedības mērķis ir nevis vispār labot kļūdainus PIT nolēmumus par apelācijas sūdzībām, bet tikai tādus kļūdainus PIT nolēmumus par apelācijas sūdzībām, kas kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei. Manuprāt, kļūdainam nolēmumam varētu būt šādas sekas tikai tad, ja tas ir pretrunā kādam no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, kuriem saskaņā ar nesenu Tiesas judikatūru ir konstitucionāla nozīme ( 6 ) un kuru ievērošana nodrošina Kopienu tiesību vienotību un konsekvenci.

7. 

Saskaņā ar iepriekš minēto es vispirms īsumā atgādināšu pārskatīšanas tiesvedības priekšvēsturi. Pēc tam es pārbaudīšu, vai PIT 2009. gada 6. maija spriedums ir prettiesisks, un, visbeidzot, ja tas tā ir, es izskatīšu jautājumu, vai PIT 2009. gada 6. maija spriedums kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei.

8.

M lūdza Civildienesta tiesu atcelt Eiropas Zāļu aģentūras (turpmāk tekstā — “EMEA”) 2006. gada 25. oktobra lēmumu, ar kuru tā bija noraidījusi viņa lūgumu izveidot invaliditātes komisiju, kā arī 2007. gada 31. janvāra lēmumu, ar kuru EMEA bija noraidījusi viņa atlīdzības pieprasījumu, un piespriest EMEA samaksāt viņam summu EUR 100000 apmērā kā zaudējumus saistībā ar dienesta pārkāpumiem.

9.

Ar 2007. gada 19. oktobra rīkojumu ( 7 ) (turpmāk tekstā — “Civildienesta tiesas 2007. gada 19. oktobra rīkojums”) Civildienesta tiesa saskaņā ar iebildi par nepieņemamību PIT Reglamenta ( 8 ) 114. panta 1. punkta izpratnē noraidīja minēto prasību kā nepieņemamu, neuzsākot lietas apspriedi pēc būtības.

10.

M iesniedza apelācijas sūdzību par šo rīkojumu, lūdzot PIT to atcelt un atcelt EMEA2006. gada 25. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl ar to noraidīts viņa 2006. gada 8. augusta lūgums izveidot invaliditātes komisiju, kā arī EMEA lēmumu, ar kuru noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēja pieprasījums par kaitējuma atlīdzināšanu.

11.

PIT saskaņā ar PIT Reglamenta 146. pantu apmierināja M pamatoto pieteikumu un uzsāka mutvārdu procesu.

12.

Ar savu 2009. gada 6. maija spriedumu PIT atcēla Civildienesta tiesas 2007. gada 19. oktobra rīkojumu un vienlaikus, pamatojoties uz Tiesas Statūtu pielikuma 13. panta 1. punktu, pati izšķīrusi strīdu, proti, atcēla EMEA2006. gada 25. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl ar to noraidīts 2006. gada 8. augusta lūgums izveidot invaliditātes komisiju, un piesprieda EMEA samaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzību EUR 3000 apmērā.

13.

Pēc pirmās ģenerāladvokātes ierosinājuma pārskatīt PIT 2009. gada 6. maija spriedumu Tiesa ar savu 2009. gada 24. jūnija lēmumu nolēma, ka ir jāpārskata minētais spriedums un ka pārskatīšana attieksies uz jautājumu, vai PIT spriedums kaitē Kopienu tiesību vienotībai vai konsekvencei tiktāl, ciktāl minētā Pirmās instances tiesa, rīkojoties kā apelācijas tiesa, jēdzienu “tiesvedības stadija to ļauj” Tiesas Statūtu 61. panta un minēto statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta izpratnē interpretēja tādā veidā, kas tai ļāva pieņemt lietu izskatīšanai un lemt pēc tās būtības, lai gan tai iesniegtā apelācijas sūdzība attiecās uz pirmajā instancē izmantotā risinājuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pārbaudi un lai gan attiecībā uz strīda aspektu, kas pieņemts izskatīšanai, nekāda uz sacīkstes principu balstīta apspriede nav notikusi ne minētajā tiesā, ne arī Eiropas Savienības Civildienesta tiesā kā pirmās instances tiesā. Tiesa aicināja Tiesas Statūtu 23. pantā paredzētās ieinteresētās personas, kā arī procesa Pirmās instances tiesā dalībniekus iesniegt savus rakstveida apsvērumus par šo jautājumu.

14.

Rakstveida apsvērumus iesniedza M, EMEA, Itālijas un Polijas valdības, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Kopienu Komisija.

15.

No Tiesas 2009. gada 24. jūnija lēmuma izriet, ka PIT 2009. gada 6. maija spriedums ir jāpārbauda nevis no materiālo tiesību viedokļa, bet gan saistībā ar to, vai ir kļūdaini piemērotas procesuālās normas, konkrētāk, Tiesas Statūtu pielikuma 13. panta 1. punkts, kurā PIT ir noteikts pienākums kā apelācijas tiesai gadījumos, kad apelācijas sūdzība ir pamatota, nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, ja tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā [nākt klajā ar lēmumu] ( 9 ).

16.

Es uzskatu, ka jēdziens “tiesvedības stadija to ļauj” ir jāinterpretē, ņemot vērā Kopienu tiesu sistēmu un pirmās instances tiesas un otrās instances tiesas, kas lemj par apelācijas sūdzību, lomu.

17.

Aplūkojamajā lietā materiālā kompetence izšķirt strīdu starp M un EMEA bija Civildienesta tiesai. Šī kompetence tiek aktivēta ar prasības pieteikuma iesniegšanu, un tās saturā ietilpst pienākums pārbaudīt, pirmkārt, prasības pieteikuma pieņemamību un pēc tam, ja tas tiktu uzskatīts par pieņemamu, tā pamatotību, balstoties uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas konstatēti atbilstoši sacīkstes principam.

18.

Nav jāatgādina, ka tiesas lēmums par lietas būtību, kas pieņemts bez faktu konstatēšanas, nav iedomājams. Aplūkojamajā lietā Civildienesta tiesa bija vienīgā tiesa, kurai bija materiālā kompetence konstatēt faktus.

19.

Civildienesta tiesa savā 2007. gada 19. oktobra rīkojumā ir konstatējusi tikai prasības nepieņemamību, neuzsākot lietas apspriedi pēc būtības. Šāda iespēja procesuālās ekonomijas labad izriet no PIT Reglamenta 114. panta ( 10 ). Līdz ar to Civildienesta tiesa nebija izveidojusi faktisku un tiesisku pamatu iespējamam lēmumam par lietas būtību.

20.

PIT tika iesaistīta strīdā starp M un EMEA sakarā ar apelācijas sūdzību, kuru Tiesas Statūtu pielikuma 11. panta 1. punkta izpratnē var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tātad var pamatot ar pamatiem, kas saistīti ar to, ka Civildienesta tiesai nav kompetences, ka procesā Civildienesta tiesā tikuši pieļauti pārkāpumi, kas nelabvēlīgi ietekmē attiecīgā lietas dalībnieka intereses, kā arī to, ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības.

21.

No šīs apelācijas sūdzības definīcijas izriet, ka apelācijas tiesai ir saistošs faktiskais pamats, ko konstatējusi pirmās instances tiesa, proti, Civildienesta tiesa.

22.

Ņemot vērā, ka Civildienesta tiesa ar rīkojumu bija noraidījusi prasību kā nepieņemamu, manuprāt, apelācijas tiesvedības mērķis varētu būt tikai atbilde uz jautājumu, vai prasība bija pieņemama. Tā kā Civildienesta tiesa nebija konstatējusi faktus un tātad nebija noteikusi faktisko pamatu, PIT nevarēja lemt par lietas būtību.

23.

Uzskatu, ka vispārīgi var secināt, ka gadījumā, ja Civildienesta tiesa ar rīkojumu ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, neuzsākot lietas apspriedi pēc būtības, tiesvedības stadija neļauj PIT, kas lemj par apelācijas sūdzību, taisīt galīgo spriedumu.

24.

Manuprāt, tāda PIT rīcība kā aplūkojamajā lietā liecina par trūkumu Kopienu tiesu sistēmas darbībā.

25.

Minētā trūkuma būtība ir saistīta ar tiesu, kurām ir materiālā kompetence, sajaukšanu. PIT, lemjot kā otrās instances tiesa, būtiskākajos aspektos ir pārņēmusi Civildienesta tiesas materiālo kompetenci, tostarp attiecībā uz faktiskā pamata, kas vajadzīgs lēmuma par lietas būtību pieņemšanai, konstatēšanu.

26.

Līdz ar to PIT de facto ir kļuvusi par pirmās instances tiesu. Apelācijas tiesvedības ietvaros, kas attiecas tikai uz tiesību jautājumiem, nav varēts īstenot procesuālo sacīkstes principu, kas ir raksturīgs tikai procesam pirmās instances tiesā. Apelācijas tiesvedības ietvaros var tikai pārbaudīt, vai procesā pirmās instances tiesā sacīkstes princips ir vai nav bijis pārkāpts.

27.

No tā izriet, ka, rīkojoties tādējādi, kā tā rīkojās aplūkojamajā lietā, PIT ir pārkāpusi atbilstošās tiesas principu, saskaņā ar kuru nevienam nevar atņemt tiesības uz likumā noteikto atbilstošo tiesu ( 11 ). Attiecībā uz faktiskā pamata konstatēšanu un tiesību normu attiecināšanu uz šiem konstatējumiem tieši Civildienesta tiesai ir šādas tiesas statuss. Šis secinājums ir cieši saistīts ar jautājumu par tiesas sastāvu, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu stūrakmens ( 12 ).

28.

Turklāt Pirmās instances tiesai, kas izskata apelācijas sūdzību, taisot spriedumu par lietas būtību, lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, zaudē iespēju izmantot tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību ( 13 ). Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ( 14 ) efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, ir noteikts ECTK 6. un 13. pantā un turklāt apstiprināts 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ( 15 ).

29.

Nobeigumā būtu jākonstatē, ka Tiesas Statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta kļūdainas interpretācijas dēļ PIT 2009. gada 6. maija spriedums ir prettiesisks.

30.

Manuprāt, Tiesas Statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta kļūdainas interpretācijas sekas pārsniedz strīda starp M un EMEA robežas un līdz ar to PIT 2009. gada 6. maija spriedums, kas taisīts, pamatojoties uz šo kļūdaino interpretāciju, kaitē Kopienu tiesību vienotībai un konsekvencei.

31.

Kā jau esmu minējis 6. punktā, kļūdains nolēmums var apdraudēt Kopienu tiesību vienotību vai konsekvenci tikai tad, ja tas ir pretrunā kādam no vispārējiem Kopienu tiesību principiem. Uzskatu, ka aplūkojamajā lietā šis nosacījums ir izpildīts.

32.

Manuprāt, Tiesas Statūtu pielikuma 13. panta 1. punkta kļūdainā interpretācija ir radījusi tiesību tikt uzklausītam Civildienesta tiesā, kas šajā lietā ir vienīgā tiesa, kurai ir materiālā kompetence konstatēt faktus atbilstoši sacīkstes principam, lai lemtu par lietas būtību, pārkāpumu. Arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 16 ) ir pamattiesības, ko Eiropas Savienība ievēro kā vispārēju principu saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu, ir pārkāptas, jo tiesības tikt uzklausītam ir viens no minēto tiesību elementiem.

33.

Turklāt, kā jau esmu norādījis 27. punktā, PIT, taisot spriedumu par lietas būtību, ir pārkāpusi arī atbilstošās tiesas principu un tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību, kas arī ir tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu izpausme.

34.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto vērtējumu, ir jāsecina, ka PIT 2009. gada 6. maija spriedums kaitē Kopienu tiesību vienotībai un konsekvencei.

35.

Lai gan es apzinos PIT 2009. gada 6. maija sprieduma pārskatīšanas apjomu, kas noteikts Tiesas 2009. gada 24. jūnija lēmumā, ir jāatzīst, ka minētā sprieduma pārskatīšanas iznākums liecina, ka iepriekš notikušajā procesā Pirmās instances tiesā ir pārkāpti vairāki tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu aspekti. Šo pamattiesību pārkāpums ietekmē visu PIT 2009. gada 6. maija spriedumu kopumā ( 17 ). Tāpēc es ierosinu Tiesai atcelt minēto spriedumu pilnībā un nodot to atpakaļ PIT.

36.

Es nedomāju, ka ir iespējams norādīt PIT nolēmuma sekas, kas būtu jāuzskata par galīgām attiecībā uz lietas dalībniekiem Tiesas Statūtu 62.b panta pirmās daļas izpratnē. Tāpat, ņemot vērā, ka faktiskais pamats ticis konstatēts veidā, kas ir pretrunā tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, Tiesa nevar pieņemt galīgo lēmumu par lietu Tiesas Statūtu 62.b panta pirmās daļas izpratnē.

37.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai lemt šādi: