Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (astotā palāta) 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-273/06 un T-297/06 ISD Polska u.c./Komisija 2009. gada 15. septembrī iesniegušas ISD Polska sp. z o.o., Industrial Union of Donbass Corporation, ISD Polska sp. z o.o. (iepriekš Majątek Hutniczy sp. z o.o.)

(Lieta C-369/09 P)

2009/C 312/22

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: ISD Polska sp. z o.o., Industrial Union of Donbass Corporation, :ISD Polska sp. z o.o. (iepriekš Majątek Hutniczy sp. z o.o.) (pārstāvji — C. Rapin, E. Van den Haute, avocats)

Cita Lietas dalībniece: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai prasītājas izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tās apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru 8. protokola par Polijas tērauda rūpniecības restrukturizāciju [pārstrukturēšanu], kas pievienots Aktam par Polijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (1), 6. punktā ir paredzēta tā noteikumu piemērošana ar atpakaļejošu spēku. Prasītājas apgalvo, ka atpakaļejošo spēku nevar izsecināt ne no šīs tiesību normas formulējuma, ne mērķa vai uzbūves, kurā ir tikai precizēts, ka minētā protokola pielikumā uzskaitītie uzņēmumi var saņemt atbalstu noteiktā apmērā laika periodā no 1997. gada līdz 2003. gadam. Šī tiesību norma, citiem vārdiem, nozīmē, ka atbalsta, kas var tikt piešķirts tā saņēmējiem uzņēmumiem līdz 2003. gada beigām, aprēķināšanā ir jāņem vērā jau iepriekš piešķirtās atbalsta summas, taču neņemot vērā prettiesiski piešķirto atbalstu. Turklāt šādu interpretāciju atbalsta arī Komisija un Padome, kuras, pirmā minētā — lēmuma priekšlikumā, otrā minētā — lēmumā, konstatēja, ka 8. protokolā paredzētās saistības ir tikušas izpildītas.

Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, pirmkārt, ka atbalsta saņēmēji uzņēmumi principā varēja īstenot tiesisko paļāvību attiecībā uz šī atbalsta likumību tikai tādā gadījumā, ja tas tiktu piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, un, otrkārt, ka 1991. gada 16. decembra Asociācijas nolīguma 2. protokolā par EOTK produktiem (2) paredzētās procedūras, ar kurām par strīdīgo atbalstu tika paziņots Komisijai un Padomei, nevarēja radīt prasītājās tiesisko paļāvību. Ir skaidrs, ka neviens formāls paziņojums par strīdīgo atbalstu nevarēja tikt īstenots saskaņā ar EKL 88. pantu, jo Polijas Republika šajā laikā vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, un ka Komisija patiešām bija informēta par šī pabalsta esamību un, izvērtējusi Polijas programmu pārstrukturēšanai un uzņēmuma iesniegtos plānus šajā sakarā, uzskatīja, ka tie atbilda Asociācijas nolīguma 2. protokola 8. panta 4. punktā paredzētajām prasībām un Pievienošanās akta 8. protokolā paredzētajiem nosacījumiem.

Ar trešo un pēdējo pamatu prasītājas visbeidzot atsaucas uz Regulas (EK) Nr. 659/1999 (3) un Regulas (EK) Nr. 794/2004 (4) pārkāpumu. Saskaņā ar šīm regulām ar to vien, ka procentu likme, kas piemērojama strīdīgā atbalsta atgūšanai, tiek noteikta ciešā sadarbībā ar attiecīgo dalībvalsti, nepietiek, lai šo likmi uzskatītu par “atbilstošu” likmi Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta otrās daļas izpratnē. Likmes, kas piemērojama valsts atbalsta atgūšanai, “atbilstošais” raksturs ir materiālo tiesību jēdziens, kas nav atkarīgs no procedūras, kāda ir jāievēro Komisijai izņēmuma gadījumos, kad tā nosaka likmi sadarbībā ar attiecīgo dalībvalsti.

(1)  OV 2003, L 236, 948. lpp.

(2)  Eiropas nolīgums, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Polijas Republiku, no otras puses (OV 1993, L 348, 2. lpp.).

(3)  Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [jaunajā redakcijā EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

(4)  Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp.).