16.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 113/21

a)

atcelt pārsūdzēto Pirmās instances tiesas spriedumu;

b)

apmierināt Pirmās instances tiesā iesniegtās prasības un attiecīgi:

c)

piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus abās tiesvedībās.

1.

Ar pirmo pamatu Hotel Cipriani apgalvo, ka ir pārkāpts un kļūdaini piemērots EKL 87. panta 1. punkts, kā arī Pirmās instances tiesas pamatojums nav pietiekošs un ir pretrunīgs. Ar normatīvajiem un administratīvajiem noteikumiem, kas tiek uzskatīti par nesaderīgiem ar EKL 87. pantu, netiek radīts nekāds konkurences izkropļojums vai apdraudējums kopējā viesnīcu un ēdināšanas nozares tirgū (kurā savas darbības veic Hotel Cipriani), jo Venēcijas pilsēta atrodas ļoti īpašā situācijā, kas nekādi nav saistīta ar kopējo tirgu tādēļ, ka ar attiecīgajiem atvieglojumiem tikai tiek kompensēti papildus apgrūtinājumi, kas uzņēmumiem rodas saistībā ar to atrašanos attiecīgajā ģeogrāfiskajā tirgū, ja tie savas darbības veiktu saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem, kādi ir paredzēti citās Eiropas Kopējā tirgus daļās. Pirmās instances tiesa šīs īpatnības neņēma pietiekoši vērā un bez pietiekošas padziļinātas izskatīšanas nolēma, ka Venēcijas uzņēmumiem piešķirtās priekšrocības bija vairāk nekā kompensējošs atbalsts par vides apgrūtinājumiem, kā rezultātā pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir nepietiekošs un pretrunīgs.

2.

Ar otro pamatu Hotel Cipriani apgalvo, ka ir kļūdaini piemērots EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts, jo Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir neloģisks. No sākuma Komisija un pēc tam Pirmās instances tiesa kļūdījās uzskatot, ka EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais reģionālais izņēmums nav piemērojams, jo, kā tas tika detalizēti pierādīts Pirmās instances tiesas tiesvedībā, pamatojoties uz attiecīgo ģeogrāfisko tirgu valsts tiesiskajā regulējumā var tiesiski paredzēt kompensējošo atvieglojumu piešķiršanu, ja to nolūks ir tikai saglabāt Venēcijas pilsētas sociāli ekonomisko raksturu, neradot, kā uz to arī tika norādīts iepriekšējā punktā, nekādus pret konkurenci vērstus šķēršļus kopējā tirgū.

3.

Ar trešo pamatu Hotel Cipriani apgalvo, ka EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunkts ir kļūdaini piemērots arī tādēļ, ka Pirmās instances tiesas pamatojums ir neloģisks. Šajā gadījumā attiecīgie atvieglojumi acīmredzami ir saistīti ar mērķi atvieglot Venēcijas pilsētas kultūras un mākslas mantojuma saglabāšanu, kas lagūnu teritorijās esošajiem uzņēmumiem prasa lielas izmaksas, bet citiem atšķirīgos teritoriālos apstākļos esošiem uzņēmumiem šādas izmaksas nerodas. Pirmās instances tiesas spriedums daļā, kurā tā noraidīja šos Hotel Cipriani izvirzītos apsvērumus, kļūdaini tiek apgalvots, ka nav pietiekoši atspoguļoti iemesli, kādēļ katrā atsevišķā gadījumā uzņēmumiem-apelācijas sūdzības iesniedzējiem rodas Venēcijas kultūras un mākslas saglabāšanas izmaksas. Šis apgalvojums ir kļūdains vairāku iemeslu dēļ, it īpaši tādēļ, ka Komisijā ir iesniegta visaptveroša dokumentācija attiecībā uz to, kādi apgrūtinoši apstākļi ir visā Venēcijas vēsturiskajā centrā un kas ir saistīti ar nekustamā īpašuma mantojuma aizsardzību.

4.

Ar ceturto pamatu Hotel Cipriani apgalvo, ka obligātā attiecīgo atbalstu atmaksa ir paredzēta prettiesiski, jo ir pārkāpts Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999 (2), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta iemērošanai, 14. panta 1. punkts. Nevar paredzēt piemērot 14. pantā minēto atvieglojumu atgūšanu, jo tas būtu nesaderīgi ar vispārējiem Kopienas principiem, uz kuriem tika norādīts arī Pirmās instances tiesā, tādiem kā — samērīguma princips, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības princips.

5.

Ar piekto pamatu Hotel Cipriani apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 659/1999 15. pants. Brīdī, kad Komisija 1999. gada 25. novembrī pieņēma lēmumu jau bija beidzies minētajā 15. pantā paredzētais desmit gadu termiņš, kurš (šajā gadījumā nepārprotami ir piemērojams ratione temporis) un tādējādi iespējamā atbalsta ietekme ir attiecināma uz Likumu Nr. 171/1973, tā sauktais “Venēcijas īpašais likums”.