Lieta C‑522/09
Eiropas Komisija
pret
Rumāniju
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 79/409/EEK – Savvaļas putnu aizsardzība – Īpaši aizsargājamās teritorijas – Nepietiekama skaita un lieluma teritoriju izveidošana – Kļūdas pirmstiesas procedūrā – Prasības nepieņemamība
Sprieduma kopsavilkums
Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pirmstiesas procedūra – Priekšmets
(LESD 258. pants)
Prasībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi pirmstiesas procedūras mērķis ir attiecīgajā gadījumā ļaut dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus un, otrkārt, ļaut lietderīgi izvirzīt tās pamatus aizstāvībai pret Komisijas izteiktajiem iebildumiem. Faktiski attiecīgās dalībvalsts iespēja sniegt savus apsvērumus, pat ja tā nolemj to neizmantot, ir būtiska Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzēta garantija, un tās ievērošana ir būtiska formas prasība attiecībā uz dalībvalsts pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūras tiesiskumu.
(sal. ar 15. un 16. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 14. aprīlī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 79/409/EEK – Savvaļas putnu aizsardzība – Īpaši aizsargājamās teritorijas – Nepietiekama skaita un lieluma teritoriju izveidošana – Kļūdas pirmstiesas procedūrā – Prasības nepieņemamība
Lieta C‑522/09
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2009. gada 15. decembrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Rekja [D. Recchia] un L. Bujona [L. Bouyon], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Rumāniju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Popesku [A. Popescu], L. E. Batagoja [L.‑E. Batagoi], M. L. Kolonesku [M.‑L. Colonescu] un A. R. Aršinela [A.‑R. Arşinel], kā arī Ž. S. Smaranda [J. S. Smaranda], pēc tam šie pēdējie četri, pārstāvji,
atbildētāja.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), K. Toadere [C. Toader] un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Eiropas Komisija ar šo prasības pieteikumu lūdz Tiesu konstatēt, ka, neizveidojot pietiekama skaita un lieluma īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (turpmāk tekstā – “ĪAT”), lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību visām putnu sugām, kas ir uzskaitītas Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību I pielikumā (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”), kā arī migrējošām sugām, kas nav uzskaitītas šajā pielikumā, Rumānija nav izpildījusi šīs direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.
Šim nolūkam jāapzina:
a) sugas, kurām draud izzušana;
b) sugas, kuras ir [jutīgas] pret dažām izmaiņām savās dzīvotnēs;
c) sugas, kuras savas skaitliski mazās populācijas vai ierobežotās vietējās izplatības dēļ uzskatāmas par retām sugām;
d) citas sugas, kuras īpaši jāsaudzē to dzīvotņu īpatnību dēļ.
Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.
Kā [ĪAT] šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.
2. Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Tālab dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta mitrāju un pirmām kārtām starptautiski nozīmīgu mitrāju aizsardzībai.”
3 2007. gada 1. janvārī stājās spēkā Līgums par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2005, L 157, 11. lpp.). Atbilstoši Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2005, L 157, 203. lpp.), 53. panta 1. punktam Rumānija īsteno pasākumus, kuri vajadzīgi, lai no pievienošanās dienas izpildītu direktīvas EKL 249. panta nozīmē, ja vien šajā aktā nav paredzēts cits termiņš. Turklāt šajā pantā ir paredzēts, ka Rumānija paziņo šos pasākumus Komisijai līdz pievienošanās dienai vai, ja vēlāk, līdz šajā aktā noteiktajam termiņam.
4 Tā kā šajā aktā nav paredzēts ne pārejas laikposms ĪAT izveidošanai saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu, ne konkrēts termiņš šīs direktīvas transponēšanas pasākumu paziņošanai, Rumānijai minētās direktīvas, it īpaši attiecīgās normas, īstenošanas pasākumi bija jāveic vai jāpaziņo vēlākais līdz pievienošanās dienai.
Pirmstiesas procedūra
5 Tā kā Rumānija nebija paziņojusi ĪAT valsts sarakstu atbilstoši Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam, Komisija uzskatīja, ka šī dalībvalsts, neizveidodama piemērotas ĪAT, nav izpildījusi minētajās normās paredzētos pienākumus, un 2007. gada 23. oktobrī nosūtīja tai brīdinājuma vēstuli.
6 Šajā ziņā brīdinājuma vēstulē bija teikts:
“Tomēr Rumānijas valdība līdz šim nav paziņojusi Komisijai [ĪAT] valsts sarakstu. Tādējādi var secināt, ka Rumānija nav izpildījusi tās pienākumu veikt Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzētos pasākumus, tāpēc ka tā nav veikusi attiecīgo ĪAT klasifikāciju.
Līdz ar to Komisija [..] uzskata, ka, tā kā Rumānija nav veikusi skaita un lieluma ziņā vispiemērotāko teritoriju izveidošanu par ĪAT, lai aizsargātu [Putnu] direktīvas I pielikumā uzskaitītās sugas, kā arī citas migrējošas sugas, kuras regulāri atgriežas valsts teritorijā, Rumānija nav izpildījusi iepriekš minētās direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzētos pienākumus.”
7 2007. gada 21. decembra atbildē Rumānija norādīja, ka valdības lēmums par ĪAT izveidošanu ir ticis pieņemts un ar tā pielikumiem, kuros ietverts ĪAT saraksts, publicēts 2007. gada 31. oktobra Monitorul Oficial al României.
8 Uzskatīdama, ka par ĪAT atzītās teritorijas skaita un lieluma ziņā nav pietiekamas, ievērojot Putnu direktīvas I pielikumā uzskaitīto putnu sugu, kā arī migrējošu sugu aizsardzības mērķus, Komisija 2008. gada 23. septembrī izdeva argumentētu atzinumu, ar kuru tā aicināja Rumāniju veikt vajadzīgos pasākumus tā izpildei.
9 Rumānijas iestādes ar 2008. gada 25. novembra vēstuli atbildēja uz Komisijas argumentēto atzinumu, apgalvodamas, ka Komisija esot mainījusi procedūras priekšmetu, jo brīdinājuma vēstule tikusi pamatota ar ĪAT saraksta nepaziņošanu, bet argumentētais atzinums attiecoties uz nepietiekama skaita un lieluma ĪAT izveidošanu. Tās vēl izklāstīja pamatojošus iemeslus, iesniedzot pierādījumus, kādēļ noteiktas teritorijas pilnīgi vai daļēji nav izveidotas par ĪAT.
10 Uzskatīdama, ka Rumānijas pienākumu neizpilde nav novērsta, Komisija 2009. gada 15. decembrī cēla šo prasību.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
11 Rumānija izvirza iebildi par prasības nepieņemamību, pamatodama, ka Komisija ir mainījusi tās priekšmetu. Tik tiešām, Komisija savā brīdinājuma vēstulē ir pārmetusi dalībvalstij, ka tā nav paziņojusi ĪAT sarakstu, lai gan argumentētajā atzinumā tā esot minējusi nepietiekama skaita un lieluma ĪAT izveidošanu. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru argumentētajam atzinumam ir jābūt balstītam uz tiem pašiem iebildumiem, kas ir izvirzīti brīdinājuma vēstulē.
12 Kā norāda Rumānija, izveidoto ĪAT skaita un lieluma nepietiekamību Komisija pirmo reizi minējusi argumentētajā atzinumā, tādējādi Rumānijas iestādēm atbildē uz brīdinājuma vēstuli nav bijis neviena iemesla, nedz arī pamata pierādīt izveidoto teritoriju pietiekamību. Turklāt atbildētāja dalībvalsts apgalvo, ka laikposmā no atbildes uz brīdinājuma vēstuli līdz argumentētajam atzinumam Rumānija esot tikusi turēta neziņā par izveidoto teritoriju nepietiekamību, tādējādi tā nav varējusi sagatavot piemērotu aizstāvību kopš pirmstiesas stadijas sākuma.
13 Komisija, atgādinādama savā brīdinājuma vēstulē minēto iebildumu, atbild, ka Rumānija nebija tai paziņojusi ĪAT valsts sarakstu atbilstoši Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam un, neizveidodama piemērotas ĪAT, nav izpildījusi minētajās normās paredzēto pienākumu. Argumentētajā atzinumā Komisija, novērtējusi valsts transpozīcijas pasākumus, esot precizējusi, ka par ĪAT atzītās teritorijas, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas, skaita un lieluma ziņā neesot pietiekamas. Šajā ziņā tā atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, it īpaši 2006. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑32/05 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑11323. lpp., 56. punkts), iebildums par nepilnīgu transpozīciju katrā ziņā ir ietverts iebildumā par transpozīcijas neesamību vispār un tam ir pakārtots raksturs attiecībā uz šo pēdējo iebildumu.
14 Komisija arī norāda, ka, lai arī brīdinājuma vēstulei un argumentētajam atzinumam ir jābūt balstītiem uz tiem pašiem iebildumiem, šī procedūras prasība nevar būt tik plaša, ka visos gadījumos tiem ir jābūt pilnīgi identiskiem, ja strīda priekšmets nav ticis paplašināts vai grozīts, bet, gluži pretēji, sašaurināts. Tātad Rumānijas tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas.
Tiesas vērtējums
15 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir attiecīgajā gadījumā ļaut dalībvalstij, pirmkārt, izpildīt no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus un, otrkārt, ļaut lietderīgi izvirzīt tās pamatus aizstāvībai pret Komisijas izteiktajiem iebildumiem (it īpaši skat. 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑147/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑5969. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Faktiski attiecīgās dalībvalsts iespēja sniegt savus apsvērumus, pat ja tā nolemj to neizmantot, ir būtiska Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzēta garantija, un tās ievērošana ir būtiska formas prasība attiecībā uz dalībvalsts pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūras tiesiskumu (it īpaši skat. 1982. gada 15. decembra spriedumu lietā 211/81 Komisija/Dānija, Recueil, 4547. lpp., 9. punkts).
17 Šajā lietā jākonstatē, ka Komisija brīdinājuma vēstulē būtībā ir izteikusi iebildumu Rumānijai, ka tā nav paziņojusi Komisijai ĪAT valsts sarakstu, un ka Komisija pamatojas uz šo iebildumu, lai vispārīgi secinātu, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu izveidot piemērotas ĪAT Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē.
18 Turklāt mazāk nekā divus mēnešus pēc brīdinājuma vēstules saņemšanas Rumānija 2007. gada 21. decembrī ir nosūtījusi Komisijai tikmēr izveidoto ĪAT valsts sarakstu, no kura izriet, ka šī dalībvalsts ir izveidojusi ievērojamu skaitu ĪAT saskaņā ar Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu. Taču 2008. gada 23. septembrī izdotajā argumentētajā atzinumā Komisija, pamatodamās uz sīki izstrādātiem argumentiem, ir pārmetusi šai dalībvalstij, ka tā, ņemot vērā Putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu, ir izveidojusi nepietiekama skaita un lieluma ĪAT, bet iepriekš nav sniegusi šai dalībvalstij iespēju sniegt savus apsvērumus par šo jautājumu.
19 Līdz ar to šāda situācija skaidri atšķiras no Komisijas raksturotās situācijas, par kuru tika spriests iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Luksemburga. Tik tiešām, minētajā lietā taisītajā spriedumā Luksemburgas Lielhercogiste pirmstiesas procedūras laikā vispār nebija veikusi nekādus attiecīgās direktīvas transponēšanas pasākumus, bet tikai ļāva noprast, ka transponēšanai vajadzīgie pasākumi tūlīt tikšot veikti. Tikai pēc tam, kad Komisija bija vērsusies Tiesā, šī dalībvalsts savā iebildumu rakstā apgalvoja, ka ir pieņemts likums, ar kuru esot nodrošināta attiecīgās direktīvas pareiza transpozīcija. Šādos apstākļos Tiesa uzskatīja – ja pirmstiesas procedūras mērķis aizsargāt attiecīgās dalībvalsts tiesības ir sasniegts, šī dalībvalsts nevar Komisijai iebilst, ka tā šajā pirmstiesas procedūrā noteikto prasības priekšmetu ir paplašinājusi vai grozījusi, pamatojot, ka Komisija pēc tam, kad tā bija vainojusi dalībvalsti kādas direktīvas netransponēšanā, savā replikā precizēja, ka iebildumu rakstā pirmo reizi dalībvalsts apgalvotā transpozīcija ir nepareiza vai nepilnīga attiecībā uz atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Luksemburga, 54.–56. punkts).
20 Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka brīdinājumā nav pietiekami identificēta pienākumu neizpilde, par ko Rumānija vēlāk tiek vainota argumentētajā atzinumā, un ka nav sasniegts pirmstiesas procedūras mērķis aizsargāt attiecīgās dalībvalsts tiesības iesniegt savus apsvērumus pret Komisijas izteiktajiem iebildumiem, tādēļ prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
21 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Rumānija ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – rumāņu.