Lieta C‑428/09
Union syndicale Solidaires Isère
pret
Premier ministre u.c.
(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88/EK – Darba laika organizēšana – 1., 3. un 17. pants – Piemērošanas joma – Personu, ar kurām noslēgts “līgums par saistībām izglītības jomā”, veikts gadījuma un sezonas rakstura darbs – Šādu darbinieku darba laika brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros ierobežošana ar 80 dienām gadā – Valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz šiem darbiniekiem nav paredzēts minimālais ikdienas atpūtas laiks – 17. pantā paredzētās atkāpes – Nosacījumi – Līdzvērtīga kompensējoša atpūtas laikposma vai izņēmuma gadījumos pienācīgas aizsardzības nodrošināšana
Sprieduma kopsavilkums
1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Piemērošanas joma
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkts)
2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – Minimālais atpūtas laiks
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 3. pants, 17. panta 2. punkts un 3. punkta b)un c) apakšpunkts)
1. Uz personām, ar kurām ir noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbību brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, ir attiecināma Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem piemērošanas joma.
(sal. ar 33. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Uz personām, ar kurām ir noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbību brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, attiecas Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 17. panta 3. punkta b) un/vai c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.
Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šo personu, ar kurām noslēgti iepriekš minētie līgumi, darbība ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, neatbilst šīs direktīvas 17. panta 2. punktā šīs atkāpes piemērošanai paredzētajiem nosacījumiem, atbilstoši kuriem attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jāpiešķir līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jānodrošina pienācīga aizsardzība. Kaut arī darba īpašais raksturs vai īpašais konteksts, kādā tas tiek veikts, izņēmuma kārtā ļauj atkāpties no Direktīvas 2003/88 3. panta noteikumiem un pienākuma nodrošināt regulāru darba laikposmu nomaiņu ar atpūtas laikposmu, tāds valsts tiesiskais regulējums, kas visā darba līguma laikā nepiešķir darba ņēmējiem tiesības uz ikdienas atpūtas laiku, pat tādā gadījumā, ja attiecīgā līguma termiņš nepārsniedz 80 dienas gadā, ne tikai atņem šajā direktīvā tieši paredzētajām individuālajām tiesībām to saturu, bet ir arī pretrunā šīs direktīvas mērķim, kas paredz efektīvā veidā nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību.
(sal. ar 37., 46., 47., 52., 60.–62. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2010. gada 14. oktobrī (*)
Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88/EK – Darba laika organizēšana – 1., 3. un 17. pants – Piemērošanas joma – Personu, ar kurām noslēgts “līgums par saistībām izglītības jomā”, veikts gadījuma un sezonas rakstura darbs – Šādu darbinieku darba laika brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros ierobežošana ar 80 dienām gadā – Valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz šiem darbiniekiem nav paredzēts minimālais ikdienas atpūtas laiks – 17. pantā paredzētās atkāpes – Nosacījumi – Līdzvērtīga kompensējoša atpūtas laikposma vai izņēmuma gadījumos pienācīgas aizsardzības nodrošināšana
Lieta C‑428/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 2. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 29. oktobrī, tiesvedībā
Union syndicale Solidaires Isère
pret
Premier ministre,
Ministère du Travail, des Relations sociales, de la Famille, de la Solidarité et de la Ville,
Ministère de la Santé et des Sports.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents),
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Union syndicale Solidaires Isère vārdā – E. Dekombārs [E. Decombard], avocat,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Mesmērs [B. Messmer], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. van Hofs [M. Van Hoof] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kuras ietvaros Union syndicale Solidaires Isère (turpmāk tekstā – “Union syndicale”) ir lūgusi Conseil d’État [Valsts padomei] atcelt 2006. gada 28. jūlija Dekrētu Nr. 2006‑950 par izglītības jomā pastāvošajām saistībām, kas pieņemts, ieviešot 2006. gada 23. maija Likumu Nr. 2006‑586 par brīvprātīgā darba biedrībām un izglītības jomā pastāvošajām saistībām, tiktāl, ciktāl ar to Darba kodeksā (Code du travail) ir iekļauts D. 773‑2‑1., D. 773‑2‑2. un D. 773‑2‑3. pants, kā arī netiešo lēmumu, ar kuru premjerministrs ir noraidījis Union syndicale administratīvās tiesvedības ietvaros iesniegto pieteikumu saistībā ar šo dekrētu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
Direktīva 89/391/EEK
3 Saskaņā ar Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV L 183, 1. lpp.), 2. panta 1. punktu šī direktīva “attiecas uz visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.)”.
4 Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā tomēr ir noteikts, ka tā “nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā”.
Direktīva 2003/88
5 Ar Direktīvu 2003/88, sākot no 2004. gada 2. augusta, ir atcelta Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kuras noteikumi tagad ir kodificēti šajā direktīvā.
6 Direktīvas 2003/88 preambulas 5., 7., 15. un 16. apsvērumā ir noteikts:
“(5) Visiem darba ņēmējiem jābūt pietiekamam atpūtas laikam. [..] Kopienā strādājošiem jāpiešķir obligāts laiks ikdienas, iknedēļas un ikgadējai atpūtai, kā arī atbilstīgi pārtraukumi. [..]
[..]
(7) Pētījumi liecina, ka naktī cilvēka organisms ir jūtīgāks pret apkārtējās vides ietekmi un arī pret dažiem apgrūtinošiem darba organizācijas veidiem un ka garas nakts darba stundas var kaitēt darba ņēmēju veselībai un apdraudēt viņu drošību darba vietā.
[..]
(15) Ņemot vērā jautājumus, kas var rasties organizējot uzņēmuma darba laiku, ir vēlams nodrošināt elastību šās direktīvas dažu noteikumu piemērošanā, kamēr tiek nodrošināta atbilstība darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības principiem.
(16) Jāparedz, ka dažiem noteikumiem var būt atkāpes, kuras attiecīgi īsteno dalībvalstis vai darba devēji un darba ņēmēji. Šādu atkāpju gadījumā attiecīgajiem darba ņēmējiem parasti jāpiešķir līdzvērtīgs kompensējošs atpūtas laikposms.”
7 Direktīvas 2003/88 1. pants, kurš reglamentē šīs direktīvas mērķi un darbības jomu, ir formulēts šādi:
“1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
2. Šī direktīva attiecas uz:
a) obligātiem ikdienas, iknedēļas un ikgadējiem atpūtas laikposmiem, pārtraukumiem un maksimālo nedēļas darba laiku; un
b) dažiem nakts darba, maiņu darba un darba struktūras veidiem.
3. Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, Direktīvas 89/391/EEK 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.
Šī direktīva neattiecas uz jūrniekiem, kā noteikts [Padomes 1999. gada 21. jūnija] Direktīvā 1999/63/EK [attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF) (OV L 167, 33. lpp.)], neskarot šīs direktīvas 2. panta 8. punktu.
[..]”
8 Direktīvas 2003/88 3. pantā katram darba ņēmējam ir paredzētas tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.
9 Šīs direktīvas 17. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Pienācīgi ievērojot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, dalībvalstis var atkāpties no 3. līdz 6. panta, kā arī no 8. un 16. panta, kad attiecīgās darbības īpašo iezīmju dēļ darba laika ilgums netiek mērīts un/vai iepriekš noteikts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji, jo īpaši šādos gadījumos:
a) vadošiem administratīviem darba ņēmējiem vai citām personām, kam ir autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras;
b) ģimenē strādājošiem; vai
c) darba ņēmējiem, kas pilda pienākumus reliģiskās ceremonijās baznīcās un reliģiskās kopienās.
2. Atkāpes no 3., 4. un 5. punkta [3., 4. un 5. punktā paredzētās atkāpes] var pieņemt ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar koplīgumiem vai līgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, ar noteikumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.
3. Saskaņā ar šā panta 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:
[..]
b) tādu drošības un novērošanas darbību gadījumā, kas pieprasa pastāvīgu klātbūtni, lai aizsargātu īpašumu un personas, jo īpaši bruņotā apsardze un uzraugi vai apsardzes firmas;
c) tādu darbību gadījumā, kurās ir vajadzīga nepārtraukta apkalpošana vai ražošana, jo īpaši [..]
[..].”
Valsts tiesiskais regulējums
10 Ar Dekrēta Nr. 2006‑950 1. pantu Darba kodeksā tika iekļauts D. 773‑2‑1. līdz D. 773‑2‑7. pants.
11 Šie Darba kodeksa noteikumi ar nelieliem grozījumiem šobrīd ir pārņemti Sociālo un ģimenes lietu kodeksa [Code de l’action sociale et des familles] D. 432‑1. līdz D. 432‑9. pantā.
12 Darba kodeksa D. 773‑2‑1. pantā bija paredzēts, ka starp fizisko personu un L. 774‑2. pantā minēto fizisko vai juridisko personu ir noslēdzams līgums par saistībām izglītības jomā un ka vienas un tās pašas personas noslēgto līgumu kopējais darbības ilgums nedrīkst pārsniegt 80 dienas 12 secīgu mēnešu periodā.
13 Darba kodeksa D. 773‑2‑3. pantā bija noteikts:
“Personai, ar kuru noslēgts līgums, katru nedēļu tiek dots vismaz 24 stundas ilgs nepārtraukts atpūtas laiks”.
14 Darba kodeksa L. 774‑2. pantā, uz kuru ietverta atsauce šī kodeksa D. 773‑2‑1. pantā un kurš šobrīd ar nelieliem grozījumiem ir pārņemts Sociālo un ģimenes lietu kodeksa L. 432‑1. līdz L. 432‑4. pantā, ir paredzēts:
“Fiziskas personas gadījuma rakstura iesaistīšanās darbā šajā pantā noteiktos apstākļos, organizējot vai vadot izglītojoša rakstura bērnu nometnes, kas izveidotas saistībā ar skolu brīvdienām, atvaļinājumiem vai brīvo laiku [..], ir uzskatāma par saistībām izglītības jomā.
[..]
Uz personām, ar kurām noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, neattiecas šā kodeksa I grāmatas IV sadaļas I un II nodaļas, II grāmatas I sadaļas II un III nodaļas un tās pašas grāmatas II sadaļas ievada un I nodaļas noteikumi.
[..]
Personu, ar kurām noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, darba laiks tiek noteikts attiecīgajā nozarē noslēgtajā koplīgumā vai līgumā vai, ja tādu nav, dekrētā. Ikvienas personas nostrādāto dienu skaits nevar pārsniegt 80 dienas gadā. Attiecīgajai personai katru nedēļu tiek dots vismaz 24 stundas ilgs nepārtraukts atpūtas laiks. [..]”
15 Francijas tiesiskajā regulējumā nebija un vēl joprojām nav paredzētas brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbināto gadījuma un sezonas rakstura darbu strādājošo darbinieku, ar kuriem ir noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, tiesības uz vismaz 11 stundas ilgu nepārtrauktu ikdienas atpūtas laiku.
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
16 Ar 2007. gada 29. janvārī iesniegto pieteikumu Union syndicale lūdza Conseil d’État atcelt Dekrētu Nr. 2006‑950. Union syndicale apgalvoja, ka šis dekrēts ir pretrunā Direktīvai 2003/88, jo tajā brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbinātajiem gadījuma un sezonas rakstura darbu strādājošajiem darbiniekiem, ar kuriem ir noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, nav paredzētas tiesības uz minimālo ikdienas atpūtas laiku, kas attiecībā uz darba ņēmējiem ir noteikts Darba kodeksā.
17 Union syndicale apgalvo, ka šādu tiesību nepastāvēšana Francijas tiesiskajā regulējumā ir pretrunā Direktīvas 2003/88 3. pantā norādītajiem mērķiem un ka Darba kodeksā noteiktā 80 darba dienu gadā robeža nevar tikt uzskatīta par pienācīgu aizsardzību šīs direktīvas 17. panta 2. punkta izpratnē, kurā ir ietverti noteikti nosacījumi, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai varētu tikt pieļautas atkāpes, tostarp no iepriekš minētā 3. panta.
18 Uzskatot, ka uz jautājumiem, kas attiecībā uz Direktīvas 2003/88 1., 3. un 17. pantu radušies tajā izskatāmās lietas ietvaros, ir nepieciešams sniegt skaidru atbildi, Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīva 2003/88] ir piemērojama gadījuma un sezonas rakstura darbu veicošajiem darbiniekiem, kas ne vairāk kā 80 darba dienas gadā ir nodarbināti brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros?
2) Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša:
a) Vai, ņemot vērā [Direktīvas 2003/88] mērķi, kas atbilstoši tās 1. panta 1. [punktam] ir noteikt minimālās drošības un veselības aizsardzības prasības darba laika organizēšanas jomā, [tās] 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj:
– saskaņā ar tā 1. punktu – uzskatīt personu, ar kurām noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, veikto gadījuma un sezonas rakstura darbu par tādu, “[kuras] īpašo iezīmju dēļ darba laika ilgums netiek mērīts un/vai iepriekš noteikts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji”,
– vai – saskaņā ar tā 3. punkta [b) apakšpunktu] – uzskatīt šo darbību par “tādu drošības un novērošanas darbību, kas pieprasa pastāvīgu klātbūtni, lai aizsargātu īpašumu un personas”?
b) Vai šajā pēdējā gadījumā [Direktīvas 2003/88 17. panta] 2. punktā paredzētie nosacījumi, proti, “līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi” vai attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošināmā “pienācīgā aizsardzība”, ir uzskatāmi par izpildītiem ar tiesību normu, kurā paredzēts, ka personas, ar kurām noslēgti attiecīgie līgumi, brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nedrīkst būt nodarbinātas vairāk kā 80 darba dienas gadā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
19 Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz personām, ar kurām noslēgti tādi līgumi kā pamata lietā izskatāmie līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros un strādā ne vairāk kā 80 darba dienas gadā, ir attiecināma Direktīvas 2003/88 piemērošanas joma.
20 Vispirms ir jāatgādina, ka šajā direktīvā ir noteiktas minimālās drošības un veselības aizsardzības prasības darba laika organizēšanas jomā.
21 Minētās direktīvas piemērošanas joma tajā ir definēta plašā veidā, jo, kā izriet no tās 1. panta 3. punkta, tā ir piemērojama visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, Direktīvas 89/391 2. panta 1. punkta izpratnē, izņemot atsevišķas tajā tieši norādītas darbību nozares (skat. 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑173/99 BECTU, Recueil, I‑4881. lpp., 45. punkts).
22 Tiesa jau ir nospriedusi, ka gan no Direktīvas 89/391 mērķa, kas ir darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošana, gan arī no tās 2. panta 1. punkta izriet, ka šīs direktīvas piemērošanas joma ir jāaplūko paplašināti (2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 52. punkts).
23 Direktīvas 89/391 2. panta 1. punktā uzskaitītās darbības, kuru uzskaitījums turklāt nav izsmeļošs, ietver ar izglītību, kultūru un izklaidi, kā arī vispārējā veidā – ar pakalpojumu sniegšanu saistītas darbības.
24 Atbilstoši Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas noteikumiem šī pamatdirektīva nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu vai kādu īpašu civilās aizsardzības dienestu darbības īpatnībām. Tomēr šie izņēmumi no Direktīvas 89/391 piemērošanas jomas ir interpretējami šauri un tie attiecas uz dažām īpašām valsts dienestu darbībām, kuru mērķis ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, kas ir nepieciešama pienācīgas sabiedrības dzīves nodrošināšanai (šajā ziņā skat. 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑303/98 Simap, Recueil, I‑7963. lpp., 35. un 36. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Pfeiffer u.c., 52.–55. punkts).
25 Ir acīmredzams, ka gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros veicošo darbinieku darbība nevar tikt pielīdzināta šīm iepriekš minētajām darbībām.
26 Līdz ar to ir jāsecina, ka uz šo darbinieku veikto darbību ir attiecināma Direktīvas 89/391 un Direktīvas 2003/88 piemērošanas joma, un ka pēdējās minētās direktīvas 1. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētā atkāpe no tās piemērošanas jomas ir attiecināma vienīgi uz jūrniekiem.
27 Tāpat arī ir jāatgādina, ka, kaut arī ar jēdzienu “darba ņēmējs” Direktīvas 89/391 3. panta a) punktā tiek saprasta ikviena persona, ko nodarbina kāds darba devējs, arī praktikanti un mācekļi, bet ne mājkalpotāji, Direktīvā 2003/88 nav ietverta neviena atsauce uz šo Direktīvas 89/391 normu, nedz arī uz valsts tiesību normās un/vai valsts praksē paredzēto darba ņēmēja definīciju.
28 No šī iepriekš minētā secinājuma izriet, ka Direktīvas 2003/88 piemērošanas ietvaros šo jēdzienu nedrīkst interpretēt dažādos veidos saskaņā ar valstu tiesībām, bet tam ir pašam sava Savienības nozīmes piemērojamība. Šis jēdziens ir jādefinē saskaņā ar darba attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Darba attiecību būtiska iezīme ir tāda, ka persona noteiktā laika posmā citas personas interesēs un šīs personas vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem tā saņem atalgojumu (saistībā ar EKL 39. pantu pēc analoģijas skat. 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie‑Blum, Recueil, 2121. lpp., 16. un 17. punkts, kā arī 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C‑138/02 Collins, Recueil, I‑2703. lpp., 26. punkts).
29 Valsts tiesai, kvalificējot darba ņēmēja jēdzienu, ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem un kopumā jāizvērtē visi tās izskatāmās lietas apstākļi, ņemot vērā gan attiecīgās darbības raksturu, gan starp attiecīgajām pusēm pastāvošās attiecības.
30 Kaut arī atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumam par prejudiciālu jautājumu uzdošanu personām, ar kurām noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā, atsevišķas Darba kodeksa normas nav piemērojamas, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka darba attiecību sui generis juridiskajai dabai valsts tiesībās nevar būt nekādu seku attiecībā uz personas darba ņēmēja statusu Savienības tiesību izpratnē (skat. 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑116/06 Kiiski, Krājums, I‑7643. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Attiecībā uz tādiem darba ņēmējiem, ar kuriem ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku kā pamata lietā, Tiesa saistībā ar Direktīvu 93/104 jau ir nospriedusi, ka tajā nekādā veidā nav nodalīti darba ņēmēji, ar kuriem ir noslēgts līgums uz noteiktu laiku, un darba ņēmēji, ar kuriem ir noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, it īpaši attiecībā uz minimālo atpūtas laiku reglamentējošajiem noteikumiem, kas visbiežāk attiecas uz “visiem darba ņēmējiem” (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā BECTU, 46. punkts). Tas pats ir spēkā arī attiecībā uz Direktīvu 2003/88 un it īpaši tās 3. pantu saistībā ar ikdienas atpūtas laiku.
32 Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, ir acīmredzams, ka tādas personas kā gadījuma un sezonas rakstura darbu strādājošie darbinieki, ar kuriem noslēgts pamata lietā izskatāmais līgums un kas ne vairāk par 80 darba dienām gadā strādā brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, ietilpst šī sprieduma 28. punktā definētajā darba ņēmēja jēdzienā.
33 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka uz personām, ar kurām ir noslēgti tādi līgumi kā pamata lietā izskatāmie līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, ir attiecināma Direktīvas 2003/88 piemērošanas joma.
Par otro jautājumu
34 Uzdot savu otro jautājumu, kurš sastāv no divām daļām, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uz tādiem darba ņēmējiem kā tiem, ar kuriem ir noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā un kas strādā gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, var attiecināt Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punktā vai šī panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētās atkāpes. Gadījumā, ja ir piemērojams Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) apakšpunkts, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saistībā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā šo iepriekš minēto darba ņēmēju darbība ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, ir izpildīti šī panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, saskaņā ar kuriem attiecīgajiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.
35 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 3. panta noteikumiem dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.
36 No Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā gan Direktīvas 2003/88 formulējumu, gan arī tās mērķi un vispārējo sistēmu, dažādie noteikumi, kas tajā paredzēti attiecībā uz minimālajiem atpūtas laikiem, kā, piemēram, tās 3. pantā paredzētais atpūtas laiks, ir uzskatāmi par īpaši nozīmīgiem Savienības sociālo tiesību noteikumiem, kurus kā minimālo normu, kas vajadzīga drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanai, ir jābūt tiesībām izmantot katram darba ņēmējam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā BECTU, 43. un 47. punkts, kā arī 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑484/04 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑7471. lpp., 38. punkts).
37 Ņemot vērā Direktīvas 2003/88 pamatmērķi, kas ir efektīvā veidā nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību, ikvienam no viņiem ir jābūt tiesībām uz atbilstošu atpūtas laikposmu, kuram ir jābūt ne tikai efektīvam, ļaujot attiecīgajām personām atgūties no darba radītā noguruma, bet arī profilaktiskam, lai, cik vien iespējams, samazinātu darba ņēmēju drošības un veselības pasliktināšanās risku, ko var radīt darba laika uzkrāšanās bez vajadzīgās atpūtas (2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑151/02 Jaeger, Recueil, I‑8389. lpp., 92. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 41. punkts).
38 No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvai 2003/88 neatbilst tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā, kurā, lai gan darbība, kas tiek veikta līgumu par saistībām izglītības jomā ietvaros, ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, darbiniekiem, kas strādā gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros un ar kuriem ir noslēgti šādi līgumi, nav paredzētas tiesības uz šīs direktīvas 3. pantā noteikto minimālo ikdienas atpūtas laikposmu.
39 Situācija būtu citādāka vien tad, ja uz šo tiesisko regulējumu būtu iespējams attiecināt Direktīvā 2003/88 un it īpaši tās 17. pantā paredzētās atkāpes.
40 Direktīvā 2003/88 paredzētās atkāpes kā izņēmumi no Savienības tiesiskā regulējuma darba laika organizēšanas jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemērošanas joma ir attiecināma tikai uz to, kas ir nepieciešams to interešu nodrošināšanai, kuru aizsardzību šīs atkāpes padara iespējamu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jaeger, 89. punkts).
41 Pirmkārt, saistībā ar Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punktā paredzēto atkāpi no tās 3. panta ir jānorāda, ka šī atkāpe attiecas uz tiem darba ņēmējiem, kuru darba laika ilgums to attiecīgās darbības īpašo iezīmju dēļ netiek mērīts vai iepriekš noteikts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji.
42 Kā norādījusi Union syndicale un Eiropas Komisija, nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neliecina par to, ka saskaņā ar līgumiem par saistībām izglītības jomā šajos brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbinātajiem darba ņēmējiem būtu iespēja izvēlēties strādājamo stundu skaitu. Francijas iestāžu sniegtais šo darba ņēmēju veiktās darbības un šo centru darbības veida apraksts, par kura pareizību ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai, drīzāk liecina par pretējo. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norādes arī par to, ka šiem darba ņēmējiem nav pienākuma noteiktos laikos atrasties to darba vietā.
43 Līdz ar to ir jāatzīst, ka, ņemot vērā Tiesai sniegto informāciju, Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punkts attiecas uz tādu darbību, kurai nav nekādas saistības ar tāda veida darbību kā tā, ko brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros veic personas, ar kurām ir noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā.
44 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) apakšpunktā pieļauto atkāpi ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka saskaņā ar šī panta 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no šīs direktīvas 3. panta “tādu drošības un novērošanas darbību gadījumā, kas pieprasa pastāvīgu klātbūtni, lai aizsargātu īpašumu un personas, jo īpaši bruņotā apsardze un uzraugi vai apsardzes firmas”.
45 Kaut arī pareizs ir apgalvojums, kā norādījušas Union syndicale un Čehijas valdība, ka šajos brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbinātie darbinieki veic tādu darbību, kuras mērķis ir izglītot un nodarbināt šos centrus apmeklējošās nepilngadīgās personas, tomēr, kā atzinusi Francijas valdība, šiem darbiniekiem ir arī jānodrošina pastāvīga šo nepilngadīgo personu uzraudzība. Tā kā šīs personas nepavada vecāki, tās atrodas pastāvīgā šajos centros nodarbināto personu uzraudzībā, lai varētu nodrošināt to drošību. Turklāt, kā norādījusi Francijas valdība, šo centru sniegtais pedagoģiskais un izglītojošais ieguldījums ir saistīts arī – un varbūt pat galvenokārt – ar to īpašo un vienreizējo darbības veidu, atbilstoši kuram šos centrus apmeklējošās nepilngadīgās personas vairāku dienu garumā pastāvīgi dzīvo kopā ar nodarbību organizatoriem un vadītājiem.
46 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka uz tādu darba ņēmēju kā personu, ar kurām noslēgts līgums par saistībām izglītības jomā un kas ir nodarbinātas brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, veikto darbību var attiekties Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe, ja vien ir izpildīti šī panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.
47 Turklāt, kā norādījusi Komisija, ņemot vērā brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centru darbības īpatnības un to darbības veidu, uz šo darbību var attiekties arī Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe no tās 3. panta, kas saistīta ar tādu darbību, kuras veikšanai ir jānodrošina nepārtraukta apkalpošana vai ražošana.
48 Brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbināto darbinieku veiktā gadījuma un sezonas rakstura darbs nenoliedzami nav minēts šajā tiesību normā ietvertajā uzskaitījumā. Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka šis uzskaitījums nav izsmeļošs un, otrkārt, kā tas izriet no šī sprieduma 45. punkta, ka šai darbībai ir raksturīga arī nepieciešamība nodrošināt nepārtrauktu apkalpošanu, jo šos centrus apmeklējošās nepilngadīgās personas visā savas uzturēšanās laikā pastāvīgi dzīvo kopā ar šo centru darbiniekiem un atrodas to uzraudzībā.
49 Līdz ar to atbilstoši Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkta formulējumam šī panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktās atkāpes, it īpaši attiecībā uz šīs direktīvas 3. pantā paredzēto ikdienas atpūtas laika ilgumu, var izmantot tikai ar nosacījumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek piešķirti līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.
50 No Tiesas judikatūras izriet, ka “līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus” Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkta izpratnē, lai atbilstu noteiktajiem kritērijiem, kā arī šīs direktīvas mērķiem, kā noteikts šā sprieduma 37. punktā, raksturo tas, ka šādu laikposmu laikā uz darba ņēmēju neattiecas nekādi tādi pienākumi pret darba devēju, kas varētu liegt viņam brīvi un nepārtraukti īstenot savas intereses, lai varētu neitralizēt darba ietekmi uz viņa drošību vai veselību. Tādēļ šādiem atpūtas laikposmiem jāseko tūlīt pēc neitralizējamā darba laika, lai novērstu darba ņēmēja nogurumu vai pārslodzi secīgu darba laikposmu dēļ (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jaeger, 94. punkts).
51 Lai nodrošinātu darba ņēmēja drošību un efektīvu tā veselības aizsardzību, ir jāparedz pamatprincips, ka darba laikam seko atpūtas laiks. Lai efektīvi atpūstos, darba ņēmējam noteiktu stundu skaitu jābūt iespējai pamest darba vietu, un šīm stundām ir jābūt ne tikai secīgām, bet tām jāseko tūlīt pēc darba laika, lai ļautu darba ņēmējam atslābināties un kliedēt nogurumu, kas radies pienākumu izpildes laikā. Šī prasība it īpaši ir nepieciešama, ja, atkāpjoties no pamatnoteikuma, parastais ikdienas darba laiks tiek pagarināts līdz dežūras beigām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jaeger, 95. punkts).
52 Šādos apstākļos tāds valsts tiesību noteikums kā pamata lietā, saskaņā ar kuru tādu līgumu kā personu, ar kurām noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā, noslēgto līgumu kopējais ilgums nedrīkst pārsniegt 80 dienas gadā 12 secīgu mēnešu laikā, neatbilst attiecībā uz dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā attiecībā uz sociālajiem partneriem pastāvošajam pienākumam nodrošināt Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punktā paredzēto līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laikposmu piešķiršanu.
53 Kā norādījušas Union syndicale un Čehijas valdība, ņemot vērā aizsardzības mērķi, ko paredzēts sasniegt ar Direktīvu 2003/88, maksimālajam ikgadējam darba dienu skaitam nav nekādas nozīmes attiecībā uz šiem iepriekš minētajiem līdzvērtīgiem kompensējošiem atpūtas laikposmiem.
54 Francijas valdība tomēr apgalvo, ka brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbināto darbinieku veiktās darbības izņēmuma rakstura dēļ nav iespējams nodrošināt līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laikposmu piešķiršanu. Šos centrus apmeklējot nepilngadīgas personas, kas tajos pavada vairākas dienas, kuru laikā tās – gan dienā, gan naktī – uzrauga šie iepriekš minētie darbinieki. Ja šajos centros nodarbinātajiem gadījuma un sezonas rakstura darbu veicošajiem darbiniekiem būtu piešķirami kompensējoši atpūtas laikposmi atbilstoši Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Jaeger 94. punktā noteiktajam, tas nozīmētu, ka tiem šis atpūtas laikposms būtu jāizmanto to uzraudzīto nepilngadīgo personu uzturēšanās šajos centros laikā un tā rezultātā nodarbību vadītājs kādu laiku, tai skaitā nakts laikā, nevarētu uzraudzīt šīs nepilngadīgās personas, bet, ņemot vērā šo nepilngadīgo personu vecāku prombūtni, šīs personas tomēr ir pieaugušie, ko šīs nepilngadīgās personas pazīst vislabāk un kuriem uzticas. Tā kā pastāv objektīvi iemesli, kas nepieļauj līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laikposmu piešķiršanu, dienu, kuras gada laikā ir atļauts strādāt personām, ar kurām noslēgti līgumi par saistībām izglītības jomā, maksimālās robežas noteikšana ir uzskatāma par pienācīgu attiecīgo darba ņēmēju aizsardzību Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkta izpratnē.
55 Saistībā ar šo argumentāciju ir jāatgādina – kā tas izriet no Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkta formulējuma –, ka tikai izņēmuma apstākļos šajā tiesību normā ir pieļauts, ka darba ņēmējs drīkst saņemt cita veida “pienācīgu aizsardzību”, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jaeger, 98. punkts).
56 Iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir maz precizējoša rakstura informācijas par brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros nodarbināto personu darbības veikšanas kārtību, kā arī par veidu, kādā šī darbība tiek plānota, un par to, kādi darbinieki šiem centriem ir nepieciešami.
57 Nenoliedzami, ņemot vērā šīs darbības aprakstu un attiecīgajos centros nodarbināto darbinieku atbildību par šos centrus apmeklējošajām nepilngadīgajām personām, nevar noliegt, ka izņēmuma gadījumos objektīvu iemeslu dēļ var nebūt iespējams nodrošināt regulāru darba laikposmu nomaiņu ar atpūtas laikposmu, kā tas atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Jaeger ir paredzēts Direktīvas 2003/88 3. pantā.
58 Tomēr tādas ikgadējās maksimālās robežas noteikšanu attiecībā uz nostrādātajām dienām, kā paredzēts pamata lietā izskatāmajā Francijas tiesiskajā regulējumā, nekādā ziņā nevar uzskatīt par pienācīgu aizsardzību Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkta izpratnē. Kā izriet no šīs direktīvas preambulas 15. apsvēruma, kaut arī dalībvalstīm ir paredzēta zināma elastība šīs direktīvas dažu noteikumu piemērošanā, tām tomēr ir jānodrošina atbilstība darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības principiem.
59 Kaut arī Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punkts līdz ar to ir interpretējams tādējādi, ka tas piešķir dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā – sociālajiem partneriem zināmu rīcības brīvību, lai izņēmuma gadījumos nodrošinātu pienācīgu aizsardzību attiecīgajiem darba ņēmējiem, tomēr šīs aizsardzības, kas ir saistīta ar šo darba ņēmēju drošību un veselību, mērķis ir tāds pats kā šīs direktīvas 3. pantā paredzētā ikdienas atpūtas laika vai tās 17. panta 2. punktā paredzētā līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laikposmu mērķis, proti, ļaut šiem darba ņēmējiem atpūsties un kliedēt nogurumu, kas radies pienākumu izpildes laikā.
60 Kaut arī darba īpašais raksturs vai īpašais konteksts, kādā tas tiek veikts, izņēmuma kārtā ļauj atkāpties no Direktīvas 2003/88 3. panta noteikumiem un pienākuma nodrošināt regulāru darba laikposmu nomaiņu ar atpūtas laikposmu, tāds valsts tiesiskais regulējums, kas visā darba līguma laikā nepiešķir darba ņēmējiem tiesības uz ikdienas atpūtas laiku, pat tādā gadījumā, ja attiecīgā līguma termiņš nepārsniedz 80 dienas gadā, ne tikai atņem šajā direktīvā tieši paredzētajām individuālajām tiesībām to saturu, bet ir arī pretrunā šīs direktīvas mērķim (šajā ziņā attiecībā uz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā BECTU, 48. punkts).
61 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka uz personām, ar kurām ir noslēgti tādi līgumi kā pamata lietā izskatāmie līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, attiecas Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) un/vai c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.
62 Tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šo personu, ar kurām noslēgti iepriekš minētie līgumi, darbība ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, neatbilst šīs direktīvas 17. panta 2. punktā šīs atkāpes piemērošanai paredzētajiem nosacījumiem, atbilstoši kuriem attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jāpiešķir līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jānodrošina pienācīga aizsardzība.
Par tiesāšanās izdevumiem
63 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) uz personām, ar kurām ir noslēgti tādi līgumi kā pamata lietā izskatāmie līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, strādājot ne vairāk par 80 darba dienām gadā, ir attiecināma Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem piemērošanas joma;
2) uz personām, ar kurām ir noslēgti tādi līgumi kā pamata lietā izskatāmie līgumi par saistībām izglītības jomā un kas veic gadījuma un sezonas rakstura darbu brīvdienu un brīvā laika pavadīšanas centros, attiecas Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) un/vai c) apakšpunktā paredzētā atkāpe.
Tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru šo personu, ar kurām noslēgti iepriekš minētie līgumi, darbība ir ierobežota ar 80 darba dienām gadā, neatbilst šīs direktīvas 17. panta 2. punktā šīs atkāpes piemērošanai paredzētajiem nosacījumiem, atbilstoši kuriem attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jāpiešķir līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem ir jānodrošina pienācīga aizsardzība.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.