1

Ar savu apelācijas sūdzību Polijas Republika lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2009. gada 10. jūnija spriedumu lietā T-257/04 Polija/Komisija (Krājums, II-1545. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja tās prasību atcelt 3. pantu un 4. panta 3. punktu un 5. punkta astoto ievilkumu Komisijas 2003. gada 10. novembra Regulā (EK) Nr. 1972/2003 par pārejas posma pasākumiem, kas jānosaka attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanās dēļ (OV L 293, 3. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2004. gada 20. aprīļa Regulu (EK) Nr. 735/2004 (OV L 114, 13. lpp.).

2

2. panta 3. punktā Līgumā starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2003, L 236, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”), kas parakstīts Atēnās 2003. gada 16. aprīlī un kuru Polijas Republika ratificēja 2003. gada 23. jūlijā, ir paredzēts:

“Neskarot šā panta 2. punktu, Savienības iestādes var pirms pievienošanās paredzēt pasākumus, kas minēti [Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”), kas pievienots Pievienošanās līgumam], 41. pantā. Šie pasākumi stājas spēkā, vienīgi stājoties spēkā [Pievienošanās līgumam].”

3

2003. gada Pievienošanās akta 41. pantā ir noteikts:

“Ja tādēļ, lai veicinātu pāreju no jaunajās dalībvalstīs pastāvošajām sistēmām uz sistēmu, ko paredz kopējās lauksaimniecības politikas piemērošana atbilstīgi [2003. gada Pievienošanās aktā] paredzētajiem nosacījumiem, ir vajadzīgi pārejas posma pasākumi, tad tādus paredz Komisija saskaņā ar procedūrām, kas minētas Padomes [2001. gada 19. jūnija] Regulas (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju [(OV L 178, 1. lpp.)] 42. panta 2. punktā vai arī – attiecīgos gadījumos – saskaņā ar procedūrām, kas minētas attiecīgajos pantos citās regulās par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju vai attiecīgās komitejas procedūrās, kuras noteiktas spēkā esošajos tiesību aktos. Šajā pantā minētos pārejas posma pasākumus var īstenot trīs gados pēc pievienošanās dienas, un tos piemēro tikai minētajā laikposmā. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var pagarināt šo laikposmu.

[..]”

4

Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas ar nosaukumu “Lauksaimniecība”, kas attiecas uz 22. pantā paredzēto sarakstu, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Valsts rezerves, kas uz pievienošanās dienu ir izveidotas jaunajās dalībvalstīs, pamatojoties [uz] šo valstu tirgus atbalsta politiku, pārņem Kopiena atbilstīgi vērtībai, kuru nosaka, piemērojot 8. pantu Padomes [1978. gada 2. augusta] Regulā (EEK) Nr. 1883/78, ar ko paredz vispārīgus noteikumus intervences finansēšanai, kuru veic Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda Garantiju nodaļa [OV L 216, 1. lpp.]. Minētās rezerves pārņem vienīgi tad, ja valsts intervence attiecībā uz konkrētajiem produktiem ir paredzēta Kopienas noteikumos un ja rezerves atbilst Kopienas intervences prasībām.

2.   Jebkādas produktu privātas vai valsts rezerves, kas pievienošanās dienā ir brīvā apgrozībā jaunajās dalībvalstīs un kas pārsniedz daudzumu, kuru varētu uzskatīt par normālu rezervju pārņemšanu, ir jālikvidē uz jauno dalībvalstu rēķina.”

5

Minētā pielikuma 5. nodaļā ar nosaukumu “Muitas savienība” ir paredzēts:

“[..]

Uz jaunajām dalībvalstīm [Padomes 1992. gada 12. oktobra] Regula Nr. 2913/92 [par Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.)] un [Komisijas 1993. gada 2. jūlija] Regula (EEK) Nr. 2454/93[, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 (OV L 253, 1. lpp.),] attiecas, ievērojot šādus īpašos noteikumus:

[..]”

6

2003. gada 10. novembrī Komisija pieņēma Regulu Nr. 1972/2003, ar kuru būtībā un tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo prāvu, cita starpā ir ieviesta nodokļu iekasēšanas sistēma attiecībā uz noteiktiem lauksaimniecības produktiem, pārejas posmā atkāpjoties no pretējā gadījumā piemērojamām Kopienu tiesību normām.

7

Minētās regulas 3. pantā ir noteikts:

“Atliktais režīms

1.   Šo pantu piemēro, atkāpjoties no [2003. gada] Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas, kā arī no 20. un 214. panta [..] Regulā (EEK) Nr. 2913/92.

2.   Par 4. panta 5. punktā uzskaitītajiem produktiem, kuri līdz 2004. gada 1. maijam ir bijuši brīvā apgrozībā piecpadsmit valstu Kopienā vai jaunā dalībvalstī un kuri 2004. gada 1. maijā atrodas pagaidu glabāšanā vai arī bijuši pakļauti kādam no Regulas (EEK) Nr. 2913/92 4. panta 15. punkta b) apakšpunktā un 16. punkta b) līdz g) apakšpunktā minētajiem muitas režīmiem vai procedūrām paplašinātajā Kopienā, vai kuri pēc eksporta formalitāšu nokārtošanas tiek transportēti paplašinātajā Kopienā, maksā erga omnes ievedmuitas nodokļu likmi, kāda piemērojama dienā, kad tos laiž brīvā apgrozībā.

Pirmā daļa neattiecas uz produktiem, kurus eksportē no piecpadsmit valstu Kopienas, ja ievedējs sniedz pierādījumu, ka eksportētājvalstī par šiem produktiem eksporta kompensācija nav pieprasīta. Pēc ievedēja pieprasījuma izvedējs nokārto, ka kompetentā iestāde apstiprina eksporta deklarāciju, ka par produktiem nav pieprasīta eksporta kompensācija eksportētājvalstī.

[..]”

8

Regulas Nr. 1972/2003 4. pantā ir paredzēts:

“Maksājumi par precēm brīvā apgrozībā

1.   Neierobežojot [2003. gada] Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas prasības, gadījumos, uz kuriem neattiecas stingrāki tiesību akti valsts līmenī, jaunās dalībvalstis par 2004. gada 1. maijā brīvā apgrozībā esošu produktu liekajiem krājumiem iekasē maksājumus no to īpašniekiem.

2.   Lai noteiktu katra īpašnieka liekos krājumus, jaunās dalībvalstis jo īpaši ņem vērā šo:

Lieko krājumu jēdziens attiecas uz produktiem, ko ieved jaunajās dalībvalstīs vai kas cēlušies no jaunajām dalībvalstīm. Lieko krājumu jēdziens attiecas arī uz produktiem, kas paredzēti jauno dalībvalstu tirgum.

[..]

3.   Šā panta 1. punktā minētā maksājuma summu nosaka pēc erga omnes ievedmuitas nodokļu likmes, kāda ir spēkā 2004. gada 1. maijā. Ieņēmumus no valsts [varas] iestāžu iekasētajiem maksājumiem asignē jauno dalībvalstu budžetam.

[..]

5.   Šā panta prasības piemēro produktiem, uz kuriem attiecas šādi KN kodi:

[..]

[..]

6.   Komisija var iekļaut produktus 5. punktā izklāstītajā sarakstā vai no saraksta izslēgt.”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2003 10. pantu:

“Šī regula stājas spēkā saskaņā ar [..] Pievienošanās līgumu un minētā līguma spēkā stāšanās dienā.

To piemēro līdz 2007. gada 30. aprīlim.”

10

Ar Regulu Nr. 735/2004 attiecībā uz Polijas Republiku inter alia Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 5. punkta astotajā ievilkumā minētajā sarakstā tika iekļauti septiņi produkti, uz kuriem attiecas kodi KN 0202 30 10, 0202 30 50, 0207 14 10, 0207 14 70, 1602 32 11, 2008 30 55 un 2008 30 75. Ar Regulu Nr. 735/2004 tika grozīts tikai attiecīgais saraksts un nevis citi Regulas Nr. 1972/2003 noteikumi, kas apstrīdēti šajā lietā.

11

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2004. gada 28. jūnijā iesniegto prasības pieteikumu Polijas Republika atbilstoši EKL 230. pantam cēla prasību nolūkā atcelt Regulas Nr. 1972/2003, kas grozīta ar Regulu Nr. 735/2004, 3. pantu un 4. panta 3. punktu un 5. punkta astoto ievilkumu.

12

Savas prasības, kas tikusi sadalīta četrās daļās, atbalstam Polijas Republika izvirza desmit pamatus, kas ir saistīti ar preču brīvas aprites principa pārkāpumu, nediskriminācijas pilsonības dēļ principa pārkāpumu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, samērīguma principa pārkāpumu, kā arī Komisijas kompetences neesamību, 2003. gada Pievienošanās akta 22. un 41. panta pārkāpumu, nepietiekamu pamatojumu vai tā neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu.

13

Savā iebildumu rakstā Komisija norāda, ka prasība ir celta pēc termiņa beigām.

14

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, lemjot paplašinātā sastāvā, atzina par nepieņemamu to minētās prasības daļu, kas attiecās uz Regulu Nr. 1972/2003.

15

Norādīdama, ka EKL 230. panta piektajā daļā minētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai bija jārēķina sākot no Regulas Nr. 1972/2003 publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī dienas, proti, 2003. gada 11. novembra, Vispārējā tiesa, ņemdama vērā dažādos procesuālos termiņus, nosprieda, ka kopējais termiņš prasības par Regulas Nr. 1972/2003 atcelšanu celšanai beidzās 2004. gada 4. februāra pusnaktī.

16

Tā kā Polijas Republika prasību cēla 2004. gada 28. jūnijā, Vispārējā tiesa to pasludināja par novēlotu daļā, kas attiecas uz prasību atcelt Regulu Nr. 1972/2003.

17

Savukārt prasības daļu, ko Polijas Republika cēla par Regulu Nr. 735/2004, Vispārējā tiesa atzina par pieņemamu, jo to varot interpretēt kā prasību atcelt Regulu Nr. 735/2004 tiktāl, ciktāl šajā regulā attiecībā uz šo dalībvalsti septiņi papildu produkti ir pakļauti tiem pašiem pasākumiem, kas sākotnēji ieviesti ar Regulu Nr. 1972/2003 citiem produktiem.

18

Tai pat laikā pēc būtības Vispārējā tiesa noraidīja visus izvirzītos pamatus.

19

Tādēļ prasība tika kopumā noraidīta.

20

Ar savu apelācijas sūdzību Polijas Republika lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, kā arī Regulas Nr. 1972/2003, kas grozīta ar Regulu Nr. 735/2004, 3. pantu un 4. panta 3. punktu un 5. punkta astoto ievilkumu.

21

Eiropas Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22

Atbildot uz ikvienu Polijas Republikas izvirzīto pamatu, Komisija vispirms apgalvo, ka daži no šiem pamatiem neesot pieņemami, jo tie ir balstīti uz tiem pašiem argumentiem, kas minēti sākotnējā prasības pieteikumā, un ka tajos neesot skaidri minēts, kur tieši Vispārējā tiesa ir kļūdījusies.

23

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. pantu un Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tām ir jāpamatojas uz to, ka Vispārējai tiesai nav bijusi kompetence, Vispārējā tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, vai arī Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības (šai ziņā skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I-1981. lpp., 47. punkts).

24

Tādējādi tikai Vispārējā tiesa ir tiesīga konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad fakti konstatēti neprecīzi šai tiesai iesniegto lietas materiālu dēļ, un veikt šo faktu vērtējumu. Faktu novērtējums, izņemot gadījumu, kad sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kura kontroli veic Tiesa (šajā ziņā skat. 2001. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-449/99 P EIB/Hautem, Recueil, I-6733. lpp., 44. punkts, kā arī 2006. gada 21. septembra spriedumus lietā C-105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I-8725. lpp., 69. un 70. punkts).

25

Turklāt no LESD 256. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam (skat. it īpaši 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I-5291. lpp., 34. punkts; 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C-41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I-2125. lpp., 15. punkts, un 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-131/03 P Reynolds Tobacco u.c./Komisija, Krājums, I-7795. lpp., 49. punkts).

26

Pamatošanas prasībām, kas izriet no šīm tiesību normām, līdz ar to neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas tika izklāstīti Vispārējai tiesai, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri noraidīja (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Interporc/Komisija, 16. punkts). Šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējai tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Reynolds Tobacco u.c./Komisija, 50. punkts).

27

Tai pat laikā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu Vispārējā tiesā, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā (skat. 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C-210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I-5843. lpp., 43. punkts). Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Vispārējā tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, zustu daļa no apelācijas tiesvedības jēgas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Interporc/Komisija, 17. punkts).

28

Taču šajā gadījumā apelācijas sūdzība būtībā ir vērsta uz to, lai apšaubītu Vispārējās tiesas nostāju par vairākiem tiesību jautājumiem, kas tai pirmajā instancē tika iesniegti, pirmkārt, saistībā ar Polijas Republikas celtās prasības pieņemamību, ievērojot tiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā, un, otrkārt, saistībā ar noteiktu pārejas pasākumu lauksaimniecības jomā tiesiskumu, it īpaši ņemot vērā 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu un dažādus vispārīgos Savienības tiesību principus. Tādējādi tiktāl, ciktāl minētajā apelācijas sūdzībā ir ietvertas precīzas norādes uz kritizētajiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, kā arī pamatiem un argumentiem, uz kuriem tas balstīts, to nevar noraidīt kopumā kā nepieņemamu.

29

Tieši iepriekš minēto kritēriju kontekstā ir jāizvērtē īpašo argumentu, kas izvirzīti dažādu apelācijas sūdzības pamatu atbalstam, pieņemamība.

30

Savas apelācijas sūdzības atbalstam Polijas Republika min piecus pamatus, kas vērsti pret pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā par nepieņemamiem atzīti tās secinājumi, kas vērsti uz Regulas Nr. 1972/2003 atcelšanu, jo tās prasība esot celta novēloti. Šie pamati, pirmkārt, ir saistīti ar nepilnīgu Regulas Nr. 1972/2003 publicēšanu, otrkārt, kļūdainu EKL 230. panta ceturtās daļas interpretāciju, treškārt, ar tiesiskas kopienas principu pārkāpumu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu, ceturtkārt, ar solidaritātes un labticības principu pārkāpumu, un, piektkārt, pamatojuma neesamību.

31

Sākumā būtu jāizvērtē trešais pamats, kas saistīts ar tiesiskas kopienas principa pārkāpumu un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu.

32

Polijas Republika norāda, ka Vispārējā tiesa, daļēji par nepieņemamu atzīdama tās prasību atcelt tiesību aktu, jaunajām dalībvalstīm ir liegusi īstenot to tiesības, pamatojoties uz EKL 230. panta otro daļu, pakļaut tiesas kontrolei Regulas Nr. 1972/2003 noteikumus, neskatoties uz to, ka šī regula tām tika adresēta kā dalībvalstīm.

33

Atgādinot, ka Kopienu tiesību normu par procesuālajiem termiņiem šaura piemērošana atbilst tiesiskās drošības prasībai un vajadzībai izvairīties no jebkāda veida diskriminācijas un patvaļīgas rīcības tiesu administrācijā, Polijas Republika uzskata, ka šāda piemērošana tomēr nepamato nevienlīdzību attiecībā uz tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no tā, ka jaunās dalībvalstis nevarēja apstrīdēt Regulas Nr. 1972/2003 tiesiskumu kā dalībvalstis, lai arī tieši tās šī regula skar.

34

Sava pamata atbalstam Polijas Republika, pirmkārt, atsaucas uz 1986. gada 23. aprīļa spiedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts), no kura izrietot, ka Eiropas Ekonomikas kopiena ir tiesiska kopiena, kur nedz tās dalībvalstis, nedz tās iestādes nav pasargātas no to tiesību aktu saderības ar konstitucionālo pamathartu, kas ir EK līgums, pārbaudes. Otrkārt, Polijas Republika atsaucas uz ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumiem lietā C-273/04 Polija/Padome, kurā spriedums tika pasludināts 2007. gada 23. oktobrī (Krājums, I-8925. lpp., 50. punkts), lai secinātu, ka Vispārējā tiesa atklāti ir pārkāpusi tiesiskas kopienas principus, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

35

Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa, noraidīdama kā nepieņemamu novēloti celtu prasību, nav pārkāpusi nedz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, nedz arī tiesiskas kopienas principus. Tāpat atšķirībā no Polijas Republikas apgalvojuma fakts, ka šai pēdējai minētai prasītājas statuss ir pārtapis privileģētas prasītājas statusā tādēļ, ka spēkā ir stājies Pievienošanās līgums, kā arī 2003. gada Pievienošanās akts, neļauj atkāpties no principa par procesuālo termiņu striktu piemērošanu.

36

Ar šo pamatu Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ņēmusi vērā pirmās minētās argumentu, saskaņā ar kuru, Regula Nr. 1972/2003 tika adresēta visām dalībvalstīm, ieskaitot Polijas Republiku, tādēļ kā prasītāja tā to varēja apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. panta otro daļu.

37

Šai sakarā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 46. punktā minēja, ka 2003. gada Pievienošanās aktā Kopienu iestādēm ir īpaši paredzēta iespēja veikt noteiktus pasākumus laikposmā starp minētā akta parakstīšanu un jauno dalībvalstu pievienošanās datumu, tomēr neparedzot pagaidu atkāpes no Kopienu tiesību aktu likumības kontroles sistēmas.

38

Tālāk šī sprieduma 47. punktā Vispārējā tiesa, atsaukdamās uz 1987. gada 15. janvāra spriedumu lietā 152/85 Misset/Padome (223. lpp., 11. punkts), atgādināja, ka Kopienu regulējums par procesuālajiem termiņiem ir jāpiemēro šauri.

39

Visbeidzot, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 48. punktā norādīja, ka, “ja Polijas Republikas arguments būtu bijis jāsaprot tādējādi, ka tā uzskatīja, ka tai, lai celtu savu prasību, bija jānogaida, līdz tā iegūst dalībvalsts statusu, būtu jāuzsver, ka EKL 230. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai ir vispārpiemērojams” un ka “attiecībā uz Polijas Republiku dalībvalsts statuss nav vajadzīgs”. Vispārējā tiesa piebilda, ka “termiņš prasības celšanai tai katrā ziņā ir piemērojams kā juridiskai personai”.

40

Lai izlemtu jautājumu par to, vai Polijas Republika tik tiešām var apstrīdēt Regulu Nr. 1972/2003 kā prasītāja atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai, ir jāatgādina, ka Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktā Savienības iestādēm ir skaidri paredzēta iespēja pieņemt noteiktus pasākumus pirms pievienošanās.

41

Šo pasākumu starpā ir atrodams 2003. gada Pievienošanās akta 41. pants, saskaņā ar kuru Komisija var pieņemt visus pārejas pasākumus, kas vajadzīgi, lai atvieglotu pāreju no jaunajās dalībvalstīs spēkā esošā režīma uz režīmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas.

42

Regula Nr. 1972/2003 tika pieņemta uz šī panta pamata un – kā to savu secinājumu 27. punktā lietā C-336/09 P Polija/Komisija, kurā spriedums tika taisīts tai pašā dienā, ir norādījis ģenerāladvokāts – uz to tiesību aktu pamata, kuru pieņemšana ir atkarīga no iestāšanās [Savienībā].

43

Tā kā Regula Nr. 1972/2003 tika pieņemta starp Pievienošanās līguma, kā arī 2003. gada Pievienošanās akta parakstīšanas datumu un to spēkā stāšanās datumu, tā atšķiras no citiem acquis communautaire ietilpstošajiem noteikumiem, kas jau bija spēkā minētā Pievienošanās līguma un Pievienošanās akta parakstīšanas brīdī.

44

Tāpat par spīti tam, ka Regula Nr. 1972/2003 tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī pirms jauno dalībvalstu pievienošanās, ir skaidrs, ka ar šo regulu noteiktie pasākumi tika atgādināti kā prioritāri piemērojami šajās dalībvalstīs, tiklīdz tās pievienojušās Savienībai. Tā saskaņā ar minētās regulas 10. pantu tās iedarbība bija jūtama tikai spēkā stāšanās datumā un ar nosacījumu, ka spēkā stāsies Pievienošanās līgums.

45

No visa iepriekš minētā izriet – kā savu secinājumu, kas nolasīti saistībā ar citu tās pašas dienas spriedumu lietā Polija/Komisija, 39. un 40. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts –, ka Regulas Nr. 1972/2003 noteikumi jaunās dalībvalstis kā dalībvalstis skar tikai to pievienošanās brīdī un tikai šādā statusā tām šie noteikumi ir jāapstrīd.

46

Šajā gadījumā izrādās, ka Regulas Nr. 1972/2003 publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī datuma – 2003. gada 11. novembra – dēļ minētais EKL 230. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai jau bija beidzies, pirms Polijas Republika tās pievienošanās Savienībai dienā, proti, 2004. gada 1. maijā, ieguva dalībvalsts statusu.

47

Jaunajām dalībvalstīm tātad nebija iespējams noteiktajā termiņā kā prasītājām atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai celt prasību par tiesību aktiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktu.

48

Jāatgādina, ka Savienība ir tiesiska savienība, kurā tiek pārbaudīta iestāžu aktu atbilstība tostarp LESD un vispārīgiem tiesību principiem (skat. 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I-6351. lpp., un 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-550/09 E un F, Krājums, I-6213. lpp., 44. punkts).

49

Šie principi ir pats Savienības pamats, un to ievērošana nozīmē – kā tas skaidri paredzēts LES 4. panta 2. punktā –, ka jaunās dalībvalstis tiek vērtētas tāpat kā vecās dalībvalstis.

50

Tātad jaunajām dalībvalstīm attiecībā uz visiem tiesību aktiem – par spīti tam, kas apstrīdēts šajā gadījumā –, kas tikuši pieņemti, pamatojoties uz Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktu, un kuri tās skar kā dalībvalstis, ir tiesības kā prasītājām celt prasību atbilstoši EKL 230. panta otrai daļai.

51

Tā kā šis statuss jaunajām dalībvalstīm radās tikai dienā, kad spēkā stājās Pievienošanās līgums, kā arī 2003. gada Pievienošanās akts, jāņem vērā, ka to sakarā EKL 230. panta piektajā daļā minētais termiņš prasības celšanai tādu tiesību aktu kā šajā gadījumā aplūkotais kontekstā sākās tikai šajā datumā – tātad 2004. gada 1. maijā.

52

Tātad Vispārējā tiesa, neskatoties uz šī gadījuma īpašo kontekstu, kļūdaini nosprieda, ka EKL 230. pantā paredzētās prasības celšana attiecībā uz Polijas Republiku neprasa tai būt dalībvalstij, un no minētā kļūdaini secināja, ka šīs valsts 2004. gada 28. jūnijā par Regulu Nr. 1972/2003 celtā prasība ir novēlota un tādējādi nepieņemama.

53

No iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jāuzskata par pamatotu.

54

Tātad ir jāatzīst, ka pārsūdzētajā spriedumā – ciktāl tajā par nepieņemamu ir atzīta Polijas Republikas celtā prasība atcelt tiesību aktu un ciktāl tas attiecas uz Regulu Nr. 1972/2003 – ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

55

Katrā ziņā, tā kā Vispārējā tiesa, analizēdama pret Regulu Nr. 735/2004 vērstos pamatus, izvērtēja pēc būtības arī pret Regulu Nr. 1972/2003 vērstos pamatus, tad šī sprieduma iepriekšējā punktā konstatētā kļūda tiesību piemērošanā nav pamats, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu.

56

Faktiski ir skaidrs, ka sākotnējā prasības pieteikumā formulētie pamati pret Regulu Nr. 735/2004 bija identiski tiem, kas vērsti pret Regulu Nr. 1972/2003, un pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vērtēja visus minētos pamatus.

57

Tādējādi Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāvērtē Polijas Republikas pamati, kas izvirzīti, lai apstrīdētu konstatējumus attiecībā uz lietas būtību pārsūdzētajā spriedumā.

58

Apelācijas sūdzībai par pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīti pēc būtības prasībā ietvertie prasījumi attiecībā uz Regulas Nr. 735/2004 atcelšanu, ir trīs daļas, kurās ietverti astoņi pamati.

59

Pirmā no šīm daļām attiecas uz pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīta prasība atcelt Regulu Nr. 735/2004, jo tajā septiņas Polijas izcelsmes produktu kategorijas ir pakārtotas Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētajam pasākumam. Šajā apelācijas sūdzības daļā Polijas Republika ir minējusi divus pamatus (pirmais un otrais pamats).

60

Otrā apelācijas sūdzības daļa attiecas uz pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīta prasība atcelt minēto regulu, jo tajā sarakstam, kas atrodams Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 5. punkta astotajā ievilkumā, pievienotas septiņas Polijas Republikas izcelsmes produktu kategorijas. Šajā apelācijas sūdzības daļā Polijas Republika min vienu vienīgu pamatu (trešais pamats).

61

Trešā apelācijas sūdzības daļa attiecas uz pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīta prasība atcelt Regulu Nr. 735/2004, jo tajā septiņas produktu kategorijas ir pakārtotas Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētajam pasākumam. Šajā apelācijas sūdzības daļā Polijas Republika min piecus pamatus (ceturtais līdz astotais pamats).

62

Pirmajā pamatā, kas saistīts ar 2003. gada Pievienošanās akta 41. panta un samērīguma principa pārkāpumu, Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nolēmusi, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētā maksājuma summa par liekajiem krājumiem ir nepieciešama un samērīga, lai īstenotu mērķus, uz kuriem vērsts strīdīgais pārejas pasākums.

63

Polijas Republika vispirms norāda, ka maksājums, kas atbilst starpībai starp dažādiem muitas maksājumiem esot pietiekams, lai īstenotu ar Regulu Nr. 1972/2003 nospraustos mērķus. Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētā maksājuma summa par liekajiem krājumiem pārsniedzot maksimālo summu, ko definējis ģenerāladvokāts Mišo [Mischo] savu secinājumu 58. punktā saistībā ar lietu C-179/00 Weidacher, kurā spriedums taisīts 2002. gada 15. janvārī (Recueil, I-501. lpp.), no kā izrietot, ka samērīguma princips ir ievērots, ja ar maksājumu tiek līdzsvarotas spekulatīvas priekšrocības un lieko krājumu īpašnieks tiek nostādīts līdzīgā situācijā ar citiem saimnieciskās darbības subjektiem. Taču šajā gadījumā maksājums ietverot sankcijas papildu elementu un tā rezultātā šis īpašnieks nokļūst no konkurences viedokļa neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar veco dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem. Polijas Republikas skatījumā Vispārējā tiesa bez jebkāda pamatojuma esot grozījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Weidacher noteikto kritēriju attiecībā uz samērīguma principa piemērošanu.

64

Tālāk Polijas Republika norāda, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētais maksājums, ņemot vērā tā ieviešanas datumu, proti, vienpadsmit dienas pirms pievienošanās Savienībai, un ciktāl tas attiecas uz produktiem, kas pievienoti ar Regulu Nr. 735/2004, palīdz preventīvu mērķu sasniegšanai. Tā norāda, ka attiecībā uz strīdīgā maksājuma apmēru Vispārējā tiesa kā galveno vajadzību norādīja vajadzību izvairīties no liekiem krājumiem un atturēt no to rašanās valsts ražošanā. Taču, ievērojot Regulas Nr. 735/2004 pieņemšanas datumu un lauksaimniecības produkcijas cikla garumu, vajadzība izvairīties un atturēties no lieko krājumu rašanās nevar pamatot minētā maksājuma apmēru. Katrā ziņā Polijas Republikas skatījumā Vispārējās tiesas domu gaita esot atvasināta no tādas loģikas, ka izvairīšanās un atturēšanās esot realizējama tikai nākotnē un tās neattiecoties uz jau saražotajiem un radītajiem krājumiem.

65

Visbeidzot, Polijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini neesot apstrīdējusi acīmredzamo saiknes neesamību starp Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētā maksājuma par liekajiem krājumiem apmēru un šajā regulā noteiktajiem mērķiem. Faktiski, pat pieņemot, ka šim apmēram varētu būt preventīvs raksturs, Polijas Republika uzskata, ka minētajam maksājumam neesot nekāda sakara ar spekulēšanas risku. Attiecībā uz Polijā ievestajiem produktiem pirms pievienošanās šis pēdējais minētais attiecas nevis uz Kopienu ievedmaksājumiem, bet drīzāk uz atšķirību starp Kopienu ievedmaksājumiem un Polijas ievedmaksājumiem. Polijas Republika norāda, ka tieši šāda pieeja esot bijusi vēlākās Savienības paplašināšanās laikā, kad pievienojās Bulgārija un Rumānija. Tāpat attiecībā uz valstī saražoto spekulatīvā peļņa – pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 115. punktā norādījusi Vispārējā tiesa – atbilstot atšķirībai starp Kopienas ievedmuitas nodokļa likmi un izmaksām saistībā ar valstī saražoto papildu daudzumu, kuras varot manāmi mainīties atkarībā no produkta veida.

66

Komisija izdara secinājumu par pirmā pamata nepieņemamību, norādot, ka Polijas Republika būtībā tikai atkārto to, ko tā jau ir minējusi pirmajā instancē.

67

Pakārtoti attiecībā uz aplūkojamo maksājuma maksimālo apmēru Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir minējusi, ka ģenerāladvokāts Mišo savos secinājumos saistībā ar iepriekš minēto lietu Weidacher ir vērtējis tikai ieviestos pasākumus Savienības paplašināšanās kontekstā, kas notika 1995. gadā, un ka spriedumā tajā lietā saistībā ar samērīguma principu nav noteikti nekādi maksājuma par liekiem krājumiem apjoma griesti.

68

Attiecībā uz šī maksājuma ieviešanu Komisija, atgādinādama, ka iespēja paplašināt produktu sarakstu tirgus attīstības dēļ ir skaidri paredzēta Regulā Nr. 1972/2003, uzskata, ka Regulā Nr. 735/2004 iekļautie produkti jau ir tikuši pievienoti noteiktajos termiņos.

69

Attiecībā uz saikni starp minētā maksājuma apjomu un spekulēšanas risku Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir noteikusi, ka peļņas spekulatīvos nolūkos novēršana nav bijusi vienīgais ar attiecīgajām regulām sasniedzamais mērķis un ka maksājumam, kas atbilst atšķirībai starp Kopienu ievedmuitas nodokļa likmi un Polijā spēkā esošo, nav bijis preventīva rakstura, runājot par liekiem krājumiem, kas radušies valstī saražotā daudzuma dēļ.

70

Vispirms jāatzīst, ka pretēji tam, ko norāda Komisija, pirmais Polijas Republikas izvirzītais pamats pēc būtības nav tikai pirmajā instancē izvirzīto argumentu atkārtojums. Gluži otrādi – Polijas Republika lūdz Tiesu veikt tās kontroli pār apstākļiem, kādos Vispārējā tiesa ir interpretējusi un piemērojusi samērīguma principu.

71

Šai sakarā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru un kā to pareizi pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ir norādījusi Vispārējā tiesa – Komisijai, īstenojot savas pilnvaras, kuras Padome, proti, Pievienošanās akta autori, tai ir piešķīruši kopējās lauksaimniecības politikas jomā, lai piemērotu normas, kuras tā pieņēmusi, var būt jāizmanto plaša rīcības brīvība tādējādi, ka vienīgi tas, ka šajā jomā noteiktajam pasākumam ir acīmredzami neatbilstošs raksturs salīdzinājumā ar mērķi, ko kompetentā iestāde plānojusi sasniegt, var ietekmēt šī pasākuma likumību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Weidacher, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

No tā iziet, ka attiecībā uz samērīguma principa analīzi Vispārējā tiesa tika aicināta izvērtēt tikai to, vai Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā paredzētā maksājuma par liekiem krājumiem apjoms, proti, ievedmuitas nodokļa likme erga omnes, kas bija piemērojama 2004. gada 1. maijā, acīmredzami nepārsniedz to, kas vajadzīgs Komisijas vēlamo mērķu sasniegšanai.

73

Pirmkārt, attiecībā uz Polijas Republikas izvirzīto argumentu par maksājuma par liekiem krājumiem maksimālo apmēru, kas attiecas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Weidacher, Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

74

Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 110. punktā secinādama, ka risinājums, pie kura Tiesa nonāca iepriekš minētajā spiedumā lietā Weidacher, nav pamats tam, lai izspriestu jautājumu par to, vai arī augstāku maksājuma summu var uzskatīt par samērīgu ar sasniedzamo mērķi.

75

Faktiski, šī sprieduma 109. punktā atgādinādama, ka tāda maksājuma, kas atbilst starpībai starp Kopienas ievedmuitas nodokļa likmi un jaunajās dalībvalstīs spēkā esošo ievedmuitas nodokļa likmi un kas bija iepriekš minētā sprieduma lietā Weidacher pamatā, ieviešanas mērķis bija novērst spekulāciju, kas izriet no attiecīgo produktu, kurus saimnieciskās darbības subjekti ieveda jaunajās dalībvalstīs, tirdzniecības, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 111. punktā precizēja, ka ar Regulu Nr. 1972/2003 sasniedzamais mērķis bija ne tikai novērst produktu krājumu rašanos, lai tos tirgotu spekulatīvos nolūkos, bet arī novērst lieko krājumu kā tādu rašanos, ar to domājot ne tikai produktus, kas pārvietoti mākslīgi, bet arī tos, kas radušies ražošanas valstī rezultātā.

76

Vispārējā tiesa piebilda, ka strīdīgā maksājuma apjoms ir saskanīgs ar koncepciju par to, ka 2003. gada Pievienošanās akta autoriem ir liekie krājumi, un tādējādi minētā akta IV pielikuma 4. nodaļā šādu krājumu, kas jaunajās dalībvalstīs izveidojušies valsts ražošanas rezultātā, esamība ir identificēta kā lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju traucējošs elements.

77

Tiktāl, ciktāl Polijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa bez jebkāda iemesla ir mainījusi Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Weidacher piemēroto kritēriju, lai arī tā pārsūdzētā sprieduma 109.–112. punktā detalizēti ir norādījusi, kā tieši ar Regulu Nr. 1972/2003 sasniedzamais mērķis atšķiras no mērķa, kam kalpo lietā Weidacher, kurā tika taisīts spriedums, aplūkotais tiesiskais regulējums, šis apgalvojums ir jānoraida kā nepamatots.

78

Otrkārt, attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, kurā ietverts apgalvojums, ka lieko krājumu, kas radušies ražošanas valstī rezultātā, veidošanās nav bijusi iespējama ražošanas cikla ilguma lauksaimniecībā dēļ, Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

79

No iepriekš minētā, proti, no frāzes “nav vajadzības lemt par šī pēdējā apgalvojuma pamatotību”, kas atrodama pārsūdzētā sprieduma 118. punktā, izriet, ka Vispārējā tiesa par nenozīmīgu atzina Polijas Republikas argumentu, kas saistīts ar produktu ražošanas cikla ilgumu lauksaimniecībā, jo tā nav sniegusi nekādu informāciju, kas pierādītu, ka liekie krājumi nevarēja rasties pirms Regulas Nr. 735/2004 pieņemšanas.

80

Taču jānorāda, ka šīs apelācijas tiesvedības ietvaros Polijas Republika nesliecas apšaubīt jautājumu, kas saistīts ar pierādījuma neesamību par to, kādēļ Vispārējā tiesa noraidīja minēto argumentu, bet tikai atkārtoja to pašu argumentu, ka šis pamats šī sprieduma 26. punktā minēto iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemams.

81

Katrā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā detalizēti paskaidroja, kā jauno dalībvalstu ražotāji lauksaimniecības gadā pirms paplašināšanās vai pat agrāk varēja ierobežot savas produkcijas pārdošanu, lai izveidotu produktu rezerves, vai palielināt noteiktu produktu ražošanas jaudu, lai izveidotu krājumus pievienošanās Savienībai kontekstā.

82

Šai sakarā Polijas Republika norāda, ka Vispārējās tiesas paustajā loģikā ir rodama pretruna, jo izvairīšanās un novēršanas mērķis nav sasniedzams attiecībā uz jau esošajiem liekajiem krājumiem.

83

Pietiek vien konstatēt, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 118. un 119 punktā veiktais vērtējums ir pakļauts faktu vērtējumam, kas – kā izriet no šī sprieduma 23. un 24. punkta – nav tiesību jautājums kā tāds, kas pakļauts Tiesas kontrolei, ja vien Vispārējā tiesā nav sagrozīti fakti vai pierādījumi.

84

Polijas Republika uzskata, ka šāda sagrozīšana nav notikusi, tādēļ arī šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

85

Treškārt, attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, kas saistīts ar saiknes neesamību starp maksājuma par liekiem krājumiem apmēru un spekulācijas risku, Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

86

Attiecībā uz liekiem krājumiem, kas izveidojusies importa rezultātā, ir jānoraida kopumā Polijas Republikas arguments, kas saistīts ar saiknes neesamību starp maksājuma par liekiem krājumiem apjomu un Regulā Nr. 1972/2003 minētajiem mērķiem, kā arī paralēle, kas šai sakarā vilkta saistībā ar 2007. gadā notikušo paplašināšanos.

87

Faktiski no pārsūdzētā sprieduma 114. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa attiecībā uz mērķi izvairīties no lieko krājumu, kas radušies importa rezultātā, veidošanās ir atzinusi tāda maksājuma derīgumu, kura apjoms tiek noteikts atkarībā no starpības starp Polijas un Kopienu ievedmuitas nodokļa likmi.

88

Tomēr attiecībā uz lieko krājumu, kas radušies ražošanas valstī rezultātā, veidošanos tā uzskata, ka šāda maksājuma vajadzība nekādi nav acīmredzama.

89

Šai sakarā ir jāatgādina, ka Polijas Republika pati Vispārējā tiesā atzina – kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 115. punkta –, ka maksājuma par liekiem krājumiem noteikšanai atkarībā no nodokļa likmes, kas atbilst atšķirībai starp Kopienu un Polijas ievedmuitas nodokļa likmi, nav preventīvas iedarbības attiecībā uz liekiem krājumiem, kas radušies ražošanas valstī rezultātā.

90

Šīs tiesvedības ietvaros rekomendēdama ieviest maksājumu, kura apmērs tiktu noteikts atkarībā no starpības starp Kopienu ievedmuitas maksājumu un mainīgajām ražošanas valstī izmaksām, Polijas Republika ne vien nonāk pretrunā ar nostāju, ko tā ieņēmusi pirmajā instancē, bet arī nemaz nenorāda, kā Vispārējā tiesā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka maksājuma, kura apmērs ir noteikts atkarībā no 2004. gada 1. maijā piemērojamās ievedmuitas nodokļa likmes erga omnes, ieviešana nešķiet acīmredzami pārsniedzam to, kas vajadzīgs, lai izvairītos no lieko krājumu, kas radušies no valstī saražotā, veidošanās.

91

Tādējādi Polijas Republikas arguments ir jānoraida kā nepamatots.

92

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

93

Ar pirmo pamatu, kas saistīts ar nediskriminācijas principa pārkāpumu, Polijas Republika iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 3. punktā ietvertais nodoklis tika noteikts, pamatojoties uz objektīviem starpības kritērijiem.

94

Lai arī Polijas Republika – kā norāda Vispārējā tiesa – atzīst, ka situācija lauksaimniecībā jaunajās dalībvalstīs radikāli atšķiras no situācijas vecajās dalībvalstīs, tā tomēr norāda, ka šāds vispārīgs apgalvojums nav pietiekams, lai Komisiju atbrīvotu no pienākuma pieņemt ar nediskriminācijas principu saderīgus pasākumus. Pārsūdzētā sprieduma 129. punktā Vispārējā tiesa vien apstiprināja iespēju – ko neapstrīdēja Polijas Republika – noteikt maksājumu par liekajiem krājumiem, nevis pēc būtības izvērtēt pamatu, kas saistīts ar nediskriminēšanas principa pārkāpumu attiecībā uz maksājuma par liekajiem krājumiem apmēru.

95

Polijas Republikas skatījumā Vispārējās tiesas izdarītais secinājums pārsūdzētā sprieduma 134. punktā arī ir kļūdains, jo Komisijas norādītajiem faktoriem bija jāietekmē ne tikai to produktu saraksts, kuriem nosakāmi maksājumi par liekajiem krājumiem, bet arī šo maksājumu apmērs.

96

Komisija uzskata, ka pamats, kas saistīts ar nediskriminācijas principa pārkāpumu, nav formulēts skaidri, jo Polijas Republika, šķiet, jauc nediskriminācijas principu ar samērīguma principu. Tās skatījumā šis pamats katrā ziņā nav pamatos.

97

Vispirms ir jāatzīst, ka otrā pamata formulējums neļauj noteikt, vai Polijas Republika sliecas kritizēt Komisijas pieņemtos pasākumus vai arī šai sakarā veikto Vispārējās tiesas analīzi.

98

Tiktāl, ciktāl šajā apelācijas sūdzībā Polijas Republika pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, ir jāatzīst, ka šo argumentu nevar minēt Tiesā, jo tas ir jau Vispārējā tiesā celtās prasības otrās daļas otrā pamata atbalstam minēto argumentu atkārtojums, un ka šī dalībvalsts faktiski cenšas panākt savas prasības otrreizēju izskatīšanu Tiesā. Saskaņā ar šī sprieduma 26. punktā citēto judikatūru, šāds arguments nav pieņemams.

99

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu par to, ka Vispārējā tiesa nav pēc būtības analizējusi argumentu, kas saistīts ar nediskriminācijas principa neievērošanu attiecībā uz strīdīgo maksājumu apmēru, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma kritizētā daļa ir atrodama tajā argumentācijas daļā, kurā Vispārējā tiesa pauda savu viedokli par apgalvoto diskrimināciju, kas izriet no atšķirības attieksmē pret Polijas saimnieciskās darbības subjektiem un tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas Kopienā darbojās pirms 2004. gada 1. maija.

100

Minētajā pārsūdzētā sprieduma daļā Vispārējā tiesa nosprieda:

101

Tā, it īpaši atsaukdamās uz secinājumu, pie kura Tiesa jau šai sakarā nonāca iepriekš minētā sprieduma lietā Polija/Padome 87. punktā, Vispārējā tiesa minēja iemeslus, kuru dēļ jauno dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektu situācija bija jāuzskata par kardināli atšķirīgu salīdzinājumā ar to, kādā atradās veco dalībvalstu saimnieciskās darbības subjekti. Tā kā šīs divas situācijas nav salīdzināmas, maksājuma par liekiem krājumiem ieviešana tikai jauno dalībnieku saimnieciskās darbības subjektiem tātad nebija atzīstama par diskrimināciju pilsonības dēļ.

102

Šādos apstākļos Polijas Republikas arguments par to, ka Vispārējā tiesa nepiemēroja nediskriminācijas principu attiecībā uz strīdīgo maksājumu apmēru, ir jānoraida kā nepamatots.

103

Faktiski, tā kā jaunajām dalībvalstīm esot jāveic maksājumi par liekajiem krājumiem, lai gan vecās dalībvalstis to nedara, Vispārējai tiesai nevar pārmest to, ka tā nav veikusi minēto maksājumu salīdzinājumu.

104

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 134. punktā minēto, ir jāatgādina, ka šis punkts ir tajā argumentācijas dāļā, kurā Vispārējā tiesa pauda savu viedokli par apgalvoto atšķirību attieksmē, kāda pausta pret Polijas Republiku salīdzinājumā ar valstīm, kas Savienībai pievienojās 1995. gadā. Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

105

Tādējādi, tā kā Polijas Republika kā “kļūdainu” kvalificēja pārsūdzētā sprieduma 134. punktu, faktiski tikai atkārtojot argumentu, kuru tā jau tika minējusi Vispārējā tiesā, nekādā veidā nepaužot nostāju par otrās minētās veikto pamatojumu, šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams šī sprieduma 26. punktā minēto iemeslu dēļ.

106

No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

107

Ar trešo pamatu, kas saistīts ar 2003. gada Pievienošanās akta 41. panta pārkāpumu, Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nosprieda, ka, lai īstenotu ar Regulā Nr. 1972/2003 minētajiem pasākumiem sasniedzamos mērķus, minētās regulas 4. pantā paredzētā maksājuma noteikšana produktiem, par kuriem Polijā piemērojamā ievedmuitas nodokļa likme pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Savienībai bija lielāka vai vienāda ar Kopienā piemērojamo ievedmuitas nodokļa likmi, ir bijusi neizbēgama.

108

Kļūdaini esot tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā ir pieprasījusi, lai Polijas Republika norādītu atbilstošu iemeslu, kurš ļautu secināt, ka galvenais lauksaimniecības produktu uzkrāšanas spekulatīvā nolūkā cēlonis būtu iespējamā ievedmuitas nodokļa likmes atšķirība piecpadsmit valstu Kopienā un jaunajās dalībvalstīs. Polijas Republikas skatījumā tas, ka spekulācijas risks ir atkarīgs no cerētās peļņas spekulatīvos nolūkos un ka tas atbilst atšķirībai starp ievedmuitas nodokļa likmēm, ir neapstrīdama ekonomiska rakstura patiesība un tai nav vajadzīgi īpaši pierādījumi.

109

Balstīdamās uz apstākli, ka Regula Nr. 735/2004 tika pieņemta piecpadsmit dienas pirms pievienošanās Savienībai datuma, Polijas Republika arī apstrīd secinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 159. punktā, saskaņā ar kuru mērķis izvairīties no lieko krājumu, kas radušies ražošanas valstī rezultātā, veidošanās pilnībā neesot sasniegts, ja Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 5. punkta astotajā ievilkumā strīdīgajam maksājuma ir pakļauti tikai tie produkti, par kuriem ievedmuitas nodokļa likme Polijā bija zemāka nekā Kopienu ievedmuitas nodokļa likme.

110

Komisijas skatījumā Polijas Republika tikai atkārtojot argumentus, ko tā ir minējusi pirmajā instancē, un neminot nevienu piemēru par produktu, par kuru jaunajās dalībvalstīs piemērotie maksājumi ir lielāki salīdzinājumā ar Kopienu maksājumiem. Komisija apstiprina, ka tā zina tikai vienu produktu, proti, graudus, bet tie nav to produktu sarakstā, kas minēti Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 5. punkta astotajā ievilkumā.

111

Ar trešo pamatu Polijas Republika īpaši kritizē Vispārējās tiesas sniegto atbildi uz tās trešo argumentu par Regulas Nr. 1972/2003 4. panta 5. punkta astotajā ievilkumā minētā produktu saraksta grozīšanas likumību. Polijas Republika esot norādījusi, ka, ja lauksaimniecības produktu krājumi spekulatīvos nolūkos esot izskaidrojami ar esošo starpību starp ievedmuitas nodokļa likmi piecpadsmit valstu Kopienā un jaunajās dalībvalstīs, tad tas noteikti tā neesot attiecībā uz produktiem, par kuriem Polijā spēkā esošā ievedmuitas nodokļa likme 2004. gada 30. aprīlī bija augstāka nekā Kopienu ievedmuitas nodokļa likme.

112

Pārsūdzētā sprieduma 158. un 159. punktā Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

113

Izvirzīdama savu argumentu saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 158. punktu, Polijas Republika vien apstiprina, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieprasījusi izskaidrojumu lauksaimniecības produktu krājumu spekulatīvos nolūkos rašanās iemeslam, nenorādot, kā tieši šī tiesa ir pārkāpusi 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu vai samērīguma principu. Tā lūdz Tiesu no jauna izvērtēt argumentu, kas jau ticis minēts vienīgā tās Vispārējā tiesā celtās prasības trešajā daļā atrodamā pamata atbalstam. Taču, ievērojot šī sprieduma 26. punktā minēto judikatūru, šādi Tiesā izvirzītais arguments nav pieņemams.

114

Attiecībā uz argumentu par pārsūdzētā sprieduma 159. punktu ir jānorāda – kā tas skaidri izriet no ievadvārdu “katrā ziņā pat tad, ja šis apgalvojums būtu pareizs” lietojuma –, ka šis punkts ir nenozīmīgs elements Vispārējās tiesas argumentācijas ietvaros.

115

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi, kas vērsti pret pilnīgas izskatīšanas labad izteiktiem Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojuma argumentiem, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tādējādi ir neefektīvi (2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 148. punkts).

116

Tā kā Polijas Republikas formulētais arguments nav uzskatāms par tādu, kas apšauba risinājumu, pie kāda Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 158. punktā, tas ir jānoraida kā neefektīvs.

117

No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

118

Ar ceturto pamatu, kas saistīts ar Kopienu tiesību pārkāpumu un kļūdainu Regulas Nr. 1972/2003 3. panta interpretāciju, Polijas Republika iebilst pret Vispārējās tiesas spriedumu, ka minētais 3. pants ir absolūti nepieciešams tās pašas regulas 4. panta lietderīgās iedarbības nodrošināšanai un ka to varēja pieņemt, pamatojoties uz 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu kā atkāpi no šī akta noteikumiem.

119

Vispirms Polijas Republika norāda, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 194. punktā atrodamais apstiprinājums, saskaņā ar kuru esot apšaubīta vien Komisijas kompetence, nevis strīdīga maksājuma īpašie noteikumi vai samērīgums, acīmredzami ir pretrunā pirmajā instancē izvirzītā pamata reālajam saturam tiktāl, ciktāl šajā pamatā tā norāda ne tikai Komisijas kompetences neesamību, bet arī 2003. gada Pievienošanās akta 41. panta pārkāpumu un tādējādi arī uz samērīguma principa pārkāpumu. Lai gan Polijas Republika piekrīt, ka Vispārējā tiesa šī sprieduma 189.–193. punktā analizēja apstākli par Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto strīdīgo pasākumu nepieciešamību, tā tomēr uzskata, ka tā to darīja, pieļaujot kļūdas. Šai sakarā tā izvirza divus argumentus.

120

Pirmkārt, Polijas Republika norāda, ka, neskatoties uz Komisijas plašajām pilnvarām, kas tai piešķirtas lauksaimniecības politikas jomā, starp pieņemtajiem pasākumiem un ar tiem sasniedzamajiem mērķiem ir jāpastāv loģiskai saiknei. Vispārējā tiesa nav atspēkojusi Polijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru, Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētajiem muitas maksājumiem pakļaujot visus šajā tiesību normā minētos produktus, nevis tikai šo produktu liekos krājumus, saimnieciskās darbības subjekti, kas godīgi darbojas šajā tirgū, tiek sodīti bez jebkāda iemesla. Polijas Republika uzskata, ka Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 191. punktā vajadzēja secināt, ka mākslīgas brīvā apgrozībā [esošo] lieko krājumu samazināšanas rezultātā mākslīgi palielinās liekie krājumi, kas pakļauti atliktajam režīmam, un ka būtu bijis pietiekami šiem mākslīgi palielinātajiem krājumiem piemērot Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētos maksājumus.

121

Otrkārt, Polijas Republika kritizē pārsūdzētā sprieduma 186. punktu, jo Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesību normu hierarhijas principu, ar ko radīta atšķirība starp pamatregulu un piemērošanas regulu un a fortiori – starp 2003. gada Pievienošanās aktu un regulu, ar ko šis akts ieviests. Polijas Republikas skatījumā, lai arī ar šī Pievienošanās akta 41. pantu Komisijai tiek ļauts pieņemt visus vajadzīgos pasākumus pārejas posma atvieglošanai, šī iestāde tomēr nedrīkst grozīt minētā Pievienošanās akta saturu. Tā kā Regulas Nr. 1972/2003 3. panta 1. punktā skaidri ir paredzēts, ka tajā minēto pasākumu piemēro, atkāpjoties no tā paša Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas, Vispārējai tiesai vajadzēja nospriest, ka Komisija nebija tiesīga šādas atkāpes ieviest.

122

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti esot atzinusi loģisku saikni, kas pastāv starp Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā ieviesto pasākumu un sasniedzamo mērķi. Komisija atgādina, ka tehniski nebija iespējams iepriekš noteikt, kādi produktu daudzumi būs “liekie” krājumi un tādējādi – kādi atliktajam režīmam pakļautie daudzumi bija krājumi “spekulatīvos nolūkos”. Attiecībā uz tiesību normu hierarhijas neievērošanu Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas argumentācija šajā ziņā nekādā mērā nav kļūdaina.

123

Ar ceturto pamatu, kas saistīts ar Kopienu tiesību pārkāpumu un kļūdainu Regulas Nr. 1972/2003 3. panta interpretāciju, Polijas Republika it īpaši norāda uz pārsūdzētā sprieduma 186.–193. punktu, kuros Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

“186   Ir skaidrs, ka Komisija nevar grozīt Pievienošanās akta redakciju, pārkāpjot atbilstošās tiesību normas, kas šajā sakarā paredzētas Līgumā un [2003. gada] Pievienošanās aktā. Tomēr, kā Komisija pamatoti norādīja, minētā akta 41. pantā ir atļauts veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atvieglotu pāreju no jaunajās dalībvalstīs spēkā esošās sistēmas uz sistēmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas.

187   Ir jāatgādina arī, ka attiecībā uz 2004. gada 1. maijā brīvā apgrozībā esošu produktu liekajiem krājumiem, kuri atrodas jaunajās dalībvalstīs, kā tas izriet arī no iepriekš šajā spriedumā izklāstītajiem apsvērumiem, nodokļu iekasēšanas sistēma, kas paredzēta Regulas Nr. 1972/2003 4. pantā, kurā tostarp ir ietverta nodokļu iekasēšana par atsevišķu uzņēmumu īpašumā esošajiem liekajiem krājumiem, ir viens no pārejas posma pasākumiem, kuru Komisija var veikt atbilstoši [2003. gada] Pievienošanās akta 41. panta pirmajai daļai.

188   Līdz ar to ar šo pēdējo minēto normu ir jāaptver arī pasākumi, kas vajadzīgi, lai aizsargātu nodokļu iekasēšanas sistēmas lietderīgo iedarbību, jo pretējā gadījumā ar attiecīgo sistēmu sasniedzamie Kopienas tirgus mērķi, kas vajadzīgi, lai atvieglotu pāreju no jaunajās dalībvalstīs spēkā esošās sistēmas uz sistēmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas, netiktu īstenoti.

189   Tādējādi [..] ir jāpārbauda, vai nodokļa piemērošana produktiem, kas pakļauti atlikšanas režīmam vai kuru transportēšanas laikā paplašinātajā Kopienā pēc tam, kad attiecībā uz tiem jau veiktas eksporta formalitātes, ievedmuitas nodoklim atbilstoši Regulas Nr. 1972/2003 3. panta redakcijai piemērojams erga omnes brīdī, kad tie tiek laisti brīvā apgrozībā, ir obligāti vajadzīga, lai nodrošinātu minētās regulas 4. panta lietderīgo iedarbību.

190   Šajā sakarā jāatgādina, ka Komisijai, veicot pasākumus kopējās lauksaimniecības politikas jomā, ir plašas pilnvaras (Tiesas 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 265/87 Schräder HS Kraftfutter, Recueil, 2237. lpp., 22. punkts, un 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C-445/00 Austrija/Padome, Recueil, I-8549. lpp., 81. punkts). Tātad Regulas Nr. 1972/2003 3. panta nelikumību var pierādīt tikai tad, ja tiek secināts, ka ar šo normu paredzētais pasākums ir acīmredzami nevajadzīgs, lai nodrošinātu minētās regulas 4. panta lietderīgo iedarbību.

191   Kā norāda Komisija, ja nebūtu Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto pasākumu, jaunajās dalībvalstīs darbojošies uzņēmumi varētu mākslīgi samazināt to attiecīgo produktu liekos krājumus, pakļaujot tos atlikšanas režīmam vienā vai vairākās agrākajās vai jaunajās dalībvalstīs pirms 2004. gada 1. maija. Šādi rīkojoties, minētajiem uzņēmumiem to izcelsmes valstī nebūtu pienākuma maksāt Regulas Nr. 1972/2003 4. pantā paredzēto nodokli, jo 2004. gada 1. maijā to īpašumā nebūtu lieko krājumu.

192   Tomēr produkti, kuriem ir piemērots atlikšanas režīms, joprojām būtu to rīcībā citās dalībvalstīs, un attiecīgie uzņēmumi tos varētu laist brīvā apgrozībā paplašinātajā Kopienā pēc 2004. gada 1. maija, nemaksājot strīdīgo nodokli, kas Regulas Nr. 1972/2003 4. pantam atņemtu tā jēgu.

193   Tātad ir jāsecina, ka tādi pasākumi kā tie, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā, ir vajadzīgi, lai nodrošinātu minētās regulas 4. panta lietderīgo iedarbību.”

124

Kā jau Vispārējā tiesa atgādināja – ar 2003. gada Pievienošanās akta 41. panta pirmo daļu Komisijai triju gadu pārejas posma laikā ir ļauts pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai atvieglotu jaunajās dalībvalstīs spēkā esošās sistēmas pāreju uz sistēmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas šajā Pievienošanās aktā norādītajos apstākļos.

125

Attiecībā uz kopējai tirgus organizācijai piemērojamiem noteikumiem 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 1.–4. punktā kā mērķi tiek noteikti izvairīšanās no lieko krājumu veidošanās, kā arī to likvidēšana.

126

Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantā paredzētajām tiesībām Komisija tādējādi pārejoši var pieņemt īpašus pasākumus, pat attiecīgā gadījumā atkāpes no noteikumiem, kas saskaņā ar šo aktu ir noteikti kā piemērojami jaunajās dalībvalstīs, kādas tās paredzētas minētā akta IV pielikumā, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šajā aktā minēties apstākļi.

127

Tādējādi arguments, kas saistīts ar tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu Komisijas pieņemto pasākumu kontekstā, ir vērā ņemams tikai tad, ja ir konstatēts, ka tie nav bijuši vajadzīgi šādu lauksaimniecības jomā noteikto mērķu sasniegšanai.

128

Šai sakarā jānorāda, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, un ka tādējādi tiesas kontrolei ir vienīgi jāpārbauda, vai tā acīmredzami nav pārsniegusi savas diskrecionārās varas robežas (šajā ziņā skat. 2001. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-189/01 Jippes u.c., Recueil, I-5689. lpp., 80. punkts). Tādēļ nav jāpārbauda, vai Komisijas pieņemtais pasākums ir vispiemērotākais, bet tiesai ir jāizvērtē, vai tas nav bijis acīmredzami nepiemērots.

129

Šai gadījumā Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 191. un 192. punktā detalizēti norādīja iemeslus, kuru dēļ Regulas Nr. 1972/2003 4. pantam zustu saturs, ja Komisija nebūtu noteikusi minētās regulas 3. pantā paredzētos pasākumus.

130

Saskaņā ar šo 4. pantu minētajiem produktiem piemēro erga omnes ievedmuitas maksājumu, ja jaunajās dalībvalstīs uzskaitītie liekie krājumi vēl aizvien ir saglabājušies 2004. gada 1. maijā. Lai izvairītos no šī maksājuma, saimnieciskās darbības subjekti to produktu apjomu, ko varētu atzīt par lieku, varētu pakļaut atliktajam režīmam, no kura brīvā apgrozībā varētu laist attiecīgos produktus, saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas noteikumiem nemaksājot minēto erga omnes ievedmuitas maksājumu.

131

Konkrēti attiecībā uz šiem noteikumiem Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka tie rada labvēlīgu režīmu, uz kuru var atsaukties tikai, ja izpildītas noteiktas formalitātes (šajā ziņā skat. 2010. gada 29. jūlija spriedumu lietā C-248/09 Pakora Pluss, Krājums, I-7697. lpp., 39.–41. punkts).

132

Šo labvēlīgo režīmu tomēr nevajadzētu izmantot, lai apietu ar Regulas Nr. 1972/2003 4. pantu ieviesto erga omnes ievedmuitas maksājuma maksāšanu, ja konstatēti liekie krājumi.

133

Tā, erga omnes ievedmuitas maksājumam pakļaujot produktus no jaunajām dalībvalstīm, uz kuriem attiecas viens no atliktajiem režīmiem, kas uzskaitīts Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā, šis pants šķiet obligāts pasākums 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 4. nodaļas 1.–4. punktā minēto mērķu sasniegšanai.

134

Tiktāl, ciktāl nav ticis pierādīts, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā minētie pasākumi kalpo mērķim, kas nav nodrošināt šīs regulas 4. panta lietderīgo iedarbību, vai ka tie noved pie būtiskiem 2003. gada Pievienošanās akta grozījumiem, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidīdama Polijas Republikas argumentu, kas saistīts ar tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu, nospriežot, ka Komisija bija tiesīga pieņemt visus vajadzīgos pasākumus maksājumu sistēmas lietderīgās iedarbības aizsardzībai.

135

Šo secinājumu neapgāž arī Polijas Republikas arguments, kas saistīts ar cēloņsakarības neesamību, norādot, ka pietiekami bija Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto muitas nodokļa likmi piemērot nevis visiem minētajiem produktiem neatkarīgi no daudzuma, bet tikai šo pašu produktu liekajiem krājumiem.

136

Faktiski, norādīdama, ka Vispārējā tiesa neesot vērtējusi, vai tās ieteiktais pasākums ir vispiemērotākais, Polijas Republika patiesībā tai pārmet, ka šī tiesa nav pārsniegusi tiesas kontroles robežas, kas tai jāievēro, vērtējot Komisijai kompetenci, kas šai pēdējai minētai ir piešķirta pasākumu pieņemšanā kopējās lauksaimniecības politikas jomā.

137

No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

138

Ar piekto pamatu, kas saistīts ar EKL 253. panta pārkāpumu, Polijas Republika iebilst Vispārējās tiesas spriedumam, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. panta pamatojums ir pietiekams.

139

Polijas Republikas skatījumā, tā kā minētās regulas 3. panta pamatojums skaidri neizriet no šīs regulas apsvērumiem un to var atvasināt tikai “kompleksas” tiesu veiktas interpretācijas ceļā, tas acīmredzami neatbilst EKL 253. pantā definētajām prasībām. Vispārējās tiesas argumentācija, kas slēpjas apstiprinājumā, ka šis 3. pants ir domāts kā minētās regulas 4. panta papildinājums un ka tādēļ nav vajadzīgs atsevišķs pamatojums, ir acīmredzami kļūdaina.

140

Polijas Republika atgādina, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. panta materiālā piemērošanas joma ir plašāka salīdzinājumā ar šīs regulas 4. panta jomu, kur šis pēdējais minētais pants attiecas vien uz minēto produktu liekajiem krājumiem, savukārt pirmo minēto piemēro visam to produktu apjomam, uz kuriem attiecas atliktais režīms. Tā piebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 235. un 236. punktā Vispārējās tiesas izdarītie secinājumi saistībā ar Regulas Nr. 1972/2003 pieņemšanu nav pietiekami, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu ieinteresēto saimnieciskās darbības subjektu kontekstā, kuriem minētā 3. panta pamatojuma neesamības dēļ ir liegta iespēja zināt, vai to pienākumam maksāt nodokli ir pietiekams juridiskais pamatojums.

141

Komisija norāda, ka, tā kā Regulas Nr. 1972/2003 apsvērumos nav īpaša pamatojuma šīs regulas 3. pantam, tas tomēr neļauj secināt, ka šai pantā ieviestie pasākumi ir bez jebkāda pamatojuma. Komisijas skatījumā Vispārējā tiesa ir veikusi korektu un padziļinātu analīzi par šī 3. panta pamatojuma saderīgumu ar EKL 253. panta prasībām.

142

Attiecībā uz prasību norādīt pamatojumu atbilstoši EKL 253. pantam Vispārējā tiesa nosprieda:

“214   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tam skaidri un nepārprotami jāatklāj to veikušās iestādes argumentācija, ļaujot ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli (skat. Tiesas 2005. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-138/03, C-324/03 un C-431/03 Itālija/Komisija, Krājums, I-10043. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

215   Šī prasība ir jāizvērtē atbilstoši izskatāmā gadījuma apstākļiem, tostarp tiesību aktu saturam, norādītā pamatojuma raksturam un adresātu vai citu personu, kuras tieši un individuāli skar tiesību akts, iespējamai ieinteresētībai saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai ar tiesību akta pamatojumu tiek izpildītas EKL 253. panta prasības, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā vārdisko formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī attiecīgo jautājumu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. iepriekš [..] minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija/Komisija, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

216   Ja runa ir par regulu, pamatojums var [vienīgi norādīt], no vienas puses, uz kopējo situāciju, kas ir novedusi pie šī akta pieņemšanas, un, no otras puses, [norādīt] uz vispārējiem mērķiem, ko ar to paredzēts sasniegt (Tiesas 1985. gada 3. jūlija spriedums lietā 3/83 Abrias u.c./Komisija, Recueil, 1995. lpp., 30. punkts, un 2005. gada 10. marta spriedums lietā C-342/03 Spānija/Padome, Krājums, I-1975. lpp., 55. punkts).

217   Turklāt, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir norādīts galvenais iestādes izvirzītais mērķis, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādām tehniska rakstura izvēlēm (skat. Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-310/04 Spānija/Padome, Krājums, I-7285. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).”

143

Tā kā nevienā no Regulas Nr. 1972/2003 apsvērumiem skaidri nav minēts neviens īpašs elements, kas mudinājis Komisiju pieņemt Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā minētos pasākumus saistībā ar produktiem no jaunajām dalībvalstīm, Vispārējā tiesa aplūkojamos pasākumus ir iekļāvusi tiem atbilstošā kontekstā un ir nospriedusi šādi:

“229   [..] Kā izriet no Regulas Nr. 1972/2003 preambulas trešā apsvēruma, viens no šīs regulas pamata mērķiem ir izvairīties no tirdzniecības novirzes riska, kas var ietekmēt lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju un kas rodas, izveidojot liekos krājumus.

230   Regulas Nr. 1972/2003 sistēmā šis mērķis tiek īstenots, minētās regulas 4. pantā paredzot nodokli par jaunajās dalībvalstīs esošajiem liekajiem krājumiem; atsauce uz šī nodokļa noteikšanas atbilstošo raksturu, lai izpildītu minēto mērķi, ir skaidri izdarīta attiecīgās regulas preambulas trešajā apsvērumā.

231   Regulas Nr. 1972/2003 3. panta uzdevums attiecībā uz jauno dalībvalstu izcelsmes produktiem, kas pakļauti atlikšanas režīmam, ir tikai pilnveidot minētās regulas 4. pantā ieviesto nodokļu noteikšanas par liekajiem krājumiem sistēmu un, precīzāk, nodrošināt šīs normas lietderīgo iedarbību.

232   Attiecībā uz konkrētajiem jauno dalībvalstu izcelsmes produktiem Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētie pasākumi ir skaidri vajadzīgi, lai noslēgtu nodokļu noteikšanas sistēmu, jo, kā tas tika uzsvērts iepriekš 191.–193. punktā, ir acīmredzami, ka, ja šo pasākumu nebūtu, ikviens uzņēmums, kura īpašumā ir produkti, kas varētu tikt pakļauti minētās regulas 4. pantā ieviestajam nodoklim, varētu izvairīties no pienākuma maksāt šo nodokli, pakļaujot attiecīgos produktus vienam no šīs regulas 3. pantā minētajiem muitas režīmiem citā dalībvalstī.

233   No tā izriet, ka attiecībā uz konkrētajiem jauno dalībvalstu izcelsmes produktiem Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētie pasākumi ir tikai Komisijas tehniska izvēle, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu minētās regulas 4. panta lietderīgo iedarbību, jo savukārt šī pēdējā minētā norma ir Komisijas galvenā tehniskā izvēle, lai īstenotu tās mērķi, proti, izvairītos no lieko krājumu izveides jaunajās dalībvalstīs.

234   Tādējādi ir jāsecina, ka, ņemot vērā iepriekš 216. un 217. pantā minēto judikatūru, Komisijai nebija pienākuma sīkāk pamatot Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto pasākumu vajadzību, jo minētās regulas pamatojums skaidri identificē preventīvo lieko krājumu izveides mērķi un vajadzību ieviest nodokļu noteikšanas par minētajiem krājumiem sistēmu (preambulas trešais apsvērums), kā arī kopējo situāciju, kas izraisīja minētās regulas pieņemšanu (preambulas pirmais un trešais apsvērums, lasot tos kopsakarā). Tātad attiecīgais pamatojums šajā sakarā ir uzskatāms par pietiekamu.”

144

Attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, kas saistīts ar apgalvoto Vispārējās tiesas izdarīto “komplekso” interpretāciju, ir jānorāda, ka šis apgalvojums – pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar būt pamats, lai atceltu pārsūdzētā sprieduma kritizētos punktus.

145

Faktiski, pamatoti atgādinājusi pastāvīgo judikatūru attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no EKL 253. panta, Vispārējā tiesa secināja, ka Regulas Nr. 1972/2003 pamatojuma būtība slēpjas minētās regulas pirmajā līdz trešajā apsvērumā.

146

Saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2003 preambulas pirmo apsvērumu ir jānosaka pārejas posma pasākumi, lai izvairītos no tirdzniecības novirzes riska, kas var ietekmēt lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju paplašināšanās dēļ. Pirmais un otrais apsvērums attiecas uz eksporta kompensācijām; trešais apsvērums savukārt precīzāk attiecas uz tirdzniecības novirzēm, kuru dēļ var tikt pārtraukta tirgu organizācija, un uz produktiem, kurus pārvieto mākslīgi, lai tie vairāk neveidotu uzskaitītos liekos krājumus jaunajās dalībvalstīs.

147

Šajā gadījumā tātad ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 1972/2003 apsvērumi ir tādi, kas ļauj ieinteresētajām personām pietiekamā apmērā iepazīties ar minēto pārejas pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu kontroli.

148

Šie elementi, kas Vispārējai tiesai ļāvuši otrā pamata, kas saistīts ar apgalvoto Komisijas kompetences neesamību, ietvaros veikt ar Regulas Nr. 1972/2003 3. pantu ieviesto pasākumu nepieciešamības kontroli, lai saglabātu ar šo regulu ieviestās sistēmas lietderīgo iedarbību, neprasa detalizētāku pamatojumu.

149

Tāpat tiktāl, ciktāl Polijas Republikas argumenta izejas punkts ir kļūdains pieņēmums, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1972/2003 3. panta materiālā piemērošanas joma ir plašāka salīdzinājumā ar tādu pašu šīs regulas 4. panta piemērošanas jomu, lai gan no pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas, kas izklāstīta ceturtā pamata ietvaros un atkārtota šī sprieduma 129.–133. punktā, skaidri izriet, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā minētie pasākumi bija neizbēgami šīs regulas 4. panta lietderīgās iedarbības nodrošināšanai, šis arguments ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ.

150

Attiecībā uz otro argumentu par pienākumu norādīt pamatojumu saimnieciskās darbības subjektu kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 214. un 215. punktā minēto judikatūru attiecīgo personu – it īpaši attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu – intereses ir viens no kritērijiem, kas jāizceļ pienākuma norādīt pamatojumu izvērtēšanas ietvaros.

151

Taču no pārsūdzētā sprieduma 229.–234. punkta neizriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā šīs judikatūras sakarā.

152

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgu judikatūru attiecīgā tiesību akta pieņemšanu summāri var pamatot, ja tas iekļaujas kontekstā, kas ieinteresētajām personām ir labi zināms (šajā ziņā skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C-301/96 Vācija/Komisija, Recueil, I-9919. lpp., 89.–93. punkts, un 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā C-42/01, Portugāle/Komisija, Krājums, I-6079. lpp., 69. un 70. punkts).

153

Tādējādi Vispārējā tiesa pamatoti pārsūdzētā sprieduma 235. un 236. punktā nosprieda šādi:

154

No visa iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

155

Ar sesto pamatu, kas saistīts ar preču brīvas aprites principa pārkāpumu, Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētos pasākumus, kas pieņemti, pamatojoties uz 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu, nevar pakļaut vērtējumam par to saderīgumu ar EKL 25. pantu. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot atteikusies izvērtēt pēc būtības Polijas Republikas izvirzīto pamatu.

156

Vispārējās tiesas veiktā interpretācija 1978. gada 25. maija spriedumā lietā 136/77 (Recueil, 1245. lpp.) esot kļūdaina, ciktāl noteicošais vērā ņemtais elements attiecīgo pasākumu likumības novērtējumā ietvaros šajā lietā esot bijis strīdīgo nodokļu raksturs un nevis to autora identitāte. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka pārejas pasākumi varēja būt atkāpe no citkārt šajā juridiskajā situācijā piemērojamām normām, proti, EKL 25. panta, lai gan 2003. gada Pievienošanās akta 41. pants šādu atkāpi neparedz, un ka visi centieni, pamatojoties uz teleoloģisku atsauci, prezumēt šādas atkāpes esamību, ir cietuši neveiksmi tādēļ, ka Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētie pasākumi nav bijuši vajadzīgi šajā regulā minēto mērķu sasniegšanai. Polijas Republika piebilst, ka Tiesas argumentācija 1987. gada 20. oktobrī lietā 119/86 Spānija/Komisija (Recueil, 4121. lpp.) uz šo gadījumu nav attiecināma, jo Aktā par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “1985. gada Pievienošanās akts”) bija skaidri izteikta atļauja pieņemt papildu mehānismu tirdzniecībā.

157

Komisija norāda, ka Polijas Republikas veiktā pārsūdzētā sprieduma interpretācija ir kļūdaina. Attiecībā uz atsauci uz iepriekš minēto spriedumu lietā Racke, Komisija min, ka Vispārējās tiesas veiktais vērtējums pamatoti bija par tiesību aktu būtību un nevis par to autora identitāti. Attiecībā uz 1985. gada Pievienošanās aktu Komisija atsakās piekrist, ka “papildu mehānisms tirdzniecībā” nozīmējot, ka tiek pieļautas atkāpes no vispārīgiem tirdzniecību regulējošiem principiem, taču “pārejas pasākumi” to neļaujot.

158

Attiecībā uz apgalvoto preču brīvas aprites principa pārkāpumu Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

159

Jānorāda, ka – pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika – no iepriekš minētajiem pārsūdzētā sprieduma punktiem neizriet, ka tādus pasākumus kā Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā minētie nevar apstrīdēt Kopienu tiesību kontekstā.

160

Faktiski, interpretēdama iepriekš minēto spriedumu lietā Racke, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar Regulas Nr. 1972/2003 3. pantu noteikto maksājumu iekasēšana nav pretrunā EKL 25. pantā minētajam aizliegumam tādēļ, ka minētie maksājumi ir pagaidu Kopienu pasākumi, kas pieņemti, lai attiecīgajām iestādēm ļautu reaģēt uz sarežģījumiem, kas lauksaimniecības jomā var izrietēt, Savienībai pievienojoties desmit jaunām valstīm. Tātad izšķirošais elements, kas jāņem vērā šī novērtējuma ietvaros, nav vis pieņemto pasākumu autora iezīmes, bet gan strīdīgo nodokļu būtība.

161

Tālāk ir jāatzīst, ka Vispārējās tiesas veiktā iepriekš minētā sprieduma lietā Racke interpretācija to nekavēja pamatoti piebilst – atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Padome un Komisija –, ka pārejas pasākumu pieņemšanu var apstrīdēt kā pretrunā esošu noteikumiem par muitas nodevas aizliegumu, ja izrādās, ka ieviestie pasākumi nepieder pārejas pasākumiem, kurus var pieņemt saskaņā ar atbilstošo 2003. gada Pievienošanās akta noteikumu.

162

No tā izriet, ka Polijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa iepriekš minēto spriedumu lietā Racke esot interpretējusi tādējādi, ka ir izslēgta iespēja apstrīdēt Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētos pasākumus, nav pamatots.

163

Turklāt Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav lēmusi pēc būtības. Faktiski attiecībā uz jautājumu par to, vai ar Regulas Nr. 1972/2003 3. pantu ieviestie pasākumi ir daļa no pārejas pasākumiem, kurus var pieņemt saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu, ir jāatsaucas uz vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ceturtā pamata izvērtēšanas ietvaros ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 189.–193. punktā, kas atkārtots šī sprieduma 129.–133. punktā, par Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto pasākumu obligāto raksturu, lai nodrošinātu šīs regulas 4. pantā atrodamo pasākumu lietderīgo iedarbību.

164

Ir jānoraida arī Polijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru tiek apgalvots, ka iepriekš minētais spriedums lietā Spānija/Padome un Komisija nav pārnesams uz šo gadījumu, jo 1985. gada Pievienošanās aktā bija skaidra atļauja “papildu mehānisma” ieviešanas mērķiem, savukārt 2003. gada Pievienošanās aktā šāda atļauja neesot bijusi, jo šī pēdējā minētā Pievienošanās akta 41. pantā esot skaidri paredzēta visu vajadzīgo pārejas pasākumu ieviešana jaunajās dalībvalstīs piemērojamā pārejas režīma pārejai uz Kopienu režīmu atvieglošanai un – kā izriet no šī sprieduma 124.–133. punkta – minētajos pasākumos varot būt neizbēgamas atkāpes no mērķiem, kam kalpo šis tiesību akts.

165

No visa iepriekš minētā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

166

Ar septīto pamatu, kas saistīts ar nediskriminācijas pilsonības dēļ principa pārkāpumu, Polijas Republika pārmet Vispārējai tiesa, ka tā ir nospriedusi, ka atšķirība attieksmē pret Polijas saimnieciskās darbības subjektiem un veco dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem esot pamatota. Polijas Republika min, ka nediskriminācijas principa pilsonības dēļ pārkāpums izriet nevis no dažādu tiesību normu piemērošanas, bet drīzāk no iemesla, kas objektīvi pamato šo tiesību normu piemērošanu, neesamības.

167

Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka spekulācijas risks principā izriet no Polijas izcelsmes preču plūsmas, un ka tādējādi tā patvaļīgi ir balstījusies uz mērķi izvairīties no “vienpusēja” traucējuma riska, lai gan risks reāli varēja rasties arī no veco dalībvalstu izcelsmes preču plūsmas.

168

Otrkārt, pat pieņemot, ka spekulācijas risks būtībā izrietēja no Polijas izcelsmes preču plūsmas, Polijas Republikas skatījumā esot bijis pietiekami pārejas perioda laikā saglabāt ievedmuitas maksājumu, kas izriet no preferences režīma, nevis ieviest lielāka apmēra erga omnes ievedmuitas maksājumus. Tā Vispārējā tiesa neesot spriedusi saistībā ar Polijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru vajadzību izvairīties no spekulācijas riska, kas izriet no Polijas izcelsmes preču plūsmas, nevar objektīvi pamatot ar Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzētajā periodā piemēroto atšķirību attieksmē pret jauno dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem salīdzinājumā ar veco dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem.

169

Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa vērtēja atšķirību attieksmē starp veco dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem un jauno dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem, attiecībā uz jauno dalībvalstu izcelsmes preču plūsmu paužot savu viedokli par vajadzību nodrošināt Regulas Nr. 1972/2003 4. pantā ieviestā maksājuma efektivitāti un attiecībā uz veco dalībvalstu izcelsmes preču plūsmu – par vajadzību izvairīties no dubultas eksporta kompensāciju maksas. Komisija uzskata, ka – pretēji tam, ko izvirzījusi Polijas Republika – Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā “divpusējo” traucējumu risku. Attiecībā uz ievedmuitas nodokļa likmes apmēru Komisija uzskata, ka uz šo argumentu attiecas samērīguma princips, kura pārkāpums tomēr nav ticis pieminēts Regulas Nr. 1972/2003 3. panta kontekstā.

170

Attiecībā uz apgalvoto nediskriminācijas principa pārkāpumu Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

171

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa detalizēti ir analizējusi režīmus, kuriem pakļauts jauno dalībvalstu izcelsmes imports un veco dalībvalstu imports saskaņā ar Regulas Nr. 1972/2003 3. pantu. Vispārējā tiesa tādēļ pamatoti ir uzskatījusi, ka ar šiem noteikumiem sasniedzamo dažādo mērķu dēļ attiecībā uz jauno dalībvalstu izcelsmes un veco dalībvalstu izcelsmes produktiem dažādu režīmu piemērošana šiem produktiem nav nediskriminācijas principa pārkāpums.

172

Pirmkārt, attiecībā uz Polijas Republikas minēto argumentu par Komisiju saistībā ar to, ka Regulā Nr. 1972/2003 šīs iestāde nav pierādījusi, ka spekulācijas risks galvenokārt izriet no Polijas izcelsmes preču plūsmas, ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzība nav uzskatāma par tādu, kurā kritizēts pārsūdzētais spriedums, nevis minētā regula, tādēļ šis arguments šī sprieduma 97. un 98. punktā minēto iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemams.

173

Otrkārt, attiecībā uz kritiku, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai vajadzēja uzskatīt, ka, lai izvairītos no spekulācijas riska, attiecībā uz Polijas izcelsmes precēm pārejas laikā bija pietiekami saglabāt no preferences režīma izrietošos ievedmuitas maksājumus, ir jāatzīst, ka Polijas Republika vien atkārto jau iepriekšējos pamatos minētos argumentus par Regulas Nr. 1972/2003 3. pantā paredzēto pasākumu vajadzību un tā nemin nevienu juridisku argumentu, kas Vispārējai tiesai ļautu nonākt pie secinājuma par nediskrimināciju pilsonības dēļ.

174

Arī šis arguments ir jānoraida.

175

No visa iepriekš minētā izriet, ka septītais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

176

Ar astoto pamatu, kas saistīts ar tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, Polijas Republika izvirza iebildumu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 246. punktā ir nospriedusi, ka Kopiena nav radījusi situāciju, kas šai dalībvalstij vai Polijas saimnieciskās darbības subjektiem varēja radīt tiesisko paļāvību. Polijas Republikas skatījumā Pievienošanās līguma noteikumi paši ir pamats likumīgām cerībām un normāli rūpīgi saimnieciskās darbības subjekti nav varējuši pieņemt, ka 2003. gada Pievienošanās akta 41. pantu var izmantot, lai ieviestu noteikumus, kas šai sakarā paredz atkāpes no šī Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas.

177

Komisija norāda, ka ar minēto Pievienošanās aktu, it īpaši 41. pantu, tai tiek ļauts pieņemt visus piemērotos pārejas pasākumus. Tā kā tajā nav precizēta metode, saskaņā ar kuru šie pasākumi ir jāpieņem, šis teksts nevarot būt tiesiskās paļāvības avots.

178

Attiecībā uz tiesiskās paļāvības principu Vispārējā tiesa nosprieda šādi:

179

Jānorāda, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nav ticis apdraudēts.

180

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikviens uzņēmējs, kuram kāda valsts iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tomēr – lai arī tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem – uzņēmējiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt grozīta, valsts iestādēm īstenojot savu diskrecionāro varu, un it īpaši tādā jomā kā tirgu kopīgā organizācija, kuras pamatā ir pastāvīga piemērošanās atkarībā no izmaiņām ekonomiskajā situācijā (šajā sakarā skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-37/02 un C-38/02 Di Leonardo un Dilexport, Krājums, I-6911. lpp., 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

181

Tieši tas pats ir spēkā attiecībā uz iestājušos dalībvalsti (šajā ziņā skat. 2011. gada 23. marta rīkojumu lietā C-535/09 P Igaunija/Komisija, 73. punkts).

182

Tādējādi nedz Polijas Republika, nedz Polijas uzņēmēji nav varējuši tiesiski paļauties, ka tiesiskā situācija saglabāsies tāda, kāda tā bija brīdī, kad tika parakstīts 2003. gada Pievienošanās akts, jo ar minētā akta 41. panta pirmo daļu Komisijai ir skaidri atļauts pieņemt visus vajadzīgos pārejas pasākumus, lai izvairītos no traucējumiem Kopienu tirgū sagaidāmās paplašināšanās dēļ.

183

Šai sakarā no atbildes uz Polijas Republikas izvirzīto ceturto pamatu izriet, ka ar Pievienošanās akta 41. pantu Komisijai tiek atļauts ieviest noteikumus, kuros ir atkāpe no 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 5. nodaļas, ja šie pēdējie ir noteikti vajadzīgi, lai atvieglotu jaunajās dalībvalstīs spēkā esošā režīma pāreju uz režīmu, kas izriet no kopējās lauksaimniecības politikas piemērošanas, un nodrošinātu tā labu funkcionēšanu.

184

Tādēļ astotais un pēdējais Polijas Republikas formulētais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

185

No visa iepriekš minētā izriet, ka neviens no Polijas Republikas izvirzītajiem pamatiem pēc būtības nav atbalstāms.

186

Tādējādi apelācijas sūdzība ir jānoraida.

187

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

188

Tā kā Komisija prasīja piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un otrai minētajai šis spriedums būtībā ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: