TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 10. februārī (*)
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – 2003. gada Pievienošanās akts – Pārejas pasākumi – Polijas pilsoņu pieeja to valstu darba tirgum, kuras Polijas Republikas pievienošanās laikā jau bija Savienības dalībvalstis – Prasība saņemt darba atļauju darbaspēka nodrošināšanai – Direktīva 96/71/EK – 1. panta 3. punkts
Apvienotās lietas no C‑307/09 līdz C‑309/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Raad van State (Nīderlande) iesniedza ar lūgumiem, kas pieņemti 2009. gada 29. jūlijā un kas Tiesā reģistrēti 2009. gada 3. augustā, tiesvedībās
Vicoplus SC PUH (C‑307/09)
BAM Vermeer Contracting sp. zoo (C‑308/09) un
Olbek Industrial Services sp. zoo (C‑309/09)
pret
Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus] (referents) un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 8. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Vicoplus SC PUH vārdā – E. Flīhenbergs [E. Vliegenberg], advocaat,
– BAM Vermeer Contracting sp. zoo un Olbek Industrial Services sp. zoo vārdā – M. Levandovskis [M. Lewandowski], advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un B. Kopmane [B. Koopman], pārstāves,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek] un T. Millers [T. Müller], pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – K. Vangs [C. Vang], pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum] un J. Mellers [J. Möller], pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – E. Rīdls [E. Riedl] un G. Hese [G. Hesse], pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], kā arī J. Faldiga [J. Faldyga] un K. Majhera [K. Majcher], pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegrēns [J. Enegren], I. Rogalskis [I. Rogalski], V. Vilss [W. Wils] un E. Traversa [E. Traversa], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 9. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. un 57. pantu, kā arī 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.).
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar strīdiem starp Polijas sabiedrībām Vicoplus SC PUH (turpmāk tekstā – “Vicoplus”), BAM Vermeer Contracting sp. zoo (turpmāk tekstā – “BAM Vermeer”) un Olbek Industrial Services sp. zoo (turpmāk tekstā – “Olbek”) un Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid (sociālo lietu un nodarbinātības ministrs) par naudas sodiem, kas tām noteikti par to, ka tās norīkojušas Polijas darba ņēmējus darbā Nīderlandē, nesaņemot darba atļauju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2003. gada Pievienošanās akts
3 Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”) 24. pants attiecas uz šī akta V līdz XIV pielikumā uzskaitīto to pasākumu sarakstu, kuri atbilstīgi tajos paredzētajiem nosacījumiem ir piemērojami jaunajām dalībvalstīm.
4 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma nosaukums ir “Pievienošanās akta 24. pantā minētais saraksts: Polija”. Šī pielikuma 2. nodaļas ar nosaukumu “Personu pārvietošanās brīvība” 1., 2., 5. un 13. punktā ir noteikts:
“1. Attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas saistīta ar darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kā tā definēta Direktīvas 96/71/EK 1. pantā, [LESD 45. pantu un 56. panta pirmo daļu] Polijas attiecībās ar Beļģiju, Čehijas Republiku, Dāniju, Vāciju, Igauniju, Grieķiju, Spāniju, Franciju, Īriju, Itāliju, Latviju, Lietuvu, Luksemburgu, Ungāriju, Nīderlandi, Austriju, Portugāli, Slovēniju, Slovākiju, Somiju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti pilnībā piemēro, ievērojot 2. līdz 14. punktā paredzētos pārejas noteikumus.
2. Atkāpjoties no Regulas (EEK) Nr. 1612/68 1. līdz 6. panta, pašreizējās dalībvalstis divus gadus pēc pievienošanās dienas piemēros attiecīgo valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Polijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem. Pašreizējās dalībvalstis var turpināt šo pasākumu īstenošanu piecus gadus pēc pievienošanās dienas.
[..]
5. Dalībvalstis, kuras turpina īstenot attiecīgos valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, 2. punktā minētā piecu gadu laikposma beigās var – ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja un iepriekš paziņojot Komisijai – septiņus gadus pēc pievienošanās dienas turpināt īstenot minētos pasākumus. Ja šāds paziņojums netiek sniegts, piemēro Regulas (EEK) Nr. 1612/68 1. līdz 6. pantu.
[..]
13. Lai atsevišķās jutīgās pakalpojumu jomās darba tirgū novērstu nopietnus traucējumus vai šādu traucējumu rašanās iespēju, ko dažos reģionos var izraisīt transnacionāla pakalpojumu sniegšana, kā tā definēta Direktīvas 96/71/EK 1. pantā, un tiktāl, ciktāl tās atbilstīgi iepriekš izklāstītajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz Polijas darba ņēmējiem īsteno savas valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, Vācija un Austrija var – iepriekš par to informējot Komisiju – atkāpties no [LESD 56. panta pirmās daļas], lai saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību Polijā, ierobežotu tādu darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kuru tiesībām strādāt Vācijā un Austrijā piemērojami šo valstu iekšējie pasākumi.
[..]”
Direktīva 96/71
5 Direktīvas 96/71 1. pantā ar nosaukumu “Darbības joma” ir paredzēts:
“1. Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.
[..]
3. Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:
a) norīko darbā darba ņēmējus dalībvalstī uz to atbildību un to vadībā saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un pusi, kam pakalpojumi domāti un kas darbojas minētajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai
b) norīko darba ņēmējus darbā iestādē vai uzņēmumā, kas pieder kādai asociācijai dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības, vai
c) kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra izīrē darba ņēmēju uzņēmumam [nodrošina ar darba ņēmēju uzņēmumu], kas ir reģistrēts vai darbojas dalībvalstī, ar noteikumu, ka starp pagaidu darbavietu vai darbā iekārtošanas aģentūru un darba ņēmēju norīkojuma laikā ir darba attiecības.
[..]”
Direktīva 91/383/EEK
6 Saskaņā ar Padomes 1991. gada 25. jūnija Direktīvas 91/383/EEK, kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (OV L 206, 19. lpp.), 1. pantu:
“Šī direktīva attiecas uz:
[..]
2) īslaicīgām darba attiecībām starp uzņēmumu, kas nodrošina darba ņēmējus īslaicīgiem darbiem un ir darba devējs, un darba ņēmēju, kurš ir norīkots darbā un kuru kontrolē uzņēmums un/vai iestāde, kas izmanto viņa pakalpojumus.”
Valsts tiesības
7 Saskaņā ar Likuma par ārvalstnieku darbu (Wet arbeid vreemdelingen, Stb. 1994, Nr. 959; turpmāk tekstā – “Wav”) 2. panta 1. punktu darba devējam ir aizliegts Nīderlandē nodarbināt ārvalstnieku, ja viņam nav darba atļaujas.
8 Wav īstenošanas lēmuma (Besluit uitvoering Wav, Stb. 1995, Nr. 406) 1.e panta 1. punkts, kas grozīts ar 2005. gada 10. novembra lēmumu (Stb. 2005, Nr. 577; turpmāk tekstā – “īstenošanas lēmums”), ir izteikts šādi:
“Aizliegumu, kas paredzēts Wav 2. panta 1. punktā, nepiemēro ārvalstniekam, kas starptautisku pakalpojumu sniegšanas ietvaros uz laiku strādā Nīderlandē pie darba devēja, kurš ir reģistrēts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, kas nav Nīderlandes Karaliste, ar nosacījumu, ka:
a) ārvalstnieks var strādāt kā šī darba devēja darba ņēmējs valstī, kurā darba devējs ir reģistrēts;
b) darba devējs pirms darba uzsākšanas Nīderlandē rakstveidā ir ziņojis Centrālajai Darba un ieņēmumu organizācijai par darbu;
c) runa nav par pakalpojumu sniegšanu, kas izpaužas kā darbaspēka nodrošināšana.”
9 Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli Wav 2. panta 1. punktā noteiktais pienākums saņemt darba atļauju kā pagaidu ierobežojums, kas paredzēts Polijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai 2003. gada Pievienošanās aktā, tika saglabāts līdz 2007. gada 1. maijam.
Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi
10 Attiecībā uz lietu C‑307/09 no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka darba inspekcijas pārbaudes laikā tika konstatēts, ka trīs Vicoplus nodarbinātie Polijas pilsoņi strādā Maris, Nīderlandes sabiedrībā, kura nodarbojas ar pumpju tehnisko apkopi citiem uzņēmumiem. Atbilstoši līgumam, ko Maris noslēdzis ar citu sabiedrību, minētajām [personām] darbs bija jāveic laikā no 2005. gada 15. augusta līdz 30. novembrim.
11 Pamata lietas C‑308/09 faktiskie apstākļi attiecas uz ziņojumu, ko Darba inspekcija sagatavojusi 2006. gada 31. jūlijā un saskaņā ar kuru divi Polijas pilsoņi kopš 2006. gada 10. janvāra strādā par montētājiem Nīderlandes sabiedrības Flevoservice en Flevowash BV tehniskās apkopes stacijā. Viņus pieņēma darbā BAM Vermeer, kura bija noslēgusi līgumu ar minēto sabiedrību, lai remontētu un pielāgotu kravas automašīnas, kā arī piekabes.
12 Attiecībā uz lietu C‑309/09 iesniedzējtiesas lēmumā ir norādīts, ka sabiedrība, kuras tiesību un saistību pārņēmēja ir Olbek, 2005. gada 15. novembrī noslēdza līgumu ar Nīderlandes sabiedrību HTG Nederveen BV, lai nodrošinātu to ar personālu atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu veikšanai vairākus mēnešus ilgā laika posmā. Pārbaude, ko HTG Nederveen BV telpās veica Darba inspekcija, ļāva konstatēt, ka šos pakalpojumus tostarp veica 20 Polijas pilsoņi.
13 Trīs iepriekš minētajās lietās prasītājām pamata lietā tika piemēroti naudas sodi par Wav 2. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tās bija norīkojušas darbā Nīderlandē Polijas darba ņēmējus, nesaņemot darba atļaujas.
14 Noraidot sūdzības, kas iesniegtas par šiem naudas sodiem, sociālo lietu un nodarbinātības valsts sekretārs lietā C‑307/09 un Minister van Sociale Zaken en Werkgelegenheid lietās C‑308/09 un C‑309/09 uzskatīja, ka pakalpojumu sniegšana, ko veica attiecīgi Vicoplus, BAM Vermeer un Olbek, ir izpaudusies kā darbaspēka nodrošināšana īstenošanas lēmuma 1.e panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.
15 Tā kā Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas apgabaltiesa] noraidīja prasības, kas bija celtas attiecībā uz šiem lēmumiem, prasītājas pamata lietā iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State [Valsts padomē].
16 Šī tiesa norāda, ka ir skaidrs, ka īstenošanas lēmuma 1.e panta 1. punktā paredzētais pienākums saņemt darba atļauju darba ņēmēju nodrošināšanai ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Tomēr tā uzskata, ka no 1990. gada 27. marta sprieduma lietā C‑113/89 Rush Portuguesa (Recueil, I‑1417. lpp.), 1994. gada 9. augusta sprieduma lietā C‑43/93 Vander Elst (Recueil, I‑3803. lpp.), 2004. gada 21. oktobra sprieduma lietā C‑445/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑10191. lpp.), 2006. gada 19. janvāra sprieduma lietā C‑244/04 Komisija/Vācija (Krājums, I‑885. lpp.) un 2006. gada 21. septembra sprieduma lietā C‑168/04 Komisija/Austrija (Krājums, I‑9041. lpp.) izriet, ka šādu ierobežojumu var pamatot ar vispārēju interešu mērķi, kas izpaužas kā valsts darba tirgus aizsardzība, it īpaši pret darba ņēmēja brīvas pārvietošanās ierobežojumu apiešanu.
17 Šajā ziņā iesniedzējtiesa paskaidro, ka minētā pienākuma saņemt darba atļauju saglabāšana ir pamatota tostarp ar iepriekš minēto spriedumu lietā Rush Portuguesa, bet norāda, ka Tiesa iepriekš minētajos vēlākajos spriedumos nav pārņēmusi šī sprieduma 16. punktā minētos apsvērumus. Tāpēc rodoties jautājums, vai Savienības tiesības pašlaik pieļauj, ka darbaspēka nodrošināšanai tiek piemērota prasība saņemt darba atļauju apstākļos, kādi ir pamata lietās.
18 Līdz ar to iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai aizsargātu valsts darba tirgu, darba atļauja, kas saskaņā ar Wav 2. panta 1. punktu prasīta pakalpojumu sniegšanai, kuri izpaužas darbaspēka nodrošināšanā, ir samērīgs pasākums attiecībā uz LESD 56. un 57. pantu, ievērojot arī atrunu, kas ir noteikta 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Ja tas tā ir, tad tā vēlas noskaidrot jēdziena “darbaspēka nodrošināšana” piemērojamību, konkrētāk, kāda nozīme ir jāpiešķir tās pamatdarbības raksturam, kuru attiecīgais uzņēmums pakalpojumu sniedzējs veic savā reģistrācijas dalībvalstī.
19 Šādos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību katrā no tajā izskatāmajām lietām un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas ir formulēti identiski:
“1) Vai [LESD 56.] un [57.] pants ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Wav] 2. pants apvienojumā ar īstenošanas lēmuma 1.e panta 1. punkta ievadu un c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru, lai darba ņēmējus norīkotu darbā Direktīvas 96/71/EK 1. panta 3. punkta ievada un c) apakšpunkta izpratnē, ir nepieciešama darba atļauja?
2) Pēc kādiem kritērijiem var noteikt, ka runa ir par darba ņēmēju norīkošanu darbā Direktīvas 96/71/EK 1. panta 3. punkta ievada un c) apakšpunkta izpratnē?”
20 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 2. oktobra rīkojumu lietas no C‑307/09 līdz C‑309/09 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
21 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar LESD 56. un 57. pantu tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, lai šīs valsts teritorijā norīkotu darbā darba ņēmējus, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi, Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir nepieciešama darba atļauja.
22 Jāatgādina, ka apstāklis, ka valsts tiesa, formāli izsakoties, prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot tajā iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (it īpaši skat. 2009. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑115/08 ČEZ, Krājums, I‑10265. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Iesniedzējtiesa norāda, ka, līdz 2007. gada 1. maijam saglabājot pienākumu saņemt Wav 2. panta 1. punktā paredzēto darba atļauju attiecībā uz tiem Polijas pilsoņiem, kuri vēlas strādāt Nīderlandes Karalistē, šī dalībvalsts ir piemērojusi 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā minēto atkāpi no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās. Tomēr tā jautā, vai, kā tas izriet no šī sprieduma 16.–18. punkta, šāda pienākuma attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, kas izpaužas kā Polijas darba ņēmēju nodrošināšana Nīderlandes Karalistes teritorijā, saglabāšanu īstenošanas lēmuma 1.e panta 1. punkta c) apakšpunktā var pamatot ar šo atkāpi.
24 Šajā ziņā, ja valsts tiesiskais regulējums ir pamatots, ņemot vērā vienu no 2003. gada Pievienošanās akta 24. pantā minētajiem pārejas pasākumiem – šajā gadījumā to, kurš ir paredzēts šī akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā, – jautājums par šī tiesiskā regulējuma saderību ar LESD 56. un 57. pantu vairs nerodas (šajā ziņā skat. 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑140/05 Valeško, Krājums, I‑10025. lpp., 74. punkts).
25 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietās aplūkotais ietilpst minētā pārejas pasākuma piemērošanas jomā.
26 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā ir atkāpe no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās, pārejas laikposmā uz Polijas pilsoņiem neattiecinot Regulas Nr. 1612/68 1.–6. pantu. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka divus gadus, sākot no 2004. gada 1. maija, datuma, kad šī valsts pievienojas Savienībai, dalībvalstis piemēro valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Polijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem. Tāpat minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka dalībvalstis var turpināt šo pasākumu piemērošanu piecus gadus pēc Polijas Republikas pievienošanās Savienībai dienas.
27 Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka darbība, ar kuru uzņēmums pret atlīdzību nodrošina ar darba ņēmējiem, kas vienlaikus paliek nodarbināti šajā uzņēmumā, nenoslēdzot ar [darbaspēka] izmantotāju nekādu darba līgumu, ir profesionāla darbība, kas atbilst LESD 57. panta pirmās daļas nosacījumiem un līdz ar to tā ir jāuzskata par pakalpojumu šīs normas izpratnē (skat. 1981. gada 17. decembra spriedumu lietā 279/80 Webb, Recueil, 3305. lpp., 9. punkts, un 2010. gada 16. jūnija rīkojumu lietā C‑298/09 RANI Slovakia, 36. punkts).
28 Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka šādai darbībai var būt ietekme uz pakalpojuma saņēmēja dalībvalsts darba tirgu. Pirmkārt, uz darba ņēmējiem, kurus nodarbina uzņēmumi, kas nodrošina ar darba ņēmējiem, pēc analoģijas var attiecināt LESD 45.–48. pantu, kā arī to piemērošanai pieņemtās Savienības regulas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Webb, 10. punkts).
29 Otrkārt, saistībā ar nodrošināšanai ar darba ņēmējiem piemītošo darba attiecību īpašo raksturu, šīs darbības veikšana tieši skar gan attiecības darba tirgū, gan arī konkrēto darba ņēmēju likumīgās intereses (iepriekš minētais spriedums lietā Webb, 18. punkts).
30 Šajā ziņā Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Rush Portuguesa 16. punktā ir konstatējusi, ka uzņēmums, kas nodrošina ar darba ņēmējiem, pat ja tas ir pakalpojumu sniedzējs LESD izpratnē, veic darbības, kuru mērķis tieši ir panākt, lai darba ņēmēji piekļūtu uzņemošās dalībvalsts darba tirgum.
31 Šo konstatējumu pamato tas, ka darba ņēmējs, kurš norīkots darbā saskaņā ar Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu, viņa nodrošināšanas laikā parasti ir nosūtīts uz tādu amatu lietotājuzņēmumā, kuru citādi ieņemtu šī uzņēmuma darbinieks.
32 No tā izriet, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamata lietās aplūkotais ir jāuzskata par pasākumu, ar kuru tiek reglamentēta Polijas pilsoņu pieeja minētās valsts darba tirgum 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta izpratnē.
33 Tādējādi šis tiesiskais regulējums, kurā 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā paredzētajā pārejas laikposmā Polijas pilsoņu norīkošanai darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē minētās valsts teritorijā ir nepieciešama darba atļaujas saņemšana, ir saderīgs ar LESD 56. un 57. pantu.
34 Šāds secinājums ir jāizdara, ņemot vērā arī minētās tiesības normas mērķi nepieļaut, ka pēc jauno dalībvalstu pievienošanās Savienībai rodas traucējumi veco dalībvalstu darba tirgū saistībā ar tūlītēju un skaitliski paaugstinātu minēto jauno valstu pilsoņu ierašanos (šajā ziņā skat. 1989. gada 27. septembra spriedumu lietā 9/88 Lopes da Veiga, Recueil, 2989. lpp., 10. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Rush Portuguesa, 13. punkts). Šāds mērķis tostarp izriet no 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 5. punkta tiktāl, ciktāl šajā punktā dalībvalstij, ja tās darba tirgus piedzīvo vai var piedzīvot nopietnus traucējumus, ir paredzēta iespēja piemērot tās pašas nodaļas 2. punktā minētos pasākumus septiņus gadus pēc Polijas Republikas pievienošanās dienas.
35 Kā to savu secinājumu 51. punktā norādījis ģenerāladvokāts, darba ņēmēju pieplūduma dalībvalsts darba tirgum nošķiršana atkarībā no tā, vai viņi tam piekļūst ar darbaspēka nodrošināšanas palīdzību vai tieši un neatkarīgi, šķiet mākslīga, jo abos šajos gadījumos šī potenciāli būtiskā darba ņēmēju pārvietošanās var radīt traucējumus šim darba tirgum. Līdz ar to darbaspēka nodrošināšanas izslēgšana no 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta piemērošanas jomas šo tiesību normu varētu padarīt lielā mērā nelietderīgu.
36 Turklāt šī sprieduma 33. punktā izteiktais secinājums atbilst tam, ko Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Rush Portuguesa secināja attiecībā uz 216. pantu Aktā par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.). Tā kā minētā sprieduma 14. punktā Tiesa uzskatīja, ka minētais pants ir piemērojams tad, kad ir runa par Portugāles darba ņēmēju piekļuvi citu dalībvalstu darba tirgum, tā paša sprieduma 16. punktā tā secināja, ka ar šo pantu netiek pieļauts, ka pakalpojumus sniedzošs uzņēmums nodrošina ar Portugāles darba ņēmējiem.
37 Šajā ziņā, lai gan, kā to norādījusi iesniedzējtiesa, Tiesa vēlākajos spriedumos tieši nav atsaukusies uz iepriekš minētā sprieduma lietā Rush Portuguesa 16. punktu, tā ir norādījusi uz tā paša sprieduma 17. punktu, kurā ir paskaidrotas no minētā 16. punkta izrietošās sekas, proti, ka dalībvalstij, ievērojot Savienības tiesībās noteiktās robežas, ir jāvar pārbaudīt, vai pakalpojumu sniegšanas mērķis patiesībā nav nodrošināšana ar tādiem darba ņēmējiem, uz kuriem neattiecas darba ņēmēju brīva pārvietošanās (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Luksemburga, 39. punkts, kā arī lietā Komisija/Austrija, 56. punkts).
38 Protams, 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 1. punktā ir paredzēti pārejas noteikumi attiecībā ne tikai uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, bet arī uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kura ietver darba ņēmēju īslaicīgu pārvietošanos, kas definēta Direktīvas 96/71 1. pantā. Tomēr tās pašas nodaļas 13. punktā tikai Vācijas Federatīvajai Republikai un Austrijas Republikai ir atļauts tajā noteiktajos apstākļos atkāpties no LESD 56. panta tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šādi definētu starptautisku pakalpojumu sniegšanu.
39 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 96/71 1. pants attiecas uz diviem starptautiskas nodrošināšanas ar darba ņēmējiem gadījumiem. Pirmkārt, šī panta 3. punkta c) apakšpunkts attiecas uz darba ņēmēja norīkošanu, ko dalībvalstī reģistrēts uzņēmums kā pagaidu darbavieta vai darbā iekārtošanas aģentūra nodrošina lietotājuzņēmumam, kas ir reģistrēts vai darbojas citā dalībvalstī. Otrkārt, tā paša punkta b) apakšpunkts attiecas uz uzņēmuma, kurš pieder kādai [uzņēmumu] grupai dalībvalsts teritorijā, darbinieka nodrošināšanu iestādei vai uzņēmumam, kurš pieder tai pašai grupai.
40 Kā to norādījušas Dānijas un Vācijas valdības, 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 13. punkts ir rezultāts Vācijas Federatīvās Republikas un Austrijas Republikas uzsāktajām pārrunām, lai noteiktu pārejas režīmu attiecībā uz visa veida pakalpojumu sniegšanu, kas minēta Direktīvas 96/71 1. panta 3. punktā. Tomēr nevar uzskatīt, ka tā rezultātā citām valstīm, kuras Polijas Republikas pievienošanās laikā jau bija Savienības locekles, tiktu liegta iespēja piemērot savus valsts pasākumus attiecībā uz darba ņēmēju – Polijas pilsoņu – norīkošanu darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šādas sekas būtu pretrunā minētās nodaļas 2. punkta mērķim, kas aprakstīts šī sprieduma 34. punktā.
41 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka ar LESD 56. un 57. punktu netiek aizliegts, ka 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā paredzētajā pārejas laikposmā dalībvalsts izvirza nosacījumu, ka, lai norīkotu darbā darba ņēmējus – Polijas pilsoņus – Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jāsaņem darba atļauja.
Par otro jautājumu
42 Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā par kritērijiem, kuri ļautu noteikt, vai sniegtais pakalpojums ir darba ņēmēju norīkošana darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.
43 Pirmkārt, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 27. punktā, no iepriekš minētā sprieduma lietā Webb 9. punkta izriet, ka nodrošināšana ar darba ņēmējiem ir pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību LESD 57. panta pirmās daļas izpratnē, kad nodrošinātais darba ņēmējs saglabā darba attiecības ar pakalpojuma sniedzēju, neslēdzot darba līgumu ar [darbaspēka] lietotāju.
44 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir arī precizēts, ka norīkojuma laikā starp pagaidu darbavietu vai uzņēmumu, kurš nodrošina ar darba ņēmēju, un darba ņēmēju ir jāpastāv darba attiecībām.
45 Otrkārt, ir svarīgi nošķirt nodrošināšanu [ar darba ņēmējiem] no pagaidu pārcelšanas, kad darba ņēmēji tiek nosūtīti uz citu dalībvalsti, lai tur strādātu sava darba devēja pakalpojumu sniegšanas ietvaros (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rush Portuguesa, 15. punkts); turklāt pārvietošana šādos nolūkos ir minēta Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā.
46 Kā to savu secinājumu 65. punktā norādījis ģenerāladvokāts, pēdējā gadījumā darba ņēmēju norīkošana uz citu dalībvalsti, ko veic viņu darba devējs, izriet no pakalpojumu sniegšanas, kuru šajā valstī veic minētais darba devējs. Līdz ar to ir jāuzskata, ka runa ir par norīkošanu darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja atšķirībā no tādas pagaidu pārvietošanas, kāda ir aprakstīta iepriekšējā punktā, darba ņēmēju pārvietošana uz citu dalībvalsti ir pats starptautiskās pakalpojuma sniegšanas mērķis.
47 Treškārt, kā to norādīja visas valdības, kuras iesniegušas Tiesai apsvērumus, kā arī Komisija, darba ņēmējs, kurš ir norīkots darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, strādā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā. Tās ir neizbēgamas sekas tam, ka šāds darba ņēmējs neveic savu darbu sava darba devēja sniegto pakalpojumu uzņemošajā dalībvalstī ietvaros.
48 Šis raksturojums ir minēts arī Direktīvas 91/383 1. panta 2. punktā, kurā ir noteikts, ka darba ņēmējs īslaicīgiem darbiem tiek norīkots, lai strādātu uzņēmuma un/vai lietotājuzņēmuma labā un kontrolē.
49 Savukārt tas, ka darba ņēmējs atgriežas savas izcelsmes dalībvalstī, norīkojumam beidzoties, neizslēdz, ka [uzņēmums] uzņemošajā dalībvalstī tika nodrošināts ar šo darba ņēmēju. Lai gan ir taisnība, ka darba ņēmējs, kurš ir norīkots, lai veiktu darbu sava darba ņēmēja pakalpojuma sniegšanas ietvaros Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, pēc šī pakalpojuma sniegšanas parasti atgriežas savā izcelsmes valstī (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Rush Portuguesa, 15. punkts, un lietā Vander Elst, 21. punkts), nekas neliedz darba ņēmējam, kurš ir norīkots darbā tā paša punkta c) apakšpunkta izpratnē, pēc sava darba lietotājuzņēmumā pabeigšanas atstāt uzņemošo dalībvalsti un atgriezties savā izcelsmes dalībvalstī.
50 Tāpat, lai gan atbilstības neesamība starp uzdevumiem, kurus darba ņēmējs veic uzņemošajā dalībvalstī, un viņa darba devēja pamata darbību ļauj domāt, ka pēdējais ar šo darba ņēmēju ir nodrošinājis [uzņēmumu], tomēr nevar izslēgt, ka minētais darba ņēmējs sniedz tādu pakalpojumu sava darba devēja vārdā, kas izriet no tā sekundāras vai jaunas darbības jomas. Un otrādi, tas, ka minētie uzdevumi atbilst norīkotā darba ņēmēja darba devēja pamata darbībai, neizslēdz, ka šis darba ņēmējs ir nodrošināts [uzņēmumam]; šāds apstāklis var rasties it īpaši attiecībā uz norīkošanu uz kādu no asociācijas [grupas] uzņēmumiem, kas noteikta Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta b) apakšpunktā.
51 Līdz ar to uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka darba ņēmēju norīkošana Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību, saistībā ar kuru norīkotais darba ņēmējs paliek pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma rīcībā un neslēdz darba līgumu ar lietotājuzņēmumu. To raksturo apstāklis, ka darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo dalībvalsti ir pats pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas mērķis un ka šis darba ņēmējs pilda savus pienākumus minētā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) ar LESD 56. un 57. punktu netiek aizliegts, ka Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, XII pielikuma 2. nodaļas 2. punktā paredzētajā pārejas laikposmā dalībvalsts izvirza nosacījumu, ka, lai norīkotu darbā tās teritorijā darba ņēmējus – Polijas pilsoņus – Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jāsaņem darba atļauja;
2) darba ņēmēju norīkošana darbā Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību, saistībā ar kuru norīkotais darba ņēmējs paliek pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma rīcībā un neslēdz darba līgumu ar lietotājuzņēmumu. To raksturo apstāklis, ka darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo dalībvalsti ir pats pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas mērķis un ka šis darba ņēmējs pilda savus pienākumus minētā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – holandiešu.