Lieta C-283/09

Artur Weryński

pret

Mediatel 4B spółka z o.o.

(Sąd Rejonowy dla Warszawy Śródmieścia lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Tiesu iestāžu sadarbība civillietās — Pierādījumu iegūšana — Liecinieka nopratināšana pieprasījumu saņēmušajā tiesā, pamatojoties uz pieprasījumu iesniegušās tiesas lūgumu — Liecinieku atlīdzība”

Ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumi, sniegti 2010. gada 2. septembrī   I - 605

Tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 17. februāra spriedu ms   I - 621

Sprieduma kopsavilkums

1. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Akts, kas pieņemts, pamatojoties uz EK līguma trešās daļas IV sadaļu – Tiesas, kuras lēmumus var pārsūdzēt saskaņā ar valsts tiesību sistēmu, vēršanās Tiesā – Vēršanās pārejas laikposmā pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā – Iekļaušana

   (LESD 267. pants)

2. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesai vajadzīgs prejudiciāls nolēmums sprieduma taisīšanai – Jēdziens

   (LESD 267. panta otrā daļa)

3. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Tiesa, kas rīkojas, pamatojoties uz sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās vai komerclietās

   (LESD 267. panta otrā daļa; Padomes Regula Nr. 1206/2001)

4. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Pierādījumu iegūšana civillietās vai komerclietās – Regula Nr. 1206/2001 – Izdevumu jēdziens

   (Padomes Regulas Nr. 1206/2001 14. pants un 18. panta 1. un 2. punkts)

1.  Ņemot vērā ar Lisabonas līgumu paplašinātās tiesības vērsties ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmo instanču tiesām turpmāk arī ir šādas tiesības, ja runa ir par tiesību aktiem, kas ir pieņemti EK līguma IV sadaļas “Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos” jomā.

   LESD 267. panta mērķis izveidot efektīvu sadarbību starp Tiesu un valsts tiesām, kā arī procesuālās ekonomijas princips liecina par labu tam, lai pieņemami būtu tādi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko zemāko instanču tiesas ir iesniegušas pārejas laikposmā īsi pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā un kas Tiesā tiek izskatīti tikai pēc šī līguma stāšanās spēkā. Noraidījums nepieņemamības dēļ šādā gadījumā nozīmētu tikai to, ka iesniedzējtiesa, kas tikmēr ieguvusi tiesības vērsties Tiesā, vienkārši iesniegs jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to pašu jautājumu, un tas radītu liekas procesuālās formalitātes un nelietderīgi pagarinātu pamata lietas tiesvedības ilgumu. Tādēļ jāuzskata, ka Tiesai kopš 2009. gada 1. decembra ir kompetence izskatīt tādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi tiesa, kuras lēmumus var pārsūdzēt saskaņā ar valsts tiesību sistēmu, arī tad, ja lūgums ir reģistrēts pirms minētā datuma.

   (sal. ar 28.–31. punktu)

2.  Daudzos gadījumos, kad rodas tādi jautājumi par Regulas Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās interpretāciju, kas ir saistīti ar pierādījumu iegūšanu, interpretācija prejudiciāla nolēmuma tiesvedības veidā būtu neiespējama, ja prejudiciālā jautājuma atbilstībai lietas atrisinājumam tiktu izvirzītas pārāk stingras prasības. Vairums šādu jautājumu tikai netieši būs saistīti ar pamatlietām, kurās tie tiek uzdoti.

   No tā izriet, ka vienīgi jēdziena “sniegt spriedumu” LESD 267. panta otrās daļas nozīmē plaša interpretācija ļautu novērst, ka noteikts skaits procesuālu jautājumu, it īpaši saistībā ar Regulas Nr. 1206/2001 piemērošanu, tiks uzskatīti par nepieņemamiem un nevarēs būt Tiesas interpretācijas priekšmets.

   Tādēļ šis jēdziens ir jāsaprot tādā nozīmē, ka tas ietver visu procesu, kas vainagojas ar iesniedzējtiesas spriedumu, lai tādējādi Tiesa varētu lemt par visu to Savienības procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro, lai taisītu savu spriedumu. Citiem vārdiem, šis jēdziens ietver visu sprieduma taisīšanas procesu, tostarp visus jautājumus par tiesvedības izdevumu segšanu.

   (sal. ar 39., 41. un 42. punktu)

3.  Valsts tiesām ir tiesības vērsties Tiesā tikai tad, ja tām ir jāizskata strīds un tām ir jālemj tāda procesa ietvaros, kura rezultātā paredzēts pieņemt nolēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs.

   Lai gan tiešām sadarbība starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanas jomā katrā ziņā nenoslēdzas ar tiesas nolēmuma izstrādi, tomēr liecinieka nopratināšana tiesā ir darbība, kas tiek veikta tādas tiesvedības ietvaros, kuras iznākumā ir paredzēts pieņemt nolēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs. Jautājums par nopratināšanas izdevumu segšanu ir daļa no šādas tiesvedības. Tāpēc starp prejudiciālo jautājumu par minētajiem izdevumiem un iesniedzējtiesas tiesas uzdevumu izpildi ir tieša saikne.

   (sal. ar 44. un 45. punktu)

4.  Padomes 2001. gada 28. maija Regulas (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās un komerclietās 14. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pieprasījumu iesniegušajai tiesai nav pienākuma maksāt pieprasījumu saņēmušajai tiesai avansu par liecinieka atlīdzību vai atmaksāt nopratinātajam lieciniekam samaksāto atlīdzību.

   Ja jautājums par izdevumiem būtu atkarīgs no šī jēdziena valsts definīcijas, tas būtu pretrunā Regulas Nr. 1206/2001 jēgai un mērķim ātri un vienkārši izpildīt pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu. Runājot par šīs regulas 18. panta 1. punktā lietotajiem terminiem, ar “nodokļiem [nodevām]” ir jāsaprot summas, ko tiesa saņem par tās darbību, bet ar “izmaksām [izdevumiem]” ir jāsaprot summas, ko tiesa tiesvedības gaitā maksā trešām personām, īpaši ekspertiem vai lieciniekiem. No tā izriet, ka atlīdzība, kas tiek maksāta lieciniekam, ko nopratinājusi pieprasījumu saņēmusī tiesa, ietilpst izdevumu jēdzienā Regulas Nr. 1206/2001 18. panta 1. punkta nozīmē. Tāpēc, runājot par šiem izdevumiem, pieprasījumu iesniegušajai tiesai atmaksāšanas pienākums var būt tikai tad, ja ir piemērojams kāds no šīs regulas 18. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem.

   (sal. ar 58., 59., 61., 63. un 69. punktu un rezolutīvo daļu)