TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2011. gada 10. februārī (*)
Apelācija – EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants – Ar “Nintendo” preču zīmi ražotu videospēļu pulšu un spēļu kasetņu tirgus – Paralēlā eksporta ierobežojums šajā tirgū – Nolīgums starp ražotāju un ekskluzīvo izplatītāju – Izplatīšanas līgums, ar ko ir atļauta pasīva tirdzniecība – Vienotas gribas pierādīšana, nepastāvot tiešiem dokumentāriem pierādījumiem par šīs tirdzniecības ierobežojumu – Pierādījumu apjoms, kas vajadzīgs vertikāla nolīguma esamības pierādīšanai
Lieta C‑260/09 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 10. jūlijā iesniedza
Activision Blizzard Germany GmbH, agrāk – CD‑Contact Data GmbH, Burglengenfelde [Burglengenfeld] (Vācija), ko pārstāv J. K. de Prē [J. K. de Pree] un E. N. M. Rāds [E. N. M. Raedts], advocaten,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece, kas piedalās tiesvedībā –
Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Noe [S. Noë] un F. Ronkess Aherbēks [F. Ronkes Agerbeek], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), E. Levits un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā apelācijas sūdzībā Activision Blizzard Germany GmbH (turpmāk tekstā – “Activision Blizzard”) kā CD‑Contact Data GmbH (turpmāk tekstā – “CD‑Contact Data”) tiesību un pienākumu pārņēmēja lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑18/03 CD‑Contact Data GmbH/Komisija (Krājums, II‑1021. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā ir samazinājusi CD‑Contact Data noteikto naudas sodu un pārējā daļā noraidījusi tās prasību atcelt Komisijas 2002. gada 30. oktobra Lēmumu 2003/675/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (COMP/35.587 PO Video Games, COMP/35.706 PO Nintendo Distribution un COMP/36.321 Omega – Nintendo) (OV 2003, L 255, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šis lēmums attiecās uz nolīgumu un saskaņotu darbību kopumu, kuru mērķis bija ierobežot paralēlo eksportu ar “Nintendo” preču zīmi ražotu videospēļu pulšu un šīm pultīm paredzētu spēļu kasetņu tirgū.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Nintendo Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Nintendo”), kas ir biržā kotēta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Kioto (Japāna), ir tādu sabiedrību grupas Nintendo vadošā sabiedrība, kas ir specializējušās videospēļu pulšu un videospēļu kasetņu, kuras paredzētas izmantošanai šajās pultīs, ražošanā un izplatīšanā. Nintendo darbību Eiropas Ekonomikas zonā atsevišķās teritorijās īsteno meitas sabiedrības, kuras tai pieder 100 % apmērā, un galvenā meitas sabiedrība ir Nintendo of Europe GmbH (turpmāk tekstā – “NOE”). Lietas faktu rašanās laikā NOE koordinēja atsevišķas Nintendo komercdarbības Eiropā un bija tās ekskluzīvā izplatītāja Vācijā. Citās pārdošanas teritorijās Nintendo bija nozīmējusi neatkarīgus ekskluzīvos izplatītājus.
3 CD‑Contact Data bija Nintendo ekskluzīvā izplatītāja Beļģijā un Luksemburgā laika posmā no 1997. gada aprīļa vismaz līdz 1997. gada 31. decembrim.
4 1995. gada martā Eiropas Kopienu Komisija uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz videospēļu sektoru. Pēc izmeklēšanas sākotnējiem secinājumiem tā 1995. gada septembrī uzsāka papildu izmeklēšanu, kas attiecās tieši uz Nintendo izplatīšanas sistēmu. Pēc tam, kad kāda sabiedrība, kas darbojas elektronisko spēļu importa un pārdošanas sektorā, iesniedza sūdzību, saskaņā ar kuru Nintendo traucēja paralēlo tirdzniecību un īstenoja atkārtotas pārdošanas cenu sistēmu, kas noteikta Nīderlandei, Komisija paplašināja savu izmeklēšanu. Savā 1997. gada 16. maija atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu Nintendo atzina, ka atsevišķi tās izplatīšanas līgumi un daži tās vispārējie nosacījumi ietver paralēlās tirdzniecības ierobežojumus Eiropas Ekonomikas zonā. Savā 1997. gada 23. decembra vēstulē Nintendo norādīja Komisijai, ka tā apzinās “smago problēmu, kas saistīta ar paralēlo tirdzniecību Kopienā”, un izteica savu vēlmi sadarboties ar Komisiju. Pēc savas atzīšanās Nintendo veica pasākumus, kuru mērķis bija nākotnē nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu, un piedāvāja finansiālu kompensāciju trešām personām, kam tās darbību rezultātā bija nodarīts finansiāls kaitējums.
5 1999. gada 9. jūnija vēstulē Komisija lūdza CD‑Contact Data norādīt, vai ar to saistītajos dokumentos, kas iekļauti Komisijas lietas materiālos, ir konfidenciāli dati. Šajā vēstulē arī tika norādīts, ka Komisija ir paredzējusi uzsākt oficiālu procedūru pret atsevišķām sabiedrībām, tostarp CD‑Contact Data. 2000. gada 26. aprīlī Komisija Nintendo un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem, tostarp CD‑Contact Data, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem par EKL 81. panta 1. punkta un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. panta 1. punkta pārkāpumu. Nintendo neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem norādīto faktu patiesumu.
6 2002. gada 30. oktobrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura 1. pantā ir noteikts:
“Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un Līguma [par Eiropas Ekonomikas zonu] 53. panta 1. punktu, norādītajos laika posmos piedaloties nolīgumu un saskaņotu darbību kopumā specializēto spēļu pulšu un spēļu kasetņu, kas ir saderīgas ar specializētajām spēļu pultīm, kuras ražo Nintendo, tirgū, kuru mērķis un rezultāts ir Nintendo spēļu pulšu un kasetņu paralēlā eksporta ierobežojums:
[..]
– [CD‑Contact Data] – no 1997. gada 28. oktobra līdz 1997. gada decembra beigām.”
7 Saskaņā ar šī lēmuma 3. pantu CD‑Contact Data tika noteikts naudas sods EUR viena miljona apmērā.
8 Apstrīdētā lēmuma simt deviņdesmit piektajā un simt deviņdesmit sestajā apsvērumā Komisija attiecībā uz paralēlo eksportu no Beļģijas un Luksemburgas norādīja, ka “[CD‑Contact Data] bija skaidrs, ka tai ir jānodrošina, lai tās klienti neveiktu paralēlo eksportu”. Tas izrietot no faksa paziņojuma, ko CD‑Contact Data 1997. gada 28. oktobrī nosūtīja NOE, kurā tā esot apliecinājusi, ka nevēlas veikt nekādu eksportu. Šī lēmuma trīssimt septiņpadsmitajā apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka šī vēstule pierādot, ka CD‑Contact Data un Nintendo “bija panākušas “vienotu gribu” par to, ka eksports no [CD‑Contact Data] teritorijas nav jāveic [..] un ka tā uzraudzīs piegādes klientiem [..], kuri varētu tikt turēti aizdomās par eksporta veikšanu”. Minētā lēmuma trīssimt deviņpadsmitajā apsvērumā Komisija norāda, ka “[CD‑Contact Data] ir sniegusi citus pierādījumus, kuri norāda uz to, ka tā nebija pievienojusies nolīgumam par paralēlās tirdzniecības ierobežošanu” un, kā norāda šī sabiedrība, “tā pati eksportēja izstrādājumus un/vai tos pārdeva sabiedrībām, par kurām tā zināja, ka tās šos izstrādājumus eksportē”. Tā paša lēmuma trīssimt divdesmit sestajā apsvērumā Komisija tomēr ir secinājusi – tas, ka CD‑Contact Data faktiski atsevišķos gadījumos ir ļāvusi veikt paralēlo eksportu, pierādot tikai to, ka tā pati ir “krāpusies”.
9 Saistībā ar paralēlo importu Beļģijā Komisija apstrīdētā lēmuma simt deviņdesmit septītajā apsvērumā ir atsaukusies uz to, ka no 1997. gada septembra līdz decembrim CD‑Contact Data sarakstījās ar NOE par paralēlo importu savā teritorijā, cerot, ka šī “problēma” tiks atrisināta. Tā šajā sakarā min trīs vēstules, kas attiecīgi datētas ar 1997. gada 4. septembri, 3. novembri un 4. decembri.
Pārsūdzētais spriedums
10 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa ir grozījusi apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to nav atzītas CD‑Contact Data tiesības gūt labumu no atbildību mīkstinošo apstākļu esamības saistībā ar tās pilnībā pasīvo lomu pārkāpumā, un līdz ar to samazinājusi šai sabiedrībai noteikto naudas sodu uz EUR 500 000. Pārējā daļā prasība atcelt šo lēmumu tika noraidīta.
11 Runājot par prasības pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz EKL 81. panta pārkāpumu un kura pārbaudi Vispārējā tiesā Activision Blizzard kritizē šajā apelācijas sūdzībā, tas tika noraidīts pārsūdzētā sprieduma 46.–70. punktā.
12 Minētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav atsaukusies uz paša Nintendo un CD‑Contact Data starpā noslēgtā izplatīšanas līguma noteikumiem, lai secinātu, ka pastāv nolīgums, ar kuru ir pārkāptas EKL 81. panta 1. punkta prasības. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija apstrīdētā lēmuma simt deviņdesmit sestajā apsvērumā šajā ziņā ir uzsvērusi, ka “starp [CD‑Contact Data] un Nintendo noslēgtā izplatīšanas līguma teksts atļāva pirmajai minētajai veikt pasīvo eksportu”. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka atšķirībā no tā, kas tika konstatēts attiecībā uz dažiem minētajā lēmumā aplūkotajiem izplatītājiem, šis izplatīšanas līgums, kas noslēgts gandrīz divus gadus pēc Komisijas veiktās izmeklēšanas par attiecīgo izplatīšanas sistēmu sākuma, neietver nevienu noteikumu, ko aizliegtu EKL 81. panta 1. punkts.
13 Pēc tam, kad pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka attiecībā uz CD‑Contact Data Komisija bija atsaukusies tikai uz līguma noslēgšanu, tā minētā sprieduma 54. punktā norādīja, ka, trūkstot tiešiem dokumentāriem pierādījumiem par rakstveida līguma noslēgšanu starp Nintendo un CD‑Contact Data par pasīvā eksporta ierobežojumiem, Komisija uzskatīja, ka pēdējās minētās sabiedrības dalība nolīgumā, kas bija pretējs EKL 81. panta 1. punktam, bija pierādīta ar CD‑Contact Data rīcību, kas izpaudās tās sarakstē.
14 Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka šajos apstākļos bija jāizvērtē, vai, ievērojot šo vēstuļu apmaiņas nozīmi, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi vienotas gribas pastāvēšanu starp CD‑Contact Data un Nintendo, lai ierobežotu paralēlo tirdzniecību. Šajā ziņā minētā sprieduma 56. punktā tā ir norādījusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atsaukusies uz rakstveida pierādījumu kopumu, un it īpaši uz faksa paziņojumu, ko CD‑Contact Data 1997. gada 28. oktobrī bija nosūtījusi NOE.
15 Pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka šajā faksa sūtījumā CD‑Contact Data paskaidroja, ka tā nevar piegādāt zināmu daudzumu izstrādājumu BEM – vairumtirgotājam, kas ir dibināts Beļģijā un kas, iespējams, veica paralēlo tirdzniecību. Minētā sprieduma 59. punktā ir konstatēts, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no šī faksa sūtījuma teksta skaidri neizriet, ka CD‑Contact Data bija zināms fakts, ka tai bija jāierobežo paralēlais eksports un ka tā vēlējās sevi aizstāvēt pret Nintendo France apgalvojumiem attiecībā uz šādu paralēlo eksportu no Beļģijas. Vispārējā tiesa uzskata, ka nav iespējams izdarīt slēdzienu ar nepieciešamo noteiktību, ka “piesardzība”, ko CD‑Contact Data ievēro pret klientiem, galvenokārt veicot eksportu, apliecināja, ka tā bija piekritusi strīdīgajai paralēlās tirdzniecības ierobežojumu politikai. Turklāt Vispārējā tiesa uzskatīja, ka CD‑Contact Data aizstāvēto interpretāciju, atbilstoši kurai atsauce uz ierobežoto izstrādājumu daudzumu, kas bija tās rīcībā, ir jāanalizē kā informācija par tās faktisko nespēju īstenot aktīvu tirdzniecību ar Beļģijā dibināta vairumtirgotāja starpniecību, a priori nevar noraidīt.
16 Pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa ir vērsusi uzmanību uz to, ka CD‑Contact Data 1997. gada 28. oktobra faksa paziņojums NOE tika nosūtīts tieši pēc 1997. gada 24. oktobra vēstules, kurā Nintendo France, pirmkārt, sūdzējās par paralēlo eksportu no Beļģijas, kas tolaik bija teritorija, kurā CD‑Contact Data bija attiecīgo izstrādājumu ekskluzīvā izplatītāja, un, otrkārt, pieprasīja NOE veikt vajadzīgos pasākumus, lai atrisinātu “problēmas”, ko šis eksports tai radīja. Vispārējā tiesa norāda, ka CD‑Contact Data tādējādi uzskatīja par nepieciešamu sniegt pamatojumu par izstrādājumu apjomu, kas bija tās rīcībā, un par nosacījumiem, kurus ievērojot, tā attiecīgos izstrādājumus eksportēja pēc sūdzības par minēto paralēlo eksportu.
17 Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka attiecībā uz dokumentiem par paralēlo importu Beļģijā un Luksemburgā Komisija atsaucas uz faktu, ka starp Nintendo un atsevišķiem tās pilnvarotajiem izplatītājiem, kuru vidū bija CD‑Contact Data, tika ieviesta praktiskās sadarbības un informācijas apmaiņas par paralēlo tirdzniecību sistēma. Attiecībā uz CD‑Contact Data tās dalība informācijas apmaiņas sistēmā, kā to uzskatīja Vispārējā tiesa, izrietēja no vairākām vēstulēm, kas ir minētas apstrīdētā lēmuma simt deviņdesmit septītajā apsvērumā.
18 Minētā sprieduma 62. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka šo dažādo vēstuļu formulējums – turpinot minētā sprieduma iepriekšējos punktos izklāstītos apsvērumus – ļauj secināt, ka minēto vēstuļu mērķis bija atklāt ar Nintendo preču zīmi ražoto izstrādājumu paralēlo importu Beļģijā un ka tās iekļāvās Nintendo izveidotajā informācijas apmaiņas sistēmā. Šajā kontekstā tā minētā sprieduma 63.–66. punktā ir minējusi divas CD‑Contact Data vēstules, ko tā nosūtījusi NOE attiecīgi 1997. gada 4. septembrī un 3. novembrī, faksa ziņojumu, kuru CD‑Contact Data nosūtījusi Nintendo France 1997. gada 12. novembrī, kā arī 1997. gada 4. decembra dokumentu, ko NOE nosūtījusi CD‑Contact Data.
19 Pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka apstāklis, ka CD‑Contact Data faktiski ir piedalījusies paralēlajā tirdzniecībā, eksportējot izstrādājumus ārpus Beļģijas un Luksemburgas reģistrētiem klientiem, nevar atspēkot šo secinājumu. Tā šajā sakarā uzskatīja, ka tas, ka uzņēmums, kura dalība prettiesiskā sadarbībā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ir pierādīta, tirgū nerīkojas tā, kā tas vienojies ar saviem konkurentiem, nav obligāti vērā ņemams apstāklis. Vispārējā tiesa uzskata, ka uzņēmums, kurš, neņemot vērā sadarbību ar saviem konkurentiem, īsteno politiku, kas atšķiras no tās, par kuru ir panākta vienošanās, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā.
20 Attiecībā uz pierādījumiem par paralēlā importa uz Beļģiju un Luksemburgu aizliegumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā ir norādījusi, ka CD‑Contact Data nevar apgalvot, ka Komisijas minētās vēstules esot nepareizi interpretētas, jo ar tām CD‑Contact Data vienkārši vēlējusies apstiprināt, ka cena, ko tā maksāja Nintendo par attiecīgajiem izstrādājumiem, nebija pārāk augsta. Tādējādi, kā uzskata Vispārējā tiesa, no visu šo vēstuļu kopuma – it īpaši no 1997. gada 12. novembra faksa paziņojuma, ko CD‑Contact Data nosūtīja Nintendo France, – izriet, ka minētajās vēstulēs tika izskatīts attiecīgo izstrādājumu cenu jautājums vairāk vai mazāk tieši saistībā ar paralēlā importa pastāvēšanu.
21 Pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punktā Vispārējā tiesa no šiem apsvērumiem ir secinājusi, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka CD‑Contact Data ir piedalījusies nolīgumā, kura mērķis ir ierobežot paralēlo tirdzniecību, un līdz ar to ir noraidījusi šīs sabiedrības prasībā izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
22 Activision Blizzard prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīta prasība atcelt tiesību aktu, kas iesniegta par apstrīdēto lēmumu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;
– pakārtoti atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīta prasība atcelt tiesību aktu, kas iesniegta par apstrīdēto lēmumu, un nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesvedībās.
23 Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelāciju
24 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Activision Blizzard norāda trīs pamatus, kritizējot to, kā pārsūdzētā sprieduma 46.–70. punktā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi prasības pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecās uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
25 Pirmajā apelācijas pamatā Activision Blizzard norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, juridiski kļūdaini kvalificējot faktus, lai secinātu, ka starp NOE un CD‑Contact Data pastāv prettiesisks nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē. Šī kļūda izrietot no tā, ka, pārbaudot Komisijas iesniegtos pierādījumus, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā atšķirību, kas pastāv no to tiesisko seku viedokļa starp aktīvas paralēlās tirdzniecības ierobežojumu un pasīvas paralēlās tirdzniecības ierobežojumu.
26 Activision Blizzard šajā ziņā uzsver, ka starp Nintendo un CD‑Contact Data noslēgtais izplatīšanas līgums aizliedza aktīvu paralēlo tirdzniecību, tajā pašā laikā atļaujot pasīvu paralēlo tirdzniecību. Kā Vispārējā tiesa to ir apstiprinājusi pārsūdzētā sprieduma 52. punktā, šis nolīgums bija pilnībā tiesisks, ņemot vērā EKL 81. panta 1. punktu.
27 Ņemot vērā izplatīšanas līgumā noteikto aizliegumu veikt aktīvu paralēlo tirdzniecību, nav pārsteidzoši, ka CD‑Contact Data un NOE apmainījās ar informāciju par paralēlo importu Beļģijā, kā par to liecinot faksa paziņojums, ko CD‑Contact Data nosūtīja Nintendo 1997. gada 28. oktobrī, kas aplūkots kopā ar vēstulēm, kuras minētas apstrīdētā lēmuma simt deviņdesmit septītajā apsvērumā.
28 Lai veiktu faktu pareizu juridisko analīzi, Vispārējai tiesai – pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka CD‑Contact Data piedalījās informācijas apmaiņā par paralēlo importu, – būtu bijis jānoskaidro, vai attiecīgā rīcība bija saistīta ar aktīvas paralēlās tirdzniecības ierobežošanu atbilstoši izplatīšanas līgumam, vai tā attiecās arī uz pasīvās paralēlās tirdzniecības prettiesisku ierobežošanu. Nenoskaidrojot, vai pastāv nolīgums, kura mērķis ir ne tikai aktīvās tirdzniecības ierobežošana, Vispārējā tiesa, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, nevarēja secināt, ka CD‑Contact Data bija ar EKL 81. panta 1. punktu nesaderīga nolīguma dalībniece.
29 Activision Blizzard no tā secina, ka, tā kā Vispārējā tiesa neveica minēto analīzi, tā nevarēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, atzīt, ka Komisija bija pietiekamā mērā pierādījusi, ka CD‑Contact Data rīcības mērķis bija ierobežot pasīvo tirdzniecību.
30 Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu vismaz norādīt pamatojumu, jo pārsūdzētajā spriedumā nav norādījusi nevienu iemeslu, kura dēļ atšķirība starp aktīvo paralēlo tirdzniecību un pasīvo paralēlo tirdzniecību šajā lietā pastāvošajos apstākļos nebija jāņem vērā.
31 Komisija atzīst, ka Komisijas 1983. gada 22. jūnija Regula (EEK) Nr. 1983/83 par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu ekskluzīvās izplatīšanas līgumu kategorijām (OV L 173, 1. lpp.), kas ratione temporis bija piemērojama šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, ļauj aizliegt ekskluzīvajam izplatītājam aktīvi meklēt klientus ārpus savas teritorijas, un ka starp CD‑Contact Data un Nintendo noslēgtajā izplatīšanas līgumā bija iekļauts šāds aktīvās tirdzniecības aizliegums, kas pats par sevi nebija pretrunā EKL 81. panta 1. punktam. Tā tomēr uzsver, ka minētā regula nav piemērojama, ja puses vienojas izveidot absolūtas teritoriālās aizsardzības stāvokli, kura ietvaros ekskluzīvajiem izplatītājiem ir pilnībā aizliegts veikt tirdzniecību ārpus savas teritorijas vai ar klientiem, kam ir nodoms veikt eksportu. Tā tas bija šajā lietā.
32 Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot apstrīdēto lēmumu šajā jautājumā. Tā tostarp uzskata, ka, tā kā Vispārējā tiesa bija pierādījusi, ka pastāv CD‑Contact Data un Nintendo noslēgts līgums, lai ierobežotu paralēlo tirdzniecību, nebija lietderīgi sīkāk izvērst sava sprieduma pamatojumu par atšķirību starp izplatītāju aktīvu tirdzniecību un pasīvu tirdzniecību.
Tiesas vērtējums
33 Savā pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepārbaudot, vai CD‑Contact Data rīcības, kas pausta sarakstē, ar kuru ir pamatots apstrīdētais lēmums, vienīgais mērķis bija aktīvas paralēlās tirdzniecības ierobežošana atbilstoši izplatīšanas līgumam, kas noslēgts starp CD‑Contact Data un Nintendo, vai šī rīcība attiecās arī uz pasīvās paralēlās tirdzniecības ierobežošanu.
34 Jākonstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem, veica šādu pārbaudi un ka līdz ar to minētajam pamatam nav faktiska pamatojuma.
35 Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā vispirms norādīja, ka pašā minētajā izplatīšanas līgumā atšķirībā no izplatīšanas līgumiem, kas noslēgti agrāk ar dažiem citiem Nintendo izplatītājiem, nebija ietverts neviens noteikums, kas aizliegts ar EKL 81. panta 1. punktu, ņemot vērā, ka tas ļāva CD‑Contact Data veikt pasīvu eksportu.
36 Minētā sprieduma 54. un 55. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka, nepastāvot tiešiem dokumentāriem pierādījumiem par rakstveida līguma noslēgšanu pasīvā eksporta ierobežošanai, bija jāpārbauda, vai Komisija, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā minēto saraksti starp CD‑Contact Data, NOE un Nintendo France, bija juridiski pietiekami pierādījusi CD‑Contact Data dalību nolīgumā, kas ir pretrunā EKL 81. panta 1. punktam.
37 Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā skaidri ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas aizstāvēto interpretāciju, kas attiecas uz faksa paziņojumu, kuru CD‑Contact Data nosūtīja NOE 1997. gada 28. oktobrī, saskaņā ar kuru atsauce uz ierobežotu izstrādājumu daudzumu, kas bija CD‑Contact Data rīcībā, bija jāanalizē kā informācija par tās faktisko nespēju īstenot aktīvu tirdzniecību ar Beļģijā dibināta vairumtirgotāja starpniecību, a priori nevarēja noraidīt.
38 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa Komisijas iesniegtos pierādījumus novērtēja, ņemot vērā to, ka starp CD‑Contact Data un Nintendo noslēgtajā izplatīšanas līgumā bija paredzēts aktīvas paralēlās tirdzniecības aizliegums, kas pirmajā mirklī šķiet likumīgs, un ņemot vērā CD‑Contact Data argumentu, ka minētā faksa sūtījuma saturs bija izskaidrojams ar šo faktu.
39 Kaut arī pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa tomēr ir konstatējusi, ka CD‑Contact Data piedalījās prettiesiskā nolīgumā, tas tā ir tāpēc, ka, pamatojoties uz Komisijas minētās sarakstes kopējo analīzi, kas veikta minētā sprieduma 60.–68. punktā, tā secināja, ka sarakste pierāda CD‑Contact Data un Nintendo vienotas gribas esamību, kuras mērķis ir ierobežot ne tikai aktīvo tirdzniecību, bet paralēlo tirdzniecību kopumā.
40 Šajos apstākļos pirmais Activision Blizzard norādītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
41 Savā otrajā pamatā Activision Blizzard apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, uzskatot, ka pārsūdzētā sprieduma 56.–68. punktā minētie dokumenti norāda uz vēlmi sasniegt prettiesisku mērķi. Tā īpaši atsaucas uz 1997. gada 4. septembra faksa sūtījumu, kā arī uz tā paša gada 3. un 12. novembra faksa sūtījumiem, kuros CD‑Contact Data esot sūdzējusies par eksportu, kas tika veikts uz Beļģiju, pārkāpjot ekskluzīvās tiesības, kuras tai šajā teritorijā ir piešķirtas ar izplatīšanas līgumu, informāciju par importēto izstrādājumu cenu izmantojot kā līdzekli sarunās, lai no NOE panāktu visizdevīgāko pirkuma cenu. Ja secinātu, ka šie dokumenti bija saistīti ar kaut ko citu, nevis likumīgu aktīvās tirdzniecības ierobežojumu teritorijā, kas ekskluzīvi piešķirta CD‑Contact Data, vai veidu, kādā pēdējā minētā izdarīja spiedienu uz savu piegādātāju, lai samazinātu pati savu iepirkuma cenu, tas būtu pretrunā minēto dokumentu saturam.
42 Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā kontekstā apgalvo, ka no 1997. gada 3. novembra faksa sūtījuma izriet, ka CD‑Contact Data vēlējās vērst uzmanību uz iespējamu aktīvu tirdzniecību Beļģijas tirgū, kas veikta no Vācijas.
43 Runājot par 1997. gada 12. novembra faksa paziņojumu, kas nosūtīts Nintendo France, tā saturs nekādā veidā nenorāda, ka CD‑Contact Data izdarīja spiedienu, lai ierobežotu pasīvo paralēlo importu. Atsauce uz “paralēlo importu” nozīmējot to, ka šis imports bija likumīgs. Turklāt saskaņā ar Komisijas 1999. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 2790/99 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām (OV L 336, 21. lpp.) bija atļauts pat radīt šķēršļus Nintendo France pasīvajai tirdzniecībai, ņemot vērā, ka pēdējā minētā bija piegādātājas meitas sabiedrība.
44 Lai gan 1997. gada 4. septembra faksa sūtījums varētu būt pierādījums, kaut gan tas tika nosūtīts pirms laika posma, kurā notika iespējamais pārkāpums, tajā neesot neviena pierādījuma par nodomu traucēt pasīvo paralēlo tirdzniecību. Tieši pretēji, no šī faksa sūtījuma izrietot, ka informāciju par importēto izstrādājumu cenu CD‑Contact Data bija mēģinājusi izmantot kā līdzekli sarunās, lai no NOE panāktu izdevīgāku cenu.
45 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, apgalvojot, ka šie dokumenti nepierāda, ka to autori nošķīra aktīvo tirdzniecību un pasīvo tirdzniecību, Komisija cenšas pārlikt pierādīšanas pienākumu, it kā CD‑Contact Data būtu bijis jāpierāda, ka tā rīkojās atbilstoši EKL 81. pantam. Tiesa tomēr 1966. gada 13. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija (Recueil, 429. lpp.) esot skaidri norādījusi, ka pierādīšanas pienākuma pārlikšana šajā ziņā nav atļauta.
46 Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt atgādina, ka pretēji iepriekšējiem līgumiem, kas noslēgti starp Nintendo un citiem uzņēmumiem, kuri faktiski ir atzinuši, ka piedalījušies prettiesiskā sistēmā, CD‑Contact Data parakstītais izplatīšanas līgums atbilda rezultātiem, kuri panākti apspriedēs, kas bija notikušas starp Nintendo un Komisiju, un aizliedza tikai aktīvu tirdzniecību. Šajos apstākļos, nepastāvot pretējiem pierādījumiem, nevar pieņemt, ka CD‑Contact Data šo līgumu interpretēja citādi, nevis kā tādu, kas aizliedz aktīvi piedāvāt izstrādājumus teritorijās, kas nodotas citiem izplatītājiem, un vice versa. Turklāt CD‑Contact Data veiktās darbības atbilda šai interpretācijai. Tādējādi CD‑Contact Data bija atvieglojusi pasīvo tirdzniecību Francijā, vienlaikus informējot NOE par to, ka ir pārkāpts izplatīšanas līgumā iekļautais aktīvās tirdzniecības aizliegums.
47 Komisija uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams vai pakārtoti – nepamatots, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja nav norādījusi nevienu apstākli, kas pierādītu, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi sniegto pierādījumu acīmredzamo nozīmi.
48 Komisija tostarp apgalvo, ka nevienā no trim apelācijas sūdzības iesniedzējas minētajiem dokumentiem, proti, 1997. gada 4. septembra, kā arī tā paša gada 3. un 12. novembra faksa sūtījumos, nav pierādījumu tam, ka to autori būtu nošķīruši aktīvo tirdzniecību un pasīvo tirdzniecību. Turklāt Vispārējā tiesa šos dokumentus aplūkoja nevis izolēti no to konteksta, bet gan pierādījumus aplūkoja kopumā. Ja attiecīgo saraksti aplūko kopumā, tā pierādot, ka CD‑Contact Data piedalījās informācijas sistēmā, kuras mērķis bija atklāt visu paralēlo importu, un tādējādi tā apstiprinot, ka šī sabiedrība bija pievienojusies nolīgumam, kura mērķis bija paralēlās tirdzniecības ierobežošana.
49 Komisija uzskata, ka ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas CD‑Contact Data un Nintendo ieviestā informācijas apmaiņa. Jau pirms CD‑Contact Data pievienošanās Nintendo izplatīšanas tīklam pēdējā minētā un daži tās izplatītāji esot ieviesuši sistēmu, kuras mērķis bija uzlabot ekskluzīvajiem izplatītājiem nodrošināto aizsardzību, lai panāktu absolūtas teritoriālās aizsardzības stāvokli, kurā ar paralēlo tirdzniecību saistītās informācijas apmaiņas sistēma bija būtisks elements. Turklāt Nintendo turpinājusi īstenot to pašu prettiesisko rīcību, kaut arī tā zināja par Komisijas veikto izmeklēšanu.
Tiesas vērtējums
50 Savā otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, proti, 1997. gada 4. septembra, kā arī tā paša gada 3. un 12. novembra faksa paziņojumus, ko CD‑Contact Data nosūtīja attiecīgi NOE vai Nintendo France.
51 Vispirms ir jāatgādina, ka no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesa nav kompetenta konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ar ko Vispārējā tiesa ir pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, iesniegto pierādījumu vērtējums Vispārējai tiesai ir jāveic vienīgi pašai. Tādēļ šis vērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (it īpaši skat. 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I‑2259. lpp., 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
52 Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja pietiekami detalizēti norāda, ka Vispārējās tiesas veiktais minēto faksa sūtījumu vērtējums ir pretrunā šo dokumentu saturam. Šajos apstākļos pretēji tam, ko norāda Komisija, otrais pamats ir pieņemams.
53 Attiecībā uz šī pamata pamatotību ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez nepieciešamības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, 32. punkts, un 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑399/08 P Komisija/Deutsche Post, Krājums, I‑0000. lpp., 64. punkts).
54 Kaut arī attiecīgos faksa sūtījumus būtu lietderīgi interpretēt tā, kā to ir ieteikusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, tomēr ir jākonstatē, ka tās ierosinātā interpretācija nav vienīgā, kādu varētu sniegt par šo faksa sūtījumu tekstu, un ka atšķirīgs vērtējums, ko Vispārējā tiesa ir veikusi par tiem, nenorāda ne uz kādu to satura sagrozīšanu. Argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir paudusi sava otrā pamata pamatojumam, neliecina ne par kādu būtisku neprecizitāti interpretācijā, ko Vispārējā tiesa sniegusi attiecībā uz minētajiem faksa sūtījumiem.
55 Šajā ziņā ir īpaši jānorāda, ka pretēji tam, ko, šķiet, iesaka apelācijas sūdzības iesniedzēja, no 1997. gada 3. novembra faksa sūtījuma nekādā ziņā acīmredzami neizriet, ka CD‑Contact Data ar šo faksu vēlējās vērst uzmanību uz aktīvo tirdzniecību, ko īstenojis kāds cits Nintendo izplatītājs, pārkāpjot izplatīšanas līgumu.
56 Runājot par 1997. gada 4. septembra un 12. novembra faksa sūtījumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apstrīd to pierādījuma spēku, apgalvojot, ka no faksa sūtījumiem pietiekami skaidri neizriet, ka tiem būtu prettiesisks priekšmets, kaut arī tā nespēj pierādīt, ka nozīme, kādu Vispārējā tiesa ir piešķīrusi šiem faksa sūtījumiem, acīmredzami ir pretrunā to saturam.
57 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka pārbaudē, ko Tiesa veic, lai novērtētu šo pamatu, kurš attiecas uz minēto faksa sūtījumu sagrozīšanu, tiek pārbaudīts tikai tas, vai Vispārējā tiesa, kas, pamatojoties uz šiem faksa sūtījumiem, ir konstatējusi, ka CD‑Contact Data ir piedalījusies prettiesiskā nolīgumā, kura mērķis ir paralēlās tirdzniecības ierobežošana kopumā, nav acīmredzami pārsniegusi šo faksa sūtījumu saprātīga vērtējuma robežas. Tādējādi šajā lietā Tiesai ir nevis neatkarīgi jāvērtē, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi šādu dalību un tādējādi izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai bija noteikts, lai pierādītu, ka pastāv konkurences tiesību normu pārkāpums, bet gan jānoskaidro, vai Vispārējā tiesa, secinot, ka tā tas faktiski bija, minētos faksa sūtījumus interpretēja tādā veidā, kas acīmredzami ir pretrunā to saturam, kā tas nav šajā gadījumā.
58 No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
59 Savā trešajā pamatā Activision Blizzard apgalvo, ka, pat ja Tiesai nāktos atzīt, ka pārsūdzētā sprieduma 56.–68. punktā minētie dokumenti paredz ko vairāk nekā tikai likumīgu aktīvās tirdzniecības ierobežojumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka šie dokumenti ir pietiekams pierādījums tam, ka pastāv nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, kas noslēgts starp CD‑Contact Data un NOE. No Vispārējās tiesas un Tiesas judikatūras izrietot, ka šādam nolīgumam ir nepieciešama, pirmkārt, vienpusēja NOE politika, kurai ir pret konkurenci vērsts mērķis un kura izpaudusies kā netiešs vai tiešs aicinājums CD‑Contact Data kopīgi īstenot šādu mērķi, un, otrkārt, pēdējās minētās vismaz klusējot pausta piekrišana. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa šos kritērijus esot piemērojusi nepareizi vai vismaz neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai bija noteikts šajā sakarā.
60 Runājot par pirmo minēto kritēriju, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka savu secinājumu, ka Nintendo vienpusēji bija izvēlējusies politiku, kuras mērķis bija uzlikt CD‑Contact Data pienākumu traucēt paralēlo tirdzniecību, Vispārējā tiesa esot pamatojusi ar to vien, ka Nintendo 1991. gadā bija izstrādājusi informācijas apmaiņas sistēmu, lai kontrolētu pasīvo paralēlo importu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja īpaši norāda, ka Vispārējā tiesa nav paskaidrojusi, kādā veidā Nintendo šo prettiesisko politiku bija uzspiedusi CD‑Contact Data, aicinot pēdējo minēto tajā piedalīties.
61 Turklāt Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi atbilstošos jautājumus, piemēram, skaidru pierādījumu neesamību par to, ka Nintendo šo politiku būtu uzspiedusi CD‑Contact Data, uzraudzības sistēmas neesamību un CD‑Contact Data uzliktu naudas sodu neesamību, atšķirību starp Nintendo un CD‑Contact Data noslēgtā izplatīšanas līguma saturu un agrākiem līgumiem, kas noslēgti ar citiem izplatītājiem, un visbeidzot to, ka laikā, kad CD‑Contact Data kļuva par Nintendo izplatītāju, Nintendo un tās ekskluzīvo izplatītāju attiecības Komisija jau stingri uzraudzīja divus gadus. Šie faktori lielā mērā padara neiespējamu to, ka Nintendo būtu aicinājusi CD‑Contact Data piedalīties prettiesiskā informācijas apmaiņas sistēmā un ka tā šo sistēmu būtu piemērojusi tādā veidā, kādā tā to piemēroja savās attiecībās ar citiem izplatītājiem.
62 Runājot par otro minēto kritēriju, Activision Blizzard uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pareizi noteikusi, ka CD‑Contact Data bija piekritusi politikai, ko vienpusēji bija noteikusi Nintendo.
63 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā nepareizi norādīja, ka tas, ka CD‑Contact Data faktiski bija piedalījusies pasīvajā paralēlajā tirdzniecībā, veicot tādu izstrādājumu eksportu, kas paredzēti klientiem, kuri atrodas ārpus Beļģijas un Luksemburgas, nevarēja atspēkot vienotas gribas esamību. Šajā ziņā pamatojoties uz savu judikatūru par horizontāliem nolīgumiem, proti, 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija (Krājums, II‑5057. lpp.), Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka no iedibinātās judikatūras izriet, ka vertikālo nolīgumu gadījumā šāds eksports var likt apšaubīt izplatītāja piekrišanu prettiesiskai piegādātāja politikai, kuras mērķis ir traucēt paralēlo tirdzniecību.
64 Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt apgalvo, ka faktorus, kas veido pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv horizontāls nolīgums, nevar jebkuros apstākļos uzskatīt par tādiem, kas ir arī pietiekami pierādījumi tam, ka uzņēmums ir piedalījies vertikālā nolīgumā, it īpaši, ja vienotai gribai ir jābūt pamatotai ar klusējot paustu piekrišanu vienpusēji noteiktai politikai.
65 Pirmkārt, pretēji konkurentu saziņai saziņa starp piegādātājiem un izplatītajiem par komercpraksi, it īpaši ekskluzīvās izplatīšanas sistēmu ietvaros, neesot nekas neparasts, un tie pat esot vajadzīgi. Otrkārt, vertikālu attiecību ietvaros nolīgumi, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, ne vienmēr ir noslēgti izplatītāja interesēs. Treškārt, atšķirībā no konkurentu attiecībām vertikālās attiecībās izplatītāji ir atkarīgi no savu piegādātāju veiktajām piegādēm un tādējādi salīdzinājumā ar piegādātāju atrodas vājākā pozīcijā, kuras dēļ šiem izplatītājiem ir grūtāk atklāti atteikties no politikas, ko noteicis to piegādātājs.
66 Šajos apstākļos to, ka izplatītājs atklāti neatsakās no politikas, ko īsteno tā piegādātājs, nevajadzētu pāragri uzskatīt par tā piekrišanu nolīgumam, it īpaši, ja var pierādīt, ka šis izplatītājs faktiski nav rīkojies atbilstoši minētā piegādātāja vēlmēm.
67 Komisija uzskata, ka nekas ne EK līgumā, ne arī judikatūrā nepamato argumentu, ka lietās, kas saistītas ar vertikāliem nolīgumiem, lai pierādītu vienotu gribu, ir nepieciešams tāds pierādījumu apjoms, kurš atšķiras no tā, kāds ir vajadzīgs lietās, kuras ir saistītas ar horizontāliem nolīgumiem. Horizontālu nolīgumu un vertikālu nolīgumu nošķiršana esot būtiska, lai novērtētu konkurenci ierobežojošas sekas, bet tai neesot nozīmes, nosakot to, kas veido vienotu gribu.
68 Komisija uzskata, ka neviens no trim iemesliem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir minējusi, lai pamatotu to, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jāveic tās piedāvātā nošķiršana, neesot pārliecinošs. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka pastāv nolīgums, nevis tāpēc, ka CD‑Contact Data un Nintendo starpā notika saziņa, bet gan tāpēc, ka pārsūdzētā sprieduma 56.–66. punktā paredzēto dokumentu saturs liecināja par vienotu gribu ierobežot paralēlo tirdzniecību. Otrkārt, pret konkurenci vērsti vertikāli nolīgumi, kas ierobežo paralēlo tirdzniecību, tāpat kā pret konkurenci vērsti horizontāli nolīgumi varot radīt labumu šo nolīgumu dalībniekiem, pat ja ne visi šie dalībnieki tos ievēro. Treškārt, būtu grūti saprotams, kādā veidā vertikālu attiecību ietvaros ir grūtāk atteikties no pret konkurenci vērstas rīcības nekā horizontālu attiecību ietvaros.
69 Komisija no tā secina, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā un ir pietiekami pamatojusi savu spriedumu, atzīstot, ka Komisija bija juridiski pietiekami pierādījusi, ka starp CD‑Contact Data un Nintendo pastāv nolīgums, kura mērķis ir ierobežot paralēlo tirdzniecību. Tā uzskata, ka pārējā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pauž argumentāciju, kurā tā aicina Tiesu no jauna vērtēt faktu konstatāciju un kas ir nepieņemama.
Tiesas vērtējums
70 Savā trešajā pamatā Activision Blizzard galvenokārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Komisijas minētie dokumenti ir pietiekams pierādījums tam, ka starp CD‑Contact Data un Nintendo pastāv nolīgums, kas ir pretrunā EKL 81. panta 1. punktam. Tā Vispārējai tiesai pārmet, ka šajā gadījumā aplūkojamajā vertikālo attiecību kontekstā tā ir nepareizi piemērojusi judikatūru, saskaņā ar kuru šāda nolīguma noslēgšana ir saistīta, pirmkārt, ar netiešu vai tiešu aicinājumu, ko izteikusi viena no pusēm, kopīgi censties sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi un, otrkārt, vismaz ar netieši paustu otras puses piekrišanu. Pakārtoti tā norāda, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu.
71 Vispirms ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko, šķiet, iesaka apelācijas sūdzības iesniedzēja, prasītais pierādījumu apmērs, lai pierādītu, ka vertikālu attiecību ietvaros pastāv pret konkurenci vērsts nolīgums, principā nav lielāks kā tas, kas ir vajadzīgs horizontālu attiecību ietvaros.
72 Apstākļi, kas attiecīgā gadījumā horizontālu attiecību ietvaros varētu ļauj secināt, ka starp konkurentiem pastāv pret konkurenci vērsts nolīgums, patiešām var izrādīties neatbilstoši, lai pierādītu, ka šāds nolīgums pastāv vertikālās attiecībās starp ražotāju un izplatītāju, ņemot vērā, ka šādās attiecībās zināma saziņa ir likumīga. Tomēr atliek vien secināt, ka prettiesiska nolīguma esamība ir jāvērtē, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus, kā arī ekonomisko un juridisko situāciju, kas ir raksturīga katram atsevišķam gadījumam. Tādējādi jautājumu par to, vai pierādījums ļauj noteikt, vai ir noslēgts nolīgums, kas ir pretrunā EKL 81. panta 1. punktam, nevar aplūkot abstrakti atkarībā no tā, vai runa ir par vertikālām attiecībām vai horizontālām attiecībām, šo apstākli izolējot no konteksta un citiem faktoriem, kuri raksturo attiecīgo gadījumu.
73 Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 55. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa analizēja saraksti, ar kuru ir pamatots apstrīdētais lēmums, lai noskaidrotu, vai tā pierāda, ka CD‑Contact Data un Nintendo bija vienota griba ierobežot paralēlo tirdzniecību. Pamatojoties uz visas šīs sarakstes un konteksta, kādā tā iekļāvās, vērtējumu, Vispārējā tiesa secināja, ka šāda vienota griba faktiski pastāvēja.
74 Pārbaudot argumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, lai pamatotu savu trešo pamatu, šajā vērtējumā neatklājas neviena kļūda tiesību piemērošanā.
75 Pirmkārt, attiecībā uz vērtējumu par to, vai Nintendo tieši vai netieši bija aicinājusi CD‑Contact Data sadarboties, lai traucētu paralēlo tirdzniecību, ir jāsecina, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa šajā ziņā ir pamatojusies ne tikai uz to, ka Nintendo 1990. gados bija izstrādājusi informācijas apmaiņas sistēmu, lai ierobežotu paralēlo tirdzniecību, bet galvenokārt uz to, ka NOE, Nintendo France un CD‑Contact Data starpā notikusī sarakste pierādīja, ka šī pēdējā minētā sabiedrība bija iestrādājusi minēto sistēmu, kas neizbēgami nozīmē, ka Nintendo bija izteikusi uzaicinājumu šajā sakarā.
76 Apelācijas sūdzības iesniedzējai nav arī pamata pārmest Vispārējai tiesai, ka tā savā vērtējumā par šāda aicinājuma esamību nav pārbaudījusi atbilstošos faktorus.
77 Vispirms ir jānorāda, ka Tiesa jau ir konstatējusi, ka ne visos gadījumos ir vajadzīga uzraudzības un sodu sistēmas esamības pārbaude, lai varētu uzskatīt, ka ir noslēgts nolīgums, kas ir pretrunā EKL 81. panta 1. punktam (šajā ziņā it īpaši skat. 2004. gada 6. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer, Recueil, I‑23. lpp., 84. punkts).
78 Pēc tam ir jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma 52. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, ka pretēji agrākajiem izplatīšanas līgumiem, ko Nintendo noslēgusi ar citiem izplatītājiem, ar CD‑Contact Data noslēgtajā izplatīšanas līgumā nebija neviena aizliegta noteikuma.
79 Visbeidzot, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas analizētā sarakste nav pietiekami skaidrs pierādījums un ka uzraudzības sistēmas neesamība, atšķirība starp CD‑Contact Data izplatīšanas līgumiem un agrāk noslēgtajiem izplatīšanas līgumiem, kā arī Komisijas veiktā uzraudzība pār attiecībām starp Nintendo un tās izplatītājiem kopš 1995. gada lielā mērā padara neiespējamu to, ka Nintendo būtu aicinājusi CD‑Contact Data piedalīties prettiesiskā informācijas apmaiņas sistēmā, pietiek konstatēt, ka ar šo argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai aicina Tiesu ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu un ka tādējādi minētā argumentācija saskaņā ar šī sprieduma 51. punktā minēto judikatūru ir nepieņemama.
80 Otrkārt, attiecībā uz vērtējumu par to, vai CD‑Contact Data vismaz netieši bija piekritusi Nintendo izteiktajam aicinājumam piedalīties nolīgumā, kura mērķis bija ierobežot paralēlo tirdzniecību, vispirms ir jānorāda, ka īpaši no pārsūdzētā sprieduma 59.–66. punkta izriet, ka pretēji tam, ko, šķiet, iesaka apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa par šādas piekrišanas esamību secināja nevis no tā, ka CD‑Contact Data nebija protestējusi pret Nintendo politiku, kas vērsta pret konkurenci, bet no Komisijas minētās sarakstes, un it īpaši no tā, ka 1997. gada 4. septembra, kā arī tā paša gada 3. un 12. novembra faksa paziņojumi, ko CD‑Contact Data nosūtījusi attiecīgi NOE vai Nintendo France, bija vērsti, lai atklātu paralēlo importu Beļģijā, t.i., teritorijā, kas nodota CD‑Contact Data.
81 Vēl ir svarīgi konstatēt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 67. punktā konstatējot, ka tas, ka CD‑Contact Data faktiski bija piedalījusies pasīvajā paralēlajā tirdzniecībā, eksportējot izstrādājumus klientiem, kas atrodas ārpus Beļģijas un Luksemburgas, nevarēja likt apšaubīt vienotas gribas esamību.
82 Kaut arī šis apstāklis, protams, ir viens no atbilstošajiem faktoriem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu iespējamo CD‑Contact Data piekrišanu Nintendo uzaicinājumam, tomēr nemainīgs paliek tas, ka tas viens pats nav izšķirošs un tas uzreiz nevar izslēgt šādas piekrišanas esamību. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ekskluzīvais izplatītājs var būt ieinteresēts ne tikai vienoties ar ražotāju, lai ierobežotu paralēlo tirdzniecību ar mērķi labāk aizsargāt savu izplatīšanas teritoriju, bet arī slepeni nodarboties ar tirdzniecību, kas ir pretrunā šim nolīgumam, lai mēģinātu to izmantot tikai savā labā. Līdz ar to Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja secināt, ka no visu atbilstošo faktoru, un it īpaši no Komisijas minētās sarakstes, kas aplūkota šī gadījuma īpašajā kontekstā, vērtējuma izrietēja, ka CD‑Contact Data faktiski bija piekritusi Nintendo aicinājumam sadarboties, lai ierobežotu paralēlo tirdzniecību.
83 Visbeidzot, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka Vispārējai tiesai, ņemot vērā minētās sarakstes neviennozīmīgo raksturu un to, ka CD‑Contact Data bija veikusi apjomīgu eksportu, būtu bijis jāsecina, ka CD‑Contact Data piekrišana Nintendo politikai, kas vērsta pret konkurenci, nebija pierādīta, pietiek konstatēt, ka saskaņā ar šī sprieduma 51. punktā minēto judikatūru tas ir nepieņemams, jo ar to Tiesa tiek aicināta ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu.
84 Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti atsaucas uz nepietiekamu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu. Vispārējās tiesas pamatojums līdz ar to var tikt izteikts netieši ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt Vispārējās tiesas lēmuma motīvus un ļauj Tiesai savā rīcībā iegūt pietiekamu informāciju kontroles veikšanai (it īpaši skat. 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija un Padome, 103. punkts, kā arī 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C‑583/08 P Gogos/Komisija, Krājums, I‑4469. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums bija pietiekami pamatots, lai, pirmkārt, Tiesa varētu veikt tā likumības pārbaudi, un, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa secinājusi, ka tā bija piedalījusies nolīgumā, kura mērķis bija paralēlās tirdzniecības ierobežošana.
86 Tādējādi apelācijas trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.
87 Tā kā nevienu no trim pamatiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nevar pieņemt, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Activision Blizzard atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Activision Blizzard Germany GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – angļu.