1. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/34; Padomes Direktīvas 93/104 17. panta 3. punkts)
2. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīvas 93/104 un 2003/83 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/34 un 2003/88 17. un 18. pants, Padomes Direktīvas 93/104 17. pants)
3. Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīvas 93/104 un 2003/83 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/34 un 2003/88 17. un 18. pants, Padomes Direktīvas 93/104 17. pants)
1. Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem tās sākotnējā redakcijā, kā arī tās ar Direktīvu 2000/34 grozītajā redakcijā 17. panta 3. punkts ir piemērojams neatkarīgi no šī paša panta 2. punkta tādējādi, ka, ja kāda profesija nav uzskaitīta minētajā 2. punktā, tas nenozīmē, ka uz to nevar attiecināt abu Direktīvas 93/104 redakciju 17. panta 3. punktā paredzēto atkāpi.
(sal. ar 36. punktu un rezolutīvās daļās 1) punktu)
2. Uz fakultatīvajām atkāpēm, kas paredzētas Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem tās sākotnējā redakcijā, kā arī tās ar Direktīvu 2000/34 grozītajā redakcijā 17. pantā, kā arī attiecīgā gadījumā Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 17. un/vai 18. pantā, nedrīkst atsaukties attiecībā pret privātpersonām. Turklāt šos noteikumus nedrīkst interpretēt tādējādi, ka saskaņā ar tiem ir atļauts vai aizliegts piemērot tādus koplīgumus, kuros ir ietverta atkāpe no noteikumiem, ar kuriem tiek transponēts minēto direktīvu 5. pants, ņemot vērā, ka minēto koplīgumu piemērošana ir atkarīga no valsts tiesībām.
(sal. ar 47., 53., 54., 59. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Tā kā atkāpes, kas paredzētas Direktīvas 93/104 par dažiem darba laika organizācijas aspektiem tās sākotnējā redakcijā, kā arī tās ar Direktīvu 2000/34 grozītajā redakcijā 17. pantā, kā arī attiecīgā gadījumā Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 17. un/vai 18. pantā, ir fakultatīvas, Savienības tiesības nenosaka dalībvalstīm pienākumu tās ieviest valsts tiesībās. Lai varētu izmantot šajos noteikumos paredzēto iespēju atsevišķos gadījumos atkāpties no prasībām, tostarp it īpaši tām, kas ietvertas minēto direktīvu 5. pantā, dalībvalstīm ir jāizvēlas uz tām atsaukties.
Šajā ziņā dalībvalstīm ir tiesības izvēlēties normatīvos instrumentus, kas tām šķiet vispiemērotākie, ņemot vērā, ka saskaņā ar pamata lietā aplūkotajiem noteikumiem par atkāpēm šādas pašas atkāpes var izdarīt ar koplīgumiem vai līgumiem, kas noslēgti starp darba devējiem un darba ņēmējiem.
Ja Savienības tiesības atstāj dalībvalstīm iespēju atkāpties no atsevišķām direktīvas normām, dalībvalstīm sava rīcības brīvība ir jāizmanto, ievērojot Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp tiesiskās drošības principu. Tādēļ normas, kas pieļauj fakultatīvas atkāpes no kādā direktīvā paredzētajiem principiem, ir jāievieš, ievērojot noteiktību un skaidrību, kas vajadzīga, lai izpildītu šī principa prasības.
(sal. ar 51., 52. un 55. punktu)