1. Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Patērētāju tiesības – Piegādātās preces neatbilstīgums – Preces padarīšana par atbilstīgu, pieprasot nomaiņu
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/44 preambulas 1. apsvērums un 3. panta 2. un 3. punkts)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Patērētāju tiesības – Piegādātās preces neatbilstīgums – Preces padarīšana par atbilstīgu, pieprasot nomaiņu
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/44 3. panta 3. punkts un 5. punkta pēdējais ievilkums)
1. Direktīvas 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja neatbilstīgu patēriņa preci, kuru patērētājs pirms trūkuma atklāšanas labā ticībā ir iemontējis atbilstoši tās veidam un lietošanas mērķim, padara atbilstīgu, to nomainot ar jaunu, tad pārdevējam vai nu pašam ir jāveic neatbilstīgās preces demontāža, vai arī jāuzņemas vajadzīgās, ar šo demontāžu un jaunās preces iemontēšanu saistītās izmaksas. Šāds pienākums pārdevējam ir neatkarīgi no tā, vai viņš saskaņā ar pirkuma līgumu ir uzņēmies iemontēt sākotnēji iegādāto patēriņa preci.
Šāda interpretācija atbilst direktīvas mērķim, kas – kā tas norādīts tās preambulas 1. apsvērumā – ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Tādējādi situācijā, kurā neviena no līgumslēdzējām pusēm nav vainojama, ir pamatoti pārdevējam noteikt atbildību uzņemties ar neatbilstīgās preces demontāžu un nomainītās preces iemontēšanu saistītās izmaksas, jo šie papildu izdevumi, pirmkārt, nebūtu radušies, ja pārdevējs jau sākotnēji būtu izpildījis savus līgumiskos nosacījumus, un, otrkārt, ir vajadzīgi, lai preci padarītu atbilstīgu.
Pieņemot, ka pārdevējs pats nepiedalās neatbilstīgās preces demontēšanā un nomainītās preces iemontēšanā, valsts tiesas ziņā ir noteikt, kādi ir vajadzīgie minētās demontēšanas un iemontēšanas izdevumi, uz kuru atlīdzību patērētājs var pretendēt.
(sal. ar 55., 57., 61. un 62. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Direktīvas 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pārdevējam tiek piešķirtas tiesības atteikties nomainīt neatbilstīgu preci, kas ir vienīgais tiesiskās aizsardzības līdzekļa veids, tādēļ ka tas pienākuma šo preci demontēt vietā, kurā tā tikusi iemontēta, un tur iemontēt nomainīto preci dēļ rada nesamērīgas izmaksas vērtības, kas tai būtu bijusi atbilstības gadījumā, un atbilstības neesamības nozīmīguma kontekstā. Taču ar šo tiesību normu tiek pieļauts, ka patērētāja tiesības uz izdevumu, kas saistīti ar preces ar trūkumiem demontāžu un nomainītās preces iemontēšanu, atmaksu šādā gadījumā tiek ierobežotas tādējādi, ka pārdevējs uzņemas samērīgas izmaksas.
Vērtējot, vai būtu jāierobežo patērētāja tiesības uz šo izdevumu, atmaksu, iesniedzējtiesai būtu jāņem vērā, pirmkārt, vērtība, kāda precei būtu atbilstības gadījumā, un atbilstības neesamības nozīmīgums, kā arī, otrkārt, direktīvas mērķis nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni.
Turklāt, pieņemot, ka tiesības uz šādu izdevumu atlīdzināšanu tiek sašaurinātas, patērētājam – tā vietā, lai prasītu nomainīt neatbilstīgu preci, – ir jāpiešķir iespēja prasīt adekvātu cenas samazinājumu vai līguma atcelšanu atbilstoši direktīvas 3. panta 5. punkta pēdējam ievilkumam, jo tas, ka patērētājs preces ar trūkumiem atbilstību var prasīt tikai tad, ja tas uzņemas daļu no šiem izdevumiem, ir uzskatāms par viņam sagādātām ievērojamām neērtībām.
(sal. ar 76.–78. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)