1. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 – Kompetentās iestādes pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu – Piemērojamība
(Padomes Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/25, 3. pants)
2. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 – Vairāku kompetentu iestāžu esamība – Nosacījums – Kompetence un noteikumi, kas reglamentē tās īstenošanu, ar ko tiek nodrošināts pilnīgs novērtējums pirms atļaujas izsniegšanas
(Padomes Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/25, 2., 3. un 4. pants)
3. Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 85/337 – Piemērošanas joma – Nojaukšanas darbi – Iekļaušana
(Padomes Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/25, 1. panta 2. punkts)
1. Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/35, 3. pantā kompetentajai vides aizsardzības iestādei ir noteikts pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, kam jāietver šī panta pirmajos trijos ievilkumos uzskaitīto faktoru tiešas un netiešas ietekmes uz vidi un to mijiedarbības apraksts. Šis novērtēšanas pienākums atšķiras no Direktīvas 85/337 4.–7., 10. un 11. pantā noteiktajiem pienākumiem, kas būtībā attiecas uz pienākumu savākt un apmainīties ar informāciju, konsultēties, informēt sabiedrību un nodrošināt iespēju celt prasību tiesā. Runa ir par procesuāla rakstura noteikumiem, kas attiecas vienīgi uz šīs direktīvas 3. pantā paredzētā materiālā pienākuma īstenošanu.
Tomēr, lai gan šīs pašas direktīvas 8. pantā ir paredzēts, ka atļaujas izsniegšanas procedūrā ir jāņem vērā konsultāciju rezultāts un atbilstoši tās 5.–7. pantam iegūtā informācija, šis pienākums lēmuma pieņemšanas procesa beigās ņemt vērā kompetentās vides aizsardzības iestādes savākto informāciju nevar tikt sajaukts ar Direktīvas 85/337 3. pantā paredzēto pienākumu veikt novērtējumu. Šis novērtējums, kas jāveic pirms lēmuma pieņemšanas, nozīmē savāktās informācijas pārbaudi pēc būtības, kā arī nepieciešamības vajadzības gadījumā papildināt to ar papildu informāciju apsvēršanu. Šai kompetentajai vides aizsardzības iestādei tādējādi, lai nonāktu pie pēc iespējas pilnīgāka attiecīgā projekta tiešās un netiešās ietekmes uz minētā 3. panta pirmajos trīs ievilkumos uzskaitītajiem faktoriem un to mijiedarbību novērtējuma, ir jāveic gan izmeklēšanas, gan analīzes darbs.
Tātad gan no minētās direktīvas attiecīgo noteikumu teksta, gan no tās vispārējās sistēmas izriet, ka tās 3. pants ir fundamentāls noteikums. Vienkārša šīs direktīvas 4.–11. panta transpozīcija nevar tikt uzskatīta par tādu, ar kuru automātiski tiktu īstenota minētā 3. panta transpozīcija. Tādējādi, netransponējot šo 3. pantu, dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvā 85/337, redakcijā ar grozījumiem, paredzētos pienākumus.
Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka direktīvas transponēšanai valsts tiesību sistēmā direktīvas noteikumi vienmēr nav formāli jāievieš konkrētā, īpašā tiesību normā, jo vispārējie tiesiskie apstākļi var būt pietiekami, ja tie pietiekami skaidri un precīzi nodrošina direktīvas īstenošanu, tas tomēr nemaina to, ka direktīvas noteikumi ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ar nepieciešamo specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasības, saskaņā ar kurām ir jānodrošina, ka gadījumā, ja šajā direktīvā privātpersonām ir paredzēts piešķirt tiesības, šo tiesību ieguvējiem būtu zināms viņiem piešķirto tiesību apjoms.
(sal. ar 36., 38.–41., 46. un 107. punktu un rezolutīvo daļu)
2. Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/35, 2. panta 1. punktā norādīts, ka ietekmes uz vidi novērtējums jāveic, pirms tiek dota piekrišana. Tas nozīmē, ka projekta tiešās un netiešās ietekmes uz šīs pašas direktīvas 3. pantā minētajiem faktoriem un to mijiedarbības pārbaude pilnībā tiek veikta pirms atļaujas piešķiršanas.
Šādos apstākļos, lai gan nekas neaizliedz dalībvalstij izvēlēties minētās direktīvas mērķu sasniegšanu uzticēt divām atsevišķām iestādēm, tas tā ir ar nosacījumu, ka šo iestāžu atbilstošās kompetences un noteikumi par to īstenošanu nodrošina pilnīgu un savlaicīgu ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu, proti, pirms tiek izsniegta atļauja šīs direktīvas izpratnē.
Tādejādi dalībvalsts, kura nenodrošina, ka tad, ja vairākām iestādēm ir lēmuma pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz projektu, pilnībā tiek izpildītas šīs direktīvas 2.–4. panta prasības, nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.
(sal. ar 76., 77. un 107. punktu un rezolutīvo daļu)
3. Nojaukšanas darbi ietilpst Direktīvas 85/337 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kas grozīta ar Direktīvu 97/11 un 2003/35, piemērošanas jomā un tādējādi tie var būt “projekts” tās 1. panta 2. punkta izpratnē.
Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ietvertā “projekta” definīcija neļauj secināt, ka nojaukšanas darbi nevarētu atbilst šīs definīcijas kritērijiem. Šādi darbi var tikt atzīti par “citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā”. Šo interpretāciju turklāt apstiprina tas, ka, ja nojaukšanas darbi būtu izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas, atsaucēm uz “materiālajiem labumiem un kultūras mantojumu” tās 3. pantā, “ainavām, kas ir nozīmīgas no vēstures, kultūras un arheoloģijas viedokļa” šīs pašas direktīvas III pielikuma 2. punkta h) apakšpunktā un “arhitektūras un arheoloģisko mantojumu” tās IV pielikuma 3. punktā trūktu priekšmeta.
(sal. ar 97., 98. un 101. punktu)