ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 2 septembrī 1(1)
Apvienotās lietas C‑250/09 un C‑268/09
Vasil Ivanov Georgiev
pret
Tehnicheski universitet – Sofia, filial Plovdiv
(Rajonen sad Plovdiv (Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Darba līgums uz noteiktu laiku ar universitātes profesoriem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu – Obligātās pensionēšanās vecuma noteikšana universitātes profesoriem, kuri sasnieguši 68 gadu vecumu – Atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ pamatojums
1. Problemātika saistībā ar obligāto pensionēšanos, tiesībām atlaist darba ņēmēju, kurš sasniedzis pensionēšanās vecumu, kā arī darba ņēmēju, kuri sasnieguši noteiktu vecumu, pieņemšanu darbā, pamatojoties uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, jau ir aplūkota vai arī tuvākajā nākotnē tiks aplūkota vairākos Tiesas spriedumos (2). Šī lieta ļaus papildināt Tiesai savu judikatūru, šoreiz skatot šos atšķirīgos jautājumus kopā.
2. Rajonen sad Plovdiv [Plovdivas rajona tiesa] (Bulgārija) jautā Tiesai par tāda valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3), saskaņā ar kuru darba devējs var izbeigt darba līgumu ar universitātes profesoru, kurš sasniedzis 65 gadu vecumu, un kurā ir paredzēts, ka, pārsniedzot šo vecumu, darba attiecības var pagarināt, tikai noslēdzot līgumu uz noteiktu laiku, augstākais, uz vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā uz trim gadiem.
3. Šajos secinājumos, pamatojoties pārsvarā uz pastāvošo judikatūru šajā jomā, es atspoguļošu iemeslus, kādēļ, manuprāt, šāds tiesiskais regulējums nav pretrunā direktīvai.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. Atbilstoši direktīvas 1. pantam, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
5. Direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minētais iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minētā iemesla dēļ;
[..].”
6. Direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.”
B – Valsts tiesiskais regulējums
7. Darba kodeksa (4) 325. panta 3. punktā ir paredzēts, ka darba līgums beidzas līgumā noteiktajā termiņā, puses par to iepriekš nebrīdinot.
8. Saskaņā ar Darba kodeksa 328. pantu:
“1) Darba devējs var izbeigt darba līgumu, iepriekš par to rakstiski brīdinot darba ņēmēju vai darbinieku 326. panta 2. punktā paredzētajā termiņā šādos gadījumos:
[..]
10. Ja tiesības uz vecuma pensiju iegūst profesori, docenti, kā arī I un II līmeņa asistenti, līdzko tie ir sasnieguši 65 gadu vecumu;
[..].”
9. Likuma par augstāko izglītību (5) [code de l’enseignement supérieur] pārejas un nobeiguma noteikumu 11. punktā ir noteiks:
“Pēc Katedras padomes un Fakultātes un/vai Filiāles padomes priekšlikuma saskaņā ar Akadēmiskās padomes lēmumu darba līgumus ar habilitētām personām, kurām ir “profesora” amats, ja tās sasniedz Darba likuma 328. panta pirmās daļas 10. punktā noteikto vecumu, var attiecīgi pagarināt par vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā par trim gadiem, un ar habilitētām personām, kurām ir “docenta” amats, – par vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā par diviem gadiem.”
10. Likuma par aizsardzību no diskriminācijas (6) [code de protection contre la discrimination] 7. panta 1. punkta 6. apakšpunktā ir paredzēts, ka “maksimālā vecuma noteikšana, pieņemot darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas, [neveido diskrimināciju], ja tā ir objektīvi pamatota, lai sasniegtu likumīgu mērķi, un šā mērķa sasniegšanas līdzekļi nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai”.
II – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
11. Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz vienu un to pašu personu, V. Georgijevu [Georgiev], un ir saistīti ar tiem pašiem faktiem. Atšķirība starp abiem lūgumiem ir tāda, ka otrajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (lietā C‑268/09) ir par vienu jautājumu vairāk salīdzinājumā ar pirmo lūgumu (lietā C‑250/09).
12. 1985. gadā V. Georgijevs uzsāka strādāt par docentu Tehnicheski universitet – Sofia, filial Plovdiv (Sofijas Tehniskā universitāte – Plovdivas nodaļa; turpmāk tekstā – “Universitāte”).
13. Tā kā prasītājs sasniedza 65 gadu vecumu, 2006. gadā ar viņu tika izbeigts darba līgums, pamatojoties uz pensijas vecuma sasniegšanu.
14. Universitātes akadēmiskā padome tomēr atļāva V. Georgijevam turpināt strādāt saskaņā ar Likuma par augstāko izglītību pārejas un nobeiguma noteikumu 11. punktu. Tika parakstīts jauns darba līgums uz vienu gadu, kurā bija noteikts, ka V. Georgijevs strādā par pasniedzēju Inženierijas fakultātē.
15. Ar 2006. gadā parakstīto papildu vienošanos līgums tika pagarināts par vienu gadu.
16. 2007. gadā V. Georgijevs ieguva profesora amatu.
17. Ar 2008. gadā parakstīto papildu vienošanos līgums tika pagarināts vēl par vienu gadu.
18. 2009. gadā darba attiecības starp Universitāti un V. Georgijevu tika izbeigtas ar Universitātes rektora rīkojumu saskaņā ar Darba kodeksa 325. panta 3. punktu.
19. V. Georgijevs Plovdivas tiesā cēla divas prasības. Pirmās prasības mērķis ir konstatēt, ka viņa pirmā līguma noteikums par darba līguma noslēgšanu uz noteiktu laiku, ierobežojot to uz vienu gadu, nav spēkā un ka šis līgums ir uzskatāms par uz nenoteiktu laiku noslēgtu darba līgumu (prasība lietā C‑268/09). Otrā prasība ir saistīta ar Universitātes rektora rīkojumu, ar kuru tiek izbeigtas darba attiecības starp prasītāju un Universitāti, pamatojoties uz to, ka prasītājs ir sasniedzis 68 gadu vecumu (prasība lietā C‑250/09). Rajonen sad Plovdiv nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus trīs prejudiciālus jautājumus. Pirmie divi jautājumi abām lietām ir kopīgi, trešais jautājums uzdots tikai lietā C‑268/09:
“1) Vai ar [direktīvas] tiesību normām ir aizliegts piemērot valsts tiesību aktu, saskaņā ar kuru nav atļauts noslēgt darba līgumus uz nenoteiktu laiku ar profesoriem, kuri ir sasnieguši 65 gadu vecumu? Vai šajā kontekstā un, konkrēti, ņemot vērā direktīvas 6. panta 1. punktu, Likuma par aizsardzību no diskriminācijas 7. panta 1. punkta 6. apakšpunktā paredzētie pasākumi, ar kuriem ievieš maksimālo vecumu darbam noteiktā amatā, ir objektīvi un saprātīgi un attaisnoti ar likumīgu mērķi, kā arī samērīgi, ņemot vērā, ka direktīva pilnā apjomā ir transponēta Bulgārijas tiesību aktos?
2) Vai ar [direktīvas] tiesību normām ir aizliegts piemērot valsts tiesību aktu, saskaņā ar kuru obligāti ir jāpensionējas profesoriem, kuri ir sasnieguši 68 gadu vecumu? Vai, ņemot vērā izklāstītos faktus un apstākļus izskatāmajā lietā un konstatējot pretrunu, pirmkārt, starp [direktīvas] normām un, otrkārt, tāda valsts tiesību akta normām, kurā ir transponēta direktīva, ir iespējams, ka Kopienu tiesību normu interpretācija nozīmē, ka valsts tiesiskais regulējums netiek piemērots?
3) Vai valsts tiesiskajā regulējumā iepriekš minētā vecuma sasniegšana ir noteikta kā vienīgais kritērijs, lai varētu izbeigt uz nenoteiktu laiku nodibinātas darba attiecības un būtu iespējams tās turpināt, starp to pašu darbinieku un to pašu darba devēju tajā pašā amatā izveidojot darba attiecības uz noteiktu laiku? Vai valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts ar to pašu darba devēju nodibinātu darba attiecību pagarinājumu maksimālais ilgums un maksimālais skaits pēc tam, kad uz nenoteiktu laiku noslēgts darba līgums ir pārveidots par uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu, pēc kura termiņa beigām nav iespējams turpināt darba attiecības starp līgumslēdzējām pusēm?”
20. V. Georgijevs, Universitāte, Bulgārijas, Vācijas un Slovākijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstiskus apsvērumus.
III – Analīze
21. Šajos secinājumos visi trīs prejudiciālie jautājumi tiks apskatīti kopā. Šo jautājumu mērķis būtībā ir noskaidrot, vai direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba devējs var izbeigt darba līgumu ar 65 gadu vecumu sasniegušu universitātes profesoru un kurā ir paredzēts, ka, pārsniedzot šo vecumu, darba attiecības var pagarināt, tikai noslēdzot līgumu uz noteiktu laiku, augstākais, uz vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā uz trim gadiem.
22. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jānoskaidro, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, ja tas rada atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, un, ja tas tā ir, vai šāda atšķirīga attieksme ir pretrunā direktīvai.
23. Vispirms, runājot par direktīvas piemērošanas jomu, jākonstatē, kā tas izriet no tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta, ka tā ir piemērojama Savienības kompetences ietvaros visām personām attiecībā uz nodarbinātību un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu un atalgojumu. Pamata prāvā aplūkojamais tiesiskais regulējums tieši ietekmē pusēm saistošo darba attiecību ilgumu un nosacījumus, kā arī kopumā universitātes profesoru profesionālo darbību, ierobežojot tiem [iespēju] turpināt aktīvu dzīvesveidu pēc 65 gadu vecuma un liedzot tiem šādu dzīvesveidu pavisam pēc 68 gadu vecuma. Līdz ar to, manuprāt, nav šaubu, ka šāds tiesiskais regulējums ietilpst direktīvas piemērošanas jomā (7).
24. Turklāt saistībā ar jautājumu, vai tāds tiesiskais regulējums kā pamata prāvā rada atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ attiecībā uz nodarbinātību un darbu, jākonstatē, ka atbilstoši direktīvas 2. panta 1. punktam “vienlīdzīgas attieksmes princips” šīs direktīvas izpratnē nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minētais iemesls. Šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka tā panta 1. punkta izpratnē uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. pantā minētā iemesla dēļ.
25. Atļaujot darba devējam izbeigt darba līgumu ar universitātes profesoru, kurš sasniedzis 65 gadu vecumu, un paredzot, ka, pārsniedzot šo vecumu, darba attiecības var pagarināt, tikai noslēdzot līgumus uz noteiktu laiku, augstākais, uz vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā uz trim gadiem, ar tādu tiesisko regulējumu kā pamata prāvā universitātes profesoriem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, kā arī tiem, kuri sasnieguši 68 gadu vecumu, tiek piemērota nelabvēlīgāka attieksme salīdzinājumā ar citiem strādājošiem universitātes profesoriem. Turklāt profesori, kuri sasnieguši 68 gadu vecumu, ir spiesti pārtraukt darbu universitātē. Šāds tiesiskais regulējums tātad rada atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas paredzēta direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā (8).
26. Šajā gadījumā ir jānoskaidro, vai atšķirīgā attieksme, kas izriet no tāda valsts tiesiskā regulējuma ka pamata prāvā, ir vai nav saderīga ar direktīvu. Šajā sakarā no direktīvas 6. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, “ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.
27. Tāda tiesiskā regulējuma kā pamata prāvā mērķis neizriet no minētās tiesību normas redakcijas. Kā Tiesa jau ir atzinusi, ja attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav precizēts izvirzītais mērķis, ir svarīgi, ka citi attiecīgā pasākuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt pasākuma mērķi, lai varētu īstenot tiesas kontroli pār tā tiesiskumu, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu atbilstību un nepieciešamību (9).
28. Strīdā pamata lietā galu galā tieši valsts tiesai, kuras ekskluzīvā jurisdikcijā ir tajā ierosinātās lietas faktu vērtējums un piemērojamo valsts tiesību aktu interpretācija, ir jāidentificē to mērķis un jāpārbauda, vai šajā gadījumā tik tiešām ir runa par likumīgo mērķi direktīvas 6. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē (10).
29. Paturot prātā iepriekš teikto, lai sniegtu valsts tiesai lietderīgu atbildi, kas palīdzētu izlemt strīdu pamata prāvā, ir jānoskaidro, vai direktīvai pretrunā ir tāda atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kāda ir pamata prāvā, ņemot vērā mērķus, kas izvirzīti kā iespējamais šādas atšķirīgas attieksmes pamatojums Tiesai iesniegtajos rakstiskajos apsvērumos.
30. Kā pirmais tika izvirzīts mērķis, kas ir vērsts uz nodarbinātības iespēju sadali starp paaudzēm attiecīgajā profesijā. Saskaņā ar vairāku lietas dalībnieku, kas iestājušies šajā lietā, it īpaši Bulgārijas, Vācijas un Slovākijas valdību, kā arī Komisijas izvirzītajiem argumentiem, tāds tiesiskais regulējums kā pamata prāvā, kura mērķis ir iepriekš minētais, ļautu garantēt jaunajām paaudzēm iespēju strādāt profesora amatā un nodrošināt izglītības un pētniecības kvalitāti.
31. Atbilstoši direktīvas 6. panta 1. punktam mērķi, kurus var uzskatīt par “likumīgiem” šīs direktīvas izpratnē, ir tieši likumīgas nodarbinātības politikas, darba tirgus un profesionālās izglītības mērķi. Šajā sakarā Tiesa jau ir atzinusi, ka nodarbinātības sekmēšana neapšaubāmi ir dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas likumīgs mērķis un šim atzinumam acīmredzami ir jāattiecas uz valsts darba tirgus politikas instrumentiem, kuru mērķis ir uzlabot atsevišķu kategoriju darba ņēmēju iespējas sākt strādāt. Tāpat pasākums, kas tiek veikts, lai atvieglotu pieeju jauniešiem strādāt par universitātes profesoriem, var tikt uzskatīts par pasākumu, kas attiecas uz nodarbinātības politiku (11).
32. Šajā gadījumā saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu ir jāpārbauda, vai līdzekļi, kas tiek izmantoti šī mērķa sasniegšanai, ir “atbilstīgi un vajadzīgi”. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir liela rīcības brīvība, izvēloties līdzekļus, ar kuriem var tikt sasniegti to mērķi sociālās politikas un nodarbinātības jomā (12).
33. Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Petersen Tiesa atklāja, ka, ņemot vērā nodarbinātības situācijas attīstību attiecīgajā nozarē, nešķiet, ka dalībvalsts iestādes nepamatoti uzskata, ka vecuma robežas, kuras mērķis ir panākt, lai no darba tirgus aiziet vecākie darba ņēmēji, piemērošana varētu veicināt jaunāku profesionāļu nodarbināšanu. Attiecībā uz 68 gadu vecuma robežas noteikšanu Tiesa uzskata, ka šis vecums šķiet pietiekami liels, lai to izmantotu kā robežpunktu strādāšanai kādā profesijā (13). No iepriekš minēta sprieduma lietā Palacios de la Villa izriet, ka šādu pašu vērtējumu var veikt attiecībā uz 65 gadu vecuma robežu (14)a fortiori, jo tāpat kā tas ir šīs lietas gadījumā, šis vecums nerada darba ņēmēju, kas šo vecumu sasnieguši, obligāto pensionēšanos.
34. Manuprāt, ir jāatzīst, ka dalībvalsts var likumīgi tiekties nodrošināt sabalansētu vecuma piramīdu universitātes profesoru korpusa ietvaros, ieviešot vecuma robežu. Dažādu pasniedzēju un pētnieku paaudžu līdzāspastāvēšana, manuprāt, sekmē pieredzes apmaiņu, kā arī inovāciju un tātad izglītības un pētniecības kvalitātes attīstību universitātes ietvaros. Turklāt, ņemot vērā faktu, ka vakanto amatu skaits šajā sektorā ir ierobežots un ka karjera šajā sfērā var būt salīdzinoši gara, ir saprātīgi uzskatīt, ka vecuma robežas noteikšana atvieglotu jaunāku cilvēku piekļuvu šai profesijai.
35. Šajā aspektā nešķiet, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamata prāvā pārsniegtu nepieciešamo, lai sasniegtu mērķi, kas ir vērsts uz nodarbinātības iespēju sadali starp paaudzēm attiecīgajā profesijā.
36. Šī tiesiskā regulējuma samērīgums izpaužas apstāklī, ka 65 gadu vecumā tāpat kā 68 gadu vecumā universitātes profesors, kurš ir spiests beigt strādāt, iegūst tiesības uz vecuma pensiju. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka minētais tiesiskais regulējums pārmērīgi apdraud darba ņēmēju, kuri spiesti beigt strādāt, tiesisko paļāvību tādēļ, ka tie sasnieguši 65 līdz 68 gadu vecumu, jo šāds tiesiskais regulējums ir balstīts ne tikai uz konkrētu vecumu, bet tajā arī ir ņemts vērā, ka ieinteresētās personas savas profesionālās karjeras beigās saņem finansiālu kompensāciju viņiem piešķirtās vecuma pensijas veidā (15), kuras apmēru, starp citu, V. Georgijevs neapstrīd.
37. Turpinot ir jānorāda, ka iespēja profesoriem pēc 65 gadu vecuma strādāt, pamatojoties uz līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, mīkstina noteikumu saistībā ar pensionēšanos šajā vecumā, ļaujot šiem profesoriem turpināt strādāt vēl trīs gadus. Šī iespēja tātad samazina atšķirīgu attieksmi pret profesoriem, kas sasnieguši 65 gadu vecumu.
38. Attiecībā uz šo tiesiskā regulējuma, par kuru ir runa pamata prāvā, aspektu ir jānorāda uz atšķirībām starp šo lietu un lietu, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Mangold. Jāatgādina, ka šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka direktīvai pretrunā ir tāds valsts pasākums, ar kuru ir atļauts noslēgt līgumu uz noteiktu laiku ar darba ņēmējiem, kuri sasnieguši 52 gadu vecumu, bez objektīva pamatojuma. Atšķirībā no pamata prāvas valsts tiesiskais regulējums iepriekš minētajā spriedumā attiecās uz darba ņēmējiem, kuriem nav tiesību uz vecuma pensiju un ar kuriem noslēgtos darba līgumus varēja atjaunot neskaitāmas reizes. Turklāt tiesiskais regulējums pamata prāvā attiecas tikai uz specifisku darba ņēmēju kategoriju, lai gan valsts tiesiskais regulējums iepriekš minētajā lietā Mangold bija vispārēji piemērojams.
39. Visbeidzot, es uzskatu, ka, ja Tiesai vairākkārt ir bijusi iespēja norādīt, ka darba stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā, tā tajā pašā laikā ir atzinusi, ka, pastāvot noteiktiem apstākļiem, uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām (16).
40. Tieši tāds, manuprāt, ir šīs lietas gadījums. Būtībā darba līgumu noslēgšana uz noteiktu laiku apvieno profesoru iespējamo vēlmi turpināt strādāt pēc 65 gadu sasniegšanas ar nepieciešamību universitātēm atkarībā no to vajadzībām un attiecīgās nozares īpatnībām katru gadu rast iespēju izvērtēt, vai šāda [līgumu] pagarināšana nekaitē taisnīgai nodarbinātības iespēju sadalīšanai starp paaudzēm šīs profesijas ietvaros.
41. Izvērtējot iepriekš minētos apstākļus kopumā, jāsecina, ka direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam un 6. panta 1. punktam pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru darba devējs var izbeigt darba līgumu ar 65 gadu vecumu sasniegušu universitātes profesoru un kurā ir paredzēts, ka, pārsniedzot šo vecumu, darba attiecības var pagarināt, tikai noslēdzot līgumus uz noteiktu laiku, augstākais, uz vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā uz trim gadiem, tiktāl, ciktāl šī tiesiskā regulējuma mērķis ir taisnīga nodarbinātības iespēju sadalīšana starp paaudzēm šīs profesijas ietvaros, ko pārbaudīt ir valsts tiesas pienākums.
IV – Secinājumi
42. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Rajonen sad Plovdiv uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam un 6. panta 1. punktam pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums saskaņā ar kuru darba devējs var izbeigt darba līgumu ar 65 gadu vecumu sasniegušu universitātes profesoru un kurā ir paredzēts, ka, pārsniedzot šo vecumu, darba attiecības var pagarināt, tikai noslēdzot līgumus uz noteiktu laiku, augstākais, uz vienu gadu, tomēr kopumā ne vairāk kā uz trim gadiem, tiktāl, ciktāl šī tiesiskā regulējuma mērķis ir taisnīga nodarbinātības iespēju sadalīšana starp paaudzēm šīs profesijas ietvaros, ko pārbaudīt ir valsts tiesas pienākums.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – Saistībā ar obligāto pensionēšanos skat. 2007. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑411/05 Palacios de la Villa (Krājums, I‑8531. lpp.) un Tiesā izskatāmo lietu C‑45/09 Rosenbladt, kā arī apvienotās lietas C‑159/09 un C‑160/10 Fuchs un Köhler; saistībā ar tiesībām atlaist darba ņēmēju, kurš sasniedzis pensionēšanās vecumu, skat. 2009. gada 5. marta spriedumu lietā C‑388/07 Age Concern England (Krājums, I‑1569. lpp.); attiecībā uz darba ņēmēju, kuri sasnieguši noteiktu vecumu, pieņemšanu darbā, pamatojoties uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, skat. 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp.), kā arī Tiesā izskatāmo lietu C‑109/09 Deutsche Lufthansa. Skat. arī 2010. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑341/08 Petersen saistībā ar valsts tiesību normu, kas nosaka 68 gadu maksimālā vecuma robežu darbam zobārsta, kas ir noslēdzis līgumu ar sociālās apdrošināšanas iestādēm, profesijā.
3 – OV L 303, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”.
4 – 1986. gada 1. aprīļa DV Nr. 26, kas grozīts un publicēts 2009. gada 2. jūnija DV Nr. 41, kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.
5 – 1995. gada 27. decembra DV Nr. 112, kurā jaunākie grozījumi tajā izdarīti un publicēti 2009. gada 15. septembra DV Nr. 74.
6 – 2003. gada 30. septembra DV Nr. 86, kas stājies spēkā 2004. gada 1. janvārī, grozīts un publicēts 2009. gada 15. septembra DV Nr. 74, kas stājās spēkā 2009. gada 15. septembrī.
7 – Pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palacios de la Villa, 45. un 46. punkts, un lietā Age Concern England, 27. un 28. punkts.
8 – No Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesībām darba līgumu ar darbiniekiem var izbeigt, sasniedzot 63 gadu vecumu (attiecībā uz vīriešiem). Ja universitātes profesori saistībā ar šādu aspektu nokļūst izdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, tas arī neizslēdz to, ka tie var ciest no atšķirīgas attieksmes, kuras pamatā ir vecums, kas, iespējams, ir pretrunā direktīvai, jo salīdzinājumam tiek izmantota tādu universitātes profesoru situācija, kuri nav sasnieguši 65 vai 68 gadu vecumu.
9 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Petersen, 40. punkts un tajā minētā judikatūra.
10 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Age Concern England, 47. punkts, un lietā Petersen, 42. punkts.
11 – Pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Petersen, 68. punkts un tajā minētā judikatūra.
12 – Skat. it īpaši 2010. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑0000. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 – Iepriekš minētais spriedums lietā Petersen, 70. punkts.
14 – Iepriekš minētais spriedums lietā Palacios de la Villa, 72. punkts.
15 – Šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palacios de la Villa, 73. punkts, kurā Tiesa runā par vecuma pensiju, “kuras apmēru nevar uzskatīt par nesaprātīgu”. Noteikt, ko nozīmē šis formulējums, ir viena no galvenajām problēmām iepriekš minētajā spriedumā lietā Rosenbladt.
16 – Skat. it īpaši 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact (Krājums, I‑2483. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra).