ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 14. septembrī (1)
Apvienotās lietas C‑230/09 un C‑231/09
Hauptzollamt Koblenz (lieta C‑230/09)
pret
Kurt un Thomas Etling
(Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lauksaimniecība – Piena un piena produktu tirgus kopīgā organizācija – Piena references daudzuma pārņemšana references periodā pēc nomas līguma izbeigšanas – References daudzuma noteikšana
Hauptzollamt Oldenburg (lieta C‑231/09)
pret
1. Theodor Aissen
2. Hermann Rohaan
(Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lauksaimniecība – Piena un piena produktu tirgus kopīgā organizācija – Piena saimniecības nodošana references periodā – References daudzuma noteikšana
1. Vācijas Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vērsti uz to, kā interpretēt Padomes Regulu (EK) Nr. 1788/2003 un Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (2). Tiesvedībā minētajā tiesā Hauptzollamt Koblenz (Koblencas Galvenā muitas pārvalde) ir strīds ar Etling & Etling un Hauptzollamt Oldenburg (Oldenburgas Galvenā muitas pārvalde) ir strīds ar Aisenu [Aissen] un Rohānu [Rohaan]. Abas lietas būtībā attiecas uz piena references daudzumu nodošanu tajā pašā piena kvotas gadā.
I – Atbilstošās tiesību normas
2. Regulas Nr. 1788/2003 5. panta j) un k) punktā ir attiecīgi paredzēts, ka šajā regulā “individuālais references daudzums” ir “ražotāja references daudzums jebkura divpadsmit mēnešu perioda 1. aprīlī” un “pieejamais references daudzums” ir “references daudzums, kurš pieejams ražotājiem divpadsmit mēnešu perioda 31. martā un par kuru aprēķina maksājumu, ņemot vērā visu attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā veikto nodošanu, pārdošanu, pārveidošanu un pagaidu pārdali, kā noteikts šajā Regulā”.
3. Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 3. punktā cita starpā ir paredzēts, ka “individuālos references daudzumus, kas attiecīgā kalendārā gada 31. martā uz laiku pārvesti uz citu saimniecību [..], attiecīgajā kalendārajā gadā uzskata par pieejamiem pārņēmēja saimniecībā”.
4. Šajos secinājumos šajā posmā nav pilnībā jāuzskaita visi tiesību akti. Drīzāk aplūkošu attiecīgās normas analīzes daļā.
5. Attiecībā uz valsts tiesību aktiem 2004. gada 9. augusta Verordnung zur Durchführung der EG‑Milchabgabenregelung (BGBl I, 2143. lpp.; Vācijas Noteikumi par Eiropas Kopienas (tagad – Eiropas Savienība (ES)) piena nodevas tiesiskā regulējuma piemērošanu) 14. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “piegādes references daudzumus, kas nav izmantoti attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā (piegādes, kas ir mazākas par piešķirto references daudzumu), pircējs var piešķirt citiem piena ražotājiem, kuri ar savām piegādēm ir pārsnieguši piešķirtos piegādes references daudzumus (ražotāji, kuru piegādes daudzums pārsniedz piešķirto references daudzumu). Neizmantoto piegādes references daudzumu piešķiršana attiecīgajiem piegādātājiem, kuru piegādes daudzums pārsniedz piešķirto references daudzumu, tiek veikta, piemērojot šādu aprēķinu formulu:
Piegāžu, kas ir mazākas par piešķirto references daudzumu, summa x piegādātāja, kura piegāžu daudzumi pārsniedz piešķirto references daudzumu, piegādes references daudzums
____________________________________________________
Ražotāju, kuru piegādes daudzums pārsniedz piešķirto references daudzumu, piegādāto references daudzumu summa”.
6. 2006. gada 30. maija Betriebsprämiendurchführungsgesetz (BGBl I, 1298. lpp.; Vācijas Likums, ar ko īsteno Vienreizējo maksājumu shēmu (VMS)) 5. panta 2. punktā būtībā ir paredzēts, ka ar minētā likuma 5. panta 1. punktu noteiktais lauksaimnieka vienreizējā maksājuma apmērs atbilstoši Regulas Nr. 1782/2003 62. pantam ir jāpalielina par summu, kas vienāda ar minētās regulas 95. pantā paredzēto piena ražošanas piemaksu, pieskaitot tās pašas regulas 96. pantā noteiktos papildmaksājumus.
7. 2004. gada 18. februāra Verordnung über die Durchführung der Milchprämie und der Ergänzungszahlung zur Milchprämie (BGBl I, 267. lpp.; Vācijas Noteikumi par piena ražošanas piemaksu un papildmaksājumu piemērošanu) 6. punktā būtībā ir paredzēts, ka references daudzumi, kas ir ražotāja rīcībā piemērošanas gada 31. martā, kuri jāņem vērā, piešķirot piena ražošanas piemaksu, ir jāapliecina ar izziņu, kurā jābūt norādītiem piena daudzumiem, kurus ražotājs faktiski piegādājis divpadsmit mēnešu periodā, kas beidzas piemērošanas gada 31. martā.
II – Fakti un prejudiciālie jautājumi
8. Lietā C‑230/09 Etling & Etling ir piena ražotāji un par 2004/2005. ražošanas gadu viņiem bija references daudzums (piena kvota) 553 678 kg apmērā. Kopš 2000. gada viņi bija iznomājuši trešai personai daļu (50 000 kg) no sava sākotnējā references daudzuma. 2005. gada februārī šī noma tika izbeigta un Etling & Etling tika paziņots lēmums, saskaņā ar kuru references daudzums 50 000 kg apmērā tiem ir nodots atpakaļ no 2005. gada 1. marta. Tā kā nomnieks šādu piena daudzumu jau bija piegādājis, pienotava (pircējs) izdeva izziņu, apliecinot, ka references daudzums 2005. gada 31. martā attiecībā uz Etling & Etling bija 553 678 kg. Etling & Etling to apstrīdēja Finanzgericht (Finanšu tiesa), kura grozīja izziņas [tekstu], paziņojot, ka periodā no 2005. gada 1. marta līdz 31. martam tiem “pieejamajā” references daudzumā bija iekļauts references daudzums 50 000 kg apmērā, kas tiem bija nodots atpakaļ, pamatojoties uz to, ka nekādas references daudzuma piegādes, ko veicis iepriekšējais nomnieks, neietekmē tiesības uz maksājumiem. Hauptzollamt Koblenz iesniedza apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof, kura ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [ES] tiesības, it īpaši Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka ražotāja references daudzums divpadsmit mēnešu periodā, kurā references daudzumu viņam ir nodevis cits ražotājs, neietver references daudzuma daļu, saistībā ar kuru attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā [pienu] jau ir piegādājis otrs ražotājs?”
9. Lietā C‑231/09 Aisens un Rohāns katrs pārņēma saimniecību 2004./2005. gada divpadsmit mēnešu perioda laikā un piegādāja savās saimniecībās ražotu pienu pienotavai (pircējam). Rezultātā tie pārsniedza references daudzumu, kas tiem palika pieejams par minēto divpadsmit mēnešu periodu, jo šo saimniecību iepriekšējā darbībā tajā pašā periodā tajās saražotais piens bija piegādāts pircējam. Hauptzollamt Oldenburg attiecīgi atzina, ka viņiem jāmaksā piena nodeva; katram no viņiem tā piešķīra citu ražotāju neizmantoto references daudzumu, kas atbilda tikai daļai no references daudzuma, kuru pēc nodošanas varēja brīvi izmantot piegādēm, un attiecīgi noteica piena nodevu. Aisens un Rohāns apstrīdēja šo lēmumu Finanzgericht, kura viņu prasības apmierināja, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar references daudzumu saldo procedūru aprēķinam ir jābūt balstītam uz saimniecībām piešķirto individuālo references daudzumu un ka piena daudzumi, ko tajā pašā divpadsmit mēnešu periodā piegādājuši iepriekšējie īpašnieki, nebija jāņem vērā. Hauptzollamt Oldenburg iesniedza apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof, kura ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [ES] tiesības, it īpaši Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda ražotāja references daudzums, kurš divpadsmit mēnešu periodā, kas ir sācies, ir pārņēmis saimniecību no cita ražotāja, neietver references daudzumu, kuru pirms saimniecības nodošanas attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā jau ir piegādājis otrs ražotājs?
2) Vai [ES] tiesību normas vai arī piena un piena produktu tirgus kopīgās organizācijas vispārējie principi nepieļauj valsts tiesību normu, kurā noteikts, ka saistībā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā paredzēto ražotāju pārsniegto references daudzumu [ieskaita] shēmu no valsts references daudzuma neizmantotās daļas pirmajā jautājumā minētajā references daudzuma nodošanas gadījumā ražotājs, kas pārņēmis saimniecību divpadsmit mēnešu perioda laikā, var piedalīties ar pārdali saistītajā neizmantotās daļas piešķiršanā arī ar otra ražotāja jau piegādāto references daudzuma daļu?”
III – Analīze
A – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
10. Lietā C‑230/09 Hauptzollamt Koblenz norāda, ka piena ražošanas piemaksu nevar piešķirt personai, kura nav ražojusi pienu saskaņā ar kvotu. Gadījumā, ja neizmantots references daudzums tiek nodots citai personai divpadsmit mēnešu perioda laikā, piena ražošanas piemaksa par attiecīgo gadu pieder saimniecības pārņēmējam. Etling & Etling un Komisija būtībā apgalvo, ka “pieejamais references daudzums” ir daudzums, ko var piegādāt divpadsmit mēnešu perioda laikā, nerodoties pienākumam maksāt piena nodevu, neatkarīgi no tā, cik daudz piena, ievērojot šo daudzumu, faktiski ir piegādāts. Termins “references daudzums” apzīmē abstraktas tiesības.
11. Lietā C‑231/09 un it īpaši attiecībā uz pirmo jautājumu Hauptzollamt Oldenburg būtībā norāda, ka saistībā ar pienākumu maksāt nodevu saimniecības pārņēmējs var balstīties uz piena kvotām tikai tiktāl, ciktāl atbilstošos daudzumus vēl nav piegādājis saimniecības nodevējs. Rohāns un Aisens, un Komisija būtībā apgalvo, ka saimniecības pārņēmēja references daudzums nebūtu jāsamazina, atspoguļojot piegādes, ko veicis saimniecības nodevējs.
12. Attiecībā uz otro jautājumu Hauptzollamt Oldenburg būtībā norāda, ka references daudzums, uz kuru jau sniegta atsauce saistībā ar atbrīvojumu no piena nodevas, nav nododams saistībā ar divpadsmit mēnešu periodu, kurā tas izmantots. Šo daudzumu nedrīkst nodot līdz nākamā piena kvotas gada sākumam; tajā brīdī to var izmantot no jauna. Aisens un Rohāns, tāpat kā Komisija, būtībā argumentē, ka saistībā ar saldo procedūru nodošana ir jāņem vērā, pamatojoties uz “pieejamā references daudzuma” definīciju, tātad atbilstoši Regulas Nr. 1788/2003 17. pantam.
B – Vērtējums
1) Par pirmo jautājumu
13. Ar vienīgo jautājumu lietā C‑230/09 un pirmo jautājumu lietā C‑231/09 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ES tiesības un it īpaši Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja ražotāja references daudzums ir nodots divpadsmit mēnešu periodā, references daudzumā, kas piešķirams saimniecības pārņēmējam, nedrīkst ietvert daudzumu, saistībā ar kuru attiecīgajā ražošanas gadā saimniecības nodevējs jau ir piegādājis pienu.
14. Attiecībā uz lietu C‑230/09 iepriekš minētais jautājums rodas saistībā ar piena ražošanas piemaksu shēmu, kas ir daļa no VMS, un tas attiecas uz individuāla references daudzuma nodošanu (pārņemšanu) pēc nomas līguma izbeigšanas, kura priekšmets tā ir. Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai piena ražošanas piemaksas piešķiršanai saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. un 3. punktu “references daudzums” ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē kopējo references daudzumu, kas ir ražotāja rīcībā divpadsmit mēnešu perioda sākumā, vai – pretēji – tas attiecas uz samazināto references daudzumu, kas ir tā rīcībā minētā perioda beigās, kura laikā daļu no references daudzuma jau ir izlietojis saimniecības nodevējs.
15. Aplūkosim atbilstošās normas, jo to interpretācija šajā lietā ir vienkārša. Regulas Nr. 1782/2003 (3) 95. panta 1. punktā ir noteikts, ka “no 2004. līdz 2007. gadam piena ražotājiem ir tiesības pretendēt uz piena ražošanas piemaksu. To piešķir par kalendāro gadu, par saimniecību un par tā individuālā references daudzuma [vācu valodā: einzelbetriebliche Referenzmenge] tonnu, par kuru ir tiesības pretendēt uz piemaksu un kas ir pieejams saimniecībā”.
16. Regulas Nr. 1788/2003 5. panta j) punktā “individuālais references daudzums” (“einzelbetriebliche Referenzmenge”) ir definēts kā “ražotāja references daudzums jebkura divpadsmit mēnešu perioda 1. aprīlī”.
17. Lai gan Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. punkta formulējumā termins “individuālais references daudzums” ir sasaistīts ar frāzi “kas ir pieejams saimniecībā” (“über die der Betrieb verfügt”), tajā nav izmantots precīzais termins “individuālais references daudzums” (“verfügbare Referenzmenge”).
18. Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punktā “pieejamais references daudzums” ir definēts kā references daudzums, kurš pieejams ražotājiem divpadsmit mēnešu perioda 31. martā un par kuru aprēķina maksājumu, ņemot vērā visu attiecīgajā divpadsmit mēnešu periodā veikto nodošanu, pārdošanu, pārveidošanu un pagaidu pārdali.
19. Attiecīgi rodas jautājums par to, vai, neraugoties uz faktu, ka tā formulējumā nav iekļauts precīzais termins “individuālais references daudzums”, Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. punktā ar precizējumu “kas ir pieejams saimniecībā” ir prasīts, lai piena ražošanas piemaksa tiktu aprēķināta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punkta formulējumu, vai arī būtu jāpiemēro 5. panta j) punkta formulējums.
20. Uzskatu, ka frāze “kas ir pieejams saimniecībā” Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. punktā ir skaidra norāde, ka minētajā normā ir atsauce uz definīciju Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punktā. Ja ES likumdevējs būtu vēlējies atsaukties uz “individuālo references daudzumu”, tad frāze “kas ir pieejams saimniecībā” būtu lieka piebilde. Tādējādi šajos apstākļos īpašības vārds “individuāls” (einzelbetriebliche), kas kvalificē references daudzumu, vienīgi palīdz nošķirt minēto references daudzumu no “valsts” (einzelstaatliche) references daudzuma.
21. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, tā kā Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. punktā piena ražotājiem ir piedāvāta piemaksa, kuru aprēķina, pamatojoties uz references daudzumu, kas ir pieejams saimniecībā, ir iespējams, ka pat gadījumos, kad references daudzums no viena ražotāja ir nodots citam divpadsmit mēnešu perioda laikā, šī piešķiršana ir jāveic saskaņā ar vienoto references daudzumu, kāds laikā, kas jāņem vērā piešķirot piemaksu, – piena kvotas gada beigās – bija pieejams personai, kas pārņēma references daudzumu. Tā tas ir pat tad, ja pārņēmējs nav spējis gūt no tā pilnas tiesības – kuras jau daļēji izlietojis [saimniecības] nodevējs – piegādāt pienu bez nodevas, un [tam] a fortiori vairs nav šo tiesību laikā, kas jāņem vērā, aprēķinot beigu atlikumu, proti, divpadsmit mēnešu perioda beigās. Nedz ES tiesībās, nedz Vācijas tiesībās nav noteikts vai paredzēts iedalīt references daudzumu daļā, kas piederējusi [saimniecības] nodevējam, un daļā, kas paliek pārņēmējam.
22. Kā uzsvērusi Komisija, VMS vispārējā loģika arī liecinot par to, ka atskaites punkts ir ražošanas gada – šajā gadījumā piena kvotas gada – beigas, tādējādi ņemot vērā nodošanu, kas notikusi minētajā periodā.
23. Šādas interpretācijas pamatotību apstiprina arī Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 3. punkts. Saskaņā ar minēto normu, ja individuālie references daudzumi ir zināmā mērā uz laiku pārnesti, stāvoklis attiecīgā kalendārā gada 31. martā ir izšķirošais, nosakot, kurā saimniecībā references daudzums ir jāuzskata par pieejamu: [saimniecības] nodevēja saimniecībā vai pārņēmēja saimniecībā. Šajos apstākļos faktiski nodotais references daudzums ir jāuzskata par pieejamu pārņēmēja saimniecībā (4). Tādējādi minētā tiesību norma ir formulēta, lietojot terminus, kas atbilst Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punktam, kurš attiecas uz piena kvotas gada pēdējo dienu.
24. No tā izriet, ka, izmantojot frāzi “individuāl[ais] references daudzum[s] [..], kas ir pieejams saimniecībā” (einzelbetriebliche[r] Referenzmenge, über die der Betrieb verfügt), Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 1. punktā ir norādīts uz definīciju Regulas Nr. 1788/2003 5. panta k) punktā, un tādējādi piena ražošanas piemaksas aprēķina pamatā ir jābūt “pieejam[aj]am references daudzumam”.
25. Pievēršoties lietai C‑231/09, jautājums rodas saistībā ar valsts references daudzuma neizmantotās daļas ieskaitu no piegādēm, kurās pārsniegti references daudzumi, kā paredzēts Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā, un tas attiecas uz individuāla references daudzuma nodošanu, pārņemot saimniecību.
26. Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā ir paredzēts, ka katra ražotāja iemaksa nodevas samaksai ir jānosaka ar dalībvalsts lēmumu “pēc tam, kad piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantotā daļa ir pārdalīta vai nav pārdalīta”, proporcionāli katra ražotāja individuālajiem references daudzumiem. Ja Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta angļu valodas versijā ir izmantots mazliet neskaidrs formulējums (“each producer’s reference quantity”) [“katra ražotāja references daudzums”], vācu valodā – kas ir piemērojamā versija šajā lietā – minētajā tiesību normā ir izmantots skaidrais termins “verfügbaren Referenzmenge des einzelnen Erzeugers” (tāpat ir franču valodas versijā – “quantité de référence disponible de chacun des producteurs”), kurš ir definēts minētās regulas 5. panta k) punktā.
27. No tā izriet, ka references daudzuma apjoms, kas ražotājam pieejams saistībā ar saldo procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktu, atspoguļo minētās regulas 5. panta k) punktā sniegto definīciju. Tādējādi references daudzumu nodošana saistībā ar saldo procedūru ir jāņem vērā, atsaucoties uz “pieejamā references daudzuma” definīciju.
28. Tāpat Regulā Nr. 1788/2003 ir paredzēta references daudzumu nodošana. Konkrēti, šīs regulas 17. pantā ir reglamentēta nodošana pārdošanas, iznomāšanas vai jebkuru citu līdzekļu izmantošanas gadījumā.
29. Ir svarīgi piebilst, ka ikvienā no Regulas Nr. 1788/2003 17. panta četriem punktiem ir skaidri uzsvērts, ka “individuālo references daudzumu” nodošanai ir jānotiek saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jānosaka dalībvalstij. Saskaņā ar minētās regulas 17. panta 4. punktu šī norma ir piemērojama [gadījumos], kad beidzas lauku nomas termiņš (tāda ir situācija lietā C‑230/09), un saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punktu – pārdošanas gadījumos vai gadījumos, kad tiek izmantoti jebkuri citi līdzekļi, kuri rada līdzvērtīgas tiesiskās sekas (tāda ir situācija lietā C‑231/09). Manuprāt, 17. panta 1. un 4. punkts ir attiecināmi uz šīm lietām – ja ne citādi, tad pēc analoģijas.
30. Komisija izvirza jautājumu par sekām, kādas saistībā ar šo gadījumu rodas no tā, ka Regulas Nr. 1788/2003 17. pantā ir aplūkota “individuālo references daudzumu” nodošana.
31. Nosakot, ka “individuālie references daudzumi” ir nodošanas priekšmets, Regulas Nr. 1788/2003 17. pantā ir [ietverta] skaidra atsauce uz definīciju šīs regulas 5. panta j) punktā, proti, uz ražotāja daudzumu jebkura divpadsmit mēnešu perioda 1. aprīlī. Tādējādi ES likumdevējs ir uzskatījis, ka (vēlākām) piegādēm nevajadzētu ietekmēt nodošanas priekšmetu un ka references daudzumus vajadzētu nodot, neraugoties uz to, cik lielā mērā tie ir izmantoti. Jautājums drīzāk ir par absolūtu skaitli, kas atbilst references daudzumam, kurš ražotājam piešķirts piena kvotas gada sākumā (vai, kā tās sauc iesniedzējtiesa, “abstraktām tiesībām”, kuras rodas pirmajā dienā, kuras tādējādi ir nemainīgas, neatkarīgi no daudzuma, kas piegādāts pēc tam). Kā piebildis Rohāns, Regulas Nr. 1788/2003 17. pantā nav paredzēts, ka gadījumos, ja nodošana notiek divpadsmit mēnešu perioda laikā, kurā [saimniecības] nodevējs jau ir piegādājis pienu, references daudzums būtu nododams tikai daļēji. Gluži pretēji, no minētās normas formulējuma var secināt, ka nodots tiek kopējais references daudzums.
32. Regulā Nr. 1788/2003 nav īpašu normu par tiesiskajām sekām, kas jāpiemēro attiecībā uz piena kvotas gadu, kurā references daudzuma nodošana notikusi. Tomēr šajā ziņā jānorāda, ka 17. pantā gan ir paredzēts, ka nodošanai ir jānotiek saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jānosaka dalībvalstij.
33. Tādējādi esmu vienisprātis ar Komisiju, ka Regulas Nr. 1788/2003 17. panta formulējums skaidri liecina, ka – neskarot dalībvalstu diskrecionāro varu noteikt sīki izstrādātos noteikumus, kuri piemērojami references daudzumu nodošanai – šī norma neliedz nodot kopējo references daudzumu, kas ražotājam piešķirts piena kvotas gada sākumā (ieskaitot daļu, kas jau ir piegādāta) (5).
34. Uzskatu (tāpat kā Rohāns un Etling & Etling), ka iepriekš minēto interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 2. punkta pirmā teikuma formulējums. Minētajā normā ES likumdevējs ir skaidri noteicis, – ja pircējs pilnībā vai daļēji aizstāj vienu vai vairākus citus pircējus, ražotājiem pieejamo individuālo references daudzumu ņem vērā esošā divpadsmit mēnešu perioda atlikušajā daļā “pēc jau piegādāto daudzumu atskaitīšanas [..]”.
35. Tagad aplūkošu četrus dažādus elementus, par ko iesniedzējtiesa paudusi bažas, kuru dēļ, pēc tās uzskatiem, tomēr var nākties izslēgt no nodošanas tās piegādes, kas jau ir veiktas.
36. Pirmkārt, Komisija ir pamatoti uzsvērusi (kā izriet no šo secinājumu 34. punkta), ka tad, ja ES likumdevējs būtu vēlējies, lai piegādes būtu atbilstīgas arī saistībā ar references daudzumu nodošanu, tas būtu paredzējis attiecīgu skaidru normu, gluži kā tas rīkojies Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 2. punktā. Turklāt, ja references daudzuma jēdziens jau nozīmētu, ka samazinājumam jāatspoguļo piegādātie daudzumi, tad frāze “pēc jau piegādāto daudzumu atskaitīšanas” būtu lieka un bezjēdzīga.
37. No tā izriet, ka, ja, stingri ņemot, Regulas Nr. 1788/2003 11. panta 2. punkts attiecas uz citu jautājumu, nevis uz jautājumu, kas aplūkots šeit (tas attiecas uz pircēju, nevis ražotāju maiņu), tad nemainās fakts, ka tas ļauj mums izdarīt dažus secinājumus, kas attiecas uz šo analīzi. Tas liecina, ka jēdzieni “individuālais references daudzums” un “jau piegādātais daudzums” ir savstarpēji pretstatīti: starp abiem jēdzieniem ir zināma pretruna. Tāpēc var secināt, ka piegādātais daudzums Regulas Nr. 1788/2003 nozīmē veido daļu no jēdziena “individuālais references daudzums”. Kā to izteikusi Komisija, piegādātais daudzums ir jēdziens, kas neattiecas uz “individuālā references daudzuma” definīciju, kas darbojas neatkarīgi no šīs definīcijas un kam attiecīgā gadījumā jābūt skaidri minētam.
38. No tā izriet, ka nodošana attiecas uz absolūtu un autonomu skaitli, kurš atbilst ražotāja references daudzumam piena kvotas gada sākumā, neatkarīgi no jebkādām vēlākām piegādēm. Šis skaitlis attiecas uz turpmākajiem piena kvotas gadiem tiktāl, ciktāl references daudzumu pārņēmēja rīcībā skaidri jābūt individuālā references daudzuma kopsummai, ieskaitot daudzumu, kas jau ir piegādāts.
39. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata par iespējamu, ka nevarētu nošķirt, pirmkārt, tiesības piegādāt pienu bez nodevām un, otrkārt, references daudzumu, pamatojoties uz kuru aprēķina ražotāja tiesības uz piemaksu. Tomēr Komisijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka minētā analīze norāda, ka Regulas Nr. 1788/2003 17. pants ir pamatots ar domu, ka nodošana principā attiecas uz “individuālajiem references daudzumiem”, nevis uz tiesībām veikt beznodevu piena piegādes. Tas attiecas uz “pieejamā references daudzuma” jēdzienu saskaņā ar minētās regulas 5. panta k) punktu. Regulā Nr. 1788/2003 ir skaidri nošķirtas tiesības veikt beznodevu piena piegādes un “individuālais references daudzums”. Kā Komisija arī ir paskaidrojusi, šis nošķīrums ir loģisks, jo tiesības veikt beznodevu piena piegādes ir tikai vienas no tiesiskajām sekām dažādiem reglamentējošiem mehānismiem, kas ir balstīti uz “pieejamā references daudzuma” jēdzienu. Citi šāda veida mehānismi – piemēram, saldo procedūra saskaņā ar minētās regulas 10. panta 3. punktu vai piena ražošanas piemaksa – nav noteikti vērsti uz tādu tiesisku seku radīšanu, lai varētu veikt beznodevu piena piegādes.
40. Attiecībā uz saldo procedūru pirmām kārtām nozīme ir tam, cik lielā mērā references daudzums jau ir izmantots. Tomēr jau izmantotais references daudzums vienīgi palīdz noteikt “piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantoto daļu” (piegādes, kas ir mazākas par piešķirto references daudzumu). Otrām kārtām nosaka veidu, kādā piegādes, kas ir mazākas par piešķirto references daudzumu, tiek sadalītas starp “ražotājiem, kas veikuši piegādes, pārsniedzot” savu references daudzumu. Tādējādi, kā argumentējusi Komisija, nebūtu jēgas kā aprēķina pamatu daudzumus, kas jau ir piegādāti, kategoriski izslēgt no references daudzumiem, [kuri attiecas uz] “ražotājiem, kas veikuši piegādes, pārsniedzot [savu references daudzumu]”. Pēc definīcijas visi šie ražotāji ir veikuši piegādes, pārsniedzot savu references daudzumu. Ja saldo procedūras centrā būtu prasība par atbilstību starp tiesībām veikt piena piegādes bez nodevas un references daudzuma apjomu “ražotājam, kas veicis piegādes, pārsniedzot [savu references daudzumu]”, minētā izlīdzināšana nebūtu īstenojama. Saldo procedūra pamatojas uz pieņēmumu, ka, lai sadalītu piegādes, kas ir mazākas par piešķirto references daudzumu, starp dažādiem “ražotājiem, kas veikuši piegādes, pārsniedzot [savu references daudzumu]”, pastāv atšķirība starp, pirmkārt, tiesībām veikt beznodevu piena piegādes un, otrkārt, references daudzumu. Var droši teikt, ka saldo procedūrai nav seku attiecībā uz nodevu, jo minētajai procedūrai ir nozīme tikai attiecībā uz ražotājiem, kas veikuši piegādes, pārsniedzot [savu references daudzumu]. Ja pārņēmējs piedalīsies saldo procedūrā ar neskartu references daudzumu, tad pārējiem ražotājiem tiks piešķirti mazāki daudzumi, bet minētās regulas mērķi nebūs apdraudēti. Draudi, ka valsts kvota varētu tikt pārsniegta un ka ES režīms kopumā varētu tikt apšaubīts, vienkārši nerodas.
41. Arī piena ražošanas piemaksu shēma saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 nav noteikti pieskaņota tiesībām veikt beznodevu piena piegādes. Kā norādīja Etling & Etling, piena ražošanas piemaksu shēma ir daļa no VMS, kuras mērķis ir ieņēmumu atbalstu lauksaimniekiem pilnībā nošķirt no ražošanas (skat. regulas preambulas 24. apsvērumu). Tādējādi piena ražošanas piemaksu shēmu arī ir paredzēts nesaistīt ar faktisko ražošanu. Pretēji sistēmai, kāda pastāvēja pirms Regulas Nr. 1782/2003, atbilstošais kritērijs piena ražošanas piemaksas kā ieņēmumu atbalsta piešķiršanai nav zināma lauksaimniecības produktu daudzuma saražošana, bet gan pieejamā references daudzuma apjoms. Kā Komisija ir piebildusi, nesaistīšana – saskaņā ar kuru saistībā ar piena ražošanas piemaksu shēmu var nodot references daudzumu, kurš nav piesaistīts piegādēm, – neatkarīgi no tā, kurš ražotājs veicis piegādi, pamatojoties uz minēto references daudzumu, izraisa to, ka references daudzuma pārņēmējs kļūst par tiesību uz piena ražošanas piemaksu turētāju, un to, ka minētā daudzuma nodevējs vairs neatbilst prasībām, kas izvirzītas piena ražošanas piemaksu shēmā. Konkrēti, no Regulas Nr. 1782/2003 95. panta 3. punkta izriet, ka tāds ir bijis ES likumdevēja nodoms.
42. Tādējādi var būt atšķirība starp, pirmkārt, tiesībām veikt beznodevu piena piegādes un, otrkārt, references daudzumu, pamatojoties uz kuru tiek aprēķinātas ražotāja tiesības uz piena ražošanas piemaksu vai pamatojoties uz kuru tiek veikta izlīdzināšana.
43. Treškārt, iesniedzējtiesa arī uzskata, ka piemaksas piešķiršana, pamatojoties uz saimniecības kopējo references daudzumu – neatkarīgi no piena piegādēm, kuras, pamatojoties uz to, jau veicis iepriekšējais references daudzuma turētājs, – var izraisīt to, ka references daudzums tiek nepieļaujami “izmantots divkārši”, kas neatbilst piena un piena produktu tirgus kopīgās organizācijas vispārējiem principiem un kas it īpaši nav savienojams ar principu, ka pienākumam maksāt piena nodevu ir jābūt “ļoti personīga rakstura” (6).
44. Kā vienprātīgi apgalvojuši visi lietas dalībnieki, izņemot Hauptzollamt Koblenz un Hauptzollamt Oldenburg, šāda nepieļaujamas divkāršas izmantošanas riska nav. No iepriekš izklāstītā ir skaidrs, ka pastāv nošķīrums starp, pirmkārt, tiesībām veikt beznodevu piena piegādes un, otrkārt, pamatu aprēķinu veikšanai saistībā ar saldo procedūru vai piena ražošanas piemaksu shēmu. Nepieļaujamas divkāršas izmantošanas nav, jo pārņēmējs aizstāj [saimniecības] nodevēju (kurš zaudē parādnieka statusu) saistībā ar references daudzumu un daudzums, ko [saimniecības] nodevējs piegādājis, ir skaidri piešķirts pārņēmējam un ņemts vērā kā references daudzums. Citiem vārdiem sakot, nepieļaujamas divkāršas izmantošanas nav, pat ja nodevējs ir daļēji izmantojis references daudzumu, ja vien kopējais references daudzums pārņēmējam tiek piešķirts neitrāli saistībā ar nodevu un atbilstoši attiecībā uz piemaksu. Tā kā nodevējs neizmanto nekādu references daudzumu, tad nekādas divkāršas izmantošanas acīmredzami nav. Kā Komisija norādīja tiesas sēdē, [spriedumi] lietā Ballmann un lietā Milchwerke Köln (7) nav pretrunā minētajai interpretācijai. Minētajās lietās bija aplūkota “ražotāja” definīcija, nevis jautājums par regulas piemērošanu.
45. Uzskatu (tāpat kā Komisija), ka dažādajiem reglamentējošajiem mehānismiem ir atšķirīgi mērķi. Dažādie jēdzieni saistībā ar references daudzumu, kas raksturots Regulas Nr. 1788/2003 5. pantā, ir tikai definīcijas un nerada nekādas tiesiskās sekas. Tiesiskās sekas ir atrodamas dažādajos reglamentējošajos mehānismos, un pienākums maksāt piena nodevu ir tikai viens no šiem mehānismiem. Ja citi reglamentējošie mehānismi, piemēram, saldo procedūra vai piena ražošanas piemaksu shēma arī ir balstīta uz Regulas Nr. 1788/2003 5. pantā sniegto definīciju, lai reglamentētu tās tiesiskās sekas, tad nevar uzskatīt, ka tas izraisītu nepieļaujamu references daudzuma divkāršu izmantošanu, bet gan drīzāk uzskatāms, ka tas ir kopīgs sākumpunkts, kas tomēr var radīt atšķirīgas tiesības saistībā ar dažādajiem mehānismiem.
46. Visbeidzot, ceturtkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai piena ražošanas piemaksas mērķim – kas ir kompensēt ieņēmumu samazinājumu, kurš radies piena cenas samazinājumu dēļ – labāk neatbilstu tas, ka piemaksa tiktu piešķirta personai, kura 31. martā ir saimniecības īpašniece, pamatojoties vienkārši uz references daudzumu, ko šī persona pati piegādājusi (vai vismaz uz daudzumu, ko tā būtu varējusi piegādāt, nemaksājot nodevas). Tādējādi gadījumos, kad attiecīgajā periodā references daudzumu ir piegādājuši dažādi ražotāji, piemaksa būtu jāsadala un proporcionāli jāpiešķir šiem piena ražotājiem: tomēr, [izmantojot] šādu pieeju, būtu jāpieņem no tās izrietošās grūtības piemaksu sistēmas īstenošanā.
47. Kā iesniedzējtiesa pati ir atzinusi, pietiek norādīt, ka Regulā Nr. 1782/2003 nav šādas normas un, šķiet, šāda pieeja nav paredzēta.
48. Katrā ziņā, kā minēts iepriekš un kā būtībā atzinuši visi lietas dalībnieki, izņemot Hauptzollamt Koblenz un Hauptzollamt Oldenburg, ir jāpiebilst, ka ieņēmumu atbalsts saskaņā ar Regulu Nr. 1782/2003 – piemēram, piena ražošanas piemaksa – ir jānošķir no faktiskās ražošanas. Tādējādi ir grūti saprast, kāpēc minētajā regulā paredzētajai piena ražošanas piemaksu shēmai būtu jāaprobežojas ar daudzumu, ko piegādājis pats ražotājs.
49. Tomēr visbeidzot, kā norādīts šo secinājumu 29. un nākamajos punktos, Regulas Nr. 1788/2003 17. pantā ir skaidri paredzēts, ka nodošanai ir jānotiek “saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jānosaka dalībvalstij”. Starp citu, var piebilst, ka minētās normas formulējums kopumā atbilst Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (8) 7. panta formulējumam.
50. Šajā ziņā atbilstoši Tiesas konstatējumam spriedumā lietā Mulligan u.c. (9) šos sīki izstrādātos noteikumus dalībvalstis nevar paredzēt vai piemērot tādā veidā, kas traucē Regulas Nr. 1788/2003 mērķiem, un, ja dalībvalstu kompetentās iestādes paredz vai piemēro šādus noteikumus, tad tam jānotiek, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem.
51. Konkrēti, Regulas Nr. 1788/2003 preambulas 19. apsvērumā ir noteikts, ka saskaņā ar references daudzumu nodošanas dažādajiem veidiem un izmantojot objektīvus kritērijus dalībvalstīm jāļauj daļu nodotā daudzuma ieskaitīt valsts rezervē.
52. Tādējādi, kā norādījusi Komisija, ES likumdevējs ir skaidri paredzējis, ka dalībvalstis var arī ierobežot šīs nodošanas apjomu. Nemainās fakts, ka šāds ierobežojums nedrīkst apdraudēt Regulas Nr. 1788/2003 mērķi vai būt pretrunā minētās regulas 1. panta 2. punktā noteiktajam principam, ka valsts references daudzums ir pilnībā jāsadala starp ražotājiem un valsts rezervi. Tāpēc režīmā, kurā ir ierobežots nodošanas apjoms divpadsmit mēnešu perioda laikā, ir jābūt nepārprotami noteiktam, kura references daudzuma daļa ir jāpiešķir kuram ražotājam vai valsts rezervei. Konkrēti, šādam režīmam nevajadzētu izraisīt references daudzumu pazušanu vai zudumus no sistēmas.
53. No tā izriet, ka dalībvalstis ir pilnvarotas ierobežot nodošanas apjomu tiktāl, ciktāl tas atbilst daudzumam, ko [saimniecības] nodevējs jau piegādājis, ja šis noteikums neizraisa references daudzumu pazušanu no sistēmas (10).
2) Par otro jautājumu
54. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ES tiesības nepieļauj valsts tiesību normu, ar ko saistībā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā paredzēto saldo procedūru saimniecības pārņēmējam tiek piešķirts daudzums, kurš jau ir piegādāts pirms nodošanas.
55. Kā izriet no apsvērumiem par pirmo jautājumu, saistībā ar saldo procedūru nodošana ir jāņem vērā saskaņā ar jēdziena “pieejamais references daudzums” definīciju, tātad atbilstoši Regulas Nr. 1788/2003 17. pantam. Turklāt iepriekš arī ir minēts, ka ES tiesības pieļauj, ka nodošana notiek arī attiecībā uz individuālā references daudzuma daļu, kas atbilst tam daudzuma apjomam, kuru jau piegādājis [saimniecības] nodevējs. Turklāt saldo reglamentējošā mehānisma mērķis nav pretrunā šādai interpretācijai.
IV – Secinājumi
56. Ierosinu Tiesai uz Bundesfinanzhof uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) gadījumos, kad ražotāja references daudzums tiek nodots divpadsmit mēnešu perioda laikā, Eiropas Savienības tiesības un, konkrēti, 5. panta k) punkts Padomes 2003. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1788/2003, ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē, pieļauj, ka references daudzums attiecas arī uz daudzumu, saistībā ar kuru minētā divpadsmit mēnešu perioda laikā pienu jau ir piegādājis minētais ražotājs. Tomēr dalībvalstis saistībā ar tām piemītošo diskrecionāro varu noteikt sīki izstrādātus noteikumus, kuri piemērojami nodošanai, var ierobežot to references daudzumu nodošanu, kuri jau piegādāti divpadsmit mēnešu periodā, kas ir sācies, ja šis ierobežojums neizraisa minēto references daudzumu pazušanu no sistēmas, kas izveidota saskaņā ar Regulu Nr. 1788/2003;
2) nedz ES tiesības, nedz, konkrētāk, kāds no piena un piena produktu tirgus kopīgās organizācijas vispārējiem principiem nepieļauj valsts tiesību normu, kurā noteikts, ka saistībā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā paredzēto pārsniegto piegāžu references daudzumu ieskaita shēmu no valsts references daudzuma neizmantotās daļas ražotājs, kas pārņēmis saimniecību divpadsmit mēnešu perioda laikā, var piedalīties ar pārdali saistītajā neizmantotās daļas piešķiršanā arī ar otra ražotāja jau piegādāto references daudzuma daļu.
1 – Oriģinālvaloda – angļu.
2 – Attiecīgi 2003. gada 29. septembra Regula, ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē (OV 2003, L 270, 123. lpp.) un 2003. gada 29. septembra Regula, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem [..] (OV 2003, L 270, 1. lpp.).
3 – Sal. ar judikatūru par šo regulu: 2008. gada 11. marta spriedums lietā C‑420/06 Jager, Krājums, I‑1315. lpp.; 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑428/07 Horvath, Krājums, I‑6355. lpp.; 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā C‑170/08 Nijemeisland, Krājums, I‑5127. lpp.; 2009. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑449/08 Elbertsen, Krājums, I‑10241. lpp.; 2010. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑470/08 Van Dijk, Krājums, I‑603. lpp., un 2010. gada 20. maija spriedums lietā C‑434/08 Harms, Krājums, I‑4431. (kurā es sniedzu secinājumus). Skat. arī izskatāmās lietas: lietu C‑61/09 Niedermair‑Schiemann (skat. manus 2010. gada 11. maija secinājumus), lietu C‑133/09 Uzonyi, lietu C‑152/09 Grootes (skat. manus 2010. gada 8. jūlija secinājumus), lietu C‑153/09 Agrargut Bäbelin (skat. manus 2010. gada 2. septembra secinājumus) un lietu C‑536/09 Omejc.
4 – Kā norādījusi iesniedzējtiesa, minētajā noteikumā par neatbilstīgu atzīts tas, cik lielā mērā references daudzuma pārņēmējs vai nodevējs piegādā references daudzumu, kas piesaistīts saimniecībai, un ka gadījumā, ja šis apstāklis ir jāuzskata par atbilstīgu (tieši tādā gadījumā, kam ir praktiska nozīme – proti, ja pārņēmējs, nevis nodevējs ir piegādājis attiecīgo nodotā references daudzuma apjomu), šāds noteikums būtu lieks.
5 – Vācija šādus noteikumus paredzēja 2006. gadā (tie būtībā atspoguļo argumentāciju, ko aizstāvējušas Hauptzollamt Koblenz un Hauptzollamt Oldenburg). Tomēr šīs valsts tiesību normas šajā gadījumā attiecībā uz faktiem nav atbilstīgas, un tās nav daļa no šīs tiesvedības priekšmeta.
6 – Skat. 1991. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑341/89 Ballmann, Recueil, I‑25. lpp., 9. un nākamie punkti, un 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑352/92 Milchwerke Köln, Recueil, I‑3385. lpp., 21. punkts.
7 – Turpat.
8 – 1992. gada 28. decembra Regula, ar ko nosaka papildmaksājumu piena un piena produktu nozarē (OV 1992, L 405, 1. lpp.); atcelta ar Regulu Nr. 1788/2003. Skat. judikatūru par Regulu Nr. 3950/92: 2002. gada 20. jūnija spriedumus lietā C‑401/99 Thomsen, Recueil, I‑5775. lpp., [un] lietā C‑313/99 Mulligan u.c., Recueil, I‑5719. lpp.; 2004. gada 25. marta spriedumu apvienotajās lietās no C‑480/00 līdz C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00 Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., Recueil, I‑2943. lpp., un 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑278/06 Otten, Krājums, I‑4513. lpp. Attiecībā uz Regulas Nr. 1788/2003 spēkā esamību skat. 2009. gada 14. maija spriedumu lietā C‑34/08 Azienda Agricola Disarò Antonio u.c., Krājums, I‑4023. lpp.
9 – Turpat, 26. un nākamie punkti.
10 – Šajā ziņā var būt interesanti vērot, ka pretēji Vācijai citas dalībvalstis ir radušas citus šīs problēmas risinājumus. Piemēram, Francija sadala references daudzumu par attiecīgo piena kvotas gadu saskaņā ar principu pro rata temporis. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka, pēc tās uzskatiem, ideālais risinājums būtu sniegt piemaksu pārņēmējam.