Tiesas (astotā palāta) 2010. gada 9. marta rīkojums – Buzzi Unicem u.c./Ministero dello Sviluppo economico u.c. un Dow Italia Divisione Commerciale/Ministero Ambiente e Tutela del Territorio e del Mare u.c.

(apvienotās lietas C‑478/08 un C‑479/08)

Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa – “Piesārņotājs maksā” princips – Direktīva 2004/35/EK – Atbildība vides jomā – Piemērojamība laikā – Piesārņojums, kas ir radies pirms minētās direktīvas transponēšanai noteiktā termiņa un turpinās pēc šī termiņa – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ar šo piesārņojumu saistīto kaitējumu atlīdzināšanas izmaksas ir jāsedz vairākiem uzņēmumiem – Prasība par kļūdas vai nolaidības esamību – Prasība par cēloņsakarības esamību – Atlīdzināšanas pasākumi – Pienākums konsultēties ar attiecīgajiem uzņēmumiem – Minētās direktīvas II pielikums

1.                     Vide – Videi nodarītā kaitējuma novēršana un atlīdzināšana – Atbildība vides jomā – Direktīva 2004/35 – “Piesārņotājs maksā” princips (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35 3. panta 1. punkts, 4. panta 5. punkts, 9. pants un 11. panta 2. punkts) (sal. ar 48. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.                     Vide – Videi nodarītā kaitējuma novēršana un atlīdzināšana – Atbildība vides jomā – Direktīva 2004/35 – Atlīdzināšanas pasākumi (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35 7. pants, 11. panta 4. punkts un II pielikuma 1.3.1. punkts) (sal. ar 57. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Priekšmets

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu –

Tribunale Amministrativo Regionale della Sicilia

–Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 56. lpp.) EKL 174. panta un “piesārņotājs maksā” principa interpretācija – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts iestāde var pieprasīt privātuzņēmējiem veikt atlīdzināšanas pasākumus, iepriekš neveicot nekādu to atbildības par attiecīgā piesārņojuma radīšanu izmeklēšanu

Rezolutīvā daļa:

1)

situācijā, kas attiecas uz tādu vides piesārņojumu kā pamata lietās:

–        ja nav izpildīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu paredzētie piemērošanas ratione temporis un/vai ratione materiæ nosacījumi, ir piemērojamas valsts tiesības saskaņā ar Līguma noteikumiem un neskarot citus atvasināto tiesību aktus;

–        Direktīvai 2004/35 nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde, rīkojoties šīs direktīvas ietvaros, arī tādās lietās, kuras ir saistītas ar piesārņojuma izplatīšanos, var pamatoties uz pieņēmumu par cēloņsakarību starp uzņēmumiem un konstatēto piesārņojumu, jo uzņēmumu ražotnes atrodas netālu no piesārņojuma vietas. Tomēr saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, lai prezumētu šādas cēloņsakarības esamību, šīs iestādes rīcībā ir jābūt ticamiem pierādījumiem, kuri varētu pamatot tās pieņēmumu, kā, piemēram, uzņēmumu ražotņu atrašanās netālu no konstatētā piesārņojuma un saistība starp atrastajām piesārņojošajām vielām un vielām, kuras minētais uzņēmums izmanto savā darbībā;

–        Direktīvas 2004/35 3. panta 1. punkts, 4. panta 5. punkts un 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kompetentā iestāde nolemj noteikt uzņēmumiem, kuru darbība ietilpst šīs direktīvas III pielikumā, videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus, tai nav pienākuma konstatēt uzņēmumu, kuru darbība tiek uzskatīta par vainojamu videi nodarītajā kaitējumā, kļūdu, nolaidību vai tiešu nodomu. Turpretī šai iestādei, pirmkārt, vispirms ir jāmeklē konstatētā piesārņojuma izcelsme, un tai šajā ziņā ir rīcības brīvība attiecībā uz piemērojamām procedūrām, izmantojamiem līdzekļiem un šādas izmeklēšanas ilgumu. Otrkārt, šai iestādei saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem pierādījumu jomā ir jānosaka cēloņsakarības esamība starp darbībām, kuras veic uzņēmumi, kuriem tika noteikti atlīdzināšanas pasākumi, un šo piesārņojumu;

–        ciktāl uzņēmumiem ir jāveic atlīdzinošie pasākumi tikai tādā gadījumā, ja tie ir veicinājuši piesārņojumu vai radījuši tā rašanās risku, kompetentajai iestādei principā ir jānosaka katra uzņēmuma radītā piesārņojuma, kura atlīdzināšanu tā cenšas panākt, līmeni un, aprēķinot atlīdzināšanas darbību izmaksas, kuras tā tiem pieprasa segt, jāņem vērā šo uzņēmumu līdzdalība, neskarot Direktīvas 2004/35 9. pantu;

2)

Direktīvas 2004/35 7. pants un 11. panta 4. punkts, lasot tos kopā ar šīs direktīvas II pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

–        kompetentajai iestādei ir tiesības būtiski grozīt tādus videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus, kuri noteikti saskaņā ar sacīkstes principu notiekošas procedūras ietvaros, kas tika īstenota, sadarbojoties ar attiecīgajiem uzņēmumiem, un kuri jau ir īstenoti vai kuru īstenošana ir uzsākta. Tomēr, lai pieņemtu šādu lēmumu:

–        šai iestādei ir jāuzklausa uzņēmēji, kuriem šie pasākumi ir piemēroti, izņemot, ja vides situācijas steidzamība liek kompetentajai iestādei rīkoties nekavējoties;

–        minētai iestādei arī ir pienākums uzaicināt personas, uz kuru īpašumā esošās zemes šie pasākumi ir jāveic, iesniegt savus apsvērumus un ņemt tos vērā;

–        šai iestādei ir jāņem vērā Direktīvas 2004/35 II pielikuma 1.3.1. punktā paredzētie kritēriji un savā lēmumā ir jānorāda iemesli tās izvēles pamatojumam, kā arī – attiecīgā gadījumā – iemesli, kas var pamatot to, ka nebija pamata veikt vai nevarēja veikt detalizētu izpēti, ņemot vērā minētos kritērijus, piemēram, vides situācijas steidzamības dēļ;

–        tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, Direktīva 2004/35 pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru kompetentajai iestādei ir ļauts uzņēmēju, uz kuriem attiecas videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, tiesību lietot to īpašumā esošo zemi izmantošanu pakļaut nosacījumam, ka tie veic ar šiem pasākumiem noteiktos darbus, pat ja šie pasākumi uz minētajiem zemes īpašumiem neattiecas, jo tie jau iepriekš ir tikuši attīrīti no piesārņojuma vai tie nekad nav bijuši piesārņoti. Tomēr šādam pasākumam ir jābūt pamatotam ar mērķi novērst vides stāvokļa pasliktināšanos vietā, kurā tiek īstenoti videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumi, vai, piemērojot piesardzības principu, ar mērķi novērst cita kaitējuma videi rašanos vai atkārtošanos minētajos uzņēmējiem piederošajos zemes gabalos, kas atrodas netālu no visa jūras krasta, kurā tiek veikti minētie atlīdzināšanas pasākumi.