Prasība, kas celta 2008. gada 19. decembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika

(Lieta C-565/08)

(2009/C 55/19)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — E. Traversa un L. Prete)

Atbildētāja: Itālijas Republika

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Obligātu maksimālo tarifu noteikšana par advokātu tiesā un ārpus tiesas sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem ir brīvības veikt uzņēmējdarbību EKL 43. panta nozīmē, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības EKL 49. panta nozīmē ierobežojums. Viena obligāta maksimāla tarifa piemērošana neatkarīgi no veiktā darba kvalitātes un darba daudzuma un izmaksām, kas ir vajadzīgas tā veikšanai, var padarīt Itālijas juridisko pakalpojumu tirgu mazāk pievilcīgu ārvalstu profesionāļiem. Līdz ar to citās dalībvalstīs reģistrēti advokāti tiek atturēti reģistrēties vai īslaicīgi sniegt savus pakalpojumus Itālijā.

Pirmkārt, tas tā ir tādēļ, ka pielāgošanās jaunai tarifu sistēmai (kas turklāt ir ļoti sarežģīta) prasa papildus izmaksas, kas var kavēt Līgumā paredzēto brīvību īstenošanu.

Otrkārt, maksimālā robeža tāpat kavē brīvu juridisko pakalpojumu sniegšanu iekšējā tirgū, jo liedz citās valstīs reģistrētiem advokātiem saņemt atbilstīgu samaksu par darbību kvalitāti, tas nozīmē, ka advokāti, kuri pieprasa lielākus honorārus par tiem, kurus, balstoties uz situāciju Itālijas tirgū, nosaka tie advokāti, kas ir reģistrēti atbilstoši Itālijas tiesiskajam regulējumam, attur sniegt pagaidu pakalpojumus Itālijā vai reģistrēties šajā valstī.

Visbeidzot, Itālijas tarifu sistēmas stingrība liedz advokātam (tostarp ārvalstīs reģistrētam) izteikt piedāvājumus ad hoc situācijās un/vai noteiktiem klientiem — piemēram, piedāvāt noteiktu juridisko pakalpojumu paketi par fiksētu cenu, vai arī piedāvāt juridisko pakalpojumu kopumu vairākās dalībvalstīs par vienotu tarifu. Līdz ar to Itālijas tiesiskais regulējums var mazināt ārvalstīs reģistrētu advokātu konkurētspēju, jo liedz tiem efektīvi sniegt pakalpojumus Itālijas juridisko pakalpojumu tirgū.

Turklāt neizskatās, ka ar apstrīdēto pasākumu tiek sasniegti Itālijas iestāžu norādītie vispārējas intereses mērķi vai ka tie ir mazāk ierobežojoši šī mērķa sasniegšanai. It īpaši ar to netiek nodrošināta sabiedrības iespēja vērsties tiesā vai juridisko pakalpojumu saņēmēju aizsardzība vai arī nodrošināta laba tiesvedības pārvaldība. Tāpat tas ir nesamērīgs, jo var piemērot citus pasākumus, kas mazāk ierobežo ārvalstīs reģistrētus advokātus, un ar kuriem līdzvērtīgi (vai lielākā daļā) var sasniegt Itālijas iestāžu norādītos aizsardzības mērķus.

Visbeidzot, Itālijas iestādes nav paskaidrojušas, vai un kādi alternatīvi, pasākumi, kas mazāk ierobežo citās dalībvalstīs reģistrētus advokātus, tika izskatīti, kā arī nav norādījušas uz iemesliem, kādēļ vispārējās intereses, kuras cenšas sasniegt, nav nodrošinātas ar jau esošajiem tiesību noteikumiem, kas regulē juridisko profesiju citās dalībvalstīs.